Vēsture sauc!

Nauris Gekišs

Bēdīgi slavenais nacionālsociālistiskās Vācijas represīvā aparāta izveidotājs un vadītājs Heinrihs Luitpolds Himlers (Heinrich Luitpold Himmler) ir 20.gs. pazīstamākais kara noziedznieks un tiešais atbildīgais par Holokausta īstenošanu. Tai pašā laikā viņš ir arī viena no neparastākajām un mīklainākajām personībām jaunāko laiku vēsturē. Daudzi aspekti gan viņa privātajā dzīvē, gan politiskajā darbībā joprojām ir noslēpumā tīti, kas kalpo par pamatu visdažādākajām leģendām, baumām un spekulācijām, kas arī plaši tiek apspēlēti daiļliteratūrā un kinematogrāfijā.
Diezgan mulsinošs ir jau tas apstāklis, ka vājš, slimību un fobiju nomākts  cilvēks bez reālas militāras pieredzes, kura personīgā dzīve bija neveiksmju un ciešanu sērija, un kurš visu mūžu bija akli pakļāvies stiprākajiem, spēja vadīt un veiksmīgi pilnveidot vienu no disciplinētākajām un nežēlīgākajām paramilitārajām organizācijām-SS, kā arī vienu efektīvākajiem  valsts drošības dienestiem-gestapo.
H.L.Himlera lomu Trešā Reiha un Holokausta vēsturē nav iespējams pārvērtēt, jo tieši pateicoties viņam nacistiskās Vācijas diktatora Ādolfa Hitlera neprātīgie sapņi tika daļēji īstenoti dzīvē, kas izpaudās kā „nepilnvērtīgo” cilvēku, respektīvi: ebreju, čigānu, dažādu slāvu tautību, jo īpaši poļu, kā arī pašu vāciešu, respektīvi, politisko disidentu, dažu reliģisko grupu pārstāvju, invalīdu, psihiski slimo cilvēku un homoseksuālistu vajāšana un iznīcināšana, kurai cilvēces vēsturē nav līdzvērtīgas, kā arī veikti šausmu filmas sižeta cienīgi medicīniski un psiholoģiski eksperimenti ar minēto grupu cilvēkiem, kuriem nevar būt nekāda attaisnojuma, lai arī ar kādiem ideoloģiskiem mērķiem vai lozungiem tie netiktu pamatoti. Visi šie noziegumi, kuru aktualitāte nav zudusi arī mūsdienās, un kuru atstātās pēdas joprojām nodarbina cilvēces prātus, tika veikti ar mērķi radīt „pārcilvēku rasi,” attīrot vācu nāciju un cilvēci no „parazītiem” un „rases samaitātājiem.”

Terenss Teilors*

Teorētiski bioloģiskie ieroči (BI) var sagādāt milzu dzīvā spēka zaudējumus, izmantojot visai nelielu izejmateriāla daudzumu. Kas attiecas uz to bīstamību cilvēku dzīvībām, tad kā masu iznīcināšanas ierocis tie salīdzināmi ar kodolieročiem, un dažas lielvalstis uzskata BI par to ekvivalentu.
Neilgi pirms 1991. gadā ASV vadībā īstenotās Kuveitas atbrīvošanas operācijas, kuru plašāk zina kā “Tuksneša vētra”, ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers brīdināja savu Irākas kolēģi Tariku Azizu, ka ja Irāka mēģinās pielietot kādu masu iznīcināšanas ieroci, tai tiks dots tāds trieciens, no kura nespēs atgūties gadu desmitus. Tajā laikā Irākas arsenālā jau bija gatavi izmantošanai bioloģiskie un ķīmiskie ieroči, kaut arī tās kodolprogramma nebija pabeigta. Irākas valdība to uztvēra kā tiešus kodoltrieciena draudus un nolēma neizmantot masu iznīcināšanas ieročus.
Bioloģiskos ieročus var izgatavot, izmantojot dzīvus organismus (piemēram, baktērijas, vīrusus) vai arī no tiem iegūtās indīgas vielas (indes). Ja ir atbilstošas zināšanas un pieejamas nepieciešamās tehnoloģijas, to ražošana ir ievērojami ātrāka un lētāka, nekā kodolieroču radīšana. Pēdējo gadu izstrādes civilajā rūpniecībā, galvenokārt farmācijā un veterinārmedicīnā, ievērojami atvieglojušas dažādu slimības izraisošu mikroorganismu pavairošanu, uzglabāšanu un pārvēršanu kaujas formās. Līdz 70. gadiem BI gan bija zināma militāra vērtība, taču tā laika zinātnes un tehnikas attīstības līmenī to uzglabāšanas un pielietošanas metodes bija pārāk sarežģītas, bet pielietojuma sekas pārāk neprognozējamas, kā rezultātā citu ieroču veidu izmantošana arsenālā bija daudz ērtāka un efektīvāka. Pēdējos divdesmit gados civilās rūpniecības un zinātnes panākumi ļauj ražot pielietojumā jau daudz paredzamākus un efektīvākus ieroču veidus.

