Panslāvisms – īss apskats.

Artis Buks

pan slavism 1Pats jēdziens “panslāvisms” un runas par to kā par nacionālu masu politisku kustību politiskajās aprindās un presē, šķiet, parādījās XIX gs. trīsdesmitajos gados. Diezgan aktīvi par to izteicās Lielbritānijas premjers lords Bikonsfilds, Prūsijas/Vācijas kanclers Bismarks, un, protams, Ungārijas parlamenta deputāti ar premjeru Kolomanu Tissu vadībā. Arī presē (piemēram, franču “Debats”) aizvien biežāk parādījās brīdinoši raksti, kas aicināja lielvalstis likt šķēršļus panslāvisma kustībai. Nekur tā īsti netika konkretizēts, ko nozīmē jedziens “panslāvisms”, taču principā ar to saprata tālākā nākotnē iespējamo slāvu pasaules politisko apvienošanos Krievijas impērijas vadībā, vai, tuvākajā laikā, iespējamo Krievijas ietekmes palielināšanos centrālās un dienvidaustrumu Eiropas slāvu tautās (un to apdzīvotajās teritorijās).
Protams, ka neviena Eiropas valsts nevēlējās Krievijas impērijas teritoriālo izlaušanos līdz Vidusjūrai, un šādas perspektīvas visus uztrauca. Iespējams, ka šādas runas un publikācijas pat deva zināmu grūdienu panslāvisma ideju attīstībai Eiropas dienvidrietumos, mākslīgi radot to no Krievijas stratēģiskajām interesēm Balkānos un visai nekonkrētām Balkānu slāvu līderu cerībām uz Krieviju kā potenciālo sabiedroto un aizstāvi.


XIX gs. pirmajā pusē, pēc Vīnes kongresa, visu Eiropu pārņēma nacionālās pašidentificēšanās vilnis. Līdz ar nacionālo literāro valodu dzimšanu, dzima pats nācijas jēdziens un nacionālā apziņa. Paralēli valdību cīņai ar liberālismu un politiskās brīvības idejām, pieauga spēkā pieņēmās nacionālo kopību idejas. Vēl Eiropā bija daudz viduslaiku sociālo un politisko struktūru palieku, bet tām brūkot sašķobījās visas sabiedrības stabilitāte, un tieši nacionāli politiskās apvienošanās kustībā daudzi saskatīja vienīgo sabiedrības optimālās attīstības ceļu, kas apmierinātu gan nacionālās kopības ideju, gan prasības pēc politiskajām brīvībām, gan „sacementētu“ sabiedrību spēcīgā valstī. Tas norisa gan Vācijā (teorētiskās politikas ceļā), gan Itālijā (karbonāriju sazvērestību, mazīnisma un revolūciju ceļā) un citur. Politiskā spriedze bija tik izteikta, ka 1848. gada Francijas revolūcija uzreiz atbalsojās Vācijas zemēs, Austrijā, Itālijā. Rezultātā, piemēram, sabiedrība gan Vācijā, gan Itālijā visai pozitīvi uztvēra mazo pusfeodālo valstiņu apvienošanu nacionālā valstī.
Tāpat kā visā Eiropā, nacionālās konsolidācijas kustība norisa arī slāvu zemēs. No ārpuses to pamanīja gan gadsimta sākumā, serbu sacelšanās laikā, gan saskatīja arī dienvidaustrumu slāvu zemēs dzimušajās kustībās par nacionālu valstu izveidošanu, gan Balkānu slāvu tendencē apvienoties, lai pretotos Portas un Vīnes varai, līdz beidzot šo kustību un tās idejas sāka dēvēt par “panslāvismu”.
Savu ieguldījumu deva valodniecības kā zinātnes attīstība, konstatējot valodu grupas un tās definējot. Ņemot vērā XIX gs. pirmajā pusē Eiropā valdošās idejas, šai nacionālajai kustībai nevarēja būt cita mērķa kā slāvu cenšanās apvienoties, gluži tāpat, kā uz šādu apvienošanos tiecās Vācija, Itālija, (pat Eiropas ziemeļos parādījās ideja par skandināvu vienotību).
Pats jēdziens radies tīri teorētisku pārdomu rezultātā - tā segums, elementi un mērķi bija visai neskaidri gan vērotājiem no malas (Vācijas, Francijas), gan pašiem slāviem, kuru vidū šī ideja izplatījās. Šādu vispārēju nacionālu kustību varam saskatīt gan politiskās norisēs (piemēram, daļas Serbijas atbrīvošanā, poļu dumpī, Krievijas izteiktajā interesē tieši par Balkānu reģionu), gan sociālās un kultūras norisēs (slāvu elementa aktivizēšanās Austrijas un Osmaņu impēriju teritorijās, virknes slāvu literatūru rašanās, pirmie publiskie paziņojumi par nepieciešamību pēc visu slāvu solidaritātes utt.). Taču to, kas īsti ir šīs kustības pamatā, kādus sakarus un kopību slāvi vēlas, nezināja viņi ne paši, kur nu vēl kāds no malas.
Principā var teikt, ka šī nenoteiktība turpinās līdz pat mūsdienām. Tiesa gan, XIX gs. vidū un otrajā pusē tika radīts ne mazums teorētisku darbu, kas izvērsa slāvu kopības ideju un definēja, kādai jābūt slāvu pasaulei un tās lomai Eiropā, taču šīs teorijas lielāko tiesu bija visai atrautas no reālās dzīves un savstarpēji pretrunīgas.
Eiropas publicistikā dominēja ideja, ka panslāvisms ir slāvu pasaules politiskā apvienošanās Krievijas vadībā, akcentējot, ka Krievijas ārpolitikai vienmēr bijis agresīvas ekspansijas raksturs. Līdz ar to secinājums: panslāvisms kā kustība apdraud visu Rietumeiropu. Taču bija arī otrs teorētiskais virziens, kurš saskatīja panslāvisma nākotni dienvidu un rietumu slāvu apvienošanos ap Poliju (Ržečpospoļitu), kura līdz ar to kļūtu ievērojams spēks Centrāleiropā un spētu kalpot kā barjera tālākai Krievijas ekspansijai rietumu virzienā (vēsturiskais Polijas/Krievijas konflikts un sāncensība šai idejai deva visai loģisku pamatu). Pašu Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas slāvu vidū dominēja ideja par brīvu slāvu valstu konfederāciju, kas būtu optimālais slāvu kopības risinājums.
Kopš tā brīža, kad dienvidu slāvu valstiņas pakļāva Osmaņu impērija, bet Čehiju XVII gs. anektēja Austrija, Polija un Krievija palika vienīgās neatkarīgās slāvu apdzīvotās valstis. 1772. gadā Polija pazuda no politiskās sktuves, līdz ar pirmo tās teritorijas dalīšanu starp Austriju, Prūsiju un Krieviju. Tad, pēc īsām cerībām uz Napoleonu, un Vīnes kongresu - uz brīdi formāli neatkarīgā Polijas karaliste un Krakovas republika. Tas viss jau relatīvi agri ļāva poļiem sākt sevi apzināties kā nāciju un pretnostatīt sevi kaimiņiem, no kuriem pēdējā laikā neko labu gaidīt nevarēja.
Vismaz valdīšanas sākuma gados imperatora Aleksandra I uzskati ļāva poļiem cerēt uz plašāku autonomiju vai, pavēršoties labvēlīgiem politiskajiem apstākļiem, pat uz valsts atjaunošanu. Arī Eiropas liberālā doma visnotaļ atbalstīja poļu vēsturiskās tiesības uz savu valsti. Tāpēc 1830.-31. gada poļu sacelšanās apspiešana un kostitūcijas palieku likvidēšana pilnībā noskaņoja sabiedrisko domu par labu poļiem un lika raudzīties uz Krieviju kā agresoru un tautu brīvības apspiedēju (aizmirstot, ka lielākā Polijas dalīšanas iniciatore bijusi Prūsija).
Pēc sacelšanās apspiešanas sākās plaša poļu emigrācija (pamatā uz Franciju), kur koncentrējās poļu inteliģence, sabiedriskie un politiskie aktīvisti. Par poļu politiskās domas centru kļuva kņazs Ādams Čartorižskis, bet par literātu līderi izvirzījās Ādams Mickevičs. Parīze kļuva par poļu literatūras centru, kura, kopā ar poļu Galicijas un Poznaņas literatūru, veidoja sabiedrisko domu gan pašā Polijā, gan Eiropā. Redzot vienkāršu notikumu shēmu - varonīga sacelšanās, mēģinot atjaunot svešzemnieku sagrābtu valsti, tad nežēlīga sacelšanās apspiešana un konstitūcijas likvidēšana, - lika ar simpātijām raudzīties uz poļu pusi (lai gan pret Poliju, piemēram, vācu zemēs, simpātijas vienmēr bijušas visai mērenas). Polija visu acīs bija eiropeiska, katoliska, ar seniem vēsturiskiem sakariem visā Eiropā, konstitucionāla valsts, kas drosmīgi cīnījās par brīvību, bet tika sakauta. Savukārt uz Krieviju raudzījās kā uz pusaziātisku, civilizācijai svešu monstru, kurš vēsturiska pārpratuma rezultātā parādījies Eiropas pievārtē. Šādā vidē un gaisotnē radās tā panslāvistiskā teorija, ka ideālākā barjera pret Krievijas agresīvajiem tīkojumiem būtu no Krievijas anektētajām poļu teritorijām jāatjauno Poliju (kā progresīvāko un eiropeiskāko no slāvu zemēm), kas varētu vadīt Centrāleiropas slāvu tautu konfederāciju.
