Čehoslovākijas ārpolitika starpkaru periodā.

 

Ieva Valpētere

Referāts „Austrumeiropas jaunāko laiku vēstures (1918.-1945.) galvenās problēmas” padziļinošajos semināros

ČEHOSLOVĀKIJAS ĀRPOLITIKA STARPKARU PERIODĀ (1918.-1938.)

Ievads

Pēc I Pasaules kara noslēguma radusies situācija, kad noteiktas valstis tika vainotas kara izraisīšanā, kā arī “Vudro Vilsona 14 punkti”, iedrošināja politiķus realizēt jau sen lolotās ieceres par jaunu valstu dibināšanu. Šādu iespēju izmantoja Tomāšs Masariks, Edvards Benešs un Antonīns Švehla, kuru politiskā darbība ļāva 1918.gada 28.oktobrī deklarēt jaunu valsti – Čehoslovākiju.
Čehoslovākija ir 20.gadsimtā pastāvējusi valsts Centrāleiropā, kas atradās mūsdienu Slovākijas, Čehijas un daļas Ukrainas teritorijā, savā starpkaru perioda pastāvēšanas laikā tā robežojusies ar Veimāras Republiku (vēlāk – Vāciju), Poliju, Ungāriju, Rumāniju un Austriju.
Darbā aplūkotais periods ir sākot ar jaunās valsts dibināšanu, kas notika, balstoties uz atšķirīgām tautām tās iekšienē, kā arī uz principiem, ka tai tika piešķirtas teritorijas no kaimiņzemēm, līdz 1938.gadam, kad tās prezidents kapitulēja Minhenes prasību priekšā.
Šīs valsts starpkaru periodā ļoti liela nozīme bija ārpolitikai, jo atrašanās starp valstīm, kuras tika uzskatītas par kara izraisītājām, lika tās politiķiem pievērst pastiprinātu uzmanību ar valsts drošību saistītajiem jautājumiem un gūt maksimāli lielāku atbalstu no lielvalstīm.
Šī darba mērķis ir aplūkot Čehoslovākijas ārpolitiku uz izanalizēt, kāpēc aktīvā ārlietu ministra un vēlāk prezidenta Edvarda Beneša politika nespēja nosargāt tās neatkarību.
Lai sasniegtu darba mērķi, tiek izvirzīti uzdevumi:
1. izpētīt loģiskā secībā Čehoslovākijas ārpolitiku, kas saistīta ar tās kaimiņvalstīm pēc I Pasaules kara (izņemot Vāciju);
2. izpētīt loģiskā secībā Čehoslovākijas ārpolitiku, kas saistīta ar Eiropas lielvarām pēc I Pasaules kara.
Darba struktūru veido secīgs izvirzīto uzdevumu izpētes izklāsts, kas ļauj viegli izprast ārpolitikas norises gaitu, tās panākumus un neveiksmes. Darba sākumā tiek aplūkotas Čehoslovākijas attiecības ar Poliju, Ungāriju, Rumāniju, Austriju un “Mazās Antantes” izveide, kam seko ārpolitikas izpēta, kas saistīta ar Padomju Savienību, Franciju, Itāliju, Vāciju un Lielbritāniju.

