Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ASV XX gs. otrajā pusē

Nudiens Ansis

Laikā, kad pasaules iedzīvotāji tiek dalīti brīvajos un apspiestajos, laikā, kad visa pasaule ir kā futbola laukums, kurā tiekas „Brīvās Pasaules komanda” ar „Sociālistiskā Bloka komandu”, ASV sludina brīvības un demokrātijas lozungus. ASV kļūst par sapņu zemi daudziem ļaudīm, kuru brīvību ierobežo pašmāju režīms. ASV ar Maršala plāna un savas kultūras ekspansijas palīdzību ienāk teju vai katra eiropieša ģimenē. ASV – lielo iespēju zeme. Šādi, vēl ilgi varētu turpināt uzskaitīt tos priekšstatus, kādi par ASV rodas Aukstā kara laikā. Taču uzskaitot šos jaukos priekšstatus par Ameriku, kā brīvības zemi, bieži tiek aizmirsts ļoti būtiski pārdzīvojumi, ko pārdzīvo „brīvības citadeles” ļaudis, t.i. amerikāņu sabiedrība. Tie ir afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība. Šī kustība krasi izmaina amerikāņu sabiedrību, it sevišķi ASV dienvidu štatos. Šī kustība ir kā grūdiens, kā signāls amerikāņu sabiedrībai, ka ir laiks atteikties no gadsimtiem senajiem aizspriedumiem, kas, tomēr, lielai daļai amerikāņu ir bijis pārāk grūti, redzot rasisma uzplūdus un naida izpausmes ASV dienvidu štatos, pilsoņtiesību kustības laikā.
Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ir ļoti nozīmīgs notikums ASV XX gadsimta vēsturē, pirmkārt, tādēļ, ka, šie notikumi risinās aukstā kara laikā, kad ASV sev ir piedēvējusi brīvības sarga titulu, otrkārt, afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ir tas lielums, kas pārmaina tā laika amerikāņu sabiedrību, liekot mūsdienu sabiedrības pamatus. Tieši šīs kustības laikā tiek lauzti seni un nepamatoti aizspriedumi un stereotipi. Bez tam, šī pilsoņtiesību kustība uz līdzīgām aktivitātēm iedvesmo arī iedzimtos amerikāņus, meksikāņus, katoļus, sieviešu tiesību aizstāves u.c. ļaužu grupas, kuras pirms tam sabiedrībā tiek diskriminētas, vai tiek pakļautas kādiem aizspriedumiem. Tādējādi līdz ar pirmo segregēto autobusu boikotu 50. gadu vidū amerikāņu sabiedrība dodas pretī attīstībai, arvien vairāk uzzinot par līdz šim nezināmo.


Tieši tādēļ, ka šai kustībai ir tik būtiska nozīme amerikāņu sabiedrības tālākā attīstībā, šī darba problēma šķiet aktuāla, ņemot vērā, ka Latvijā ir pieejams ļoti neliels informācijas klāsts latviešu valodā, kas dotu kaut nelielu ieskatu šajā kustībā. Līdz ar to latviešu sabiedrībā ir visai vājš priekšstats par to, kādas izmaiņas amerikāņu sabiedrībā nes šī pilsoņtiesību kustība.
Darbā apskatītās problēmas hronoloģiskie ietvari ir gandrīz divas desmitgades 20. gadsimta otrajā pusē precīzāk, XX gs. 50. – 60. gadi. Protams, šis, samērā īsais laika periods neaptver visu afroamerikāņu pilsoņtiesību kustību, taču ir pamats uzskatīt, ka šajā laika periodā notikušie notikumi ir vissvarīgākie un atstājuši visdziļākās pēdas ASV melnādaino kopienas jaunāko laiku vēsturē un amerikāņu sabiedrībā kopumā, ņemot vērā to, ka šīs, gandrīz divas desmitgades, ir piesātinātas ar dažādām protesta akcijām: demonstrācijām, mītiņiem, maršiem, protestu akcijām un entuziasma pilnām līderu runām. Tas ir laiks, kad melnādainie amerikāņi atsakās atzīt balto cilvēku pārākumu tikai to ādas krāsas dēļ. Šo nepilno divdesmit gadu laikā melnādainie amerikāņi pierāda, ka ādas krāsai vispār nav nekādas nozīmes: vienīgais, pēc kā var spriest par cilvēku, ir viņa raksturs un paveiktais.
Par hronoloģisko ietvaru sākumpunktu ir izvēlēts 1954. gads, kad ASV Augstākā tiesa pieņem lēmumu tiesas prāvā Brauns pret Topekas apgabala skolu valdi. Tas, kādēļ tieši šis Augstākās tiesas lēmums tiek ņemts par atskaites punktu šī darba apskatītajai problēmai, slēpjas apstāklī, ka šis tiesas lēmums, kurš segregāciju skolās atzīst par antikonstitucionālu, iezīmē ceļa sākumu uz kvalitatīvi jaunas, tolerantākas un mazāk aizspriedumainas amerikāņu sabiedrības veidošanos. Protams, darbā arī iekļauts īss atskats uz notikumiem, kas noved pie šāda, samērā revolucionāra lēmuma – atteikties no skolu segregācijas. Jāatzīmē, ka, lai arī šis 1954. gada lēmums sākotnēji attiecas tikai uz segregētajām izglītības iestādēm, tas vēlāk tiek izmantots par pamatojumu, cenšoties desegregēt arī citas sabiedriskās iestādes.
Savukārt par hronoloģisko ietvaru noslēguma punktu ir izvēlēts 1968. gads. Pirmais, kas nāk prātā, iedomājoties šo gada skaitli, ir spilgtākā pilsoņtiesību kustības vadītāja Mārtina Lutera Kinga slepkavība, 1968. gada 4. aprīlī. Mārtina Lutera Kinga slepkavība tiešām ir pietiekami svarīgs notikums, lai ar to tiktu noslēgts afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības apskats, ņemot vērā, ka tieši Kings ir viens no pirmajiem aktīvo protestu aizsācējiem, 1955. gadā uzsākot Montgomerijas autobusu boikotu un tieši Kings kļūst par pilsoņtiesību kustības simbolu, nepārtraukti sludinot brālību, vienlīdzību un savstarpēju cieņu sabiedrības locekļu vidū. Kopumā pilsoņtiesību kustības apsīkumu neizsauc Mārttina Lutera Kinga slepkavība, tā tikai kļūst par spilgtu robežstabu, kas atzīmē kustības beigas. Un to, ka pilsoņtiesību kustība dodas pretī apsīkumam kustības panākumi, krasi mainot sabiedrību visos ASV štatos, paplašinot vēlēšanu tiesības un uzsākot skolu integrācijas kampaņu. Līdz ar to 60. gadu beigās kustības aktīvistiem vairs nav par ko cīnīties. Otrs nozīmīgs faktors, kas iezīmē pilsoņtiesību kustības norietu, ir radikālo organizāciju aizvien lielākā popularitāte, kuru darbība nekādi neiekļaujas pilsoņtiesību kustības ietvaros. Pilsoņtiesību kustībai radikalizējoties tā zaudē savas pamatiezīmes – nevardarbīgas protestu akcijas, cīņu likuma ietvaros un mērķi integrēt sabiedrību. 1968. gadā, radikāļiem dibinot separātu valsti, ASV ietvaros - Jaunās Āfrikas Republiku, pilnībā tiek ignorēts līdz šim sasniegtais, tomēr Jaunās Āfrikas Republikas ideja nekad netiek materializēta. Līdz ar to ir redzams, ka 1968. gads iezīmē pilsoņtiesību kustības beigas, līdz arī šī darba hronoloģisko ietvaru beigas.
Darba mērķis ir, izmantojot vēstures literatūru un avotu materiālus, izsekot afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības attīstībai 50.-60. gados. Proti, tas sevī ietver tos apstākļus, kas nosaka pilsoņtiesību kustības gaitu. Svarīgi ir izprast tos iemeslus, kas liek afroamerikāņiem uzsākt šādu pilsoņtiesību kustību, tik pat svarīgi ir noskaidrot, kādēļ kustība radikalizējas, kādēļ afroamerikāņi atmet nevardarbīgā protesta principus un ir gatavi pievērsties agresīvākām cīņas metodēm.
Lai sasniegtu izvirzīto darba mērķi, darbam tiek noteikti darba uzdevumi, kurus izpildot tiktu sasniegts izvirzītais mērķis, proti, izprast un izpētīt pilsoņtiesību kustības gaitu, ideju attīstību un rezultāti, pie kādiem noved pilsoņtiesību kustība.
Tātad, darbs sastāv no divām pamata nodaļām, kuras sniedz atbildes uz diviem galvenajiem jautājumiem: 1) kādēļ tiek uzsākta afroamerikāņu pilsoņu kustība un kas nosaka šīs kustības raksturu līdz XX gs. 60. gadu vidum; un 2) kas ir tie faktori, kas noved pie radikālo organizāciju popularitāti afroamerikāņu kopienas vidū un kā tas ietekmē kustības tālāko gaitu.
Lai panāktu pēc iespējas lielāku klātesamības iespaidu, darbā notikumu izklāsts tiek piedāvāts tagadnes formā, atmetot vēstures zinātnei tik raksturīgo pagātnes formu.

Izmantoto avotu un literatūras apskats.
Darba izstrādē izmantoto avotu klāsts ir visai dažāds. Ņemot vērā darba specifiku neviens no avotu materiāliem nav pieejams drukātā veidā, jeb kā arhīva materiāls. Visi avoti ir iegūti pārmeklējot interneta resursus, izmantojot dažādās elektroniskajās bibliotēkās pieejamos, jau apstrādātos avotu materiālus. Ievērojot to, ka avotu materiāli tiek ņemti no dažādu universitāšu un bibliotēku elektroniskajiem arhīviem bažas nerada avotu autentiskums un drošticamība, paļaujoties uz attiecīgo universitāšu un bibliotēku goda prātu un to speciālistu kompetenci, kas šos avotu materiālus apstrādājuši un sagatavojuši elektroniskai publikācijai.
Vienīgais avotu krājums, kas darba izstrādes gaitā ir bijis pieejams ir Karla Bodes sastādītais avotu krājums „American Perspectives: The United States in the Modern Age” . Šajā krājumā ir iekļauti avotu materiāli, kas raksturo ASV 20. gs. vēsturi, pievēršot uzmanību arī pilsoņtiesību kustībai.
Pārsvarā tiek izmantoti tādi avoti, kas atsedz un dod iespēju iepazīties ar sabiedrības noskaņojumu tādā, vai citā jautājumā, kas saistīts ar afroamerikāņu pilsoņtiesību kustību. Tātad visvairāk izmantotā avotu grupa ir pilsoņtiesību kustību līderu runas un retorika, kas atklāj attiecīgā laika sprīža kopienas noskaņojumu un idejas, kas ir svarīgas kopienas locekļu vidū. Kā jau zināms sabiedriskie līderi bieži, uzrunājot pūli, saka to, ko vēlas dzirdēt pūlis un divus dažādus sludinātājus uzklausa divi dažādi pūļi, līdz ar to, pēc sludinātāju runām var spriest par sabiedrības noskaņojumu. Kā tas redzams, iepazīstoties gan ar Mārtina Lutera Kinga „Man ir sapnis” runu, gan ar Malkolma X „Melno revolūcijas” runu.
Bez kustības vadītāju runām, darba ietvaros tiek apskatīti arī tādi avotu materiāli kā politisko un sabiedrisko organizāciju programmas un pamatnostādnes, kas tāpat, kā šīs, jau pieminētās runas dod iespēju izsekot sabiedrībā svarīgu organizāciju ideju ģenēzei. Gan sabiedrisko darbinieku runas, gan politiski – sabiedrisko organizāciju programmas ir uzskatāmi par subjektīviem avotu materiāliem, kuros to autors pauž savu redzējumu, neizdarot jebkādus slēdzienu. Šajā gadījumā nav nepieciešams apspriest vai avots ir, vai nav ticams un drošs. Vienīgais jautājums var rasties par šo avotu objektivitāti.
Avotu kategorijā tiek iekļauta arī Melno Panteru Partijas dibinātāja Hjū Ņūtona doktora disertācija „War Against the Panthers: A Study of Repression in America” , kurā tās autors norāda uz Melno Panteru Partijas mērķiem un šādas partijas nepieciešamību, lai uzlabotu melnādaino amerikāņu stāvokli lielpilsētu geto un lai mazinātu balto policistu brutalitāti pret melnādainajiem amerikāņiem. Šis visai apjomīgais rakstu darbs ir uzskatāms par avotu, jo tas atspoguļo partijas mērķus un darbības gaitu. Tas, savienojumā ar zinātnisku notikumu analīzi, satur paša notikuma dalībnieka atmiņas un vērtējumu, par notikumiem trauksmainajā 60. gadu nogalē un ir uzskatāms par lielisku laikmeta liecību.
Pētot tādu ASV vēstures problēmu, kā afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība, nākas secināt, ka vēstures literatūras klāsts ir pietiekami plašs. Problēma tiek pētīta apskatot to no dažādiem skatu punktiem. Plašais literatūras klāsts, ļauj spriest, ka šī problēma ir pietiekami nozīmīga ASV vēsturē.
Nospiedošais vairākums autoru nāk no ASV. Saskaroties ar pieejamo literatūru, šī darba izstrādei, tā arī nav izdevies saskarties ar plašu eiropiešu autoru ieguldījumu šīs problēmas pētniecībā, ja neņem vērā padomju laikā izdotos, krievu valodā pieejamos darbus, kuros ir sastopama afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības analīze. Tātad, izvērtējot literatūras klāstu un to autoru izcelsmi, var secināt, ka problēma viennozīmīgi ir aktuāla, taču tikai amerikāņu autoru vidū.
Izstrādājot šo pētījumu kopumā tiek izmantotas divdesmit četras, dažāda rakstura literatūras vienības, izmantojot gan apjomīgas monogrāfijas, gan rakstu krājumus. Vairums vēstures literatūras vienību sarakstītas XX gs 80.- 90. gadu mijā un pauž dažādus uzskatus par attiecīgo problēmu, sākot ar visai neitrālu situācijas atspoguļojumu, kāds redzams Džona Patrika Diginsa, ASV pēckara vēsturei kopumā, veltītajā monogrāfijā „The Proud Decades: America in War and Peace, 1941 – 1960” , līdz pat problēmas izklāstam, pilsoņtiesību kustību skatot, caur afroamerikāņu sociālā stāvokļa prizmu, tādā monogrāfijā kā Žaklīnas Džonsas „The Dispossessed: America’s Underclasses from the Civil War to the Present” , kura veltīta visu ASV apspiesto sabiedrības grupu vēstures izklāstam. Tāpat darba izstrādē tiek izmantota arī vēstures literatūra, kas ir tapusi XX gs. 60. gadu beigās, līdz ar to piedāvājot, it kā, svaigu skatījumu uz nesen notikušajiem notikumiem, nesagaidot, kad varētu norimt kaislības, un nesenie notikumi apaugt ar vērtējumu „putekļu kārtiņu”. Līdz ar to šie 60. gadu beigu laikā tapušie darbi, tādi kā Alena Matuzova redakcijā iznākušais rakstu krājums „Twentieth – Century America: Recent Interpretations” un Bendžamina Mjūza „American Negro Revolution” , piedāvā zināmu klātesamības efektu.
Viens no pamatīgākajiem veikumiem šīs problēmas pētniecībā ir Aldona D. Morisa monogrāfija „The Origins of the Civil Rights Movement: Black Communities Organizing for Change”, kas izdota Ņujorkā 1984. gadā. Neskatoties uz to, ka šī monogrāfija izdota pirms samērā ilga laika, tā nav zaudējusi savu aktualitāti, vēl joprojām šīs problēmas pētnieki izmanto šo monogrāfiju par turpmāko pētījumu stūrakmeni, Morisu atzīstot par autoritāti, problēmas pētniecības ietvaros. Moriss, savā monogrāfijā, lai izskaidrotu pilsoņtiesību kustības cēloņus un attīstību, tās veiksmīgo gaitu skaidro ar kustības labo organizāciju. Tieši augstajam kustības organizētības līmenim, pēc Morisa domām, ir izšķiroša loma kustības veiksmīgajā gaitā. Starp Morisa monogrāfijā paustajām idejām centrālā vieta tiek atvēlēta idejai par kustības centru (Movement Center), t.i. savstarpēja sadarbība starp dažādām pilsoņtiesību organizācijām, sevišķi kustības centra nozīme tiek uzsvērta, organizējot autobusu boikotus Montgomerijā, Birmingemā un Talahasi. Taču, ne tikai autobusu boikotu organizēšanā ir vērojama kustības centra milzīgā nozīme, kustības centrs, kā vadošo pilsoņtiesību sadarbības forma ir redzama organizējot arī citas protesta akcijas, pilsoņtiesību kustības ietvaros.
Otrs nozīmīgs šīs problēmas pētnieks, ir Adams Feirklovs, kur monogrāfija „To Redeem the Soul of America: The Southern Christian Leadership and Martin Luther King, Jr.” , it kā, turpina Morisa iesākto. Adama Feirklova monogrāfija tiek izdota 1987. gadā. Feirklovs pievienojas Morisa idejai, par organizētības augstā līmeņa lielajai nozīmei, veiksmīgas pilsoņtiesību kustības gaitai. Tam papildus, vēl vairāk, kā Moriss, uzsverot baznīcas lielo nozīmi, uzsākot pilsoņtiesību kustību. Abi šie autori norāda, ka tieši tas, ka 50. gadu kustības vadītāji un aktīvākie sludinātāji nāk no garīdznieku vidus, garantē kustības panākumus un lielo tautas masu atbalstu. Kā norāda Adams Feirklovs, tas ir laiks, kad mācītāji kustības vadību pārņem no skolotājiem, t.i. afroamerikāņu sabiedriskajiem darbiniekiem, šis konstatējums jo labāk skan angļu valodā: „(..) the preachers took over from teachers (..)”. Abi šie autori, savās monogrāfijās aizstāv nevardarbīgu protesta ideju, nosodot kustības radikalizāciju.
Lai izprastu pilsoņtiesību kustības radikalizēšanās fāzi uzsvars tiek likts uz divām, gana apjomīgām vēstures literatūras vienībām, kā Džozefa Peniela redakcijā iznākušais rakstu krājums „The Black Power Movement: Rethinking The Civil Rights – Black Pwer Era” un Viliama Seilza monogrāfija „From Civil rights to Black Liberation: Malcolm X and the Organization of Afro-American Unity” , kurās, to autori piedāvā dziļu analīzi gan tādām problēmām, kā „Black Power” idejas rašanās, gan tam, kādas attiecības izveidojas starp jauno agresīvo ideju paudējiem un jau pieredzējušajām pilsoņtiesību kustības organizācijām.
Bez jau iepriekš pieminētajām literatūras vienībām pētījuma izstrādē tiek izmantota virkne vēl citu monogrāfiju un rakstu krājumu. Nozīmīgi eseju un rakstu krājumi ir „The Civil Rights Movement in America” un „Dream and Reality : the Modern Black Strugle for Freedom and Equality” , kuros iekļautie raksti dod iespēju pilsoņtiesību kustības fenomenu apskatīt no dažādie rakursiem.