Ts poļu un ukraiņu zemes, kuras bija pakļautas Austrijas impērijai kā Galicijas province, gadsimta vidū piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu. Austrijas valdība visai iecietīgi uztvēra šīs provinces iedzīvotāju nacionālo atmodu, tomēr vairāk atbalstot poļu mazākumu, un visi nacionālie konflikti pamatā norisa starp poļiem un ukraiņiem (poļu vidū bija populāra doma, ka ukraiņi jeb rusini nemaz nav īsta nācija). Kā pretreakcija poļu pretenzijām, 1848. gadā Ļvovā izveidojās pirmā ukraiņu partija “Golovna Rusjka Rada”, kurai itin drīz izdevās iedabūt Austrijas parlamentā 25 deputātus. Savukārt poļu rietumu teritorijās, kuras bija iekļautas Prūsijā, pēc 1848. gada revolūcijas norisa spēcīga ģermanizācija (piemēram, Poznaņā 50. gados darbojās vairs tikai 3 poļu ģimnāzijas). Ekonomiskā attīstība tur ritēja kopsolī ar pārējām vācu zemēm, līdz ar to poļu nacionālā atmoda vairāk ritēja kultūras dzīvē, nevis politiskās cīņas aktivitātēs.
Ekonomiski un politiski vissliktākā situācija bija tajās Ržečpospoļitas zemēs, kuras bija iekļautas Krievijas impērijā - daļa Polijas (Mazovija, Podļasje), Lietuva, Baltkrievija, daļa labā krasta Ukrainas. Šajās teritorijās dzīvojas aptuveni 12 000 000 iedzīvotāju, no kuriem puse bija ukraiņi un baltkrievi (baltkrievus, atceroties Lietuvas lielkņazisti, vēl sauca arī par ļitviniem). Ja poļu zemēs vēl bija kādas iluzoras politiskās brīvības - bija saglabāts nosaukums “Polijas karaliste”, skolās varēja lietot poļu valodu, poļi varēja būt valsts ierēdņi, gūt virsnieku pakāpi armijā utt., - tad baltkrievu zemēs norisa visai brutāla rusifikācija. Visa lietvedība bija krievu valodā, arī izglītības sistēmā baltkrievu valoda tika aizliegta, likvidēja baznīcas uniju: iedzīvotājus ar varu piespieda pāriet pareizticībā, konfiscēja uniātu un katoļu baznīcu īpašumus (tika konfiscētas 230 baznīcas, vairāki desmiti klosteru; baznīcu un klosteru mantību un bibliotekas izveda uz krieviju); nosaukumu “Baltkrievija” nomainīja uz “Ziemeļrietumu apgabals” (Северо-Западный край), visa augstākā ierēdniecība tika komplektēta no Krievijas. Arī poļi, kuri neatzina batkrievus par patstāvīgu nāciju, atbalstīja šo politiku. Ja XIX gs. sākumā poļu, baltkrievu un lietuviešu zemes bija ekonomiski attīstītākais Krievijas impērijas reģions, tad jau gadsimta vidū te varēja vērot ievērojamu atpalicību, salīdzinot ar kaimiņu zemēm, kas, protams, veicināja iedzīvotāju neapmierinātību ar savu stāvokli.
50. gadu vidū bijušajās Ržečpospoļitas zemēs, kas bija iekļautas Krievijas impērijā sākās pretestības ideju atdzimšana. To ievērojami veicināja arī Aleksandra II politika, kurš, pēc Krievijas sakāves Krimas karā, centās reorganizēt valsti.
No Sibīrijas atgriezās daudzi izsūtītie nacionālie dumpinieki, tika izsludināta daļēja amnestija emigrācijā dzīvojošajiem. Atdzīvojās sabiedriskā dzīve. 1857. gadā Varšavā, līdzīgi visā Krievijā dzimušajām muižnieku komitejām, tika nodibināta “Zemkopības biedrība”, kuras darbības motivācija bija zemes reformas likumu izveidošana un apspriešana. Protams, šādām biedrībām nebija nekādas īpašas politiskas lomas, taču tās deva iespēju pilsoņiem apzināties iespēju apvienoties un sākt vismaz teorētiskā līmenī piedalīties valsts dzīvē, apspriest to. Tā kā šļahtas skaitliskais īpatsvars te bija ievērojami lielāks, nekā citur Krievijā, un šļahta lielākotiesu bija visai izglītota, poļu, lietuviešu un baltkrievu sabiedrībā brīvības un neatkarības idejām bija visai plaša izplatība.
To aktīvi atbalstīja 30.-40. gados emigrācijā pastāvošā “Demokrātiskā biedrība”. Politiskā atmosfēra Varšavā un Viļņā kļuva aizvien saspringtāka. Bija izveidojušās virkne nelegālu organizāciju, un situāciju neglāba 1861. gada marta manifests, kas atjaunoja 1815. gada konstitucionālo sistēmu, Polijas karalistes valsts padomi, Izglītības komisiju A.Velepoļska vadībā utt. Norisa virkne politisku demonstrāciju, kuras parasti valdības karaspēks ar šāvieniem izklīdināja (izklīdinot 1861. gada 8. aprīļa demonstrāciju, tika nogalināti un ievainoti vairāk nekā 100 cilvēku). Paralēli tam, sākās ar zemes reformu neapmierināto zemnieku nemieri. Aizvien lielāku ietekmi sabiedrībā sāka gūt nevis pakāpenisku reformu ideju piekritēji, bet radikālākas rīcības atbalstītāji, kurus apvienoja nacionālā ideja un ārēja ienaidnieka tēls. Ļoti aktīvi darbojās poļu virsnieku slepenā biedrība A.Potebņa vadībā, kuriem bija sakari ar emigrāciju, krievu revolucionāro organizāciju “Zeme un griba” (Земля и воля), A. Hercenu.
1862. gadā par Polijas karalistes vietvaldi tika iecelts lielkņazs Konstantins. Tika īstenotas virkne reformu: atkal atvērta Varšavas universitāte, poļiem ļauts ieņemt augstākos vietējās administrācijas amatus utt. Taču no otras puses, lai likvidētu dumpīgo ideju augsni, tika nolemts pēc īpašiem sarakstiem iesaukt armijā poļu pilsētu jaunatni un sūtīt dienēt Iekškrievijā (dienests armijā ilga 20 gadus). 1863. gada 22. janvārī sākās poļu sacelšanās, kas aptvēra arī baltkrievu un lietuviešu zemes. Krievijas liberāli noskaņotās virsnieku un muižnieku aprindas vienā mirklī aizmirsa savu liberālismu un slāvu brālību. Valdību burtiski appludināja ar vēstulēm, paužot gatavību ar ieročiem aizstāvēt Krievijas godu un intereses Polijā. Krievu sabiedrības šovinistisko noskaņojumu vēl pastiprināja Lielbritānijas un Francijas piedāvājums poļu jautājuma noregulēšanai sasaukt starptautisku konferenci, kā arī tas, ka poļu dumpinieku rindās cīnījās liels skaits brīvprātīgo no citām valstīm: franči, itāļi, horvāti, ungāri, vācieši (pat vecais dumpju cēlājs Garibaldi izteica vēlēšanos savākt savus veterānus un doties uz Poliju).
1864. gada vasarā, neraugoties uz pirmajiem panākumiem, sacelšanās bija apspiesta (kaut arī neliela dumpinieku vienība kņaza Bžuska vadībā cīnījās līdz rudenim). Poļu, lietuviešu un baltkrievu zemēs tika ieviesta militārās diktatūras kārtība, jebkuras autonomijas paliekas tika likvidētas, Polijas karalisti pārdēvēja par Pievislas apgabalu (Привислинский край), lietvedībā ieviesa krievu valodu utt., kaut arī pieļāva dažu avīžu un žurnālu iznākšanu poļu valodā. Baltkrievu inteliģenci - augstākos mācību spēkus, skolotājus, ārstus, - izsūtīja uz Iekškrieviju, likvidēja pēdējo augstāko mācību iestādi, Goreckas Zemkopības institutu (Viļņas universitāte bija slēgta jau kopš 1832. gada), baltkrievu šļahtai, kura pēc ūnijas aizliegšanas praktiski visa bija pārgājusi katolicismā, aizliedza iegādāties zemi, zemniekiem katoļiem samazināja pienākošās zemes platību utt.
Tā visa rezultātā gan poļi, gan lietuvieši, gan baltkrievi sāka apzināties savu nacionālo kopību kā opozīciju Krievijas diktātam.
Tā kā nebija ne mazākās iespējas panākt kādas politiskas izmaiņas, tad inteliģences aktivitātes daudz lielākā mērā sāka izpausties nacionālās kultūras veidošanā, taču visa nacionālā doma tika veidota, balstoties uz Krievijas kā pamatienaidnieka un apspiedēja tēlu veidošanu. Un, kaut arī poļu domātāji teorētiski saprata, ka gan viņi, gan krievi ir slāvi, ne par kādu panslāvismu nevarēja būt ne runas - primārais uzdevums bija atbrīvoties no Krievijas varas, bet slāvu kopībai šai gadījumā nebija vairs nekādas nozīmes.
Savukārt čehu nacionālajai kustībai līdz 1848. gadam nebija izteikta politiska rakstura, bet tā vairāk izpaudās nacionālās zinātnes un literatūras atjaunošanā, kas, savukārt, ietekmēja nacionālās pašapziņas veidošanos. Galu galā čehiem bija gan savas valsts vēsturiskās tradīcijas, gan literatūra, izglītība, zinātne (neba velti viduslaikos Prāga bija viens no Eiropas kultūras centriem). Kopš husītu karu laikiem bija vērojama pastāvīga opozīcija visam vāciskajam.
Modernais čehu nacionālisms dzima imperatoraa Jozefa II laikā, kad Vīnes liberālā nostāja atvēra ceļu relatīvi brīvai literatūrai un sabiedrības domas izpausmei. Taču no otras puses šis periods bija arī aktīvs čehu ģermnizācijas laiks, kas, neizbēgami, radīja opozīciju čehu intelektuāļu aprindās (kuri kā, piemēram, abats Dobrovskis, gan rakstīja latīņu vai vācu valodā, taču no sirds uzskatīja sevi par īsteniem čehu patriotiem). Parādījās izteikta interese par čehu (bet pēc tam arī citu slāvu tautu) vēsturi, kas lika pamatus čehu panslāvisma attīstībai XIX gs.
