Jaroslavs Hašeks (1883-1923)-čehu satīras lielmeistars

Nauris Gekišs


Ieskats rakstnieka biogrāfijā
Izcilais čehu rakstnieks, satīriķis un sabiedriskais darbinieks Jaroslavs Hašeks dzimis Prāgā 1883.g.30.aprīlī ģimnāzijas skolotāja Jozefa Hajeka Hašeka un Katrīnas Hašekas ģimenē, uzauga kopā ar brāli Bohuslavu. Hašeku ģimene cēlusies no zemniekiem, J. Hašeka vectēvs savulaik piedalījies 1848.g. revolūcijā, turpretī tēvs jau agri pametis lauku dzīvi un, pēc izglītības iegūšanas, devies uz Prāgu, kur pievērsies pedagoga darbam. J. H. Hašeka dzīve gan nebija veiksmīga, jo viņš slimoja ar vēzi un, jādomā, sāpju mudināts, nodevās pārmērīgai alkohola lietošanai, kuras dēļ zaudēja skolotāja amatu un vēlāk arī bankas kasiera vietu.
Kad Jaroslavam bija trīspadsmit gadu, nomira viņa tēvs un ģimene nonāca smagos materiālos apstākļos, turklāt pats Jaroslavs tika izslēgts no ģimnāzijas par piedalīšanos demonstrācijā. Jāpiezīmē, ka 19.gs. beigas bija saspringts laiks Austroungārijas impērijā, kad pieauga nacionālā separātisma tendences ne tikai Čehijā, bet arī Ungārijā, Polijā, Horvātijā un Bosnijā, arī Prāgā visai bieži notika gan demonstrācijas, gan sadursmes starp čehu un vācu studentiem, kurās Hašeks, nespēdams palikt malā, aktīvi iesaistījās.
Pēc darba zaudējuma, jauneklis kādu laiku strādāja par aptiekāra mācekli, šajā darbā viņš varēja daudz laika atlicināt lasīšanai un turpmāk izglītojās pašmācības ceļā. Pēc mātes lūguma viņš iestājās Prāgas komercskolā, kuru beidza 1902.g., paralēli nodevās arī pirmajiem literārajiem mēģinājumiem kopā ar draugu Hajeku pat izdeva dzejoļu grāmatu „Maija saucieni,” kura gan neguva panākumus. Pēc komercskolas beigšanas J. Hašeks strādāja bankā, taču ne ilgi, jo nolēma doties uz Dienvidāfriku, lai kā brīvprātīgais cīnītos būru pusē. Tā kā angļu-būru karš (1899-1902) tai pašā gadā beidzās, viņš bija spiests savu ceļojumu pārtraukt jau Sicīlijā un atgriezties mājās. Šī odiseja tomēr nebija veltīga, jo tieši tās laikā nobrieda jaunā censoņa apņemšanās savu dzīvi veltīt literāri radošam darbam.
Atgriezies Prāgā, Hašeks pelnīja iztiku rediģējot dažādus laikrakstus un žurnālus, to vidū arī „Sieviešu žurnālu” un „Dzīvnieku pasauli.” Drīz viņš kļuva slavens, kad sižetu trūkuma dēļ, sāka publicēt dažādus izdomātus notikumus, piemēram: „Piena tirgotāja Frančeska Vodna pulksten piecos no rīta ieraudzījusi pie koka piesietu inteliģentu vīrieti. Tikko viņa pārgriezusi saites, vīrietis nepateikdamies pazudis rīta miglā.” Citreiz viņš publicēja šādu ziņojumu: „Vakar no pilnā gaitā ejoša tramvaja Nr.6 izlēca piecpadsmit gadus vecais skolnieks Mirkvička. Zēns kritis un pārlauzis abas kājas. Manam draugam „Prado Lidu” redaktoram Novotnijam arī ir paradums lēkt no ejoša tramvaja, es viņu brīdinu to nedarīt.”


Šīs reportāžas sagādāja J. Hašekam gan popularitāti, gan arī nepatikšanas. Pats autors savā humoreskā „Reportiera klizmas” vēlāk pieminēja, kā pēc šīm publikācijām redakcijā centušies ielauzties to upuri, lai piekautu nelaimīgo žurnālistu. Savukārt no korespondenta vietas „Dzīvnieku pasaulē” J. Hašeks tika padzīts pēc tam, kad sāka publicēt rakstus par izdomātiem dzīvniekiem, piemēram: „Brazīlijā kāds profesors noķēris mušu ar sešpadsmit spārniem, kurus minētais kukainis karstā laikā izmanto kā vēdekļus.” Kādā citā numurā viņš šokēja zinātnieku pasauli ar šādu „jaunatklājumu:” „Klusajā okeānā redzēts pavisam dīvains dzīvnieks; divi ar pusi metru garš, gludu ķermeni un pleznām pie kājām. Iezemieši viņu sauc par tabutaburanu, bet par spīti šim drausmīgajam vārdam, dzīvnieks ir absolūti nekaitīgs.”
Tikpat vētraina kā viņa žurnālista karjera, bija arī J. Hašeka politiskā darbība. Būdams čehu nacionālists, viņš asi uzstājās pret pārvācošanos un Austroungārijas impērijas spaidiem, viņam nebija pieņemama mēreno čehu nacionālistu partiju piekoptā politika, kas bija orientēta uz sadarbību ar austriešiem, taču, kā cilvēku, kurš izbaudījis trūkumu un ar to saistītos pazemojumus, viņu neatstāja vienaldzīgu arī sociālā netaisnība, kas 20.gs. sākumā visā Eiropā izpaudās daudz lielākā mērā nekā šodien. Šī iemesla dēļ J. Hašeks savā jaunības maksimālismā pievērsās anarhistiem un vēlāk arī pie čehu nacionālsociālistiem (nedrīkst jaukt ar nacionālsociālistiem hitleriskajā Vācijā!), tad pie sociāldemokrātiem. Pārliecinājies, ka visās partijās valda korupcija, intrigas un tirgošanās ar pretiniekiem, bet skanīgie lozungi ir tikai aizsegs vēlētāju muļķošanai, J. Hašeks iegrima depresijā un absolūtā nihilismā. Viņš rada mierinājumu politiskā satīrā, kurā netaupīja ne labējos, ne kreisos, ne liberāļus, ne nacionālistus un tādējādi izpelnījās ne mazumu ienaidnieku. Šai laikā tapa Hašeka pirmās humoreskas, feļetoni un stāsti, kā arī satīriski dzejoļi, kuri tika ar dažādiem pseidonīmiem publicēti dažādos, galvenokārt otršķirīgos preses izdevumos.
