Pēteris III – ideālista nāve.

A. Buškovs

 

Kad sarunā tiek skarts vienīgais leģitīmais Krievijas imperators XVIII gadsimtā - Pēteris III, - kas raksturīgi, absolūtā vienprātībā vienojas visi, kuri citā tēmā viens otru kategoriski apkarotu un nekādi nespētu par ko vienoties. ... Piemēram, liberālis un demokrāts, vēsturnieks no Pēterburgas E.Aņisimovs un viens no iesīkstējušākajiem “nacionālpatriotiem” maskavietis M. Lobanovs. “Dumjš un netālredzīgs” - kā ar cirvi cērt pēterburdzietis. “Prūsijas pakalpiņš, visu krievisko nīstošs,” - domu pārķer maskavietis. - “Viss skaidrāks par skaidru!”
Vai patiesi acīmredzams? Īsais Pētera III valdīšanas laiks un tā reformas tika tik melns mālēts un gānīts, ka nu jau 200 gadus historiogrāfija tā vietā, lai objektīvi analizētu, iztika vienīgi ar baumu un anekdošu pārstāstīšanu, - pa to pašu ceļu tai sekoja arī literatūra. Patiesi dīvaini, ka šo mītu visi papagailiski atkārto, nepievēršot ne mazāko uzmanību tam, kā tas radies. Pētera līdzgaitnieki vai nu nodeva viņu, vai vairāk nekā 30 gadus pavadīja savos no galvaspilsētas vistālāk esošajos īpašumos. Savukārt trīs galvenos mīta par “muļķīti” un “prūšu pakalpiņu” radītājus nu nekādi nevar atzīt par objektīviem lieciniekiem...


Gan pati Katrīna II, gan kņaziene Katrīna Daškova, gan Andrejs Bolotovs bija spēcīgas un neordināras personības. Daškova bija filoloģe un rakstniece, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas direktore, pašas dibinātās Krievijas Akadēmijas (kuras uzdevums bija krievu valodas un literatūras izveide) prezidente. Bolotovs – atvaļināts virsnieks, zinātnieks un rakstnieks, viens no Krievijas agronomijas zinātnes pamatlicējiem, sarakstījis fundamentālu monogrāfiju “Par lauku dalījumu” un daudzsējumu atmiņas. Viņu autoritāte laikabiedru acīs bija milzīga. Tik liela, ka reti kurš vairs zina par to, ka ļoti pozitīvi Pēteri raksturojušas un tā valdīšanu vērtējušas tādas Krievijas kultūras autoritātes kā V.Tatiščevs, M.Lomanosovs, J.Štelins, bet G.Deržavins Pētera III veikto Slepenās kancelejas likvidēšanu nodēvējis par “humānisma monumentu”.... Karamzins jau 1797. gadā skumji secināja, ka “piekrāptā Eiropa visu laiku par šo valdnieku spriež, pamatojoties tikai uz viņa ienaidnieku vai to līdzskrējēju izteikumiem...”
Savukārt šīs trijotnes motivācija patiesi ir skaidrāka par skaidru. Katrīnai II, kura pie varas bija nākusi apvērsuma ceļā, un likusi gvardiem nogalināt savu vīru, visvairāk par visu bija nepieciešams radīt šādu kretīna un valsts interešu nodevēja tēlu. Daškova bija Katrīnas draudzene un viena no apvērsuma organizatorēm, bez tam viņai bija arī personīgs motīvs: Pētera III, Daškovas krusttēva, mīļākā bija viņas māsa Elizabete Voroncova. Savukārt Bolotovs bija sens Katrīnas II mīļākā Grigorija Orlova sirdsdraugs. Visi trīs ar atpakaļejošu laiku gānīja un aplēja samazgām nelaiķi un, visticamāk, paši ticēja tam, ko raksta. (..)
To, ka tas viss baltiem diegiem šūts, var pamanīt pat īpaši neiedziļinoties. Tipisks piemērs: pirms kāpšanas tronī Katrīna par savu vīru rakstīja: “Toreiz es pirmo reizi ieraudzīju lielkņazu, kurš bija patiesi ļoti glīts, laipns un ārkārtīgi labi audzināts. Par vienpadsmit gadus vecā zēna talantiem galmā stāstīja īstus brīnumus”. Desmitgades vēlāk, savu “Piezīmju” rediģētajā variantā imperatore krasi maina savas atmiņas: “Tur es dzirdēju, kā sanākušie radinieki savā starpā runāja, ka jaunajam hercogam nosliece uz dzeršanu, un ka tikai tuvinieki neļauj viņam ik dienu piedzerties pie pusdienu galda”. Ignorējot elementārāko loģiku, vienā vietā Katrīna viņu apsūdz “nespējā pildīt laulātā pienākumus”, bet jau pāris lappuses tālāk gānās par viņa mīlas dēku ar Elizabeti Voroncovu, kuru, kāda cūcība, šis vēlējies pat apprecēt (ja ņemam vērā, ka tajā laikā Katrīna mainīja mīļākos kā cimdus, publiski ignorējot vīru, Pētera vēlme pēc jaunas un stabilas ģimenes nebūt nešķiet ne dīvaina, ne dumja).
