Nepelnīti piemirstais Nikolo.
Buks Artis

santi_di_tito_-_niccolo_machiavellis_portrait_headcrop.jpgVērojot politikas peripetijas gan pasaulē, gan Latvijā, redzam, ka nekā jauna te nav - tas viss ir bijis, tikai izpaudies savādāk, atbilstoši sava laika iespējām. Viena no interesantākajām personībām vēsturē, kas praktiski pirmais nopietni sāka analizēt vēsturi un prognozēt politiskos notikumus, bija Renesanses laika domātājs un politiķis no Florences, Nikolo Makiavelli di Bernardo (Machiavelli, 3.05.1469.-21.06.1527.). Diemžēl viņa darbi, kaut atstājušie milzīgu ietekmi uz politisko domāšanu visus turpmākos gadsimtus, jaunākajos laikos konjunktūras ietekmē ir nepelnīti noniecināti vai pat, līdzīgi kā Fridriha Nīčes idejas, pārprasti un izkropļoti, bieži vien tajos pat neiedziļinoties. Šķiet, ka latviešu valodā vispār no viņa darbiem gandrīz nekas nav publicēts, un tāpēc latviešu lasītājam Makiavelli vārds ir diezgan svešs, zināms tikai no citātiem vai atstāstiem. Bet žēl,  jo Makiavelli ir to vērts lai, vērojot notikumus Baltijas jūras krastā, viņu atkal pārlasītu...
Lasīt tālāk...
 
Čehoslovākijas ārpolitika starpkaru periodā (1918.-1938.)
Ieva Valpētere

edvard_benes.jpgPēc I Pasaules kara noslēguma radusies situācija, kad noteiktas valstis tika vainotas kara izraisīšanā, kā arī “Vudro Vilsona 14 punkti”, iedrošināja politiķus realizēt jau sen lolotās ieceres par jaunu valstu dibināšanu. Šādu iespēju izmantoja Tomāšs Masariks, Edvards Benešs un Antonīns Švehla, kuru politiskā darbība ļāva 1918.gada 28.oktobrī deklarēt jaunu valsti – Čehoslovākiju.
Čehoslovākija ir 20.gadsimtā pastāvējusi valsts Centrāleiropā, kas atradās mūsdienu Slovākijas, Čehijas un daļas Ukrainas teritorijā, savā starpkaru perioda pastāvēšanas laikā tā robežojusies ar Veimāras Republiku (vēlāk – Vāciju), Poliju, Ungāriju, Rumāniju un Austriju.
Rakstā aplūkotais periods ir sākot ar jaunās valsts dibināšanu, kas notika, balstoties uz atšķirīgām tautām tās iekšienē, kā arī uz principiem, ka tai tika piešķirtas teritorijas no kaimiņzemēm, līdz 1938.gadam, kad tās prezidents kapitulēja Minhenes prasību priekšā.
Šīs valsts starpkaru periodā ļoti liela nozīme bija ārpolitikai, jo atrašanās starp valstīm,  kuras tika uzskatītas par kara izraisītājām, lika tās politiķiem pievērst pastiprinātu uzmanību ar valsts drošību saistītajiem jautājumiem un gūt maksimāli lielāku atbalstu no lielvalstīm.
Lasīt tālāk...
 