AFROAMERIKĀŅU PILSOŅTIESĪBU KUSTĪBAS NEVARDARBĪGĀS PROTESTA AKCIJAS

Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības pirmsākumi un protesta cēloņi.
Pastāv dažādi uzskati par afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības cēloņiem un hronoloģiskajiem ietvariem. Viens no tiem ir uzskats, ka šī kustība tiek aizsākta 1905. gadā, kad tiek parakstīts Niagāras manifests, savukārt XX gs. 50.-60. gados šī kustība ieiet savā noslēguma fāzē. Pat vēl vairāk, tiek uzskatīts, ka afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība beidzas 1968. gadā, ar Taisnīgas dzīvokļu apgādes akta pieņemšanu, kā arī ar Mārtina Lutera Kinga (Martin Luther King Jr.) slepkavību. Līdz ar to tiek uzskatīts, ka šo sešdesmit trīs gadu laikā ir noslēgusies cīņa par tiem mērķiem, kurus Niagāras manifestā pauž melnādaino tiesību aizstāvis V.E.B. Dibuā, t.i. cīņa par tādām pašām tiesībām, kādas ir baltajiem amerikāņiem.
1950. gadu sākumā afroamerikāņu kopienā vērojama aizvien lielāka neapmierinātība ar pastāvošo iekārtu un sadzīves apstākļiem. 50. gadu sākumā ASV dienvidu štatos, kur ir vērojama lielākā melnādaino amerikāņu koncentrācija, ir iedibināta sistēma, kas nodrošina balto amerikāņu kundzību, t.s. „trīspusējā pārvaldes sistēma”, kas balstās uz afroamerikāņu ekonomisku, politisku un personīgu ierobežošanu.
Galvenais veids, kā ekonomiski ierobežot melnādainos amerikāņus, ir stingra darba tirgus kontrole, t.i. melnādainajiem strādniekiem tiek atvēlēti tikai „netīrie” un zemi apmaksātie darbi, kas dod maz izaugsmes iespēju. Šāda nostāja tiek ievērota, gan dienvidu štatu pilsētās, gan lauku rajonos. Tas izsauc likumsakarīgu, sociālo noslāņošanos starp melnādainajiem un baltajiem amerikāņiem, tā piemēram afroamerikāņu ģimeņu gada vidējie ienākumi ir gandrīz uz pusi mazāki, kā balto amerikāņu ģimenēm.
Nākamais „trīspusējās pārvaldes sistēmas” stūrakmens ir afroamerikāņu politiskā ierobežošana. Dienvidu štatu melnādaino kopiena tiek turēta drošā attālumā no politiskās pārvaldes, to pamatojot ar afroamerikāņu izcelsmi, un gadsimtiem ilgo tradīciju, kura paredz balto amerikāņu varu ASV dienvidu štatos. Tādējādi iespējas ietekmēt politiskos notikumus pilsētā un štatā ir ierobežotas.
Protams, nebūtu patiesi apgalvot, ka afroamerikāņu kopiena tiek pilnībā izolēta no politiskās dzīves, ņemot vērā, ka šajā laikā darbojas vairākas afroamerikāņu politiski-sabiedriskās organizācijas un idejiskie līderi.
Tomēr vidējais dienvidu štatu melnādainais amerikānis, vēl joprojām ir samērā neizglītots, trūcīgs lauku strādnieks, kuram ir samērā maza saikne ar afroamerikāņu sabiedriskajām organizācijām, kuras pārstāv afroamerikāņu vidusslāņa pilsētnieku intereses, un šis slānis, melnādaino amerikāņu kopienā ir visai niecīgs. Visbiežāk šādi apvainojumi, par distancēšanos, no melnādaino amerikāņu pamatmasas, tiek adresēti NAACP organizācijas.
Svarīgi ir arī atzīmēt, ka 50. gados ASV dienvidu štatos tiek uzsākta afroamerikāņu vēlētāju reģistrācija, kas tomēr norisinās kūtri, un tas izskaidrojams nevis ar melnādaino vēlētāju nevēlēšanos reģistrēties, bet gan ar bailēm no agresijas izrēķināšanās nolūkos, no balto amerikāņu vidus. Tieši šā iemesla dēļ, laika posmā no 1956. līdz 1958. gadam Savienoto Valstu astoņos „dziļo dienvidu” štatos piereģistrējas vien nepilni 46 tūkstoši jaunu vēlētāju, kas ir samērā mazs skaitlis, ņemot vērā lielo afroamerikāņu īpatsvaru. Taču nedaudz vēlāk, 60. gadu sākumā jauno vēlētāju reģistrācija uzņems īpaši straujus apgriezienus.
Kā pēdējais „trīspusējās pārvaldes sistēmas” balsts ir segregācija, kas dienvidu štatos tiek uzskatīta par ierastu parādību. Šā laika balto amerikāņu sabiedrībā pat valda uzskats, ka attiecības starp melnādaino un balto amerikāni nav iespējams balstīt uz vienlīdzības principiem. Segregācija, kas nozīmē rasu nošķiršanu publiskajās iestādēs , dienvidu štatos ir pazīstama jau kopš verdzības laikiem, un 1896. gadā ASV Augstākā tiesa nosaka, ka jāievēro princips „vienlīdzīgi, bet šķirti”, to attiecinot uz publiskajām iestādēm, galvenokārt uz skolām. Vēlāk 1954. gadā Augstākā tiesa, izskatot lietu Brauns pret Topekas apgabala Skolu valdi nonāk pie slēdziena, ka šķirts nevar būt vienlīdzīgs, līdz ar to iepriekšējais Augstākās tiesas lēmums uzskatāms par nekonstitucionālu.
Segregācija un melnādaino amerikāņu nošķiršana no pārējās amerikāņu sabiedrības nav tikai vēlme izvairīties no konkurences darba tirgū, ko tie varētu sastādīt, bet arī, kā norāda Aldons D. Morriss, tie ir centieni pierādīt afroamerikāņu piederību zemākai rasei un baltās rases pārākumu. Tātad segregācijas mērķis, nav tik daudz atdalīt divas dažādas ļaužu grupas, cik izveidot sabiedrību, kurā baltie amerikāņi baudītu dažādas privilēģijas, savukārt
melnādainajiem, caur segregēto izglītības sistēmu un dažādiem aizliegumiem, tiktu „ierādīta” to vieta pastāvošajā sabiedrībā, kā arī ar segregācijas palīdzību izveidot pastāvošai varai paklausīgu afroamerikāņu kopienu, ar izteikti zemu pašvērtējumu un stāvokli sabiedrībā.
Tieši šie ir tie apstākļi, kas skaitliski nozīmīgajai afroamerikāņu kopienai lika uzsākt cīņu par savām tiesībām, un pabeigt, šo pirms sešdesmit trīs gadiem uzsākto kustību.
Kā norāda Džuliana Bonda, 20.gs. 50. gadi ir tas laiks, kad melnādainie amerikāņi, kā Amerikas nācijas sastāvdaļa, bija noguruši no sava otršķirīgā statusa. Tas ir laiks, kad afroamerikāņu kopiena spēja apvienoties kopīgai cīņai. Tas ir laiks, kad bija jābeidzas viennozīmīgajai balto amerikāņu kundzībai ASV. Atskatoties uz laiku, kad afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība sasniedz savu kulmināciju, ironisks šķiet fakts, ka tieši segregācija pilsētā spēlē nozīmīgu lomu, apvienojot melnādainos amerikāņus, lai pārtrauktu balto amerikāņu kundzību.

Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība un Baznīca.
Melnādaino kopienā Baznīcai ir īpaši nozīmīga loma, jau verdzības gados kristīgā ticība un Baznīca spēja apvienot melnādainos vergus, radot spēcīgu saliedētību un kopības izjūtu vergu vidū. Baznīca un angļu valoda ir tas vienojošais spēks, kas apvieno dažādo tautu un cilšu afrikāņu vergus, nonākot jaunajos apstākļos. Arī XX gadsimtā, pilsoņtiesību kustības laikā, situācija nebija daudz mainījusies. It sevišķi ASV dienvidu štatos, kur sabiedriskās iestādes ir pakļautas segregācijai, dievnams ir vieta, kur patverties no visapkārt esošā balto amerikāņu pārākuma, kundzības un, dažkārt, pat no klajas vardarbības.
Par to, ka XX gs vidū parastais, ierindas melnādaino amerikāņu kopienas loceklis ir īpaši saistīts ar baznīcu, liecina lielais dievnamu un draudžu skaits dienvidu štatu pilsētās un arī lauku apgabalos. Atlantā, Džordžijas štatā, melnādainie sastāda tikai 33 procentus no iedzīvotāju skaita, taču Atlantas pilsētā 57 procentu no baznīcām, ir melnādaino draudžu baznīcas, arī citās dienvidu štatu pilsētās situācija ir līdzīga.
Kā norāda autors Aldons D. Moriss, kristīgā Baznīca afroamerikāņu pilsoņtiesību kustībā iesaistās, gan kā viens no organizatoriem, gan arī ieguldot finansiālos līdzekļus. Autors pat norāda, ka bez baznīcas līdzdalības pilsoņtiesību kustību nesasniegtu tos mērķus, ja kustību vadītu tikai afroamerikāņu politiskās organizācijas.
Viens no priekšnoteikumiem, kas deva iespēju baznīcai, kā organizācijai, kas ap sevi pulcēt lielas ļaužu masas, izvirzīties pilsoņtiesību kustības priekšgalā ir tās finansiālā neatkarība no balto varas iestādēm. Tas melnādainajiem garīdzniekiem dod iespēju gan atbalstīt trūkumā nonākušos kopienas locekļus, gan finansiāli atbalstīt dažādos desegregācijas centienus. Šī finansiālā neatkarība nodrošina iespēju būt neatkarīgam arī savos lēmumos, tos nesaskaņojot ar balto amerikāņu garīdzniecību.
XX gs 50. gadi ir laiks, kad pilsoņtiesību kustības vadības stafeti no politisko un sabiedrisko darbinieku rokām pārņem garīdznieki (pārsvarā baptistu mācītāji). Melnādainais mācītājs ASV dienvidu štatos nenozīmē to pašu, ko baltais mācītājs. Melnādaino amerikāņu draudzēs saikne starp mācītāju un baznīcēniem ir izteikti spēcīgāka, kas izriet no jau minētās afroamerikāņu saliedēšanās ap baznīcu. Šeit mācītājs ir autoritāte, kas tiek respektēta visā kopienā. Bieži melnādaino mācītājs ir arī pasniedzējs segregētajās skolās, koledžās un universitātēs, tas mācītājiem dod daudz lielākas iespējas ietekmēt sabiedrisko domu un notikumu gaitu nekā citiem, laicīgajiem līderiem. Tātad svarīgi ir uzsvērt, ka melnādaino draudžu mācītājs nav līderis un vadītājs, parastajā šo vārdu izpratnē, bet gan spēcīga autoritāte, kura viedoklis tiek respektēts. Tieši šī saikne ar tautas masām, ko spēj nodrošināt dienvidu afroamerikāņu baznīca ir tas, kas atbīda malā dažādās politiski-sabiedriskās organizācijas un domubiedru pulciņus. Viens no afroamerikāņu politiskajiem līderiem Rufuss Luiss atzīst baznīcas nozīmi, tautas masu mobilizēšanā norādot, dažādās pilsētās un rajonos darbojas vairākas politiskās organizācijas, katra cīnoties par saviem mērķiem, nemaz nedomājot organizēt plašas tautas masas, lielākai kopējai cīņai.
Savukārt baznīca un to mācītāji, reizēm pat pašiem nemanot, ar saviem sprediķiem un runām, kustībā iesaista aizvien vairāk ļaužu, kuri vēlas izbeigt balto amerikāņu vardarbību un diskrimināciju. Sākot ar 50. gadu vidu, līdz ar autobusu boikotiem Beiton-Rūžā (Luiziāna) un Montgomerijā (Alabama), baznīca pirmkārt, ir viens no galvenajiem organizatoriem un, otrkārt, pilda masu medijiem līdzīgas funkcijas. Mācītāju uzrunas un sprediķi ir vienīgais
veids, kā nodot informāciju apstākļos, kad melnādaino kopienai dienvidos nav nevienas radiostacijas un plaši lasīta laikraksta. Par to, ka garīdznieku sprediķi bijuši īpaši ietekmīgi uz kopienu liecina fakts, ka sākoties Birmingemas autobusu boikotam 1956. gadā, pilsētas
šerifs, bēdīgi slavenais Jūdžins „Bullis” Konnors (bēdīgi slavens ar savām protestētāju apspiešanas metodēm, no kurienes arī radusies iesauka „Bullis”) aizliedz mācītājiem savos sprediķos atbalstīt autobusu boikotu, uz ko mācītājs Šatlsvorts atbildēja: „Vienīgi Dievs var man pavēlēt, ko sprediķot (..)” Šāda attieksme mācītāju vidū, protestu laikā, ir ierasta parādība.
Mācītāji, sākot ar 50. gadu vidu, ir pilnībā pieņēmuši savu jauno lomu. Kaut gan, īpašas izvēles iespējas tiem netiek dotas. Ādams Feirklovs radušos situāciju, kādā nonāk melnādaino draudžu mācītāji salīdzina ar sprostu - no vienas puses tie saskaras ar balto amerikāņu klaju naidu, un līdz ar to, tas rada patiesus draudus dzīvībai, savukārt no otras puses, mācītāji jūtas atbildīgi par savas draudzes locekļu stāvokļa uzlabošanu.
To visu pastiprina jau minētā, balto amerikāņu vardarbība un varas iestāžu pretestība, un melnādaino amerikāņu entuziasms, kas tieši radies klausoties sprediķi baznīcā. Atrodoties starp diviem šādiem dzirnakmeņiem, mācītāji, kā kopienas autoritātes, nevēlas izskatīties gļēvi un nodevīgi, tādējādi ir spiesti turpināt iesākto. Montgomerijas Dekstera avēnijas baptistu baznīcas mācītājs Mārtins Luters Kings savā vēstulē no Birmingemas cietuma, kuru viņš, 1963. gada 16.aprīlī, sūta saviem baltajiem amata brāļiem, skaidro, kādēļ viņš izvēlējies ceļu, kas viņu novedis līdz ieslodzījumam: „ (..) ja jūs būtu redzējuši linčotāju vienības uzbrūkot tēviem un mātēm; ja jūs būtu redzējuši naida pilnus policistus sitot un pat nogalinot tavus melnādainos brāļus un māsas (..) ja jūs būtu saskārušies ar klaju naidu no baltajiem amerikāņiem; ja jūsu sievas un mātes nekad netiktu godātas par kundzēm (..) ja jūs būtu iekšēju baiļu apsēsti un ja jūs mūžīgi cīnītos, lai netiktu uzskatīts par niecību, tad jūs saprastu.”
Interesants skatījums uz pilsoņtiesību kustības gaitu un baznīcas lomu tajā ir padomju laikā izdotajos darbos, kas veltīti ASV pēckara vēstures problemātikai. Šajos darbos baznīcas nozīme nemaz netiek atzīmēta, pat izvairoties pieminēt Mārtina Lutera Kinga devumu pilsoņtiesību kustībā.
Rezumējot mācītāji un baznīca ir tas spēks, kas, pirmkārt, spēj vienot un saliedēt
ļaudis, un otrkārt, pilsoņtiesību kustību padara pieejamu ļaužu masām. Kustības aizsācējiem, politiskajām organizācijām tādām kā NAACP (Nacionālā Krāsaino Cilvēku Attīstības
Asociācija), un CORE (Rasu Vienlīdzības Kongress), šajā jomā nebija izdevies gūt vērā ņemamus panākumus. Sākot ar 20.gs 50to gadu vidu garīdznieki nostājas kustības priekšgalā (protams, sadarbojoties ar jau minētajām organizācijām). Montgomerijas mācītāju vadītā autobusu boikota laikā, kas sākas 1955. gada decembrī rodas tādas organizācijas kā Montgomerijas Uzlabojumu Asociācija (MIA), kas ir kā pamats organizācijai Dienvidu Kristiešu Vadības Konference (SLCL), kuru izveidē un vadībā aktīvu dalību ņem Mārtins Luters Kings, kurš, ar laiku, kļūst par afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības simbolu.

