Donavas Bulgārijas kristianizācijas specifika

Elīna Leiša

Bulgārijas kristianizācija ir 9.gadsimta 2.pusi aptverošs process, kura laikā Bulgārija tika pievērsta kristīgajai ticībai. Bulgārijas kristianizācijas laikā pie varas atradās hans un pēc kristīšanas kņazs Boriss I, kurš veica tālredzīgus soļus, lai vispārējā kontektā integrētu Bulgāriju kontinentā un izveidotu tās neatkarīgo baznīcu. Šis process bija ļoti neviennozīmīgs un komplicēts toreizējo starptautisko un arī bulgāru iekšējo zemju nosacījumu dēļ. Šajā esejā tiks atspoguļoti tās īpatnības, kas noteica Bulgārijas kristianizācijas gaitu un orientāciju, kuras rezultātā Bulgārija nosliecās par labu ortodoksālajai baznīcai.
Būtiski atzīmēt, ka Pirmā Bulgārijas impērija (681.-1018.) bija viena no pēdējām nekristītajām pagānu zemēm Eiropā. Krumam un viņam sekojošajiem bulgāru haniem 9.gs. 1.pusē ar iekarojumu palīdzību izdevās būtiski paplašināt Bulgārijas robežas, tajās iekļaujot visu Maķedoniju, mūsdienu Albānijas teritoriju un stabilu piekļuvi izejai pie Adrijas jūras. 852.gadā par Bulgārijas hanu kļuva Boriss I. Starptautiskā situācija bija ārkārtīgi sarežģīta: attiecībās ar Bizantiju pastāvēja konflikts attiecībā uz kontroli pār Maķedonijas teritorijās dzīvojošajām slāvu ciltīm. 855./856.gadā sākās cits konflikts ar Bizantiju, jo tā vēlējās atgūt kontroli pār, tā saucamo, „Diognāles ceļu”, kas savienoja Bizantiju ar Belgradu. Rezultātā Bizantija atkaroja no Bulgārijas arī pāris šajā ceļā esošās pilsētas. Tagadējā Horvātijas teritorijā dzīvojošie slāvi pieteica savas teritoriālās pretenzijas šajā reģionā, bet Vidusdonavas reģionā Bulgārijas intereses sadūrās ar Austrumfranku karalistes un Lielmorāvijas interesēm. Bulgārijas sakari ar to iniciatoru Ludvigu Vācieti kļuva draudu Lielmorāvijai, kura meklēja palīdzību pie Bizantijas 862./863.gadā, tā kā tā šajā teritorijā bija uzsākusi kristīgās ticības sludināšanu ar Kirilu un Metodiju priekšgalā, lai tādejādi panāktu Lielmorāvijas orientāciju Konstantinopoles virzienā un stiprināt Bizantijas ietekmi reģionā.
Arī starptautisko attiecību lielākā mērogā bija vērojams spriedzes pieaugums Romas un Konstantinopoles starpā, kuras sacentās par savu ietekmi Eiropas kristianizācijas procesā un ievadīja slāvu tautu integrāciju dienvid- un centrāleiropā.


