Kā tapa amerikāņu nācija.

N.N. Bolhovitinovs

plymouth049 sBritu masveida ierašanās Ziemeļamerikā sākās līdz ar 1606. gadā karaļa Jēkaba I piešķirtajām tiesībām (hartu) divām privātām kompānijām – Londonas un Plimutas – izdalīt zemi komonizēšanai Ziemeļamerikas piekrastē. Jau 1607. gadā Dienvidos, Virdžīnijā tika nodibināta pirmā apmetne: Džeimstaunas kolonija. Neraugoties uz lielajām grūtībām (bads, slimības, konflikti ar indiāņiem), britiem izdevās ne tikai izdzīvot, bet arī visnotaļ veiksmīgi nostiprināties. Ne zeltu, ne dārgakmeņus kolonisti neatrada, toties sāka visai veiksmīgi audzēt tabaku, kuras pārdošana sāka dot zināmu peļņu. Jau 1619. gadā holandiešu kompānijas kuģis atveda uz šo koloniju pirmo partiju ar melnajiem vergiem, bet 1624. gadā Virdžīnija tika pasludināta par kroņa koloniju un tur ieradās gubernators.
Kopā līdz XVII gs. revolūcijai Anglijā no metropoles Jaunajā Pasaulē ieradās vairāk nekā 16 000 cilvēku.
1632. gadā karalis Čarlzs I piešķīra teritorijas uz ziemeļiem no Potomakas upes līdz ar visām feodālā senjora tiesībām Sesilam Kalvertam, otrajam lordam Baltimoram, kuram nu Merilendas kolonijas iedzīvotājiem nācās maksāt fiksētu renti (kvitrenti).


