Pēteris I, Krievijas cars un imperators.

A. Buškovs


Peteris I personiba 5(fragmenti no: Бушков А. Россия, которой не было: загадки, версии, гипотезы. – Москва, 1997. – 357-431 c.)

Lielākie meli, laisti tautā jau Pētera I dzīves laikā, ir apgalvojums, ka viņš pirmais esot izdomājis un ieviesis milzumu jauninājumu, kas iekustinājuši attīstībai iesūnojušo un neglābjami no pārējās pasaules atpalikušo Maskaviju, eiropeizējot to. Kaut arī šo mītu sāka apšaubīt jau XVIII gs. otrajā pusē, piemēram, kņazs Ščerbatovs, tas iesakņojās tik plaši, ka ir dzīvs arī šobrīd, un jebkurš mēģinājums to apšaubīt sastop kvēlu emocionālu (nevis argumentētu) pretsparu. (..) Pamatīgu ieguldījumu šī mīta globalizācijā XX gs. deva ļoti talantīgi uzrakstītais, taču no vēstures zinātnes viedokļa aplamais, tātad melīgais A.Tolstoja romāns “Pēteris I”.
Taču fakti ir nepielūdzami: ne Pēteris I savas valdīšanas laikā, ne viņa “komanda” neizdomāja neko jaunu, kas nāktu par labu valstij. Visi viņa izslavētie “jauninājumi” ir netalantīgi un izkropļoti īstenotas tā priekšgājēju krietni pirms viņa uzsāktās reformas. (..)

Continue Reading

Panslāvisms – īss apskats.

Artis Buks

pan slavism 1Pats jēdziens “panslāvisms” un runas par to kā par nacionālu masu politisku kustību politiskajās aprindās un presē, šķiet, parādījās XIX gs. trīsdesmitajos gados. Diezgan aktīvi par to izteicās Lielbritānijas premjers lords Bikonsfilds, Prūsijas/Vācijas kanclers Bismarks, un, protams, Ungārijas parlamenta deputāti ar premjeru Kolomanu Tissu vadībā. Arī presē (piemēram, franču “Debats”) aizvien biežāk parādījās brīdinoši raksti, kas aicināja lielvalstis likt šķēršļus panslāvisma kustībai. Nekur tā īsti netika konkretizēts, ko nozīmē jedziens “panslāvisms”, taču principā ar to saprata tālākā nākotnē iespējamo slāvu pasaules politisko apvienošanos Krievijas impērijas vadībā, vai, tuvākajā laikā, iespējamo Krievijas ietekmes palielināšanos centrālās un dienvidaustrumu Eiropas slāvu tautās (un to apdzīvotajās teritorijās).
Protams, ka neviena Eiropas valsts nevēlējās Krievijas impērijas teritoriālo izlaušanos līdz Vidusjūrai, un šādas perspektīvas visus uztrauca. Iespējams, ka šādas runas un publikācijas pat deva zināmu grūdienu panslāvisma ideju attīstībai Eiropas dienvidrietumos, mākslīgi radot to no Krievijas stratēģiskajām interesēm Balkānos un visai nekonkrētām Balkānu slāvu līderu cerībām uz Krieviju kā potenciālo sabiedroto un aizstāvi.

Continue Reading

Destaļinizācija PSRS 1945.-1965.

Buks Artis

stalin dead1953 . gada 5. martā mira J.Staļins. Bija skaidrs, ka valsts nonākusi strupceļā, un kaut ko kardināli jāmaina. Beidzās viens posms valsts attīstībā un sākās nākošais, kad mainījās visas sistēmas iekšējais spēku samērs, iekšpolitiskās un ārpolitiskās nostādnes ¬ cīņa par varu starp partijas elites grupām un destaļinizācija, kas ilga līdz pat 1958. gadam. Tūlīt pat destaļinizācija kļuva par ieroci cīņā par varu un “vadoņa mantojumu”. Pie tam politiskās elites iekšienē nebija ne vienotības, ne skaidru priekšstatu par to, kā pārvarēt mantotos trūkumus un mainīt situāciju. Tomēr ar atsevišķiem izņēmumiem (kuri varbūt bija ne tik daudz pārliecības, kā veselā saprāta diktēti), varam vērot vispārēju pārliecību par sistēmas pareizumu un neizbēgamību, kā arī pamatotas no iespējamās atbildības par iepriekš nodarīto. Destaļinizācijas procesam bija raksturīgs, ka tas sākās un tika virzīts “no augšas”, bet iedzīvotāju masā tam par to bija ārkārtīgi liela interese un atbalsts. Šim procesam redzam vairākus etapus.

Continue Reading

Čehoslovākijas ārpolitika starpkaru periodā.

 

Ieva Valpētere

Referāts „Austrumeiropas jaunāko laiku vēstures (1918.-1945.) galvenās problēmas” padziļinošajos semināros

ČEHOSLOVĀKIJAS ĀRPOLITIKA STARPKARU PERIODĀ (1918.-1938.)

Ievads

Pēc I Pasaules kara noslēguma radusies situācija, kad noteiktas valstis tika vainotas kara izraisīšanā, kā arī “Vudro Vilsona 14 punkti”, iedrošināja politiķus realizēt jau sen lolotās ieceres par jaunu valstu dibināšanu. Šādu iespēju izmantoja Tomāšs Masariks, Edvards Benešs un Antonīns Švehla, kuru politiskā darbība ļāva 1918.gada 28.oktobrī deklarēt jaunu valsti – Čehoslovākiju.
Čehoslovākija ir 20.gadsimtā pastāvējusi valsts Centrāleiropā, kas atradās mūsdienu Slovākijas, Čehijas un daļas Ukrainas teritorijā, savā starpkaru perioda pastāvēšanas laikā tā robežojusies ar Veimāras Republiku (vēlāk – Vāciju), Poliju, Ungāriju, Rumāniju un Austriju.
Darbā aplūkotais periods ir sākot ar jaunās valsts dibināšanu, kas notika, balstoties uz atšķirīgām tautām tās iekšienē, kā arī uz principiem, ka tai tika piešķirtas teritorijas no kaimiņzemēm, līdz 1938.gadam, kad tās prezidents kapitulēja Minhenes prasību priekšā.
Šīs valsts starpkaru periodā ļoti liela nozīme bija ārpolitikai, jo atrašanās starp valstīm, kuras tika uzskatītas par kara izraisītājām, lika tās politiķiem pievērst pastiprinātu uzmanību ar valsts drošību saistītajiem jautājumiem un gūt maksimāli lielāku atbalstu no lielvalstīm.
Šī darba mērķis ir aplūkot Čehoslovākijas ārpolitiku uz izanalizēt, kāpēc aktīvā ārlietu ministra un vēlāk prezidenta Edvarda Beneša politika nespēja nosargāt tās neatkarību.
Lai sasniegtu darba mērķi, tiek izvirzīti uzdevumi:
1. izpētīt loģiskā secībā Čehoslovākijas ārpolitiku, kas saistīta ar tās kaimiņvalstīm pēc I Pasaules kara (izņemot Vāciju);
2. izpētīt loģiskā secībā Čehoslovākijas ārpolitiku, kas saistīta ar Eiropas lielvarām pēc I Pasaules kara.
Darba struktūru veido secīgs izvirzīto uzdevumu izpētes izklāsts, kas ļauj viegli izprast ārpolitikas norises gaitu, tās panākumus un neveiksmes. Darba sākumā tiek aplūkotas Čehoslovākijas attiecības ar Poliju, Ungāriju, Rumāniju, Austriju un “Mazās Antantes” izveide, kam seko ārpolitikas izpēta, kas saistīta ar Padomju Savienību, Franciju, Itāliju, Vāciju un Lielbritāniju.

Continue Reading

Jaroslavs Hašeks (1883-1923)-čehu satīras lielmeistars

Nauris Gekišs


Ieskats rakstnieka biogrāfijā
Izcilais čehu rakstnieks, satīriķis un sabiedriskais darbinieks Jaroslavs Hašeks dzimis Prāgā 1883.g.30.aprīlī ģimnāzijas skolotāja Jozefa Hajeka Hašeka un Katrīnas Hašekas ģimenē, uzauga kopā ar brāli Bohuslavu. Hašeku ģimene cēlusies no zemniekiem, J. Hašeka vectēvs savulaik piedalījies 1848.g. revolūcijā, turpretī tēvs jau agri pametis lauku dzīvi un, pēc izglītības iegūšanas, devies uz Prāgu, kur pievērsies pedagoga darbam. J. H. Hašeka dzīve gan nebija veiksmīga, jo viņš slimoja ar vēzi un, jādomā, sāpju mudināts, nodevās pārmērīgai alkohola lietošanai, kuras dēļ zaudēja skolotāja amatu un vēlāk arī bankas kasiera vietu.
Kad Jaroslavam bija trīspadsmit gadu, nomira viņa tēvs un ģimene nonāca smagos materiālos apstākļos, turklāt pats Jaroslavs tika izslēgts no ģimnāzijas par piedalīšanos demonstrācijā. Jāpiezīmē, ka 19.gs. beigas bija saspringts laiks Austroungārijas impērijā, kad pieauga nacionālā separātisma tendences ne tikai Čehijā, bet arī Ungārijā, Polijā, Horvātijā un Bosnijā, arī Prāgā visai bieži notika gan demonstrācijas, gan sadursmes starp čehu un vācu studentiem, kurās Hašeks, nespēdams palikt malā, aktīvi iesaistījās.
Pēc darba zaudējuma, jauneklis kādu laiku strādāja par aptiekāra mācekli, šajā darbā viņš varēja daudz laika atlicināt lasīšanai un turpmāk izglītojās pašmācības ceļā. Pēc mātes lūguma viņš iestājās Prāgas komercskolā, kuru beidza 1902.g., paralēli nodevās arī pirmajiem literārajiem mēģinājumiem kopā ar draugu Hajeku pat izdeva dzejoļu grāmatu „Maija saucieni,” kura gan neguva panākumus. Pēc komercskolas beigšanas J. Hašeks strādāja bankā, taču ne ilgi, jo nolēma doties uz Dienvidāfriku, lai kā brīvprātīgais cīnītos būru pusē. Tā kā angļu-būru karš (1899-1902) tai pašā gadā beidzās, viņš bija spiests savu ceļojumu pārtraukt jau Sicīlijā un atgriezties mājās. Šī odiseja tomēr nebija veltīga, jo tieši tās laikā nobrieda jaunā censoņa apņemšanās savu dzīvi veltīt literāri radošam darbam.
Atgriezies Prāgā, Hašeks pelnīja iztiku rediģējot dažādus laikrakstus un žurnālus, to vidū arī „Sieviešu žurnālu” un „Dzīvnieku pasauli.” Drīz viņš kļuva slavens, kad sižetu trūkuma dēļ, sāka publicēt dažādus izdomātus notikumus, piemēram: „Piena tirgotāja Frančeska Vodna pulksten piecos no rīta ieraudzījusi pie koka piesietu inteliģentu vīrieti. Tikko viņa pārgriezusi saites, vīrietis nepateikdamies pazudis rīta miglā.” Citreiz viņš publicēja šādu ziņojumu: „Vakar no pilnā gaitā ejoša tramvaja Nr.6 izlēca piecpadsmit gadus vecais skolnieks Mirkvička. Zēns kritis un pārlauzis abas kājas. Manam draugam „Prado Lidu” redaktoram Novotnijam arī ir paradums lēkt no ejoša tramvaja, es viņu brīdinu to nedarīt.”