Pagānisma saglabāšana bulgāru un Bulgārijas teritorijā dzīvojošo slāvu vidū, kurus impērija iemantoja līdz ar hana Kruma iekarojumiem, nozīmēja būtisku trūkumu – šo divu etnisko grupu apvienošanos un valsts saliedētību kavēja to dažādās pagāniskās ticības. Pie tam kristietībai jau bija savas saknes Bulgārijas teritorijā ilgi vēl pirms bulgāri apmetās Balkānos, kas varēja kalpot par neapšaubāmu argumentu Borisam I kristīgās ticības pieņemšanas gadījumā. Boriss, Lielmorāvijas un Bizantijas attiecību uzlabošanās laikā, kļuva ļoti ieinteresēts Kirila un Metodija darbībā, jo tie izveidoja pirmo slāvu alfabētu kņazam Ratislavam. Boriss I ticēja, ka ar šāda alfabēta ieviešanu savā valstī varētu apstādināt Bizantijas kultūras ietekmes izplatīšanos un nostiprināt savas neatkarīgās varas pozīcijas.
Turpinot Bulgārijas hana Kruma jau 9.gs.1.pusē aizsāktos iekarojumus, Bulgārija kļuva par ietekmīgu reģionālo spēku Dienvidaustrumeiropā. Tās turpmākā attīstība notika Bizantijas un Austrumfranku karalistes kontekstā, bet tā kā abas no tām bija kristīgas, tad pieauga draudi, ka pagāniskā Bulgārija savu kultūras un reliģisko īpatnību dēļ nokļūs izolācijā.
863.gadā Bulgārijas hans Boriss I vērsās pie Austrumfranku karalistes valdnieka Ludviga Vācieša ar paziņojumu, ka vēlas pieņemt kristietību. Šis solis izsauca Bizantijas neapmierinātību, jo tā apzinājās, ka Bulgārijas pievēršana Romas baznīcai nozīmētu Konstantinopoles pozīciju vājināšanos reģionā.
Tādēļ Bizantija vairs neizteica nekādas teritoriālās pretenzijas, bet pievērsa Bulgārijas pārstāvjus pieņemt kristietību ar Bizantijas starpniecību. Rezultātā valstis noslēdza 30 gadus ilgu miera līgumu un jau tajā pašā gadā Bulgārijas teritorijā ieradās pirmie Konstantinopoles patriarha misionāri, kuri kristīja hanu, kas tādejādi kļuva par kņazu, tā ģimeni un augstākās aristokrātijas aprindas. Dabiski, ka Ludviķis Vācietis nebija apmierināts ar Borisa I lēmumu, kurš pievērsās ortodoksālajai kristietībai, bet tomēr lietas nenonāca tiktāl lai izvērstos konflikts. Sacensība par formu, kādu pārņemtu bulgāri viņu valdnieka Borisa I pieņemtās kristietības ietvaros, vēl tikai saasināja jau tā saspīlētās attiecības Romas un Konstantinopoles attiecību starpā 9.gs.vidū.
Bulgārijas kristianizācija izvērsās vienlaicīgi ar veco pagānisko svētvietu iznīcināšanu. Nācās sastapties arī ar vietējās konservatīvās aristokrātijas opozīciju. 865.gadā dumpinieki no 10 administratīvajiem apgabaliem sacēlās pret jaunkristīto kņazu Borisu I apsūdzot to „sliktu” likumu izdošanā bulgāru tautām. Dumpinieki devās galvaspilsētas Pliskas virzienā ar mērķi nogalināt kņazu un atjaunot vecos likumus.
Nekas nav zināms kā konflikts attīstījās tālāk, izņemot to, ka kņazs Boriss sapulcināja sev lojālus cilvēkus un revolūciju apspieda. 51 cilvēkam, kuri atradās dumpinieku priekšgalā, un viņu ģimenēm tika izpildīta giljotēšana, kas tajos laikos bija diezgan ierasta parādība. Pārējiem, kas bija gatavi nožēlot savus grēkus un kristīties, tika dota piedošana. Līdz savas dzīves galam, Kņazs Boriss I bija pārņemts ar šaubām par šī soļa pareizību un vēlāk sarakstē ar pāvestu Nikolaju I, kņazs pat jautāja vai šāda rīcība ir bijusi pretrunā ar kristietības principiem. Visticamāk, kņazu Borisu I vairāk par kristietības normu pārkāpšanu mocīja doma par augsto cenu, kuru bija jāsamaksā, lai izbeigtu konfliktu un dumpošanās tālāku izplatību. Šīs sacelšanās iemesls pamatā bija bailes no Bizantijas impērijas ietekmes pieauguma reģionā ar aizbildināšanos par kristīšanu, lai tādejādi vājinātu un iznīcinātu Bulgāriju, kas savā attīstībā nesa līdzi draudu kā konkurējoša kaimiņzeme. Šajā viduslaiku periodā bulgāriem kristieši bija tas pats, kas „Bizantija”” un „grieķi”.