XIX gs. pirmajā pusē parādījās vesela plejāde intelektuāļu, kas savos darbos pievērsās slāvismam: Šafariks, vēsturnieks Palackis, fundamentālās čehu vārdnīcas radītājs Jungmans, Ganka, Čeļakovskis, Erbenns u.c.
Īpašu vietu kā teorētiķis ieņēma Šafariks, kurš aktīvajā publicistikā nepiedalījās (izņemot vienu momentu slāvu kongresā, Prāgā, 1848. gadā), bet kura darbi par slāvu senatni, literatūru un etnogrāfiju ietekmēja ļoti plašas lasītāju masas. Vēl lielāka ietekme uz nacionālās pašapziņas veidošanos bija Kollaram, kurš nebija zinātnieks, bet gan visai apdāvināts dzejnieks un kaislīgs slāvu senatnes un kopīgo sakņu apdziedātājs. Gan Šafarika zinātniskie darbi, gan Kollara poēma “Slavas meita” bija pēc sava rakstura panslāviski. Kollars arī pirmais sāka runāt par slāvu literatūras apmaiņu, kam vajadzētu stiprināt slāvu pasaulē kopības apziņu. Viņi abi lika pamatus t.s. literārajam panslāvismam.
Čehu kultūras attīstība bija fantastiski strauja: blakus nopietniem vēsturiskiem un etnogrāfiskiem pētījumiem parādījās plaša čehu beletristika, tika dibināti teātri, paplašinājās skolu tīkls. Nodibināja muzeju. Tika nodibināta kultūrizglītojošā biedrība “Matica”, kuras dalībnieki organizējačehu grāmatu izdošanu. Tika izdota visaptveroša enciklopēdiska vārdnīca “Naučni Slovnik”, kas bija unikāls izdevums visā slāvu pasaulē un liecina par tā laika publikas plašo interesi (nebija jau tie čehi tai laikā īpaši maksātspējīgi).
Taču Austrijas impērijas politiskā krīze un Vīnes valdības rīcības nespēja pavēra ceļu arī čehu politiskajām un ekonomiskajām prasībām, bet vislabākā augsne opozīcijai multinacionālā valstī, kā zināms, ir nacionālā ideja.
Ekonomiskās attīstības ziņā Čehija apsteidza citus Austrijas impērijas reģionus. Sāka strauji pieaugt spēkā nacionālās pilsonības (buržuā) slānis. Taču vadošā ekonomiskā un politiskā loma čehu zemēs bija vāciešiem, kas bija aptuveni 38% no visiem iedzīvotājiem un pamatā dzīvoja pilsētās. Vāciešiem piederēja lielākā daļa rūpniecība uzņēmumu un vara pilsētu pašvaldībās. 1848. gadā visā Austrijas impērijā tika īstenota zemes reforma, kas krasi izmainīja saimniekošanas metodes laukos un veicināja bezzemnieku pieplūdumu pilsētās. Tai pat laikā čehu zemēs tika likvidēta amatniecības cunftu sistēma. Tas viss veicināja rūpniecības attīstību un koncentrēšanos Prāgā, Pilzenē, Brno u.c. lielākajās pilsētās, feodālo sociālo struktūru sairšanu un nacionālās kopības idejas nākšanu to vietā.
1848. gads bija liktenīgs gan visai centrālajai Eiropai, gan slāvu nacionālajai kustībai. Vīnē sākās revolūcija, dienvidrietumos norisa Ungārijas-Horvātijas bruņotais konflikts. Centrāla valdība uz kādu laiku bija paralizēta un atstāja provinces pašu ziņā. Prāgā sanāca Pirmais slāvu tautu kongress (Austrijas impērijā dzīvojošo slāvu tautu pārstāvji un viens pārstāvis no Krievijas impērijas), kura galvenais mērķis bija pretnostatīties vācu revolucionāriem Vīnē (tie jau bija nosūtījuši delegāciju uz Frankfurti, lai lūgtu Austriju apvienot ar pārējām vācu zemēm). Kongress pieņēma īpašu manifestu, kurā izklāstīja savu programmu: iekšēja autonomija, tautu vienlīdzība Austrijas impērijā utt. Kongresa materiālos ir tikai visai aptuvenas norādes par saprašanos un savienību starp Austrijas slāviem un pāris diezgan miglainas norādes par sakarien ar ārpusaustrijas slāviem. Varas iestādes kongresu slēdza.
Prāgu pārņēma nemieri, un valdības karaspēkam nācās pilsētu ieņemt triecienā. Pēc 1848. gada revolūcijas apspiešanas, Vīnes valdība čehu zemēs ieviesa visai stingru preses cenzūru, kā rezultātā slēdza pat vismērenākās avīzes, aizliedza visu veidu sabiedriskās organizācijas, ieviesa vācu valodu valsts iestādēs, tiesā un armijā. Daudzi čehi, lai ko sasniegtu karjerā ģermanizējās, taču tieši nacionālajā buržuāzijā un inteliģencē pieauga tendence pretoties vācu dominantei saimnieciskajā un politiskajā dzīvē, bet apvienoja viņus šai cīņā savas nacionālās piederības un kopības apzināšanās. Sabiedriskajā dzīvē priekšplānā izvirzījās čehu nācijas konsolidācijas problēmas, iztrūkstot savam valstiskumam.
60. gados strauji pieauga čehu buržuāzijas pretenzijas uz lielāku lomu ekonomikā, pret tās iespēju ierobežojošo varas iestāžu politiku un vācu konkurenci; politikā – “Čehijas troņa” vēsturisko tiesību aizstāvēšana. Tieši buržuā sāka aktīvi finansēt nacionālo kultūru, kurā ideoloģiski dominēja panslāvitiskas idejas. Līdz ar izglītības līmeņa paaugstināšanos, nacionālās kopības idejas sāka izplatīties arī lauku apvidos, taču vislabvēlīgāko augsni tās rada studējošās jaunatnes vidū, kur kā sēnes pēc lietus veidojās dažādas visai aktivi noskaņotas organizācijas (piemēram, 1853. gadā Prāgā varas iestādes atklāja un ikvidēja studentu slepeno biedrību “Sarkanā krusta brālība”, kas par savu mērķi uzskatīja nacionālas valsts izveidošanu). Tās antiaustriskās tendences reāli atbalstīja čehu tirgotāji un rūpnieki. Šis noskaņojums uzskatāmi parādās vispārējā kampaņā, lai vāktu līdzekļus Prāgas nacionālajam teātrim, rakstnieka Havličeka bēres pavadošajās manifestācijās utt.
Nacionālo kustību sāka vadīt Nacionālā partija, kuras programmā bija prasība pēc Čehijas autonomijas. Tās līderi (Palackis, Ritors u.c.) izvirzīja ideju par viso čehu kopīgajām interesēm, neatkarīgi no to kārtas piederības un stāvokļa sabiedrībā. Parādījās skaidri izteiktas politiskas prasības, apgalvojot, ka, Čehijai iekļaujoties Habsburgu impērijā, netika juridiski zaudētas tās tiesības uz suverenitāti, un, ka Čehijas seimam jāsaglabā visas savas vēsturiskās tiesības. Partiju atbalstīja arī daļa vecās čehu aristokrātijas, kura vēl nebija ģermanizējusies.
1864. gadā pat izdevās panākt seimā likumu par čehu un vācu valodu vienlīdzību, taču spēcīgā vācu opozīcija panāca šī likuma atcelšanu. Par nacionālās kustības plašumu un politizēšanos liecina arī ar ungāriem panāktā vienošanās kopīgi uzstāties pret vācu priviliģēto stāvokli impērijā, taču, kā jau tas vienmēr ir bijis, katram savs krekls tuvāks - 1867. gadā ungāri panāca impērijas pārvēršanu duālajā Austroungārijā, neņemot vērā čehu intereses. Protestējot pret to, čehu deputāti pameta gan reihstāgu, gan seimu. Kopš tā laika čehu nacionālā kustība vairāk bija vērsta pasīvās nepiedalīšanās virzienā un vairāk orientējās uz nacionālās kultūras attīstīšanu, nekā uz nacionālpolitiskajām prasībām.
Kaut arī čehu nacionālā opozīcija Vīnei saglabājās, gadsimta beigās aizvien vairāk pieauga kreiso spēku politiskās aktivitātes ar savām politekonomiskajām prasībām, un nacionālais jautājums uz brīdi zaudēja savu aktualitāti (kā tas parasti notiek, uzlabojoties ekonomiskajiem apstākļiem).
Par Balkānu slāvu tautām XIX gs. sākumā bija maz kas zināms gan Eiropā, gan pašu ciltsbrāļu vidū. Viss reģions, izņemot mazo Melnkalni, no XIV gs. beigām atradās pakļautā stāvoklī. Tā nacionālā kultūra, kas bija dzimusi agrajos viduslaikos, bija iznīcināta. Vietējā aristokrātija pretošanās cīņās bija vai nu karos gājusi bojā, vai pieņēmusi uzvarētājvalsts ticību (islamu vai katolicismu) un asimilējusies. Osmaņu impērijā iekļautajiem slāviem, piemēram, bulgāriem un serbiem, nebija nekādu iespēju ko sasniegt, saglabājot tautību un ticību: zemes īpašumi vietējai aristokrātijai saglabājās tikai gadījumā, ja tā pieņēma islamu, ko izmantoja liela daļa bosniešu un albāņu muižnieku. Islamu ar varu neuzspieda, taču radīja apstākļus, kad to pieņemt bija izdevīgāk nekā nepieņemt: tiem, kuri nepārgāja islamā, bija jāmaksā papildus nodokli (haradžu jeb džizijē). Moldāvijā un Valahijā, kuras XV gs. bija brīvprātīgi pieņēmušas Portas protektorātu, arī kristīgajiem muižniekiem ļāva saglabāt savus zemes īpašumus.
