|
Annāļu skola - pamatnostādnes, metodes un attīstība |
Buks Artis
Par Annāļu skolu pieņemts dēvēt vēstures zinātnes virzienu, franču
zinātnieku grupu, tās izveidoto jauno vēstures pētīšanas stilu un
metodoloģiju, kas radās XX gs. pirmajā pusē un vidū Francijā, un
pulcējās ap medievista M.Bloka un Renesanses un Jauno laiku pētnieka
L.Fevra 1929. gadā Strasbūrā (vēlāk žurnāla redakcija pārcēlās uz
Parīzi, Sorbonnu) izveidoto vēstures zinātnes žurnālu, kura nosaukums
bija “Annāles” (1929-1939), “Sociālās un ekonomikas vēstures annāles”
(1939-1941), “Sociālās vēstures annāles” (1941-1945), “Annāles.
(Ekonomika. Sabiedrība. Civilizācija.)” (1945-1994), bet kopš 1994. gada
– “Annāles. Vēsture, sociālās zinātnes”, un tās sekotājus. Paši t.s.
Annāļu skolas pārstāvji lielāko tiesu noliedza apzīmējumu “Annāļu
skola”, cenšoties uzsvērt žurnāla garu, priekšroku dodot apzīmējumam
“jaunā vēstures zinātne” (La nouvelle histoire - šo terminu viens no
pirmajiem jau 1930. gadā sāka lietot Anrī Berrs).
Annāļu skola savas pastāvēšanas un attīstības gaitā piedzīvojusi
vairākus ideju un metodoloģijas izmaiņu etapus, kuros katrā aktualizējās
citas tendences un izpētes objekti. Tāpēc, analizējot tās
historiogrāfiju un attīstību, pieņemts runāt par vismaz trim pētnieku
“paaudzēm”, kuras katra turpināja attīstīt iepriekšējo idejas,
vienlaikus atsakoties no daudzām priekšgājēju koncepcijām un metodēm,
tomēr saglabājot un attīstot tās idejas, kas iepriekš tikušas tikai
viegli ieskicētas. (Tā, piemēram, Bloka un Fevra piedāvāto mentalitātes
(mentalitatēs) jēdzienu Brodēls praktiski ignorēja, toties to no
aizmirstības izcēla un tālāk attīstīja viņa skolnieki.)
|
|
Lasīt tālāk...
|
|
|
|
 Attēlu galerijā - 19. gs beigu Japānas foto , izkrāsoti ar rokām. Autors - Adolfo Farsari (1841-1898), itāļu izcelsmes amerikānis, kurš kopš 1873. gada strādāja Japānā, Jokohamā kā karšu, plakātu un grāmatu noformētājs.
|
|
|
Krievijas flote 1893. gads |
|
|
Padomju Savienība - 30-tie gadi. |
|
|
Čingiz-hans jeb mongoļu impērijas izveidošanās XIII gadsimtā. |
|
Buks
Artis
(saīs.
bakalaura darbs)
 Kad
pienāca laiks viņam piedzimt, viņš nāca
pasaulē
sažņaudzis labajā rokā asiņu recekli.
Slēptā
vēsture
Jau
daudzus gadsimtus Čingiz-hana1
personība ir piesaistījusi un piesaista vēsturnieku un interesentu
uzmanību kā nekā viņa paveikto nav izdevies atkārtot nevienam.
Kur Mongolijas mežastepēs radās tāds spēks, kas spēja iekarot
gandrīz visu Eirāzijas kontinentu, izņemot tā ziemeļu un dienvidu
nomales un Eiropas pussalu? Kā mongoļu2 ciltiņas vadoņa
dēls, bez karavīriem, mantas un ietekmes, spēja to visu paveikt?
Kas viņu mudināja to darīt un kā to vērtēt? Uz šiem jautājumiem
daudzi ir mēģinājuši atbildēt, tiem veltīti ir gan nopietni zinātniski
darbi, gan populārzinātniskas brošūras un daiļliteratūra daudzās
valodās (Eiropā pirmā grāmata par Čingiz-hanu tika izdota 1710.
gadā), taču viennozīmīgi to nav spējis neviens.
Līdz
pat XIII gs. vidum mongoļiem nebija rakstības, kas ļoti apgrūtina
mēģinājumus pētīt to vēsturi. Pirmie trīsdesmit lielā hana dzīves
gadi, t.i. praktiski puse mūža, tīti miglā ziņu maz un tās pašas
neizceļas ar precizitāti. Vēlākie avoti sarakstīti jau pēc viņa
nāves, pie tam daudzi autori viņu pašu nemaz nebija sastapuši, un
balstās tikai uz notikumu aculiecinieku stāstīto vai uz leģendām.