1.Čehoslovākijas ārpolitikas attiecības ar kaimiņvalstīm

Jau I Pasaules kara laikā Čehoslovākijas pirmais prezidens, T.Masariks, bija pielietojis pūles, lai radītu iespējamo koncepciju jaunas, alternatīvas Centrāleiropas attīstības plāniem. Karels Krāmars, pirmais Čehoslovākijas premjerministrs, uzskatīja, ka Centrālajai Eiropai būtu jābūt sadalītai starp Vāciju un Krieviju, bet Masariks pārstāvēja ideju par vajadzību pēc noturīgas, spēcīgas un daudzpusīgas politiskās vienības Centrāleiropā, kas būtu balanss šajā reģionā starp Vācijas un Krievijas spiedienu un nodrošinātu mazo tautu eksistenci Centrāleiropā. Masariks par Centrāleiropas daļām uzskatīja tos reģionus, kas nebija zem Vācijas vai Krievijas okupācijas. Pirmais prezidents arī apzinājās, ka fakts, par jaunu valstu izvedošanu Austroungārijas impērijas vietā, simbolizēs būtiskas pārmaiņas Centrāleiropas drošības stāvoklī, kā arī apzinājās, ka mazās tautas un Centrāleiropas valstis būs kā demokrātijas ideju aizstāvji starp antidemokrātiskiem spēkiem starp imperiālistisko Vāciju un lieliniecisko Krieviju.
1918.gada 30.jūnijā Savienotajās Valstīs esošie čehu un slovāku līderi parakstīja Pitsburgas deklarāciju, kas apliecināja to piekrišanu Čehoslovākijas valsts izveidei un noteica, ka slovākiem tiks garantētas savas sapulces, tiesas un tiks saglabāta to pārvaldes sistēma. 1919.gada 8.maijā tika ratificēts līgums ar Savienotajās Valstīs dzīvojošajiem rutēņu līderiem, kuri apliecināja savu labvēlību savienībai ar Čehoslovākiju.
No 1918.gada 23. – 26.oktobrim Filadelfijā norisinājās Viduseiropas Demokrātisko savienību konference, kuru vadīja Masariks, tajā pārējās valstis tika iepazīstinātas ar deklarāciju, kuras galvenie mērķi bija saistīti ar Centrāleiropas jauno valstu izveidi. Pietuvinātā vēstulē V.Vilsonam Masariks rakstījis:“Demokrātiskā Centrāleiropas savienība par visiem spēkiem cenšas pārveidot Vācijas Mitteleurope plānus pret pozitīvākiem reorganizācijas plāniem, ar vairākām mazākām valstīm dzīvojot telpā starp Vāciju un Krieviju”. Deklarācija ietvēra arī nosacījumus, ka Centrāleiropas valstis izveidos tikai un vienīgi demokrātisku pārvaldi.
Ārpolitika bija nozīmīgākā sastāvdaļa Čehoslovākijas politiskajā dzīvē, jo tai bija jānodrošina tās aizsardzība gan pirms oficiālas Čehoslovākijas izveides, gan arī pēc tās. Kopš I Pasaules kara beigām Benešs pielietoja visas pūles, lai Čehoslovākija iekļūtu jaunās, kolektīvās sistēmas veidošanā.
Viens no pirmajiem veiksmīgās ārpolitikas panākumiem bija Parīzes Miera konferences lēmums, ar kuru čehiem izdevās apmierināt praktiski visas svarīgākās teritoriālās prasības, kas balstījās uz vēsturisko robežu un etnisko principu sistēmas. 1919.gadā Parīzē Benešs norādīja, ka stipra Čehoslovākijas valsts ar tās vēsturiskajām rietumu robežām būs ne tikai stabilitātes faktors apkārt valdošajām anarhijām, bet kalpos arī par balstiem gan pret boļševisma uzplūdiem no austrumiem, gan pret vācu Drang austumu virzienā.
Jaunās valsts izvedošanās apstākļos nepieciešamība pēc ārējās drošības pieauga. Ārpolitkā starpkaru periodā bija vērojama tendence Centrāleiropā uzskatīt atsevišķas valstis par I Pasaules kara izraisītājām, kuras ir jāsoda (piem. Austrija un Ungārija), bet citas – par šo valstu agresijas upuriem. Masariks un Benešs uzskatīja Ungāriju par valsti, kas alkst vislielāko atriebību sakarā ar tās teritoriālajiem zaudējumiem, un vieni no lielākajiem Čehoslovākijas draudiem bija Ungārijas prasības pēc Versaļas sistēmas pārskatīšanas.
1919.gada 1.maijā Ungārijas Padomju Republikas vadītāja Bela Kuna vadībā ungāru komunistu armija iebruka mūsdienu Slovākijas daļā un ātri vien pārrāva divas trešdaļas slovāku teritorijas. Šī paša gada 16.jūnijā Preštovā tika pasludināta Slovāku Padomju Republika, bet tā kā miera konferencē jau bija noteiktas Čehoslovākijas robežas ar Ungāriju, tad I Pasaules kara uzvarētāj valstis piespieda Bela Kuna armiju atkāpties. 1919.gada 7.jūlijā čehoslovāki okupēja visu jaunizveidotās Slovāku Padomju republikas daļu. 1920.gada 4.jūnijā pēc Bela Kuna režīma krišanas tika parakstīts Trianonas līgums ar Ungāriju, tā piekāpās Slovākijas un Rutēnijas jautājumā.