Pilsoņtiesību kustības vadība un vadītāji.
Kā jau minēts, kustībai ieejot noslēguma fāzē, afroamerikāņu baptistu mācītāji kļūst par kustrības garīgajiem līderiem un arī kļūst par šīs kustības redzamākajām figūrām, organizējot dažādas protesta akcijas un bieži, uz savas ādas, izbaudot balto policistu vardarbību, un nonākot apcietinājumā.
Tomēr, lai arī garīdzniecība ieņem svarīgu lomu pilsoņtiesību kustības noslēguma fāzē, šo kustību aizsāk un pirmos panākumus gūst pavisam citi spēki, t.i. dažādas sabiedriskās organizācijas.
Kā pati nozīmīgākā, no melnādaino sabiedriskajām organizācijām, noteikti ir minama Nacionālā Krāsaino Cilvēku Attīstības Asociācijas jeb NAACP (no angļu val. National Association for Advancement of Colored People). Šī organizācija tiek dibināta jau 1909. gadā un tā viennozīmīgi ir vadošā organizācija 20.gs. sākumā, kas cīnās par melnādaino amerikāņu stāvokļa uzlabošanu ASV. Sākotnēji šī organizācija darbojas Savienoto Valstu ziemeļu štatos, kur melnādaino amerikāņu īpatsvars palielinās, pateicoties lielajai migrācijai no agrārajiem dienvidiem uz industriālajiem ziemeļiem, kur afroamerikāņu ģimenes cer izbēgt no bezdarba un balto amerikāņu vardarbības. Savukārt pirmie mēģinājumi uzsākt savu darbību dienvidu štatos, kur vēl joprojām, melnādainie amerikāņi sastāda 10-12 procentus no iedzīvotājiem, ir samērā neveiksmīgi. 1918.gadā NAACP cenšas uzsākt aktīvu darbību arī
dienvidu štatos, kur melnādaino kopienas stāvoklis ir īpaši bēdīgs, salīdzinot ar tiem afroamerikāņiem, kuri apmetušies uz dzīvi ziemeļos. Šīs organizācijas darbība dienvidos tiek uzskatīts par draudu dienvidu štatos pastāvošajai kārtībai. Balto dienvidnieku vidū šai organizācijai ir slikta slava, tā tiek uzskatīta par ziemeļu aģitatoru bandu, kas, nepārzinot vietējo situāciju, cenšas uzspiest savu kārtību, dienvidnieku vidū, bieži, NAACP biedri un aktīvisti tiek uzskatīti par komunistiem. Baltie dienvidnieki NAACP organizācijas aktivitātes komentē šādi: „(..) mēs paši labi zinām, kas nāks par labu dienvidiem un mēs ļoti labi zinām, kas nāks par labu mūsu nēģeriem.”
Patiesībā balto dienvidnieku satraukumam ir zināms pamats, jo NAACP organizācija tajā laikā ir strauji augoša un tās popularitāte melnādaino vidū ir augsta. Šīs popularitātes pamatā ir daži veiksmīgi tiesas procesi, ar NAACP gādību tiek panākts Augtākās tiesas lēmums atcelt „vectēvu klauzulu” (1915.gads), ar šīs klauzulas palīdzību dienvidu štatu melnādainajiem tika liegtas balsošanas tiesības un iespēja piedalīties politiskajā procesā, to pamatojot ar melnādaino izcelšanos no vergiem, kuriem, ierodoties Amerikā, nav bijušas vēlēšanu tiesības.
Lai arī NAACP tiek uzskatīta par nozīmīgāko organizāciju, kas iesaistās cīņā par rasu vienlīdzību, tai tomēr ir savi trūkumi, kas liek šķēršļus pilsoņtiesību kustības uzvaras gājienam, jau 20.gs. pirmajā pusē. Pirmkārt, kā jau iepriekš minēts, tā tiek bāzēta ASV ziemeļu štatos, taču tai ir plašs atbalstītāju loks dienvidos, un tieši tas rada lielu daļu problēmu. Šo ziemeļos bāzēto organizāciju vada melnādainie intelektuāļi, kuru vidū valda uzskats, ka melnādaino stāvokli var uzlabot varas gaiteņos, t.i. iesaistoties pārrunas ar valdošo eliti un panākot skaļas uzvaras tiesu zālēs. Taču dienvidu štatos, melnādaino kopiena ir nogurusi no lēnās un teorētiskās cīņas. Sākotnēji NAACP dienvidu štatu kopienā tiek uzlūkota kā glābējs un ar šo organizāciju tiek saistītas lielas cerības. Taču realitātē šī organizācija vēl nav gatava iesaistīties atklātā cīņā ar rasistiski noskaņotajām dienvidu sabiedriskajām un politiskajām autoritātēm. Tieši šis apstāklis daudzus melnādainos dienvidniekus dara nepacietīgus. Otrkārt, šīs organizācijas biedru vidū, pārsvarā, ir vidusslāņa pilsētnieki no industriālo ziemeļu pilsētām un arī, no dienvidu štatu lielajām pilsētām. Taču agrārajos dienvidu štatos, kur segregācija un balto amerikāņu vardarbība ir vispārpieņemta norma, atšķirībā no ziemeļiem, melnādaino vidusslānis nav tik plaši pārstāvēts. Līdz ar to, starp pilsoņtiesību kustības vadošo organizāciju un tautu, kuras vārdā tā uzstājas, izveidojas pamatīga plaisa un zemāko slāņu melnādaino vidū valda uzskats, ka šī organizācija strādā nevis visas kopienas labā, bet gan nelielas kopienas daļas labā (National Association for Advancement of Certain People – no angļu valodas - nacionālā atsevišķu cilvēku attīstības asociācija).
Taču neskatoties uz to, ka pastāv šī plaisa starp organizācijas līderiem un vienkāršo kopienas daļu, NAACP ir un paliek nozīmīgākā un masveidīgākā afroamerikāņu sabiedriskā organizācija 20.gs. pirmajā pusē. Tās biedru un aktīvistu rindas sastāv gan no, jau pieminētās melnādaino inteliģences, t.i. ārsti, juristi, skolotāji u.c., gan no strādnieku rindām, it sevišķi arodbiedrību dalībnieki un aktīvisti. Nopietns NAACP atbalstītāju slānis, it sevišķi dienvidos, ir mācītāji, kas tad 50to gadu vidū iesāk pilsoņtiesību kustības kulminācijas posmu, pēc samērā ilga stagnācijas perioda, dibinot dažādas organizācijas, lai pulcinātu ļaudis.
XX gs. 50. gadu otrajā pusē, saskaroties ar NAACP samērā lēnīgo un gauso darbību, lai uzlabotu situāciju dienvidos, iniciatīvu uzņemas, baptistu garīdznieki, kuri pirms tam darbojušies NAACP. Šis process sākas ar Beiton-Rūžas (Luiziānas štats) autobusu boikotu, kuru vada pilsētas lielākās melnādaino baptistu draudzes mācītājs T. Dž. Džemisons, kura piemēram vēlāk seko arī Montgomerija, Birmingemas (Alabamas štats) un Talahasi (Floridas štats) mācītāji un draudzes locekļi. Līdz pat 1955. gada decembrim, kad tiek izveidota Montgomerijas Uzlabojumu Associācija, jeb MIA (no angļu valodas - Montgomery Improvement Association), šo mācītāju darbība ir mazāk koordinēta un boikotu biežums, sākot ar 1953. gadu nav skaidrojams, tik daudz ar savstarpēju, dažādu pilsētu kopienu sadarbību, cik ar vienkāršu informācijas apmaiņu dienvidos.
Sākot ar Montgomerijas boikotu un MIA, kā boikota koordinējoša organizācija, ar garīdzniecību priekšgalā, izveidi var sākt runāt par t.s. kustības centru (Movement Center). Šajā Kustības Centrā iesaistās arī Starppilsētu Pilsoņu Padome, jeb ICC, kā Talahassi boikota koordinējoša organizācija un ACMHR - Alabamas Kristiešu Cilvēktiesību Kustība (Birmingemas boikota koordinējoša organizācija).
Kustības centrs ir jēdziens, ko ievieš un aizstāv Aldons D. Moriss, to skaidrojot kā kopienas, kas atrodas dalītā sabiedrībā, sociālās organizētības forma. Šis kustības centrs izvirza visai kopienai pieņemamus mērķus un līdzekļus, kā šos mērķus īstenot. Tātad katra no šīm organizācijām ir uzskatāma par lokālajiem kustību centriem, savukārt savstarpēji sadarbojoties šīs organizācijas veido dienvidu štatu kustības centru.
Visās šajās pilsētās, sākot ar Beiton-Rūžu un beidzot ar Birmingemu, sākoties autobusu boikotam, pilsoņtiesību kustība uzņem apgriezienus. Tas skaidrojams ar to, ka autobusos rasu nevienlīdzība un segregācija ir jūtama visasāk. 1896.gada Augstākās tiesas lēmums paredzēja, ka segregācija tiek realizēta vadoties pēc principa šķirti, bet vienlīdzīgi un tas nozīmē, ka
visas sabiedriskās iestādes, kuras tiek pakļautas segregācijai, ir paredzētas vai nu tikai baltajiem vai tikai melnādainajiem amerikāņiem. Savukārt pilsētas autobusos segregācija tiek realizēta zem viena jumta. Līdz ar to segregācija autobusos ir pirmā rasisma un rasu nevienlīdzības izpausme, ko pilsoņtiesību kustības aktīvisti centās apkarot.
T.s. Džima Krova autobusos segregācija tiek ievērota pēc principa priekšējās sēdvietas, līdz vidus ieejai tiek rezervētas baltajiem pasažieriem, savukārt aizmugurējās vietas, no vidējās ieejas līdz beigām, tiek rezervētas afroamerikāņu pasažieriem. Tam visam papildus, noteikumi paredz, ka, ja gadījumā melnādainajiem paredzētās vietas, autobusa aizmugurē ir aizņemtas, tiem nav tiesību ieņemt baltajiem amerikāņiem paredzētās vietas, kaut arī tās būtu brīvas. Tieši šāda kārtība autobusos iedvesmoja pirmo boikotu Beiton-Rūžā. Šis boikots ilga tikai nepilnu nedēļu un melnādaino kopienas līderiem, sarunās ar pilsētas varas iestādēm, izdodas panākt, ka Džima Krova kārtība Beiton-Rūžas autobusos tiek aizstāta ar jaunu kārtību - kas pirmais nāk pirmais, tas pirmais tiek apkalpots, tas nozīmē, ka tiek saglabāts dalījums kādā baltajiem un melnādainajiem pasažieriem ir jāieņem sēdvietas, taču tiek atcelts noteikums, kas paredz, ka melnādainie nedrīkst ieņemt tukšās, baltajiem rezervētās sēdvietas. Šis kompromiss ir ļoti nozīmīgs visai tālākai pilsoņtiesību attīstības gaitai, tas, pirmkārt, nedaudz paceļ melnādaino, visai zemo pašapziņu, un otrkārt, tam ir arī pragmatiska nozīme, autobusam, noslogojuma stundās braucot cauri melnādaino rajoniem.
Šāds izlīgums un boikota iznākums valdzināja arī Montgomerijas un Talahassi pilsētu melnādainos un to līderus. Tā 1955. gada 1. decembra novakarē, braucot pilnā autobusā, kāda Montgomerijas NAACP organizācijas sekretāre Roza Pārksa atteicāt ievērot segregācijas likumus un atbrīvot baltajiem pasažieriem rezervēto sēdvietu, ignorējot atkārtotos autobusu šofera aizrādījumus. Šī kundze tika arestēta, kas noved pie Montgomerijas kopienas melnādaino kopienas klaju neapmierinātību. Jau pirms 1955. gada decembra notikumiem, Montgomerijas melnādaino kopienas līderi ved līdzīgas sarunas, kā Beiton-Rūžā, par jaunās sēdvietu ieņemšanas kārtības ieviešanu pilsētas autobusos. Taču, gan balto amerikāņu varas
iestāžu nevēlēšanās sadarboties, gan 1. decembra notikumi ar Rozu Pārksu noved pie vispārēju pilsētas autobusu boikota, kas rada milzīgus zaudējumus autobusa kompānijai un vienotības sajūtu melnādaino kopienā. Jau uzreiz pēc kundzes aresta pilsētas baznīcas pildījās ar ļaudīm, kuri sapulcējās uz sprediķi un vēlējās dzirdēt jaunumus par turpmākajiem notikumiem un to gaitu. Līdz ar to loģiski, ka pie MIA dibināšanas ir pārstāvēta garīdzniecība ar mācītāju E.D. Niksonu priekšgalā, bez garīdzniecības jaunās organizācijas dibināšanā piedalās arī advokāts
Freds Greijs un Sieviešu Politiskais Padome. Izveidojot MIA, par jaunās organizācijas prezidentu tiek iecelts jaunais, Montgomerijas Dekstera avēnijas Baptistu baznīcas mācītājs, Mārtins Luters Kings, kurš ne tikai kļūst par Montgomerijas boikota simbolu, bet arī kļūst par redzamāko figūru visā afroamerikāņu pilsoņtiesību kustībā, 50. gadu beigās un 60. gados.
Pavisam drīz pēc boikota Montgomerijā, boikotu kustība izplatās arī apkārtējos štatos un pilsētās, jau 1956. gadā jauns autobusu boikots uzliesmo Talahasi un vēlāk arī Birmingemā. Tas ir laiks, kad pilsoņtiesību kustība iegūst masveidīgus apveidus, tas ir laiks, kad pilsoņtiesību kustības aktīvisti saskaras ar balto amerikāņu naidu, šajā laikā pavisam ierasta parādība ir līderu aresti un bumbu sprādzieni kustības līderu baznīcās un namos.
1957. gadā tiek izveidota Dienvidu Kristiešu Vadības Konference, jeb SCLC, kas apvieno gan Montgomerijas, gan Talahasi, gan Birmingemas kustības centrus, kļūstot par dienvidu štatu un visas Amerikas pilsoņtiesību ideju paudēju, arī par šīs organizācijas prezidentu vienbalsīgi tiek ievēlēts Mārtins Luters Kings.
Līdz ar to, sākot ar 1957. gadu pilsoņtiesību kustības ietvaros izkristalizējas lielais piecinieks, jeb vadošās afroamerikāņu organizācijas, kuras koordinē kopīgu darbību. Šis lielais piecinieks sevī ietver SCLC, NAACP, CORE, Nacionālā Pilsētu Līga (National Urban League) un, Mārtina Lutera Kinga inspirēta organizācija¬ - Studentu Nevardarbīgās cīņas Koordinācijas Komiteja (SNCC).
Katra no šīm piecām organizācijām ir sākusi savu darbību savā laika periodā, laikā kad rodas SCLC organizācija afroamerikāņu sabiedrība jau ir pazīstama ar tādām organizācijām, kā NAACP, CORE un Nacionālā Pilsētu Līga. Dibinot jauno SCLC organizāciju, par tās mērķiem tiek noteikti tie paši, ko sev jau izvirzījušas gan NAACP, gan CORE, proti, skolu desegregācija un balsstiesīgo afroamerikāņu reģistrācija. Atšķirība starp šīm organizācijā slēpjas faktā, ka SCLC ir vairāk pieejama ļaužu masām, ņemot vērā to, ka šī organizācija tiek bāzēta baznīcās.
Taču svarīgi ir atzīmēt, ka attiecības šo organizāciju starpā, ne vienmēr ir labas. Tas skaidrojams ar to, ka, lai arī, izejot no Morrisa dotās kustības centra definīcijas, šīm organizācijām ir līdzīgi mērķi un samērā vienots skatījums, kā šos mērķus sasniegt, realitātē, šie viedokļi par pieļaujamo radikalitātes pakāpi, mērķu sasniegšanai, atšķiras.
XX gs. 50. gadi ienes jaunas vēsmas pilsoņtiesību kustībā. No tiesu zālēm, kurās tiek
izcīnītas skaļas uzvaras, piedaloties NAACP un CORE advokātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kustības aktīvisti iziet ielās un šī kustība kļūst masveidīga, šis ir laiks, kad cīņā par rasu vienlīdzību iesaistās arī melnādainie dienvidnieki, kuri līdz šim tika visvairāk cietuši no balto amerikāņu kundzības un rasisma.
Ir pierasts uzskatīt Montgomerijas autobusu boikotu kā pagriezienu punktu afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības gaitā, protams, tas nav nepariezi, taču tas zināmā mērā mazina arī Beiton-Rūžas devumu kopīgajā cīņā par rasu vienlīdzību un sabiedrības
integrāciju. Kas attiecas uz saistību starp autobusu boikotiem Beiton-Rūžā, Montgomerijā un Talahassi, ir redzams, ka šie autobusu boikoti nav līdzīgi meža ugunsgrēkam, kas pārmetas no pilsētas uz pilsētu, taču ir skaidrs, ka mācītāja T. Dž. Džemisona vadītais Beiton-Rūžas boikots ir kā priekšzīme, kā precedents, taču ne kā dzirkstele, kas aizsāktu milzīgu „meža ugunsgrēku”.

Skolu desegregācija.
1954. gada 17. maijā ASV Augstākā tiesa pieņem lēmumu lietā Brauns pret Topekas skolu valdi, kas līdzīgi, kā Montgomerijas autobusu boikots, tiek uzskatīts par nozīmīgu pagrieziena punktu visā afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības gaitā. Tas ir lēmums, kas paredz, ka 1896. gadā pieņemtais lēmums par skolu segregāciju, pēc principa šķirti, bet vienlīdzīgi ir uzskatāms par nekonstitucionālu, jo šķirts nevar būt vienlīdzīgs un pietam, melnādaino bērnu atdalīšana no baltajiem problēmu nevis atrisina, bet gan tieši saasina, graujot afroamerikāņu bērnu pašapziņu. Šis tiesas lēmums, lai arī, sākotnēji paredzēts skolu desegregācijai, vēlāk tiek piesaukts, lai runātu par visu segregēto sabiedrisko iestāžu desegregāciju.
Lai arī 1954. gada maijā pieņemtais lēmums ir zīmīgs atskaites punkts, tas nedod tūlītējus rezultātus. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, balto amerikāņu sabiedrība, it sevišķi dienvidos, nav gatava pieņemt iespēju, ka afroamerikāņu bērni varētu mācīties vienā skolā ar balto amerikāņu bērniem. Jau pirms lēmuma pieņemšanas lēmuma autors, augstākās tiesas tiesnesis, balto liberālās inteliģence pārstāvis Erls Vorens izsaka bažas par iespējamo balto
amerikāņu neapmierinātību un Kukluksklana organizācijas rasistiskajām demonstrācijām dienvidu štatos. Otrs iemesls, kas kavē veiksmīgu skolu desegregāciju ir prezidenta Dvaita
Eizenhuaera administrācijas neviennozīmīgā nostāja, šī lēmuma sakarā. Kā norāda Džons Patriks Diggins, prezidents izrādīja daudz lielāku iniciatīvu un entuziasmu ārpolitisko jautājumu risināšanā, nekā risinot tik nopietnu iekšpolitisku problēmu, kā divu rasu attiecības vienas amerikāņu sabiedrības ietvaros. Šajā sakarā prezidents izteicies: „(..) pārāk sasteigti pieņemot lēmumus un likumus tik delikātā jautājumā, kuru iespaido tik daudzu amerikāņu emocijas, mēs pieļaujam smagu kļūdu.”
1955. gada 31. maijā, gadu pēc vēsturiskā lēmuma, Augstākā tiesa, jau pieminētā, tiesneša Erla Vorena vadībā izdod pavēli visiem štatiem, kuros skolas tiek pakļautas segregācijai, uzsākt desegregācijas procesu, pēc iespējas ātrāk. Līdz ar šo lēmumu var sākt uzskatīt, ka desegregācijas process skolās ir aizsācies.
Pirmais izaicinājums skolu segregācijai ir notikumi Litl-Rokā (Arkanzasas štats) 1957. gadā. Šeit notiek mēģinājums integrēt melnādainos skolniekus Litl-Rokas Centrālajā vidusskolā, skolā, kura paredzēta baltajiem skolniekiem. Šis mēģinājums beidzas visai neveiksmīgi. Jau pirmajā skolas dienā, skolas pagalmā un pie skolas ieejas pulcējas balto skolēnu vecāki un segregācijas aizstāvji. Drošības apsvērumu dēļ skolas apkārtnē tiek dislocēti arī Arkanzasas Nacionālās gvardes vienības. Rezultātā melnādainie skolnieki netiek ielaisti skolā un tiem nākas pieredzēt balto pilsētnieku naidu un rasisma izpausmes. Prezidents uz notikumiem Litl-Rokā reaģē, nosūtot uz pilsētu 101. aviācijas desanta divīziju, lai ielenktu skolu un nodrošinātu kārtību pilsētā un skolas apkārtnē. Šādā gaisotnē tiek aizsākts skolu desegregācijas process ASV dienvidos.
Skolu desegregācija ASV dienvidu štatos saskaras ar samērā lielu pretestību, un šis process, t.i. balto un melnādaino skolēnu integrācija vienā skolā, norisinās gausi un jebkuri pirmie mēģinājumi saskaras ar problēmām, kā to var novērot Litl-Rokas gadījumā. Tomēr ir svarīgi, ka Arkanzasa un, it sevišķi Litl-Roka, nav tas pats smagākais gadījums. Vairākās dienvidu pilsētās skolu valdes par labāku uzskata skolu slēgt, nevis ļaut tajā ieiet afroamerikāņu skolniekiem, savukārt Litl-Rokas skolu valde izrāda entuziasmu uzsākt desegregāciju pilsētas skolās, ar norunu, ka tas tiek darīts pakāpeniski, sākot ar vidusskolas vecum skolēniem un katru gadu integrējot arī jaunāko klašu skolēnus. Tomēr ir uzskatāmi redzams, ka vairums balto pilsētnieku šādu labās gribas izpausmi neatbalsta, kas tikai pierāda, ka dienvidu štatu sabiedrība vēl nav gatava pieņemt tik krasus soļus. Svarīgi ir arī tas, ka neapmierinātību ar Litl-Rokas skolu valdes lēmumiem izsaka ne tikai pilsētas baltie amerikāņi, šajā gadījumā afroamerikāņu kopiena izsaka neapmierinātību ar pārāk lēnu desegregācijas plānu pilsētas skolās, bet notikumi Centrālajā vidusskolā pierāda, ka veiklāka desegregācijas gaita nav iespējama un to nav iespējams paātrināt, iesūtot gaisa desantnieku vienības.
Situācija būtiski nemainās vēl, vismaz, desmit gadus pēc Litl-Rokas notikumiem, lai arī 1955. gada Augstākās tiesas lēmums, par pēc iespējas ātrāku skolu desegregāciju, vēl joprojām ir spēkā, katra rajona un pilsētas izglītības pārvalde izlēma cik ātri skolas tiks pakļautas desegregācijai. Kā spilgts piemērs tam, kā atbildīgās iestādes izvairās no iesaistīšanās tik delikātā jautājumā kā desegregācija, ir princips skolas izvēles brīvība, pēc šā principa skolēna vecāki paši var izvēlēties kādā skolā sūtīt savus bērnu. Ievērojot šo principu vairs netiek likti šķēršļi melnādaino skolēnu mācībām balto skolā, kā tas notika Litl-Rokā. Pēc būtības tas atbilda tam, ko amerikāņi saprata ar vārdu skolu desegregācija. Tomēr šis princips, lai cik demokrātisks un liberāls neliktos nedod gaidītos rezultātus, jo realitātē nebija neviena baltā skolnieka, kurš vēlētos apmeklēt melnādaino skolu un tikai 15 procenti melnādaino skolēnu vecāki bija gatavi sūtīt savus bērnus balto skolās, baidoties no negatīvas, balto skolēnu, attieksmes. Tātad bija nepieciešama reāla atbildīgo iestāžu darbība, lai desegregācijas process virzīto uz priekšu, kā to bija paredzējusi Augstākā tiesa, izdodot savu 1955. gada 31. maija lēmumu. Tādēļ 1968. gadā Augstākā tiesa nāk klajā ar jaunu lēmumu lietā Grīns pret Ņūkentas apgabala izglītības pārvaldi. Šis 1968. gada lēmums paredz, ka skolas izvēles brīvības ir neefektīvs un ir atceļams un sākot ar šo lēmumu skolēni skolā jāuzņem pēc mikrorajona principa, t.i. katra pilsētas mikrorajona skolēni apmeklē tajā esošo skolu, neskatoties uz skolēnu rases piederību.
Tālāko segregācijas gaitu spilgti rāda Džordža E. Dikinsona izdarītais pētījums, kurā salīdzinātas balto un melnādaino skolēnu atbildes, uz jautājumu vai segregācija skolās ir atbalstāma, vai noraidāma. Šis pētījums, kurš aptver trīs desmitgades, sākot ar 1964.gadu, pierāda, ka desegregācija ir ilgstošs process, taču ir redzams, ka sabiedrība, ar katru gadu, kļūst atvērtāka un vairāk pieņem skolu desegregāciju. Autors, noslēdzot pētījumu, uzsver, ka skolēnu attieksme rasu attiecību jautājumos ir atkarīga no vecāku noskaņojuma un audzināšanas metodēm. Līdz ar to var secināt, ka pēc sešdesmito gadu notikumiem un problēmām, desegregējot izglītības sistēmu, sabiedrība kļūst tolerantāka, pat ASV dienvidu štatos.

