Fašisma fenomens Rumānijā. Dzelzs gvardes loma, darbība un ideoloģija

Nauris Gekišs

Fašisms kā reakcija uz komunisma draudiem un parlamentārās sistēmas krīzi bija raksturīgs fenomens 20.gs.20-30.gadu Eiropā. Benito Musolīni triumfs 1922.g.Itālijā iedvesmoja reakcionāri un ultranacionāli noskaņoto sabiedrības daļu visā Eiropā, izņemot, protams, PSRS, kā rezultātā dzima dažādas profašistiskas kustības, kuras bija ļoti atšķirīgas un bieži vien pat savstarpēji naidīgas, taču visas šīs organizācijas vienojošie ideoloģiskie postulāti bija: antikomunisms, antiliberālisms, nacionālais šovinisms, militārisms, valsts visvarenības ideja un vadoņa personības kults. Dažās valstīs, kā jau minētajā Itālijā, bez tam arī Vācijā, Austrijā, Spānijā un Portugālē tika nodibinātas fašistiskās diktatūras, demokrātiskajās valstīs, piemēram, Francijā, Lielbritānijā, Beniluksa un Skandināvijas valstīs to ietekme uz sabiedrību bija minimāla, kamēr labēji autoritārie režīmi Latvijā, Igaunijā, Polijā, Ungārijā, Dienvidslāvijā, Bulgārijā un atsevišķos laika posmos arī pašā Rumānijā tās stingri apkaroja. Rumānijas gadījums ir īpašs ar to, ka fašistiskā organizācija Dzelzs Gvarde, kura vairākkārt mainīja nosaukumu, pārmaiņus gan sadarbojās ar varu, gan konfliktēja ar to. Arī pats fašisma fenomens Rumānijā ieguva tik savdabīgu formu, kā nevienā citā Eiropas valstī, par ko pelna īpašu uzmanību.

Rumānijas fašistiskā organizācija, kura plašāk pazīstama kā Dzelzs Gvarde jeb Garda de Fieri (arī Erceņģeļa Mihaela ordenis, arī „Visu Tēvijai!”) bija unikāla, jo vienīgā centās fašisma ideoloģiju sintezēt ar reliģiju, respektīvi, kristietību. Gvardu lozungs: „Dievs ir fašists!” pietiekoši skaidri izsaka viņu attieksmi pret reliģiju. Šajā ziņā viņi pat gāja daudz tālāk nekā itāļu, spāņu vai portugāļu fašisti, kuri cieši sadarbojās ar baznīcu vai pat vācu nacionālsociālisti, kuri gan iejaucās reliģiskajā dzīvē, taču pat viņi neiedomājās vilkt vienlīdzības zīmi starp reliģiju un savu ideoloģiju. Rumāņu fašisti būtībā radīja ne vien savdabīgu fašistiskās ideoloģijas atzaru, bet arī savu sektantisku reliģijas (rumāņu pareizticības novirzienu). Šai ziņā Dzelzs Gvardei ir kopīgas iezīmes tikai ar vienu profašistisku organizāciju-latviešu Pērkoņkrustu jeb Ugunskrustu, kurš arī zināmā mērā centās ieviest savā ideoloģijā misticisma elementus, lai gan tie balstījās neopagānismā, nevis kristietībā.


Rumānijas politiskajā dzīvē Dzelzs Gvarde nenoliedzami spēlēja ļoti nozīmīgu lomu no dibināšanas 1927.līdz sagrāvei 1941.g. Autoritārā karaļa Karola II valdība un valdošā elite, kura arī orientējās uz antikomunistisku un nacionāli šovinistisku ideoloģiju, gan flirtēja ar fašistiem, gan apkaroja tos līdz pat Otrajam pasaules karam, kad 1940.g., pakļaujoties Vācijas spiedienam, mēģināja viņus integrēt varas struktūrās, taču nesekmīgi līdz, pēc karaļa gāšanas, Dzelzs Gvardei izdevās iegūt īslaicīgu politisko varu, kurai un arī pašai Gvardes eksistencei beidzot pielika punktu Jona Antonesku militārā diktatūra 1941.g. J.Antonesku režīms gan necentās aizkavēt un pat atbalstīja Dzelzs Gvardes izvērsto teroru pret ebrejiem un čigāniem, kas savā nežēlībā dažreiz pārspēja pat vācu nacionālsociālistus. Arī ar to Rumānijas fašisms ir unikāls, ka savā antisemītismā līdzinājās tikai vācu nacistiem, jo citās fašistu organizācijās, piemēram, itāļu Fasci di Combattimento (Cīņas Savienība) un spāņu Falanga vispār nebija antisemītisma koncepcijas, bet vairums citu Eiropas profašistisko kustību aprobežojās ar antisemītiskiem lozungiem un huligāniskiem incidentiem, iztiekot bez plānveidīgas asinsizliešanas.
Referāta mērķis ir aplūkot un analizēt fašisma fenomena attīstību un tā lomu Rumānijas politikā no 1927.g.līdz 1941.g.
1. Nacionālā ekstrēmisma un antisemītisma saknes rumāņu sabiedrībā
Rumānijas gadījums uzskatāmi pierāda, ka nacionālisms kā sabiedrību sintezējoša ideoloģija var veiksmīgi attīstīties un spēlēt pozitīvu lomu tikai mononacionālā valstī. Rumānija tāda nebija. Multinacionālā valstī nacionālisms neglābjami noved pie sabiedrības šķelšanās un savstarpēja naidīguma un nesaskaņām. Konkrēti Rumānijas gadījumā rumāņu nacionālisms visnotaļ ātri nonāca konfliktā ar tās etnisko minoritāšu- Transilvānijas ungāru, Bukovinas un Besarābijas ukraiņu un Dobrudžas bulgāru-nacionālismu. Pēc Pirmā pasaules kara jaunie teritoriālie ieguvumi ne vien bija remdējuši rumāņu nacionālistu teritoriālās ambīcijas, bet arī atnesuši virkni problēmu. Jaunajā Romania Mare (Lielrumānijā) paši etniskie rumāņi neveidoja absolūtu pārsvaru –tikai 71,9% no iedzīvotāju skaita. Vislielākā minoritāte-7,9% bija ungāri, 4,1% veidoja vācieši, trešā lielākā minoritāte-4,0% bija ebreji, neskaitot tos 0,2%, kuri reģistrējās, kā ungāri vai rumāņi. Ceturtā nozīmīgākā minoritāte bija ukraiņi-3,2%, tiem sekoja 2,3% krievu, 2,0% bulgāru, 1,5% čigānu, 1,0% turku un tatāru un 0,6% gagauzu (tatāru, kuri pieņēmuši kristietību). (4., 329-330.lpp.)