Tieši Ungārija bija katalizators, lai Čehoslovākijas valsts sākuma gados Benešs izveidotu Mazo Antanti aizsardzības nolūkos, kura sastāvēja no Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas un Rumānijas, tā Austrumeiropas reģionā savās rokās turēja lielu ietekmi. Visas šīs valstis bija Francijas sabiedrotās austrumos. Mazās Antantes galvenais uzdevums bija pārraudzīt Ungārijas draudus pēc revizionisma, kas šo aliansi drīz pacēla no abpusēju vienošanās līmeņa sadarbības uz daudzpusīgu drošības organizāciju. Citās sfērās, izņemot Ungārijas jautājumu, šo trīs valstu intereses vairs nebija tik kopīgas, jo Rumānija uzturēja labas attiecības ar Poliju, tajā pašā laikā baidoties no Padomju Savienības, Dienvidslāvija saskatīja Itāliju kā draudus, lai gan turpināja uzturēt ar to vienošanos, un nevienai no abām pārējām Mazās Antantes valstīm nebija nekādas daļas par Čehoslovākijas un Vācijas situāciju. Šīs savienības pūles un darbība bija diezgan intensīva 1919.gadā, kad izcēlās karš starp Ungāriju - Rumānija un Ungāriju - Čehoslovākiju. 1920.gada vasarā Čehoslovākija noslēdza divpusējus līgumus ar Dienvidslāviju un Rumāniju. Šādu aliansi ungāri sauca par smieklīgu mazu Antanti, šis nosaukums iesakņojās un pat tika akceptēts kā savienības oficiālais nosaukums. Tā kā šī alianse bija specializējusies tikai vienā virzienā – novērst jebkādus Ungārijas atriebības draudus - tad tie pat nespēja piedāvāt iestāties šajā aliansē kādai citai valstij, piemēram , Polijai, jo tai ar Ungāriju bija labas attiecības. Rumānija bija vienīgais Centrāleiropas kaimiņš, ar kuru Čehoslovākija attīstīja intensīvas un draudzīgas attiecības.
Pēc 1933.gada Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas, kad Čehoslovākija arvien vairāk sāka justies apdraudēta un tajā arvien vairāk sāka ieplūst ebreju bēgļi un antifašisti, tā nolēma, ka ir jāstiprina saites ar Mazo Antanti. 1933.gada janvārī Čehoslovākija ierosināja saviem partneriem Mazās Antantes organizācijas paktu, kas paredzētu aliansi pārveidot konfederācijā vai federācijā, kas būtu vienota politiska forma un iekļautu apmēram 45’000’000 iedzīvotāju. Piedāvājums 1933.gada 16.martā tika parakstīts. Saskaņā ar paktu, šāda konfederācijas sistēma bija jāsasniedz līdz 1940.gadam.
Čehoslovākijas attiecības ar Poliju bija ļoti problemātiskas un kļuva par ārpolitikas vienu no galvenajam problēmām. Attiecības bija nemierīgas dēļ Cešinas apgabala, kura dēļ 1919.gada janvārī pat bija neliels karš, bet šim konfliktam apakšā patiesie cēloņi bija par hegemonijas jautājumu Centrāleiropā un favorītu lomu Francijai sabiedroto sistēmā. Šajā Cešinas apgabala konfliktā uz Franciju abas valstis lika cerības, ka tā atbalstīs vienu no tām. Cešinā atradās svarīga ogļu iegula, kā arī viens no dažiem sliežu ceļiem, kas savienoja Bohēmijas kroņzemi un Slovākiju. Šī apgabala jautājumā poļiem sākumā diskusijās bija pārsvars, bet 1920.gada jūlijā, Padomju armijas uzbrukuma laikā Varšavai, poļi kļuva pielaidīgāki attiecībā uz Cešinu. Visā starpkaru periodā teritoriālo strīdu dēļ abu valstu savstarpējā neuzticība nekad neizzuda. Benešs uzskatīja, ka tieši Polija ir vainojama konfliktos gan ar Krieviju, gan ar Vāciju. Lai gan Polija bija sabiedrotā Francijai, Benešs nenoslēdza šādu pašu vienošanos, abām valstīm bija pavisam atšķirīgi uzskati par otras valsts pēckara robežām, kā arī poļi, jūtoties droši ar franču atbalstu, bija pieņēmuši agresīvu politiku un attīstīja to naidīgā attieksmē pret kaimiņvalstīm.
Saistībā ar Austriju – Čehoslovākijas ārlietu ministrs Benešs ar to uzturēja labas kaimiņattiecības, lai gan kategoriski iebilda pret Austrijas Anšlusu ar Vāciju.
Čehoslovākijas attiecības ar kaimiņvalstīm dalījās izteiktās formās – vai tās bija draudzīgas attiecības, kuras Čehoslovākija vēlējās attīstīt tālāk un stabilizēt savu un demokrātijas pozīciju Austrumeiropā, kā ar Rumāniju un Dienvidslāviju, vai nu tās bija konfliktējošas kaimiņvalstu attiecības, kuras Čehoslovākija risināja ar rietumu spēku (Francijas un citu I Pasaules kara uzvarētāju valstu) palīdzību. Negatīvais aspekts ir tāds, ka Čehoslovākijai kaimiņvalstu areālā bija pārāk daudz valstu, ar ko tā konfliktēja, kas tai arī vēlāk deva neizdevīgu situāciju, kad tās teritoriju gan no dienvidu, gan rietumu un ziemeļu puses ieskāva tās pretinieki.