Studentu protesti.
XX gs. 50. gadi afroamerikāņu pilsoņtiesību kustībā iezīmējas ar kopīgas cīņas idejas izplatīšanu tautā, tiek uzsākts tāds nozīmīgs process, kā skolu desegregācija, kā arī tiek
apšaubīts balto amerikāņu pārākums pār afroamerikāņiem, cīnoties par melnādaino amerikāņu balsstiesībām. Savukārt 60. gados pilsoņtiesību kustība kļūst aizvien dinamiskāka, turpinot autobusu boikotu aizsāktās tradīcijas, kā paust savu viedokli. Šajā laikā afroamerikāņu pilsoņtiesību kustībā aktīvi iesaistās nozīmīga sociālā grupa – studenti (tai skaitā arī baltie studenti). Alens Matuzovs, norāda, ka sākot ar studentu iesaistīšanos pilsoņtiesību kustībā, tā tiek radikalizēta (šeit vēl nevar runāt par tādu radikalitātes pakāpi, kāda ir sastopama 60. gadu otrajā pusē, parādoties lozungam „Black Power”).
Aktīva studentu darbība aizsākas 1960. gada februārī, ar pirmajiem sēdstreikiem (sit-in), Grīnsboro (Ziemeļkarolīnas štats) „Woolworth” lielveikalu ķēdes kafetērijā, vēlāk sēdstreiku kustība iegūst masveidīgus apmēru, iesaistoties aizvien lielākam studentu skaitam un aptverot aizvien vairāk dienvidu štatu pilsētas. Taču jāatzīmē, ka 60. gadu sākumā notikušie sēdstreiki, kas dienvidos izplatās, kā meža ugunsgrēks, nebūt nav jaunatklājums, afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības ietvaros. Kā norāda Aldons D. Moriss, šāda protesta forma jau ir pielietota, laika posmā no 1955. līdz 1957. gadam, un aptvērusi vairākus dienvidu štatus, tiesa nav sasniegusi tādus apmērus, kā sēdstreiku kustība 60. gadu sākumā.
Šie studentu sēdstreiki gūst iedvesmu no, pirms tam notikušajiem, veiksmīgajiem autobusu boikotiem tādās dienvidu štatu pilsētās, kā Beiton-Rūža, Montgomerija un Talahassi. Arī šo sēdstreiku mērķi ir līdzīgi, kā šiem autobusu boikotiem, proti, izbeigt sabiedrisko iestāžu segregāciju. Par dzirksteli, kas aizsāk šīs studentu aktivitātes, kalpo jau
minētais sēdstreiks Grīnsboro lielveikalā. 1. februāra pusdienlaikā četriem melnādainajiem studentiem tiek atteikta apkalpošana kafetērijā, šie studenti, tā vietā, lai samierinātos ar atteikumu, studenti ieņēma vietas pie kafetērijas galda un atteicās uzklausīt jebkādus aizrādījumus, kafetēriju pametot tikai tās slēgšanas brīdī. Nākamajā dienā studenti ierodas jau kuplākā skaitā, iepriekšējiem četriem ir pievienojies prāvs domubiedru pulks, tam visam papildus vērienīgs pikets un protesta demonstrācija tiek organizēta arī pie kafetērijas durvīm.
Šī protesta akcija Grīnsboro risinās nepilnu nedēļu, ar katru dienu tā kļūst aizvien masveidīgāka, un tā saceļ pamatīgu ažiotāžu gan pilsētas balto vidū, gan afroamerikāņu
kopienā. Akcijas piektajā dienā pirmie sēdstreika dalībnieki, kuri jau bija kļuvuši par akcijas līderiem, kā arī aktīvākie piketa dalībnieki tiek arestēti. Policijas iejaukšanās un protesta apspiešanas mēģinājumi notiek pēc, jau pārbaudītām, dienvidnieku metodēm, t.i. izceļoties ar brutalitāti un agresiju pret melnādainajiem protestētājiem.
Sākoties, šādai, sākotnēji stihiskai, studentu protestu kustībai, tā piesaistīja jau esošo pilsoņtiesību kustības organizāciju uzmanību, ņemot vērā to, ka šie sabiedriski aktīvie studenti, jau pirms 1960. gada februāra notikumiem aktīvi līdzdarbojušies gan NAACP, gan SCLC rindās. NAACP un SCLC šo studentu vidū saskata potenciālos sadarbības partnerus, kurus iesaistīt organizētā pilsoņtiesību kustībā. Kā jau minēts iepriekš dienvidu štatu melnādaino kopienā izteikti liela nozīme ir baznīcai, tas attiecināms arī uz kopienas jaunatni. Vairumam studentu, kuri iesaistās sēdstreiku kustībā ir tuvi kristiešu ideāli un Mārtina Lutera Kinga paustā nevardarbīgā protesta ideja, līdz ar to, likumsakarīgs ir fakts, ka studentu aktīvisti sāk ciešāku kontaktu ar Mārtina Lutera Kinga vadīto SCLC organizāciju.
Tā 1960. gada aprīlī, ar Mārtina Lutera Kinga un citu vadošo SCLC mācītāju atbalstu tiek dibināta jauna pilsoņtiesību aizstāvju organizācija – Studentu Nevardarbīgā Koordinācijas Komiteja jeb SNCC (tautā un presē organizācija pazīstama ar saīsinājuma izrunu „snick”). Organizācijas pamatuzdevumi, kas tiek definēti dibināšanas kongresā 1960. gada 15.-17. aprīlī, ir līdzīgi, kā SCLC, proti, balsstiesīgo afroamerikāņu reģistrācija, un kopienas locekļu izglītošana, sadarbojoties ar SCLC. Tomēr pašu studentu vidū valda uzskats, ka SCLC, ar Mārtinu Luteru Kingu priekšgalā, ir tikai padomdevējs, un studentiem pašiem ir savs redzējums par to, kā uzlabot afroamerikāņu stāvokli dienvidos, beigu galā Mārtinam Luteram Kingam neizdodas padarīt SNCC par savas organizācijas vienu no sastāvdaļām. Tāpat studenti atsakās piekrist viedoklim, ka sēdstreiku kustība 1960. un 1961. gadā ir tiešas sekas masveidīgajai autobusu boikotu kustībai, kas pārņem dienvidus 50. gadu beigās. Studenti piekrīt tam, ka šie boikoti ir bijuši iedvesmojoši, taču studenti uzsver savas kustības spontāno raksturu. Arī Mārtina Lutera Kinga autoritāte bieži tiek apšaubīta, norādot ka King sludinātās cīņas metodes nenes gaidītos rezultātus.
60. gadu sākumā studentu entuziasms un ideālisms gūst nedalītu dienvidu štatu atbalstu. Jau ātri vien SNCC mazāk uzmanības velta šiem administratīvajiem pasākumiem, tādiem kā jau balsstiesīgo reģistrācijai un sabiedrības izglītošanas programmai, vairāk pievēršoties tiešai protestu darbībai un cīņai pret segregāciju, diskrimināciju un rasismu. Paužot šādus uzskatus SNCC un melnādaino universitātēs bāzētā CORE organizācija, no pilsoņtiesību organizāciju lielā piecinieka, izvirzās par kustības flagmaņiem. Tādas organizācijas, kā NAACP un SCLC tiek atbīdītas malā, tas saistīts gan ar, samērā lielo nepopularitāti tautas vidū (NAACP gadījumā), gan ar iekšējām problēmām (SCLC gadījumā).
Jaunā studentu organizācija, vēstures literatūrā, kas apskata pilsoņtiesību problēmu ASV, tiek raksturota, kā organizācija, kas pilsoņu tiesību kustību padara agresīvāku un
revolucionārāku. Studenti, liekot lietā savu jaunības maksimālismu un ideālismu, aizvien vairāk, sāk kritizēt jau esošos pilsoņtiesību kustības vadītājus un līderus, līdzīgi, kā tas notiek 50. gadu vidū, kustības priekšgalā izvirzoties mācītājiem. Studenti, kas pieredzējuši segregāciju un rasisma izpausmes, no baltajiem amerikāņiem, vēlas strauju notikumu virzību. SNCC par vienu no saviem mērķiem, līdzās cīņai par vienlīdzību, izvirza arī cīņu pret tādiem afroamerikāņu kopienas locekļiem, kurus apzīmē ar „titulu” Krusttēvs Toms, t.i. tādiem kustības aktīvistiem, kuri pieļauj dažādus kompromisus ar balto varas iestādēm un pārstāv, samērā nelielo, melnādaino vidusslāni (kārtējo reizi šie pārmetumi, galvenokārt, tiek adresēti NAACP virzienā). Savukārt SCLC, vēl joprojām cenšas uzturēt labas attiecības ar SNCC, organizējot kopīgas protesta akcijas. Līdz ar to SNCC, lai arī ievērojot nevardarbīga protesta principus kļūst par visagresīvāko un kareivīgāko no pilsoņtiesību organizāciju lielā piecinieka.
Studenti kļūst vēl kareivīgāki un agresīvāki 1961. gadā, kad papildus sēdstreikiem tiek uzsākta jauna protesta akcija - brīvības braucieni. Tas ir laiks, kad studenti no SNCC kopā ar SCLC ir vairāk pievērsušies balsstiesīgo reģistrācijas un izglītošanas programmai. Līdz ar to brīvības braucienu ideja nāk no studentu vidū populārās CORE puses, kas organizē pirmo brīvības braucienu no Vašingtonas uz Ņūorleānu. Šo braucienu ideja ir atcelt Džima Krova kārtību starppilsētu autobusos, un veids, kā to sasniegt ir pavisam vienkāršs – vairāki pilsoņtiesību kustības aktīvisti (gan afroamerikāņi, gan baltie) uzsāk ceļojumu starppilsētu
autobusā, neievērojot segregācijas likumus. Pirmajā braucienā, kas tiek uzsākts 1961. gada 4. maijā braucēji izvēlas divu autobusu kompāniju autobusus – Trailways un Greyhound. Braucieni abos autobusos beidzās Birmingemā, nesasniedzot Ņūorleānu, sastopoties ar saniknotu balto rasistu pūli. Kompānijas Greyhound autobuss Birmingemu pat nesasniedz, sešas jūdzes no Birmingemas, Anistonas miestā to aptur saniknots balto pūlis, izdemolē autobusu un piekauj protestētājus. Cietušie autobusa pasažieri tiek nogādāti Anistonas slimnīcā, kur tiem tiek atteikta aprūpe. Otrs, Trailways kompānijas autobuss gan sasniedz Birmingemu, taču autostacijā jau ir sapulcējies pūlis, lai izrādītu savu nepatiku brīvības
braucieniem. Zīmīgi, ka autostacijā nav neviena policista, kas varētu saniknoto pūli ierobežot un nomierināt, pūlim tie dotas desmit minūtes, lai izrādītu savu naidu, tātad tikai pēc desmit minūtēm ierodas policijas vienības, lai pūli izkliedētu. Pirmie brīvības braucieni un notikumi
Birmingemā, līdzīgi, kā autobusu boikoti, 50. gadu beigās, un sēdstreiki, pirms gada šie notikumu rada milzīgu ažiotāžu. Sākoties brīvības braucienu ērai SNCC un CORE bauda vispārēju kopienas atbalstu. Šāda tieša darbība melnādaino kopienā tiek apsveikta: Pirmkārt, jau tādēļ, ka ir redzama pilsoņtiesību kustības virzība pretī mērķu sasniegšanai, t.i. ar šādu akciju palīdzību ir iespējams pievērst aizvien lielāku sabiedrības uzmanību. Šīs akcijas, kurās melnādainie aktīvisti izmanto nevardarbīgas protesta metodes, tos izgaismo kā cietējus, kuri gatavi ciest, lai sasniegtu savu mērķi. Otrkārt, tieši tādēļ, ka aizvien vairāk ir sastopama balto amerikāņu neiecietība un pūļa vardarbība, varas iestādes ir spiestas rīkoties, lai mazinātu vardarbības vilni ASV dienvidu štatos. Tiesa gan, sākotnēji šī vadošo amatpersonu rīcība aprobežojas ar Mārtina Lutera Kinga un ASV tieslietu ministra Roberta Kenedija savstarpējām pārrunām, kurās Kenedijs lūdz Kingu atrunāt savus jauniešus (SNCC) no turpmāku brīvības braucienu organizēšanas. Treškārt, šīs akcijas kārtējo reizi kalpo par vienojošu elementu dienvidu štatu afroamerikāņu kopienā. Tas šai, samērā nepacietīgajai dienvidu melnādaino ļaužu masai, atkal dod cerību par iespējamo vienlīdzību abu rasu starpā.
Savukārt kustības centra iekšienē ir jūtams spriedzes pieaugums, galvenokārt SCLC un SNCC starpā. Pirmkārt, svarīgi ir atzīmēt, ka no lielā piecinieka pamazām tiek izstumta NAACP, līdz ar to pilsoņtiesību kustības priekšgalā atrodas četras organizācijas, bet kā jau minēts galvenās nesaskaņas ir starp SCLC un SNCC. Nesaskaņu cēlonis meklējams apstāklī, ka Mārtins Luters Kings, vēlēdamies panākt ciešāku kontaktu ar balto varas iestādēm, cenšas paklausīt R. Kenedija padomam nomierināt jauniešus. Jauniešu „nomierināšana” tiek uzsākta jau 1961. gada maijā, kad Nešvilas Kristiešu Vadības Konference, kas atrodas SCLC pārraudzībā, atsakās finansiāli atbalstīt turpmākos brīvības braucienus, viens no Nešvilas mācītājiem pat to komentējis: „Jūs nevarat braukt, mēs nevaram dot jums šo naudu. Jūs ejat pretī nāvei, tā ir pašnāvība.” Otrs gadījums, kas liek SNCC studentiem novērsties no sadarbības ar SCLC ir Mārtina Lutera Kinga atteikums piedalīties vienā no brīvības braucieniem, tā paša gada maijā. Viena no SNCC aktīvistēm Daiena Neša, pat bija vīlusies Mārtina Lutera Kinga personībā, kas viņai ilgus gadus bijis viņas varonis un liela autoritāte. Šāda gaisotne abu organizāciju starpā aizvien spilgtāk norāda uz SCLC ietekmes mazināšanos
SNCC lēmumu pieņemšanā, kas varētu nozīmēt arī SCLC ietekmes krišanos kustības centra ietvaros, ņemot vērā SNCC lielo popularitāti tautas vidū.
Nozīmīga lappuse SNCC vēsturē ir baltie aktīvisti, kuri iesaistās SNCC darbībā kjau no organizācijas dibināšanas brīža. Šāds balto amerikāņu atbalsts afroamerikāņu pilsoņtiesību kustībai vēl nebija pieredzēts un šāda aktivitāte aptver ir vērojama gandrīz visos dienvidu štatos. Jau no SNCC dibināšanas, līdz pat 1964. gada vidum baltie studenti sastāda piekto daļu no SNCC biedriem.
Balto studentu iesaistīšanās pilsoņtiesību kustībā tiek saistīta ne tik daudz ar vēlmi cīnīties par melnādaino amerikāņu pilsoņtiesībām, cik norādīt uz lielo atšķirību ASV varas iestāžu izteikumos un darbībā. Sēdstreiki un brīvības braucieni, šajā gadījumā ir ļoti pateicīga protesta forma, jo izprovocētā konfrontācija, starp protestētājiem un balto varas iestādēm, kā arī balto amerikāņu pūli, pierāda ASV balto pilsoņu netoleranci un naida izpausmes, kas nesaskan ar valdības sludināto miera un demokrātijas ideju.
Kas attiecas uz melnādaino studentu attieksmi pret balto studentu dalību SNCC un pilsoņtiesību kustībā, tad šī attieksme nav vienāda, notikumiem attīstoties. Iesākumā melnādainie aktīvisti jutās gandarīti, par balto studentu interesi un aktivitāti, taču ar laiku ir vērojams aizvien lielāks melno nacionālisma uzplaukums un SNCC augošā radikalizācija (vēlāk aizstāvot „Black Power” lozungu). Par pagrieziena punktu balto un melno aktīvistu attiecībās ir uzskatāma 1964. gada vasara, kurā tiek uzsākta iedzīvotāju izglītošanas un vēlētāju reģistrācijas kampaņa. Šajā kampaņā tiek rekrutēti arī baltie studenti, kuri jau apmācības nometnē ir spiesti saskarties ar melnādaino SNCC darbinieku norobežošanos un nelabvēlību, kā arī ar balto dienvidnieku naidu, jau piedaloties kampaņās. Šīs nesaskaņas starp baltajiem un melnādainajiem aktīvistiem SNCC iekšienē, izrādās nopietns pārbaudījums veiksmīgai tālākai darbībai. Fanija Lū Hammere, viena no izglītošanas kampaņas
spilgtākajām personībām šo situāciju komentē šādi: „Ja mēs (SNCC) cenšamies sagraut segregāciju, tad mēs nedrīkstam segregēt savas rindas.” Taču turpmākā notikumu gaita un SNCC aizvien kareivīgākā nostāja, laika gaitā izslēdza plašu balto aktīvistu darbību.
SCLC sakarā ar brīvības braucieniem bija nonākusi, samērā neērtā situācijā, lai cīnītos par melnādaino situācijas uzlabošanu dienvidu štatos Kings un viņa līdzgaitnieki vēlas uzlabot attiecības ar balto varas iestādēm, savukārt dienvidu štatu melnādaino kopiena vēlas redzēt tiešu darbību, lai būtu redzama kustības dinamika, lai nerastos priekšstats par kustības līderu dīkstāvi. Tā beigu galā SCLC izšķiras par lēmumu noraidīt R. Kenedija ieteikumus, un SCLC iesaistās brīvības braucienu organizēšanā. 1961. gada 26. maijā Atlantā tiek sasaukta galveno pilsoņtiesību organizāciju sanāksme, šeit tiek pārstāvēta gan SCLC, gan CORE, arī
SNCC un Nacionālā Pilsētu Līga, noslēdzot sanāksmi tiek dibināta jauna organizācija Brīvības Braucienu Koordinēšanas Komiteja jeb FRCC, šajā organizācijā spēkus apvieno visas četras, jau pieminētās organizācijas. Par jaunās organizācijas prezidentu kļūst Mārtins Luters Kings, dzimstot šai jaunajai organizācijai sauklis, kurš tiek skandināts ir: „(..)turpināt protestus un piepildīt Montgomerijas un Džeksonas cietumus, ja tas būs nepieciešams”, tādējādi parādot savu attieksmi pret R. Kenedija ieteikumiem „piebremzēt protestus”.
Zīmīgi, ka šajā sanāksmē netiek pieaicināti pārstāvji no NAACP, tas tiek pamatots, ka šī organizācija nodarbojas tikai ar juridiskas dabas jautājumiem un tāda pilsoņtiesību joma, brīvības braucieni neesot šīs organizācijas kompetencē.
Tomēr, jāatzīst, ka tieši brīvības braucieni ir izšķirošais moments SNCC un SCLC attiecībās. Kopīgi nodibinātā organizācija nespēja mainīt Kinga domas attiecībā pret šāda veida protesta akcijām, vēl joprojām uzskatot, ka šīs akcijas ir bīstamas un rada problēmas melnādaino līderiem vienoties ar balto varas iestādēm. Līdz ar to Mārtins Luters Kings SNCC rindās iegūst Krustēva Toma „titulu”. Jau 1960. Roberts Mozes izteicās par Mārtina Lutera Kinga nevardarbīgās pretošanās ideju: „Mēs nepiekrītam Kinga idejai, jau tās būtībā. Vairums studentu nespēj atbalstīt ideju, par to, ka nepieciešams mīlēt baltos, kuri izrāda klaju naidu pret melnajiem (..) Mums svarīgāk ir izstrādāt uzbrukuma taktiku, nevis visu laiku aizstāvēties.”