1910.g. rakstnieks apprecējās ar Jarmilu Majerovu. 1911.g. J. Hašeka politiskā aktivitāte sasniedza savu kulmināciju, šai laikā viņš dibināja pats savu „Mēreno progresa partiju likuma robežās,” izstrādāja savu partijas programmu, rīkoja sapulces un pat kandidēja Austrijas reihstāga vēlēšanās. Par Hašeka attieksmi pret politiku liecina viņa 1911.g.reihstāga vēlēšanās publicētais uzsaukums:
„Pilsoņi! Balsojiet tikai par „Mērenā progresa partiju likuma robežās!” Tikai mūsu partija jums garantē visu, ko tikai vēlaties: alu, degvīnu, desiņas un maizi! Kandidātu priekšgalā stāv pazīstamais rakstnieks Jaroslavs Hašeks, kurš reihstāgā jutīsies kā mājās un ar parasto temperamentu aizstāvēs jūsu tiesības un intereses!”
Hašeka partijas sanāksmēm bija panākumi, cilvēki nāca uz tām kā uz cirku vai teātri, kas pēc būtības šīs sanāksmes arī bija, jo J. Hašeks ar visnopietnāko seju parodēja sava laika populāros politiķus un partiju lozungus, izsmēja gan politiķu divkosību, demagoģiju un korupciju, gan preses pērkamību, gan Austroungārijas impērijas birokrātiju, baznīcas liekulību un militāristu šovinismu. Oratora popularitātes dēļ viņa priekšnesumus apmeklēja tik daudz cilvēku, ka daļa pat ieradās vairākas stundas iepriekš, lai laikus aizņemtu sēdvietas. To pašu, ko J. Hašeks teica no tribīnes, viņš atspoguļoja arī savās humoreskās, no kurām dažas iztirzāsim sīkāk nākamajā nodaļā. Jāpiezīmē, ka nekādu panākumu reihstāga vēlēšanās, par spīti popularitātei, „Mērenā progresa partijai” nebija, jo tauta viņus, protams, neņēma nopietni kā politiķus.
1915.g. J. Hašeks tika mobilizēts Austroungārijas armijā un, tāpat kā daudzi čehi, padevās gūstā krievu armijai, jo nevēlējās nīstās Hābsburgu monarhijas vārdā karot pret „slāvu brāļiem.” Gūstā viņš pašmācības ceļā apguva krievu valodu, kas viņam vēlāk noderēja, lai vairākus savus sacerējumus pārtulkotu krievu valodā un iespiestu Krievijas avīzēs. Viņš rediģēja Kijevā iznākošo laikrakstu „Čehoslovāks” un aicināja pārējos čehu leģionārus kopā ar krieviem cīnīties pret Austroungāriju, taču viņa entuziasmam nebija sekotāju.
Revolūcijas laikā J. Hašeks sajūsminājās par boļševiku idejām, iestājās Sarkanajā armijā un piedalījās Krievijas pilsoņu karā frontē no Irkutskas līdz Urāliem. 1920.g.atgriezās Čehoslovākijā, taču dzimtenē viņu uzņēma naidīgi, jo uzskatīja par politiski neuzticamu un Padomju Krievijas spiegu. Savas dzīves pēdējos trīs gadus viņš pavadīja nabadzībā, slimību nomocīts, sabiedrības atstumts, tikai savu tuvāko draugu atbalstīts, taču visu atlikušo laiku un enerģiju viņš veltīja sava izcilā romāna „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” rakstīšanai. Slimība neļāva viņam to pabeigt, tādēļ pēc viņa nāves šo darbu uzņēmās viņa draugs rakstnieks Karels Vaneks, kuram J. Hašeks vēl slimības pēdējās dienās, sāpju un drudža mocīts, diktēja romānu, kuru pats tā arī nepabeidza. K. Vaneks ir tas, kurš uzrakstīja pēdējās trīsarpus „Šveika” nodaļas.
Jaroslavs Hašeks miris 1923.g.3.janvārī Lipnicā pie Scavas. Nāves cēlonis-pneimonija.
J. Hašeka daiļrades vispārīgs raksturojums
Jaroslava Hašeka dzīve un daiļrade iedalāma divos ģenerālos posmos: pirms un pēc Pirmā pasaules kara. Pirmajā posmā (1902-1915) J. Hašeks rakstījis gan dzeju, kura, kā jau minēts, neguva tik plašus panākumus, gan īsus stāstus, noveles un humoreskas, kurās asi kariķēja sava laikmeta sabiedrību, atspoguļojot problēmas, kuras vienlīdz aktuālas gan Austroungārijas impērijā 20.gs.sākumā, gan mūsdienu sabiedrībā. Otrajā posmā (1917-1923) rakstnieks bija sasniedzis savu literāro briedumu un pilnībā veltīja sevi ģeniālā romāna „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” rakstīšanai, kas jau 20.gados tika pārtulkots krievu, vācu, latviešu, poļu, ungāru, serbu-horvātu, bulgāru, franču, jidiša un citās valodās kļūstot ne tikai par laba humora cienītāju, bet arī par pacifistu kulta literatūru. Jāpiezīmē, ka latviešu valoda bija trešā valoda pēc vācu un krievu valodas, kurā tika izdots šis čehu literatūras piemineklis, kas ir unikāls gadījums, ņemot vērā latviešu mazo skaitu. Latviešu valodā „Krietnā kareivja Šveika dēkas” izdotas laikā no 1927-1929.g., apmēram tai pašā laikā tas tika izdots Rīgā arī jidišā un krievu valodā.
J. Hašeka humoreskas latviešu valodā pirmo reizi izdotas 1939.g. vairākos krājumos. Šajās humoreskās, kas izceļas ar savu kodolīgumu un veselīgi frivolo skatījumu, sevišķi nesaudzīgi attēloti varas pārstāvji: politiķi („Miera konference,” „Rumāņu karalis brauc uz lāčiem”), pirmajā humoreskā izsmieta politiķu liekulība un nekompetence gan slēpjot gatavošanos karam aiz liekulīgām sarunām par mieru, gan balsojot par lēmumiem, kurus viņi paši nesaprot un nav dzirdējuši, jo konferences laikā vai nu ir gulējuši vai izgājuši no zāles, bet otrajā tiek izsmiets Rumānijas karalis, kurš savu izbraucienu medībās pārvērš par visas valsts svētkiem, pēc tam nošauj speciāli šim gadījumam pie koka piesietu dresētu lāci un tiek sumināts avīzēs kā varonis un izcils mednieks.