2.Čehoslovākijas ārpolitikas attiecības ar lielvarām

Pēc I Pasaules kara un ar Versaļas miera līguma nosacījumiem 1920.gadā tika izveidota Tautu Savienība, kuras galvenie mērķi bija radīt un nostiprināt kolektīvās drošības principu, atbruņošanos un jebkāda veida starptautiskās nesaskaņas risināt ar sarunu un šķīrējtiesu palīdzību. Čehoslovākija 1920.gadā pievienojās Tautu Savienībai, jo tai kolektīvās drošības princips bija viens no valsts eksistēšanas nosacījumiem. Nepārprotama orientācija uz rietumu spēkiem un to garantijām Versaļas sistēmā kļuva par pamatakmeni Čehoslovākijas ārpolitikas koncepcijā.
Čehoslovākijas valsts sākuma gados tika veikti mēģinājumi veidot sadarbību ar Itāliju, ko uzņēmās darīt tās aizsardzības ministrs Štefāniks, bet šī sadarbība netika pabeigta, jo 1919.gadā Štefāniks gāja bojā, bet Itālija piekopa agresīvu ārpolitiku pret Čehoslovākijas sabiedrotajiem - Dienvidslāviju. 1924.gada 18.maijā Čehoslovākijas ārlietu ministrs Benešs noslēdza vienošanos ar Itāliju, kas paredzēja abpusējas ekonomiskās iespējas un kooperēšanos kara gadījumā, bet šī savienība ar Itāliju nebija tik tuva, cik Čehoslovākijai esošā savienība ar Franciju, bet Benešs uzskatīja, ka līgumi ar abām valstīm ir kā minimums, lai Čehoslovākija spētu justies kaut cik droši, lai gan attiecībā ar Itāliju tika ieturēta piesardzīga politika, lai tā nenonāktu pretrunā ar Franciju, ar kuru tā konkurēja.
Pēc Musolīnī nākšanas Itālijā pie varas vairs nebija iespējama sadarbība ar Čehoslovākiju, jo tā nekādā gadījumā neatbalstīja autoritārisma režīmus, kā arī – šajā laikā Itālija sāka koncentrēt sadarbību ar Austriju un Ungāriju.
Čehoslovākija sākotnēji lika lielas cerības uz veiksmīgām attiecībām ar Savienotajām Valstīm, kam nebija lemts piepildīties, jo, pirmkārt, Savienotās Valstis neiestājās Tautu Savienībā un pēc Vudro Vilsona atkārtotā mēģinājuma kļūt par Savienoto Valstu prezidentu, kurā tas cieta neveiksmi, šī valsts atgriezās pie tās tradicionālās izolacionisma politikas.
Arī uz Lielbritāniju Čehoslovākija sākotnēji loloja cerības, ka tā būs ietekmīgs spēks Eiropas kolektīvās drošības principa nostabilizēšanā un spēcīgs sabiedrotais Čehoslovākijai, bet attiecības ar Lielbritāniju diezgan īsā laika periodā pārtapa formāla rakstura attiecībās, kā iemesls ir tradicionālā britu ne ieinteresētība notikumos, kas norisinās Eiropā, it īpaši vēl Austrumeiropā, kā arī briti vispār neuzskatīja centrālās un Austrumeiropas stabilitāti par ilgstošu, tāpēc tā nemaz nevēlējās sevi sasaistīt ar šiem reģioniem, kā arī – 1920-to gadu pirmajā pusē atkal bija uzvirmojusi sāncensība starp Lielbritāniju un Franciju.
Pēc 1923.gada Benešs sāka lūkoties pēc drošības savai valstij. Viņš nonāca šaubās, vai Tautu Savienība spētu nodrošināt pietiekamu aizsardzību no Vācijas, ja būtu tāda nepieciešamība, jo tas bija vienīgais potenciālais drauds, pret kuru Mazā Antante nebūtu spējīga pretoties. Benešam bija vajadzīgs rakstisks apliecinājums militārajām garantijām, ko tas 1924.gada 25.janvārī arī saņēma no Francijas puses (1925.gadā tas tika nostiprināts un pārslēgts atkārtoti), kas garantēja konsultācijas un īpašas sadarbības iespējas draudu gadījumos. Šī līguma nozīmīgums pieauga, kad 1933. gada janvārī nacisti, kuri tajā laikā neslēpa savu agresiju un vēlmi pēc varas, pārņēma varas spēkus Vācijā.