Continue Reading

Nikolaja Čaušesku neostaļiniskais režīms Rumānijā (1965-1989) no ausmas līdz rietam

Nauris Gekišs


Nikolaja Čaušesku (1918-1989) komunistiski totalitārais režīms (1965-1989), kas bija viens no despotiskākajiem Austrumeiropā, balstījās uz ne vien uz staļiniskajās tradīcijās ieturētu vadoņa personības kultu un centralizētu, represīvu valsts pārvaldes aparātu, bet arī uz komunisma un nacionālisma ideoloģiju sintēzi. Līdzīgi, kā līdzīga tipa uz vienpersonisku varu un personības kultu balstīti režīmi citās sociālistiskās Eiropas valstīs, respektīvi, Josifa Broza Tito režīmam Dienvidslāvijā un Enveres Hodžas režīmam Albānijā, arī Rumānijas gadījums tiek saukts par neostaļiniskā tipa diktatūru. Paradoksālā kārtā N. Čaušesku režīms ir pats nežēlīgākais un pats populārākais Rumānijas vēsturē. 1999.g. Rumānijas tautas aptauja atzina Čaušesku par visu laiku labāko rumāņu valstsvīru, neraugoties uz to, ka viņa režīma upuru skaits tiek lēsts no 4000-8000. Šo paradoksu varētu skaidrot nevis ar Čaušesku personības harizmu vai tautas pieķeršanos ideoloģijas kultivētajiem mītiem, bet gan ar to apstākli, ka Rumānijas ekonomika šodien atrodas vēl sliktākā stāvoklī nekā 1989.g., kad tika gāzts N. Čaušesku režīms, kas nenoliedzami veicina nostaļģiju vecākās paaudzes rumāņu vidū, kura to nodod arī jaunajai paaudzei.
Mūsdienās 1989.g.apvērsums un totalitārisma sagrāve Rumānijā tiek vērtēts pretrunīgi. Joprojām nav skaidrs, kurš organizēja nemierus visā valstī, kurš sarīkoja sprādzienu protestētāju pūlī pie prezidenta pils, kurš nogalināja ģenerāli Milu, kura slepkavībā toreiz vainoja Čaušesku, trūks tiesiskas leģitimitātes arī slēgtajai prāvai, kurā Nikolajam Čaušesku un viņa dzīvesbiedrei Jeļenai tika piespriests nāvessods. Zīmīgi, ka tiesnesis, kurš savulaik piesprieda diktatoram un viņa sievai nāvessodu, 1994.g. nāca klajā ar paziņojumu: „Čaušesku laulātā pāra nošaušana ir noziegums, un šis grēks ir mans.” Pēc neilga laika viņš izdarīja pašnāvību.
Neatklātu noslēpumu un pretrunu virkne sniedz iemeslu apšaubīt oficiālo versiju par spontānu tautas revolūciju, ne mazāk populārs ir uzskats par valsts drošības dienesta Securitate virsnieku plānotu un organizētu apvērsumu, taču valdošā elite izvairās runāt par šo jautājumu un Securitate lomu tā laika notikumos, kas dod ieganstu visdažādākajām baumām un spekulācijām. Otrā versija nav nemaz tik neticama, ja ņem vērā, ka neviens no bijušajiem totalitārā režīma represīvā aparāta darbiniekiem nav ticis sodīts un daudzi joprojām ieņem augstus amatus valsts pārvaldē. Arī bēdīgi slavenais drošības dienests Securitate turpina darboties zem cita nosaukuma, kamēr tā kadru sastāvs, attieksme pret tautu un darba metodes nav būtiski mainījušās.
Referāta mērķis ir aplūkot N. Čaušesku režīma politiku laikā no 1965-1989.g. atspoguļojot tā evolūcijas gaitu no Čaušesku varas nostiprināšanas līdz sabrukumam.