Birmingemas protesti un Maršs uz Vašingtonu.
Iepriekšminētās nesaskaņas, kas rodas brīvības braucienu laikā, starp SCLC un SNCC nedaudz dilst 1963. gada pavasarī un vasarā, kad Mārtins Luters Kings izsludina karu pret rasismu, dienvidu rasistu citadelē Birmingemā. Tam ir vairāki iemesli, kādēļ attiecības starp šīm organizācijām uzlabojas. Pirmkārt, uz tiešu darbību vērstā SNCC un CORE atzinīgi novērtē Mārtina Lutera Kinga ideju par protestu akcijām Birmingemā, otrkārt SCLC, kā organizācija piedzīvo strauju izaugsmi. SCLC izaugsme ir vērojama gan tīri materiālā ziņā,
gan arī tās ietekme atkal palielinās, līdzīgi, kā autobusu boikotu laikā. Salīdzinot autobusu boikotus ar 1963. gada protestu akcijām, ir redzams tas, ka SCLC ir kļuvusi organizētāka, līdz
ar to spēj kustībā iesaistīt aizvien vairāk dalībnieku. Līdz ar to tas dod iespēju SNCC un SCLC atkal sadarboties.
Svarīgi ir izprast, kādēļ tiek uzsākta tik masveidīga protesta akcija Birmingemā. Izsmeļošu atbildi uz šo jautājumu dod pats Mārtins Luters Kings: „Šī ir visā Amerikā vienīgā pilsēta, segregācija ir tik augstā cieņā. Mums ir jāsakopo visi spēki, lai šo situāciju mainītu (..)”. Tiešām šī pilsēta ir uzskatāma par segregācijas vienu no pēdējām citadelēm, un par šīs citadeles galveno sargu un aizstāvi kļuvis Birmingemas policijas šefs Jūdžins „Bullis” Konnors. Tam visam papildus, pastāvēja reāla iespēja, ka Konnors kļūst arī par Birmingemas mēru, taču šāda iespējamība atkrita 1963. gada 2. aprīlī, kad mēra vēlēšanās uzvar mēreno kandidāts Alberts Boutvels. Par šādu vēlēšanu iznākumu melnādaino kopiena var būt apmierināta, jo tieši policijas priekšnieka politika ir viens no galvenajiem apstākļiem, kas lika Mārtinam Luteram Kingam izteikties, ka Birmingema ir segregācijas un rasisma citadele. Šis policists tiek uzskatīts par nozīmīgāko rasistu visā pilsētā, ņemot vērā viņa ietekmīgo amatu. Tieši tas, ka cilvēks ar šādiem uzskatiem ieņem tik nozīmīgu amatu un savās rokās koncentrē varu, arī izskaidro, kādēļ Birmingema ir tā pilsēta, kurā visaktīvāk notiek Kukluksklana (KKK) un citu rasistisku organizāciju sanāksmes un demonstrācijas, 60. gadu sākumā samērā parasta parādība ir KKK degošie krusti. Tātad galvenie iemesli, kādēļ tiek uzsākti protesti Birmingemā ir vispārējā segregācija un rasistiska vardarbība, kas tiek vērsta pret melnādainajiem pilsētniekiem un, dažkārt, pat tiek atbalstīta no balto varas iestāžu puses.
1963. gada 3. aprīlī, dienu pēc mēra vēlēšanām, notiek pirmās protesta akcijas, protesta formas, kuras tiek izmantotas, ir dažādas – masu protesta demonstrācijas, streiki, boikoti utt., protestos tiek iesaistīta, gandrīz visa, Birmingemas afroamerikāņu kopiena.
Iemesli, kādēļ šāda kampaņa tiek uzsākta jau ir zināmi, t.i. segregācija un rasisms, iesaistoties atklātā konfrontācijā ar balto varas iestādēm, SCLC vēlējās „nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu”. Pirmais, panākt pavisam praktiskus melnādaino pilsētnieku sadzīves uzlabojumus, tādus kā 1)izbeigt segregāciju pilsētas ēstuvēs; 2) radīt vienlīdzīgas darba iespējas valsts iestādēs; 3) atcelt naudas sodus pret arestētajiem protestētājiem; 4) aktīvāk risināt skolu desegregācijas jautājumu, tajā iesaistot abu rasu pārstāvjus un bērnu vecākus; 5) atvērt parkus un rotaļu laukumus, kuri tika slēgti, lai izvairītos, no tā, ka tajos varētu uzturēties melnādainie pilsētnieki, un lai nebūtu jāuzsāk integrācijas process. Otrais, ko SCLC vēlas panākt, šajos
protestos ir radīt saviļņojumu afroamerikāņu kopienā, t.i. ievērojot nevardarbīgā protesta ideju uzsākt konfrontāciju ar balto varas iestādēm, lai radītu pēc iespējas lielāku rezonansi. Plāns ir,
līdzīgi, kā brīvības braucienos, provocēt gan varas iestādes, gan rasistiski noskaņotos baltos amerikāņus, tādā veidā vēršot valdības, amerikāņu nācijas un arī pasaules uzmanību uz situāciju, kāda ir izveidojusies „demokrātijas sarga”, ASV iekšienē.
Protesti tiešām sniedz gaidīto rezultātu, demonstrācijas, boikoti un piketi tiek izkliedēti un vairums afroamerikāņu līderu tiek arestēti. 1963. gada 12. aprīlī tiek arestēts arī Mārtins Luters Kings, viņš tiek paturēts apcietinājumā līdz 20. aprīlim. Šajā laikā Kings uzraksta un nosūta, vienu no saviem slavenākajiem darbiem, „Vēstuli no Birmingemas cietuma”, kuru Kings adresē saviem baltajiem amata brāļiem un, kurā tiek skaidrota pilsoņtiesību kustības būtība un iemesli, kādēļ cienījams mācītājs iesaistās ielu protestos un ir gatavs izciest apcietinājumu. Kings raksta:
„(..) Pirmkārt, man jāpaskaidro, kādēļ es šeit atrodos, redzot neapmierinātību vietējo pilsētnieku (balto) vidū par to, ka svešinieks no citas pilsētas musina tautu (..) Tā kā esmu cienījamas organizācijas, SCLC, kuras filiāles ir sastopamas, gandrīz, visās lielākajās dienvidu pilsētās, mani sasita pienākums būt šeit (..) Taču, svarīgākais, kādēļ ierados Birmingemā ir netaisnība, kas valda šajā pilsētā. Tieši tā, pat kā senie pravieši nesa patiesības vārdus tālu ārpus pilsētas mūriem. Tieši tā, pat kā apustulis Pāvils bija spiest pamest savu ciemu, lai sludinātu Jēzus mācību, vistālākajos grieķu-romiešu pasaules nostūros, arī es esmu spiests pamest savu pilsētu, lai sludinātu brīvības evaņģēliju (..)”
Nākamais notikums, kas raksturo 1963. gada trauksmaino garu, ir Maršs uz Vašingtonu. Tas ir pasākums, ko organizē Mārtins Luters Kings, ar domu panākt to pašu, ko Birmingemas kampaņas laikā. Tikai tādēļ, ka Birmingemas kampaņa izrādījās veiksmīga bija iespējams nākamais solis, masu pulcēšanās Vašingtonā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību melnādaino jautājumam ASV. Ņemot vērā notikumus Birmingemā, maršs uz Vašingtonu vairs nav tikai un vienīgi melnādaino cīņa par sapratni un vienlīdzību. Šoreiz afroamerikāņus atbalsta arī katoļu un ebreju garīdznieki, kā arī sieviešu tiesību aktīvistes.
Šajā, vērienīgajā pasākumā tiek sakopoti visa lielā piecinieka spēki. NACCP ideju par šāda marša rīkošanu apsveica, taču arī izteica savus noteikumus – piedalīties akcijas rīkošanā, tikai un vienīgi tad, ja tā noritēs nevardarbīgi un likuma ietvaros. Tam visam papildus biija svarīgi akcijas rīkošanā iesaistīt arī uz tiešu darbību vērstās organizācijas, tādas kā SNCC un CORE, lai izvairītos no neparedzētiem notikumu pavērsieniem, gadījumā ja šīs organizācijas tikti atstātas ārpus organizatoru loka, un uzsāktu pašdarbību. Lai izvairītos no liekām nepatikšanām SNCC vadītājam Džonam Luisam tika ietekts mainīt runu, ko bija paredzēts teikt, uzrunājot tautu Vašingtonā, mainot no : „ Mēs maršēsim cauri dienvidiem (..) dzenoties cauri mūsu izdedzinātai zemei, lai nodedzinātu Džimu Krovu, protams, to darot nevardarbīgi.” uz „ mēs maršēsim pa pilsētu ielām, mīlestības un cieņas garā, kā mēs to darām šodien.”
Ņemot vērā Birmingemas pieredzi, daļa laikrakstu žurnālistu kritizēja Mārtinu Luteru Kingu par šāda pasākuma organizēšanu, pārmetot viņam naida kurināšanu amerikāņu sabiedrībā. Avīžu rakstos bija lasāmas šādas sentences: „(..) tiek uzturēti dzīvi senais naids(..)” (Washington Post), „(..) šādi tiek izprovocēti visstingrāk pārliecinātie rasisti (..)” (Wall Street Journal), u.c.
Taču, reālā akcijas gaita neapstiprina bažas par masu nekārtībām. Maršā sanākušo 200 tūkstošu cilvēku vidū valda draudzības un brālības gars, tie ekstrēmisti (gan baltie, gan melnādainie), kuri uz pasākumu gan bija ieradušies taču izšķīda pārējā ļaužu masā un nespēja uzsākt nekārtības. Par pasākuma noslēdzošo un spilgtāko notikumu var uzskatīt Mārtina Lutera Kinga runu „ Man ir Sapnis”, kurā Kings izsaka cerību par realās integrētas sabiedrības izveidošanu ASV, kas tiktu balstīta uz brālību un vienlīdzību: „ Man ir sapnis, ka reiz mani bērni varēs dzīvot tautā, kur tie netiks tiesāti pēc to ādas krāsas, bet gan pēc to darbiem un uzvedības”.
***
XX gs. 50. gadu vidus ir laiks, kad samērā lielā afroamerikāņu kopiena uzsāk cīņu par vienlīdzīgām pilsoņu tiesībām, ņemot vērā faktu, ka melnādainie amerikāņi, tāpat kā baltie ir
ASV pilsoņi. Patiesībā, pilsoņtiesību kustība aizsākās jau 20.gs. sākumā, ar V.E.B. Dibuā darbību un Niagāras Manifesta parakstīšanu, 1905.gadā, kur paraksta tā laika afroamerikāņu inteliģence, ar nodomu uzsākt cīņu, lai uzlabotu afroamerikāņu stāvokli. Savukārt XX gs. 50.-60. gadi ir laiks, kad cīņa par vienlīdzību ieiet noslēguma fāzē. Tas ir laiks, kad pilsoņtiesību kustība iegūst meža ugunsgrēka spēku, protestu akcijām pārsviežoties no vienas rasistiski noskaņotas dienvidu pilsētas uz otru. Šajā pilsoņtiesību kustības noslēdzošajā fāzē tiek izaicināti rasistiskie dienvidu štati, kur iedzīvotāji vēl nav spējīgi pieņemt faktu, ka verdzības laiks ir beidzies, teju pirms simts gadiem. Šajās pilsētās un arī lauku rajonos baltajiem dienvidniekiem pavisam neizprotama liekas desegregācija un skolu integrācija.
Par afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības jaunajiem līderiem dienvidu štatos kļūst melnādaino baptistu draudžu garīdzniecība, nomainot afroamerikāņu inteliģences un vidusslāņa pārstāvjus. Tieši garīdzniecības izvirzīšanās kustības priekšgalā ir pati nozīmīgākā parādība pilsoņtiesību kustības ietvaros. Šāda garīdzniecības vadība tad arī noteica to, ka kustība ieturēs miermīlīgu pozīciju, ar savu darbību norādot uz nopietno situāciju, kāda ir izveidojusies dienvidu štatos, kopš verdzības atcelšanas 1865. gadā.