1925.gada oktobrī norisošā Lokarno konference uzskatāma par kritisku punktu starpkaru Eiropas ārpolitikā, jo tā atklāja, ka Centrāleiropas valstis ir zemāk vērtētas kā Rietumeiropas valstis, jo tām netika piedāvātas tādas pašas drošības garantijas kā, piemēram, Beļģijai. Lokarno līgumā 1925.gada 16.oktobrī tika paredzēts Reinas Garantijas pakts starp Franciju, Vāciju, Lielbritāniju, Itāliju un Beļģiju; 4 arbitrāžas līgumi starp Vāciju un Beļģiju, Franciju, Poliju, Čehoslovākiju, kā arī Francijas garantijas līgumi ar Poliju un Čehoslovākiju. Svarīgākais nosacījums, kas bija minēts šajos līgumos, bija kooperatīvā apziņa, ka visām valstīm ir kopā jānodrošina miers Eiropā, lai gan ar šo līgumu Vācija ieguva skaidru skatienu, ka rietumu robežas ir galīgas un noteiktas, bet austrumu robežas ir neaizskartas un iespēju vieta aktivitātēm. Pēc Hitlera nākšanas pie varas šis austrumu robežu aspekts bija kā ceļazīme nacistu ārpolitikas režīmam. Pēc Lokarno līguma noslēgšanas Vācija 1926.gadā iestājās Tautu Savienībā, dodot cerības, ka to varēs iekļaut kolektīvās drošības sistēmā.
Francija pati par sevi nebija tik liels spēks, lai spētu garantēt pilnīgu aizsardzību no arvien spēkos pieaugošās Vācijas. Vēl vairāk – 1920-tajos un 1930-tajos gados Centrāleiropas demokrātijas pārdzīvoja krīzi, kas saistīta ar to, ka vairākās valstīs aizsākās nedemokrātiskas valdīšanas formas (1926.gadā Polijā, 1929.gadā Dienvidslāvijā, arī Rumānijā). 1929.gada franču uzsāktā Mažīno līnijas būve, kas paredzēja aizsardzības sistēmu starp Vācijas un Francijas robežu, bija skaidra zīme, ka vajadzības gadījumā Francija netaisās veikt jebkādu uzbrukumu Vācijai, bet palikt aizsardzības pozīcijās, kas radīja arvien lielākas šaubas par Čehoslovākijas drošību, kā arī ekonomiskās krīzes iespaidā Centrāleiropas valstis ne vien ekonomiskā ziņā, bet arī politiskā ziņā sāka sadarboties ar nedemokrātiskiem režīmiem, piemēram, Itāliju un pēc 1933.gada ar Vāciju.
Šī radusies situācija, kad ārlietu ministrs apjauta iespējamās valsts briesmas, jo Vācijā sāka nomainīties politiskie režīmi, lika Benešam meklēt arī drošības garantijas austrumu virzienā – Padomju Savienībā, ar ko tā jau 1922.gada Ženēvas konferencē risināja sarunas par iespējamām tirdzniecības saitēm, kas tomēr netika izveidotas, jo, lai gan Benešs pats nebija antikomunists, tomēr komunisma opozicionāri liedza parakstīt jebkādu tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību. Beneša prāt, saistībai ar Padomju Savienību starptautiskajā sistēmā bija jāievieš nopietnas pārmaiņas. Tika pieliktas pūles, lai Francija un Padomju Savienība noslēgtu tā saukto Austrumu Lokarno līgumu. Šim Austrumu Lokarno bija jānodrošina Vācijas austrumu teritoriju patstāvība attiecībā ar tās austrumu kaimiņiem. Benešs dubultoja savus centienus Tautu Savienībā un mudināja ieviest kolektīvās drošības plānu, saskaņā ar kuru Padomju Savienība turpmāk būtu tās locekle. Struktūras būtība bija tāda, ka tiktu tuvinātas Francijas un Padomju Savienības attiecības. 