Daudz bargāk pat par politiķiem tiek izsmieti nekompetenti policisti un izmeklētāji („Detektīvs Patočka,” „Slepkavas meklēšana,” „Vectētiņa Honaveca aizdomīgā muca,” Tiesu rokraksta eksperti”). Kā sevišķi spilgta jāmin humoreska „Tiesu rokraksta eksperti,” kurā lietiskais pierādījums, it kā apsūdzētā rakstītā draudu vēstule vēlākajam slepkavības upurim, tiesas sēdes laikā viens no zvērinātajiem nejauši samaina pret intīmu savas sievas vēstuli, bet eksperti to pat nepamana, jo, gribēdami lietu ātrāk izbeigt, sagatavo atzinumu vēstuli pat neizlasījuši. Kļūda atklājas tikai tad, kad tiesas sekretārs skaļi nolasa vēstuli visai tiesas zālei pēc jau pasludinātā ekspertu slēdziena, kas apgalvo, ka apsūdzētais ir vainīgs.
Policijas patvaļa atmaskota humoreskā „Taisnīguma uzvara,” kurā policisti pārpratuma dēļ apcietina veikaliņa īpašnieku, apsūdzot viņu laupīšanas mēģinājumā, pēc tam, tā kā veikaliņa īpašnieka ģimene ziņo par viņa pazušanu, viņš tiek apsūdzēts arī pats savā (!) slepkavībā un pēc ilgas un brutālas nopratināšanas tiek piespiests parakstīt atzīšanos. No nāvessoda nabaga vīru glābj tikai nervu sabrukums un viņa brālis, kurš konfrontācijas laikā viņu atpazīst, taču policijas patvaļas upurim nākas vēl ilgi ārstēties psihiatriskajā slimnīcā, lai psihiatri spētu salauzto cilvēku pārliecināt, ka viņš patiešām ir viņš pats un nav pats sevi nogalinājis un līķi paslēpis.
Tiesu sistēmas birokrātija izsmieta humoreskās „Mazās vajadzības un justīcija” un „Bavārijas taisnā tiesa.” Pirmajā humoreskā pilsonis, kurš apcietināts par urinēšanu publiskā vietā tiek tiesāts veselu pusgadu, savukārt Bavārijas likumdošanas upuris ir kāds ceļotājs, jo Bavārijas likumdošana nosaka, ka ikviens svešinieks, kurš nespēj aizturēšanas brīdī uzrādīt piecas vācu markas, uzskatāms par klaidoni. Tā komersants, kuru pastā gaida piecdesmit marku naudas pārvedums, tiek apcietināts par klaidonību, jo viņam kabatā ir tikai četras markas un deviņdesmit deviņi feniņi.
Birokrātija izsmieta arī stāstā „Františeka Šafrāneka mantojums”, kurā ierēdņiem vajadzīgi pieci gadi, lai atrastu mantinieku nelaiķa F. Šafrāneka septiņiem helleriem, turklāt galu galā izrādās, ka mantinieks ir pats mantojuma pārvaldnieks, kurš spiests izsludināt pieteikšanos uz mantojumu un apzināt visus nelaiķa iespējamos radiniekus, jo tā prasa likumā noteiktā kārtība, kaut arī šīs procedūras patērē daudz vairāk finanšu resursu nekā vērts viss mantojums.
Netiek taupīta arī izglītības sistēma humoreskā „Kārtīgais skolotājs,” kurā skarta arī Slovākijas piespiedu maģarizācija, bet skolotājs ir ungāru šovinists un rupjš, neizglītots kurpnieks, kurš amatu ieguvis tikai caur pazīšanos, un akadēmiskās aprindas („Profesors Dr. Grass,” šīs humoreskas galvenais varonis ir zinātnieks, kurš savā disertācijā apgalvo, ka Zambezi termītiem esot zili dibentiņi, taču kolēģi viņu izsmej apgalvojot, ka termītu dibentiņi esot dzelteni, tādēļ profesors dodas uz Āfrikas džungļiem, lai visu atlikušo dzīvi meklētu pierādījumus savai teorijai-termītus ar ziliem dibentiņiem).
Jānorāda, ka savās humoreskās J. Hašeks salīdzinoši maz kariķējis garīdzniecības pārstāvjus, izņēmumi ir humoreskas „Grēksūdzes noslēpums” un „Kreitnais kareivis Šveiks gādā mises vīnu,” toties šīs zināmā saudzība pret klerikāļiem pilnībā kompensēta romānā „Krietnā kareivja Šveika dēkas.” J. Hašeka negatīvo attieksmi pret garīdzniecību neapšaubāmi noteica baznīcas solidaritāte ar Austroungārijas valsts varu nevis ar čehu separātistiem un paša J. Hašeka simpātijas pret anarhistiem un citiem kreisajiem politiskajiem grupējumiem, taču te jāpiezīmē, ka baznīcas nostāšanās monarhijas pusē un tās identificēšanās ar varu lielā mērā ietekmēja čehu attieksmi pret garīdzniecību kopumā. Pirmā pasaules kara notikumi iedarbojās graujoši uz baznīcas autoritāti, tādēļ J. Hašeka paustie uzskati par garīdznieku sabiedriski politisko lomu romānā „Krietnā kareivja Šveika dēkas” jāuztver ne tikai kā viņa personīgās attieksmes, bet arī kā tā laika sabiedriskās domas atspoguļojums. To pierāda šīs autora atmiņas par frontē piedzīvoto:
„Reiz kāda dievkalpojuma laikā ienaidnieka lidmašīna uzmeta bumbu tieši uz karalauka altāra un no feldkurāta pāri palika tikai asiņainas skrandas. Vēlāk avīzes viņu aprakstīja kā mocekli, un mūsu lidmašīnas centās tādā pašā veidā padarīt slavenus ienaidnieka feldkurātus. Mums šis gadījums sagādāja vielu dzēlīgām asprātībām, un uz pagaidu krusta, zem kura atdusējās tas, kas bija palicis pāri no feldkurāta, otrā rītā parādījās šāds kapa uzraksts:
„Kas varēja ķert mūs, tas tevi sitīs,
Tu mums to solīji, bet dievam patika,
Ka debess svētība uz tava paura krita
Un slapjums vien tik pāri palika.”
Šis gadījums spilgti ilustrē zaldātu attieksmi pret klerikāļiem kara apstākļos.