AFROAMERIKĀŅU PILSOŅTIESĪBU KUSTĪBAS RADIKALIZĒŠANĀS

„Black Power” kustība, tās būtība un pirmsākumi.
Jau XX gs. 60. gadu sākumā, laikā kad notiek pirmās SNCC protestu akcijas, ir vērojamas lielākas afroamerikāņu kopienas pamatmasas simpātijas afrikāņu nacionālismam, kas vēlāk tiek izteikts ar lozungu „Black Power” („vara melnajiem”) . Lozunga būtība ir melnādaino amerikāņu vienotība un lepnums par afrikānisko izcelsmi. Šīs idejas saknes meklējamas XX gadsimta sākuma afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības aktīvista un koloniālisma pretinieka Markusa Gārveja sludinātajā mācībā. Gārvejisma idejas pamatā ir līdzīgas pamatnostādnes, kādas sastopamas arī Malkolma X, sludinātajā ideoloģijā, uzsvaru liekot uz melnādaino pašnoteikšanos un lepnumu par savu afrikānisko izcelsmi. Gārveja mācība nav tikai sabiedriska ideja par rasu vienlīdzību, melnādaino pašapziņas celšanu un koloniālisma noliegšanu. Markus Gārvejs, kā sludinātājs, veiksmīgi izmanto dažādu reliģiju svētos rakstus, lai pierādītu verdzības un citu rasisma izpausmju nepamatotību un apgāž dienvidu rasisma un segregācijas aizstāvju skaidrojumus, kādēļ melnādaino un balto amerikāņu attiecības ir tādas, kādas tās ir izveidojušās. Sekojot pilsoņtiesību kustības vēsturei, un nonākot līdz pirmajām radikālisma idejām, ir redzama saikne starp Markusa Gārveja un Malkolma X mācībām. Tieši Malkolmu X var uzskatīt par vienu no pirmajiem „Black Power” idejas sludinātājiem. Paša Malkolma X personīgā pieredze vidējo rietumu lielpilsētās un Markusa Gārveja mācības, pamatīgas studijas ir par iemeslu tam, ka „Black Power” idejas, pamatā, saskan ar Gārvejisma sludināto. Tam visam papildus ir novērojama iezīme, ka „Black Power” ideoloģija, sākotnēji, izplatās tikai ziemeļu, vidējo rietumu un rietumu lielpilsētās. Šīs ideoloģijas pamata mērķauditorija nenoliedzami ir lielpilsētu geto iedzīvotāji. Malkolms X gan izstrādā, kā uzlabot pilsoņtiesību kustību kopumā, taču, sākotnēji, kustībai dienvidu štatos, kur darbojas labi organizētās SCLC, SNCC un CORE, tiek pievērsta samērā neliela uzmanība, vairāk pievēršoties geto problēmām. Līdz ar to, droši var teikt, ka „Black Power” ideja, pamatā, ir lielpilsētu geto parādība, kas vēlāk, samērā veiksmīgi tiek iekļauta arī dienvidu štatu kustībā.
Afrikāniskais lepnums, kas raksturīgs „Black Power” ideoloģijai, it kā, iezīmē jauno afroamerikāņu paaudzi, kas atsakās no, gadsimtu laikā ieaudzinātās padevības baltajiem amerikāņiem. Tieši tas, ka ideja par „Black Power” dzimst tieši studentu vidū arī pierāda, ka jaunā, izglītotā afroamerikāņu paaudze vairs nav gatava samierināties ar pilsoņtiesību kustības lēno gaitu, uzsverot divas vissāpīgākās balto amerikāņu pārākuma izpausmes, no kurām cieš afroamerikāņi, t.i. šķiras ekspluatācija un balto rasisms . Līdz ar to par afroamerikāņu kopienas galvenajiem ienaidniekiem tiek pasludināti gan baltie amerikāņi, gan balto amerikāņu valdība, gan arī tie pilsoņtiesību kustības vadītāji, kuri ir gatavi vienoties par kompromisiem ar varas iestādēm. Līdz ar to ir redzams, ka līdz ar jauno aktīvistu iesaistīšanos pilsoņtiesību kustībā, radikāli mainās kustības raksturs, tagad uzsvars tiek likts uz tiešu konfrontāciju un atteikšanos no jebkādiem kompromisiem.
Par galvenajiem „Black Power” lozunga sludinātājiem dienvidu štatos kļūst SNCC un CORE organizācijas, kas ar saviem veiksmīgajiem protestiem, jau bija ieguvušas plašu melnādaino amerikāņu kopienas atbalstu. Savukārt pārējās pilsoņtiesību organizācijas, tādas kā NAACP un Nacionālā Pilsētu Līga cenšas distancēties no šī melnādaino nacionālismu, visasākos iebildumus, pret šādu, samērā radikālu lozungu, izsaka Mārtina Lutera Kinga vadītā SCLC organizācija, kuras nesaskaņas ar SNCC jau minētas iepriekš.
Tādu organizāciju, kā SNCC un CORE, aizvien lielāka radikalizēšanās ir vērojama 60. gadu vidū, kad abās organizācijās nomainās vadītāji, šo organizāciju agrākos vadītājus, attiecīgi Džonu Luisu un Džeimsu Fermeru, nomaina jau daudz kareivīgāk noskaņotie Stouklijs Kārmaikls (SNCC) un Floids Makkissiks (CORE) . Tam visam papildus 60. gadu
sākumā, lielajās pilsētās, ārpus dienvidu štatiem savu darbību uzsāk tādas organizācijas kā Islāma Nācija jeb NOI un Afroamerikāņu Vienotības Organizācija, jeb OAAU, ar Malkolmu X priekšgalā.
Ir svarīgi izsekot, kādēļ pilsoņtiesību kustības aktīvistu vidū tiek atbalstītas aizvien radikālākas protesta formas. Atbilde slēpjas apstāklī, ka 60. gadu sākumā cīņa pret segregāciju un rasu diskrimināciju vairs nav tikai dienvidu štatu parādība. Tas ir laiks, kad palielinās to
afroamerikāņu ģimeņu skaits, kuras dodas labākas dzīves meklējumos ziemeļu štatos, gan lai izbēgtu no rasisma uzliesmojumiem, gan lai meklētu labākus darba apstākļus. Līdz ar to gan balto varas iestādes, gan pilsoņtiesību kustības vadošās organizācijas ir spiestas saskarties ar
melnādaino amerikāņu problēmām pārpildītajos ziemeļu lielpilsētu geto. 60. gadu pirmajā pusē afroamerikāņu kopiena no dienvidu štatu lauciniekiem palēnām kļūst par lielpilsētu proletariātu. Un tas atstāj zināmas sekas – lielpilsētu strādnieku vidū baznīcai un mācītājiem nav tik liela ietekme, kāda tā bija vērojama 50. gadu vidū, dienvidu štatu laucinieciskajās mazpilsētās. Taču nav pamata uzskatīt, ka līdz ar 60. gadu vidu un afroamerikāņu kopienas arvien lielāko urbanizāciju baznīca zaudē savu ietekmi un nozīmi melnādaino amerikāņu vidū.
Pilsoņtiesību kustības aktīvistiem, kuri pirms tam bija nodarbināti tikai ar segregācijas mazināšanu dienvidu štatos, tagad nācās pievērsties arī tādiem jautājumiem, kā augošā noziedzība un nabadzība lielpilsētu geto. Tātad situācija, kāda izveidojas industriālo ziemeļu lielpilsētu geto, ir viens no svarīgākajiem iemesls kādēļ pieaug atbalsts radikālām protesta formām, neredzot citu iespēju, kā uzlabot melnādaino stāvokli, ņemot vērā varas iestāžu vilcināšanos, baidoties uzsākt jebkādas akcijas, lai mazinātu noziedzību geto rajonos. Tātad geto ir tā augsne, kur rodas idejas par melnādaino separātismu, kas itin labi iekļaujas „Black Power” lozunga rāmjos. Arī dienvidu štatos situācija mainās. SNCC vadītās studentu protesta akcijas, kuras iesākumā tiek balstītas uz nevardarbīga protesta principiem, laika gaitā tiek tendētas uz tiešu konfrontāciju ar baltajiem amerikāņiem, saliedējoties zem saukļa „Black Power”. Šeit ir vērojami tie paši radikalizēšanās iemesli, kā lielpilsētu geto, t.i. balto amerikāņu arvien pieaugošais naids un varas iestāžu vilcināšanās, lai kaut nedaudz, nodrošinātu kārtību un pasargātu melnādaino kopienas locekļus, no balto amerikāņu naida izpausmēm. Visredzamākās balto amerikāņu naida izpausmes ir KKK aktivitāte, apdraudot melno amerikāņu īpašumus un dzīvības, teju vai katru vakaru rīkojot nakts reidus pa afroamerikāņu apdzīvotajām teritorijām. Tas izsauc melnādaino amerikāņu vēlmi bruņoties, veidojot paramilitāras pašaizsardzības vienības, lai nodrošinātu kārtību afroamerikāņu apdzīvotajos pilsētu kvartālos, ņemot vērā, ka dienvidu pilsētu policija bieži izliekas neredzam KKK darbības. Šajā gadījumā veidojas tāds kā apburtais loks – melnādainie pilsoņtiesību aktīvisti arvien skaļāk pieprasa stāvokļa uzlabošanos, kas izsauc balto amerikāņu naida un vardarbības uzplūdus, no kuriem aizstāvoties tiek rasts risinājums „Black Power” ideoloģijā un dibinot bruņotas paramilitāras vienības. Līdz ar to afroamerikāņu paramilitāro organizāciju, kas atbalsta „Black Power” idejas, var tikt uzskatīta par tiešu atbildi KKK
darbībai ASV dienvidu štatu pilsētās un lauku rajonos.
Līdz ar to XX gs. 60. gadu sākumā un vidū, ASV dienvidu un ziemeļu štatos var izdalīt jaunu kustību, t.i. „Black Power” kustību, kuras aizmetņi ir meklējami pilsoņtiesību kustības ietvaros (SNCC un CORE darbība), taču jau pēc 1965. gada, līdz ar tādu organizāciju, kā Afroamerikāņu Vienotības Organizāciju (OAAU) un Melno Panteru Partijas (BPP) rašanos, šī kustība uzsāk savu separātu gaitu, distancējoties no pilsoņtiesību kustības pamatvirziena. Tādas organizācijas kā SCLC un NAACP bieži tiek apzīmogotas ar Krusttēva Toma zīmogu. Jaunā kustības strāvojuma piekritēji, pirmkārt jau SNCC, norāda, ka šīs organizācijas, ar savu darbību nespēj aptvert visas afroamerikāņu šķiras, un nespēj atrisināt tādas problēmas, kā zemais dzīves līmenis un augošā noziedzība lielpilsētu geto. Uz ko SCLC darbinieki atbildēja, ka šī organizācija ir gatava sadarboties ar visu šķiru afroamerikāņiem, ja vien tie ir gatavi pieņemt tādas idejas, kā nevardarbīga pretošanās un cīņa likuma ietvaros. Savukārt Hoseja Villiams, viens no NAACP darbiniekiem, uz šādiem apvainojumiem atbildēja ar kritisku piezīmi par BPP darbību: „ Vai melnādainajiem pret baltajiem jāizturas tāpat, kā baltie izturas pret melnajiem? (..) tas ir neprāts, ja mēs pieļaujam to, ka rases tiek sarīdītas viena pret otru.”
Turklāt, līdz ar „Black Power” lozunga parādīšanos ir redzama jauna tendence afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības ietvaros, proti, šī kustība iegūst globālas pretenzijas, t.i. līdz ar melnādaino nacionālismu, pan-afrikānisku domāšanu un vispārēju pretkara nostāju ASV, aktīvisti nosoda, ne tikai, melnādaino apspiešanu amerikāņu nācijas ietvaros, bet arī nosoda ASV imperiālistisko ārpolitiku un izsaka atbalstu Āfrikas valstu atbrīvošanās centieniem, kā arī atbalsta cīņu pret imperiālismu un kapitālismu arī citās trešās pasaules valstīs. Melno Panteru Partijas programmā tiek izteikta nevēlēšanās dienēt ASV armijā, atsakoties pārstāvēt rasistu valdību, kas nespēj aizstāvēt melnādainos amerikāņus. Kā arī partijas biedri atsakās nogalināt un cīnīties pret citām tautām, kuras, līdzīgi kā afroamerikāņi, tiek apspiestas un kļuvušas par amerikāņu imperiālisma un rasisma upuriem.

Afroamerikāņu bruņotā pašaizsardzība un Melno Panteru Partija.
Kā jau minēts, 60. gadu sākumā, situācija dienvidu štatos kļūst arvien saspringtāka. Afroamerikāņu aizvien skaļākās prasības pēc taisnības un vienlīdzības izsauc pieaugošu balto amerikāņu neapmierinātību. Vairums balto dienvidnieku, vēl joprojām, pēc vairākiem autobusu boikotiem, sēdstreikiem un neskaitāmām cita veida protesta akcijām, nav spējīgi pieņemt faktu, ka afroamerikāņiem varētu tikt garantētas līdzīgas tiesības kā baltajiem. Masveidīgās protesta akcijas, kuras caurvij nevardarbības ideja, un kuras rada pietiekami skaļu rezonansi visā valstī izsauc spēcīgu pretestību no balto amerikāņu puses. 60. gadu sākums ir laiks, kad dienvidu štatu pilsētās un arī lauku rajonos balto amerikāņu naida un rasisma izpausmes kļūst jo asākas, tādējādi apdraudot gan pilsoņtiesību kustības aktīvistus un
protesta akciju dalībniekus, gan tos afroamerikāņus, kuri protesta akcijās neņem dalību. Šajā laikā tādu galējo rasistu organizāciju kā KKK nakts reidi un linču tiesas kļūst jo biežāka parādība, tā, pirms protesta akcijām Birmingemā, 1963. gada vasarā, linčotāju un KKK aktivitāte ir īpaši augsta, divu gadu laikā Birmingemas apkārtnē vien konstatēti vismaz trīsdesmit degošu krustu.
Pie šādiem apstākļiem ir vērojama pilsoņtiesību kustības radikalizēšanās, lai nepieļautu šādu rasistiski noskaņoto balto amerikāņu patvaļu rodas ideja par bruņotu, paramilitāru pašaizsardzības vienību izveidi. Par šo vienību galveno mērķi tiek izvirzīts kārtības nodrošināšana melnādaino amerikāņu apdzīvotajos pilsētas rajonos, nepieļaujot balto rasistu nakts reidus, ņemot vērā apstākli, ka policija īpaši necenšas traucēt balto rasistu nodomus, kā spilgts piemērs, šeit noder Birmingemas policijas priekšnieks Jūdžins „Bullis” Konnors, kurš stipri simpatizēja idejai par balto pārākumu pār melnādainajiem. Kā vēl viens praktisks pielietojums šādām bruņotām afroamerikāņu vienībām ir kārtības nodrošināšana protesta akciju laikā. Līdz ar to šīs bruņotās vienības nonāk samērā ciešos sakaros ar tādām pilsoņtiesību kustības organizācijām, kā SCLC un SNCC.
Cenšoties izsekot afroamerikāņu aizvien pieaugošajai tieksmei bruņoties, var izdalīt dažādas atšķirības starp dažādām paramilitārām organizācijām, izgaismojot galvenās ideju un darbības pamatprincipu īpatnības. Šo bruņoto vienību neviendabīgā attīstība skaidrojama ar vidi, kurā šīs vienības rodas. Tātad var izdalīt divus paramilitāro vienību attīstības virzienus: 1) bruņotās pašaizsardzības vienības, kas 60. gadu sākumā rodas dienvidu štatos – Luiziānā, Alabamā un Misisipi, kuras vērstas tikai un vienīgi uz pašaizsardzību un pretreakciju tiešiem
balto rasistu uzbrukumiem, šī organizācijas sadarbojas ar kustības centra organizācijām, nodrošinot kārtību protesta akciju laikā un pieņem nevardarbīgās pretošanās principus .
2) Melno Panteru Partija, kas tiek izveidota 60. gadu vidū Kalifornijā un ir raksturīga industriālajām ziemeļu un rietumu štatu lielpilsētām, kur migrācijas rezultātā pieaug afroamerikāņu īpatsvars. Šīs organizācijas pamatnostādnes un uzskati par tālāko melnādaino cīņu pret apspiedējiem krasi atšķiras, no tās idejas, ko pauž dienvidu pašaizsardzības vienības. Tā, piemēram, BPP noraida nevardarbīgas pretošanās metodes un aicina afroamerikāņu kopienas locekļus uzsākt bruņotu un vardarbīgu revolūciju. Pat vēl vairāk, iesākumā ir vērojama tendence, ka BPP, lai arī atbalsta lozungu „Black Power”, tomēr nav tikai uz afrikāņu rasi tendēti, jo partijas saukļos tiek aicināti visi revolucionārei noskaņotie amerikāņi, lai uzsāktu cīņu pret kapitālismu. Iepazīstoties ar tālāku BPP darbību, un šīs partijas ideoloģiju, šī partija vairāk atstāj teroristiski noskaņotu revolucionāru apvienības iespaidu, to spilgti pierāda Panteru izsludinātā „nošauj policistu” kampaņa, kas tiek izsludināta 1968. gadā.
Abi, šo bruņoto organizāciju paveidi spēlē nozīmīgu lomu afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības ietvaros, taču atzīmējot kustības radikalizēšanos, kas ir vērojama 60. gadu sākumā un vidū lielu lomu, kā pilnīgi jauna parādība, spēlē Melno Panteru Partija (BPP), par savu galveno ideālu izvirzot melnādaino pārākumu, kas izriet no jau pieminētā saukļa „Black Power”. Tādas organizācijas kā Taisnības un Aizsardzības Diakoni un citas līdzīgas organizācijas, kas radušās dienvidu štatu pilsētās ir likumsakarīga parādība, saskaroties ar aizvien vairāk saniknotu balto amerikāņu pūli, kas ar savām naida izpausmēm apdraud gan mierīgu protesta organizāciju norisi, gan normālu afroamerikāņu dzīvi dienvidu pilsētās. Šīs organizācijas nepiedāvā neko jaunu, šīs organizācijas, samērā organiski, iekļaujas jau esošajos pilsoņtiesību kustības ideoloģiskajos rāmjos, piedāvājot tikai apsardzes pakalpojumus, neizstrādājot savu ideoloģiju un skatījumu uz pilsoņtiesību kustības gaitu.
Savukārt Melno Panteru Partija nāk klajā ar revolucionāru ideju, nepakļaujoties nekādiem kompromisiem un aicinot ļaudis uz bruņotu sacelšanos, neievērojot nekādus likumus un ierobežojumus. Šāda revolucionāra pieeja melnādaino amerikāņu problēmām
norāda uz pilsoņtiesību kustības radikālo raksturu un lielpilsētu geto iedzīvotāju neapmierinātība ar valdības distancēšanos no melnādaino problēmām. Hjū Ņūtons, viens no BPP dibinātājiem par partijas rašanās iemeslu norāda, melnādaino bēdīgais stāvoklis lielpilsētu geto, kura uzlabošanai tiek rasta jauna pieeja, kas atšķiras no tradicionālo, liberāli noskaņoto kustības vadītāju piedāvāto nostāju, integrāciju aizstājot ar separātas afroamerikāņu sabiedrības izveidi. Kā galvenais pierādījums tam, ka valdība nevēlas risināt afroamerikāņu problēmas ir, vēl joprojām, augstā policijas brutalitāte pret melnajiem amerikāņiem. Melno Panteru Partijas programmā, tad arī teikts, ka afroamerikāņi vairs nepakļausies balto rasistu valdībai, uzsākot cīņu pret policijas brutalitāti, izmantojot ASV konstitūcijas otrajā labojumā iekļautās tiesības uz ieroci, katram ASV pilsonim.
Melno Panteru Partija, patiesi, ienes jaunas vēsmas afroamerikāņu pilsoņtiesību kustībā, „Black Power” ideja, kuru šī partija aizstāv nav nekas jauns, taču radikālā attieksme
pret notikumiem valstī un īpašais skatījums uz melno un balto amerikāņu attiecībām, kā arī ideja par bruņotu revolūciju pret kapitālismu, rasismu un imperiālismu, padara šo partiju par
īpaši savdabīgu parādību pilsoņtiesību kustībā. Jau pirms tam Malkolms X un viņa dibinātās organizācijas – Islāma Nācija un Afroamerikāņu Vienotības Organizācija, sludina separātu melnādaino valsts izveidi, izsakot atbalstu segregētai sabiedrībai, to pamatojot ar nevēlēšanos savu nākotni saistīt ar baltajiem rasistiem, vienotā sabiedrībā , kas tieši kontrastē ar Mārtina Lutera Kinga sludināto integrāciju un abu rasu samierināšanu, veidojot sabiedrību, kas tiku balstīta uz brālības, vienlīdzības un cieņas principiem . Melno Panteru Partijas dibinātāji Hjū Ņūtons un Bobijs Sīls savu partiju uzskata par tiešu Malkolma X iesāktā turpinātāju, attīstot un aizstāvot tās pašas idejas, kuras reiz pauda Malkolms X (BPP tiek dibināta gadu pēc Malkolma X slepkavības).
Melno Panteru Partijas revolucionārā ideoloģija top, par piemēru ņemot, tādus slavenus revolucionārus kā Alžīrijas atbrīvošanās kustības līderis Fanons, kura pieredze un mācība tiek uzskatīta par īpaši piemērotu afroamerikāņiem, arī Ķīnas revolucionārais līderis Mao Dze Duns un Latīņamerikas revolucionārs Če Guevara. Šīs partijas ideoloģija tiek balstīta uz ideju, ka brīvību, no apspiedējiem iegūt ir iespējams tikai vardarbībai atbildot ar vardarbību, taču šāda vardarbība, no apspiesto ļaužu puses, nav nosodāma jo tā ir jāuzskata par pašaizsardzību, vai par tiešu atbildi apspiedēju rīcībai.
Melno Panteru Partijas politiskā nostāja tiek balstīta uz 10 punktu programmu, ko Partija izdod, 1966. gadā, līdz ar partijas dibināšanas brīdi. Šajā programmā tiek uzskaitītas desmit afroamerikāņu kopienas prasības, kuras izpildot izdotos uzlabot afroamerikāņu situāciju. Pirmā prasība, ko izsaka Panteras ir melnādaino kopienu pašnoteikšanās, apgalvojot, ka afroamerikāņi nekad nebūs patiesi brīvi, kamēr tos vadīs balto valdība. Nākamā Melno Panteru prasība ir kompensācija, četrdesmit akrus zemes un divus mūļus, kā samaksu par četrsimts gadus ilgušo verdzību. Šādu prasību panteras pamato, norādot, ka Vācija maksā kompensācijas ebrejiem, tādējādi izpērkot Holokausta vainu, līdzīgi rīkoties panteras aicina ASV, ņemot vērā, ka linču tiesu un verdzības gadsimtu laikā bojā ir gājuši ievērojami lielāks skaits afroamerikāņu, nekā tas redzams Holokausta gadījumā. Programmā tiek iekļautas vēl arī citas prasības: pēc taisnīgas tiesas; atbrīvot afroamerikāņus no militārā dienesta imperiālistu armijā utt. Šāda politiskā programma norāda uz organizācijas kaujiniecisko nostāju pilsoņtiesību problēmu risināšanā. Kā, savā doktora disertācijā, norāda Hjū Ņūtons, Melno Panteru Partija, savā politikā pieturas pie revolucionārā interkomunālisma, t.i. izmantojot Marksisma – Ļeņinisma ideoloģiju uzlabot geto iedzīvotāju sadzīvi.
Ņūtons un Sīls aicina melnādainos amerikāņus nepieļaut integrāciju balto amerikāņu sabiedrībā: „Amerikas nēģeriem ir jāizskauž rasistu cūkas no to sabiedrības, lai dibinātu sociālistisku valsti (..)” Galvenā cīņas metode, kuru pielieto Melno Panteru Partija ir vairākkārtīgi uzbrukumi policistiem, tādējādi izvēršot cīņu pret policijas brutalitāti un patvaļu. Tam visam papildus sludinot revolucionārus saukļus, aicinot ļaužu masas cīņā pret kapitālistiem un revolūcijas ienaidniekiem. Šādas aktivitātes ziemeļu un rietumu lielpilsētās izsauc kritiku dienvidos, kur dzimst ideja par bruņotu pašaizsardzību. Taisnības un Aizsardzības Diakonu priekšnieks Čārlzs Sims un viņa līdzgaitnieks, no Tuskalūzas pašaizsardzības vienības, Džozefs Mallšems
izsakās skeptiski par šādu pašaizsardzības formu, noliedzot iespēju, ka bruņotās pašaizsardzības organizācija varētu organizēt uzbrukumus policijai un balto varas iestādēm. Pēc abu, jau pieminēto, kungu domām, tā ir pārprasta ideja par pašaizsardzību. Šāda dienvidnieku pašaizsardzības vienību nostāja, zināmā mērā, arī atspoguļo nevardarbīgo pilsoņtiesību organizāciju nostāju, lai arī tādas organizācijas kā SCLC un NACCP iesaistās protesta akcijās kopā ar gana radikālajā SNCC un CORE organizācijām, kas arī pauž „Black Power” idejas, tomēr šajās protestu akcijās revolucionārais gars nav tik izteikts.
Lai arī šīs organizācijas darbība izsauc sašutumu gan no balto varas iestāžu un balto amerikāņu puses, gan arī melnādaino amerikāņu vidū, šī organizācija spēlē nozīmīgu lomu afroamerikāņu pilsoņtiesību kustībā, un to atbalstītāju skaits pieaug samērā strauji. Savukārt uz šai organizācijai adresētajiem apvainojumiem, ka tās politika un aktivitātes ir rasistiski tendētas, H.Ņūtons atbildēja: „(..) mēs neienīstam baltos, mēs ienīstam apspiedējus. Un ja gadās, ka apspiedējs ir baltais, tad mēs ienīstam viņu. Un tieši šobrīd vergturu kārta ir baltie, lai cīnītos ar vergturiem un apspiedējiem mēs izmantojam revolucionāras metodes (..)”
Savukārt 60. gadu beigās ir vērojama zīmīga iezīme. Šajā laikā Melno Panteru Partija iegūst jaunu veidolu, ar laiku tiek atmests pašaizsardzības lozungs un tiek pieklusināta, pirms tam, visai skaļā retorika, kas aicina tautu uz revolūcija. Šādi mainoties Melno Panteru Partija cenšas panākt labvēlīgāku attieksmi no varas iestādēm, kas pievērš arvien lielāku uzmanību šīs organizācijas darbībām, ņemot vērā šo darbību visai pretvalstisko raksturu.
60. gadu beigās balto amerikāņu vidū par Melno Panteru Partiju ir visai baiss priekšstats, kā tas redzams Amerikas Konservatīvās Sabiedrības izdotajā aģitācijas pamfletā: „(..) Melno Panteru Partija ir noziedzīga un bīstama komunistu organizācija, ar mērķi iznīcināt Amerikas Savienotās Valstis. Ja šī organizācija netiks apturēta, tad Panteras kļūs par daļu no ielu revolucionāriem, kas pieliks visas pūles, lai izveidotu komunistu tirāniju Amerikā. Mums ir jāatbalsta vietējā policija cīņā ar šiem revolucionāriem, dodot policijai lielākas pilnvaras, neņemot vērā Augstāko tiesu, pilsoņtiesību aizstāvjus un Federālo kontroli, mums jāļauj mūsu policijai atjaunot likuma spēku mūsu ielās(..)” Šāda balto amerikāņu nostāja norāda uz to, ka amerikāņu sabiedrība ir samierinājusies ar afroamerikāņu pilsoņtiesību kustību un protestu akcijām, kādas norisinājās līdz 60. gadu vidum, taču melnādaino protestu radikālās izpausmes balto amerikāņu sabiedrībai un varas iestādēm nav pieņemamas.