Visas etniskās minoritātes Rumānijā tradicionāli tika uzskatītas par ārzemniekiem, vienalga, vai tie bija zemes pastāvīgie iedzīvotāji kopš viduslaikiem, kā ungāri, ebreji un vācieši vai ieceļotāji kā turki, krievi un ukraiņi. Sevišķi liels naidīgums valdīja ungāru un rumāņu starpā. Transilvānijas ungāri bija atklāti lojāli pret savu etnisko dzimteni nevis Rumāniju un negribēja aizmirst ne savu kādreiz politiski un sociāli priviliģēto stāvokli Austroungārijas impērijas sastāvā, ne to, ka Pirmā pasaules kara rezultātā Transilvānija tika pievienota Rumānijai pēc ilgām un nežēlīgām militārām sadursmēm pēc ārvalstu spiediena, nerēķinoties ar vietējo ungāru gribu. Arī rumāņi baidījās no ungāriem viņu politiskās bezbailības dēļ, kā arī atceroties vēl 1916.g. smagās militārās sakāves. Sevišķi liels sociāls naids pastāvēja starp Transilvānijas rumāņiem, kuri pārsvarā bija zemnieki un ungāriem, kuri bija pārsvarā muižnieki, tādējādi var vilkt paralēles ar latviešu vai igauņu attiecībām ar Baltijas vāciešiem vai Lietuvas un Baltkrievijas poļu muižnieku attiecībām ar lietuviešiem un baltkrieviem.
Otra minoritāte, kas atradās rumāņu nacionālistu „melnajā sarakstā,” bija ebreji. Tam bija vairāki cēloņi. Kā pirmais ir jāmin vēsturiskais reliģiskā antisemītisma mantojums, kurš visspēcīgākais bija lauku apvidos, kas skaidrojams ar neizglītoto rumāņu zemnieku (40,3% analfabētu) lielo reliģiozitāti. Jāpiezīmē, ka Itālijā, Spānijā un Portugālē fašisma ideoloģija tieši tāpēc nevarēja balstīties uz antisemītisma koncepciju, ka šajās zemēs ļoti liela ietekme bija Romas katoļu baznīcai, kas principā ir internacionāla, turpretī Rumānijā kā pareizticīgā valstī un Vācijā, kur dominēja protestantisms, antisemītismam bija auglīgāka sabiedrības kolektīvā apziņa tieši tādēļ, ka pareizticīgo un protestantu baznīcas ir pakļautas valstij un katrā valstī pieskaņotas nacionālajām īpatnībām, kamēr pārliecināts katolis pirmkārt vienmēr būs katolis un tikai tad nacionālists vai savas valsts patriots, toties pareizticība Rumānijā bija dziļi nacionāla rakstura, kas vēsturiski bija izveidojies kā identitāti veidojošs komponents, palīdzot atšķirties no ungāru katoļiem un turku musulmaņiem. Tādēļ arī Dzelzs Gvardei (sk.2.nodaļu) bija viegli integrēt antisemītismu savā ideoloģiskajā koncepcijā.
Otrs cēlonis bija politisks: Transilvānijas ebreji, kuri bija pieņēmuši ungāru kultūru un dzīvesveidu, un par savu dzimto valodu uzskatīja ungāru valodu, solidarizējās ar ungāriem, palikdami lojāli Ungārijai. Tādējādi viņi izpelnījās gan rumāņu nacionālistu naidu, gan ungāru jaunās rasistiski orientētās paaudzes nicinājumu. Lai gan pārējos reģionos vairākums ebreju bija politiski lojāli Rumānijai, viņi vienalga netika ieredzēti, pateicoties izplatītajam mītam, ka komunisms ir ebreju izgudrojums un visi ebreji ir komunisti. Tam par iemeslu kalpoja lielais ebreju inteliģences īpatsvars Komunistiskajā partijā, taču atsevišķi notikumi rāda, ka Rumānijas varasiestādes, par rumāņu vienkāršo tautu nemaz nerunājot, bieži vien pat neatšķīra komunismu no cionisma. Par to liecina 1932.g.maija gadījums, kad trīs žandarmi un vietējais policijas priekšnieks Pansionara Besarābijā spīdzināja vietējo cionistu partijas līderi Samsonu Bronšteinu, mēģinot piespiest viņu atzīties „komunistiskā darbībā,” vēlāk šīs apsūdzības tika atspēkotas.
Bailes no komunistiem, kas brīžiem pieņēma gluži paranoisku raksturu, Rumānijai bija pamatotas, ņemot vērā tās robežkonfliktu ar PSRS, kura joprojām nebija atzinusi Besarābijas aneksiju un uzskatīja to par savu teritoriju (šī iemesla dēļ abām valstīm nebija diplomātisko attiecību līdz pat 30-to gadu beigām) un lielo plaisu starp bagāto valdošo eliti un lielo nabadzīgās rumāņu tautas vairākumu, kas radīja labvēlīgu augsni arī kreisā ekstrēmisma idejām.
Trešais antisemītisma cēlonis rumāņu sabiedrībā bija ekonomiska rakstura. Jāņem vērā, ka Rumānija joprojām bija pa pusei agrāra valsts, kurā jau kopš viduslaikiem dzīvoja liela ebreju minoritāte, kas pārsvarā dzīvoja tieši laukos. Šie ebreji, kuri tradicionāli nodarbojās ar tirdzniecību un augļošanu, faktiski turēja savās rokās vietējo ekonomisko monopolu, ko veicināja gan zemnieku un muižnieku tradicionālā nepatika pret tirgotāja amatu, gan vēsturiskie pret ebrejiem vērstie ekonomiskie ierobežojumi, kas bija izveidojuši veselas ebreju tirgoņu un augļotāju dinastijas. Šī situācija bija identiska Polijas, Ungārijas, Lietuvas, Bulgārijas un Dienvidslāvijas situācijai, kas skaidrojams ar Austrumeiropas atpalikušo ekonomisko attīstību.