Šeldons H. Harriss*

Ne jau tikai nacisti bija izveidojuši nāves nometnes laikā pirms 2. Pasaules kara. Arī Japānai bija savas koncentrācijas nometnes. Taču to funkcijas bija nevis iznīcināt ļaudis, bet gan izmantot kriminālnoziedzniekus un karagūstekņus kā objektus bioloģiskiem un - mazākā mērā, - ķīmiskiem  militārajiem eksperimentiem.
Japānas sabiedrībā  līdz pat kara beigām dominējošais militārpersonu labējais, fanātiskais spārns uzskatīja, ka lai sasniegtu to mērķi - Japānas kundzību Austrumāzijā, - jāizmanto arī tādus eksotiskus bruņojuma veidus kā ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Mums tas jau pats par sevi šķiet šausmīgi. Taču šādu ieroču izveides programmas iniciatori neticēja, ka tos var tāpat vien radīt laboratorijās un izmantot pret ienaidnieku kaujas laukā. Pirms tam tos vēl jāizmēģina uz cilvēkiem.
Tā radās gigantisks nāves fabriku tīkls, kurš 2. Pasaules kara sākumā  jau pletās no Iekšējās Mongolijas stepēm līdz Singapūrai, un no Bankokas līdz Manilai. Šīs impērijas sirds bija Harbinas priekšpilsēta Pinfana Ziemeļķīnā, kur atradās ķīmisko un bakterioloģisko ieroču programmas izveidotāja ģenerālleitnanta Siro Isijas štābs.

Jānis Augškalns

1944. gada augustā, kad Jānis Augškalns vairs nevarēja izvairīties no mobilizācijas Vācijas bruņotajos spēkos (dzelzceļniekus nemobilizēja leģionā, tāpēc līdz tam viņš bija iekārtojies darbā dzelzceļa Elektromehāniskajās darbnīcās, kuras nu tika izvestas uz Vāciju), viņš ieradās iesaukšanas punktā. Vēl apmācību nometnē, pirms nosūtīšanas uz fronti, tika kāda dienesta biedra atpazīts kā bijušais sociāldemokrātu aktīvists, arestēts un nodots gestapo.

Kas mani toreiz glāba no drošas nošaušanas? Tā bija mana vācu valodas prasme un, galvenais tas, ka zināju no galvas lielu daudzumu vācu šlāgeru – mans kameras biedrs, kas uzdevās par austrieti, pārliecinājās, ka tāds puisis, kurš bijis Vīnē un brīvi dzied visus vācu šlāgerus, nevar būt komunists. Tāpēc reiz, atgriezies kamerā no kārtējās „pastaigas vienatnē“, viņš mani apsveica: mani nenošaušot, bet sūtīšot uz Vāciju. Lai gam lielāka loma bija vecākajai māsai Valdai, kura, ārstēdama zobus daudziem augstu stāvošiem vācu virsniekiem, lika lietā savus sakarus, lai izpestītu brāli no nošaušanas. Un tā 12. oktobrī, dienu pirms padomju karaspēka daļu ienākšanas Rīgā, kopā ar 64 ieslodzītajiem no SD cietuma Reimersa ielā un Centrālcietuma, tiku nogādāts uz kuģi, kas uzņēma kursu uz Dancigu. Tagad apzinos, cik brauciens bija bīstams, jo daudzus šādus „transportus“ nogremdēja sabiedroto lidmašīnas un zemūdenes. Uz kuģa bez mums ieslodzītajiem bija arī brīvprātīgie emigranti, starp kuriem manīju arī savu kursa biedreni Broņislavu Patmalnieci.