1934.gada rudenī Padomju Savienība pievienojās Tautu Savienībai. Čehoslovākija, Francija un citas valstis centās noformēt antihitlerisko koalīciju. Nozīmīgs pakts Čehoslovākijai bija Francijas-Padomju Savienības vienošanās 1935.gada 2.maijā , 2 nedēļas vēlāk 1935.gada 16.maijā Čehoslovākija sarunu ceļā noslēdza līdzīgu līgumu ar Padomju Savienību. Pakti paredzēja palīdzības saukšanu / palīdzības nākšanu gadījumā, ja jebkāds ārējs spēks bez iemesla uzbrūk kādai citai no šīm valstīm, lai gan Francija saglabāja izšķirošo pozīciju, jo nedz Padomju Savienībai, nedz Čehoslovākijai nevajadzētu doties palīgā, ja to atteiktos darīt Francija. Šīs trīspusīgās sistēmas izveidošana 1930-to gadu otrā pusē parādīja, ka šādai savienībai nav veiksmīgas darbības, jo Francija arvien vairāk sāka piekopt Lielbritānijai raksturīgo nomierināšanas politiku, kas bija vērsta uz to, ka Čehoslovākijas vai citu līdzīgu centrālaustrumu valstu dēļ nav vajadzības iesaistīties konfliktā ar Vāciju un riskēt ar karu.
Čehoslovākijas ārpolitikā vissarežģītākā situācija tai bija ar Vāciju, ar kuru tai sākotnēji bija pat draudzīgas attiecības, bet vēlāk tā kļuva par lielāko agresoru tās neatkarības eksistencei. Sākotnēji Benešs uzturēja diezgan labas attiecības ar Veimāras Republiku, jo arī tā pret to bija noskaņota labvēlīgi, par ko liecina fakts, ka dienu pēc 1918.gada 28.oktobra notikumiem, Vācijas konsuls, joprojām runājot ķeizara valdības vārdā, bija pirmie ārzemju pārstāvji, kuri ar labvēlības izpausmēm sazinājās ar Narodni Vybor . 1918.gada 5.decembrī „Prager Tagblatt”, liberālā vāciešu laikrakstā, bija publicēta intervija ar kādu ierēdni no Berlīnes Ārlietu departamenta, kurš vēstīja, ka atzīst Čehoslovākiju par valsti, un ir gatavi jebkurā laikā uzņemt pie sevis tās sūtni. Dažas dienas vēlāk Drēzdenē tika noslēgts pirmais Veimāras Republikas - Čehoslovākijas tirdzniecības līgums. Čehoslovākijas un Vācijas attiecības kļuva sarežģītas pēc Vācijas pieprasījuma izveidot Austrijas - Vācijas tirdzniecības apvienību 1931.gadā, kurā Prāgas valdība saskatīja soli tuvāk aizliegtajam Anšlusam. Ar Hitlera 1933.gada nākšanu pie varas Čehoslovākija sāka mainīt savu ārpolitikas drošības politiku, kas deva rezultātus trīspusējai apvienībai ar Padomju Savienību un Franciju. Neveiksmes atbruņošanās konferencē, Vācijas izstāšanās 1934.gadā no Tautu Savienības, Tardieu plāna sabrukšana, kas paredzēja ekonomiskās atjaunošanas palīdzību Centrāleiropā, kā arī Romas protokolu parakstīšana, kas radīja itāļu fašistu saikni ar Austriju un Ungāriju, bija draudu vēstoši signāli Čehoslovākijai. Hitleram bija ideja par Četrinieku paktu, ko noslēgtu četras lielās Eiropas varas – Francija, Itālija, Vācija un Lielbritānija, lai sadalītu Eiropu ietekmes sfērās, radot arī Vācijas sfēru.
To, ka Vācija un pieaugošā nacistu ietekme ir galvenais drauds Čehoslovākijai, čehoslovāku politiķi reāli redzēja 1935.gada 19.maija vēlēšanās, kurās Sudetu Vāciešu partija ieguva ap 1’000’000 vēlētāju balsu, kas tiem garantēja 67 vietas Parlamentā. Sudetas Vāciešu partijas kontakts ar Vāciju ir neapstrīdams, jo 1935.gada vēlēšanu kampaņa lielā mērā tika sponsorēta no Vācijas puses, pirmā pierādāmā nacistu subsīdija Konrādam Henleinam, Sudetas Vāciešu partijas līderim, attiecas pat uz 1934.gada septembri, kas pārauga nepārtrauktā finansējumu plūsmā sākot ar 1935.gada pavasari. Drīz sekoja arī politiski norādījumi, un, visvēlākais, 1936.gada beigās Henleins bija zaudējis savu neatkarīga partijas politikas veidotāja statusu. Ap šo laiku Sudetas Vāciešu partija bija pakļauta nacistiskās Vācijas ārpolitikas kursam.