Bolotovs, kurš apkopojis ne mazumu anekdošu par monarha “niecīgumu”, un cītīgi proponēja versiju par vispārēju “tautas neapmierinātību” ar imperatoru, tomēr vietām sarunā lieku: “Piepeši saņēmām šo svarīgo, un visiem bezgala negaidīto ziņu, ka pie mums Pēterburgā notikusi zināmā revolūcija...” “Vēl joprojām nevaru aizmirst, kā visi neizpratnē brīnījās par šo lielo un negaidīto pārmaiņu, kas sabiedrību pārsteidza...” Ja visi BRĪNĪJĀS par NEGAIDĪTO apvērsumu, vai Bolotova apgalvojumi, ka “tauta kurnēja un bija neapmierināta” ar Pēteri III, un “šī tautas neapmierinātība bija vispārēja” ir pamatoti?
Nezin kāpēc citas laikabiedru liecības, kurām neviens nepievērš uzmanību, liecina gluži par ko pretēju. Tāpēc aplūkosim populārākās apsūdzības, jeb mītus par Pēteri III.

Pirmais mīts:
“Pēteris nekritiski dievināja Fridrihu un nodeva Krievijas intereses, atdodot tam jau iekaroto Austrumprūsiju. Krievijas sabiedriskā doma bija sašutusi par miera līgumu ar Prūsiju.”
Sāksim ar to, ka nekādas “sabiedriskās domas” tā laika Krievijā nebija un nevarēja būt. Tieši tāpat kā tās nebija citās absolūtisma valstīs – Francijā, Prūsijā, Austrijas impērijā. Tolaik tikai Anglija varēja lepoties ar ko tādu, kas kaut mazliet atgādinātu mūsdienu sabiedrības viedokli: neatkarīgiem preses izdevumiem, neatkarīgiem deputātiem parlamentā (tiesa, nepieciešamības gadījumā redaktorus piekala pie kauna staba, bet deputātus iemeta aiz restēm, taču tas jau cits stāsts).
Jeb varbūt “vispārējais tautas sašutums” aptvēra Krievijas armiju, karojošu Prūsijā? Ļaujiet man tam neticēt. Kareivji vienmēr, visur un visos laikos priecājušies par karadarbības beigām – tikai trakais var just nožēlu uzzinot, ka vairs nevajadzēs iet nāvē. Vēl jo vairāk, ja runa ir nevis par karu dzimtenes aizstāvēšanā pret iebrucējiem – šaubos, vai vidusmēra Krievijas armijas kareivis zināja, kāda vella pēc viņu aiztriekuši aiz trejdeviņām zemēm cīnīties ar prūšiem. Protams, karoja viņi labi un sevi nesaudzējot, taču kara mērķi tiem bija sveši un nezināmi.
Savukārt Krievijai kā valstij nebija ne mazākā iemesla karot ar Prūsiju, jo starp abām šīm valstīm nebija ne mazāko pretrunu vai interešu konflikta, ko vajadzētu risināt ar ieroču palīdzību. Septiņgadu karā Krieviju atklāti ievilka Anglija un Francija, izmantojot tās armiju kā “lielgabalu gaļu”, kas palīdzēja risināt šo valstu problēmas. Ne jau velti imperatore Elizabete tik ilgi pretojās valsts iesaistīšanai karā, līdz viņu beigu beigās burtiski piespieda galma kliķe ar lielkancleru Bestuževu priekšgalā, pērkamo dvēseli, kurš ņēma kukuļus vai no visu Eiropas valstu vēstniekiem. Krievijas “sabiedrotajiem” bija savi mērķi, savukārt Bestuževs darīja to, par ko bija ņēmis samaksu – tas arī viss. (..)
Nenoliedzami, Pēteris III pret Fridrihu izturējās ar neslēptu cieņu. Kāpēc lai viņš nevarētu cienīt vienu no tā laika Eiropas talantīgākajiem valdniekiem un labākajiem karavadoņiem? Arī pati Daškova Fridrihu dēvēja par “dižāko monarhu”.
Par Pētera III uzvedību Fridriha portreta priekšā runājot, ceļos krišanu utt., jāatzīst, ka tās ir tikai anekdotes. Pat tās cītīgi apkopojušais un izplatījušais Bolotovs spiests kautri pieminēt, ka: “pats es neko tādu netiku redzējis, bet daudzi par to runāja”. Par ļoti daudz ko var teikt, ka: neviens nav redzējis, bet visi runāja...
Būdams vēl lielkņazs Pēteris, kā liecina Štelins, “atklāti runāja, ka imperatori apzināti maldina par Prūsijas karali, ka austrieši mūs uzpērk, bet francūži māna; mēs ar laiku rūgti nožēlošot, ka iestājāmies savienībā ar Austriju un Franciju.” Turpmākie notikumi rāda, ka šis Pētera viedoklis bijis gandrīz vai pravietisks. Francijas armija divas reizes iebruka Krievijā, bet Austrija līdz pat savas pastāvēšanas galam bija Krievijai naidīga (atcerēsimies kaut vai hrestomātisko situāciju Krimas kara laikā, kad nācās pie Austrijas robežas turēt milzu armiju tikai tāpēc, lai nepieļautu tās iespējamo iebrukumu). Savukārt ar Prūsiju (vēlāk Vāciju) laikā no 1762. līdz 1914. gadam nebija neviena nopietna militāra vai diplomātiska konflikta. Un arī 1914. gada karš bija tik absurds, ka to drīzāk jāuzskata par traģisku pārpratumu, jo ne Vācijai, ne Krievijai tas nebija vajadzīgs.