Pēc tam, kā Konstantinopole atteicās bulgāru baznīcai piešķirt neatkarību, Kņazs Boriss I pievērsās Romas pāvestam. Kņazs Boriss saprata, ka kristianizācija nevar notikt bez Bizantijas ietekmes pieauguma, tā kā liturģija joprojām bija grieķu valodā un nesen dibinātā bulgāru baznīca bija pakļauta Konstantinopoles baznīcai un nebija brīva. 886.gada augusta beigās bulgāru sūtņi ieradās Romā, no kurienes viņi atgriezās ar latīņu misionāriem Portas Formosu un Populonas Paulu, kuri vadīja pāvesta misiju. Tajā pašā laikā Romas pāvests nosūtīja citus slepenus sūtņus uz Konstantinopoli, lai informētu Konstantinopoles patriarhu par kņaza Borisa I izvēli. Līdz ar Romas garīgo misionāru ierašanos kņazs Boriss padzina bizantiešu misionārus. Tas bija brīdis, kad notika Bulgārijas pārorientācija no Konstantinopoles uz Romu. Arī Ludviķa Vācieša sūtītie vācu misionāri, kas bija ieradušies Bulgārijas teritorijā devās prom pēc tam, kad redzēja, ka Romas misionāri tur jau uzsākuši misionāro sludināšanu. Aizliegums sludināt bizantiešu misionāriem sakaitināja imperatoru Mihaelu III. Savā vēstulē kņazam Borisam, Bizantijas imperators izteica savu nosodījumu par Bulgārijas reliģisko pārorientēšanos un apvainoja Romu kā nepilnvērtīgu aizbildni kristianizācijas procesā. 867. gadā Konstantinoplē notika baznīcas sinode, kurā Romas baznīcas uzvedība tika skarbi nosodīta. Konstantinopolē cilvēki satraukti lūkojās uz notikumiem savā ziemeļu kaimiņzemē, jo Romas aizbildniecībā esošā Bulgārija draudēja Konstantinopoles tiešajām interesēm. Vecais naids starp A un R baznīcu uzliesmoja ar jaunu spēku. Par vienu no konflikta uzliesmošanas cēloņiem tika uzskatīta sacensība par bulgāru kristīšanu, kā rezultātā mazāk kā 2 gadu laikā Bulgārijas vārds kļuva plašāk pazīstams Rietumeiropā.
Kņazs Boriss I, vēlēdamies likt pamatus neatkarīgai Bulgārijas baznīcai, lūdza pāvestu nozīmēt Portas Formosu par Bulgārijas arhibīskapu, bet Nikolajs I atteicās to darīt, tikai nozīmēja jaunus misionāru līderus, kurus sūtīt uz Bulgāriju – Trivenas Dominiku un Polimartijas Grimvaldu.. Arī pēc viņa nāves, tā sekotājs Adrians II nebija pierunājams nozīmēt arhibīskapu, kas nozīmētu Bulgārijas arhibīskapijas izveidi. Par spīti Boriss I pūlēm ierosināt citu kandidātu, Romas pāvests neapjauta savas vilcināšanās un neizdarības iespējamās sekas. Šis bija laiks, kad Bulgārija varēja kļūt vēsturiski katoliska, bet tas kļuva par izšķirošo momentu Bulgārijas orientācijas izvēlē par labu Bizantijas kristietībai, jo līdz šim brīdim nebija vērojama Borisa I strikta nostāja attiecībā uz labvēlību kādai no pusēm un viņš tālredzīgi bija izmantojis „manevrēšanas” taktiku.
Tāpēc kņazs atsāka meklēt sadarbības iespējas ar Konstantinopoli, kas bija kļuvusi daudz pielaidīgāka.. 867.gada 23.oktobrī imperatoru Mihaelu III nogalināja viņa tuvais paziņa un Basils, bet patriarhs Fotijs tika nomainīts ar viņa ideoloģisko sāncensi Ignatu, kurš kļuva par iemeslu attiecību izmaiņām ar Romas baznīcu. Līdz ar jaunajiem imperatoriem uzlabojās attiecības starp Konstantinopoli un Romu. Pāvestam Adrianam bija nepieciešama Basila I Maķedonieša palīdzība pret Arābiem, kas uzbruka Dienviditālijā. Tajā pat laikā, Bizantija gaidīja, ka pāvests atbalstīs Ignata I patriarha krēslā.
