Vēsture sauc!

Ieva Valpētere

Pēc I Pasaules kara noslēguma radusies situācija, kad noteiktas valstis tika vainotas kara izraisīšanā, kā arī “Vudro Vilsona 14 punkti”, iedrošināja politiķus realizēt jau sen lolotās ieceres par jaunu valstu dibināšanu. Šādu iespēju izmantoja Tomāšs Masariks, Edvards Benešs un Antonīns Švehla, kuru politiskā darbība ļāva 1918.gada 28.oktobrī deklarēt jaunu valsti – Čehoslovākiju.
Čehoslovākija ir 20.gadsimtā pastāvējusi valsts Centrāleiropā, kas atradās mūsdienu Slovākijas, Čehijas un daļas Ukrainas teritorijā, savā starpkaru perioda pastāvēšanas laikā tā robežojusies ar Veimāras Republiku (vēlāk – Vāciju), Poliju, Ungāriju, Rumāniju un Austriju.
Rakstā aplūkotais periods ir sākot ar jaunās valsts dibināšanu, kas notika, balstoties uz atšķirīgām tautām tās iekšienē, kā arī uz principiem, ka tai tika piešķirtas teritorijas no kaimiņzemēm, līdz 1938.gadam, kad tās prezidents kapitulēja Minhenes prasību priekšā.
Šīs valsts starpkaru periodā ļoti liela nozīme bija ārpolitikai, jo atrašanās starp valstīm,  kuras tika uzskatītas par kara izraisītājām, lika tās politiķiem pievērst pastiprinātu uzmanību ar valsts drošību saistītajiem jautājumiem un gūt maksimāli lielāku atbalstu no lielvalstīm.

  Andris Kļava

   Mobili sauszemes spēki nav jaunums pasaules vēsturē. Šaujampulvera ieviešana veica revolūciju pasaules kara mākslā. Ar musketēm un šautenēm bruņoti kājnieki bija visspēcīgākā ieroču šķira. Kavalērija nespēja uzveikt kājniekus - strēlniekus. Tomēr kājnieki ir lēns karaspēks, un armijas vēlas saglabāt mobilitāti, jo kā raksta Kārlis fon Klauzevics: ”Kauja ar apiešanas kustībām, pats par sevi, dod lielas priekšrocības. ” Kopš 16. gadsimta tiek izmantota jauna efektīva ieroču šķira – kājnieki, kuri pārvietojas jāšus, viņiem piemīt labākais no abiem – kājnieku uguns spēks un kavalērijas manevrs. Vēlākos gadsimtos visas Eiropas armijas izmanto dažādus jātnieku - strēlnieku veidus. Dzelzceļš ir ”kavalērijas - kājnieku” beigu posms. Lai gan armijas vēl saglabā kavalēriju, tomēr ātrākai armijas pārvietošanai daudz lētāka un efektīvāka ir dzelzceļa izmantošana.
Kājnieku kavalēriju turpināja pielietot  tajās pasaules  daļās, kur nebija attīstītas infrastruktūras. Viens no pēdējiem šādiem kavalērijas veiksmes stāstiem ir Angļu - Būru kara laikā. Būru fermeri kara sākumā lieliski apvienoja kavalērijas ātrumu un strēlnieku uguns spēku.  Drīz vien briti bija spiesti piemēroties un organizēt savus kājnieku - jātnieku mobilos koloniālos bataljonus.  Starp visām Eiropas valstīm britiem bija vislielākā pieredze mobilā karaspēka darbībā.   Lielā koloniālā impērijas pārvalde un nemitīgie koloniālie konflikti veicināja mazu, bet mobilu un efektīvu jātnieku - strēlnieku vienību tradīciju. Viens no pēdējiem kavalērijas uzbrukumiem ir Ziemeļāfrikā pie Omdurmānas 1898. gadā, kad angļu un ēģiptiešu kavalērijas spēki sakāva sudāniešu armiju. 