Māris Goldmanis

Otrajā pasaules karā veiktais genocīds pret ebreju tautu jeb holokausts nacistu okupētajā Eiropā ir viens no traģiskākajiem noziegumiem pret cilvēci. Tā bija lielākā plānotā cilvēku masu iznīcināšana pasaules vēsturē. Holokausta atstātās rētas ebreju tautas vēsturiskajā atmiņā joprojām nav pilnībā sadzijušas.
Šā nozieguma organizēšanā galvenā loma bija Vācijas fīreram un kancleram Ādolfam Hitleram. Hitlers ne tikai sludināja antisemītismu, bet arī izlēma īstenot ebreju totālu iznīcināšanu. Antisemītisms noteica viņa politiskos uzskatus un rīcību. Referātā mēģināts atbildēt uz jautājumu: kas izraisīja šo Hitlera naidu pret ebrejiem.
Darbā par pamatu tiek izmantots gan paša Ādolfa Hitlera sarakstītais darbs Mana Cīņa (Mein Kampf, 1925), gan autoritatīvu vēsturnieku, filozofu un zinātnieku darbi par Hitlera personību, viņa uzskatu evolūciju un darbību. Kā pirmie no šiem autoriem minami Džons Tolands (John Toland, 1912–2004), Alans Bulloks (Alan Bullock, 1914–2004), Ričards Overijs (Richard Overy, 1948), Ričards Evans (Richard Evans, 1947) un Ērihs Fromms (Erich Fromm,1900–1980). Antisemītisma pētniecībā izmantotas arī klasiskās Hannas Ārentes (Arendt, Hannah, 1906–1975) un Jehudas Bauera (Yehuda Bauer, 1926) atziņas, kā arī Latvijas vēsturnieka Leo Dribina (1931) pētījums.
Darbā ar avotpētniecības un historiogrāfiskām metodēm tiek mēģināts izzināt Ādolfa Hitlera antisemītisma psiholoģiskos un sociālos aspektus. Darba mērķis ir uz vairāku avotu pamata veidot vienotu viedokli par Ādolfa Hitlera antisemītismu.

Nauris Gekišs

Fašisms kā reakcija uz komunisma draudiem un parlamentārās sistēmas krīzi bija raksturīgs fenomens 20.gs.20-30.gadu Eiropā. Benito Musolīni triumfs 1922.g.Itālijā iedvesmoja reakcionāri un ultranacionāli noskaņoto sabiedrības daļu visā Eiropā, izņemot, protams, PSRS, kā rezultātā dzima dažādas profašistiskas kustības, kuras bija ļoti atšķirīgas un bieži vien pat savstarpēji naidīgas, taču visas šīs organizācijas vienojošie ideoloģiskie postulāti bija: antikomunisms, antiliberālisms, nacionālais šovinisms, militārisms, valsts visvarenības ideja un vadoņa personības kults.  Dažās valstīs, kā jau minētajā Itālijā, bez tam arī Vācijā, Austrijā, Spānijā un Portugālē tika nodibinātas fašistiskās diktatūras, demokrātiskajās valstīs, piemēram, Francijā, Lielbritānijā, Beniluksa un Skandināvijas valstīs to ietekme uz sabiedrību bija minimāla, kamēr  labēji autoritārie režīmi Latvijā, Igaunijā, Polijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā, Bulgārijā un atsevišķos laika posmos arī pašā Rumānijā tās stingri apkaroja. Rumānijas gadījums ir īpašs ar to, ka fašistiskā organizācija Dzelzs Gvarde, kura vairākkārt mainīja nosaukumu, pārmaiņus gan sadarbojās ar varu, gan konfliktēja ar to. Arī pats fašisma fenomens Rumānijā ieguva tik savdabīgu formu, kā nevienā citā Eiropas valstī, par ko pelna īpašu uzmanību.
Rumānijas fašistiskā organizācija, kura plašāk pazīstama kā Dzelzs Gvarde jeb Garda de Fieri (arī Erceņģeļa Mihaela ordenis, arī „Visu Tēvijai!”) bija unikāla, jo vienīgā centās fašisma ideoloģiju sintezēt ar reliģiju, respektīvi, kristietību. Gvardu lozungs: „Dievs ir fašists!” pietiekoši skaidri izsaka viņu attieksmi pret reliģiju. Šajā ziņā viņi pat gāja daudz tālāk nekā itāļu, spāņu vai portugāļu fašisti, kuri cieši sadarbojās ar baznīcu vai pat vācu nacionālsociālisti, kuri gan iejaucās reliģiskajā dzīvē, taču pat viņi neiedomājās vilkt vienlīdzības zīmi starp reliģiju un savu ideoloģiju. Rumāņu fašisti būtībā radīja ne vien savdabīgu fašistiskās ideoloģijas atzaru, bet arī savu sektantisku reliģijas (rumāņu pareizticības novirzienu). Šai ziņā Dzelzs Gvardei ir kopīgas iezīmes tikai ar vienu profašistisku organizāciju-latviešu Pērkoņkrustu jeb Ugunskrustu, kurš arī zināmā mērā centās ieviest savā ideoloģijā misticisma elementus, lai gan tie  balstījās neopagānismā, nevis kristietībā.