870.gada 28.februārī Bulgārijas kņaza pilnvarotie sūtņi ar Ičirguboilu priekšgalā ieradās Konstntinopolē, kur notika sinode. Saskaņā jau ar iepriekšēju slepenu vienošanos ar patriarhu Ignatu I, bulgāru puse paziņoja, ka vēlas būt pakļaut grieķu reliģiskajai virsvaldībai. Visi pāvesta legātu iebildumi tika ignorēti un Bulgārijas baznīcai, Bizantijas pakļautībā, tika piešķirts arhibīskapijas statuss un tās arhibīskapu ievēlēja bīskapi. Arī kņazs apstiprināja iecelto arhibīskapu un Boriss izdzina pēdējos palikušos rietumu misionārus no bulgāru apdzīvotajām teritorijām.
Pēc tam Boriss uz savām pārvaldītajām zemēm ielūdza Oridas Klementu un Preslavas Naumu, Kirila un Meodija mācekļus, kuri bija spiesti pamest savas misijas Morāvijā. Viņi uzreiz bulgāru baznīcās ieviesa liturģijas un Svēto rakstu slāviskoto variantu un tādejādi lika pamatus slāvu kristīgajai kultūrai. Pēcāk šo alfabētu pārņēma arī citur dzīvojošās slāvu ciltis.
889.gadā kņazs Boriss I atteicās no troņa un kļuva par mūku. Tomēr viņa dēla Vladimira pret Bizantiju vērstais politiskais kurss, kas sevī ietvēra dažādus mēģinājumus atgriezties pie pagānisma, kļuva par iemeslu, lai Boriss I atgrieztos pie laicīgās varas un Vladimira vietā par Bulgārijas princi ieceltu no Bizantijas garīdznieka studijām atsaukto trešo dēlu Simeonu. Izglītojoties un iepazīstoties ar ortodoksālo kristietību padarīja Simeons kļuva par spēcīgu topošās Bulgārijas baznīcas atbalstītāju, bet viņš bija arī ambiciozs politiskais līderis, kurš cerēja iekarot Konstantinopoli un kļūt par grieķu un bulgāru imperatoru. 893.gadā Boriss I saca baznīcas sinodi Pliskā, kurā tika pieņemts lēmums pagānisko galvaspilsētu pārdēvēt par Preslavu un bulgāru valodu atzīt par vienīgo oficiālo laicīgo un baznīcas valodu. Bizantiešu priesteri tika nosūtīti atpakaļ uz Konstantinopoli, tā kā Bulg;arijā bija izveidojušies studiju centri, kuros garīgās studijas 7 gadu laikā bija apguvuši gandrīz 3500 mūku. Kņazs Boriss I pēc šo mērķu sasniegšanas, atgriezās klosterī un 907.gadā mira. Pēc savas nāves, Boriss I tika pasludināts par pirmo Bulgārijas baznīcas svēto.
Neatkarīgas Bulgārijas arhibīskapijas izveide bija baznīcas praksē nebijis precedents. Parasti neatkarīgas baznīcas bija tās, kuras bija dibinājuši apustuļi vai to mācekļi. Kņazs Boriss I jau pēc sešiem Bulgārijas kristīšanas gadiem bija panācis, ka Bulgārijas baznīca bija kļuvusi par nacionālu, neatkarīgu baznīcu ar augstu stāvošu pārstāvi priekšgalā. Borisa I valdīšana deva milzīgu ieguldījumu slāvu un visas Austrumeiropas kultūras attīstībā, un pielika punktu tjurku kultūras nākotnei šajā zemē. Tas bija milzīgs pagrieziens kristianizācijas procesā, tā kā liturģija un sprediķi baznīcās bija saprotami arī vienkāršajai bulgāru tautai. Pēc 10 gadiem, pāvests Adrians II un viņa sekotāji bezcerīgi centās panākt savas ietekmes nostiprināšanos Bulgārijā. Bulgārijas pievienošanos Bizantijas kristīgajai nometnei viennozīmīgi noteica toreizējā starptautiskā situācija.

Izmantotā literatūra:

Hastings A. A World History of Christianity, London: Cassel, 2000., 594.p.

Kristietības vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 2005., 688 lpp.

The Oxford history of Christianity, ed. by John McManners, Oxford: Oxford University Press, 2002., 774 p.

Interneta resursi:

http://www.ancient-bulgaria.com/2006/09/10/the-christianization-of-bulgaria-part-iii/

http://en.wikipedia.org/wiki/Bulgarian_Greek_Catholic_Church

http://en.wikipedia.org/wiki/Christianization_of_Bulgaria

http://www.omda.bg/ENGL/history/boris1.htm

Tags: Leiša_Elīna, IX gs., Bulgārija, Bizantija, kristietība

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.