   Ieva Valpētere

    Pēc I Pasaules kara Austrija zaudēja savu impērijas statusu un kļuva par nelielu republiku ar tās galvaspilsētu – Vīni, kurā pārsvarā no politiskajiem spēkiem uzturējās kreisā spārna strādnieki, t.i. – marksistiski noskaņotie, bet Austrijas provincēs kā Karintijā, Stīrijā un Tirolē politisko uzskatu ziņā pārsvars bija konservatīvajām un anti-markistiskajām idejām. Pēc jauno robežo noteikšanas Stīrija un Karintija tika apdraudētas – Karintija no Dienvidslāvijas interešu puses, bet Tirole no Itālijas interesēm, šāda situācija izraisīja gan Vācijas pierobežā dzīvojošo, gan arī vietējo partizānu karu, kas drīz vien attīstījās neregulāra karaspēka cīņās par strīdīgajām teritorijām. Austrijas pusē šīs neregulārās karaspēka vienības tika definētas kā brīvie korpusi, kas bija līdzīgi tiem, kuri tika dibināti Vācijā, un tika dēvēti par heimvēru jeb Dzimtenes Aizstāvības vienībām.

      Paralēli teātra un radošajam darbam V.Šekspīrs aktīvi izglītojās pašmācības ceļā, apguva franču un itāļu valodas, ieguva virspusējas un haotiskas, toties daudzveidīgas  zināšanas par vēsturi, ģeogrāfiju, filozofiju, dabas zinātnēm, jurisprudenci u.c. sava laika prestižākajām zinātnēm. Bieži uzturējās krodziņā „Sirēna,” kur pulcējās Londonas intelektuālā elite un pavadīja laiku aktīvās diskusijās par aktuālām tēmām pie vīna kausa.

Jana Kupčūne

   

Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā bija balstīta uz tā dēvēto horizontālo stratēģiju, respektīvi, uz balansēšanu starp Vāciju un PSRS, aizmirstot, ka Lietuva nevarēja sacensties ar šīm lielvalstīm un būt tām līdzvērtīga partnere ne ekonomiskā un militārā potenciāla, ne teritoriālā lieluma vai iedzīvotāju skaita ziņā. Tai pašā laikā Latvijai un Igaunijai līdz pat 30.gadu beigām, kad Lietuva nonāca faktiski izolācijā savu teritoriālo konfliktu dēļ, tika piešķirta sekundāra loma. Lietuvas ārpolitiku jau no paša sākuma sarežģīja tās teritoriālie konflikti ar Poliju Viļņas apgabala dēļ un Vāciju Klaipēdas apgabala dēļ.
     Kopumā Lietuvas ārpolitisko ainu starpkaru periodā vislabāk raksturo latviešu diplomāta Kārļa Ducmaņa komentārs 1927.g.8.decembrī: „Lietuvas ārpolitikā realitāšu vietā valda emocijas un lielummānija. Rira bien qui rira le dernier- gribētos teikt, ja vien tā nebūtu arī mūsu traģēdija.”

Adele Olga

Jautājums par 1915. gada armēņu genocīdu Osmaņu impērijā ir aktuāls, jo tas bija pirmais genocīda akts XX gadsimtā – noziegums, kura rezultātā gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku, turklāt notikumu interpretācijas ir pretrunīgas un atšķirīgās nostājas par šo jautājumu joprojām ietekmē valstu attiecības^[1].
        Osmaņu impērija pakļāva Armēniju XV-XVI gs., un šī valsts palika tās kontrolē līdz XX gs. sākumam. Taču armēņi bija ļoti atšķirīgi no turkiem ne tikai reliģiskās (pareizticīgie) un etniskās piederības, bet arī valstiskuma pieredzes jomā (ilga neatkarīgas valsts vēsture)^[2]. Iespējams tāpēc, neraugoties uz armēņu zemnieku, amatnieku un tirgotāju lomu impērijas ekonomikā, armēņu tautas pastāvēšana savā dzimtenē tika uzskatīta par politiskiem draudiem^[3].
        Pateicoties valsts administrācijas sistēmai, kas tikai musulmaņiem paredzēja iespēju iegūt militāros un civilos amatus, osmaņi spēja nodrošināt savu dominanti armēņu apdzīvotajā teritorijā. Turklāt musulmaņi netika sodīti par noziegumiem pret kristiešiem, un kristieša nogalināšana musulmanim varēja būt izdevīga, tostarp tā ļāva iegūt viņa īpašumu. XVII gs. Erzurumā tika nodedzināti vairāki armēņu ciemati, bet XIX gs. iedzīvotāji masveidā bēga uz Persiju no osmaņu karaspēka, kas izlaupīja ciematus no Vanas līdz Araksai. Lai mazinātu armēņu īpatsvaru un vienotību, viņu apdzīvotajās teritorijās pārcēlās kurdi un čerkesi, bet tanzimata laikā (reformas, 1839.-1876. g.) tika veidotas administratīvās provinces, kurās armēņu apdzīvotajiem vilajetiem tika pievienotas citu tautu apdzīvotās teritorijas^[4].