Mazliet demokrātiskāka situācija pašpārvaldē veidojās tālāk uz ziemeļiem, kur 1620. gadā bija apmetušies puritāņi, savu koloniju nodēvējot par Jauno Plimutu. Sapņojot jau dzīvē redzēt iemiesotus savus reliģiskos un politiskos ideālus, šie pārceļotāji sapņoja Amerikā celt “pilsētu kalnā”. Dzimtenē vajātie sektanti kļuva par koloniju vadītājiem, līdz šim opozīcijā bijušais puritānisms kļuva par oficiālo ideoloģiju, no sektas pārvēršoties par Baznīcu. Rezultātā Masačūsetā izveidojās puritāniskais fundamentālisms, jebkuras brīvdomības vai citādu uzskatu izpausmes tika nežēlīgi apkarotas. [1]
Kaut arī augstākā vara Masačūsetā juridiski bija brīvo pilsoņu sapulcei, reālā vara bija gubernatora rokās. Kolonijā valdīja strikta reglamentācija un dzelžaina disciplīna. Galu galā protestantu reliģiskais fanātisms radīja “raganu medības” – tikai 1692. gadā vien publiski sodīja ar nāvi 19 ķecerus, bet viens cilvēks mira izmeklēšanas spīdzināšanas laikā. Grūti pateikt, kā tas būtu attīstījies, jo ļaudis buršanā apsūdzēja pie mazākās dīvainības vai brīvdomības izpausmes, ja starp sadedzinātajām nebūtu bijusi Mērija Ēsti, kura uzrakstīja slaveno “samierināšanās petīciju”, kurā lūdza nevis par sevi (“Tas Kungs debesīs zina, ka neesmu vainīga!”), bet gan aicināja izveirīties no nepatiesām un melīgām apsūdzībām turpmāk. [2]
Šī petīcija izraisīja kolonijā publiskas diskusijas un apturēja fanātisma galējās izpausmes – turpmāk ne Salemā, ne citās pilsētās par buršanos nevienu vairs ar nāvi nesodīja.
XVIII gs. nesa kolonijās “saprāta uzvaru”, kas izpaudās pirmajā (jeb lielajā) reliģiskajā atmodā (Great Awakening), kurā liela loma bija Džonatanam Edvardsam (1703-1758). Beigu beigās viņa teorija par “laimes mīlēšanu” visai būtiski ietekmēja Tomasu Džefersonu un citus 1787. gada Konstitucionālā konventa dalībniekus, no kuriem daudzi, tai skaitā arī Džons Medisons, bija studējuši Prinstonā. “Lielās Atmodas” un “Federālista” autoru ideju pārklāšanās ir visai acīmredzama. [3]
Kaut arī literatūrā pieņemts amerikāņu civilizācijas saknes saistīt ar Jaunanglijas kolonijām (Masačūsetsu, Ņūhempšīru, Konektikutu, Rodailendu) vai Dienvidu kolonijām (Virdžīniju, Merilendu, ziemeļu un dienvidu Karolīnām, Džordžiju), ne mazāka nozīme ir “vidus” kolonijām (Ņujorka, Pensilvānija, Ņudžersija, Delavera). Pie tam sākotnēji tās nebija vis britu, bet gan holandiešu Jaunā Nīderlande un zviedru Jaunā Zviedrija. Jau visnotaļ plaukstošo jauno Amsterdamu sagrāba Anglija un 1664. gadā pārdēvēja par Ņujorku (jauno Jorku). 1681. gadā karalis Čarlzs II dāvāja lēņu tiesības pār zemēmlordam Pennam, kuras vēlāk sāka dēvēt par Pensilvāniju. 1682. gadā ieradies savā feodā, Viljams Penns, kurš pats bija kvēkers, sāka veicināt to pārcelšanos uz Jauno Pasauli. Līdz ar angļiem tur ieradās visai liels skaits kvēkeru no vācu zemēm, Nīderlandes u.c. Eiropas valstīm. Bez tam turp pārcēlās visai liels skaits vācu menonītu.
Kopā XVII gs. no Eiropas uz Ziemeļameriku pārcēlās aptuveni 155-180 000 kolonistu. Lielākais vairums (vismaz 70%) bija angļi, taču bija arī visai lielas citu tautu grupas, tai skaitā aptuveni 20 000 īru. Bez tam 9-10 000 holandiešu izveidoja Jauno Nīderlandi, bet aptuveni 1000 zviedru un somu izveidoja Jauno Zviedriju Delaveras upes ielejā. Bez tam Ziemeļamerikas kolonijās ieradās kādi 2-3 000 franču hugenotu, no Pireneju pussalas un Nīderlandes kāds skaits ebreju.
Protams, neizbēgami rodas jautājums, kā šīs dažādo valodu grupas sadzīvoja un sapratās?
Klasiskā ASV etniskās attīstības jeb t.s. “kausējamā katla) teorija pirmo reizi tika noformulēta zināmajā 1782. gadā Londonā izdotās Dž. Hektora Sentdžona de Krēvekera grāmatas “Amerikāņu fermera vēstules” (Creveceur M.G. St. Jean de. Letters from an American Farmer) trešajā nodaļā. [4] Kā viņš pats formulē, tas, ko tagad dēvējot par amerikāņiem, esot “sajaukums no angļiem, skotiem, īriem, francūžiem, holandiešiem, vāciešiem un zviedriem. No viņu asiņu saplūšanas ir radusies tauta, kuru tagad dēvē par amerikāņiem”. [5] “Amerikā visdažādāko tautu pārstāvji tiek sakausēti jaunā tautā, kuras darbi un pēcnācēji reiz viesīs pasaulē dižas pārmaiņas.” [6]
Darbs vērtīgs vēl jo tāpēc, ka Krēvekers neaprobežojās ar sev tuvās apkaimes aprakstīšanu. Vairākās nodaļās viņš visai sīki aplūkoja Jaunangliju, paražas un tikumus Nantaketā, situāciju dienvidu kolonijās (tai skaitā Čarlstonā), sadzīves grūtības pierobežā utt. XI nodaļu pat uzrakstījis it kā kāds “krievu džentlmenis Ivans Eleksejevičs, kurš pēc autora lūguma devās vizītē pie slavenā Pensilvānijas botāniķa mistera Džona Bertrama” (pareizāk, Bartrams, 1699-1777, Filadelfijas botāniskā dārza izveidotājs). Daži vēsturnieki gan uzskata, ka aiz noslēpumainā “brāļa Ivana”, “Ivana Aleksejeviča” vai “I-na A-ča” slēpjas pats autors. Taču apraksti un domas ir visai interesantas. “Es lūkojos uz šodienas amerikāņiem kā uz to tautu sēklu, kuras aizpildīs šo bezgalīgo kontinentu; zināmā mērā jūs var salīdzināt ar krieviem; arī mēs esam jauna tauta, jauna zinātnēs, mākslās un pašpilnveidē. Kurš gan zina, kādas revolūcijas reiz kādā jaukā dienā var radīt Krievija un Amerika; iespējams, mēs esam viens otram daudz tuvāki, nekā paši domājam.” [7] “Brālis Ivans” aši rada kopīgu valodu ar Džonu Bertramu un “krievu džentlmenis kādu svētdienu ieradās Česteras lūgšanu namā, kur bija sanākuši aptuveni divi simti “draugu””.
Zīmīgi, ka par pašām amerikāniskākajām un interesantākajām Kvērekers, Bertrams un A.I. uzskatīja tieši “vidus provinces”. Kā autors uzsver, te “sajaucas ne tikai nācijas, bet arī visas baznīcas un sektas”. Jau pēc pāris gadiem visai raibais reliģisko strāvojumu kaleidoskops veidos “dīvainu maisījumu, kurā jūs neatradīsiet ne tīru katolicismu, ne tīru kalvinismu. Jau pirmajā paaudzē sastopamā reliģiskā iecietība un tolerance nostiprināsies vēl vairāk; piemēram, katoļa meita var iziet par sievu pie sektanta puritāņa dēla, un viņi apmetīsies savā mājā atsevišķi no vecākiem”. [8]
Kvērekera grāmatā aprakstītais asimilācijas process britu Ziemeļamerikas kolonijās, daudzu Eiropas nāciju pārstāvjiem saplūstot un pārtopot par amerikāņiem, guva atsaucību kā pašā Ziemeļamerikā, tā ārpus tās. Taču jāatzīst, ka gan daudzi Kvērekera laikabiedri, gan vēsturnieki pēc tam nepiekrita šai “kausējamā katla” teorijai, minot argumentus un faktus, kas nekādi neiekļāvās pastorālajā zibenīgās asimilācijas ainā. Piemēram, tajā pašā Pensilvānijā, ko Kvērekers aplūko kā paraugkoloniju šajā ziņā, ļoti ilgu laiku lielākā problēma bija visai ievērojamā vācu kolonistu skaita nevēlēšanās asimilēties. Bendžamins Franklins tajā laikā pat uztraucās, ka Pensilvānija varētu pārtapt par vācu koloniju, kurā angļvalodīgajiem nāktos dzīvot “kā svešā valstī”. Franklins visai piepacelti un sulīgi raksta par “pfalcgrāfu nekauņām”, kuri pārņēmuši “mūsu apmetnes”, kā rezultātā britu dibinātā Pensilvānija “pārvērtīsies par svešzemju koloniju”. [9]
Apspēlējot devīzi ASV ģērbonī, amerikāņu vēsturnieks Dž. Grīns uzrakstīja eseju “Pluribus or Unum?”, kurā izvirzīja domu, ka jautājumu jāaplūko no citas puses: nevis “vai”, bet “gan” Pluribus, “gan” Unum – gan daudzveidība, gan vienotība. [10]