Sevišķu ievērību romānā „Kreitnā kareivja Šveika dēkas” pelna rakstnieka radītais felkurāta (armijas garīdznieka) Oto Kaca tēls. O. Kacs, kuru J. Hašeks raksturo kā „tipisku armijas garīdznieku,” bijušais finansists un blēdis, rūdīts liekulis un ciniķis, turklāt vēl arī hronisks alkoholiķis, kurš pats par savu motivāciju kalpot Tam Kungam saka: „Kamēr valsts atzīst, ka kareivjiem, kas dodas uz karu drošā nāvē, vajadzīga dieva svētība, tikmēr feldkurāta amatu pieklājīgi atalgo, un cilvēks to pildot nepārpūlas. Man tas patīk labāk nekā noskraidīties pa apmācību laukumiem vai nostaigāties manevros. Agrāk es pildīju priekšniecības pavēles, tagad daru, ko gribu. Es aizstāju kādu, kas nemaz neeksistē, un tēloju dieva lomu.”
Daudz jautrības lasītājam sagādā dievkalpojuma apraksts, kurā iereibušais feldkurāts lasa sprediķi militārā cietuma ieslodzītajiem zaldātiem:
„Ērkšķainais grēka ceļš, jūs, stulbeņi, tas ir ceļš, kas ved cīņā ar netikumu, bet jūs, pazudušie dēli, labāk vāļājaties karcerī nekā atgriežaties pie tēva. [..]Iegaumējiet, ragulopi, ka jūs esat cilvēki un ka jums arī caur īstenības tumšajiem mākoņiem jāveras bezgalīgajā mūžības plašumā un jāzina, ka šeit viss ir nīcīgs, tikai dievs ir mūžīgs. [..] Es gribētu lūgt, lai tur aizmugurē nesprauslā, jūs neesat ērzeļi, neatrodaties aplokā, bet tā kunga templī! Jūs tur apakšā, nedomājiet, ka esat krogā! Dieva žēlsirdība ir bezgalīga, bet viņš to piešķir tikai godīgiem ļaudīm nevis cilvēku sabiedrības atkritumiem kā jūs! [..] Es jūs visus ieslodzīšu karcerī, to es ar jums izdarīšu, suņa gabali! Es te šķiežu ar jums laiku un redzu, ka tas viss ir pilnīgi veltīgi; ja te būtu pats feldmaršals vai arhibīskaps, arī tad jūs nelabotos un nepaceltu sirdis uz to kungu. Un tomēr, kad es jums saku, reiz jūs atcerēsieties mani, kas jums vēlējis tikai labu...”
Šis sprediķa fragments daiļrunīgi ilustrē O. Kaca personu, turklāt, kā apgalvo autors, O. Kaca prototips nav izdomāts, bet reāls cilvēks, kurš pēckara gados joprojām dzīvojis Prāgā. Nav pamata tam neticēt, jo īpaši par to liek domāt iereibušā felkurāta dziesma dievkalpojuma laikā:
„Viena šķīsta meičiņa
Man par visām mīļāka.
„Ne jau viens pie viņas eimu-
Tūkstoši tur dodas ciemā .
Tūkstošiem tai apkārt griežas,
Cits pēc cita klāt tai spiežas,
Un šī zelta meičiņa-
Tā ir svētā Marija.”
Maz ticams, ka rakstnieks pats būtu atļāvies izdomāt un rakstīt par baznīcu tādas pārdrošības, ja tām nebūtu lielāks vai mazāks pamats. Mēs visi zinām, ka arī garīdznieki, lai uz kādu svētumu viņi negribētu pretendēt, tomēr ir tikai cilvēki, kas pakļauti tām pašām vājībām, netikumiem un kaislībām.
J. Hašeka satīra neaprobežojas tikai ar autoritāšu kariķēšanu, tā skar pilnībā visas dzīves jomas, ieskaitot cilvēku savstarpējās attiecības, vidējais čehu mietpilsonis („Stāsts par pieklājīgu cilvēku,” „Batista mutautiņš,” „Matesa kunga dzīves jaukākā diena”) tiek izsmiets tādā pašā mērā kā vācu aristokrāts („Barona Kleinhampla reformas lauksaimniecībā”) vai garīdznieks (Oto Kaca tēls „Krietnā kareivja Šveika dēkās”) vai vienkāršās tautas masas kopumā („Reāls uzņēmums”).
Tiek izsmieta ne jau tikai baznīca vai valsts, netiek taupīti arī tā laika progresīvie ideoloģiskie strāvojumi un to pārmērības kā feminisms humoreskā „Solivara kungs šķiras no sievas,” kuras galvenais varonis ļauj lai sieva viņu nemitīgi sit un pazemo aizbildinoties, ka tas esot tīrais nieks par to „paverdzināšanu,” ko vīrieši gadsimtu gaitā nodarījuši sievietēm, līdz sieva viņu noved līdz pašnāvībai, vai dzīvnieku aizsardzības idejas, kuras sasniegušas pārmērību raksturu, piemēram, humoreskā „A. Matesa kunga laimīgākā dzīves diena,” kurā galvenais varonis dzīvnieku aizsardzības fanātiķis A. Matess vajā ormaņus par to, ka tie sit zirgus, līdz kāds ormanis, kurš viņa uzmācības dēļ jau trīs reizes atlaists no darba, viņu piekauj, bet dzīvnieku draugs vienalga jūtas laimīgs, jo par viņa nopelniem dzīvnieku aizsardzības labā dome viņam piešķīrusi goda rakstu.
Balstoties uz iepriekšminēto, jāsecina, ka J. Hašeka satīra nav revolucionāra, graujoša, kādam konkrētam politiskam spēkam simpatizējoša, kā to savulaik apgalvoja marksistiskie literatūrvēsturnieki sociālistiskajos režīmos. J. Hašeka satīra, kura, protams, attēlo rakstnieka laikmetu un vidi, tai pašā laikā ir pārlaicīga, jo tāda veida problēmas kā cilvēku muļķība un liekulība, valsts varas birokrātija, tās pārstāvju patvaļa un brutalitāte, korupcija, demagoģija, šovinisms, sociāla netaisnība ir aktuālas jebkurā laikmetā, jebkurā valstī un politiskajā iekārtā. Tieši šī iemesla dēļ J. Hašeks nezaudēja savu popularitāti ilgi pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma ne demokrātiskās Čehoslovākijas periodā (1918-1939), ne vācu nacistu okupācijas periodā (1939-1945), ne sociālisma jeb komunistu diktatūras periodā (1948-1989) un nav zaudējis savu popularitāti arī mūsdienās, daudzus gadus pēc savas nāves.