1. Nikolaja Čaušesku ceļš uz varu un tās nostiprināšana (1965-1974)
Nikolajs Čaušesku dzimis 1918.g.26.janvārī Transilvānijā nelielā ciematā Oltas apgabalā netālu no Timišoaras nabadzīga zemnieka ģimenē kā viens no desmit bērniem. Ieguvis pamatskolas izglītību, vienpadsmit gadu vecumā devās uz Bukaresti, lai tur strādātu par kurpnieka mācekli, piecpadsmit gadu vecumā iestājās Komunistiskās jaunatnes apvienībā un sāka aktīvu darbību pagrīdes komunistiskajā kustībā. 1933.g. kļuva par Rumānijas Komunistiskās partijas (turpmāk-RKP) biedru, 1938.g.par Komjaunatnes pirmo sekretāru. Četras reizes tika arestēts par pretvalstisku darbību. Pēdējo reizi 1940.g. tiesa viņam piesprieda trīs gadus ieslodzījumā. 1941.g. N. Čaušesku pārveda uz koncentrācijas nometni Tigru Zijā, kur viņš iepazinās ar RKP līderi Georgu Georgiju-Dežu un viņa vietnieku Kornēliju Stokoju. No ieslodzījuma Čaušesku tika atbrīvots 1944.g.23.augustā.
Pēc kara N. Čaušesku KP uzdevumā tika nosūtīts uz laukiem, kur aukstasinīgi pavēlēja armijai atklāt uguni uz zemniekiem, kuri protestēja pret uzspiesto kolektivizāciju Jau pagrīdes darbā viņš bija demonstrējis savu enerģiju, lojalitāti un aukstasinību, kā arī gatavību lietot skarbus līdzekļus, ja to prasītu partijas intereses. Tā tika novērtēta arī šoreiz. 1950.g. viņš tika iecelts par kara ministra vietnieku.
Jaunais censonis tālredzīgi izvēlējās pareizo ceļu demonstrējot savu lojalitāti G. Georgijam-Dežu 1964.g.nostājoties viņa vadīto nacionālkomunistu pusē, kuri atbalstīja lielāku Rumānijas ekonomisko un ārpolitisko patstāvību, neatkarību no PSRS diktāta, ko īstenoja praksē aizbildinoties ar to, ka viņiem neesot pieņemama atteikšanās no staļinisma, ko prasīja PSRS KP jaunā vadība ar Ņikitu Sergejeviču Hruščovu priekšgalā. Rumānija izvēlējās pieturēties pie stingrā staļinisma kursa, kura galvenās iezīmes: varas centralizācija viena cilvēka rokās, vadoņa personības kults un atklātas masu represijas. Iespējams, ka Čaušesku to nedarīja ideālistisku, bet utilitāru apsvērumu vadīts, jo zināja, ka viņa priekšnieks ir neglābjami slims un cerēja ieņemt sava patrona vietu, kas viņam arī izdevās.
Pēc kļūšanas par Rumānijas KP ģenerālsekretāru 1965.g. N. Čaušesku nostiprināja savu popularitāti ar lozungu: „atbrīvosimies no krieviskā paliekām!” Tādējādi viņš turpināja sava priekšgājēja un ideoloģiskā skolotāja G. Georgija-Dežu politiku formāli no tās norobežojoties. Pats būdams viens no aktīvākajiem represiju organizētājiem, N. Čaušesku tās nosodīja līdzīgi kā Hruščovs PSRS nosodīja Staļina personības kultu un represijas, kurās pats bija ņēmis aktīvu dalību. Jau 1963.g.tika atbrīvota lielākā daļa ieslodzīto disidentu un amnestēti uz nāvi notiesātie, pēc N. Čaušesku atkārtotas ievēlēšanas par Rumānijas KP ģenerālsekretāru 1965.g., tika mīkstināta cenzūra, uzsākta kultūras un ekonomikas liberalizācija, kas ļāva tautai atviegloti uzelpot. Tai pašā laikā netika sodīts neviens represiju dalībnieks, valsts saglabāja gan represīvo aparātu, gan likumdošanu, gan darbības principus, kas nozīmēja vienīgi to, ka politiskā vadība ir gatava atgriezties pie represijām, ja apstākļi to prasītu.
1965.g.sākumā N. Čaušesku panāca grozījumus konstitūcijā, oficiāli pārdēvējot valsti par Rumānijas Sociālistisko Republiku, bet Rumānijas Komunistisko partiju vēlāk pārdēvēja par Rumānijas Strādnieku partiju (RSP), lai tādējādi to pietuvinātu tautai. Formāli valsts modelis tika padarīts demokrātiskāks, taču, gluži kā Staļina konstitūcija PSRS, arī šī sociālisma modeļa oficiālie principi nekad netika realizēti dzīvē.
1965.g. 21-23.decembrī notika RKP CK plēnums, kurā N. Čaušesku nesaudzīgi kritizēja G. Georgija-Dežu veikto brutālo industrializāciju un pieprasīja pazemināt cenu pašizmaksas precēm, kā arī atvieglināt rumāņu zemnieku stāvokli. 1967.g. RKP CK tika izvirzīta programma, lai paaugstinātu efektivitāti plānošanā. 1968.g.februārī pieņēma lēmumu par administratīvi teritoriālo reformu, kas pilnībā atmeta Dežu laikā ieviesto padomju modeli un atgriezās pie vēsturiskā Rumānijas teritoriālā iedalījuma respektējot gadsimtu gaitā izveidojušās reģionu ekonomiskās saites un kultūras īpatnības. Paralēli tam notika arī jaunu liberalizācijas elementu ieviešana valsts ekonomikā.
Laikā no 1964-1974.g. notika pakāpeniska N. Čaušesku personiskās varas nostiprināšana. Daļa veco kadru tika padzīti no amatiem izmantojot par ieganstu viņu dalību Georgija-Dežu laika represijās, kuras tika sauktas par „lielu kļūdu,” viņu vietā diktators ievietoja sev paklausīgus cilvēkus, visbiežāk savus radiniekus, kā rezultātā, kad varas centralizācija tika pabeigta, tā nonāca Čaušesku klana, apmēram četrdesmit cilvēku rokās, kuru pārziņā tika nodoti amati partijā, armijā, iekšlietu ministrijā, arodbiedrībās, jaunatnes organizācijās un masu saziņas līdzekļos. 1967.g. paklausīgais partijas aparāts pieņēma lēmumu par KP ģenerālsekretāra un Valsts Padomes priekšsēdētāja amatu apvienošanu, bet 1974.g.28.martā centralizācija noslēdzās ar N. Čaušesku iecelšanu Valsts prezidenta amatā. Tādējādi Čaušesku ieguva absolūtisma laikmeta monarham līdzvērtīgu varu, lielāku varu nekā jebkad bija piederējusi Rumānijas karaļiem.
Paralēli N. Čaušesku ieviesa rotāciju valsts pārvaldē, lai tādējādi atbrīvotos no vecās partijas gvardes pārstāvjiem, kuru vidū daļa cilvēku bija pārāk populāri, lai tos varētu nobīdīt pie malas ar apsūdzību palīdzību. Pirmais tika padzīts bijušais Deža vietnieks K. Stoika, kurš, nespēdams samierināties ar apvainojumiem, izdarīja pašnāvību, tāpat ģenerālsekretāra amata kandidāts G. Apostuls tika nomainīts pret jaunajam diktatoram pakļāvīgo J. Bedercenu. 1968.g. aprīļa plēnumā no partijas izslēdza tādus veterānus kā L. Petreškanu, Š. Forišu, A. Dregiču. Tā paša gada decembrī aizsūtīja pensijā arī A. Birledanu, P. Borilu, A. Moigorošu, no kuriem neviens vēl nebija sasniedzis pensijas vecumu. Viņu vietas ieņēma jauno N. Čaušesku protežē svīta: J. Verdecs, V. Patiliņecs, M. Menesku, J. Iljesku, P. Nikolesku, Mizils, J. G. Maurers. Atšķirībā no sava priekšgājēja, N. Čaušesku neveidoja pastāvīgu komandu, bet sekoja Staļina paraugam ar jau minētās rotācijas palīdzību. Visilgāk no visiem N. Čaušesku tuvumā uzturējās J. G. Maurers.
Par galveno diktatora varas balstu kļuva slepenpolicija Securitate, kura tika organizēta pēc padomju čekas parauga un kuras aģentu un ziņotāju skaits ar katru gadu tika palielināts. Šī represīvā organizācija dibināta 1948.g.30.augustā ar NKVD un Smerš palīdzību. Pirmais tās operatīvais vadītājs bija Georgs Pintilejs (īstajā vārdā Pantelemons Bondarenko ar segvārdu „Pantili”), kurš bija pakļauts pirmajam sociālistiskās Rumānijas drošības ministram, pēc izcelsmes vācietim, Vilhelmam Einhornam. Securitate izveidē īpaša loma bija rumāņu izcelsmes NKVD pulkvedim Aleksandram Nikolskim un viņa vietniekam ģenerālmajoram Vladimiram Mazuram. Jāpiezīmē, ka daudzi Securitate darbinieki tika savervēti no bijušajiem Rumānijas Karaliskās Drošības policijas aģentiem, kuru operatīvā pieredze tiem neapšaubāmi noderēja.
N. Čaušesku laikā Securitate no valsts drošības dienesta tika pārveidota par viņa personīgo „kabatas policiju.” No 1971.g.tās nozīme arvien pieauga valstij pakāpeniski atgriežoties pie terora politikas. Līdz 80.gadu beigām aģentu un ziņotāju skaits tika palielināts līdz 100 tūkstošiem. Historiogrāfijā Rumānijas Securitate parasti tiek saukts par „brutālāko represīvo orgānu sociālistiskajā Austrumeiropā,” lai gan kopumā šī slepenā dienesta metodes, ieskaitot oficiāli aizliegto spīdzināšanu, šantāžu, mahinācijas un politisko disidentu nolaupīšanas un slepkavības gan Rumānijā, gan ārvalstīs uz vispārējā laikmeta fona nebija nekas unikāls, jo būtiski neatšķīrās no KGB, Stasi un līdzīgu totalitāro valstu drošības dienestu metodēm. Pasaulē Securitate vārds izskanēja pēc tam, kad 1980.g. tā mēģināja savervēt bēdīgi slaveno venecuēliešu teroristu Karlosu Ramiresu Sančesu, pazīstamu ar segvārdu „Šakālis,” lai tas nogalinātu trimdā esošo rumāņu disidentu Jonu Mihaju Pacepu, taču šis atentāts cieta neveiksmi.
Ar Securitate palīdzību, par katru partijas darbinieku tika izveidots savs dosjē, kuri tika glabāti seifā diktatora pilī. Ar šajās mapītēs apkopotajām kompromitējošajām ziņām tika manipulēts, lai šantažētu nepakļāvīgākos partijas biedrus vai vajadzības gadījumā atbrīvotos no neuzticamiem kadriem. Securitate pārziņā bija arī cenzūra, pretizlūkošana, diktatora un viņa ģimenes locekļu apsardze, tai vajadzēja uzraudzīt ikvienu ārzemnieku, kurš ieradās valstī, noklausīties telefonsarunas, kontrolēt vēstules un pasta sūtījumus. Tas ļāva N. Čaušesku iegūt maksimālu varu pār Rumānijas tautu un Komunistisko partiju.
N. Čaušesku personības kults tika veidots pēc Staļina piemēra, jebkuras darbības, visu veidu reālie un iedomātie panākumi režīma propagandā tika pasniegti kā vadoņa, nevis tautas vai partijas nopelns. Īpaši izcēla vadoņa rakstus un runas, kurus pārpublicēja visos laikrakstos. N. Čaušesku par godu sacerēja dziesmas, rakstīja dzeju, viņam veltīja epitetus: „dižākais rumāņu tautas dēls,” „laimīgās nākotnes arhitekts,” „domas Donava,” „saules atspulgs,” „domas titāns,” „garākais masts,” „ticības veidotājs” un „Karpatu ģēnijs.” Sevišķi tas uzplauka pēc 1971.g.diktatora vizītes Ķīnā un Ziemeļkorejā, kad tam tika pievienoti gluži austrumnieciski elementi. Atdarinot Mao Dzeduna „kultūras revolūciju” Ķīnā, N. Čaušesku uzsāka pats savu „minikulturālo revolūciju,” kuru piedevām apvienoja ar „cīņu pret kosmopolītismu” un „sīkburžuāziskās domāšanas iznīdēšanu.” Tā gan nenotika tik nežēlīgā veidā kā PSRS un Ķīnā.
„Minikulturālā revolūcija” nozīmēja to, ka no šī brīža tika izskausta jebkāda brīvdomība mākslā, mūzikā un literatūrā, mākslas uzdevums tika reducēts uz sabiedrības audzināšanu un nacionālkomunistisku ideālu sludināšanu. Tiesības saglabāt kritisku nostāju atsevišķos aspektos bija tikai tiem rakstniekiem, kuri pretstatīja veco Deža sociālisma periodu pret jauno-dinamisko, nacionālistisko un „pareizo” N. Čaušesku sociālismu. Paradoksālā veidā tomēr tieši „minikulturālās revolūcijas” periodā rumāņu literatūra sasniedza savu visaugstāko kvalitāti 20.gs.
Daži rakstnieki, tādi kā Z. Stanku un J. Žebezlanu mēģināja protestēt pret dogmatiskā sociālistiskā reālisma dominantes uzspiešanu, taču lielākā daļa rakstnieku bija gatavi pielāgoties jaunajām prasībām. Pie šādiem režīma apdziedātājiem, kuri vienlaikus ir arī uzskatāmi par 20.gs.labākajiem rumāņu rakstniekiem pieskaitāmi J. Lenkeržans un A. Buzura.