Runājot par Krievijas iesaistīšanos Septiņgadu karā, jānorāda, ka nebūt līdz galam nav skaidra t.s. “Zubareva lieta”, kas bija pēdējais piliens Elizabetes pacietības kausā.
Atgādināšu īsumā. Slepenā kanceleja notvēra kādu vecticībnieku no Toboļskas, Ivanu Zubarevu, kurš Prūsijā bijis pie ticības brāļiem. Oficiālā izmeklēšana apgalvoja, ka viņu bija savervējis Prūsijas izlūkdienests, piešķīris pat pulkveža patentu, un nosūtījis uz Krieviju, lai tas tur sadumpotu tautu pret Elizabeti un atbrīvotu no ieslodzījuma Holmogoros no troņa gāzto imperatoru Joanu. Pie tam pie Holmogoriem bijis plānots izsēdināt prūšu desantu.
Lieta vairāk nekā interesanta: dīvainā kārtā ar Zubarevu apgājās visai iecietīgi – tik vien kā izsūtīja uz provinci, bet tur galu galā apžēloja. Tieši šāds sods valsts apvērsuma rīkotājam lika dažiem vēsturniekiem izvirzīt versiju, ka it kā vecticībnieks patiesībā bijis Krievijas aģents, kurš iefiltrējies Prūsijas izlūkdienestā. Taču nezin kāpēc neviens nav aplūkojis versiju, vai nevarēja būt trešais scenārijs – Zubarevs varēja būt nevis prūšu aģents un ne krievu dubultaģents, bet gan viens no lielkanclera Bestuževa cilvēkiem. Un visa šī operācija uzsākta tikai ar mērķi likt Elizabetei piekrist karam ar Prūsiju.
Grūti iedomāties, ka tik loģiski domājošs valdnieks kā Fridrihs, reālists līdz kaulu smadzenēm, nopietni būtu domājis par reidu uz Holmogoriem. Pie tam priekš kam viņam visu aizmirstais eksimperators Joans, ja viņam neslēpti simpatizē Krievijas troņmantnieks lielkņazs Pēteris un tā laulātā draudzene Katrīna? Savukārt no Bestuževa, kā zinām, visu varēja sagaidīt. Par viņa metodēm lieliski liecina kaut vai Bestuževa lūgums Saksijas kancleram grāfam Brulī... noindēt Krievijas rezidentu Saksijā, jo tas pretojas Bestuževa politikai! ... Visu mūžu imperatore paniski baidījās, ka viņu kāds gāzīs no troņa tāpat kā viņa to izdarīja ar Braunšveigas klanu. Visu mūžu viņa baidījās, ka kāds varētu atbrīvot no ieslodzījuma Joanu. Un te kā pēc burvju mājiena parādās “Fridriha sūtītais” Zubarevs, kurš it kā gatavojis apvērsumu par labu Joanam. (..) Elizabete atmeta pēdējās šaubas un Krievijas armija devās bezjēdzīgā karā ar Prūsiju.
Starp citu, slēgt mieru ar Prūsiju nebūt nav Pētera III ideja. Pēdējos Elizabetes valdīšanas mēnešos pēc viņas pavēles lielkanclers Voroncovs (kurš nāca Bestuževa vietā) uzsāka sarunas. (..) Tā kā tronī kāpušais Pēteris III tikai pabeidza Elizabetes iesākto. Bez tam šajā pašā laikā arī Anglija un Francija aktīvi centās noslēgt seperātu miera līgumu, tā kā ne par kādu “Krievijas interešu nodošanu” te nevar būt ne runas. Kaut vai tāpēc, ka Pēteris III nebūt negrasījās atdot okupēto Austrumprūsiju. Viņa noslepkavošanas brīdī Krievijas armija, atbilstoši noslēgtās vienošanās noteikumiem, palika tur... Pie tam Pēteris vēl pavēlēja turp doties Kronštates eskadrai, sakarā ar “Eiropā valdošo nedrošību”. (..) Viens no pirmajiem Katrīnas rīkojumiem pēc vīra nogalināšanas bija pavēle Austrumprūsijā esošajai Krievijas armijai maksimāli ātri evakuēties. Pēc diviem gadiem Katrīna parakstīja ar Fridrihu jaunu miera līgumu (kura punktu lielākā daļa nemainīti tika ņemti no “nodevīgā” Pētera līguma). Un nosodīt viņu par to nekādi nevar – tā laika politiskā realitāte bija tāda, ka tikai Krievijas savienība ar Prūsiju nepieļāva kādai trešajai valstij netraucēti kļūt par hegemonu Eiropā.

Otrais mīts:
“Pēteris III savtīgi vēlējās sarīdīt Krieviju ar Dāniju, savas Šlēzvigas-Holšteinas hercogistes interesēs, kas bija pretrunā ar Krievijas interesēm.”
Pēteris, būdams ne tikai Krievijas imperators, bet arī Šlēzvigas-Holšteinas hercogs, patiesi visai nopietni apdomāja iespēju atgūt savas zemes, kuras nupat kā bija anektējusi Dānija. Bet vai tas bija pretrunā ar Krievijas interesēm? Nezin vai. Interesantākais ir tas, ka neatkarīgi no jebkādiem paša Pētera lēmuma iemesliem, Šlēzvigas-Holšteinas iekļaušana Krievijas sastāvā impērijai bija fantastiski izdevīga! Pietiek tikai palūkoties kartē lai redzētu, ka tā valsts, kura pārvaldītu Šlēzvigu-Holšteinu - Baltijas atslēgu, - netraucēti kontrolētu visu Baltijas jūras tirdzniecību, un tās flotei būtu brīva izeja uz Ziemeļjūru un Lamanšu.