Demokrātiski noskaņotā Čehoslovākijas publika uz šo pieaugošo nacisma draudu reaģēja ar spēcīgu antifašisma nostāju. Tika sākti sastādīti izdevumu saraksti bruņotajiem spēkiem un robežu nocietināšanas konstrukcijām, kā arī vēlāk tika uzsākta aizsardzības nocietinājumu būve gar tās robežu ar Vāciju.
Naidīgums no Vācijas bija pieaudzis, jo Čehoslovākija savā valstī uzņēma visus antifašistiski noskaņotos emigrantus. Līdz 1938,gada pavasarim uz Prāgu tika sūtīti atkārtoti Berlīnes un Henleina priekšlikumi, kas norādīja uz gatavību apturēt revizionistisko spiedienu apmaiņā pret Čehoslovākijas ārpolitikas kursa maiņu un tā saskaņošanu ar Vācijas ārpolitiku. Prasītā daudzpusīgo kontaktu samazināšanai ar Franciju un formālās alianses ar Padomju Savienību noliegšana Benešam bija nepieņemama.
1938.gada sākumā arvien tuvojošies draudi kļuva spēcīgāki, ko pastiprināja Hitlera 20.februāra runa , kurā tas uzsvēra, ka Vācijai ir jārūpējas par 10’000 vāciešiem, kuri dzīvo tieši aiz Reiha robežas. Henleinam no Vācijas tika uzdots paralizēt Čehoslovākijas valdības darbību un nepiekāpties nekādiem kompromisiem un turpināt izvirzīt neiespējamas prasības.
1938.gada 12.martā norisošais Austrijas Anšluss radīja vēl lielākus draudus Čehoslovākijai, jo šis notikums paplašināja Čehoslovākijas robežu ar Vāciju, kas nebija nocietināta. Hitlera militārie plāni pret Čehoslovākiju jau tika gatavoti no 1937.gada rudens. Aizdomīgā vāciešu karavīru kustība veicināja čehoslovāku mobilizācijas izsludināšanu 1938.gada 20. maijā, kā arī vēlāk otrais mobilizācijas uzsaukums – 23.septembrī. Abas mobilizācijas atrada vienbalsīgu, entuziasma pilnu atbalstu čehoslovāku vidū.
Šajā laikā Čehoslovākijas valdība sastapās ar pilnīgu izolētību, lai gan teorētiski tai bija jājūtas droši, jo tai bija noslēgti līgumi ar Franciju un Padomju Savienību, un aiz Francijas stāvēja Lielbritānija. Realitātē briti vēlējās apmierināt Hitlera ambīcijas, kuras tā uzskatīja par nelielu izrādīšanos, un, lai atvairītu jaunu karu, Lielbritānija būtu ar mieru pieņemt mierīgas pārmaiņas Centrāleiropas kartē. Britu valdība izdarīja arī spiedienu Francijai – izvēlēties starp Čehoslovākiju un to vajadzības gadījumā aizstāvēt vai piekopt tādu pašu politiku kā Lielbritānija. Vēl draudus par jebkādu Čehoslovākijas aizstāvību radīja Padomju Savienības 1937.gada Sarkanās armijas tīrīšanas, kas viesa diskusijas par tās efektivitāti.
1938.gada 29.septembrī norisinājās Minhenes vienošanās, kas noteica Sudetas reģiona pievienošanu Vācijai un ir vērtējama kā viena no lielākajām Čehoslovākijas neveiksmīgās ārpolitikas loģiskajām sekām.
Čehoslovākijas ārpolitiskā darbība ar lielvarām kļūdaini tika balstīta uz to, ka I Pasaules kara uzvarētāju puse būs spēcīgākais atbalsts Čehoslovākijas neatkarības garantam. Pārāk liela uzticēšanās Francijai un laicīga realitātes neapzināšanās, ka 1920-tajos un 1930-tajos gados bija sācies jau tās politiskais noriets, noveda Čehoslovākiju bezizejas stāvoklī, kā arī iespējamā draudzīgo attiecību attīstība starp Čehoslovākiju un Itāliju iespējams būtu radījusi labāku politisko situāciju attiecībā ar Vāciju.