Lielāko Eiropas valstu mehanizētā karaspēka teorijas un prakses aspekti starpkara periodā.
  Andris Kļava
amark5b.jpg
   Mobili sauszemes spēki nav jaunums pasaules vēsturē. Šaujampulvera ieviešana veica revolūciju pasaules kara mākslā. Ar musketēm un šautenēm bruņoti kājnieki bija visspēcīgākā ieroču šķira. Kavalērija nespēja uzveikt kājniekus - strēlniekus. Tomēr kājnieki ir lēns karaspēks, un armijas vēlas saglabāt mobilitāti, jo kā raksta Kārlis fon Klauzevics: ”Kauja ar apiešanas kustībām, pats par sevi, dod lielas priekšrocības. ” Kopš 16. gadsimta tiek izmantota jauna efektīva ieroču šķira – kājnieki, kuri pārvietojas jāšus, viņiem piemīt labākais no abiem – kājnieku uguns spēks un kavalērijas manevrs. Vēlākos gadsimtos visas Eiropas armijas izmanto dažādus jātnieku - strēlnieku veidus. Dzelzceļš ir ”kavalērijas - kājnieku” beigu posms. Lai gan armijas vēl saglabā kavalēriju, tomēr ātrākai armijas pārvietošanai daudz lētāka un efektīvāka ir dzelzceļa izmantošana.
Kājnieku kavalēriju turpināja pielietot  tajās pasaules  daļās, kur nebija attīstītas infrastruktūras. Viens no pēdējiem šādiem kavalērijas veiksmes stāstiem ir Angļu - Būru kara laikā. Būru fermeri kara sākumā lieliski apvienoja kavalērijas ātrumu un strēlnieku uguns spēku.  Drīz vien briti bija spiesti piemēroties un organizēt savus kājnieku - jātnieku mobilos koloniālos bataljonus.  Starp visām Eiropas valstīm britiem bija vislielākā pieredze mobilā karaspēka darbībā.   Lielā koloniālā impērijas pārvalde un nemitīgie koloniālie konflikti veicināja mazu, bet mobilu un efektīvu jātnieku - strēlnieku vienību tradīciju. Viens no pēdējiem kavalērijas uzbrukumiem ir Ziemeļāfrikā pie Omdurmānas 1898. gadā, kad angļu un ēģiptiešu kavalērijas spēki sakāva sudāniešu armiju. 
Lasīt tālāk...
 
Heimvērs
   Ieva Valpētere
 
  image002.jpg  Pēc I Pasaules kara Austrija zaudēja savu impērijas statusu un kļuva par nelielu republiku ar tās galvaspilsētu – Vīni, kurā pārsvarā no politiskajiem spēkiem uzturējās kreisā spārna strādnieki, t.i. – marksistiski noskaņotie, bet Austrijas provincēs kā Karintijā, Stīrijā un Tirolē politisko uzskatu ziņā pārsvars bija konservatīvajām un anti-markistiskajām idejām. Pēc jauno robežo noteikšanas Stīrija un Karintija tika apdraudētas – Karintija no Dienvidslāvijas interešu puses, bet Tirole no Itālijas interesēm, šāda situācija izraisīja gan Vācijas pierobežā dzīvojošo, gan arī vietējo partizānu karu, kas drīz vien attīstījās neregulāra karaspēka cīņās par strīdīgajām teritorijām. Austrijas pusē šīs neregulārās karaspēka vienības tika definētas kā brīvie korpusi, kas bija līdzīgi tiem, kuri tika dibināti Vācijā, un tika dēvēti par heimvēru jeb Dzimtenes Aizstāvības vienībām.
Lasīt tālāk...
 
Renesanses laikmeta ideālu atspoguļojums Viljama Šekspīra traģēdijās
Nauris Gekišs

william-shakespeare.jpg      Viljams Šekspīrs(1564-1616), visu laiku izcilākais angļu dzejnieks un dramaturgs, dzimis Stretfordā pie Eivonas Jorkšīras grāfistē Anglijas vidienē 1564.g. 23.aprīlī cimdu meistara ģimenē. Tēvs Džons Šekspīrs bija turīgs un sabiedriski aktīvs vīrs, bijis pilsētas domes loceklis un uz laiku ieņēma pat mēra amatu.  Dž. Šekspīrs bija naidīgi noskaņots pret karalienes Elizabetes I baznīcas politiku un labāk izvēlējies maksāt lielus naudas sodus nekā apmeklēt oficiālos anglikāņu baznīcas dievkalpojumus. Līdz 1580.g.Viljams Šekspīrs mācījās vietējā gramatikas skolā, apguva latīņu un grieķu valodu, tad sāka strādāt turpat par skolotāja palīgu, būdams ļoti jauns apprecējās un ap 1587.g. pārcēlās uz Londonu, kur sāka savu karjeru kā suflieris, tad kā režisora palīgs un kā otrā plāna aktieris dažādos teātros.  1593.g. iestājās Londonas labākajā aktieru trupā, kuru vadīja Džeimss Berbedžs un ap šo laiku sāka rakstīt lugas. Džeimsa dēls Ričards Berbedžs bija populārs aktieris, kurš tēloja galvenās lomas Šekspīra lugās.