Ilze Bane

Reinhards Kozelleks (1923. – 2006.) tiek dēvēts par pazīstamāko 20.gs. vācu vēsturnieku, vienu no nozīmīgākajiem Eiropas vēstures teorētiķiem, jēdzienu (konceptuālās) vēstures radītājiem un nozīmīgu vēstures teorētiķi 20.gs. vēstures zinātnē. R. Kozelleks dzimis Gorlicā (Vācijā). 1941.gadā brīvprātīgi pieteicies vācu armijā. Līdz 1945.g. Kozelleks atradās karagūstekņu nometnē Karagandā (Kazahstānā). Atgriežoties Vācijā (Rietumvācijā) 1947. – 1953.g. viņš studējis vēsturi, filozofiju, tieslietas un socioloģiju Heidelbergas universitātē un Bristoles universitātē, kur viņa pasniedzēji ir bijuši tādas personības kā Martins Heidegers, Karls Lovics, Hanss - Georgs Gadamers, Verners Konce, Alfreds Vēbers, Ernsts Forsthoffs un c. 1954.gadā viņš Johannesa Kūna vadībā izstrādā promocijas darbu "Kritik und Krise. Pathogenese der Bürgerlichen Welt"[1], kas pavēra viņam ceļu uz akadēmisko karjeru. 1954. – 1956.g. Kozelleks strādā par lektoru Bristoles universitātē, 1960. – 1965.g. viņš kā līdzstrādnieks darbojas jaunās sociālās vēstures izpētes grupā Heidelbergā.[2] 1965.g. tiek izstrādāts habilitācijas darbs "Preußen zwischen Reform und Revolution".[3] Šajā darbā Kozelleks attīsta savas pamatnostādnes vēsturē un vēstures torijā, kuras tiek attīstītas turpmākajos darbos. 1966.g. Kozelleks kļūst par Rūras universitātes Bohumā politikas zinātņu profesoru, 1968.g. viņš pārceļas uz Heidelbergu, kur pasniedz jauno laiku vēsturi. Kozelleka kā pasniedzēja darbība visvairāk saistīta ar Bilfildas universitāti, kurā 1968. – 1988.g. viņš strādājis dažādos amatos. Šajā universitātē viņam bija iespēja veidot studentu apmācības sistēmu atbilstoši saviem teorētiskajiem uzskatiem. Bilfildas universitātē tiek iedibināta starpdisciplināra vēstures pētniecības programma. Kozelleks guvis arī starptautisku atzinību un bijis viesprofesors (Tokijā, Parīzē, Čikāgas universitātē, Ņujorkas Jauno sociālo pētījumu skolā, Kolumbijas universitātē) un darbojies dažādās zinātniskajās kolēģijās.

Sākam publicēt fragmentus no grāmatas Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton&company, New York-London, 1999. Arta Buka tulkojumā.Tā ir sava veida vārdnīca, kurā žurnālisti, reportieri, zinātnieki apkopojuši savus rakstus par kara noziegumiem un problēmā, definējuši - kas ir kas. Daļa šo rakstu atklāj jaunu skatījumu uz nesenas pagātnes notikumiem.