Atslābstot Osmaņu impērijas centrālajai varai pieauga vietvalžu pastāvība, kas veicināja to amata iespēju ļaunprātīgu izmantošanu, kas ievērojami pasliktināja dzīves apstākļus. Franču enciklopēdists Volnejs, kurš laikā no 1783. līdz 1785. gadam apceļoja virkni Osmaņu impērijas provinču, aprakstīja raijī (zemnieku) stāvokli: “Muižnieki, kuriem pieder lielāka daļa zemes, dod to zemniekiem ar ļoti neizdevīgiem nosacījumiem. Par tās apstrādi zemniekiem jāatdod pusi vai pat divas trešdaļas no ražas. To visu pavada tūkstošiem epizodisku spaidu: te visam ciematam uzliek sodu par kādu pārkāpumu, te ievieš kādu jaunu vietējo nodokli, te pieprasa dāvanu iebraukušajam vietvaldim, te vienkārši konfiscē sienu, auzas un pārtiku to pavadošajiem jātniekiem. Bez tam jādod naktsmājas un pārtiku visiem caurbraucošajiem valsts ierēdņiem vai vēstnešiem. Ciemati trīc bailēs, kad parādās lavendi (algotņi), kas būtībā ir visīstākie laupītāji, tikai tērpti uniformās.” [Новая история... 97. lpp] Tā rezultātā bija vērojams ievērojams saimnieciskais panīkums. Volnejs informē, piemēram, ka Alepo provincē no zemes reģistrā esošajiem 3200 ciematiem apdzīvoti bija tikai vairs 400... Tas viss, protams, radīja neapmierinātību iedzīvotājos, bet reliģiskās atšķirības ļāva šai neapmierinātībai gadsimtu gaitā izkristalizēties mūžīgā opozīcijā Portai.
Balkānu stratēģiskā nozīme sāka izvirzīties jau XVIII gs. pirmajā pusē, kad Osmaņu impērija sāka izrādīt pirmās vājuma pazīmes, sākot piekāpties Eiropas lielvalstu politiskajam un ekonomiskajam spiedienam, bet Krievija šai sakarā sāka izrādīt interesi par bulgāriem un serbiem kā par iespējamajiem sabiedrotajiem. Jau Pēteris I sūtīja pie serbiem vairākus militāros instruktorus (piemēram, pulkvedi Miloradoviču), lai organizētu sacelšanos pret Osmaņu impēriju brīdī, kad Krievija tai uzbruktu Melnās jūras ziemeļu piekrastē; aktīvi iesaistīja reģiona politiskajā destabilizācijā Krievijas slepeno dienestu. Kopš tā laika šādu taktiku Krievija piekopa vienmēr, kad sākās kārtējais militārais konflikts ar Osmaņu impēriju.
Serbu cīņa par neatkarību un kņazistes izveidošana XIX gs. sākumā; Melnkalnes serbu cīņa ar osmaņiem, pretošanās Francijai; īslaicīgā Napoleona dibinātās Illīrijas pastāvēšana; pastāvīgā Krievijas interese, pašas Eiropas lielvalstu politiskās intereses un aktivitātes - tas viss sāka piesaistīt šim reģionam arī Eiropas politiķu un publicistu uzmanību, atklāja Eiropai, ka tās dienvidaustrumos eksistē vesela virkne slāvu tautu. Savukārt reģiona iesaistīšana pasaules politikā, nacionālās kultūras atdzimšana, informācijas apmaiņas strauja palielināšanās, literāro valodu rašanās ļāva pašām šīm tautām uzzināt, ka ir slāvi ar kādu mistisku kopību.
Bulgāriem Osmaņu impērijā bija apspiestas pilnīgi visas nacionālās kultūras izpausmes: tauta bija vienkārši darbaspēks, kam nebija ne izglītības, ne rakstības, ne kopīgas valodas (literārā valoda nepastāvēja, bet katram novadam bija savs, atšķirīgs dialekts), ne pašpārvaldes. Pat baznīcas savas tiem nebija (kas tomēr tā laika cilvēkiem bija visai svarīgi) - bulgāru pareizticīgo baznīcu kontrolēja grieķi, un pašiem bulgāriem ceļš uz tās augstāko hierarhiju bija liegts. Grieķu fanarioti bija atpirkuši no valsts baznīcas zemju nodokļus un bulgāru zemniekiem bija ļaunāki par Portas pērkamajiem ierēdņiem. Kā visas Balkānu slāvu zemes, arī bulgāru teritorija bija agrāra un ļoti nabadzīga. Neapmierinātībai ar esošo stāvokli sākotnēji bija izteikti ekonomisks raksturs, kas realizējās zemnieku dumpjos, kuri tikpat regulāri tika apspiesti.
Par lūzuma momentu varam uzskatīt XVIII gs. otro pusi, kad rokrakstā iznāca un tika izplatīta mūka Paisija “Vēsture” (sarakstīta daļēji baznīcas, daļēji tautas valodā, viduslaiku vēstījuma stilā). Paisijs, apelējot pie bugāru varonīgās vēstures, vērsās pie lasītājiem uzsverot to nacionālo pašlepnumu. Visai drīz Paisijam radās sekotāji. Gadsimta beigās vairāki bagāti bulgāru tirgoņi Moldāvijā un Valahijā pēc rietumu parauga atvēra privtas skolas bulgāru bērniem, paši savus bērnus sāka sūtīt mācīties uz Rietumeiropu. Izglītība un līdz ar to arī nacionālās kopības ideja sāka lēnām izplatīties bulgāru vidū.
XIX gs. 20. gados savu darbību sāka Venelins (pēc izcelsmes Karpatu rusins), dzejnieks, vēsturnieks autodidakts, kurš bija viens no pirmajiem slāvu senatnes pētniekiem. Aizrāvies ar bugāru senatni, viņš par savu mērķi izvēlējās to nacionālās pašapziņas pamodināšanu un tautas izglītošanu. Kā rakstnieks un slāvisma propogandētājs, Venelins bija reti ražīgs. Tā kā viņš strādāja Krievijā, paši bulgāri ilgu laiku i nejauta par viņa darbību, taču Venelina sacerējumi pēc kāda laika guva plašu rezonansi visai plānajā bulgāru inteiģences slānītī, un viņam radās daudz sekotāju.
Visai īsā laikā šie entuziasti panāca visai plašu skolu tīkla izveidošanos, visai daudzi bulgāri devās uz Rietumeiropu un Krieviju gūt augstāko izglītību; sākās visai aktīva literārā rosība, kas veicināja kopīgas bulgāru literārās valodas izveidošanos. Sākās arī politiskās aktivitātes - izglītoties bulgāri ar cerībām raudzījās uz Krieviju kā uz Portas ienaidnieci, un aktīvi propogandēja šo ideju plašākās tautas masās. Vēl jo vairāk slāvu kopības ideja iesakņojās arī tāpēc, ka lielu ieguldījumu bulgāru kultūras atmodā un nācijas konsolidācijas procesā deva tieši rietumslāvu zinātnieki - lielāko daļu darba bulgāru senatnes pētīšanā, restaurēšanā un pasniegšanā bulgāru lasītājam veica tieši poļu un čehu zinātnieki (Šafariks, Kopitars, Irečeks jaunākais, Vostokovs, Kalaidovičs, Grigorovičs, Lamanskis u.c.).
Politisko un ekonomisko apstākļu dēļ lielākā daļa jaunradušos akadēmiski izglītoto bulgāru nevarēja atgriesties dzimtenē. Tāpēc tie palika dzīvot emigrācijā, apvienojoties grupās, nemitīgi smeļot idejas no Eiropas notikumiem (kurā tai laikā patiesi plosījās nacionālu kustību virpulis) un cenšoties šīs idejas propogandēt savā tautā.
1850. gadā bulgāru ziemeļrietumu apgabalos notika liela sacelšanās, taču armijai izdevās to relatīvi viegli apspiest (ģeogrāfiskie apstākļi un impērijas administratīvā centra tuvums nekad nebija ļāvis bulgāriem kaut cik sekmīgi pretoties un panākt kādu autonomiju). Taču neapmierinātība ar impērijas ierēdņu patvaļu un zemnieku nabadzību un beztiesiskumu nekur nepazuda, bet gan pieņēmās spēkā, savukārt nacionālās kopības ideja lieliski apvienoja visus neapmierinātos. 1853. gadā valdība pieņēma bulgāru zemnieku pārstāvju delegāciju (kas vien jau liecina par zināmu organizētību bulgāru vidū un kopīgu mērķu apzināšanos), un piekrita realizēt agrāro reformu. Arī pašas impērijas aizvien lielākā iesaistīšanās pasaules ekonomiskajā apritē radīja izmaiņas bulgāru zemēs: ar investīcijām sāka ienākt Eiropas kapitāls, preces; Lielbritānija eksportēja kokvilnu, kopā ar Austriju piedalījās dzelzsceļa tīkla izbūvē, Francijas un Itālijas uzņēmēji būvēja tekstilfabrikas utt. Tas viss veicināja nacionālās bulgāru buržuāzijas rašanos, un, līdz ar to tās kultūras prasības garantējošās nacionālas ideoloģijas izveidi. Sāka dibināties zinātniski izglītojošās biedrības, sāka iznākt bulgāru valodā žurnāli un avīzes. 1856. - 1877. gados iznāca aptuveni 64 periodiskie izdevumi bulgāru valodā (kas, ņemot vērā ļoti zemo izglītības līmeni, ir visai ietekmīgs skaitlis).
Nacionālās buržuāzijas aprindās (kas bija izglītotākā tautas daļa), dzima nacionālās kopības un atbrīvošanās idejas. Pamatā tā bija kustība par ekonomisku un politisku brīvību, kā arī ļoti aktuālā cīņa baznīcā pret grieķu klerikāļu asimilācijas politiku: bulgāru pareizticīgo baznīcu kontrolēja grieķu garīdzniecība, un tikai vidējā un zemākajā garīdzniecībā bija bulgāri; lai veidotu kādu karjeru bazīcas hierarhijā, vajadzēja kļūt par “grieķi”. Savukārt par bulgāru baznīcas autonomiju Konstantinopoles patriarhs i dzirdēt negribēja. Tikai 1860. gadā tā ieguva autokefaliju (no grieķ. autos - pats, kephalē - galva) -tiesības uz pašpārvaldi un administratīvu neatkarību no Konstantinopoles. Bija samērā neveiksmīgi Romas emisāru mēģinājumi panākt uniātu baznīcas izveidi. 1870. gadā arī impērijas vadība atzina neatkarīgu bulgāru pareizticīgo baznīcu.