Antisemītismam bija pietiekami dziļas saknes ne vien rumāņu vienkāršajā tautā, bet arī inteliģences aprindās. Pirmais redzamākais antisemītisma paudējs rumāņu inteliģences aprindās bija dzejnieks Mihails Eminesku, kurš bija arī radikāls nacionālists un darināja jau pieminēto Romania Mare terminu, taču par „zinātniskā antisemītisma” pamatlicēju Rumānijā tiek dēvēts Jasu Universitātes profesors Aleksandrs Kuza, kurš baudīja lielu popularitāti arī latviešu antisemītu vidū un dibināja Nacionālo Kristiešu Aizsardzības Līgu (Liga Apararea Nationale Crestine). 1922.g.10.decembrī šī organizācija sarīkoja rumāņu studentu ģenerālstreiku, izvirzot prasību samazināt ebreju studentu skaitu augstskolās. Ar daudziem ebreju studentiem notika izrēķināšanās tos piekaujot un dažādi pazemojot. Turpmākajos gados 10.decembris tika pasludināts par studentu svētkiem, kuri neizpalika bez antisemītiskiem incidentiem. Īpaša loma te bija Kristīgo Rumāņu Studentu Nacionālajai Ūnijai, kura iedvesmojās no savu elku M.Eminesku un A.Kuzas idejām.
No 20-to gadu sākuma rumāņu inteliģences, jo sevišķi jaunatnes aprindās arvien populārākas kļuva nacionālā šovinisma, varonīgas nāves kulta un antisemītisma idejas, kas patiesībā nav nekas ārkārtējs, jo iederas vispārējā tā laika Eiropas politisko, sociālo un kulturālo procesu kontekstā. Jautājums par to, kāpēc tieši Rumānijā antisemītisms un nacionālais šovinisms pieņēma tik radikālas formas, ka spēja līdzināties vienīgi vācu nacionālsociālistiem un horvātu Ustašai, bet atsevišķos aspektos pat pārspēja vācu nacionālsociālistus, varētu tikt atbildēts ar rumāņu identitātes problēmas skaidrojumu. Rumāņi, kā jau minēts ir pareizticīgie, taču neizjuta nekādu kulturālu vai lingvistisku saikni ar kaimiņu tautām, kas bija somugru (ungāri) vai slāvu cilmes, jo pieder pie romāņu valodu grupas, kamēr no pārējām romāņu cilmes tautām Rumāniju šķir liels fizisks attālums. Rumāņu inteliģence gan mēģināja meklēt un veidot kādas kulturālas saites ar lielākajām lingvistiski radniecīgajām nācijām: itāļiem un frančiem, jo īpaši pēdējiem; te nozīmīgu lomu spēlēja ne vien Francijas sniegtā militārā un ekonomiskā palīdzība Rumānijai Pirmajā pasaules karā, bet arī lielā Francijas rumāņu diaspora, taču jau 30-tajos gados politiskie notikumi pragmatisku iemeslu dēļ Rumāniju pakāpeniski atsvešināja no Francijas.
Šie rumāņu inteliģences ideoloģiskie meklējumi palika sveši vienkāršajai tautai. Kamēr pilsētu inteliģence pēc sava dzīvesveida, kultūras un mentalitātes bija gandrīz pilnībā rietumnieciskojusies, tikmēr lielākā Rumānijas iedzīvotāju daļa-zemnieki dzīvoja pilnīgi citā pasaulē, kura nebija daudz mainījusies kopš 19.gs., un kurai bija sveša modernā kultūra un mentalitāte. Pastāvēja milzīga plaisa ne vien starp rumāņu pilsētniekiem un zemniekiem, bet arī starp rumāņiem vecās karalistes robežās un pēc Pirmā pasaules kara pievienotajos jauniegūtajos reģionos. Transilvānijas rumāņi, par spīti savam dziļajam naidam pret ungāriem, izturējās nicīgi arī pret pārējiem rumāņiem, lepojās, ka viņu līderi nāk no vienkāršās tautas vidus un viņiem nav savas muižniecības šķiras. Savukārt Besarābijas rumāņi(moldāvi) nebaudīja pārējo, „īsto” rumāņu uzticību, ne vien mazliet atšķirīgās izloksnes un tradīciju dēļ, bet arī gadsimtu ilgās atšķirtības dēļ no pārējās rumāņu nācijas, ko prasīja Besarābijas atrašanās Krievijas impērijas sastāvā.
Svešinieki savas tautas vidū palika arī kara laikā no Grieķijas un Dienvidslāvijas repatriētie bēgļi vlahi jeb kucovlahi, kurus izmitināja Dobrudžas reģionā kā pretsvaru bulgāriem, jo vlahi bija pēc sava dzīvesveida un kultūras īpatnībām ievērojami atsvešinājušies no pārējiem rumāņiem, lai gan viņi ļoti centās un bija pat radikālāki nacionālisti par vietējiem rumāņiem, ar ko izskaidrojams arī tieši vlahu lielais atbalsts Dzelzs Gvardei pēc 1927.g.
Visi minētie aspekti, kopā veidoja labvēlīgu augsni ultranacionālām idejām, ne vien naidīgums pret ungāriem, ebrejiem, čigāniem un bulgāriem, bet arī šie neskaidrās identitātes meklējumi. Fašisma ideoloģija, kas nāca kā visu nāciju vienojošs elements, saliedējot to pret kopīgo ienaidnieka tēlu (ebrejiem, ungāriem un komunistiem) beidzot sniedza atbildes uz jautājumiem, kas plosīja rumāņu jaunatnes prātus. Līdz ar 1927.g., kad uz Rumānijas politiskās skatuves parādījās jauns spēks-Dzelzs Gvarde (Garda de Fieri ) A.Kuza ar savu Nacionāli Kristīgo partiju sava konservatīvisma un mērenības dēļ pamazām zaudēja popularitāti un galarezultātā to piemeklēja līdzīgas organizācijas-Polijas ultranacionālās Romāna Dimovska vadītās Nacionāli Demokrātiskās partijas liktenis-lēna atmiršana dabīgā nāvē.