Vissmagāk jaunās politkulturālās nostādnes skāra vēstures zinātni. Pēc N. Čaušesku rīkojuma tā tika pārrakstīta, lai padarītu visu Rumānijas vēsturi par loģisku procesu, kura neizbēgamas sekas ir nonākšana pie sociālisma. Vienlaicīgi tika izceltas nacionālās pašslavināšanas tendences šķiru cīņu, sociālo taisnīgumu un proletāriskās solidaritātes ideālus atstājot sekundārā stāvoklī. N. Čaušesku periods tika saukts par „rumāņu tautas zelta laikmetu,” par tās vēstures kulmināciju, par augstāko punktu rumāņu tautas labklājībā un kultūrā, turklāt paradoksālā kārtā izrādās, ka šodien tas lielā mērā atbilst patiesībai salīdzinot ar citiem daudz cietušās Rumānijas vēstures posmiem, jo īpaši ņemot vērā to, ka nekas tāds, kas mākslinieciskās kvalitātes ziņā spētu līdzināties N. Čaušesku periodam, postottalitārajā Rumānijā nav ticis radīts.
2. N. Čaušesku režīma ārpolitika (1965-1989)
1965.g. N. Čaušesku, kā to prasīja sociālistiskās nometnes tradīcijas, devās savā pirmajā ārvalstu vizītē uz Maskavu, kur noskaņoja pret sevi padomju līderus pieprasot atdot Rumānijas zelta rezerves, kurām V. I. Ļeņina valdība 1918.g. bija uzlikusi sekvestru. PSRS reaģēja draudot piedzīt parādus no Rumānijas par it kā nenomaksātajām reparācijām, kā rezultātā N. Čaušesku bija spiests uz vairākiem gadiem atlikt šī jautājuma izskatīšanu.
Pirmais efektīvais ārpolitiskais solis bija diplomātisko attiecību nodibināšana ar Vācijas Federatīvo Republiku. 1967.g. 31.janvārī Bonnā notika tikšanās starp Rumānijas ārlietu ministru Karolu Menesku un VFR kancleru Villiju Brandtu, kurā abas puses vienojās par diplomātisko attiecību nodibināšanu starp Rumāniju un VFR. Šāda rīcība, protams, radīja domstarpības starp Rumāniju un Vācijas Demokrātisko Republiku, kuras vadītājs Valters Ulbrihts to uztvēra kā nodevību, taču Rumānija no tā tikai ieguva, jo panāca sev izdevīga līguma noslēgšanu par jaunāko rūpniecības tehnoloģiju iegādi no VFR. Tāpat tika panākta vienošanās par Rumānijas etnisko vāciešu izceļošanu uz VFR, kas atklāja jaunu „zelta āderi” Rumānijas finanšu ministrijai. Katram vācietim, kurš vēlējās emigrēt uz VFR, nācās par to maksāt 4-6 tūkst. marku atkarībā no profesijas kvalifikācijas. Jāpiezīmē, ka salīdzinoši augstā dzīves līmeņa dēļ līdz pat 70.gadu otrajai pusei vāciešu izceļošana nebija masveidīga.
Līdzīga bija N. Čaušesku politika attiecībā pret Izraēlu. Sešu dienu kara laikā, kad PSRS 1967.g.19.jūnijā demonstratīvi sarāva diplomātiskās attiecības ar Izraēlu, Čaušesku izlēma tās saglabāt un tādējādi ieguva sev sabiedrotos Telavivā, kuri atbalstīja viņa prorietumniecisko ārpolitikas kursu. Ar Izraēlu tika noslēgts līgums arī par ebreju tautības Rumānijas pilsoņu izceļošanu uz etnisko dzimteni, no katra ebreja, kurš vēlējās aizbraukt, iekasēja 2-5 tūkst. ASV dolāru.
Vēl jo nozīmīgākas ir Rumānijas attiecības ar ASV. Nenoliedzami, ka ASV un pārējās NATO bloka valstis bija ieinteresētas pēc iespējas vājināt PSRS pozīcijas pasaules politiskajā arēnā, un sociālistiskās nometnes šķelšanās bija viens no PSRS vājinošiem faktoriem. Šo mērķu dēļ ASV bija gatava ignorēt represijas un cilvēktiesību pārkāpumus Rumānijā.
1967.g. martā toreizējais ASV viceprezidents (vēlākais skandalozais prezidents) Ričards Niksons apmeklēja Bukaresti, bet jūnijā pēc N. Čaušesku atteikuma sekot PSRS paraugam un saraut attiecības ar Izraēlu notika Rumānijas ārlietu ministra I. G. Maurera tikšanās ar ASV prezidentu Lī Džonsonu. Tai pašā gadā Vašingtonā tika atklāta Rumānijas vēstniecība. Vislielākais panākums bija bijušā Rumānijas ārlietu ministra K. Menesku iecelšana par ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētāju 1967.g.septembrī. Tas bija vēl nebijis gadījums, kad kāda sociālistiska valsts starptautiskā līmenī baudīja ASV atbalstu, bet nesaņēma to no PSRS.
1967.g.oktobrī N. Čaušesku, lai izpelnītos vēl lielāku ASV labvēlību, piedāvāja uzņemties vidutāja lomu konfliktā starp ASV un Ziemeļvjetnamu, taču vjetnamiešu komunisti izmantoja rumāņus, lai iegūtu informāciju par ASV karaspēka izvietojumu Dienvidvjetnamā. 1968.g.janvāra-februāra spiegu skandāls rupji pārtrauca sākotnēji daudzsološo Rumānijas vidutāja lomu ASV-Ziemeļvjetnamas konflikta risināšanā.
Pēc neveiksmīgā mēģinājuma nostiprināt attiecības ar ASV, N. Čaušesku nolēma uzsākt tuvināšanos Francijai. Rumāņu tautai šī brāļošanās ar frančiem tika paskaidrota apelējot pie abu tautu lingvistiskās radniecības. 1968.g. 14-18.maijā notika Francijas prezidenta Šarla de Golla vizīte Bukarestē. Š. De Golls, kurš toreiz savā politiskajā turnejā apmeklēja arī Maskavu, Varšavu u.c. sociālistiskās nometnes valstu galvaspilsētas, noticēja, ka viņa lozungs: „Vienota Eiropa no Atlantijas līdz Urāliem” ir atradis Rumānijā dzirdīgas ausis. Patiesībā N. Čaušesku tikai izmantoja šo gadījumu, lai celtu savu prestižu.
N. Čaušesku „zvaigžņu stunda” ārpolitikā sākās ar viņa pausto nosodījumu Varšavas līguma valstu agresijai Prāgā 1968.g.25.augustā. Nākamajā dienā Čaušesku no savas Bukarestes pils balkona paziņoja, ka „iebrukums Čehoslovākijā ir kolosāla kļūda, nopietns drauds mieram Eiropā un sociālisma liktenim, kauna traips sociālistiskās kustības vēsturē.” Ar šo žestu Čaušesku vienlaikus sasniedza divus mērķus: izpelnījās gan Rietumu pretimnākšanu, gan arī panāca savas tautas cieņu, kura tādējādi guva apstiprinājumu propagandētajai „nacionālajai atdzimšanai.” Pirmais ieguvums sagādāja Rumānijai izdevīgus tirdzniecības līgumus ar Rietumvalstīm, bet otrais nostiprināja N. Čaušesku pozīcijas iekšpolitikā.
Prāgas piemērs ļāva N. Čaušesku turpmāk stiprināt savu iekšpolitisko autoritāti spekulējot ar padomju armijas iebrukuma draudiem. Liberālā ārpolitika viņam bija vajadzīga lai nosargātu un vienlaikus nomaskētu savu staļinisko iekšpolitisko modeli. 1968.g.15.augustā N. Čaušesku ieradās Prāgā, lai parakstītu draudzības un sadarbības līgumu ar Čehoslovākijas vadītāju Aleksandru Dubčeku. N. Čaušesku un tai sekojošā Dienvidslāvijas līdera Josifa Broza Tito vizīte Prāgā starptautiskajā arēnā radīja runas par „Mazās Antantes atdzimšanu.” Tas nobiedēja PSRS, kura pārtrauca visus kontaktus ar Bukaresti un nosūtīja tanku divīzijas uz Rumānijas pierobežu.
Kara draudus rumāņi izmatoja savā labā. 1968.g.21.augustā N. Čaušesku Virševecē tikās ar J. B. Tito un parakstīja līgumu, kas ļāva rumāņu karaspēka daļām atkāpties uz Dienvidslāviju, ja PSRS uzbruktu Rumānijai. Nodrošinājies ar Dienvidslāvijas un Rietumvalstu atbalstu, N. Čaušesku pasludināja mobilizāciju un izveidoja Patriotisko gvardi-brīvprātīgo komunistu zemessardzi, kura vairāk atgādināja par fašistiskajiem režīmiem raksturīgajām paramilitārajām organizācijām. Vienlaicīgi konflikts ar PSRS un bailes no Prāgas scenārija atkārtošanās Bukarestē tika izmantoti, lai paplašinātu Securitate un milicijas pilnvaras, pastiprinātu personas brīvības ierobežojumus un varasiestāžu kontroli, meklējot padomju spiegus un diversantus.
N. Čaušesku paustā kritika pret PSRS vērtējama kā liekulība, jo viņa paša valstī uzplauka staļinisms visā savā godībā, kamēr PSRS režīms no tā jau sen bija attiecies, taču ASV bija gatava to ignorēt, jo tās stratēģiskās intereses noteica, ka labs ir viss, kas nāk par sliktu PSRS. 1969.g.augustā jau ASV prezidents Ričards Niksons ieradās vizītē Bukarestē. Pēc nepilna gada N. Čaušesku kopā ar sievu Jeļenu atbildes vizītē apmeklēja Vašingtonu.
1971.g.Rumānija beidzot tika atalgota par ilgstošo Rietumu aplidošanu un PSRS lamāšanu, kad tika uzņemta Ģenerālās Tarifu un Tirdzniecības organizācijā, bet 1971-1972.g.saņēma piekļuvi Starptautiskajam Valūtas fondam un Starptautiskajai bankai. Tās aizdevumi radīja īslaicīgu ekonomiskās labklājības līmeņa celšanos, taču šis „nams bija uz smiltīm celts,” kā to pierādīja vēlākā krīze un drausmīgais tautas stāvoklis 80.gados. Līdzīgi kā V. I. Ļeņins, arī N. Čaušesku bija pārliecināts, ka spēs uzcelt sociālismu izmantojot Rietumu tehnoloģijas un finansiālo atbalstu. N. Čaušesku vizīte pie Lielbritānijas karalienes Elizabetes II Bekingemas pilī un rumāņu sportistu piedalīšanās Olimpiskajās spēlēs Losandželosā ilustrē Rumānijas diktatora lomu starptautiskajā arēnā 70.gadu beigās.
Ideoloģiskā režīma attaisnojuma trūkums pēc konflikta ar PSRS mudināja N. Čaušesku meklēt jaunu sociālisma etalonu. Ķīnas KP priekšsēdētāja Mao Dzeduna dzelžainās metodes, nacionālisma un staļiniskā personības kulta sajaukums likās ideāla recepte Rumānijas īpašajam sociālisma modelim. 1971.g. N. Čaušesku apmeklēja Ķīnu, Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (Ziemeļkoreju) un Ziemeļvjetnamu. Šie aziātiskā tipa režīmi, kuri balstījās uz neierobežotu vadoņa varu, dzelžainu disciplīnu un atklātu teroru, kurā iesaistīja vienkāršās tautas masas (Ķīnas „kultūras revolūcijas” piemērs) atstāja lielu iespaidu uz Čaušesku, viņam, kā cilvēkam, kurš alka pēc absolūtas varas un dievināšanas, tas likās ideāls valsts pārvaldes modelis, ko N. Čaušesku arī izklāstīja savā runā Politbirojā pēc atgriešanās no Āzijas ceļojuma un jaunās „Sociālisma celtniecības programmas” septiņpadsmit punktos.
Rumānijas kontakti ar Āziju neaprobežojās tikai ar Tālo Austrumu valstīm vien. 70.gadu sākumā tika noslēgti vairāki līgumi ar Irānas šahu Muhamedu Rezu II Pehlevī par naftas piegādi, kas ļāva Rumānijai papildināt savas naftas rezerves. Vienīgi 1978.g. krīze un islāma revolūcija Irānā, kad tās jaunais vadonis Rūholla Homeinī anulēja visus līgumus un nacionalizēja naftas urbumus, piespieda N. Čaušesku atsākt kontaktus ar PSRS. 80.gadus sākumā Rumānija pat nonāca pilnīgā atkarībā no PSRS, uz kuru eksportēja lielāko daļu deficīta izejvielu. Salīdzinājumam: ja 70.gados tirdzniecības apjoms ar sociālistiskās nometnes valstīm aizņēma tikai 33%, tad 80.gados tas jau aizņēma 60% kopējā ārējās tirdzniecības apjoma.
Toties Rietumvalstis līdz pat 1985.g. labu attiecību saglabāšanas vārdā izvēlējās klusēt par N. Čaušesku režīma pastrādātajām netaisnībām un varmācības aktiem. Spilgti to ilustrē N. Čaušesku otrā vizīte Vašingtonā 1977.g., kad viņš viesojās pie ASV prezidenta Džimija Kārtera tikai astoņus mēnešus pēc tam, kad milicijas un armijas vienības apšāva strādniekus Žiu rūpnīcā. Tikai 80.gadu beigās, kad līdz ar Mihaila Gorbačova sākto pārbūves politiku PSRS Rietumiem vairs nebija vajadzīgs antipadomiski noskaņots vaukšķis sociālistiskajā nometnē, Nikolajs Čaušesku vairs nebija Rietumu favorīts un nesaņēma nekādas ekonomiskās privilēģijas, kas lielā mērā noteica arī viņa režīma likteni.