Neba velti Prūsija, lai iegūtu sev šo teritoriju, iesaistījās divos asiņainos karos ar Dāniju (pirmo 1848.-50. gadu karā cieta sakāvi, taču 1864. gadā ar Austrijas atbalstu uzvarēja), līdz anektēja Šlēzvigu-Holšteinu un uzreiz ierīkoja Ķīlē jūras kara flotes bāzi. (..)

Trešais mīts:
“Pēteris III gatavojās iznīcināt pareizticīgo baznīcu.”
Izdomājumi, ka Pēteris it kā gatavojies “noskūt pareizticīgos garīdzniekus”, vai pat likvidēt šo baznīcu kā tādu ir no tās pašas anekdošu operas, kad tenkotāju fantāzijas nekritiski pasniedz kā faktus. Tie ir ticami kā freilenes V.Golovinas “memuāri”, kurus visur un gandrīz visi izmanto kā avotu, lai gan freilenes statusu Golovina ieguva tikai 1782. gadā, bet pati dzimusi... četrus gadus pēc Pētera III nāves.
Šo pasaciņu propogandas nolūkā izplatīja pati Katrīna, cenšoties nodrošināt sev baznīcas hierarhu atbalstu. Un pamatā tam bija reāls plāns, kuram gan nebija nekāda sakara ar “baznīcas iznīcināšanu” – runa ir par Pētera III plānu sekularizēt lielāko daļu baznīcas zemju.
Kā daudzos Pētera aizsāktajos projektos, arī te viņš nebija īpaši oriģināls. Imperators tikai turpināja jau gadsimtus pirms viņa uzsāktos lielkņazu un caru mēģinājumus sakārtot valsts ekonomiku, atdalot no tās baznīcu, kas īpašumu ziņā bija lielākais feodālis impērijā. (..)
Jau Joans III (reiz lika pat publiski nopērt Čudovas klostera arhimandrītu) nopietni domāja par milzīgo baznīcas zemju sekularizāciju. Soļus šajā virzienā spēra arī Joans IV. (..) taču baznīca tajā laikā bija pārāk ievērojams politiskais spēks, kura priekšā nācās piekāpties pat Bargajam. (..) Arī Mihails un Aleksejs Romanovi centās ierobežot baznīcas iespējas palielināt savas zemes, pat tieši aizliedzot ziedot baznīcai un klosteriem zemi un zemniekus. Centās šos milzu īpašumus “pārrakstīt valstij” arī Pēteris I, taču arī “Maskavijas drakonam” nācās piekāpties. Pat ļoti reliģiozā Elizabete 1757. gadā lika izstrādāt šādu projektu, taču neriskēja to īstenot. Bet iemesls šādiem projektiem ir acīmredzams: ar īpašām privilēģijām apveltītie milzīgie baznīcas īpašumi traucēja normālai valsts ekonomikas attīstībai, ko saprata simtiem gadu pirms Pētera III. (..) Tāpēc Katrīna, nostiprinājusies tronī, pati realizēja Pētera III izplānoto baznīcas zemju sekularizācijas projektu, pie tam pat daudz plašākos mērogos, nekā to tika gatavojies veikt Pēteris. (..)

186 dienas –
tieši tik ilgs bija Pētera III valdīšanas laiks. Vien pusgads. Taču šī pusgada laikā jaunais imperators paveica tik daudz, ka ja būtu noturējies tronī vēl pāris gadus, Krievija varbūt spētu pilnīgi novērsties no “pātagas un cirvja” ceļa, uz kura to uzdzina Joans Bargais un Pēteris I.
Pat atklāti Pētera III nelabvēļi – tādi kā A.Bolotovs vai Austrijas sūtnis Mersi-Aržanto, – bija spiesti atzīt imperatora rakstura īpašības, kas apkārtējos raisīja simpātijas: labsirdību, uzticēšanos, lielās darba spējas un vēlmi domāt par valsti, nevis sevi. Tikai Francijas sūtnis Breitels nezin kāpēc zākā Pēteri III par “despotu” un “ziemeļu tirānu”, taču atcerēsimies, ka Breitela raksturopjumu “dumjš kā zābaks” V.Pikulis netika izdomājis, bet gan ņēmis no laikabiedru liecībām. (..)
Despots un tirāns nemūžam nebūtu likvidējis baiso Slepeno kanceleju. Despots un tirāns nekad nestaigātu pa galvaspilsētu bez apsardzes. Despots un tirāns liktu pavalstniekus apcietināt, spīdzināt,sodīt, izsūtīt, taču Pēteris III neko tamlīdzīgu nedarīja.