2. Dzelzs Gvardes loma Rumānijas iekšpolitiskajā dzīvē 1927-1940.g.

Rumānijas fašistu organizācija Ercenģeļa Mihaela leģions (Legion di S. Mischeli) tika dibināta 1927.g., tās vadonis bija Kornēlijs Zela Kodreanu. Par Dzelzs Gvardi to sāka saukt pēc valdības aizlieguma 1930.g., bet pēc 1935.g.tās nosaukums tika mainīts uz „Visu Tēvijai!” Šai kustībai ideoloģiski bija daudz kopīga ar cariskās Krievijas ultranacionālistu, tā dēvēto „melnsimtnieku” kustību, kuras ietekme Rumānijā ienāca caur Besarābiju (tag.Moldovu) kopš 1905.g. revolūcijas Krievijā; abas kustības saistīja ne vien antisemītisms, pareizticība un reakcionārisms, bet arī ercenģeļa Mihaela kults. Ercenģeļa Mihaela ordenis plaši spekulēja ar pareizticīgo rumāņu reliģiozitāti un zemnieku dzīvesveida un konservatīvo vērtību idealizāciju, kuru pretstatīja pilsētnieku un inteliģences aprindās dominējošajam materiālismam, brīvdomībai un kosmopolītismam. Pilsētnieku kosmopolītisko kultūru viņi dēvēja par „iedomu kultūru,” kas viņuprāt parazitēja uz zemnieku nacionālās „darba kultūras” rēķina.
Materiālisms, brīvdomība un kosmopolītisms tika dēvēti par „žīdiskām vērtībām” un tradicionāli saistīti ar ebreju inteliģenci, kuru uzlūkoja par šīs pseidovērtību sistēmas izgudrotājiem un galvenajiem sludinātājiem. Kā alternatīvu „žīdiskajām pseidovērtībām” K.Kodreanu un viņa sekotāji piedāvāja reliģioza misticisma un nacionāla šovinisma mistrojumu. Spēcīgākie Dzelzs Gvardes ideologi bija dzejnieks Mirča Eliade un Bukarestes Universitātes filozofijas profesors Naje Jonesku, kuri ieguva popularitāti ar savām publikācijām presē, kurās apsūdzēja ebreju uzņēmējus valsts smagās ekonomiskās situācijas izraisīšanā, bet ebreju inteliģenci-sabiedrības kulturālā un morālā pagrimuma veicināšanā.
Tai pašā laikā, organizācijai nebija vienotas programmas, bet pašu Kodreanu tas neuztrauca, viņam tiek piedēvēti vārdi: „Šī valsts sabruks cilvēku nevis programmu trūkuma dēļ.” Pati Dzelzs Gvardes struktūra un daudzi politiski ekonomiskie lozungi bija franču ultranacionālistu kustības Action Francaise (Franču Lieta) un tās galvenā ideologa Šarla de Morruā ideju plaģiāts, bet no itāļu fašistiem un vācu nacistiem viņi patapināja sveicienu ar paceltu labo roku un vadoņa personības kulta elementus. No savas organizācijas biedriem Kodreanu prasīja fanātisku lojalitāti, dzelžainu disciplīnu, askētisku dzīvesveidu un gatavību ziedoties mistiskās idejas vārdā. Viņa ideāls bija viduslaiku krusta karotājs-moceklis, kas atstāja lielu iespaidu gan uz garīdzniecību, gan uz reliģiozo un neizglītoto zemniecību, gan uz jaunatni, kura, vīlusies modernismā, meklēja sev jaunu ideoloģisko alternatīvu. Tai pašā laikā daudzas Kodreanu prasības bija tuvas vienkāršajai tautai, respektīvi, vēršanās pret korupciju, birokrātiju, ierēdņu un politiķu nekompetenci un sociālo netaisnību.
Dzelzs Gvardes popularitāti detalizēti skaidro divas teorijas: pirmā, kuru izvirza Henrijs Lī Robertss, to saista ar straujajām sociālajām pārmaiņām 20-to gadu beigās, kas krasi palielināja sociāli deklasēto Rumānijas sabiedrības daļu radot labvēlīgu augsni politiskajam ekstrēmismam. Otrā teorija, kuras autors ir Eižens Vēbers, saista Gvardes pievilcību ar valsts daļām, kurās nabadzība bija dziļi iesakņojusies, kā arī citu partiju pilnībā aizmirstajiem sociālajiem slāņiem, tādējādi aizpildot to tukšumu, ko bija radījusi sociālā marginalitāte.
Popularitātes celšanas nolūkos Kodreanu organizācija piedalījās dažādās altruistiskās akcijās: palīdzēja zemniekiem novākt ražu, kā brīvprātīgie piedalījās tiltu un ceļu būvē. Tai pašā laikā izvērsa teroru jeb „taisnīgu vardarbību” kā viņi to dēvēja pret korumpētiem ierēdņiem, uzurpējot to sodīšanas tiesības tautas vārdā. Ar to nodarbojās organizācijas ietvaros izveidota speciāla „modrības komiteja,” kuras sastāvā pārsvarā bija atvaļināti virsnieki. Arī pats K.Kodreanu nevairījās personiski iesaistīties politiskā vardarbībā, jau 1925.g. viņš tika saukts tiesas priekšā par Jasu policijas prefekta slepkavību, taču attaisnots.
Kaut arī kustība pret režīmu vērsa dažādus atmaskojumus, tās attiecības ar varas iestādēm, kā jau gandrīz visām fašistu kustībām Eiropā, bija visnotaļ divdomīgas. Izņemot premjerministru Georgu Mironesku un viņa valdības iekšlietu ministru Jonu Mihalaši 1930-1931.g., pārējās valdības Dzelzs Gvardi pacieta, gan pieverot acis uz tās aktivitātēm, gan dažreiz pat sadarbojoties kopīgās akcijās pret komunistiem un citiem karaļa Karola II režīma pretiniekiem. 1933.g.premjers Jons Georgs Duka paziņoja par savu lēmumu likvidēt Dzelzs Gvardi, taču tika noslepkavots. Fakts, ka varas iestādes nevajāja slepkavas un ļāva Dzelzs Gvardei arī turpmāk darboties, kā arī teroristu lielā finansiālā pārticība met aizdomu ēnu uz valdošo oligarhiju, kuru veidoja karalim pietuvinātie uzņēmēji, militāristi un aristokrāti. Dzelzs Gvardes pastāvīgais finansists bija karaļa favorīts un lielrūpnieks Nikolajs Malaksa. Šajā aspektā Rumāniju var salīdzināt ar Itāliju un Vāciju, kur arī valdošā oligarhija izvēlējās atbalstīt fašistus, kuros redzēja pretspēku komunistiem, jeb mazāko ļaunumu no abiem, tikai ar to atšķirību, ka Rumānijā fašisti neieguva absolūtu politisku varu, bet bija spiesti samierināties ar varas asinssuņu lomu, vēršoties pret kreiso opozīciju.