„Black Power” izpausmes ASV dienvidu štatos.
Tādu organizāciju kā Islāma Nācija, Afroamerikāņu Vienotības Organizācija un vēlāk arī Melno Panteru Partija (dibināta 1966. gada oktobrī) radikālā darbība un ideoloģija ir, vairāk, vai mazāk, industriālo lielpilsētu parādība, kur afroamerikāņi no lauciniekiem ir kļuvuši par lielpilsētu proletariātu. Šajās lielpilsētās saikne ar baznīcu ir kļuvusi vājāka un šeit tiek izvēlēti jauni kustības flagmaņi, kas ar savām cīņas metodēm spēj apmierināt tās prasības, kas rodas šim lielpilsētu melnādaino proletariāta slānim, t.i. izbeigt policijas brutalitāti, nodrošināt godīgas darba iespējas un vienlīdzīgu algu, samazināt nabadzību geto un nodrošināt geto iedzīvotājus ar pienācīgu mitekli. Tās visas ir prasības, kas ir raksturīgas industriālajām ziemeļu un rietumu lielpilsētām. Savukārt dienvidu štatos, kur urbanizācijas līmenis nav tik augsts un vairums melnādaino amerikāņu apdzīvo lauku rajonus un mazpilsētas, pilsoņtiesību kustības radikalizēšanās notiek nedaudz atšķirīgi, kā lielpilsētās. Dienvidos vēl joprojām ir vērojama nozīmīga baznīcas loma afroamerikāņu sadzīvē, līdz ar to dienvidu štatu baptistu mācītājiem vēl arvien ir samērā liela nozīme protesta akciju organizācijā un vadībā. Neskatoties uz to, ka melnādaino nacionālisma idejas ir sasniegušas arī dienvidu štatus, radikāli noskaņotās organizācijas SNCC un CORE vēl arvien sadarbojas ar garīdznieku vadīto SCLC un samēro konservatīvo NACCP, kas neatbalsta „Black Power” idejas.
Lai arī 60. gadu sākumā un vidū ir vērojama kustības radikalizēšanās, dienvidu štatos protesta akcijas saglabā tās pašas iezīmes, kādas bija vērojamas 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Joprojām ir saskatāma kustības centra darbība un protesta akcijas ir labi organizētas un koordinētas, atšķirībā no lielpilsētu stihiskajiem un agresīvajiem uzbrukumiem policistiem un varas iestādēm, ko sludina Melno Panteru Partija. Dienvidu štatos nav sastopamas kampaņas „nošauj policistu”, vai līdzīgas, kādas organizē Melnās Panteras. Šeit saglabājas ierastās protesta formas – sēdstreiki, boikoti, brīvības braucieni un marši, kuru priekšgalā redzami baptistu mācītāji un nevardarbīgā protesta piekritēji, protams, nu jau ar bruņoto pašaizsardzības vienību atbalstu un radikāli noskaņoto SNCC un CORE līdzdalību.
Patiesi, SNCC noskaņojums neizbēgami kļūst arvien radikālāks. Jau minētas nesaskaņas starp melnādainajiem SNCC darbiniekiem un baltajiem brīvprātīgajiem, kuri ņēma dalību gan vēlētāju reģistrācijas, gan iedzīvotāju izglītošanas kampaņās, brīvības vasaras ietvaros 1964. gadā. Šīs vasaras laikā ir krasi redzamas pārmaiņas, kādas piedzīvo SNCC organizācija, no nevardarbīga protesta sludinātājiem, kāda SNCC bija vasaras sākumā, vasaras beigās bija kļuvusi par organizāciju, kas cieš no iekšējām nesaskaņām un šaubām par, līdz šim esošās ideoloģijas efektivitāti, t.i. aizvadot 1964. gada brīvības vasaru arvien vairāk organizācijas darbinieku bija sadzirdējuši Malkolma X mācību. Pirms pāris gadiem Malkolma X sludinātais melnādaino separātisms un ideja, ka afroamerikāņiem ir tiesības pašiem noteikt savu nākotni un likteni, bez balto iejaukšanās, SNCC darbiniekiem un vadītājiem šķita nepieņemami, taču 1964. gada brīvības vasara laikā un piedzīvojot neveiksmes un balto radikāļu draudus, organizējot vēlētāju reģistrācija un izglītošanas kampaņas1965. gada vasarā noved jo lielākām simpātijām Malkolma X sludinātajam. Līdzīgi kā Melnās Panteras ziemeļu un rietumu lielpilsētās, arī SNCC sajūt nepieciešamību turpināt Malkolma X iesākto, t.i. izvērst cīņu par „melnādaino politiķu kontroli pār afroamerikāņu kopienu, melnādainajiem uzņēmējiem un īpašniekiem geto biznesa vidē un afroamerikāņu vienotību, kas aptvertu visu valsti.”
1966. gada maijā tiek sasaukts SNCC kongress, kurā ar balsu pārsvaru 60 pret 12 tiek ievēlēts jauns organizācijas vadītājs, visai nevardarbīgi tendēto Džonu Luisu nomaina, jau pieminētais, kareivīgi noskaņotais Stouklijs Kārmaikls. Šāda vadītāju nomaiņa norāda uz jaunajām vēsmām SNCC ideoloģijā. Tā paša kongresa dienas kārtības otrais jautājums ir par „melnādaino amerikāņu centieniem veidot neatkarīgas politiskās, ekonomiskās un kultūras institūcijas, lai spētu kontrolēt savu izaugsmi un nākotni Amerikā, nepakļaujoties balto varas iestāžu iegribām un politikai”. Līdz ar to ir redzama Malkolma X sludinātās ideoloģijas ietekme uz SNCC. Tieši tāda paša, pievēršanās Malkolma X mācībai, būs vērojama pāris mēnešus vēlāk, 1966. gada oktobrī, kad Oklendā tiek dibināta Melno Panteru Partija. Tomēr, neskatoties uz SNCC ideoloģijas maiņu , šī organizācija joprojām iesaistās kopīgās protestu akcijās, kopā ar nevardarbīgajām pilsoņtiesību kustības organizācijām – SCLC, NAACP un Nacionālo Pilsētu Līgu.
Kā viena no nozīmīgākajām šāda protesta akcijām ir 1966. gadā notikušais Meridita maršs. Šī protesta akcija, kam vajadzēja paust sašutumu par balto amerikāņu naida un rasisma
izpausmēm, noveda pie, jo lielākas plaisas rašanos starp radikāli noskaņotajām pilsoņtiesību kustības organizācijām un pamatvirziena organizācijām, kā arī amerikāņu sabiedrībai atklāja pieaugošo naidu afroamerikāņu vidū.
Par šīs protesta akcijas ierosinātāju kļūst Džeims Meridits, kurš pilsoņtiesību kustības vēstures lappusēs jau bija ierakstījis savu vārdu, pietiekami lieliem un neizdzēšamiem burtiem. Tieši Džeims Meridits ir pirmais afroamerikāņu students, kurš 1962. gadā uzsāk studijas Misisipi Universitātē, kurā pirms tam studē tikai baltie studenti. Šāds solis tiek uzskatīts par revolucionāru, un līdzīgi kā Litl-Rokā, 1957. gadā, kad notika pirmais vidusskolu desegregācijas mēģinājums, arī šeit, pie Misisipi Universitātes ieejas sapulcējas naidīgi noskaņots balto amerikāņu pūlis, kas nevēlas pieļaut afroamerikāņa studijas balto universitātē. Līdzīgi kā Litl-Rokā, arī 1962. gadā ir nepieciešama armijas un gvardes
iejaukšanās, lai ievestu kārtību. Līdz ar to, ka Džeims Meridits, kļūst par pionieri augstākās izglītības iestāžu desegregācijā, viņš kļūst par afroamerikāņu drosmes simbolu un redzamu personu pilsoņtiesību kustības ietvaros.
Četrus gadus pēc notikumiem Misisipi Universitātē, Džeims Meridits jau bija aizmirsts kā afroamerikāņu drosmes simbols šis apstāklis viņam liek uzsākt jaunu kampaņu, lai pierādītu savu drosmi. Tā 1966. gada 5. jūnijā Meridits uzsāk svētceļojumu no Memfisas (Tenesī) uz Džeksonu (Misisipi), šī ceļojuma laikā Meriditam nākas šķērsot Misisipi štatu, kurā iedzīvotāji ir visai naidīgi noskaņoti pret afroamerikāņiem. Šis ceļojums ir iecerēts kā mēģinājums iedrošināt, visai lielo Misisipi afroamerikāņu kopienu, aktīvāk iesaistīties balsstiesīgo reģistrācijas programmā, kā arī, kā norāda pats Meridits, uzsākot ceļojumu: „Šī ceļojuma mērķis ir atbrīvot štata afroamerikāņus no bailēm.” Taču šī iecere neīstenojās gluži tā, kā Meridits to bija ieplānojis, jau 6. jūnijā, ceļojuma otrajā dienā, nepilnas septiņas jūdzes ārpus Memfisas uz Meriditu tiek atklāta uguns, svētceļotājs tiek ievainots un ceļojums tiek pārtraukts.
Tanī pašā, 6. jūnija pēcpusdienā Mārtins Luters Kings saņem ziņu par uzbrukumu Meriditam. Pavisam drīz izdodas vienoties gan ar SNCC, gan ar CORE vadītājiem par kopīga marša organizēšanu, tādējādi izsakot gan sašutumu par uzbrukumu Meriditam, gan atbalstu cietušajam svētceļotājam, turpmāk šī protesta akcija ir pazīstama kā Meridita maršs.
Šim maršam, kā protesta formai, nav lielāka nozīme, kā jebkurai citai protesta akcijai, šis maršs neizceļas ar masveidību, kā tas redzams 1963. gadā marša uz Vašingtonu laikā, tāpat šis maršs nesniedz tādu kopības un vienotības sajūtu, kā Montgomerijas autobusu boikots vai pirmie sēdsreiki. Tomēr, šis Meridita maršs norāda uz „Black Power” ideju, lielo nozīmi
dienvidu afroamerikāņu vidū. Marša sākotnējā ideja ir nevardarbīgs pārgājiens pa Dzēims Meridita izstrādāto maršrutu, lai nodrošinātu kārtību pārgājienu pavada gan, jau pieminētās, bruņotās pašaizsardzības vienība Taisnības un Aizsardzības Diakoni, gan lielceļa patruļas vienības.
Pavisam drīz maršs kļūst nekontrolējams, saskaroties ar balto rasistu naida izpausmēm melnādainie marša dalībnieki iesaistās atklātās cīņās ar baltajiem amerikāņiem, kas, protams, neatbilst Mārtina Lutera Kinga un SCLC iecerei. Marša sākumā attiecības starp diviem akcijas līderiem Mārtinu Luteru Kingu un Stoukliju Kārmaiklu ir draudzīgas un abi izprot šī marša nepieciešamību un nozīmi pilsoņtiesību kustības ietvaros, ievērojot kopīgas nostādnes akcijas organizēšanā. Savukārt drīz vien ir jūtamas atšķirības uzskatos par to, kāda būtu marša
optimālā norise, Kārmaikls vairs neslēpj savus nodomus, atklājot, ka iesaistoties kopīgā cīņā ar Kingu, ir vēlējies iegūt lielāku publicitāti, lai plašākai publikai popularizētu „Black Power” idejas. Sakarā ar to, ka maršu vada divas dažādas organizācija, ar visai atšķirīgiem mērķiem
un ideoloģijām ir vērojama nekonsekventa un atšķirīga retorika, uzrunājot akcijas dalībniekus,
tā, piemēram, Mārtins Luters Kings sludina: „ Jēdziens „Black Power” ir neizdevies, mums nevajadzētu meklēt atsevišķu nēģeru varu, mums jāpieliek pūles uz to, lai veiksmīgi varētu dalīt varu ar baltajiem, veidojot saliedētu un brālīgu sabiedrību.”, uz ko Kārmaikla atbalstītāji atbildēja: „Varu melnajiem! Mārtins Luters Kings ir varenākais cilvēks pasaulē. Varu melnajiem!”
Šāda šķelšanās un domstarpības akcijas vadošo organizāciju vidū noveda pie NAACP, Nacionālās Pilsētu Līgas un vairāku SCLC mācītāju atteikšanos turpināt dalību maršā, norādot, ka šis maršs ir degradējošs. Līdz ar to, samērā spilgti tiek izgaismots marša iznākums, šī akcija, kas ir plānota kā manifestācija tam, ka melnādainie amerikāņi nevēlas samierināties ar vardarbību, kāda tiek vērsta pret afroamerikāņiem, pārvēršas par pašu melnādaino amerikāņu naida un spēka demonstrāciju, radot bažas balto amerikāņu vidū par pieaugošo melnādaino amerikāņu agresivitāti, kas līdzīgi kā KKK gadījumā, izpaužas nakts reidos un tiešos uzbrukumos baltajiem amerikāņiem.
Šādi notikumu pavērsieni un augošā melnādaino agresivitāte iezīmē jaunas tendences pilsoņtiesību kustības ietvaros. Patiesībā, 1966. gada vasaras notikumi dienvidu štatos un aizvien pieaugošā, uz vardarbību un separātismu tendēto organizāciju, popularitāte iezīmē pilsoņtiesību kustības norietu. Proti, šajā laikā tiek atmestas tās cīņas metodes un mērķi, kādi tiek izvirzīti pilsoņtiesību kustībai aizsākoties, 20.gs. sākumā. Šajā laikā ir vērojama parādība, ka mācītāju (SCLC) un likumīgas sabiedrības aizstāvju (NAACP) sludinātā cīņa likuma un
kristīgās morāles ietvaros, vairs netiek uzņemta ar agrāko entuziasmu, kā tas ir redzams 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Notikumi, 1966. gada vasarā notikušajā Meridita maršā, pierāda, ka nevardarbīga cīņa par vienlīdzību vairs nav efektīva. Vēl vairāk, jaunie, revolucionārie sludinātāji pat noliedz vajadzību pēc vienlīdzības un biedriskuma vienotas amerikāņu sabiedrības ietvaros, jaunais modelis, kā uzlabot melnādaino stāvokli ASV ir separātas afroamerikāņu valsts, jeb Jaunās Āfrikas Republikas (RNA) izveide. Ideju par šādas valsts izveidi Malkolms X sludina jau 1963. gadā, savā „melnādaino revolūcijas” runā uzsverot: „(..) integrēta kafijas tase nav pienācīga samaksa par gadsimtiem ilgu verdzību. Labāki dzīves apstākļi baltā cilvēka pakļautībā ir tikai īslaicīgs ieguvums. Vienīgais risinājums, kas būtu pietiekami noturīgs un pilnībā atrisinātu melnādaino problēmas ir pilnīgi
atsevišķa dzīve, zemē, kuru mēs varētu saukt par savu (..)”. Piecus gadus vēlāk, pēc šīs
Malkolma X runas, viņa ieteikums tiek ņemts vērā un tiek dibināta Jaunās Āfrikas Republika, šādu soli iedvesmo gan Malkolma X mācība, gan tajā laikā notiekošās Āfrikas atbrīvošanās cīņas. Šī republika nekad netiek izveidota, tā vienmēr ir palikusi tikai un vienīgi idejas līmenī, taču jau pirmajā aģitācijas pamfletā, kas ziņoja par šādas valsts ideju, tās aizstāvji, no Melno Panteru Partijas un Revolucionāru Kustības (RAM), sludina, ka Jaunās Āfrikas Republika neatkarība tiks izcīnīta revolucionārā ceļā, sekojot Malkolma X mācībai, un ja nepieciešams ar ieročiem rokās.