J. Hašeka daiļradi nevar izprast balstoties uz ideoloģiskām nostādnēm, tās vēstījumu nevar reducēt uz „buržuāziskās sabiedrības kritiku,” kā to uzskata marksistiskie literatūrvēsturnieki, ne arī tikai uz Austroungārijas impērijas kritiku kā čehu nacionālisma izpausmi. Jebkurā laikmetā un sabiedrībā mēs atradīsim Hašeka satīras tēliem atbilstošus prototipus, jo rakstnieks netaupa nevienu tautību, nevienu sociālo slāni, daudzu darbu sižetos, kuru centrālajā varonī saskatāmas autobiogrāfiskas iezīmes, rakstnieks prot pasmieties pats par sevi („Reportiera klizmas,” „Par piemērotiem nosaukumiem,” „Vecpuiša grēksūdze”). Vēl šodien pašu čehu literatūrzinātnieku vidū nav rimuši strīdi par to, kā tad īsti būtu jāsaprot un jāvērtē J. Hašeka daiļrade. Laikam jāpiekrīt Pāvela Štolla tēzei, ka J. Hašeka satīra sava unikālā, dadaiskā rakstura dēļ nav izsmeļama ne ar kādu interpretāciju, jo vienmēr riskē tikt pārprasta.

Šveika tēla evolūcija, interpretācija un nozīme
Kā jau minēts, J. Hašeks pasaules slavu ieguva ar savu satīrisko romānu „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā.” Romāna galvenais varonis Jozefs Šveiks-satīrisks tēls, kura veidošanā J. Hašeks iedvesmojies no čehu folklorā pazīstamā Honzas, kurš analogs latviešu Antiņam, vācu Hansam, bulgāru Petram vai krievu Ivanuškam, vai ebreju Geršelem Ostrepoleram-labsirdīgs, ārēji infantils un naivs muļķītis, kurš atļaujas pateikt to, ko gudrais neiedrošinātos, bet dažkārt šis muļķītis pārtop par izveicīgu, taču ne ļaunprātīgu viltnieku, kurš apmuļķo un pārmāca despotiskus kungus, divkosīgus garīdzniekus, skopus saimniekus, negodīgus tirgotājus, kā arī ļaunumu personificējošus folkloras tēlus-raganas, velnus, milžus u.tml. -pats izkļūstot sveikā no visām situācijām un palīdzot arī citiem grūtdieņiem.
Visspilgtāk Šveika tēla nacionālo nozīmi ir raksturojis čehu literatūrkritiķis Ivans Olbrahts, kurš pirmais aizdomājās līdz tā vēsturiskajai un sociālajai jēgai: „Būtu neticami, ka šis jaunais literatūras tips modinātu tik lielu mūsu interesi un tik daudz jautrības, ja tas būtu paņemts kaut kur no ārpuses, neatkarīgi no mums, ja šveikiskums nebūtu daļa no mums, lielāka vai mazāka, tas nav svarīgi. [..] Un var būt, ka nekur citur šis tips nevarēja tikt atklāts agrāk un ar tādu skaidrību kā tieši pie čehiem ar viņu savdabīgo attieksmi pret valsts autoritāti un karu, taču pilnīgi acīmredzams ir arī tas, ka cilvēks, kas to atklāja pie mums varēja būt tikai Jaroslavs Hašeks.”
Jāpiezīmē, ka Šveika tēls, kuru mēs pazīstam no romāna, nav tas pats Šveiks, ar kuru mēs sastopamies pirmskara novelēs, tas ir pārdzīvojis garu un sarežģītu izaugsmi kopā ar savu autoru. Ja pirmskara gadi jāuzskata par Šveika bērnību, kad šis personāžs vēl tikai veidojās rakstnieka apziņā, pamazām iegūstot savu formu un meklējot savas izpausmes iespējas, turpretī karu pārdzīvojušā rakstnieka pēdējos dzīves gados, arī Šveiks ir sasniedzis savu briedumu un atradis savu patieso lomu, savu ideju, kuru paust ir šī personāža uzdevums.
Kā savās piezīmēs rakstījusi Jarmila Hašeka, Šveika tēls dzimis 1911.g., kādā rudens vakarā, kad Jaroslavs Hašeks pārnācis mājās no kroga, apsēdies virtuvē pie galda un palūdzis sievai: „ Iedod man papīru, man vēl jāuzraksta. Man ienāca prātā tāda doma, tāda doma...”
Pēc tam J. Hašeks uz papīra uzrakstījis virsrakstu: „Idiots karaspēka daļā” un aizmidzis ar spalvaskātu rokā. Otrā rītā pēc pamošanās viņš vairs nav spējis atcerēties, par ko iepriekšējā vakarā gribējis rakstīt, tad ieraudzījis savu lapiņu ar virsrakstu un iesaucies: „Jā, tas ir tas pats! Bet kā tas bija?”
Jarmila atzīmēja, ka viņas dzīvesbiedrs nekad iepriekš tā nebija domājis un runājis par saviem stāstiem, tādēļ viņai šis gadījums palicis atmiņā. Pēc tam J. Hašeks uzrakstīja stāstu „Krietnais kareivis Šveiks,” kas aizsāka veselu humoresku ciklu par Šveiku- „Šveika karagājiens uz Itāliju,” „Šveiks iepērk baznīcas vīnu” un „Medicīniskās komisijas lēmums par krietno kareivi Šveiku,” kuri tika publicēti žurnālā „Karikatur,” savukārt divi pēdējie šā cikla stāsti „Šveiks mācās rīkoties ar piroksilīnu” un „Šveiks gaisa flotē” publicēti žurnālā „Dobra kopa.” Viss stāstu cikls vēlāk iespiests grāmatiņā „Krietnais kareivis Šveiks un citi brīnišķīgi notikumi,” kura pavēra J. Hašekam ceļu uz grāmatu izdevniecībām.