3. Totalitārisma noriets (1979-1989) un sabrukuma cēloņi
Nikolaja Čaušesku režīms 70.gadu sākumā bija sasniedzis savu augstāko attīstības fāzi. Komunistiskā partija un likuma vara bija kļuvusi par butaforiju, absolūti visas dzīves sfēras atradās pilnīgā valsts kontrolē. Simtiem cilvēku smaka ieslodzījumā vai tika sodīti ar nāvi pat par niecīgākajiem pārkāpumiem vai uz ļaunprātīga kaimiņa denunciācijas pamata. Dzelžainā valsts kontrole un rotācijas princips, kā arī savstarpējās izspiegošanas un kolektīvās atbildības sistēma padarīja neiespējamu jebkādas organizētas opozīcijas veidošanos partijas iekšienē, armijā vai inteliģences aprindās. Gandrīz visus atbildīgos amatus ieņēma Čaušesku kuplās ģimenes locekļi vai radinieki. Visa valsts bija kļuvusi par diktatora un viņa ģimenes privātīpašumu. Šajā ziņā N. Čaušesku pārspēja Staļinu un Mao Dzedunu, kuri ko tādu neatļāvās.
Protams, pat visefektīvākā totalitārā sistēma nespēj vienmēr novērst spontānas sacelšanās risku. Šādi spontāni akti no tautas puses bija jau minētais streiks Žiu ogļraktuvēs 1977.g. un streiks „Sarkanās zvaigznes” traktoru rūpnīcā 1987.g., kā arī tā dēvētais „maizes dumpis” 1988.g., kad cilvēki protestēja pret pārtikas trūkumu. Visos šajos gadījumos strādnieku prasības tika ignorētas un nemiernieki par to samaksāja ar savu dzīvību vai nonāca cietumā.
Savukārt partijas vadošā nomenklatūra bija atkarīga no vadoņa. Tās greznā dzīve atradās nepārtrauktā Damokla zobena ēnā. Līdzīgi, kā visi ievērojamie valdnieki un diktatori, arī N. Čaušesku prata uzturēt sāncensību savu padoto starpā, liekot tiem konkurēt par vadoņa labvēlību vienam otru nemitīgi izspiegojot, meklējot kļūdas un pārkāpumus kolēģu darbībā, lai izdevīgā brīdī par tām ziņotu. Diktatora vai tā skaistās un kaprīzās sievas Jeļenas Čaušesku labvēlība bija vienīgais drošības un labas karjeras garants. Valdošā nomenklatūra bija lojāla pret Čaušesku pat tad, ja ienīda viņu, tieši šo garantiju dēļ. Vēl 1989.g. novembrī, tikai mēnesi pirms savas gāšanas N. Čaušesku tika vienbalsīgi pārvēlēts par partijas ģenerālsekretāru un sešdesmit septiņi cilvēki viņam aplaudēja. Kā atzīst britu vēsturnieks Tonijs Džads, tad vienīgais, kas varēja noskaņot daļu partijas nomenklatūras pret diktatoru, bija viņa paziņojums, ka nekādas pārmaiņas nav gaidāmas, kas, kā noteikti saprata gaišākie partijas prāti, ilgtermiņā Rumānijai nozīmētu lēnu pašnāvību, vispirms ekonomisku, tad arī politisku.
Jeļenas Čaušesku loma Rumānijas vēsturē jādomā nebija mazāk nozīmīga kā Katrīnas Mediči loma Francijas vēsturē. Partijas aprindās klīda baumas par to, ka diktators esot pilnīgā savas godkārīgās sievas ietekmē un nespējot atteikt viņai nevienu kaprīzi. Arī J. G. Maurera ilgā „mūža” Politbiroja locekļa amatā noslēpums, kā mēļoja, esot bijušas ārkārtīgi tuvas attiecības ar diktatora sievu.
J. Čaušesku godkāres formas bija patiesi smieklīgas, kas acīmredzami balstījās personiskajos kompleksos un vēlmē kompensēt to, ko nebija izdevies iegūt jaunībā. Sieviete ar nepabeigtu pamatskolas izglītību bija ieņēmusi galvā, ka viņai vajadzīgs akadēmiķes tituls, tāpēc tikai viņas dēļ tika mainīta akadēmiķu vēlēšanu kārtība, taču, kā atceras laikabiedri, Jeļena rakstīja ar gramatikas kļūdām un neprata nevienu ķīmijas formulu, kas tomēr netraucēja pirmajai lēdijai „izpelnīties” augstākos zinātniskos grādus visās iespējamās nozarēs.
Jeļenas Čaušesku lielo ietekmi uz vīru ilustrē kaut vai tas, ka daudzviet abi tika attēloti kopā gleznās, gravīrās, pieminekļos un pat uz paklājiem un gobelēniem, kurus nekronētais „karaļpāris” pasūtīja savas pils izgreznošanai. Salīdzinājumam: PSRS lielākā daļa pilsoņu pat nezināja ne kā izskatās J.V. Staļina sieva, ne arī kā viņu sauc, bet V. I. Ļeņina dzīvesbiedre Nadežda Krupskaja kļuva populāra tikai pēc vadoņa nāves, nemaz nerunājot par Mao Dzedunu, kurš tautai nezinot pamanījās nomainīt sešas sievas. Arī citos diktatoriskajos režīmos sievietes nelabprāt tika laistas pie vadošiem amatiem, nemaz nerunājot par to, ka kāda politiska darbinieka sieva varētu tikt reklamēta publiskajā telpā. Tādēļ neskaidrs ir jautājums, cik lielā mērā Rumāniju vadīja Nikolajs un cik lielā mērā patiesā noteicēja bija Jeļena Čaušesku.
N. Čaušesku savās pozīcijās jutās tik stiprs, ka vēlējās gluži kā monarhs visā nopietnībā nodot varu mantojumā savam jaunākajam dēlam, lai arī viņš bija bēdīgi slavens alkoholiķis un huligāns, pazīstams ar savām izvirtīgajām ballītēm un mūžīgajām avārijām uz ceļiem. Skandalozā uzvedība gan netraucēja viņam ar vecāku gādību ieņemt Politbiroja un CK locekļa, Bukarestes apgabala partijas sekretāra un Komjaunatnes pirmā sekretāra amatu. Vecākais dēls, atomfiziķis, ar vecākiem nesatika, no politikas norobežojās un meklēja glābiņu zinātnes pasaulē, bet meita bija slavena ar savām mīlas gaitām.
Nikolajs Čaušesku, par spīti šarmantajam publiskajam tēlam, aiz kabineta sienām bija rupjš un karstgalvīgs, necieta iebildumus, jebkuru kritiku uzņēma kā nelojalitātes izpausmi un savas autoritātes apdraudējumu. Viņš rupji lamājās un kliedza ne vien uz saviem padotajiem, bet arī uz apsardzi un Politbiroja locekļiem, viņš visā nopietnībā uzskatīja sevi par universālu ģēniju un mācīja ģenerāļus kā komandēt armiju, agronomus, kā veicināt lauksaimniecības darba ražīgumu, mediķus kā rūpēties par tautas veselību un inženierus kā būvēt tiltus un dzelzceļus. Lieki piebilst, ka cilvēks ar pamatskolas izglītību un kurpnieka mācekļa, un pagrīdnieka pieredzi no šiem jautājumiem patiesībā saprata visai maz. Lielā mērā ar to arī skaidrojams Rumānijas fiasko 80.gadu beigās gan ekonomikā, gan citās jomās.
Ekonomika un tai izvirzītie utopiskie uzdevumi diletantu vadībā ir uzskatāmi par vienu no galvenajiem sociālisma sabrukuma cēloņiem, jo sevišķi tas attiecināms uz Rumānijas gadījumu, kaut gan jāņem vērā, ka 70.gados, pateicoties Rietumu, galvenokārt vāciešu, kanādiešu un franču tehnoloģijām un ārvalstu, kā arī SVF un Pasaules bankas dāsnajiem aizdevumiem, Rumānijas ekonomika un tautas dzīves līmenis sasniedza tika augstus rādītājus, kā nekad Rumānijas vēsturē. 70.gadu beigas, naftas krīze pasaulē, 1977.g. zemestrīce un 1980-81.g.spēcīgās lietusgāzes deva iznīcinošu triecienu Rumānijas tautsaimniecībai un ekonomikai. Arī starptautiskās finanšu institūcijas un ārvalstu kreditori vairs tad nebija tik pretimnākoši, kas ātri vien pārplēsa Rumānijas „augošās ekonomikas” burbuli. Ekonomiskais sabrukums un lielie ārējie parādi sagrāva arī Rumānijas prestižu, pēdējais Čaušesku ārpolitiskā triumfa brīdis bija 1979.g. paustais nosodījums PSRS iebrukumam Afganistānā, tā bija pēdējā reize, kad Rietumi viņam aplaudēja.