Atsauces:
1 – Hruļeva I.J. Gosudarstvo, cerkovj i obščestvo v sisteme vzgļjadov radikaļnih puritan Novoi Angļiji v XVII veke. Moskva, 2002. s. 4-5.
2 – Bolhovitinov N.N. Seilemskaja vedjma. // Voprosi istoriji. 1982. Nr 10. s. 187-189.
3 – Isajev S.A. Kakoi tip protestantizma sozdal osnovu amerikanskoi gosudarstvennostji. // Russkoje otkritije Ameriki. Moskva, 2002. s. 55-57.
4 – Kvereker S.-Dž. de. Pisma amerikanskovo fermera. Moskva, 1987.
5 – Kvērekers, 558. lpp.
6 – turpat, 560. lpp.
7 – turpat, 672. lpp.
8 – turpat, 566.-567. lpp.
9 – Franklin B. Papers. / Ed. L. W. Labaree e.a. 1950. Vol. 4. P. 234. (Observations Concernin the Increase of Mankind, Peopling of Countries)
10 – Grin Dž.P. Pluribus iļi Unum? Etničeskaja identičnosķ v raņņei koloniaļnoi Britanskoi Amerike. // Amerikanskij ježegodņik 1999. Moskva, 2001. c. 31-48.

(c) N.N. Bolhovitinov. Kak sozdavalas amerikanskaja nacija (anglijskije koloniji v Severnoi Amerike v XVII-XVIII vekah). // Amerikanskij ježegodņik: 2004, Moskva, 2006

tulkojis Artis Buks

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.