Saglabājušies visai nedaudzi pamatavoti katram, kurš nolēmis pētīt
Čingiz-hanu un tā radīto impēriju. Tās ir divas pašu mongoļu
hronikas Altan Debtér, Mongholyn niuca tobcijan, ķīniešu
hronika Juan shi, un vēl dažas laikabiedru liecības.
|
|
Lasīt tālāk...
|
|
|
Ieskats Strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas mehanizētā karspēka aizsākumā. |
|
Andris Kļava
 Krievijas Pilsoņu kara un pirmo pēckara gadu posms ir ļoti nozīmīgs
turpmākajā Strādnieku un zemnieku Sarkanās Armijas (Sarkanarmijas)
auto-bruņutanku attīstībā. Nākamie Sarkanarmijas tanku teorētiķi savas
domas pamatoja, balstoties uz Pilsoņu kara pieredzi un vērtējumu, tāpat
to darīja viņu vācu kolēģi, pēdējie gan kā atsauci izmantoja Pirmā
pasaules kara pieredzi. Krievijas Pilsoņu karš bija mobils, bez
izteiktām frontes līnijām. Plašās teritorijas bija piemērotas auto -
bruņutanku vienībām, tā 1919.g. 1. jūlijā Krievijas Brīvprātīgā (balto)
armija svinēja uzvaru Caricinā, lielā mērā pateicoties tieši tankiem. Tā
kā Pilsoņu karš norisinājās plašā frontē, bruņu auto vienības tika
dažādi pielietotas. Auto - bruņutanku vienības ar savu ložmetēju uguns
spēku pastiprināja kavalērijas un strēlnieku vienības, kā arī tika
izmantotas atsevišķi – frontes pārrāvumos, flangu uzbrukumos un reidos
pretinieka aizmugures joslā. Par Sarkanarmijas mehanizētā karaspēku
aizsākumu var uzskatīt 1920. gada 4. jūliju, kad uzbrukuma operācijā
piedalījās 2. tanku vienība, bruņu vilciens Nr.8, un bruņu auto vienība
NR. 14. Tā ir pirmā kauja, kurā piedalās dažādas un savstarpēji
koordinētas Sarkanarmijas mehanizētās vienības.
Lai gan, kā rādīja turpmākie notikumi, padomju varas un iestādes ļoti
nopietni uztvēra bruņu mašīnu un tanku ražošanu un attīstību, tomēr
Pilsoņu karš nebija bruņu vienību karš divu galveno iemeslu dēļ:
• bruņu tehnikas un dzinēja attīstība vēl nebija sasniegusi tādu
konstruktīvo un izmaksu līmeni, lai to varētu uzreiz masveidā ieviest
praksē;
• padomju varas kontrolētajās teritorijās nebija pietiekamas
industriālās un zināšanu kapacitātes, lai tehnikas vienības varētu
ražot masveidā.
|
|
Lasīt tālāk...
|
|
|
Amerikas strādnieki 19. gs beigās |
|
|
Ēģipte un Sīrija 19.gs. beigās |
|
|
 Manā rīcībā nonākusi skaņuplašu kolekcija - vecas, apskrāpētas, 78 apgriezieni...
Kolekcijā ir 30-to - 50-to gadu plates. Visas ražotas Rīgā, uz tām uzlīmes - Bellacord, “Rīgas skaņuplašu fabrika”, skaņu plašu fabriku „Līgo”.
1931. gadā skaņuplašu fabriku Bellacord Electro dibināja Helmārs Rudzītis, un populāras melodijas ieskaņoja gan estrādes dziedātāji , gan arī mūsu slavenie operdziedoņi. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un fabriku “Bellacord–Electro” nodeva Latvijas PSR radiofonam. 1941. gadā fabrika iegūst nosaukumu “Rīgas skaņuplašu fabrika”, 1958. gadā tika nodibināta skaņu ierakstu studija un fabrika tiek pārsaukta par skaņu plašu fabriku „Līgo”.
Plašu rakstu par Helmāru Rudzīti varat lasīt šeit , bet es sāku šo plašu digitalizēšanu. Nenodarbošos ar skaņas kvalitātes īpašu uzlabošanu, jo, manuprāt, sprakšķi, šņācošais fons rada īpašu atmosfēru. Ieraksti klausāmi YouTube.
|
|
Sākam publicēt fragmentus no grāmatas Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and
David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton&company,
New York-London, 1999. Arta Buka tulkojumā.Tā ir sava veida vārdnīca, kurā žurnālisti, reportieri, zinātnieki apkopojuši savus rakstus par kara noziegumiem un problēmā, definējuši - kas ir kas. Daļa šo rakstu atklāj jaunu skatījumu uz nesenas pagātnes notikumiem.
|
|
|