Viņa rīkojums (ukaz) par vecticībnieku amnestiju, kuriem nu ļāva brīvi atgriezties Krievijā un netraucēti piekopt savu rituālu, kā reizi bija Pētera I ieviestās despotijas gals. Bez tam, atļāva atgriezties “bez mazākajām bailēm” uz citām valstīm aizbēgušajiem “dažādu kārt lielkrievu un mazkrievu ļaudīm, kā arī tirgotājiem un dezertieriem no armijas”. Šādas amnestijas valstī nebija bijušas pirms Pētera III, un nenotika pēc viņa. (..) Tieši Pēteris III likvidēja drausmo “vārds un darbs”. Tieši Pēteris III kvalificēja dzimtcilvēku nogalināšanu kā “tirānisku mocīšanu” un kā noziegumu to iekļāva likumā. Un vainīgos pakļāva kriminālvajāšanai. Piemēram, muižniecei E. Holšteinai-Bekai konfiscēja muižu par “necienīgu uzvedību” un sliktu saimniekošanu, kuras rezultātā zemniekiem draudēja izputēšana un bads. Muižnieci Zotovu, kura spīdzināja un nogalināja savus dzimtcilvēkus, aizsūtīja kā mūķeni uz klosteri nožēlot grēkus, bet tās īpašumu konfiscēja, lai izmaksātu cietušajiem vai to tuviniekiem kompensācijas. Poručiku Ņesterovu no Voroņežas par “saimes cilvēka iedzīšanu nāvē” uz mūžu izsūtīja uz Ņerčinsku. Marta rīkojums (ukaz) aizliedza sodīt zemāko kārtu ļaudis ar rīkstēm un “kaķiem” (Pētera I ieviesta deviņastu pātaga). Paspēja pārrakstīt daļu klosteru dzimtcilvēku par valsts zemniekiem – šajā kategorijā tiem bija daudz vieglāka un pārticīgāka dzīve.
Daudzas Pētera III uzsāktās reformas neslēpti virzīja Krieviju no agrārās saimniecības uz buržuāzisku valsti. Imperators kategoriski noraidīja R.Voroncova projektu, kurš paredzēja piešķirt monopoltiesības uz zemes īpašumiem un rūpniecību tikai muižniecībai. Imperators “uzlūko visas kārtas valstī un nodomājis likt izveidot projektu, kā pacelt pilsētnieku kārtu Krievijas pilsētās, lai tā dzīvotu kā vācieši, un kā veicināt to iesaistīšanu rūpniecības veidošanā”.
Tikai par šo vienu Pēteris III pelnījis pieminekli! Krievijas atpalicības no Eiropas pamatiemesls kā reizi bija spēcīgas “trešās kārtas” neesamība (starp citu, pilsētnieku, amatnieku un tirgotāju, t.i. “trešās kārtas” ignorēšanai bija liela loma Ržečpospoļitas degradācijā). Vienlaicīgi imperators aizliedza ievest prekš rūpnīcām no ārzemēm cukuru un vēl vairākas lauksaimniecības kultūras, kuras varēja audzēt Krievijā, pavēlot to audzēšanu attīstīt uz vietas. Bez tam Pēteris III ieviesa patiesi revolucionāru jauninājumu: aizliedza rūpnīcu īpašniekiem pirkt dzimtcilvēkus kā vergu darbaspēku, pavēlot “iztikt ar brīvajiem strādniekiem, noalgotiem pēc pases un par atrunātu algu”. Tiesa, atdot klosteru zemniekiem zemi, ko tie faktiski apstrādāja jau paaudžu paaudzēs Pēteris III nepaspēja, savukārt Katrīna šo viņa ieceri nerealizēja, izdāļājot klosteru zemniekus kā dzimtcilvēkus saviem mīļākajiem...
Ir milzums liecību, ka Pēteris izrādījis pastāvīgu interesi un rūpes par augstskolām, un lieliski sapratis tautas izglītošanas nepieciešamību. Īpaši spilgti tas parādījās, kad Pēteris, vēl būdams troņmantnieks, kļuva par sauszemes šļahtas kadetu korpusa virspavēlnieku. Šī muižnieku bērnu mācību iestāde bija dibināta 1731. gadā, pateicoties feldmaršala Miniha gādībai. (..) Ir vairāk nekā pietiekams liecību, ka Pētera pastāvīgās rūpes par korpusu nebija ne kaprīze, ne untums. Tāpat viņš ļoti rūpējās par Ķīles universitātes attīstību.
Visbeidzot jāatgādina par Pētera III rīkojumu “Par muižniecības brīvestību”. Par spīti nelabvēļu traktējumam, tas nebūt nenozīmēja muižniecības “tiesības parazitēt”. Gluži pretēji – tas tikai likvidēja absurdo “Maskavijas drakona” mantojumu, kurā cilvēkiem, neraugoties ne uz veselību, ne pašu vēlmēm, ne dotībām un talantiem nācās kā katorgā kalpot valstij ceturtdaļgadsimtu. ... Tika atļauts stāties draudzīgo valstu dienestā... Vecākiem, tiko muižnieku ligzdas atvase sasniedza 12 gadu vecumu, vajadzēja iesniegt rakstisku atskaiti, kas bērnam līdz šim mācīts, kādi talanti, par ko bērns interesējas, kur pats vēlas tālāk mācīties (varam salīdzināt to ar Golovina memuāros aprakstīto Pētera I ieviesto praksi). Visai novatoriska bija sava veida “iztikas minimuma” ieviešana – tiem pusaudžiem, kuru vecāku saimniecībā bija mazāk nekā 1000 dzimtcilvēku, tika nodrošināta bezmaksas izglītība Kadetu korpusā. (..)