      Paralēli teātra un radošajam darbam V.Šekspīrs aktīvi izglītojās pašmācības ceļā, apguva franču un itāļu valodas, ieguva virspusējas un haotiskas, toties daudzveidīgas  zināšanas par vēsturi, ģeogrāfiju, filozofiju, dabas zinātnēm, jurisprudenci u.c. sava laika prestižākajām zinātnēm. Bieži uzturējās krodziņā „Sirēna,” kur pulcējās Londonas intelektuālā elite un pavadīja laiku aktīvās diskusijās par aktuālām tēmām pie vīna kausa.
Lasīt tālāk...
 
Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā: attiecības ar Latviju un Igauniju 1919-1940.g.
Jana Kupčūne

21.jpg
   
Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā bija balstīta uz tā dēvēto horizontālo stratēģiju, respektīvi, uz balansēšanu starp Vāciju un PSRS, aizmirstot, ka Lietuva nevarēja sacensties ar šīm lielvalstīm un būt tām līdzvērtīga partnere ne ekonomiskā un militārā potenciāla, ne teritoriālā lieluma vai iedzīvotāju skaita ziņā. Tai pašā laikā Latvijai un Igaunijai līdz pat 30.gadu beigām, kad Lietuva nonāca faktiski izolācijā savu teritoriālo konfliktu dēļ, tika piešķirta sekundāra loma. Lietuvas ārpolitiku jau no paša sākuma sarežģīja tās teritoriālie konflikti ar Poliju Viļņas apgabala dēļ un Vāciju Klaipēdas apgabala dēļ.
     Kopumā Lietuvas ārpolitisko ainu starpkaru periodā vislabāk raksturo latviešu diplomāta Kārļa Ducmaņa komentārs 1927.g.8.decembrī: „Lietuvas ārpolitikā realitāšu vietā valda emocijas un lielummānija. Rira bien qui rira le dernier- gribētos teikt, ja vien tā nebūtu arī mūsu traģēdija.”
Lasīt tālāk...
 
„Armēņu jautājums“ Osmaņu impērijā
Adele Olga

pic19.jpgJautājums par 1915. gada armēņu genocīdu Osmaņu impērijā ir aktuāls, jo tas bija pirmais genocīda akts XX gadsimtā – noziegums, kura rezultātā gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku, turklāt notikumu interpretācijas ir pretrunīgas un atšķirīgās nostājas par šo jautājumu joprojām ietekmē valstu attiecības[1].
        Osmaņu impērija pakļāva Armēniju XV-XVI gs., un šī valsts palika tās kontrolē līdz XX gs. sākumam. Taču armēņi bija ļoti atšķirīgi no turkiem ne tikai reliģiskās (pareizticīgie) un etniskās piederības, bet arī valstiskuma pieredzes jomā (ilga neatkarīgas valsts vēsture)[2]. Iespējams tāpēc, neraugoties uz armēņu zemnieku, amatnieku un tirgotāju lomu impērijas ekonomikā, armēņu tautas pastāvēšana savā dzimtenē tika uzskatīta par politiskiem draudiem[3].
        Pateicoties valsts administrācijas sistēmai, kas tikai musulmaņiem paredzēja iespēju iegūt militāros un civilos amatus, osmaņi spēja nodrošināt savu dominanti armēņu apdzīvotajā teritorijā. Turklāt musulmaņi netika sodīti par noziegumiem pret kristiešiem, un kristieša nogalināšana musulmanim varēja būt izdevīga, tostarp tā ļāva iegūt viņa īpašumu. XVII gs. Erzurumā tika nodedzināti vairāki armēņu ciemati, bet XIX gs. iedzīvotāji masveidā bēga uz Persiju no osmaņu karaspēka, kas izlaupīja ciematus no Vanas līdz Araksai. Lai mazinātu armēņu īpatsvaru un vienotību, viņu apdzīvotajās teritorijās pārcēlās kurdi un čerkesi, bet tanzimata laikā (reformas, 1839.-1876. g.) tika veidotas administratīvās provinces, kurās armēņu apdzīvotajiem vilajetiem tika pievienotas citu tautu apdzīvotās teritorijas[4].
Lasīt tālāk...
 
1903. gada karnevāls
1903 1903. gada 13. februārī Ziemas pilī notika grandioza balle - karnevāls. Attēlu galerijā varat aplūkot kostīmus, ko sev izvēlējās Romanovu dzimtas pārstāvji un galms.
 