Bulgāru inteliģence emigrācijā 50. gados izveidoja virkni organizāciju, kuras par savu mērķi izvirzīja tautas izglītošanu, nacionālo atbrīvošanos un slāvu kopību. Ideoloģiskā ziņā emigrācijas doma dalījās divos virzienos. Viens grupējums izvirzija prasību pēc autonomijas un bulgāriem tādas pat tiesības Osmaņu impērijā, kā ungāriem Austroungārijas impērijā. Otra plūsma bija izteikti panslāviska: savā domā orientējās ne tik daudz uz bulgāru nacionālās kultūras atmodu un politisko pašnoteikšanos, cik uz slāvu kopības apzināšanu un politiskā atbalsta meklējumiem pie spēcīgākajām slāvu tautām. Piemēram, 1867. gadā Bukarestes bulgāru labdarības organizācija “Labdarības kopa” (Добролетельная дружина) pat izstrādāja programmu, kā apvienot bulgāru zemes ar Serbiju vienā valstī. Vispopulārākā tomēr bija doma, ka bulgāru atbrīvošanās tiks panākta ar pareizticīgās Krievijas palīdzību (kas bija visai reāli, ņemot vērā Krievijas ekspansiju uz dienvidiem).
Viens no aktīvās nacionālās atbrīvošanās kustības pamatlicējiem bija Georgijs Rakovskis (1821.-1867.), kurš organizēja reālu pretestību impērijas varas iestādēm. Sākotnēji, līdzīgi visiem nacionālās atmodas darboņiem, viņš vairāk nodarbojās ar ideju noformulēšanu un izplatīšanu: Belgradā un Bukarestē viņš dažādos laikos izdeva laikrakstus “Bulgāru ziņas”, “Donavas gulbis”, “Nākotne” (Бьлгарская дневница, Дунавски лебед, Будущност), taču Krimas kara laikā izveidoja teroristu vienību, kas traucēja impērijas militārajām komunikācijām. 60. gadu sākumā viņš mēģināja apvienot izkliedētās haiduku grupas, gādāja tām no Krievijas ieročus, un gatavojās pievienoties Serbijai, kura tajā laikā brieda karam ar Osmaņu impēriju. Taču politiskā situācija mainījās, Serbija karu tā arī neuzsāka. Taču Rakovskim izdevās izveidot haiduku vienību darbības koordinācijas komiteju. Viņa panslāviski orientētā literārā un praktiskā darbība atstāja visai lielu iespaidu 60.-70. gadu bulgāru sabiedrībā.
Cits populārs bulgāru nacionālās atbrīvošanās kustības līderis bija Vasils Ļevskis (1837.-1873.). Viņš, apkopojis 1867.-1868. gados pāri Donavai pārnākušo haiduku vienību darbības pieredzi, secināja, ka, lai cik kaujasspējīga un pieredzējusi būtu partizānu vienība, ja tai nebūs sakaru un atbalsta vietējo iedzīvotāju vidū, tās darbībai nebūs panākumu. 1869. gadā viņš sāka veidot nacionālās atbrīvošanās kustības organizāciju tīklu pašā provincē lai nodrošinātu panākumus nākotnē. Idejiski viņš pauda domu, ka nākotnes neatkarīgajais Bulgārijai jābūt demokrātiskai republikai (līdz ar to tam bija visai skops atbalsts no Serbijas un Krievijas puses). Tās daudz labprātāk sniedza palīdzību Ļubenam Karavelovam (1837.-1879.), kurš bij visai talantīgs rakstnieks, diezgan apdāvināts diplomāts un pārliecināts panslāvists, aktīvi veidoja sakarus ar Krieviju, Serbiju un citām Balkānu zemēm, lai radītu militāri/politisku koalīciju pret Osmaņu impēriju.
1870. gadā Bukarestē Ļevskis un Karavelovs apvienojās savā darbībā un nodibināja Centrālo revolucionāro komiteju, kas koordinēja nacionālās atbrīvošanās kustību bulgāru zemēs un kuras mērķis bija bruņotas sacelšanās organizēšana. 1872. gadā tā beidzot bija noformējusies, izstrādājusi skaidru rīcības programmu un apvienojusi atsevišķās organizācijas savā virsvadībā. Tad piepeši Ļevski arestēja un sodīja ar nāvi, Karavelovs pārorientējās pamatā uz propogandas darbu, bet nacionālās atbrīvošanās kustības vadību, gatavojot bulgāru sacelšanos, lai atbalstītu Krievijas karaspēka ienākšanu, pārņēma sociālists Hristo Botevs.
Sacelšanās sākās 1875. gadā Stara Zagorā. Līdz pat Krievijas karaspēka ienākšanai 1877. gadā bulgāru zemi plosīja nemitīgs partizāņu karš un valdības karaspēka represijas, kas nacionālo noskaņojumu sakāpināja līdz histērijai. Krievijas karaspēka darbība krietni novājināja Osmaņu impērijas spēkus un ļāva bulgāriem apkopot savas partizānu vienības lielākās grupās, un ar Krievijas svētību izveidot atbrīvotajos apgabalos pašpārvaldes struktūras. 1878. gada 3.martā Osmaņu impērija parakstīja San-Stefano miera līgumu, kā rezultātā nodibināja Lielbulgāriju. Taču 1878. gada vasarā tika sasaukt Berlīnes kongress, kurā pārskatīja San-Stefano līguma rezultātus, atņemot tai daudzas teritorijas, kuras tai bija piešķīrusi Krievijas uzvara pār Portu – Eiropai nebija izdevīga spēcīga, nacionāli noskaņota un Krievijas impērijai ļoti draudzīga valsts Balkānos.
Izveidojoties formāli neatkarīgai Bulgārijas kņazistei, idilliskā draudzība un slāviskā kopība ar Krieviju pajuka. Kņazs Aleksandrs vairāk orientējās uz Austroungāriju, no kuras varēja gaidīt nopietnas finansu investīcijas, nekā uz Krieviju, kura Bulgāriju uzskatīja par savu vasaļvalsti (divi krievu ģenerāļi 1881. gadā tika uzspiesti Bulgārijai kā tās valdības locekļi). Kad 1883. gadā kņazs atjaunoja liberālo Tirnas konstituciju, attiecības ar Krieviju kļuva klaji naidīgas. Bulgāru sabiedrisko domu vairāk nodarbināja ideja par visu bulgāru apvienošanu vienā valstī (liela daļa to teritoriju vēl joprojām bija Osmaņu impērijas sastāvā), nekā aktualitāti zaudējusī slāvu kopības ideja vai jau bīstamā Krievijas brālīgajā aizbildniecība.
1885. gada rudenī sākās sacelšanās Austrumrumēlijā, kura, gūstot uzvaru, atdalījās no Osmaņu impērijas un apvienojās ar pārējo Bulgāriju. Tas izsauca sašutumu Pēterburgā (dīvaini, vajadzētu taču priecāties, ka slāvu brāļiem veicas) un tā atsauca no Bulgārijas savus militāros instruktorus un virsniekus. Savukārt Bulgārija atteicās no Krievijai izdevīgās dzelzceļa līnijas celtniecības ziemeļu/dienvidu virzienā, un pārorientējās uz Austroungārijai izdevīgāko rietumu/austrumu (Vīne-Belgrada-Sofija-Stambula) dzelzceļa līnijas celtniecību. Bulgārijas un Krievijas draudzīgās attiecības izjuka. Arī vēl pirms gadiem 20 ciešā slāviskā kopība ar Serbiju izšķīda kā ziepju burbulis. Tā, uzskatot, ka Bulgārija ieguvusi pārāk daudz teritoriju, pieteica karu, taču cieta smagu militāru sakāvi pie Slivnecas. Tikai Austroungārijas ultimāts apturēja Bulgārijas armijas ielaušanos Serbijas teritorijā.
1886. gada augustā sazvērnieku grupa, kuras darbību koordinēja Krievijas diplomāti, īstenoja valsts apvērsumu un Sofijā pie varas nāca prokrieviski noskaņotā Cankova valdība. Taču lielākā sabiedrība bija naidīgi noskaņota pret Krieviju. Nepaspējusi nostiprināties, Cankova valdība krita un pie varas nāca konservatīvo partijas līderis Stambulovs. Antikrievisko noskaņojumu vēl vairāk pastiprināja Aleksandra III emisārs ģenerālis Kaulbars, kurš bija ieradies iecelt tronī jaunu, Krievijai draudzīgu kņazu. Tā nediplomātiskās un neslēpti pavēlnieciskās attieksmes un rīcības dēļ, ģenerāli izraidīja no valsts un tika pārtrauca ar Krieviju diplomātiskās attiecības. Situācija bija tik saspīlēta, ka Pēterburgā pat neoficiāli apsprieda iespējamo Bulgārijas okupāciju.
Pateicoties Vācijas kanclera Bismarka aktivitātēm, 1887. gadā kņaza tronī kāpa Saksijas princis Ferdinands. Savā ārpolitikā Bulgārija turpmākos gadus orientējās uz vācu zemēm un bija naidīga pret tuvākajiem slāvu kaimiņiem serbiem. Ar Krieviju attiecības oficiālā līmenī normalizējās tikai 1896. gadā, taču par kaut cik vērā ņemamu panslāvisku noskaņojumu Bulgārijā vairs nevar runāt.