Tajā pašā laikā pati Gvarde bieži vien kļuva par žandarmērijas zvērību upuri, kas parasti bija žandarmu atriebība par viņu kolēģu slepkavībām. Tādējādi 30-tajos gados politiskā vardarbība tika padarīta par normu, kad Dzelzs Gvarde un karaļnams kopīgiem spēkiem satriekuši kreiso opozīciju, savstarpēji sacentās par ekstrēmi noskaņoto tautas masu simpātijām. Tādējādi politiskais ideālisms, kas sasniedza vēl nepieredzēti augstu pacēlumu, izrādījās drausmīgāks par agrāko korupcijas un cinisma gaisotni, bet pats baisākais ir tas, ka gan valdošā elite, gan vienkāršās tautas masas kaismīgi nodevās vardarbībai un sveica to ar aplausiem.
1933.g.decembrī rumāņu konservatīvie un liberālie spēki apvienojās, lai nepieļautu fašistu uzvaru nākamajās vēlēšanās. Toreizējais premjerministrs J.G.Duka, lai iegūtu vajadzīgos 40% vēlētāju balsu un tādējādi noturētos pie varas, izveidoja kopēju vēlēšanu bloku no sava liberāļu spārna, Aleksandra Vaidas-Vojvoda vadītajiem ultranacionālistiem, kuri bija atšķēlušies no bijušās Nacionālo Zemnieku partijas, Nikolaja Jorgas vadīto Nacionāli Demokrātisko partiju un vācu minoritātes pārstāvjiem. Tādēļ Dzelzs Gvarde bija spiesta meklēt sev sabiedrotos. Kodreanu noslēdza sadarbības līgumu ar Georgu Bratianu un Nacionālo Zemnieku partijas vadoni Jūliju Maniu. Dīvainā kārtā šo līgumu atzina arī komunisti, kuri tobrīd atradās pagrīdē, lai gan vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, tieši J.Maniu vienošanās ar Dzelzs Gvardi tika nosaukta par vienu no viņa lielākajiem „grēkiem.”
1937.g.20.decembra vēlēšanās visvairāk balsu-35, 92% un 153 deputātu vietas ieguva karalim lojālā premjerministra Georga Tataresku partija. No opozīcijas partijām Jūlijs Maniu ieguva 20, 40% balsu un viņa Nacionālā Zemnieku partija tādā kārtā tika pie 86 deputātu vietām parlamentā, Kornēlijs Kodreanu ar savu Dzelzs Gvardi iemantoja 15,58% balsu un 66 deputātu vietas, bet viņa sabiedrotais Georgs Bratianu- 3,89% balsu un 16 deputātu vietas parlamentā. Dzelzs Gvardes sīvākie ideoloģiskie konkurenti, profesora Aleksandra Kuzas un dzejnieka Oktaviāna Gogas vadītā Nacionāli Kristīgā partija ieguva tikai 9,15% un 39 deputātu vietas parlamentā. Grigores Juniana bloks, kas bija atšķēlies no Nacionālās Zemnieku partijas, ieguva 2,25% balsu, bet ungāru minoritāti pārstāvošā partija-4,43% un 19 vietas. Vēlētāju aktivitāte bija ļoti zema, un piedalījās tikai 66% balsstiesīgo vēlētāju, kas liecināja par sabiedrības vilšanos parlamentārismā.
Kodreanu Dzelzs Gvarde, kā redzams, bija trešā populārākā partija valstī un, saskaņā ar demokrātijas principiem, tai teorētiski pienācās tiesības veidot valdību, turklāt klīda baumas, ka Kodreanu patiesībā ieguvis vairāk balsu, taču vēlēšanu rezultāti tikuši viltoti par labu karaļa favorītam G.Tataresku. Ņemot vērā sabiedrības ekstrēmo noskaņojumu, Karols II tomēr neiedrošinājās būtu tik nekaunīgs, lai vēlreiz ieceltu Tataresku premjerministra amatā un nolēma sašķelt ultranacionālistu nometni 1937.g.28.decembrī uzticot mazākuma valdības veidošanu Dzelzs Gvardes konkurentiem Nacionāli Kristīgajai partijai. Jau pirmajās 45 valdīšanas dienās A.Kuza un O.Goga demonstrēja savu politisko nemākulību un izraisīja valsts mēroga banku krīzi un starptautisku skandālu, nesekmīgi vēršoties pret ebreju uzņēmējiem. Pēdējā brīdī viņi atjēdzās un 1938.g.8.februārī noslēdza modus vivendi ar Kodreanu, taču tas tika darīts daudz par vēlu. Jau pēc divām dienām, 1938.g.38.februārī karalis Karols II izmantoja valdošās koalīcijas radīto krīzi, lai apturētu konstitūcijas darbību, izsludinot ārkārtas stāvokli, un atlaistu parlamentu.
Par jauno valdības vadītāju nozīmēja kandidātu, pret kuru viņa autoritātes dēļ nevarēja būt nekādu formālu iebildumu nevienai politiskai grupai Rumānijā, izņemot komunistus, kuri tobrīd, kā jau minēts, atradās ārpus likuma. Tas bija Rumānijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Mirons Kristi, kurš gan pildīja tikai butaforijas funkciju, jo reālais valdības vadītājs bija karaļa ieliktenis vicepremjers Armands Kalinesku. 1938.g.24.februārī ar plebiscīta lēmumu pieņēma jaunu konstitūciju, par kuru, saskaņā ar oficiālajiem datiem nobalsoja 4milj.282tūkst.581 balss pret 5483 balsīm. Tā kā balsošana bija atklāta un obligāta, rezultāti nav uzskatāmi par objektīviem. Turpmāk parlamentu drīkstēja sasaukt tikai pēc karaļa iniciatīvas, prefektus iecēla pats karalis, tika pastiprināta cenzūra un arī citādi paplašinātas karaļa un varas iestāžu pilnvaras. (1., 561.st.)
Faktiski tādējādi tika legalizēta karaļa jau uzsāktā varas centralizācija, taču Dzelzs Gvardei tajā netika paredzēta nekāda loma. Kodreanu bija izpildījis savu funkciju valdošās elites interesēs un saņēma pavēli izformēt savu partiju, ko viņš paklausīgi arī darīja, pēc principa „moris savu ir paveicis, moris var iet.” Viens no viņa paklausības iemesliem varēja būt arī slepenā finansējuma apsīkums, ko līdz šim piegādāja valdošā oligarhija jau pieminētā N.Malaksas personā.