80.gadu sākumā N. Čaušesku ārpolitiskā spiediena ietekmē nolēma atmaksāt Rumānijas milzīgos ārējos parādus. Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules banka bija sajūsmā, tās nebeidza vien slavēt Rumānijas diktatūru, taču šī ārējā spožuma cena bija milzīgs spiediens uz Rumānijas iekšzemes patēriņu. Gaļa, piens, milti u.c. pārtikas produkti un izejvielas tika stingri normētas, kā rezultātā plašas iedzīvotāju masas, kas atradās ārpus priviliģēto partijnieku loka, tika novestas zem nabadzības robežas. Rumānijas veikalos pārdeva tikai 40vatu spuldzes, lai samazinātu elektroenerģijas patēriņu un ietaupīto varētu eksportēt uz Itāliju un VFR, bet vislielākais nonsenss naftas valstij Rumānijai bija 1986.g.atsāktā zirgu audzēšanas programma, lai degvielas taupīšanas nolūkos ierobežotu motorizētas tehnikas un transportlīdzekļu pielietojumu. Rezultātā Rumānijas laucinieki atgriezās 19.gs., kad galvenie darbarīki ražas ievākšanai un apstrādei atkal kļuva sirpji, izkaptis un spriguļi, bet traktorus atkal nomainīja zirgu vilkti arkli. Darba produktivitātes celšanai tika ieviests piespiedu darbs svētdienās un brīvdienās, kurš tika pasludināts par sabiedrisko pienākumu, par kuru, protams, nekādu algu strādnieki nesaņēma.
Vēl jo traģiskāki Rumānijas tautai bija N. Čaušesku eksperimenti ar lauksaimniecību. Saskaņā ar „lauksaimniecības sistematizācijas” programmu, puse no 13 000 valsts ciemiem bija jānoposta, to vietā zemniekus sadzenot 558 mākslīgi izveidotās komūnās. Par laimi rumāņu zemniekiem, diktators nepaguva to īstenot. Visu šo pasākumu rezultāts bija gaidītais-Rumānijas ārējais parāds līdz 1989.g. tika pilnībā nomaksāts, taču tas tika darīts uz vienkāršās tautas labklājības rēķina.
Veselības aprūpe 80.gados bija zem katras kritikas. Lai gan medicīna bija bezmaksas, tautai tik un tā nācās ārstēties pašai, jo slimnīcās un aptiekās trūka pat visnepieciešamāko medikamentu un higiēnas preču, kas noveda pie tā, ka cilvēki mira no ikdienišķām slimībām un pat tik vienkārša operācija kā apendicīts varēja beigties letāli.
Vissmagākā Rumānijā bija bērnu mirstība-1989.g., kad diktators tika gāzts, uz tūkstoti jaundzimušo bija divdesmit pieci nāves gadījumi un vairāk nekā 100 000 bērnu bija ievietoti slimnīcā. Tik augsta bērnu mirstība mudināja Rumānijas valdību kaut ko darīt, tāpēc no 1985.g. jaundzimušos reģistrēja tikai četras nedēļas pēc dzemdībām. Neveiksmīgi bija izrādījušies Rumānijas valdības centieni glābt situāciju ar abortu aizliegumu sievietēm, kas jaunākas par četrdesmit gadiem un kurām bija mazāk par četriem bērniem, kas stājās spēkā no 1966.g (1986.g. sieviešu vecuma barjeru pacēla līdz četrdesmit pieciem gadiem), piedevām no 1986.g. tika samazināts sieviešu laulību vecums līdz piecpadsmit gadiem, kas, protams, nenāca par labu ne jauno māmiņu, ne bērnu veselībai. Kad ar to vēl nepietika, ārstiem, kuru iecirkņos bija pārāk zema dzimstība, samazināja algas, ieviesa bezbērnu nodokli un neprecēto nodokli, kā arī obligāto ikmēneša medicīnisko apskati sievietēm, lai konstatētu vai nav stāvoklī un tādējādi nepieļautu nelegālus abortus, par kuriem bargi sodīja. Savas varenības un ideoloģisko lozungu apstulbinātajiem vadoņiem laikam neienāca prātā, ka būtu par daudz prasīts gaidīt no jauniem cilvēkiem, lai tie gribētu veidot ģimeni ar desmit bērniem, ja nespēj pabarot pat vienīgo bērnu.
Totalitārisma krīzes periodā smagi cieta arī izglītība, lai taupītu apkuri un elektrību, tika ieviesta trīs maiņu mācību programma, samazināja skolotāju un pasniedzēju, kā arī stundu un lekciju skaitu skolās un augstskolās, veidoja apvienotās klases no 40-45 audzēkņiem katrā. Sevišķi smagi cieta izglītība lauku reģionos, kur skolotājus padzina no darba, lai liktu viņiem strādāt lauksaimniecībā, zemās izglītības kvalitātes sekas Rumānijā ir redzamas vēl šodien-vislielākais analfabētu skaits Eiropā neskaitot Albāniju.
Uz visa šī posta fona vēl jo amorālāks bija Čaušesku ģimenes dzīvesveids, kas greznībā pārspēja pat Rumānijas karaļu dzīvesveidu. Čaušesku rīcībā bija 21 pils, 41 vasarnīca, 20 mednieku namiņi un trīs speciāli viņiem iekārtoti ārstniecības korpusi trīs dažādos kūrortos. Pati galvenā diktatora un viņa ģimenes rezidence Bukarestē bija modernisma stilā celta dzelzsbetona pils, kuras izmēri trīskārt pārsniedz Versaļu, Rumānijas galvaspilsētā šo divdesmit piecus gadus vecās arhitektes Ankas Petresku projektu var aplūkot vēl šodien. Ar šo celtni grandiozuma ziņā sacensties varētu tikai Hitlera reihskancelejas ēka, kuru Otrajā pasaules karā sabombardēja amerikāņi. Bijušās Čaušesku rezidences priekšā atrodas laukums, kur var sapulcēties pusmiljons cilvēku, tur totalitārisma periodā notika mītiņi, demonstrācijas un tauta pulcējās uzklausīt vadoņa runas.
Šī dzelzsbetonā veidotā laikmeta ilustrācija laikam ir pats labākais, ko Čaušesku režīms atstājis Rumānijas vēsturē, toties milzīgu ļaunumu nodarīja Rumānijas, un jo īpaši Bukarestes arhitektūrai un vēsturiskajai apbūvei. Pēc Čaušesku pavēles Bukarestes centrā tika nolīdzināts Venēcijas lieluma vēsturisks rajons, kopā četrdesmit tūkstoši vēsturisku ēku un vairāk nekā divpadsmit baznīcas, lai atbrīvotu vietu 120 metrus platam Sociālisma uzvaras bulvārim un gigantiskam tautas namam. Par laimi vecās arhitektūras cienītājiem, 1989.g.apvērsums pārtrauca arī Bukarestes vecpilsētas pārbūves plānus, kuriem līdzvērtīgu jādomā nav bijis kopš Nerona laikiem. Pat vērienīgākais N. Čaušesku laika projekts-Donavas-Melnās jūras kanāls, kuru atklāja 1985.g.-izrādās nerentabls.
Protams, ka totalitārisms Rumānijā, lai cik stiprs, nebūtu pastāvējis ilgi, laikā, kad Mihails Sergejevičs Gorbačovs upurēja sociālismu visā Eiropā ar mērķi to saglabāt PSRS izolācija un ekonomikas pilnīgs sabrukums neglābjami būtu sagrāvis arī politisko sistēmu, taču iemesls, kādēļ tas notika tik ātri joprojām nav izskaidrots. Mūsdienās pat rietumu vēsturnieki kā T. Džads atzīst, ka vienīgais spēks, kas varēja sagraut totalitārismu Rumānijā, bija tās stiprākais balsts-Securitate. Vienīgi šīs organizācijas iekšienē varēja izveidoties slepena opozīcija, kas paredzēja izvēlēties mazāko no ļaunumiem- diktatora personas, sociālisma ideālu un monolītās partijas diktatūras upurēšanu, lai novērstu patiesu tautas revolūciju nākotnē, kas būtu daudz asiņaināka un diez vai ļautu saglabāt varu vecajai komunistu elitei, tās jauno utilitāristu paaudzi ieskaitot.
4. 1989.g. apvērsums un tā sekas
1989.g. decembris kļuva liktenīgs Čaušesku ģimenei un Rumānijas sociālismam. Nemieri uzliesmoja diktatora dzimtajā pilsētā Timišoarā, kur dzīvoja liela ungāru minoritāte, kura visus šos gadus bija sakostiem zobiem cietusi rumāņu nacionālistu diktatūru, un kuru bija iedvesmojuši notikumi viņu etniskajā dzimtenē. Ungāru minoritāti par sprādzienbīstamu elementu Rumānijas sabiedrībā bija padarījuši rumāņu nacionālo šovinistu aizspriedumi un nicinājums gadsimtiem ilgi. Rumānijas karalistē ungāri bija veidojuši lielu īpatsvaru Komunistiskajā partijā, kuras deklarētajā internacionālismā redzēja pretsvaru rumāņu nacionālā šovinisma draudiem. Rumānijas Tautas Republikā nacionālkomunistu diktatūras laikā ungāri, kuri atkal tika atstumti un pakļauti oficiāli neesošai diskriminācijai, atkal kļuva par „piekto kolonnu” Rumānijas režīma iekšienē.
Nemieri Timišoarā izcēlās 15.decembrī, kad valsts drošībās spēki mēģināja arestēt kādu ungāru protestantu mācītāju Lāslo Tekēšu, kurš iebarikādējās savā baznīcā, bet tai apkārt sapulcējās draudzes locekļu pūlis, kuri vēlējās viņu aizstāvēt. Milicijas spēki baznīcu ieņēma triecienā, taču nez kādēļ sāka plosīties grautiņi visā pilsētā, kuru savaldīšanai nosūtīja armiju. Raidstacijas „Brīvā Eiropa” un „Amerikas Balss” sāka izplatīt paziņojumus par „slaktiņu,” kura upuru skaits vēlāk izrādījās vairākkārt pārspīlēts.