Serbu zemēs situācija bija savādāka. Pēc lielās Kosovas kaujas 1389. gadā Serbijas valsts zaudēja patstāvību, kļūstot par sultāna vasali, bet 1459. gadā sultāns Muhameds II to pilnīgi likvidēja, sadalot provincēs. Taču serbu stāvoklis nekad nebija bijis tik smags kā bulgāru, kaut arī Portas valdība centās radīt apstākļus, lai serbus pamazām izspiestu uz rietumiem, nomainot tos ar lojālākiem musulmaņiem. Tie atradās tālāk no valsts administratīvā centra, ilgāk saglabāja savu autonomiju, apdzīvoja arī teritorijas, kuras neietilpa Osmaņu impērijā (piemēram, Adrijas jūras piekrasti, Austrijas impērijā iekļautus apgabalus), daudzi kalnu apgabali tikai formāli pakļāvās Portai.
Organizēta plaša mēroga serbu pretošanās sākās pēc 1787.-1791. gadu Osmaņu-Austrijas kara, kad, izmantojot impērijas vājumu, serbu sipahi (impērijas militārajā dienestā esoši muižnieki, kam par dienestu izlēņoti zemes īpašumi) sāka sacelšanos. Tā bija vērsta ne tik daudz pret Portas varu, cik pret janičāru patvaļu (militrajai kastai janičāriem, lai atšķaidītu etniski monolīto un politiski ne pārāk uzticamo serbu vidi, bija iedalītas visai lielas serbu teritorijas, kurās tie visai brutāli izmantoja savu priviliģēto stāvokli un centās pakāpeniski izspiest serbus). Loģiski, ka šai cīņai noteikti nebija nacionāla rakstura, bet gan etniski un reliģiski viendabīgas provinces sacelšanās pret netaisnu vietvalža varu, kas balstījās uz citu, reliģiski svešu spēku - janičāriem (etniski janičāri veidojās no visai raiba materiāla: sākot no čerkesiem un arābiem, un beidzot ar kaimiņos esošajiem musulmanizētajiem albāņiem). Dumpī aktīvi iesaistījās aktīvākie serbu zemnieku slāņi - ciematu vecākie (knezi), cūku tirgoņi (prasoli) un kalnu laupītāji (haiduki), - kam janičārus izdevās izdzīt no serbu zemēm, taču Porta panāca to atgriešanos.
1804. gadā Belgradas janičāri atklāja jaunu sipahu un serbu knezu sazvērestību un mēģināja to izskaust jau pašā saknē, realizējot masveida aizdomīgo serbu izkaušanu. Šis slaktiņš kalpoja par iemeslu patiesi nopietnam serbu dumpim. Šoreiz sacelšanās iniciatori bija knezi un prasoli, kurus vadīja bijušais haiduks, prasols Georgijs Petrovičs, saukts arī Karageorgija (Melnais Georgija). Diezgan īsā laikā serbi pārņēma savā kontrolē visas savas zemes un uzsāka diplomātiskās sarunas ar Portu un Pēterburgu (Stambulā viņi lūdza autonomiju, bet Pēterburgā - politisko atbalstu). Te jau varam vērot nevis vienkārši dupīgu impērijas provinci, bet gan labi organizētu kustību, kuras dalībnieki apzinās savus politiskos un nacionālos mērķus. Serbi negriezās pēc palīdzības vis Vīnē (kas būtu dabiski, jo Vīne ir tuvāk un tās nepatika pret Portu bija acīmredzama), bet gan tālajā un maz zināmajā Pēterburgā, pie tam konkrēti apelējot pie kopīgajām nacionālajām saknēm...
Krievijai gan tās politiskie mērķi bija svarīgāki par slāvu kopību, jo pēc kara ar Osmaņu impēriju (1806.-1812.), tā, pēc1813. gada Bukarestes miera līguma, atstāja serbus likteņa varā. Tomēr serbi nepadevās un, lai arī cieta militāru sakāvi, panāca, ka tagad paralēli Belgradā esošajam pašā tiem bija savs virsknezs (Milošs Obrenovičs), sava zemessardze un pašpārvaldes struktūras. Tomēr arī serbi daudz ko guva no Pēterburgas un Portas konfliktiem - pēc nākošā šo lielvalstu kara (1828.-1829.), kad Osmaņu impērijas cieta smagu sakāvi, Serbija kļuva par praktiski neatkarīgu valsti, kaut arī formāli bija Portas vasalis. Serbiem tagad bija pilnīga tirdzniecības un kuģniecības brīvība, sava likumdošana, militārie spēki. Tika aizliegts musulmaņiem apmesties uz dzīvi serbu zemēs (pirms tam, lai padarītu savu varu Serbijā stabilāku, Porta visiem spēkiem veicināja musulmaņu pārvietošanos uz tās dienvidaustrumu apgabaliem (it sevišķi uz Vecserbiju jeb Kosovu).
Serbijas teritorija aizņēma daļu Donavas vidusteces baseina, Austrumserbijas kalnus un Stara-Planina kalnu rietumdaļu. Gadsimta vidū kņazistē dzīvoja aptuveni 1 300 000 cilvēku. Bez tam serbi apdzīvoja arī Vojevodinu, kas ietilpa Austrijas impērijā. Tā bija ekonomiski atpalikusi, agrāra zeme. Rūpniecības attīstību bremzēja tas, ka nebija sava vietējā kapitāla, bez tam, visai ilgi tā bija piesaistīta Osmaņu impērijas tirgum, kur ieņēma tālas perifērijas vietu. Gūstot politisku neatkarību no Osmaņu impērijas, Serbija nonāca Austrijas ekonomiskā atkarībā - lielākā daļa rūpniecības izstrādājumu tika ievests tieši no turienes. Tomēr, valsts ekonomikas augšupeja, kaut arī visai lēna, ir nenoliedzama. Aptuveni 90% iedzīvotāju bija zemnieki. Ar sultāna 1830. un 1833. gadu dekrētiem bija likvidēts čiftliks - impērijas ierēdņu zemes, - ko izdalīja zemnieku saimniecībām. Tirgus attiecību veidošanās izjauca lielģimeņu kopienu tradicionālo saimniecība, daudzi izputēja, bet to zemes ieguva jaunie serbu ierēdņi un privātuzņēmēji.
No Vecserbijas albāņu izspiestie serbi Fruškoigorā bija izveidojuši klosteru kompleksu (klosterus nosauca Vecserbijā palikušo klosteru vārdos), kur izveidojās spēcīgs garīgās izglītības centrs. Pirmo serbu skolu skolotāji ieradās no Kijevas, pirmās grāmatas vai nu ieveda no Krievijas, vai uz vietas tulkoja ievestās. Kaut arī tā visa bija baznīcas literatūra, taču tā nodrošināja pakāpenisku izglītības līmeņa paaugstināšanos. Tā kā serbi runāja vairākos dialektos, un nevienam netika dota priekšroka, visa literatūra tika rakstīta baznīcas/slāvu valodā, kuru jau kopš viduslaikiem lietoja bulgāru, krievu un serbu pareizticīgās baznīcas literatūrā. Līdz ar to serbu vidū bija zināms izgītības līmenis (kaut arī ne pārāk laika garam atbilstošs), kā arī aktīvi kultūras un politiskie sakari ar Krieviju. Pateicoties baznīcai un saglabātajai vēsturiskajai apziņai, serbi, kā var noprast, izjuta savu kopību neraugoties uz to, vai bija pakļauti Portai vai Vīnei.
Taču aizvien vairāk serbu zemes tika ievilktas pasaules politikas apritē, mainījās gan ekonomiskās, gan kultūras prasības. Ja līdz šīm serbu literatūra pamatā orientējās uz baznīcu un pagātnes reproducēšanu, ignorējot rakstītā vārda absolūto neatbilstību (līdz ar to nesaprotamību) dzīvajai valodai, tad tagad parādījās jaunas vēsmas. Gadsimta vidū risinājās ārkārtīgi strauja nacionālās kultūras attīstība.
Visā Serbijā dibinājās un darbojās kultūrizglītojošās biedrības, strauji pieauga preses izdevumu skaits, grāmatu izdošana. No zinātņu nozarēm visstraujāk attīstījās vēsture un filoloģija. Īpaša vieta sabiedriskās domas veidošanā un nacionālās kultūras uzplaukumā bija Vukam Karadžičam (1787.- 1864.), 1804. gada serbu sacelšanās dalībniekam, literātam, filologam, folkloristam. Plašu rezonansi visā Eiropā izraisīja Karadžiča apkopotais un izdotais serbu tautas dziesmu krājums (tai laikā Eiropā valdīja dzīva interese par nacionālās mutvārdu folkloras mantojumu, un ar tautas dziesmu un eposu vākšanu nodarbojās visi, kam vien nebija slinkums). Šīs serbu tautasdziesmas piešķīra tautas bruņotajai pretestībai ētiski poētisku nokrāsu, un raisīja Eiropas sabiedriskajā domā simpātijas un pašos serbos modināja vienotības garu un nacionālo pašlepnumu. Tieši Karadžičs bija pirmais, kurš sāka veidot gandrīz no nekā serbu literāro valodu no štokavskas dialekta, kurā runāja liela daļa serbu un horvātu. Šie viņa centieni izsauca ārkārtīgu sašutuma vilni gan serbu konservatīvajās aprindās un krievu slavofilos (piemēram, viņu ļoti kritizēja Hilferdings), kuri uzskatīja, ka tautas valodas ienākšana literatūrā grauj garīgās literatūras tradīciju, serbu un krievu tautu kopību. Serbijas kņazistē pat aizliedza Karadžiča grāmatas un vispār literatūru tautas valodā (pats Karadžičs vairāk dzīvoja Vīnē).
Krievijas slavofilus it sevišķi uztrauca iespēja serbiem nākotnē gūt izglītību nepastarpināti pašiem, nevis importētu no Krievijas. XIX gs. otrajā pusē bija diezgan daudz uzbrūkošu rakstu par to, ka serbu jaunieši aizvien vairāk braucot mācīties nevis uz Krieviju, bet gan uz Vīni, Prāgu, Budapeštu, taču maz kurš ņēma vērā, ka Krievijā pieejamā izglītība nevarēja gadsimta otrajā pusē būt populāra. Te, pateicoties valsts policejiskajam režīmam, nebija iespējama brīva jaunrade un domu apmaiņa. Tomēr pašiem serbiem visiem saprotamas, dzīvas literārās valodas izveidošana deva ļoti daudz. Ja līdz tam vienīgais, kas tā īsti serbus vienoja, bija leģendas par slavas vainagoto pagātni, ticība un nemitīgie kari pret musulmaņiem, tad tagad bija parādījusies kopīga valoda, kas ir viens no priekšnoteikumiem mūsdienu tipa nācijas dzimšanai.