***
XX gs. 60. gadu pirmajā pusē ir vērojama pilsoņtiesību kustības radikalizēšanās. Tas ir saistīts ar jaunu ideju izplatīšanos afroamerikāņu kopienā. Radikālu protesta formu aizvien lielāki popularitāti var izskaidrot dažādi. Tāpat ir dažādi veidi kā dažādos ASV reģionos afroamerikāņu kopienas nonāk izšķiras par aizvien pieaugošu agresivitāti, cīnoties pret rasismu, segregāciju un apspiedējiem (apspiedējs, tas ir jauna veida afroamerikāņu kopienas ienaidnieks, kurš maz tiek pieminēts pilsoņtiesību kustības līderu retorikā, kustības nevardarbīgā protesta fāzē). Radikālās panafrikāniskās idejas, kas tiek apzīmēs ar jēdzienu „Black Power” sākotnēji parādās lielpilsētu geto. Kustības nevardarbīgā protesta fāzē geto vēl nav tik nozīmīga parādība, ņemot vērā, ka lielākā afroamerikāņu kopienas daļa vēl joprojām apdzīvo ASV dienvidu štatus. Savukārt 50. gadu beigās migrācija, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem palielinās, līdz ar to industriālo ziemeļu un rietumu lielpilsētu geto kļūst par to augsni, kurā rodas „Black Power” ideoloģija, kas balstīta uz lepnumu par afrikānisko izcelsmi un prasību pēc lielākas varas melnādaino kopienām, lai tās pašas varētu noteikt savu likteni un lemt par savu nākotni.
Par „Black Power” ideoloģijas redzamāko simbolu kļūst Melno Panteru Partija, kas, protams, nav vienīgā organizācija, kas pauž šādus radikālus uzskatu, taču šīs organizācijas
cīņas metodes, kurām iedvesma gūta pasaulē slavenu revolucionāru darbībā, iedveš šausmas
gan balto, gan arī melnādaino amerikāņu vidū. Tomēr, kustībā arvien vairāk iesaistoties radikālajām organizācijām, mazāk nozīmīgas kļūst pilsoņtiesību kustības nevardarbīgās organizācijas. 60. gadu otrā puse iezīmē pilsoņtiesību kustības norietu, kuras vietā nāk jauna – radikālā „Black Power” kustība.

NOBEIGUMS
„ (..) ja jūs būtu redzējuši linčotāju vienības uzbrūkot tēviem un mātēm; ja jūs būtu redzējuši naida pilnus policistus sitot un pat nogalinot tavus melnādainos brāļus un māsas (..) ja jūs būtu saskārušies ar klaju naidu no baltajiem amerikāņiem; ja jūsu sievas un mātes nekad netiktu godātas par kundzēm (..) ja jūs būtu iekšēju baiļu apsēsti un ja jūs mūžīgi cīnītos, lai netiktu uzskatīts par niecību, tad jūs saprastu.” . Ar šādām rindām Mārtins Luters Kings 1963.gadā griežas pie saviem baltajiem kolēģiem, lai izskaidrotu kādēļ iesaistījies cīņā par rasu vienlīdzību, pats atrodoties ieslodzījumā Birmingemas cietumā pēc aresta kādas protesta akcijas laikā. Šīs rindas vislabāk raksturo melnādaino un balto amerikāņu attiecības 20. gs 50.- 60. gados un pilsoņtiesību kustību kopumā. Šīs rindas rod atbildi uz jautājumu, kas ir tas spēks, kas liek afroamerikāņiem uzsākt tik vērienīgu protestu kustību, kurā tiek iesaistīta teju visa afroamerikāņu kopiena.
Izsekojot kustības attīstībai ir svarīgi atzīmēt tos apstākļus, kas liek melnādaino amerikāņu kopienai savu stāvokli uzlabot, iesaistoties protestu akcijās, kas sākotnēji skar tikai ASV dienvidu štatus, bet vēlāk jau aptver visu valsti. Par galveno iemeslu var minēt afroamerikāņu beztiesisko stāvokli, un visai zemo statusu sabiedrībā. It sevišķi dienvidu štatos, gandrīz simts gadus pēc verdzības atcelšanas balto amerikāņu sabiedrība nav gatava pieņemt melnādainos amerikāņus kā līdztiesīgus sabiedrības locekļus. Tā ir balto dienvidnieku sabiedrības mentāla problēma, šeit vēl joprojām ir vērojami senie stereotipi, par melnādaino kā zemākas kārtas cilvēku, par vislielāko ļaunumu uzskatot integrētu sabiedrību. Šeit ir vērojamas paniskas bailes no nezināmā, ietiepīgi centieni saglabāt esošo dienvidu sabiedrību lilijas baltumā. Tieši tādēļ tik lielu pretestību izsauc mēģinājumi desegrgēt izglītības iestādes un citas sabiedriskās iestādes. Dienvidu štatos balto pārākums tiek nostiprināts ar „trīspusējā pārvaldes sistēmas” palīdzību, kas balstās uz afroamerikāņu ekonomisku, politisku un personīgu ierobežošanu, kontrolējot darba tirgu, ierobežojot melnādaino amerikāņu vēlēšanu tiesības un iespēju apmeklēt sabiedriskās iestādes.
Pirmais izaicinājums šādai trīskāršai balto amerikāņu kundzībai ir 1954. gadā pieņemtais Augstākās tiesas lēmums, kas šķirto izglītības sistēmu, kāda ASV pastāv jau no 1896. gada atzīst par antikonstitucionālu. Šāds Augstākās tiesas lēmums izsauc plašu neapmierinātību dienvidu štatos.
Savukārt afroamerikāņu vidū šāds lēmums, kļūst par iedvesmas avotu, pieprasot arī pārējo sabiedrisko iestāžu desegregāciju. Pirmais segregācijas likums, kurš tiek izaicināts ir Džima Krova likums, pēc kura tiek ievērota segregācija pilsētu autobusos. Līdz ar pirmajiem autobusu boikotiem Beiton-Rūžā un Montgomerijā pilsoņtiesību kustība ieiet savā noslēdzošajā un visdinamiskākajā fāzē, kad kustības priekšgalā nostājas melnādaino baptistu draudžu mācītāji. Tieši baptistu mācītāju iesaistīšanās pilsoņtiesību kustībā ir uzskatāms par panākumu garantu, ņemot vērā to īpašo nozīmi dienvidu štatu melnādaino amerikāņu kopienā. Baznīca jau pirms pirmajiem autobusu boikotiem ir vieta, kur melnādainajiem amerikāņiem patverties no balto amerikāņu rasisma un naida izpausmēm. Sākoties pirmajiem autobusu boikotiem, dievnams kļūst par organizācijas štābu un mācītāji par galvenajiem cīņā saucējiem, par savu galveno ieroci izvēloties sprediķi, kas uz kopienu atstāj ļoti lielu iespaidu.
Tātad, līdz ar pirmajiem autobusu boikotiem par kustības līderiem izvirzās baptistu mācītāji, kas nomaina līdzšinējos kustības vadītājus, melnādaino inteliģences un vidusslāņa pārstāvjus, kuri ar savu darbību nebija spējuši apvienot tādas ļaužu masas, kā tas izdodas mācītājiem. Mācītāju sludinātā nevardarbīgā protestu ideja drīz vien kļūst par kustības raksturojošu iezīmi. Kustības mērķis ir atklāt melnādaino amerikāņu neapmierinātību ar pastāvošo situāciju. Ātri vien šie protesti izsauc asu balto neapmierinātību, kas savas gadsimtu laikā nostiprinātās pozīcijas bija gatavi aizsargāt pat ar vardarbīgām metodēm, pret kustības aktīvistiem izrādot klaju naidu, uz ko protestētāji atbild ar savaldīgu izturēšanos, laiku pa laikam uzdziedot kādu no baznīcas gospeļiem.
Pavisam savādāka izpratne par cīņas taktiku rodas 60. gadu pirmajā pusē, kad balto amerikāņu naids aug augumā, savukārt melnādaino amerikāņu aktīvisti vairs neiemanto agrāko pacietību un ticību cilvēka labajai dabai, neskatoties uz to ādas krāsu. Līdz ar 60. gadu sākumu var samanīt aizvien lielāku afroamerikāņu neapmierinātību ar nevardarbīgā protesta ideju un nevēlēšanos pieļaut balto amerikāņu vardarbību un patvaļu. Šajā laikā kustības ietvaros rodas idejas par bruņotu pašaizsardzību, afrikāņu nacionālismu un aktīvāku cīņu pret baltajiem rasistiem. Ir vērojama pakāpeniska attālināšanās no mācītāju sludinātajām idejām, kuras nomaina afrikāņu lepnums un ideja par revolūciju, kas pazīstams ar jēdzienu „Black Power”.
„Black Power” ir uzskatāma par tiešām lielās migrācijas sekām, proti, 50. gadu beigās pieaug melnādaino migrācijas apjomi. Aizvien vairāk dienvidu štatu afroamerikāņu, labākas dzīves meklējumos dodas ziemeļu un rietumu industriālo lielpilsētu virzienā. Šo industriālo lielpilsētu melnādaino amerikāņu pārapdzīvotie geto tad arī ir augsne „Black Power” idejas uzplaukumam. Attālinoties no dienvidu štatiem, kur vēl joprojām ir
vērojama baznīcas lielā ietekme uz afroamerikāņu kopienu, šo geto iedzīvotāji attālinās arī no mācītāju sludinātās idejas. Tas ir laiks, kad Malkolms X pilnībā atkāpjas no Mārtina Lutera Kinga sludinātās brālības un integrācijas idejām, sludinot pilnīgu melnādaino amerikāņu kopienas nošķiršanu no baltajiem amerikāņiem.
Kopumā pilsoņtiesību kustība ir uzskatāma par veiksmīgu, šai kustībai izdodas lauzt gadsimtiem senos stereotipus. Kustības rezultātā baltie amerikāņi samierinās ar melnādaino vienlīdzīgo stāvokli sabiedrībā un ir vērojami acīmredzami afroamerikāņu stāvokļa uzlabojumi. Tā visa rezultātā pilsoņtiesību kustības noriets ir likumsakarīga parādība, ņemot vērā, ka kustība ir guvusi vērā ņemamus panākumus un kustības tālākai turpināšanai nav redzama jēga. Līdz ar to kustība beidz pastāvēt, sasniegusi savus galvenos mērķus.
Paralēli nevardarbīgajai pilsoņtiesību kustībai 60. gadu vidū uzplaukst jauna, vardarbīgi tendēta „Black Power” kustība. Šīs kustības pirmie aktīvisti savu darbību uzsāk tieši nevardarbīgās kustības ietvaros, taču laika gaitā atmet nevardarbīgā protesta idejas, sludinot revolūciju un melnādaino separātismu. Jau sākot ar Melno Panteru Partijas dibināšanu var izdalīt jaunās „Black Power” kustības dzimšanu, kas norobežojas no baptistu mācītāju sludinātajām vērtībām. Ja 60. gadu beigās ir vērojams nevardarbīgās kustības noriets, tad šī revolucionārā kustība un tās vadošās organizācijas vēl turpina savu darbību.

SAĪSINĀJUMI
ACMHR - Alabamas Kristiešu Cilvēktiesību Kustība (Alabama Christian Movement for Human Rights)
ASV – Amerikas Savienotās Valstis
BPP – Melno Panteru Partija (Black Panther Party)
CORE – Rasu Vienlīdzības Kongress (Congres of Rascial Equality)
FRCC - Brīvības Braucienu Koordinēšanas Komiteja (Freedom Rides Coordinating Commitee)
ICC - Starppilsētu Pilsoņu Padome (Inter – Civic Council)
KKK - Kukluksklans
MIA - Montgomerijas Uzlabojumu Asociācija (Montgomery Improvement Association)
NOI – Islāma Nācija (Nation of Islam)
NAACP - Nacionālā Krāsaino Cilvēku Attīstības Asociācijas (National Association for the Advacement of Colored People)
OAAU - Afroamerikāņu Vienotības Organizācija (Organization of Afro – American Unity)
RAM - Revolucionāru Kustības (Revolutionary Action Movement)
RNA – Jaunās Āfrikas Republika (Republic of New Africa)
SLCL - Dienvidu Kristiešu Vadības Konference (Southern Christian Leadership Conference)
SNCC - Studentu Nevardarbīgā Koordinācijas Komiteja (Student Nonviolent Coordinating Commitee)

IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS
Avoti:
1. American Perspectives: The United States in the Modern Age. / Edited by Carl Bode.-Washington DC: United States Information Agency, 1992. – pp.343
2. Brown vs. Board of Education of Topeka // Modern History Sourcebook / http://www.fordham.edu/halsall/mod/1954brown.html - (skat. 03.03.2007)
3. Courtney K. Are These Cats Red? The Black Panthers.- Pineville, LA: The Conservative Society of America, 1969.- p. 4.
4. Kennedy Robert F. On the Death of Martin Luther King // Modern History Sourcebook / http://www.fordham.edu/halsall/mod/1968RFK.html (skat. 03.03.2007)
5. King Martin, Luther. I Have a Dream.- 1963.- 28.aug. // http://www.yale.edu/lawweb/avalon/treatise/king/mlk01.html - (skat. 03.03.2007)
6. King Martin, Luther. Letter from Birmingham Jail. 1963.- 16. apr. // http://www.stanford.edu/group/frequentdocs/birmingham.html - (skat. 03.03.2007)
7. Malcolm X. The Black Revolution: Speech.- 1963 // http://www.hippy.com/php/article.php?sid=208 (skat. 23.03.2007)
8. Newton, Huey P. War Against the Panthers: A Study of Repression in America. – Santa Cruz: Doctoral Disertation, 1980 // www.mindfully.org (skat. 28.04.2007).- p. 125
9. Organization of Afro-American Unity: Basic Unity Programme // Afro-American Almanac / (http://www.toptags.com/aama/docs/oaau.html (skat. 23.03.2007.)
10. The Black Panther Party and the Case of the New York 21.- New York: Charter Group for a Pledge of Conscience, 1969.- p. 16.American Perspectives: United States in the Modern Ages / Edited by Carl Bode.- Washington D. C., 1990.- p. 343.
11. The Black Panther Party Platform.- 1966.- oct. // http://history.hanover.edu/courses/excerpts/111bppp.html (skat. 23.03.2007.)
12. The Civil Rights Act.- 1964 // Afro – American Almanac / http://www.toptags.com/aama/docs/act1964.html (skat. 23.03.2007).
Literatūra:
1. Ašmanis M. Politikas terminu vārdnīca. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.- 128. lpp.
2. Bloom J. The Civil Rights Movement: Upheaval and Organization. // Dream and Reality: The Modern Black Struggle for Freedom and Equality / Edited by Jeannine Swift.- Hofstra University Press, 1991.- 29. – 42. pp.
3. Bond J. A Tale of Two and One-Half Decades // Dream and Reality: The Modern Black Struggle for Freedom and Equality / Edited by Jeannine Swift.- Hofstra University Press, 1991.- 3. – 12. pp.
4. Brauer Carl, M. John F. Kennedy: The Endurance of Inspirational Leadership // Leadership in the Modern Presidency / Edited by Greenstein Fred, I.- Harvard University Press, 1988.- pp. 108. – 133.
5. Carson C. Civil Rights Reform and the Black Freedom Struggle // The Civil Rights Movement in America / Edited by Charles W. Eagles. – Jackson: Mississippi University Press, 1986.- pp. 19. – 28.
6. Dickinson George, E. Racial Attitude of Black and White Adolescents Before and After Desegregation. // Dream and Reality: The Modern Black Struggle for Freedom and Equality / Edited by Jeannine Swift.- Hofstra University Press, 1991.- 69. – 77. pp.
7. Diggins John, P. The Proud Decades: America in War and Peace, 1941-1960. - New York: Norton & Co, 1989.- 381. p.
8. Fairclough A. To Redeem the Soul of America: The Southern Christian Leadership Conference and Martin Luther King.- Athens, Georgia: University of Georgia Press, 1987.- 504 pp.
9. Hamilton Charles, V. Federal Law and Courts in the Movement // The Civil Rights Movement in America / Edited by Charles W. Eagles. – Jackson: Mississippi University Press, 1986.- 97. – 126. pp.
10. Howard J., R. The Shifting Wind: The Supreme Court and Civil Rights from Reconstruction to Brown.- Albany: State University of New York, 1999.- 388. pp.
11. Huggins Nathan I. Harlem Renaissance.- London: Oxford University Press, 1971.- p. 343.
12. Jones J. The Dispossessed: America’s Underclasses from the Civil War to the Present.- New York: Basic Books, 1992.- p. 399.
13. Komozi W. Amiri Baraka, The Congress of African People, and Black Power Politics from the 1961 United Nation Protest to the 1972 Gary Convention. // The Black Power Movement: Rethinking the Civil Rights – Black Power Era / Edited by Peniel E. Joseph. – New York: Taylor and Francis Group, 2006.- pp. 55. – 79.
14. Lapickis. Amerikas rekordi.- Rīga: Latvijas Valsts Izdevniecība, 1965.
15. Lewis David, L. The Origins and Causes of the Civil Rights Movement. // The Civil Rights Movement in America / Edited by Charles W. Eagles. – Jackson: Mississippi University Press, 1986.
16. Matusow, Allen, J. From Civil Rights to Black Power: The Case of SNCC, 1960-1966. // Twentieth – Century America: Recent Interpretations / Edited by Barton J. Bernstein and Alen J. Matusow. – New York: Harcourt, Brace & World, 1969.- 531. – pp. 531. – 557.
17. Morris Aldon, D. The Origins of the Civil Rights Movement: Black Communities Organizing for Change.- New York: The Free Press, 1984
18. Muse B. The American Negro Revolution. - Indiana University Press, 1968 - p. 351
19. Sales William W., Jr. From Civil Rights to Black Liberation: Malcolm X and the Organization of Afro-American Unity.- Boston, Massachusets: South End Press, 1994.- p. 225.
20. Smith Robert C. We Have No Leaders: African Americans in the Post-Civil Rights Era.- New York, 1996.
21. Stephens Ronald, J. Garveyism in Idlewild, 1927 to 1936 // Journal of Black Studies.- 2004.- Nr. 24.- pp. 462. – 488.
22. Tushnet Mark, V. Making Constitutional Law: Thurgood Marshall and the Supreme Court, 1961-1991.- NewYork: Oxford University Press, 1997.- p. 357.
23. Vinters R. Amerikas Biedi.- Rīga: Izdevniecība Liesma, 1976.- 314 lpp.
24. Wendt S. The Roots of Black Power? Armed Resistance and the Radicalization of the Civil Rights Movement. // The Black Power Movement: Rethinking the Civil Rights – Black Power Era / Edited by Peniel E. Joseph. – New York: Taylor and Francis Group, 2006.- pp. 145. – 147.

ANOTATION

This paper is the attempt, making a use of the accessable literature and source materials, to explore the development of Afro-American civil rights movement, in order to clarify appearing of such a movement and crystallize the results this movement reaches. As a result of it is easy to conclude that Afro-American civil rights movement is an inevitable phenomenon, taking into consideration the black American situation of rights, particularly in the southern states of the USA.
This civil rights movement changes the society strongly, suggesting to, abandon several ancient and so popular in the south traditions, such as segregation, lynching and white supremacy.

© Nudiens Ansis, 2007.

Tags: XX gs., ASV, Nudiens_Ansis

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.