Protams, daudzi muižnieki, negaidīti guvuši iespēju atgriezties savās muižās, izmantoja negaidīto brīvību lai laiski strebtu šņabīti un pirtī spaidītu dzimtļaužu meičas. Taču ne mazums bija tādu, kas rīcības un izvēles brīvību izmantoja izglītībai. Atcerēsimies kaut vai Bolotovu, kurš kļuva par zinātnieku tikai un vienīgi pateicoties šim Pētera III izdotajam likumam. ...
Pateicoties iepriekš pieminētās trīsvienības pūlēm hstoriogrāfijā iegūlis viedoklis, ka visas saprātīgās reformas muļķītim Pēterim priekšā pačukstējuši gudrie padomdevēji, un šis likumus parakstījis pat nelasot. Tomēr saglabājies pietiekami daudz liecību, kas neapgāžami pierāda, ka praktiski visas Pētera III reformas bija viņa paša iniciatīva, un tapušas nevis kā mirkļa untums, bet gan ilgstošu pārdomu un analīzes rezultātā. Neba velti pēc Pētera nāves “gudrie padomdevēji” piepeši zaudēja savu “gudrību”, un Katrīnai nācās ilgus gadus realizēt Pētera izplānotās ieceres (protams, piedēvējot autortiesības sev).
Viņas cienītāji (gan tajā laikā, gan mūsdienās) savos abgalvojumos bieži nonāk līdz tādam absurdam, ka varētu tautu smīdināt par maksu. Zaičkins un Počkajevs savā visai biezajā sējumā cītīgi uzskaita visas Pētera reformas un jaunievedumus, un beigās nonāk pie secinājuma: “Likumi nepadarīja Pēteri III populāru tautā”.
Nepadarīja populāru?! Labākais Pētera III popularitātes pierādījums – fantastiskais viltvāržu skaits, kurš ievērojami pārsniedza jebkuru citu kronēto personu viltotāju pulciņu. Pie tam tas ne tikai Krievijā, bet pat aiz tās robežām... Viens no 1775. gada čehu zemnieku sacelšanās Austrijā vadoņiem uzdevās par... “no troņa gāzto krievu princi”. Balkānos parādījās savs Pēteris III, īstajā vārdā Stepans Mazais, kurš rezultātā kļuva par Melnkalnes valdnieku. Ja tā nav popularitāte, tad kas gan ir popularitāte?!

Gvarde
Karamzins vēlāk rakstīja: “...vēstures tiesa, bez šaubām, atradīs daudzas viņa kļūdas, par ko pārmest, taču tā kļūda, kas viņu pazudināja, bija vājums”.
Manuprāt ne tik daudz “vājums”, kā “cēlsirdība”. Pēteris III kļuva par Katrīnas intrigas upuri pateicoties savām labajām īpašībām: cēlsirdībai, labdabībai, cilvēkmīlestībai. Uzskatot, ka viņš jau ir likumīgs valdnieks, kuram ne no kā nevajag baidīties, Pēteris neņēma vērā, ka atrodas Krievijā, kur izdzīvot un noturēties tronī spēj tikai patvaldnieks, kurš nebaidās izliet asinis...
Toties Katrīna, ne velti tīrasiņu vāciete, to lieliski saprata. Un līdzgaitniekus atbilstošus piemeklēja. Principiāli viņas sarīkotais apvērsums neatšķīrās no triviālas mūsdienās gana bieži sastopamās vulgāru bābu uzvedības, kad tās sadomā tikt vaļā no lauleņa, izplānojušas šķiroties piesavināties visu dzīvokli vienīgi sev, - atšķiras tikai mērogi un vēsturiskais konteksts. (..)
Savās piezīmēs Katrīna ir pietiekami atklāta: “Nevaru teikt, ka viņš man patika vai nepatika, es mācēju tikai paklausīt. Mātes uzdevums bija mani izdot pie vīra. Un jāatzīst, ka Krievijas tronis man šķita daudz vilinošāks, nekā šī persona... Nekad mēs netikām sarunājušies mīlestības valodā, un ne man vajadzēja viņu uzrunāt šajā valodā.” Šīs un tām līdzīgās rindas tikai apstiprina viedokli, ka Pāvels nebija Pētera dēls. Daškovas vēstīto, ka “Pēteris III absolūti neinteresējās par lielkņazu Pāvilu un nekad ar to netikās”, apstiprina arī citi avoti. Tas viss ļauj uzskatīt, ka Pēteris III bija pēdējais Romanovs Krievijas tronī.
Kā gan vācu mazvalstiņas princese spēja gāzt no troņa Pētera I mazdēlu? Atbilde ir vienkārša: gvarde.
Katrīnai bija gvardes atbalsts, bet Pēterim nebija. Nav jau nekāds brīnums – Pēteris uz gvardi raudzījās tā, kā tā bija pelnījusi, savukārt Katrīna koķetēja, spēlējot uz maziskākajām šī salašņu pūļa, dēvēta par “gvardi”, īpašībām. Var jau būt, ka kādam šāds vērtējums šķitīs pārspīlēts, tāpēc aplūkosim to mazliet sīkāk. (..)
Jāsāk ar to, ka pēc Pētera I nāves un līdz pat 1914. gadam krievu gvarde nekad netika piedalījusies karadarbībā. Nekad netika karojusi un nezināja, kas tas ir. Pat Daškova spiesta atzīt, ka “Gvardes pulkiem bija ievērojama loma galmā, jo bija it kā daļa no tā štata. Tie negāja karot, kņazs Trubeckojs nepildīja savus ģenerālfeldmaršala pienākumus”.