Destaļinizācija PSRS 1945.-1965.
 Buks Artis

  stalin_dead.jpg       1953 . gada 5. martā mira J.Staļins. Bija skaidrs, ka valsts nonākusi strupceļā, un kaut ko kardināli jāmaina. Beidzās viens posms valsts attīstībā un sākās nākošais, kad mainījās visas sistēmas iekšējais spēku samērs, iekšpolitiskās un ārpolitiskās nostādnes ¬ cīņa par varu starp partijas elites grupām un destaļinizācija, kas ilga līdz pat 1958. gadam. Tūlīt pat destaļinizācija kļuva par ieroci cīņā par varu un “vadoņa mantojumu”. Pie tam politiskās elites iekšienē nebija ne vienotības, ne skaidru priekšstatu par to, kā pārvarēt mantotos trūkumus un mainīt situāciju. Tomēr ar atsevišķiem izņēmumiem (kuri varbūt bija ne tik daudz pārliecības, kā veselā saprāta diktēti), varam vērot vispārēju pārliecību par sistēmas pareizumu un neizbēgamību, kā arī pamatotas no iespējamās atbildības par iepriekš nodarīto. Destaļinizācijas procesam bija raksturīgs, ka tas sākās un tika virzīts “no augšas”, bet iedzīvotāju masā tam par to bija ārkārtīgi liela interese un atbalsts. Šim procesam redzam vairākus etapus.

        Pirmajā etapā (1953. gada marts/jūnijs) valsts vadību pārņēma par Ministru Padomes priekšsēdētāju ievēlētais G.Maļenkovs. Uzreiz tika realizēta kadru un struktūras reorganizācija ¬ augstākie partijas orgāni, Birojs un Prezidijs, tika apvienoti CK Prezidijā, pie tam no tā tika izmesti (aizbildinoties ar skaitlisko samazināšanu) tie, kuri Prezidijā bija ievēlēti XIX kongresā. Principā pie varas nāca vecā “Staļina gvarde”, kuras pozīcijas 50 gadu sākumā bija ievērojami vājinājušās. Visai svarīgi mantiniekiem likās iegūt valsts amatus. Berija kļuva par iekšlietu ministru (apvienojot ministriju ar konkurējošo Valsts drošības komiteju), Molotovs ¬ par ārlietu ministru, Bulgaņins ¬ par Bruņoto spēku ministru, Kaganovičs ¬ par MP priekšsēdētāja vietnieku. Visi jaunā CK Prezidija locekļi guva valsts amatus, izņemot Ņ.Hruščovu, kurš palika “tikai” CK sekretārs. Jaunajai valdībai aktuālākais bija hipertrofētās represīvās struktūras reorganizācija, lauksaimniecības izvešanas no krīzes un ārpolitikas kursa definēšana.
Lasīt tālāk...
 
Vecie gramafonu ieraksti

bellaccord_3310_ryumka_vodki_leshenko.jpgManā rīcībā nonākusi skaņuplašu kolekcija - vecas, apskrāpētas, 78 apgriezieni...

Kolekcijā ir 30-to - 50-to gadu plates. Visas ražotas Rīgā, uz tām uzlīmes -  Bellacord, “Rīgas skaņuplašu fabrika”, skaņu plašu fabriku „Līgo”.

1931. gadā skaņuplašu fabriku Bellacord Electro dibināja Helmārs Rudzītis, un populāras melodijas ieskaņoja gan estrādes dziedātāji , gan arī mūsu slavenie operdziedoņi. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un fabriku “Bellacord–Electro” nodeva Latvijas PSR radiofonam. 1941. gadā fabrika iegūst nosaukumu “Rīgas skaņuplašu fabrika”, 1958. gadā tika nodibināta skaņu ierakstu studija un fabrika tiek pārsaukta par skaņu plašu fabriku „Līgo”.

Plašu rakstu par Helmāru Rudzīti varat lasīt šeit , bet es sāku šo plašu digitalizēšanu. Nenodarbošos ar skaņas kvalitātes īpašu uzlabošanu, jo, manuprāt, sprakšķi, šņācošais fons rada īpašu atmosfēru. Ieraksti klausāmi YouTube.

 
Kara noziegumi
Sākam publicēt fragmentus no grāmatas Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton&company, New York-London, 1999. Arta Buka tulkojumā.Tā ir sava veida vārdnīca, kurā žurnālisti, reportieri, zinātnieki apkopojuši savus rakstus par kara noziegumiem un problēmā, definējuši - kas ir kas. Daļa šo rakstu atklāj jaunu skatījumu uz nesenas pagātnes notikumiem.