Secinājumi

Čehoslovākijas piekoptajā ārpolitikā ir saskatāmas vairākas kļūdas, piemēram, pārāk liela pastāvēšana uz savām ideoloģiskajām nostādnēm par demokrātisko režīmu kā vienīgo un pareizāko, noliedzot autoritārisma un totalitārisma režīmus, jo šī nostādne tai liedza veidot sadarbības attiecības ar vairākām Eiropas valstīm; kā kļūdu var minēt tās pārāk lielo paļaušanos uz I Pasaules kara uzvarētāj valstīm, ka tās nepieļaus nekādus pārkārtojumus Eiropas teritorijā un būs garants tām pašām ideoloģiskajām nostādnēm, kuras pārstāvēja pati Čehoslovākija; kā vēl kļūdu var norādīt - Mazās Antantes specializācija, kas noteica tās orientēšanos tikai, lai novērstu Ungārijas draudus šīm valstīm. Iespējams aktīvāka darbošanās Mazās Antantes attīstībā un lielāka vērība izkopt daudzpusīgāku sadarbības līgumu un jomu paplašināšana būtu izveidojusi šo savienību par spēcīgāku politisko spēku, kas arī spētu nodrošināt Čehoslovākijas drošību arī ziemeļu un rietumu virzienā.

Izmantotās literatūras saraksts

1. Agnew.H. The Czechs and the lands of the Bohemian Crown. Stanford: Hoover Institution Press, 2004.

2. Bruegel, J.W. Czechoslovakia before Munich: The German monority problem and British appeasment policy. London: Cambridge University Press, 1973.

3. Cabada, L., Waisova, Š. Czechoslovakia and Czech Republic in World Politics. Plzeň : Vydavatelství a nakladatelství Aleš Čeněk, 2006.

4. Cornej, P., Pokorny, J. A Brief History of the Czech Lands to 2004. Prague: Prah Press: 2003.

5. Kerner, R.J. Czechoslovakia. London: Cambridge University Press, 1940.

6. Rotčailds, Dž. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.

7. Shepherd, R.H.E. Czechoslovakia: The velvet revolution and Beyond. Hampshire: Palgrave, 2000.

Tags: XX gs., Čehoslovākija, Valpētere_Ieva

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.