Vairāk par to izsakās A.Bolotovs: “Gvardes pulkos valdošo nekārtību papildināja arī tas, ka tie bija pārpildīti ar virsniekiem, taču to pat puse neatradās vis pulkos, bet dzīvoja Maskavā un citās guberņas pilsētās, un dienesta vietā uzdzīvoja, spēlēja kārtis, pucējās; taču katru gadu saņēma paaugstinājumu pakāpē tik strauji, ka jau pēc 10 gadiem no praporščikiem uzdienēja līdz brigadiera (ģenerālleitnanta – A.B.) pakāpei un nekad mūsu armijā nav bijis tik daudz brigadieru. (..) Vajadzēja tikai iekļūt gvardē lai, tā teikt, uzlidotu, saņemot katru gadu paaugstinājumu, dažos gados kļūtu par kapteini, bet tad jau uzreiz par pulkvedi, saņemot pulku un ienākumus vairāku desmitu tūkstošu apmērā, vai tapa par brigadieri”. Tas ir pēdējo Katrīnas valdīšanas gadu apraksts, taču aina Pētera III laikā bija tāda pati (tikai brigadiera dienesta pakāpes nebija).
Nonāca pat līdz tādam absurdam, ka gvardes dienestā par seržantiem uzņēma pat jaundzimušos vai pat vēl tikai mātes vēderā esošos, lai sasniedzot pilngadību tie, pateicoties “dienesta stāžam”, automātiski būtu jau virsnieki pulkā, kurā nekad nebija bijuši. (..) Interesants aspekts: gvardes pulkā seržantam personīgo mantu pārvadāšanai oficiāli pienācās 16 vezumi, savukārt armijas lauka daļu pulkvedim – tikai pieci. ... Militārās izglītības nebija ne tikai “neklātienes” gvardiem, bet arī tiem, kas tomēr apmeklēja dienestu. Vienīgais, ko gvardam vajadzēja mācēt iet ierindā vienā solī un zināt, ko šautenei jāparauj, lai tā izšautu... Gvardu pienākums bija stāvēt sardzē pilī. Vai ik dienu virsnieku “kungi” devās pildīt savus sūros dienesta pienākumus, piedzērušies tā, ka knapi turējās kājās. (..)
Nav jābrīnās, ka Pēteris III, kurš, kā liecina avoti, ļoti rūpējās par armijas un flotes kaujas spējām, gvardi dziļi nicināja, dēvējot par “janičāriem”: “Viņi tikai bloķē rezidenci, nav derīgi nekādam darbam vai dienestam, un vienmēr būs bīstami valdībai”. Pie tam te nekas nav pārspīlēts. Ja dēvējam lietas īstajos vārdos, tad redzam vairākus tūkstošus nekam nederīgu liekēžu, kas gadu desmitiem rija un dzēra uz troņa rēķina, no kuriem valstij nebija nekāda labuma un jēgas (..)
Tikko kāpis tronī, Pēteris III ķērās pie gvardes, mēģinot “janičāriem” norādīt to īsto vietu. Pirmais, ko viņš izdarīja, likvidēja leibkompāniju: gvardes rotu, kuras vienīgais nopelns bija piedalīšanās Elizabetes rīkotajā valsts apvērsumā. Pēc tam pavēlēja - visai saprātīgi un pamatoti, - visiem gvardes virsniekiem valkāt mundierus (daudziem to uzvilkt nācās pirmo reizi mūžā) un pildīt savus tiešos dienesta pienākumus.
Var saprast, ka šo rīkojumu gvardi uztvēra ar sašutumu un šausmām – lielai daļai pat nebija ne jausmas ne tikai, kas ietilpst viņu dienesta pienākumos, bet pat, kur atrodas kazarmas... Taču imperators bija izlēmis, un apmācību laukumā bija spiesti savākties šokētie “virsnieku” kungi, kuri soļot ierindā mācēja vēl sliktāk par Pētera I rekrūšiem, kuriem pie kājām sēja sienu un salmus. Viņu niknums bija tik liels, ka vēl pusotra simta gadu pēc Pētera nāves šo saprātīgo un loģisko lēmumu historiogrāfijā dēvē par “egoistisku un stulbu patvaļu.” (..) Daškova pēcnācējiem atstāja situāciju raksturojošas rindas: “Gvardes pulkiem (no tiem Semjonovskas un Izmailovskas pulki gāja tieši gar mūsu logiem), ejot uz pili zvērēt uzticību jaunajam imperatoram, bija skumīgs, nospiests skats, un nebija tajos redzams ne mazākā prieka”.
Kā gan savādāk? Bija beigusies gadu desmitus ilgstošā slaistīšanās. Visnekaunīgākajā veidā gvardi aizskāra, prasot no tās reālu dienestu. Un tad nāca baisākais, ko “tirāns” savā “patvaļā” varēja izdomāt: viņš uzdrošinājās paziņot par savu nodomu sūtīt gvardi karā! Šī lēmuma cinisms un nekaunība neatstāja imperatoram ne mazāko iespēju noturēties tronī un izdzīvot... Neko TĀDU gvarde nebija gatava pieciest – pie tam tepat bija “māmuļa Katrīna”, kura solīja gvardei veco, labo laiku atgriešanos (..)