Demonstrācijas un grautiņi no Timišoaras izplatījās visā valstī. Nikolajs Čaušesku pārtrauca savu vizīti Irānā, lai atgrieztos mājās un pārņemtu armijas un valsts drošības spēku vadību personīgi savās rokās, atlaižot aizsardzības un iekšlietu ministrus. 21.decembrī pēc prezidenta rīkojuma sasauca tautu uz mītiņu Bukarestes KP Centrālās komitejas ēkas priekšā, lai teiktu uzrunu. Sākumā pūlis izturējās disciplinēti, demonstrantiem rokās bija plakāti ar tradicionālajiem slavinājumiem diktatoram un viņa sievai, taču brīdī, kad vadonis sāka runu, pūlī pēkšņi atskanēja sprādziens, kas radīja paniku. TV translāciju uz dažām minūtēm pārtrauca, bet, kad to atsāka, bija redzama gluži cita aina: demonstranti mīdīja kājām un plēsa plakātus, meta CK ēkas virzienā dažādus priekšmetus un kliedza: „Nost ar tirānu!” Milicijas specvienības nespēja pūli izklīdināt, tādēļ iesaistījās armija, kura atklāja uguni uz cilvēkiem.
22.decembra pusdienlaikā uz CK ēkas jumta nolaidās helikopters, kurā Nikolajs un viņa dzīvesbiedre Jeļena aizbēga no Bukarestes. Tajā pašā dienā izplatījās ziņa par populārā ģenerāļa Mila slepkavību, kas radīja sašutumu armijā un vedināja to pāriet nemiernieku pusē. 22. decembra vakarā Čaušesku pāris Tirgovištē 100 km no Bukarestes tika aizturēti un nogādāti vietējā milicijas pārvaldē. Klīst baumas, ka abi gūstekņi vairākas stundas turēti milicijas automašīnā, kamēr miliči klausījās radio un pūlējās atšifrēt, kura no karojošajām pusēm gūs virsroku. Pa to laiku armijas virsnieki, kurus tagad vadīja Securitate marionetes Jona Iljesku izveidotā Nacionālās Glābšanas fronte ieņēma televīzijas ēku.
1989.g.25.decembrī kādā slepenā vietā Bukarestē tika izveidots tribunāls, kur tiesa trīs tiesnešu sastāvā apsūdzēja Čaušesku pāri „noziegumos pret valsti” un abiem piesprieda nāvessodu, kura izpildi translēja televīzijā. Patiesībā šī tiesas prāva atgādināja slikti iestudētu lugu, jo apsūdzētajiem netika dota nekāda iespēja aizstāvēties. Kad notiesātos izveda pagalmā un nostādīja pie sienas, Nikolajs Čaušesku pēkšņi sāka dziedāt Internacionāli, tad iekliedzās: „Nost ar nodevējiem!” Pats Nikolajs Čaušesku no automātu lodēm mira uzreiz, taču viņa sieva Jeļena Čaušesku dažas minūtes raustījās konvulsijās.
Tiesas prāva izpelnījās asu kritiku no starptautiskās sabiedrības puses, taču Nacionālās Glābšanas fronte taisnojās, ka tas esot bijis nepieciešams, jo diktators esot bijis tautā pārāk populārs, tādēļ atstāt viņu dzīvu pilsoņu kara apstākļos bijis pārāk riskanti. Tiesnesis, kurš pārstāvēja apsūdzības pusi, vēlāk izdarīja pašnāvību.
Pēc totalitārā režīma gāšanas NGF transformējās Valsts pagaidu padomē, kuras vadītājs Jons Iljesku vēlāk tika ievēlēts par prezidentu. Rumānijas Tautas Republika tika pārdēvēta vienkārši par Rumānijas Republiku. J. Iljesku, kurš baudīja lielu autoritāti armijā, sauca sevi par reformatoru, jo studiju gados bija pazinis M. Gorbačovu. Līdz 27.decembrim viņš pārliecināja nolikt ieročus pēdējās nepakļāvīgās Securitate vienības. Tikai vēlāk atklājās, ka nemiernieku rokās sagrābtie masu saziņas līdzekļi (radio un televīzija) sniegušas apzināti nepatiesu un pārspīlētu informāciju gan par upuru skaitu, gan par faktisko procesu norisi. Kā izrādījās, tad vienkāršās tautas loma šajos nemieros bija minimāla un galvenās sadursmes tika izcīnītas valsts drošības spēku ( Securitate un milicijas) vienību starpā, no kurām daļa atbalstīja Čaušesku, daļa J. Iljesku.
1990.gada 3.jūnijā tika oficiāli sankcionēta jaunu politisko partiju dibināšana, kas nozīmēja atgriešanos pie parlamentārās demokrātijas. Tai pašā laikā valsts politiskais klimats būtiski nemainījās, jo vara saglabājās tās pašas bijušās elites rokās. Securitate turpināja darboties zem cita nosaukuma radot analogu situāciju ar KGB un FSB mūsdienu Krievijā. Apcietināti tika tikai daži N. Čaušesku ģimenes locekļi un virsnieki, kuri cīnījušies vecās gvardes pusē, taču neviens no represiju dalībniekiem, ne tikai nav sodīts, bet daudzi joprojām ieņem amatus valsts pārvaldē. Ne velti pat T. Džads Rumānijas „aiziešanu no komunisma” sauc par „aizdomīgi gludu.”
Jaunais prezidents J.Iljesku turpināja balstīt savu varu uz vecajām, labajām totalitārisma metodēm. Viņš nedarīja neko, lai novērstu rumāņu nacionālistu izrēķināšanos ar ungāru minoritāti Tirgu Murešā 1990.g.19.martā, kurā tika ievainoti trīssimt cilvēku, kā arī nevilcinājās atvest uz Bukareti savervētus ogļračus, kuri piekāva opozīciju tās mītiņa laikā, kad Iljesku pats sevi apstiprināja par prezidentu uz otru termiņu 1990.g.jūnijā, kas prasīja 21 demonstranta dzīvību un 650 protestētāji tika ievainoti. Pēdējie desmit gadi nav attaisnojuši demokrātijas vārdā nestos upurus, jo Rumānijas ekonomika un iedzīvotāju dzīves līmenis joprojām nav sasniedzis pat 1989.g.rādītājus.
Secinājumi
Nikolaja Čaušesku diktatūra neapšaubāmi bija viens no interesantākajiem periodiem Rumānijas vēsturē. Režīms, kura ārējais spožums spilgti kontrastēja ar iekšējo postu. Lielu lomu tā raksturā ieņēma diktatora sarežģītā personība, kura, par spīti represijām un daudzajiem brīvības ierobežojumiem, ar kvalitatīvas propagandas un īslaicīgas, uz Rietumu pārejošās labvēlības balstītu ekonomisku izaugsmi, spēja nodrošināt sev tādu popularitāti, kāda nav bijusi nevienai citai figūrai rumāņu tautas vēsturē. Pašreizējā nabadzība, kas liedz Rumānijas tautas lielākajai daļai baudīt demokrātijas priekšrocības un apstāklis, ka vara joprojām atrodas vecās politiskās elites rokās rada nostaļģiju pēc N. Čaušesku laikmeta, kad rumāņu nacionālais lepnums sasniedza savu apogeju un labvēlīgu augsni politiskā ekstrēmisma atdzimšanai nākotnē.
Tai pašā laikā augstā līmeņa korupcija, lielā sociālā nevienlīdzība un varasiestāžu brutalitāte, kas šodien tiek saukta par „totalitārisma mantojumu,” lai gan patiesībā Rumānijai kā bizantiska tipa Austrumeiropas valstij šīs parādības bija uzskatāmas par normu jau sen pirms komunistiskā totalitārisma, ko apliecina tās asiņainā vēsture, jo sevišķi 20.gs. vēsture, liek domāt, ka valsts politiskajā kultūrā pārmaiņas, vismaz pagaidām, ir tikai dekoratīvas. Mainījusies ir izkārtne, bet ne politiskā vara savā dziļākajā būtībā, mainījušās ir metodes un lozungi, bet ne varas attieksme pret tautu, pie kā tikai daļēji var vainot N. Čaušesku, jo jāņem vērā, ka pats Čaušesku arī bija sava laika un sabiedrības produkts, kurš attīstīja savu despotisko, totalitāro režīmu atbilstoši Rumānijas nacionālajām īpatnībām un vēsturiskajai pieredzei. Iedrošināmies apgalvot, ka tādi vīri kā Čaušesku, Tito, Hodža nevarētu attīstīt savus neostaļiniskos režīmus Polijā vai Čehoslovākijā tāpēc, ka turienes tautām nekas tāds nebūtu pieņemams un šo valstu sabiedrības nemaz nespētu tāda tipa valstsvīrus radīt, tāpēc jau šo valstu totalitārie režīmi bija visliberālākie un humānākie no visiem paveidiem, turpretī tādā tipiski bizantiskā valstī kā Rumānija, sociālisma celtniecības mēģinājumi notika šādā, despotiskā un nežēlīgā veidā tādēļ, ka vēsturiskās pieredzes un rumāņu tautas mentalitātes dēļ staļiniskā despotija rumāņu tautai bija tuvāka nekā centieni demokratizēt valsti, ko pierāda arī mūsdienu Rumānijas dekoratīvie valsts demokratizācijas centieni.