1938.g.22.februārī Kodreanu paziņoja par savu aiziešanu no politikas un vēlmi doties pagaidu trimdā uz Itāliju, taču valdība acīmredzami nevēlējās pieļaut, ka Kodreanu ārzemēs varētu izvērst kādu difomāciju pret saviem bijušajiem saimniekiem un atņēma viņam pasi. 19.aprīlī Kodreanu tika arestēts un notiesāts uz sešiem mēnešiem cietumā par neslavas celšanu savam bijušajam politiskajam konkurentam Nikolajam Jorgam. 1938.g.27.maijā viņš tika tiesāts vēlreiz par sazvērestību pret valsts varu un notiesāts uz desmit gadiem spaidu darbos. 1938.g.29-30.novembra nakts iegāja Rumānijas vēsturē kā „Vampīru nakts” (analoģija ar Hitlera „Garo Nažu nakti”), kad Kodreanu un vēl trīspadsmit viņa ieslodzītos partijas biedrus šķietami „nošāva bēgšanas mēģinājuma laikā,” kaut gan fakti liecina, ka viņi tikuši spīdzināti līdz nāvei.
Pēc Kodreanu nāves fašistu aktivitātes Rumānijā īslaicīgi pierima. Sekojošā karaļa Karola II diktatūra no ekonomiskā viedokļa iezīmējās kā neoliberālisma periods, kas nesa īslaicīgu labklājības pieaugumu pilsētu iedzīvotājiem, ko sekmēja straujā valsts industrializācija, kas gan notika uz lauksaimnieku rēķina. Par Rumānijas naftas resursiem ekonomiskās krīzes atveseļošanās laikā sacentās Vācija, Itālija, Francija un Lielbritānija, kas ļāva tai faktiski diktēt naftas cenas. Lai arī nedroša un īslaicīga, šī labklājība tomēr mazināja politisko ekstrēmistu popularitāti, jo vairoja sabiedrības apmierinātību ar režīmu. Vislielākā loma te bija Rumānijas ciešajiem ekonomiskajiem sakariem ar Vāciju, kura par augstām cenām iepirka tās naftu un lauksaimniecības produktus. Lai gan Kodreanu un citu vadošo Dzelzs Gvardes darbinieku slepkavības saniknoja Ādolfu Hitleru, kurš atklāti simpatizēja sev ideoloģiski tuvajiem dzelzs gvardiem, un īslaicīgi pasliktināja Rumānijas attiecības ar Vāciju, liekot daudzām augstām vācu amatpersonām atteikties no Rumānijas valdības piešķirtajiem valsts apbalvojumiem, Karols II šo „vainu” Vācijas diktatora acīs izpirka piešķirot plašas privilēģijas Transilvānijas vācu (sakšu) minoritātei. Galu galā Vācija, kā pierāda arī tālākie notikumi, bija gatava upurēt ideoloģisko „brālību” pragmatiskās interesēs.
1938.g.15.decembrī Karols II nodibināja Nacionālās Atdzimšanas Fronti, kurā obligāti bija jāiestājas visiem ierēdņiem, pārējās partijas aizliedza, skolniekiem obligāti bija jāiestājas „Tēvzemes Aizsargos,” bet studentiem jāstājas „Studentu Nacionālajā Frontē.” Daudzi bijušie un pēc Vācijas spiediena reabilitētie Dzelzs Gvardes biedri pārgāja karaļa partijā. 1940.g.1.jūnijā NAF pārdēvēja par Nācijas partiju, kurai vajadzēja kļūt par fašisma butaforiju, lai izpatiktu gan sabiedrotajai Vācijai, gan ekstrēmi noskaņotajām tautas masām, taču tā nekad neguva tautas masās vērā ņemamu atbalstu.
Visi brīvībā esošie Dzelzs Gvardes biedri tomēr nebija gatavi sadarboties ar režīmu pēc tā, kas bija noticis ar viņu dievināto vadoni. 1939.g.21.septembrī radikālais gvardu spārns atrieba Kornēliju Kodreanu nogalinot karalim uzticīgo Armandu Kalinesku, kurš pēc patriarha Mirona Kristi nāves 1938.g.martā bija kļuvis par premjerministru. Ar šo rīcību Dzelzs Gvardi tikai izdarīja lāča pakalpojumu paši sev, jo deva ieganstu karalim beidzot izrēķināties ar politiskajiem pretiniekiem. Paši gvardi, saskaņā ar savas organizācijas bruņnieciskajiem likumiem, kas prasīja uzņemties politisku atbildību, padevās varas iestādēm un tika sodīti ar nāvi. Sekoja plašas represijas pret Dzelzs Gvardes biedriem visā valstī. Pakļaujoties Ā.Hitlera spiedienam, karalis tomēr bija spiests izrēķināšanos pārtraukt. Ar ieganstu, ka varas iestādes nav spējušas aizsargāt A.Kalinesku, viņš atlaida valsts policijas un slepenpolicijas vadītājus, bet jau 1940.g.janvārī atbrīvoja vairākus simtus ieslodzīto gvardu, savukārt vairākiem tūkstošiem trimdā izsūtīto ļāva atgriezties mājās ar noteikumu, ka viņi iestāsies karaļa partijā. Par jauno Dzelzs Gvardes vadoni kļuva Horijs Sima, kurš turpināja pārmaiņus gan aplidot, gan izaicināt karali un pastāvošo režīmu, kurš kļuva arvien vājāks. Ar šo brīdi Dzelzs Gvardes loma un Rumānijas politika iegāja jaunā fāzē, par kuru tiks klāstīts atsevišķā nodaļā.
Dzelzs Gvardes triumfs un sagrāve 1940-1941.g. Tās loma Holokaustā
1940.g.26.jūnijs bija liktenīgs Rumānijai. PSRS vadītājs Josifs Staļins, pēc Baltijas valstu sagrābšanas nolēma pilnībā izmantot Hitlera slepeni dotos solījumus, kuri bija atrunāti Molotova-Ribentropa paktā, un iesniedza Rumānijai ultimātu, pieprasot atdot Besarābiju un Bukovinas ziemeļu daļu, kas patiesībā nebija nekas šokējošs, ja ņem vērā, ka šīs teritorijas pirms Pirmā pasaules kara bija Krievijas impērijas sastāvdaļas. Karols II steidza konsultēties ar Berlīni, cerot uz tās atbalstu, taču Trešā Reiha valdība ieteica viņam piekāpties. Divas dienas vēlāk Besarābijā un Ziemeļbukovinā iemaršēja Sarkanā armija. 1940.g.1.jūlijā Rumānija atteicās no 1939.g.13.aprīlī dotajām britu un franču garantijām. Pēc trīs dienām premjers G.Tataresku demisionēja un viņa pilnvaras tika nodotas provāciskajam uzņēmējam Jonam Gigurtu, kurš 11.jūlijā paziņoja par Rumānijas izstāšanos no Tautu Savienības un 13.jūlijā deklarēja Rumānijas vēlmi pievienoties Tērauda asij.