Tomēr jāprecizē: pat gvardē atradās goda vīri. Par spīti cītīgi popularizētajam mītam, Katrīnas līdzgaitnieku aģitācijai gvardē nebūt nebija tik lieli panākumi, kā tie to vēlējās. Kad Izmailovskas un Semjonovskas pulki bija pieņēmuši lēmumu atbalstīt Katrīnas organizēto valsts apvērsumu, Preobraženskas pulks atteicās lauzt doto zvērestu. Tikai pēc tam, kad pučisti arestēja lielu daļu Preobraženskas pulka virsnieku – C.Voroncovu, P.Izmailovu, P.Voijekovu un daudzus citus, - pulku izdevās izvest no kazarmām. (..)
Var jau būt, ka Pēterburgā viss bija kā apraksta Daškova: “Ielas piepildīja līksmojošā tauta, slavējoša mūs; baznīcu zvani zvanīja, garīdznieki aizlūdza, pulku orķestri spēlēja mūziku, kas viss kopā atstāja neaizmirstamu iespaidu”. (..) Taču Francijas vēstnieka sekretārs K-K.Ruljērs atzīst, ka pats redzējis, kā matroži krogos uzbrūk gvardiem par to, ka tie “par alus kausu pārdevuši imperatoru”. (..) Maskavā, saņēmis Katrīnas manifestu, gubernators to nolasīja laukumā, garnizona un sapulcējušos iedzīvotāju priekšā. Pabeidzis runu, viņš uzsauca “Urā Katrīnai!” Atbildē – daudznozīmīgs kapa klusums. Tikai pēc trešā uzaicinājuma tam pievienojās tie virsnieki, kuri atradās tiešā gubernatora tuvumā, bet garnizons un tauta turpināja klusēt. (..)
Visai drīz ieslodzīto imperatoru Pēteri III nogalināja bariņš piedzērušos gvardu – protams, šādu notikumu pavērsienu Katrīna savā labsirdībā nu nekādi nebija iedomājusies (..)
(..)
Skumjākais, ka Pēterim III nebija ne mazāko problēmu likvidēt puču. Par apvērsumu viņš uzzināja jau 28. jūnija rītā, kad Pēterhofā ieradās no Pēterburgas izlauzies ģenerālporučiks M.Izmailovs ar saviem kirasieriem. (..) Pie tam imperatora svītā bija viņa no izsūtījuma atsauktais ģenerālfeldmaršals grāfs Burhards Hristofors Minihs – leģendārs karavadonis, kurš šai pasaulē nebaidījās ne no kā un bija uzticīgs dotajam vārdam. ... Minihs ieteica rīkoties uzreiz: sūtīt ziņu uz Kronštati, lai Ņevā ienāk karakuģi, pašam imperatoram tā holšteiniešu miesassardzes (kurai gvarde nebija pretinieki) pavadībā atstāt Pēterhhofu, bet dumpi apspiest uzticēt kaujās rūdītajam Rumjanceva ekspedīcijas korpusam. ... Vajadzēja tikai pavēli, un Dzelzs Minihs būtu dumpi likvidējis pāris stundās. ... Diemžēl Pēteris III nedeva šādu pavēli, kas rezultātā maksāja viņam dzīvību. Taču nevajadzētu viņu par to nosodīt. Ne jau “sadzīviskā dumjībā” te sāls. Viņš vienkārši NEMĀCĒJA rīkoties šādos apstākļos. Viņa vērtību sistēmā nebija vietas pat domai par kā tāda iespējamību. Pēteris bija pārāk eiropeisks, bet Krievijā šādu humānismu nepiedod. Savukārt aziātiskā bezprincipialitāte šā vārda sliktākajā nozīmē, kuru tik spīdoši bija apguvusi Katrīna, ļāva sasniegt mērķi.
Krievija atkal atgriezās pie pātagas un cirvja pārvaldes sistēmas, no Pētera III reformām paturot tikai to, kas stiprināja absolūtismu. Pēc inerces Katrīna II gan sasauca muižniecības, tirgotāju un zemnieku kārtu pārstāvjus, kuriem vajadzēja izstrādāt jaunu likumu kodeksu (Pētera III projekts), taču spēja to pārvērst par tukšpļurkstēšanu. Toties pamanījās padarīt par dzimtcilvēkiem līdz tam brīvos ukraiņu zemniekus (..)
Lai raksturotu “Katrīnas zelta laikmetu”, nebūt nevajag izdomāt ko kardināli jaunu. To jau ir visai trāpīgi veicis A.Puškins: “Ar laiku vēsture izvērtēs viņas valdīšanas ietekmi uz tikumiem, atsegs zem kautrīguma un iecietības maskas slēpto despotismu, parādīs vietvalžu apspiesto tautu, mīļāko izlaupīto valsts kasi, ekonomiskās politikas nesaprātīgumu, amorālo likumdošanu, cinisko koķetēšanu ar viņas gadsimta filozofiem – un tad vēstures atmiņā viņu slavējošā savaldzinātā Voltēra balss nenomāks viņai veltītos Krievijas lāstus.”

(fragmenti no Бушков А. Россия, которой не было: загадки, версии, гипотезы. – Москва, 1997. – 432-451 c. tulkojis A. Buks, 2006.)

Tags: Buks_Artis, Krievija, XIIX gs.

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.