Ekonmiskā situācija bija visai nepateicīga, jo liela daļa izputējušo, vai no nodokļu maksāšanas bēgošo sīkzemnieku devās kalnos un kļuva par haidukiem (laupītājiem). Valdības meģinājumi ierobežot maksātnespējīgo zemnieku saimniecību izūtrupēšanu mazliet piebremzēja šo procesu, taču neapstādināja pavisam. Arī politiskā situācija valstī nebija spīdoša - pēc 1839. gadā pieņemtās konstitūcijas izveidotā Konstitūcijas aizstāvju partija (ustavobraņiķeļi) 1842. gadā īstenoja valsts apvērsumu, gāžot no troņa kņazu Mihailu Obrenoviču un kronējot kņazu Aleksandru Karageorgijeviču. No šī brīža abu dinastiju starā risinājās nerimstoša cī�a par troni, kas beidzās tikai 1860. gadā, kad tronī nostiprinājās Obrenoviči (Karageorgijevičus atbalstīja Vīne, bet Obrenovičus - Pēterburga). 1861. gadā skupščina (parlaments) atcēla vairākus konstitūcijas punktus, kas pieļāva Portas valdībai iejaukties Serbijas iekšējās lietās, un var teikt, ka no šī brīža Serbija bija arī juridiski pilnīgi neatkarīga valsts.
Veiksmīgā Serbijas atbrīvošanās no Osmaņu impērijas aizbildniecības, piesaistīja tai to slāvu tautu simpātijas, kuras vēl palika Portas pakļautībā, savukārt pati Serbija sāka aktīvi propogandēt visu dienvidu slāvu apvienošanos Lielserbijā kā vienīgo ceļu atbrīvoties no Osmaņu un Austrijas impēriju pakļautības (ārēja ienaidnieka tēls un palīdzīgas rokas sniegšana aizrobežas etniskajiem brāļiem lieliski novērsa sabiedrības domu no iekšējām problēmām). Kopīgais ienaidnieks Osmaņu impērijas izskatā pastiprināja dienvidu slāvu kopības ideju un lika tajā saskatīt vienīgo iespēju brīvības iegūšanai. Serbija visai veiksmīgi uzņēmās visu dienvidu slāvu politiskā līdera lomu.
1866. gadā Serbija (ar aktīvu Krievijas slepeno dienestu palīdzību) noslēdza savienību pret Osmaņu impēriju ar Melnkalnes klaniem, 1868. gadā - ar Grieķiju un draudzības līgumu ar Rumāniju. Paralēli tika risinātas sarunas ar bulgāru nacionālistu organizācijām par iespējamu kopīgu militāru darbību. Panslāvisma idejas tā aizrāva masas, ka radikāļi pat sāka kritizēt nebūt ne mēreno Serbijas valdību par pārāk gauso rīcību dienvidu slāvu apvienošanā un politiskajiem kompromisiem. 1866. gadā Novisadā (Vojevodinā) studentu organizāciju saietā tika nodibināta “Serbu apvienotās jaunatnes organizācija” (Omladina), kas daudz radikālākā formā propogandēja ne vairs panslāvismu, bet jau panserbismu un uzstājās pret valdību kā nespējīgu šo uzdevumu veikt, - sava radikālisma dēļ uzreiz nonāca opozīcijā un puslegālā stāvoklī.
Kroatijā (jeb Horvātija, kā tagad pieņemts to saukt) nacionālā kustība sākās salīdzinoši vēlu. Savulaik tā bija viena no senākajām slāvu karalistēm, taču, iespiesta starp Bizantiju, frankiem un ungāriem, kļuva par Ungārijas, pēc tam Austrijas troņa vasali. Horvāti kā karavīri bija visai izslavēti, un vairākas reizes izglāba Habsburgu troni no bojāejas. Pateicoties savam ģeogrāfiskajam novietojumam rietumos, tā iekļāvās katoliskajā Eiropā. Adrijas piekrastē, it sevišķi Dubrovnikos, izveidojās augsti attīstīta kultūra un literatūra kuras uzplaukums bija XV-XVII gs. XVIII gs. bija vērojams kultūras dzīves apsīkums, ko var izskaidrot ar Horvātijas kļūšanu par Austrijas impērijas nomali, kuras tiešie sakari ar Rietumeiropu tika bremzēti. Jauns kultūras un sabiedriski politiskās aktivitātes uzplaukums vērojams pēc Napoleona kariem (un īslaicīgās Ilīrijas republikas pastāvēšanas). Taču horvātiem bija viegāk, nekā pārējiem Balkānu slāviem - viņiem nevajadzēja savā tagadnē balstīties uz izfantazētu pagātni. To iekšējā struktūra un pašpārvalde bija pašu, gadsimtos veidojusies un leģitīma. Līdz ar to nebija ne mazākās nepieciešamības pēc tādas “nacionālās atmodas”, kādu meklēja un atrada citas reģiona tautas.
Taču horvātu nacionālisms pamodās pēkšņi un likumsakarīgi - kā atbilde ungāru nacionālās kustības spiedienam. Līdz tam horvāti, būdami piederīgi Ungārijas tronim, piedalījās tās sabiedriski politiskajā dzīvē bez īpašām problēmām (ja nepievērš uzmanību visai minimālai aristokrātijas tendencei maģarizēties). Ungārijas politikā visi lietoja latīņu valodu, tā pati valoda bija arī baznīcas valoda - tas neradīja nekādas pretrunas.
Bet, dzimstot nacionālajai ungāru nacionālismam, mainījās šī mierīgā līdzāspastāvēšana. Latīņu valodu valstī nomainīja ungāru valoda, ko ieviesa valsts iestādēs, izglītības sistēmā utt. Ņemot vērā ungāru valodas lielo atšķirību, tas radīja ļoti lielas praktiskas grūtībās, kas, savukārt, izsauca neapmierinātības vilni Horvātijā. Piepeši parādījās vienota un ļoti konsekventa savās prasībās horvātu opozīcija. Saspīlējums auga ļoti strauji, līdz no polemikas preses slejās pārauga bruņotā cīņā : ungāru dumpī pret Vīni un horvātu dumpī pret Peštu.
Līdz šim visai mierīgajā Horvātijas kultūras dzīvē parādījās virkne ļoti nacionāi noskaņotu rakstnieku un dzejnieku kā, piemēram, Ludevits Gaijs, Mažuraničs, Bogovičs, Kukuļevičs, Stanko Vrazs u.c. Publicistikā domas par savu vēsturi un vēsturiskajām tiesībām ātri vien pārauga idejās par visu dienvidslāvu vēsturi un vēsturiskajām tiesībām. Milzīga ietekme bija “ilirisma” apustulim Gaijam (1809-1872), kurš sākumā runāja un rakstīja dzimtajā kaikavas dialektā (horvāti runāja trijos - čakavas, kaikavas un štokavas - dialetos, no kuriem viens bija kopīgs ar serbiem), taču pēc 1838. gada, lai uzsvērtu kopību ar pārējiem dienvidslāviem, pārgāja uz štokavas dialektu, no kura arī dzima horvātu literārā valoda, kaut rakstība bija latīņu burtiem. (Šo situāciju visai sīki aplūko Ivo Banac. The National Question in Yugoslavia: Origins, History, Politics. Ithaca and London, 1984.) Liela ietekme uz sabiedriskās domas veidošanos bija čehu panslāviskajiem zinātniekiem un literātiem. Gadsimta vidū viena no populārākajām tēmām bija runāšana par milzu slāvu kolosu, kurš plešoties no Adrijas jūras līdz Klusajam okeānam.
XIX gs. vidū Horvātija bija ekonomiski ne visai attīūstīta Austrijas impērijas province (1857. gadā Zagrebā bija tikai 16 000 iedzīvotāju). Derīgo izrakteņu iegulas praktiski netika izmantotas; rūpniecība atpalikusi - tikai neliels skaits manufaktūru (tikai kuģniecību apkalpojošās nozares bija cik necik attīstītas). Lielākā daļa auglīgo zemju piederēja austriešu un ungāru magnātiem, paši horvāti bija vai nu sīkzemnieki vai bezzemnieki. Pateicoties pakāpeniskai kapitālistisko tirgus attiecību ienākšanai, daudzi sīkzemnieki izputēja, sāka izjukt tradicionālā lielģimene (задруга). Līdz ar to visai bieži bija lokāli zemnieku nemieri. Taču, pieaugot horvātu uzņēmēju, vidējo zemes īpašnieku un inteliģences skaitam, parādījās arī tālejošāku nacionālo ideju koncepcijas.
Horvātu buržuāzija, pieņemoties spēkā un ietekmē, vēlējās arī lielākas tiesības visā impērijā. Tā izveidojās Tautas partija. Tās līderis bīskaps Štrossmaijers pastāvēja uz impērijas pārveidi pēc federācijas principa. Partija savā programmā izvirzīja ideju par impērijas slāvu tautu tuvināšanos un Horvātijas, Slovēnijas un Dalmacijas Trīsvienības karalistes izveidošanu. 60. gadu sākumā Tautas partijas iekšienē izveidojās frakcija, kas vēlāk pārtapa par Tiesību partiju (kamdēļ tās biedrus sauca par pravašiem). Tās līderi A.Starčevičs un E.Kvaterniks propogandēja Horvātiju kā patstāvīgu karalisti Austrijas monarhijas ietvaros, vai ārpus tās (t.s. dienvidu slāvu apvienošanas panhorvātu koncepcija). Lielhorvātijas satāvā viņi sapņoja iekļaut Austrijas un Ungārijas dienvidu slāvus, kā arī Balkānu pussalas slāvus. Tā būtu konstitucionāla monarhija, kurā valdītu bans, kurš būtu atbildīgs tautas sapulcei (saboram).