 Buks Artis

         1953 . gada 5. martā mira J.Staļins. Bija skaidrs, ka valsts nonākusi strupceļā, un kaut ko kardināli jāmaina. Beidzās viens posms valsts attīstībā un sākās nākošais, kad mainījās visas sistēmas iekšējais spēku samērs, iekšpolitiskās un ārpolitiskās nostādnes ¬ cīņa par varu starp partijas elites grupām un destaļinizācija, kas ilga līdz pat 1958. gadam. Tūlīt pat destaļinizācija kļuva par ieroci cīņā par varu un “vadoņa mantojumu”. Pie tam politiskās elites iekšienē nebija ne vienotības, ne skaidru priekšstatu par to, kā pārvarēt mantotos trūkumus un mainīt situāciju. Tomēr ar atsevišķiem izņēmumiem (kuri varbūt bija ne tik daudz pārliecības, kā veselā saprāta diktēti), varam vērot vispārēju pārliecību par sistēmas pareizumu un neizbēgamību, kā arī pamatotas no iespējamās atbildības par iepriekš nodarīto. Destaļinizācijas procesam bija raksturīgs, ka tas sākās un tika virzīts “no augšas”, bet iedzīvotāju masā tam par to bija ārkārtīgi liela interese un atbalsts. Šim procesam redzam vairākus etapus.

        Pirmajā etapā (1953. gada marts/jūnijs) valsts vadību pārņēma par Ministru Padomes priekšsēdētāju ievēlētais G.Maļenkovs. Uzreiz tika realizēta kadru un struktūras reorganizācija ¬ augstākie partijas orgāni, Birojs un Prezidijs, tika apvienoti CK Prezidijā, pie tam no tā tika izmesti (aizbildinoties ar skaitlisko samazināšanu) tie, kuri Prezidijā bija ievēlēti XIX kongresā. Principā pie varas nāca vecā “Staļina gvarde”, kuras pozīcijas 50 gadu sākumā bija ievērojami vājinājušās. Visai svarīgi mantiniekiem likās iegūt valsts amatus. Berija kļuva par iekšlietu ministru (apvienojot ministriju ar konkurējošo Valsts drošības komiteju), Molotovs ¬ par ārlietu ministru, Bulgaņins ¬ par Bruņoto spēku ministru, Kaganovičs ¬ par MP priekšsēdētāja vietnieku. Visi jaunā CK Prezidija locekļi guva valsts amatus, izņemot Ņ.Hruščovu, kurš palika “tikai” CK sekretārs. Jaunajai valdībai aktuālākais bija hipertrofētās represīvās struktūras reorganizācija, lauksaimniecības izvešanas no krīzes un ārpolitikas kursa definēšana.

Sākam publicēt fragmentus no grāmatas Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton&company, New York-London, 1999. Arta Buka tulkojumā.Tā ir sava veida vārdnīca, kurā žurnālisti, reportieri, zinātnieki apkopojuši savus rakstus par kara noziegumiem un problēmā, definējuši - kas ir kas. Daļa šo rakstu atklāj jaunu skatījumu uz nesenas pagātnes notikumiem.