Rumānijas centieni iemantot vācu protekcionismu nāca novēloti. Redzot Rumānijas vājumu, arī Ungārija un Bulgārija sāka izteikt savas prasības. 1940.g.21.augustā Bulgārija panāca vienošanos par Dienviddobrudžas apgabala, kuras iedzīvotāju 80% nebija rumāņi, atdošanu atpakaļ Bulgārijai. 1940.g.7.septembrī tika noslēgts Krajovas līgums, kas nostiprināja šo vienošanos. Ungārijas un Rumānijas teritoriālo konfliktu kā vidutāji uzņēmās atrisināt Itālija un Vācija. Saskaņā ar Otro Vīnes arbitrāžu 1940.g.30.augustā Ungārija atguva 2/5 no Transilvānijas teritorijas, ko bija zaudējusi 1919.g. Kopā PSRS, Bulgārija un Ungārija atņēma Rumānijai 1/3 daļu tās teritorijas, 2/5 aramzemju, 2/5 mežu un 6milj,jeb 1/3 daļu iedzīvotāju, no kuriem 1/2 bija etniskie rumāņi.
Karols II bija zvērējis savai tautai, ka neatdošot „ne vienu pašu vagu mūžīgās Rumānijas zemes.” Tagad viņš bez pretošanās un tautas akcepta bija atdevis 1/3 daļu teritorijas. Tā bija zaļā gaisma fašistiem, kuri izmantoja tautas sašutumu, lai sāktu sacelšanos. Pēc asiņainiem nemieriem 1940.g.6.decembrī Karols II novēlēja troni savam 19 gadu vecajam dēlam Mihajam un devās trimdā uz Spāniju, vēlāk uz Brazīliju un beidzot uz Portugāli. Rumānijā tika izveidots ģenerāļa Jona Antonesku un Dzelzs Gvardes līdera Horija Simas diumvirāts, kas bija kompromiss starp armiju un fašistiem. Spēcīgākas pozīcijas un lielāks tautas atbalsts bija gvardiem nevis novājinātajai un demoralizētajai armijai. 1940.g.14.septembrī Dzelzs Gvarde beidzot piepildīja savu sapni par varas sagrābšanu, aizliedzot visas pārējās partijas un sākot „nācijas morālās un materiālās atjaunotnes pienākuma izpildi,” kas nozīmēja teroru pret visu veidu politisko opozīciju kā arī ebreju un čigānu minoritātēm. Atzīmējot Kodreanu nogalināšanas otro gadskārtu, gvardi noslepkavoja viņa seno ienaidnieku Nikolaju Jorgu un bijušo ekonomikas ministru no Nacionālās Zemnieku partijas Vergiliju Madgearu.
Ar sevišķu nežēlību Dzelzs gvardi vērsās pret ebrejiem. Pirmos ebrejus diskriminējošos likumus Rumānijā pieņēma jau provāciskā Jona Gigurtu valdība 1940.g.8.augustā, kura slēdza ebreju reliģiskās skolas un sabiedriskās organizācijas, nacionalizēja ebreju draudžu īpašumus, samazināja ebreju studentu kvotas augstskolās, aizliedza ebreju kristīšanu un laulības starp ebrejiem un neebrejiem, kā arī pieņēma citus likumus pēc hitleriskās Vācijas parauga, lai izstumtu ebrejus no ekonomiskās, politiskās un kultūras dzīves. Ekstrēmistus tas neapmierināja un tie sāka ebreju grautiņus, kurus zināmā mērā provocēja arī paši ebreji, kuri 1940.g.28.jūnijā Besarābijā un Bukovinā bija sagaidījuši padomju karaspēku ar ovācijām, bet aizejošo rumāņu karaspēku bija pavadījuši ar ņirgāšanos. Tagad militāristi un fašisti sāka kopīgu izrēķināšanos ar ebrejiem, kurā piedalījās arī vienkāršās tautas masas. Visaptverošais terors ne vien pret ebrejiem, bet arī izrēķināšanās pašu rumāņu starpā darīja bažīgu pat nacistisko Vāciju, kura vēlējās redzēt stabilu un disciplinētu Rumāniju kā savu sabiedroto placdarmu PSRS pierobežā.
Dzelzs gvardu liktenīgā kļūda bija viņu mēģinājumi sākt armijas virsnieku kadru „tautiskošanu,” respektīvi, Gvardei nelojālo virsnieku represēšanu. Ģenerālis Antonesku to negrasījās paciest un ar sabiedrotās Vācijas akceptu un karaļa Mihaja I atbalstu, kurš bija piešķīris viņam maršala pakāpi, lai 1941.g.21.janvārī sāktu Dzelzs Gvardes fizisku iznīcināšanu, apsūdzot to valsts apvērsuma mēģinājumā. Līdz 24.janvārim turpinājās asiņainas sadursmes starp gvardiem un militāristiem. Paralēli abas puses turpināja slepkavot ebrejus. Gvardiem vien tiek piedēvēta vaina 120 ebreju nogalināšanā Bukarestē, bet vēl lielākas zvērības notika lauku apvidos, kur gvardi ņirgājās par ebrejiem, uzkarot viņus uz dzelzs āķiem, kas domāti kūpinātas gaļas pakarināšanai un pieliekot viņiem uzrakstu „Košer gaļa.”