Agrīnajā Šveikā vēl ļoti izpaužas folkloras ietekme, viņa tēlam raksturīga infantila naivitāte un bezpalīdzība, kas savienota ar teiksmu varonim piemērotu neievainojamību: Šveiks paliek dzīvs gan pēc sprādziena piroksilīna noliktavā, gan pēc kritiena no lidmašīnas. Agrīnais Šveiks lielā mērā uzskatāms par jau minētā Honzas urbanizēto variāciju, tam daudz kopīga ne vien ar minēto folkloras tēlu, bet arī ar čehu leļļu teātra tēlu- jokdari Kašpareku, kas analogs itāļu Punčinellam. Nepārprotami skaidrs, ka šī Šveika primārā funkcija ir izklaidēt lasītāju, likt tam pasmaidīt, aizmirsties, uzlabot noskaņojumu, taču tas vēl nenes sevī nekādu dziļāku vēstījumu, neko neatmasko, tas neatspoguļo realitāti, bet tieši pretēji-liek to aizmirst.
Jāpiezīmē, ka pats J. Hašeks ar šo Šveiku nebija apmierināts. Viņš gribēja savam varonim dot kādu lielāku uzdevumu, taču tas vēl nebija sasniedzis tādu brieduma pakāpi, pašam autoram nācās iziet cauri pasaules kara šausmām un klejojumiem pa svešām zemēm, iegūt pieredzi un rūdījumu, lai varētu piešķirt to savam varonim. To, ka Šveika tēls nodarbināja rakstnieka prātu arī viņam atrodoties frontē liecina kaut vai tas, ka vēstulēs savam brālim Bohuslavam Hašekam viņš parakstījās kā „Šveiks.”
Šveika „otrā dzimšana” notika Kijevā 1917.g. vasarā, kur Slāvu izdevniecībā nāca klajā J. Hašeka garais stāsts „Krietnais kareivis Šveiks gūstā,” kura virsraksts gan neatbilst saturam, jo galvenā varoņa liktenis pēc padošanās krievu gūstā tajā aprakstīts tikai pēdējā nodaļā, viss pārējais stāsta sižets veltīts daudzajām dēkām no Šveika mobilizācijas brīža un viņa garajam ceļam līdz frontei. Šajā stāstā, no kura vēlāk „izaug” romāns, vairs nav sastopams pirmskara satīrai raksturīgais mazliet frivolais skatījums, ne arī pasakainais attēlojums, tēli vairs nav klišejiski un tik groteski kā pirmskara sacerējumos, tie ieguvuši reālistiskas, cilvēciskas iezīmes. Lasot „Šveika dēkas” mēs tiekam ievesti skarbi reālistiskā militārās vides attēlojumā, kurā aprakstītas reāli eksistējošas vietas, rakstnieka fantāzija savijas ar paša piedzīvoto un karabiedru stāstīto, bet vieglais un labsirdīgais humors bieži iegūst sarkartisku, ironisku, pat traģikomisku raksturu.
No 1917.g. Šveikā mēs varam novērot jaunas iezīmes, kas liecina par autora intelektuālo briedumu un gatavību uzticēt savam varonim svarīgāku vēstījumu. Jaunais Šveiks vairs nav klišejisks jokdaris, infantils muļķītis, Hašeka laikmeta vidē integrēts Honza, jaunais Šveiks ir reālistiski attēlota personība, cilvēks, kurš reāli cieš un pārdzīvo, vienkāršs čehu puisis, Prāgas suņu tirgotājs, kurš pret savu gribu ierauts nežēlīgajā kara virpulī, tāds pats nīstās Austroungārijas impērijas militārā šovinisma un tās politisko vadītāju intrigu un ambīciju upuris kā tūkstošiem citu vienkāršu čehu puišu, kuri spiesti karot par valsti, kuru klusībā ienīst un kurai nejūtas piederīgi. Šveiks iziet cauri visiem iespējamajiem pārbaudījumiem, ar kuriem nākas saskarties Austroungārijas armijā iesauktajiem čehiem-austrovāciešu šovinistu nežēlībai un nacionālajam naidam, virsnieku patvaļai un brutalitātei, armijā valdošajai korupcijai un netaisnībai, spīdzināšanai militārajā hospitālī, kur pacienti tiek bez izmeklēšanas apsūdzēti simulācijā un ar rīcineļļas palīdzību piespiesti doties uz fronti pēc principa: „Ja simulants, tad izdzīvos, ja neizdzīvos, nav liela bēda.”
Šveikam nākas pabūt cietumā, vājprātīgo namā, strādāt par kalpotāju pie feldkurāta (armijas garīdznieka) un komandējoša leitnanta. Visam cauri vijas Šveika tēlā iepludinātās rakstnieka autobiogrāfiskās iezīmes liekot saprast, ka stāsts par Šveiku nav tikai stāsts par kāda izdomāta personāža dēkām, stāsts par Šveiku vienlaicīgi ir gan stāsts par pašu autoru un viņa karā piedzīvoto, gan arī stāsts par visu čehu tautu konkrētajā laikmetā un konkrēto politisko notikumu virpulī. Šveiks vienlaikus ir gan paša autora literārais „es,” gan alegorisks tēls, kurš iemieso visu čehu tautu, attēlo tās likteni un pauž tās patiesās domas un jūtas, lai gan ne mazākā mērā tās pauž arī Šveika karabiedri, citi čehu zaldāti: sapieris Vodička, pavāra palīgs Baluns, virsleitnants Lukašs un citi.
Tomēr Šveiks pārstāv čehu tautas dvēseles labāko daļu: sirsnību, vitalitāti, dzīvesprieku, nesalaužamu optimismu, lojalitāti pret biedriem, kas savīta ar zemniecisku viltību un izveicību, zināmu nihilismu attiecībā pret likumiem, kas vajadzīgs, lai izdzīvotu un rūpētos par savējiem. Jaunā Šveika muļķība un infantilisms, tāpat kā viņa groteskais patriotisms un fanātiskā uzticība Habsburgu impērijai un ķeizaram Francim Jozefam II ir tikai maska, kuras aizsegā Šveiks-vienkāršā čeha, „viena no daudziem” personifikācija cīnās par izdzīvošanu un neaizmirst arī biedrus vienlaicīgi sabotējot nīsto Austroungārijas varas sistēmu un savas šķietamās muļķības aizsegā cenšoties izvairīties no šīs ienīstās sistēmas pakalpiņu atriebības.
Šveika tēlā iemiesoti gan arī daži netikumi, kas nav bijuši sveši arī pašam autoram: tieksme uz stipriem dzērieniem un skaistām sievietēm, kā arī visnotaļ utilitāra attieksme pret patiesību to „izpušķojot” ne jau aiz ļaunprātības, bet tās skaistuma un ticamības labad. Jāatzīst, ka šīs īpašības patiešām ir kariķētas Šveika tēlā, taču tās netiek ļauni un dzēlīgi izsmietas, kā tiek izsmietas austriešu ierēdņu, virsnieku, aristokrātu un garīdznieku negatīvās īpašības, ne arī tādā mērā kā citu čehu tautu personificējošu tēlu netikumos, piemēram, sapiera Vodičkas naidā pret ungāriem, pavāra palīga Baluna rijībā, leitnanta Duba sadismā, feldkurāta Oto Kaca liekulībā u.tml.