Izmantotā literatūra:
1. Bolovan P., Pop I. Istorija Rumaņii Moskva 2005., 603-606.,641-670.st.
2. Crampton R.J. Eastern Europe in the Twentieth century Routledge 1994. P. 354-359., P. 399-400.
3. Džads T. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945.gada „Dienas Grāmata” 2007., 692-696, 698-699.lpp.
4. Simons T.W. Eastern Europe in the postwar world The Macmillan Press London, 1993., P.199-205.
5. Spriņģis E. 100 diktatori „Aplis” 2006., 60-66.lpp.
6. Swain G.and N. Eastern Europe since 1945. Palgrave Macmillan 2003., P. 171-174., 221-224.

Fašisma fenomens Rumānijā. Dzelzs gvardes loma, darbība un ideoloģija

Nauris Gekišs

Fašisms kā reakcija uz komunisma draudiem un parlamentārās sistēmas krīzi bija raksturīgs fenomens 20.gs.20-30.gadu Eiropā. Benito Musolīni triumfs 1922.g.Itālijā iedvesmoja reakcionāri un ultranacionāli noskaņoto sabiedrības daļu visā Eiropā, izņemot, protams, PSRS, kā rezultātā dzima dažādas profašistiskas kustības, kuras bija ļoti atšķirīgas un bieži vien pat savstarpēji naidīgas, taču visas šīs organizācijas vienojošie ideoloģiskie postulāti bija: antikomunisms, antiliberālisms, nacionālais šovinisms, militārisms, valsts visvarenības ideja un vadoņa personības kults. Dažās valstīs, kā jau minētajā Itālijā, bez tam arī Vācijā, Austrijā, Spānijā un Portugālē tika nodibinātas fašistiskās diktatūras, demokrātiskajās valstīs, piemēram, Francijā, Lielbritānijā, Beniluksa un Skandināvijas valstīs to ietekme uz sabiedrību bija minimāla, kamēr labēji autoritārie režīmi Latvijā, Igaunijā, Polijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā, Bulgārijā un atsevišķos laika posmos arī pašā Rumānijā tās stingri apkaroja. Rumānijas gadījums ir īpašs ar to, ka fašistiskā organizācija Dzelzs Gvarde, kura vairākkārt mainīja nosaukumu, pārmaiņus gan sadarbojās ar varu, gan konfliktēja ar to. Arī pats fašisma fenomens Rumānijā ieguva tik savdabīgu formu, kā nevienā citā Eiropas valstī, par ko pelna īpašu uzmanību.

Rumānijas fašistiskā organizācija, kura plašāk pazīstama kā Dzelzs Gvarde jeb Garda de Fieri (arī Erceņģeļa Mihaela ordenis, arī „Visu Tēvijai!”) bija unikāla, jo vienīgā centās fašisma ideoloģiju sintezēt ar reliģiju, respektīvi, kristietību. Gvardu lozungs: „Dievs ir fašists!” pietiekoši skaidri izsaka viņu attieksmi pret reliģiju. Šajā ziņā viņi pat gāja daudz tālāk nekā itāļu, spāņu vai portugāļu fašisti, kuri cieši sadarbojās ar baznīcu vai pat vācu nacionālsociālisti, kuri gan iejaucās reliģiskajā dzīvē, taču pat viņi neiedomājās vilkt vienlīdzības zīmi starp reliģiju un savu ideoloģiju. Rumāņu fašisti būtībā radīja ne vien savdabīgu fašistiskās ideoloģijas atzaru, bet arī savu sektantisku reliģijas (rumāņu pareizticības novirzienu). Šai ziņā Dzelzs Gvardei ir kopīgas iezīmes tikai ar vienu profašistisku organizāciju-latviešu Pērkoņkrustu jeb Ugunskrustu, kurš arī zināmā mērā centās ieviest savā ideoloģijā misticisma elementus, lai gan tie balstījās neopagānismā, nevis kristietībā.

Continue Reading

Donavas Bulgārijas kristianizācijas specifika

Elīna Leiša

Bulgārijas kristianizācija ir 9.gadsimta 2.pusi aptverošs process, kura laikā Bulgārija tika pievērsta kristīgajai ticībai. Bulgārijas kristianizācijas laikā pie varas atradās hans un pēc kristīšanas kņazs Boriss I, kurš veica tālredzīgus soļus, lai vispārējā kontektā integrētu Bulgāriju kontinentā un izveidotu tās neatkarīgo baznīcu. Šis process bija ļoti neviennozīmīgs un komplicēts toreizējo starptautisko un arī bulgāru iekšējo zemju nosacījumu dēļ. Šajā esejā tiks atspoguļoti tās īpatnības, kas noteica Bulgārijas kristianizācijas gaitu un orientāciju, kuras rezultātā Bulgārija nosliecās par labu ortodoksālajai baznīcai.
Būtiski atzīmēt, ka Pirmā Bulgārijas impērija (681.-1018.) bija viena no pēdējām nekristītajām pagānu zemēm Eiropā. Krumam un viņam sekojošajiem bulgāru haniem 9.gs. 1.pusē ar iekarojumu palīdzību izdevās būtiski paplašināt Bulgārijas robežas, tajās iekļaujot visu Maķedoniju, mūsdienu Albānijas teritoriju un stabilu piekļuvi izejai pie Adrijas jūras. 852.gadā par Bulgārijas hanu kļuva Boriss I. Starptautiskā situācija bija ārkārtīgi sarežģīta: attiecībās ar Bizantiju pastāvēja konflikts attiecībā uz kontroli pār Maķedonijas teritorijās dzīvojošajām slāvu ciltīm. 855./856.gadā sākās cits konflikts ar Bizantiju, jo tā vēlējās atgūt kontroli pār, tā saucamo, „Diognāles ceļu”, kas savienoja Bizantiju ar Belgradu. Rezultātā Bizantija atkaroja no Bulgārijas arī pāris šajā ceļā esošās pilsētas. Tagadējā Horvātijas teritorijā dzīvojošie slāvi pieteica savas teritoriālās pretenzijas šajā reģionā, bet Vidusdonavas reģionā Bulgārijas intereses sadūrās ar Austrumfranku karalistes un Lielmorāvijas interesēm. Bulgārijas sakari ar to iniciatoru Ludvigu Vācieti kļuva draudu Lielmorāvijai, kura meklēja palīdzību pie Bizantijas 862./863.gadā, tā kā tā šajā teritorijā bija uzsākusi kristīgās ticības sludināšanu ar Kirilu un Metodiju priekšgalā, lai tādejādi panāktu Lielmorāvijas orientāciju Konstantinopoles virzienā un stiprināt Bizantijas ietekmi reģionā.
Arī starptautisko attiecību lielākā mērogā bija vērojams spriedzes pieaugums Romas un Konstantinopoles starpā, kuras sacentās par savu ietekmi Eiropas kristianizācijas procesā un ievadīja slāvu tautu integrāciju dienvid- un centrāleiropā.

Continue Reading

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.