Pēc trīs dienu ilgām bruņotām sadursmēm visa valsts pilnīgi nonāca J.Antonesku režīma kontrolē. Visi Dzelzs Gvardes biedri tika sodīti ar nāvi vai gāja bojā apšaudēs. Jāpiezīmē, ka, par spīti gvardu patoloģiskajai nežēlībai, viņi nepaguva nogalināt ne uz pusi tik daudz ebreju, cik vēlāk paguva izdarīt J.Antonesku militārais režīms, kurš pēc būtības bija tikpat fašistisks kā Dzelzs Gvarde. 1941.g.februārī sākās ebreju privātpersonu īpašumu ekspropriācija, kuras galvenais vadmotīvs bija drīzāk prozaiska mantkārība nevis naids pret ebrejiem. To pavadīja ebreju aresti, spīdzināšanas un nošaušanas parasti apsūdzot viņus „komunistiskā darbībā” vai spiegošanā PSRS vai Lielbritānijas labā. 1941.g.29-30.jūnijā notika bēdīgi slavenais Jasu grautiņš, kura upuru skaits tiek lēsts no 7 000-13 000. Interesanti, ka šajā grautiņā kopā ar rumāņiem piedalījās arī ebrejiem līdzīgā statusā esošie čigāni, kas varētu būt skaidrojams ar iespēju vienkārši iedzīvoties uz terora rēķina izlaupot ebreju mājas un īpašumus. Tajā pašā gadā ar J.Antonesku pavēli tika izveidotas koncentrācijas nometnes Rumānijas ziemeļos, kurās ieslodzīja 150 000 ebreju, no kuriem izdzīvoja tikai 25 000.
Pēc Rumānijas iesaistīšanās karā pret PSRS Vācijas pusē 1941.g.jūlijā, rumāņu armija un žandarmērija nežēlīgi atriebās Besarābijas un Bukovinas ebrejiem par līksmajām demonstrācijām ar kurām ebreji bija sagaidījuši Sarkano armiju 1940.g. Žandarmērijas ģenerālis K.Z.Vasiliu pavēlēja visus pilsētas ebrejus ieslodzīt geto, bet laukos veikt curatarea terenului („zemes attīrīšanas”) politiku, kas nozīmēja lauku ebreju fizisku iznīcināšanu. No 150 000 ebreju, kuri tur dzīvoja pirms kara, pēc Holokausta palika tikai 7 000. Ne mazāka bija rumāņu nežēlība arī pret ebrejiem vācu un rumāņu kopīgi okupētajā Ukrainā. Pats J.Antonesku izdeva pavēli nogalināt 50 „ebreju komunistus” uz katru rumāņu zaldātu, kurš kritīs no padomju partizānu lodes. Vislielākā apmēra rumāņu veiktā izrēķināšanās ar ebrejiem notika okupētajā Odesā 1941.g.24-25.oktobrī pulkvežleitnantu N.Deleanu un N.Nikolesku vadībā, kad, atriebjoties par rumāņu okupantu armijas komandpunkta uzspridzināšanu, ko 16.oktobrī veica padomju pagrīdnieki, tika nogalināti 35 000 ebreju, vairums nošauti vai dzīvi sadedzināti. Kopā okupētajā Ukrainā, Besarābijā un Bukovinā Otrā pasaules kara laikā iznīcināja aptuveni 270 000 ebreju.
Tajā pašā laikā 130 000 ebreju no „vecās Rumānijas” (Pirms Pirmā pasaules kara teritorijas robežās) deportēja uz Piedņestras reģionu. Līdz 1943.g.sākumam 60 000 no izsūtītajiem jau bija gājuši bojā. 1943.g.februārī Rumānijas valdība piedāvāja Londonai atļaut izbraukt uz britu pārvaldē esošo Palestīnu atlikušajiem 70 000 ebreju. Tas skaidrojams ar cinisku Rumānijas valdības vēlmi šādā veidā tikt pie naudas, iekasējot to no ebreju pārvadāšanas un varbūt arī kā signāls britiem par gatavību sadarboties, apzinoties Vācijas drīzo sakāvi. Briti nepiekrita un vīlies Antonesku turpināja Rumānijas „rumāniskošanas” respektīvi, ebreju iznīcināšanas politiku. Pēc kara, kad Rumānija kapitulēja un tās teritoriju ieņēma padomju karaspēks, maršals J.Antonesku un bēdīgi slavenais ģenerālis K.Z.Vasiliu tika sodīti ar nāvi.
Izvērtējot Holokaustu Rumānijā, jāsecina, ka daudz lielāka loma tajā bija J.Antonesku režīmam nekā Dzelzs Gvardei. Pati Dzelzs Gvarde kopumā nogalinājusi „tikai” 10% no visiem Rumānijā iznīcinātajiem ebrejiem, no tiem lielāko daļu turklāt jau pirms Otrā pasaules kara, turpretī ciešā sadarbība ar hitlerisko Vāciju un visaktīvākā ebreju, kā arī čigānu, iznīcināšana ir tieši J.Antonesku režīma nopelns. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka gvardu pastrādātās slepkavības savā nežēlībā parasti pārspēja militāristus.
Rumānijā vienkāršās tautas masas iesaistījās Holokaustā daudz aktīvāk nekā pašā Vācijā un Rietumeiropā, kas varētu būt saistāms gan ar jau minēto sabiedrības analfabētismu un no tā izrietošo reliģiozitāti, kas palīdzēja iekonservēt tradicionālos antisemītiskos aizspriedumus, gan ar lielo tautas nabadzību, jo ebreju grautiņus biežāk motivēja parasta mantrausība nevis stabila antisemīta pārliecība. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka „vecās Rumānijas” teritorijā ebreji cieta mazāk nekā Transilvānijā vai Besarābijā, vai Bukovinā, vai rumāņu okupētajā Ukrainā. To varētu skaidrot ar daudz zemāko etnisko spriedzi, kāda valdīja „vecās” karalistes teritorijās. Transilvānijā ar vienlīdz lielu entuziasmu ebrejus slepkavoja gan rumāņi, gan ungāri, gan vācieši. Traģiski, bet savstarpēji naidīgās ungāru un rumāņu tautas saliedēja kopīgais naids pret ebrejiem. Jebkurā gadījumā, Holokausta notikumi un lielā rumāņu tautas aktivitāte tajā spilgti ilustrē to, cik dziļas bija nacionālā ekstrēmisma un tā atvases- fašisma saknes rumāņu sabiedrībā.

Izmantotās literatūras saraksts
1. Bolovan P., Pop I. Istorija Rumaņii Moskva 2005. 558-563.st.
2. Crampton R.J. Eastern Europe in the Twentieth century Routledge 1994.P.109-118.
3. Rosenzweig C.H. , Wyman D. The worlds react to the holocaust The Johns Hopkinss University Press 1996., P.227-252.
4. Rotčailds Dž. Austrumeiropas valstis starp pasaules kariem Zvaigzne ABC 1999., 356-373.lpp.
5. Stranga A. Ebreji un diktatūras Austrumeiropā 1926-1940. Rīga 2002., 307-319.lpp.

Tags: XX gs., Gekišs_Nauris, Rumānija

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.