Šveika tēls iekaroja milzīgu popularitāti čehu un slovāku tautā, jo ļāva tai ieraudzīt pašai sevi, savu pasīvo pretošanos austriešu stagnējošajai monarhijai, kas ietvēra ne vien sašutumu par tās patvaļu, bet arī slēptas alkas pēc nacionālas neatkarības. Pat tie, kuri nesaprata vai negribēja saprast Šveika vēstījumu, smējās par viņa asprātībām un jocīgajiem piedzīvojumiem, juta viņam līdzi un saskatīja viņa liktenī līdzību ar savējo, jo Šveika liktenis, kā jau minēts, bija tūkstošiem čehu jaunekļu liktenis. Ne velti čehu rakstnieks un publicists Jūlijs Fučiks 1939.g. ir teicis: „Šveiks-tas ir nevis grāmatu, bet sabiedrības tips, kas eksistējis jau pirms Hašeka un eksistētu arī bez Hašeka. Jaroslava Hašeka nopelns ir tas, ka viņš ģeniāli pratis to ieraudzīt dzīvē un parādīt tādos apstākļos, kuros atklājas visas viņa rakstura galvenās iezīmes.”
Tai pašā laikā diemžēl jāatzīst, ka ne vienmēr Šveika vēstījums sasniedza dzirdīgas ausis. Pats J. Hašeks reiz uz ielas dzirdējis vienu pilsoni sakām otram: „Tu esi tikpat stulbs kā Šveiks!” un ļoti pārdzīvojis to, jo redzējis, ka viņa Šveiks joprojām pārsvarā tiek uzlūkots par izklaides objektu, jokdari, bet ne par svarīgāka vēstījuma nesēju.
Šveika tēls izpelnījās arī konservatīvās inteliģences un baznīcas pārstāvju asu kritiku, kas saistīts ne vien ar Šveika tēlā personificēto skepticismu pret reliģiju, bet arī ar romānā un citos J. Hašeka sacerējumos kariķētajiem liekulīgo un demoralizēto garīdznieku tēliem. J. Hašeku apsūdzēja nihilisma un vulgaritātes kultivēšanā, reliģijas, autoritāšu un morāles graušanā, jaunatnes samaitāšanā, slēptā komunistisku ideju propagandā u.tml., asa polemika par šo tēmu turpinājās daudzus gadus pēc J. Hašeka nāves. Sevišķi izcēlās dzejnieks Viktors Diks, kurš gāja pat tik tālu, ka pieprasīja „Šveika dēku” aizliegšanu. 1928.g. V. Diks raksturoja Šveiku kā „bīstamu tipu, kurš ne tikai demoralizēja Austroungārijas armiju, bet nav mitējies savā graujošajā darbībā arī tagad.”
Šveikam bija arī savi aizstāvji gan nacionāli, gan kreisi noskaņotās inteliģences aprindās. Pazīstamākais no tiem bija jau minētais Jūlijs Fučiks, kurš Otrā pasaules kara laikā tika līdz nāvei nomocīts nacistu koncentrācijas nometnē. Vēstulēs, kuras J. Fučiks no ieslodzījuma rakstīja sievai, un kuras pēc Otrā pasaules kara tika publicētas krājumā „Reportāžas ar cilpu kaklā,” tiek atklāta Šveika tēla un tā paustā vēstījuma patiesā nozīme, jo īpaši J. Fučika vēstulēs pieminētā koncentrācijas nometnes sarga salīdzinājums ar J. Hašeka romāna tēlu, leitnantu Dubu, kurš ir militārā šovinisma, sadisma un aprobežotības personifikācija. Interesanti, ka šim koncentrācijas nometnes sargam, gluži kā leitnantam Dubam, esot bijis paradums kliegt uz padotajiem un ieslodzītajiem: „Vai jūs mani pazīstat? Nē, jūs mani vēl nepazīstat, bet es saku, ka drīz jūs mani iepazīsiet!”
J. Fučiks rakstīja, ka šī koncentrācijas nometnes sarga groteskā līdzība ar romāna tēlu, kā arī folklorizējušās no romāna patapinātas asprātības un ainiņas, kas kalpoja anekdošu vietā, psiholoģiski un morāli palīdzēja koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem čehu patriotiem izturēt ieslodzījuma grūtības, spīdzināšanu un pazemojumus, nezaudēt cerības un ticību Čehijas brīvībai, jo īpaši tādēļ, ka ļāva vilkt paralēles starp Trešā Reiha nacistu okupantiem un Austroungārijas impērijas militārismu, vācu šovinismu un despotiju, lai gan sagrautā Habsburgu valsts, lai cik policejiska, birokrātiska, stagnējoša un korumpēta, tomēr bija nesalīdzināmi humānāka par Hitlera režīmu.
Šveika tēls nezaudēja savu aktualitāti arī vēlāk, pēc tam, kad nacistu okupāciju un īslaicīgo demokrātijas periodu Čehoslovākijā nomainīja komunistu diktatūra un jau sen mirušais Jaroslavs Hašeks drīzāk savas revolucionārās biogrāfijas nekā literārā veikuma dēļ tika padarīts par sociālistiskā režīma kulta rakstnieku līdzās jau minētajam politiskajam moceklim Jūlijam Fučikam, kā arī tādiem sociālisma apdziedātājiem kā vēsturisko piedzīvojumu romānu autoriem Jozefam Tomanam un Františekam Kožīkam. Marksistiski ļeņiniskajā interpretācijā, protams, vērojami centieni piešķirt Šveika tēlā ietvertajam vēstījumam komunistisku raksturu, kas gan neiztur kritiku, ja ņem vērā, ka pēc atgriešanās no Padomju Krievijas J. Hašeks bija vīlies arī boļševiku ideālos un savās pēdējās satīriskajās publikācijās netaupīja arī Čehoslovākijas Komunistisko partiju, kas gan sociālisma laikmetā tika noklusēts.
Padomju literatūrzinātniece S. Vostokova apgalvo, ka „Krietnā kareivja Šveika dēkās” autora satīras īstais objekts esot „nevis nebūtībā aizgājusī Austroungārijas monarhija, bet mūsdienu imperiālistiskā valsts ar visiem tās atribūtiem,” taču šo politiskās konjunktūras mākslīgi uzspiesto tēzi apgāž paša J. Hašeka teiktais romāna pirmās daļas pēcvārdā: „Šī grāmata ir noteikta laikmeta vēsturiska aina.”
Sevišķi aktuāls Šveika tēls atkal kļuva tieši pēc 1968.gada 25.augusta traģēdijas, kad Varšavas līguma valstu karaspēks sagrāva Čehoslovākijas progresīvo komunistu centienus radīt valsti, kurā sociālisma politekonomiskais modelis būtu sintezēts ar demokrātiskajām brīvībām. Šai drūmajā laikā, cilvēkiem apzinoties savu bezspēcību, par vienīgo protesta formu un mierinājumu kļuva humors, un sociālistiskā režīma goda vietā ieceltais J. Hašeks bija autors pret kuru pašam režīmam nebija nekas iebilstams, lai gan romānā „Krietnā kareivja Šveika dēkas” izsmietā Austroungārijas monarhijas birokrātija, korupcija, varasvīru patvaļa, demagoģija un divkosība varēja tikt tādā pašā mērā reducēta arī uz totalitāro režīmu. Nav nejaušība, ka Šveiks bija tik populārs arī citās Austrumu bloka valstīs: Ungārijā, Polijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā, arī PSRS, jo īpaši Baltijas padomju republikās, jo sevišķi pēdējās, kuras tautas PSRS iekšpolitikas dēļ lielā mērā izjuta to pašu, ko izjuta čehu tauta Austroungārijas impērijas sastāvā.
Šo iemeslu dēļ mēs varam secināt, ka Šveika tēlam nav tikai čehu nacionāls raksturs, bet arī internacionāls un pārlaikmetīgs raksturs kā tēlam, kurš vēršas pret militārismu, šovinismu, despotiju, apspiestību un netaisnību, jebkurā sabiedrībā ar visspēcīgāko psiholoģisko ieroci, kādu daba cilvēkam devusi-ar smiekliem. Smiekli nogalina bailes, un J. Hašeks to lieliski apzinājās radot universālu satīrisku epopeju „Krietnā kareivja Šveika dēkas,” kas stiprināja ne vien čehu tautu, bet arī ikvienu lasītāju, kurš ar to iepazinies un stiprinās arī nākotnē palīdzot pārdzīvot jebkura veida tirāniju, lai kādā vārdā tā sevi arī nenosauktu.
Secinājumi
Jaroslava Hašeka daiļrade ļauj mums ielūkoties dinamiskā un unikālā vēstures posmā-20.gs. sākumā līdz Pirmajam pasaules karam ieskaitot. Ja viņa humoreskas galvenokārt atspoguļo dzīvi Austroungārijas sastāvā ietilpstošajā pirmskara Čehoslovākijā un izceļas ar savu frivolo un mazliet dadaisko raksturu, tad Pirmā pasaules kara un pēckara gados tapušais romāns „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” ir satīriska epopeja, kurā atspoguļojas vesela laikmeta un valsts-Austroungārijas impērijas noriets.
J. Hašeka humoreskas pašas par sevi neizceļas ar tādu literāro un kultūrvēsturisko vērtību kā romāns, kas padarīja viņa un čehu tautas vārdu slavenu visā Eiropā. Romāns „Krietnā kareivja Šveika dēkas” nav tikai stāsts par izdomāta personāža Jozefa Šveika piedzīvojumiem, tas nav arī stāsts par autora literārā „es” pieredzēto, tas ir stāsts par visas čehu tautas likteni, tās redzējumu un attieksmi pret nežēlīgo kara mašīnu, kurā tā ievilkta pret savu gribu, romāna galvenais varonis nav Jozefs Šveiks, tas ir čehu karavīrs, jebkurš no tiem tūkstošiem, kuri gāja pašam autoram un viņa radītajam tēlam līdzīgu ceļu. Romāns krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” ir himna čehu zaldātam, kurš pret savu gribu mobilizēts nīstās impērijas armijā, cīnās pret tās militāri šovinistiskās un policejiskās sistēmas patvaļu ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, sākot ar pasīvu pretošanos un beidzot ar padošanos ienaidniekam pie pirmās izdevības. Austroungārijas valdības sākto karu čehi neuztvēra kā savu karu, tāpat kā viņi vairs neuztvēra Austroungāriju par savu valsti. Nacionālās pretrunas agonējošajā Habsburgu impērijā bija sasniegušas savu apogeju, karš neizraisīja impērijas sagrāvi, tas to tikai pasteidzināja. To mēs labi redzam, ja uzmanīgi lasām „Šveiku.”
J. Hašeka satīrai ir dubulta vērtība: pirmkārt, tā ir neatkārtojams rakstnieka laikmeta, sabiedrības, tajā valdošo politisko, sociālo, kulturālo tendenču atspoguļojums, otrkārt, tā ir satīra, kas atspoguļo problēmas, kuras vienmēr bijušas un būs aktuālas jebkurā laikmetā un sabiedrībā. J. Hašeka daiļrade nav iekļaujama nekādos ideoloģiskos rāmjos un pašu čehu literatūrzinātnieku vidū nav vienprātības kā vērtēt J. Hašeka daiļradi. Neraugoties uz to, jāatzīst, ka 20.gs. ir divi izcili rakstnieki un divi literāri sacerējumi, kuru dēļ čehu literatūru pazīst un ciena visā pasaulē. Tie ir Karela Čapeka „Robots” un Jaroslava Hašeka „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā.” Tāpat kā K. Čapeks ieviesa novatoriskas tendences čehu literatūrā kļūstot par čehu zinātniskās fantastikas celmlauzi, Jaroslavs Hašeks ir uzskatāms par vienu no lielākajiem satīras ģēnijiem, kas dzīvojis gan Čehoslovākijā, gan ārpus tās. Autors, kurš prata tik dramatisku problēmu kā pasaules karš un veselas tautas liktenis tajā attēlot izmantojot pilnīgi negaidītu un šķietami absolūti nepiemērotu paņēmienu-satīras žanru ir pelnījis, lai viņu sauktu par satīras lielmeistaru un tāds viņš neapšaubāmi arī ir, izcilākais čehu literatūrā un viens no izcilākajiem pasaulē.

Tags: XX gs., XIX gs., Čehoslovākija, Gekišs_Nauris

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.