Lielhorvātijas ideja pakāpeniski kļuva aizvien populārāka horvātu izglītotajās aprindās, bet bija visai nepieņemama otram dienvidu slāvu apvienošanas pretendentam - serbiem... (Ja sākotnēji bija vērojama tuvināšanās ar serbiem - serbi aktīvi atbalstija horvātus to bruņotajos konfliktos ar ungāriem, tad tagad sāka parādīties vecās pretrunas. Panhorvātisms sastapās ar panserbismu, jo abas tautas pretendēja uz dienvidslāvu līdera lomu.) Horvātu muižnieku vidū dominēja ideja par ciešākām saitēm ar Ungāriju, ko proponēja Unionistu partija.
Bija vērojama ievērojama strauja nacionālās kultūras attīstība. Pieauga skolu skaits, horvātu valodā iznākošo preses izdevumu skaits, daudz tika drukātas grāmatas. 1850. gadā Zagrebā vēsturnieks un rakstnieks Ivans Kukuļevičs-Sakcinskis (1816.-1889.) izveidoja Dienvidslāvu vēstures un senatnes biedrību, bet 1866. gadā pēc bīskapa Štrosmaijera iniciatīvas nodibināja Dienvidslāvu Zinātņu un mākslas akadēmiju, kurā koncentrējās vadošie horvātu filologi, vēsturnieki un dabaszinātņu pārstāvji; akadēmija sāka izdot savu zinātnisko žurnālu. Praktiski visi tā laika horvātu literāti un zinātnieki vienlaicīgi aktīvi iesaistījās arī politiskajā darbībā un nacionālajā kustībā.
Lielu ietekmi uz horvātu literatūru atstāja Petars Preradovičs, aktīvi propogandējot horvātu nacionālās atdzimšanas ideju. Dimitrijs Demetrs, tulkotājs un dramaturgs, radīja nacionālo teātri. Praktiski visi viņi - gan vēsturnieks Fraņjo Rački (1828.-1894.), gan Petars Preradovičs, Dimitrijs Demetrs, Ivans Kukuļevičs-Sakcinskis u.c., - aktīvi propogandēja tuvināšanos citām dienvidu slāvu tautām no panhorvātisma pozīcijām.
1861. gada imperatora dekrēts izsauca horvātu vidū sašutuma vilni. Horvātu sabors atteicās sūtīt delegātus uz reihstagu, bet tai pašā laikā uzsāka sarunas ar Ungāriju par līdztiesiskas savienības izveidošanu. Vīnes valdība uzsāka visai sarežģītu politisko intrigu, lai nepieļautu šādas savienības izveidošanos: Vīnē tika izveidota valsts kancelejas Horvātijas nodaļa, tika visai miglaini solīts, ka pievienos Horvātijai Dalmaciju... Taču tajā pašā laikā reāli ieguva Ungārija, kurai pievienoja Horvātijai piederošo Meždumurji. Kad 60. gadu vidū Vīnes valdība un ungāru muižniecība nonāca pie kopsaucēja, horvātu nacionālās intereses klaji sāka ignorēt abas šīs puses. Tautas partija centās glābt situāciju un panākt, lai Horvātiju pievieno impērijas Austrijas daļai (Cisleitanijai), taču Vīnes valdība to atteica. Arī Ungārija atteicās atzīt horvātu tiesības uz plašāku autonomiju. Pēc 1867. gada Austrijas un Ungārijas vienošanās, kas radīja Austroungāriju, horvātu un vairākas citas dienvidu slāvu zemes tika pievienotas Transleitānijai (impērijas Ungārijas daļai).
Gan Zagrebā, gan citās horvātu pilsētās notika protesta akcijas. Lai likvidētu neapmierinātību un draudus valsts stabilitātei, varas iestādes sāka īstenot skarbāku pārvaldes politiku. Par banu iecēla baronu Rauhu, kurš masveidā sāka atlaist horvātu ierēdņus, nacionāli noskaņotus skolotājus un pasniedzējus, slēgt horvātu preses izdevumus un kutūrizgītojošās biedrības. 1868. gada sabora vēlēšanas norisa diezgan represīvos apstākļos, kā rezultātā nacionālā opozīcija tur bija ievērojamā mazākumā. Sabors izveidoja komisiju, kura tad arī parakstīja Ungārijas valdības piedāvāto Ungārijas-Horvātijas saprašanās aktu (1868.). Horvātija tika iekļauta Ungārijā, bet, kaut arī uz horvātu pleciem gūlās daļa kopīgo izdevumu, balstiesības visas Ungārijas mērogā tiem nebija, tikai vietējā autonomija. Sobors gan sūtīja pārstāvjus uz Ungārijas seimu, taču izpildvara piederēja tikai Ungārijas valdībai. Horvātijas banu iecēla Vīnes vadība pēc Ungārijas valdības ieteikuma. Ungārijas valdība pilnībā kontrolēja Horvātijas ekonomiku un finanses. Autonomija tika pieļauta administratīvajā, tieslietu, izglītības un reliģijas sistēmās, kā arī pieļāva lietot horvātu valodu (jo ungāru valoda bija pārāk krasi atšķirīga un grūti apgūstama), taču, salīdzinot ar citām Ungārijā ietilpstošajām slāvu tautām, horvātu autonomija bija lielāka. Tas viss bija labvēīga augsne nacionālo ideju attīstībai.
Savukārt horvātu kaimiņi slovēņi vēsturiski atradās starp diviem dzirnakmeņiem: Austriju un Itāliju. Vēl līdz gadsimta vidum to zeme bija agrāra, ekonomiski atpalikusi Austrijas impērijas province, taču pēc 1857. gadā uzceltās dzelzsceļa līnijas Vīne-Trieste atklāšanas slovēņu zemēs strauji ienāca austriešu kapitāls, un tās tika iesaistītas kopējā ekonomiskajā apritē. Jau 1859. gadā austriešu uzņēmēji izveidoja Krainas rūpniecības biedrību, kura sagrāba savās rokās lielāko daļu derīgo izrakteņu ieguves vietu un apstrādes uzņēmumus. Kaut arī pati zeme saglabāja savu agrāro raksturu, radās liels daudzums sīko amatnieku darbnīcu un manufaktūru, kā arī vairāki visai lieli rūpniecības uzņēmumi. Slovēņu buržuāzija pieņēmās spēkā gan lauksaimniecībā, gan tirdzniecībā un kredīta/finansu operācijās.
60. gados slovēņu zemēs tika nodibinātas virkne kultūrizglītojošu biedrību, kas kalpoja arī kā nacionālās atmodas centri. 1864. gadā tika nodibināta izdevniecība “Slovenskaja matica”, kas sāka izdot grāmatas slovēņu valodā. Konservatīvās zemesīpašnieku un baznīcas aprindas bija visai mērenas nacionālajā jautājumā, un prasīja vienīgi slovēņu valodas lietošanu vietējā administrācijā un skolās, taču izveidojās arī visai aktīvs liberāļu politiskais virziens, kas pauda vē visai vājās nacionālās buržuāzijas centienus. Aizstāvot nacionālo tirgu pret Austrijas kapitāla diktātu, ti izvirzīja ideju par Slovēnijas administratīvu un politisku autonomiju. Austroungārijas izveidošana deva triecienu šie nacionālajiem centieniem, un izraisīja visai plašu neapmierinātību. 60.-70. gadu mijā slovēņu zemēs radās taboru (tautas sapulču) kustība, kas pieprasīja visai krasā veidā savās zemes autonomiju un apvienotas Slovēnijas izveidošanu, taču, tā kā reālu politisku rezultātu tai nebija, bet ekonomiskā situācija uzlabojās, šī kustība apsīka pati no sevis.
Gadsimta otrajā pusē panslāvisma ideja (ar dažādām lokālām niansēm) bija pārņēmusi savā varā visus Balkānus. Piemēram, 1875. gada Bosnijas un Hercegovinas sacelšanās dalībnieki, paralēli savām ekonomiskajām un iekšpolitiskajām prasībām izvirzīja prasību par apvienošanos ar Serbiju. Tūdaļ pēc Bosnijas, Hercegovinas un Bulgārijas dumpjiem sacēlās arī Melnkalne (kuras kalnus Porta nekad tā īsti nebija spējusi pārņemt savā kontrolē), pieprasot juridisku suverenitāti un savas administratīvās teritorijas palielināšanu. Serbija uzreiz to izmantoja, lai zem panslavisma karoga pieteiku Osmaņu impērijai karu (1876. gadā). Un, kaut arī Serbija šai karā cieta sakāvi, Krievijas iejaukšanās piespieda Portu daļēji izpildīt serbu prasības.
Savu kulmināciju panslāvisms Balkānos sasniedza pēc 1878. gada Osmaņu impērijas militārās sagrāves karā ar Krieviju, kad Porta zaudēja gandrīz visas Balkānu slāvu zemes, kuras ieguva neatkarību.
Taču tūdaļ pēc neatkarības iegūšanas panslāvisms kā ideoloģiska masu kustība sāka apsīkt, jo jaunizveidotās slāvu valstis bija aizņemtas ar savas suverenitātes nostiprināšanu, nevis ar tās zaudēšanu, apvienojoties... Visilgāk panslāvisms bija dzīvs Maķedonijā (kas bija palikusi Portas pakļautībā) - provincē ar jauktu bulgāru/grieķu/serbu iedzīvotāju sastāvu. Tur izveidojusies partizānu (četniku) kustība, saņemot palīdzību no slāvu kaimiņvalstīm, aktīvi darbojās līdz pat pasaules karam, laiku pa laikam izvēršoties lielākās bruņotās akcijās (piemēram, 1903. gada sacelšanās).
Ja vēl 1912. gadā jaunizveidotās Balkānu slāvu valstis spēja darboties kopīgi pret kopēju ienaidnieku (Bulgārija, Grieķija, Serbija un Melnkalne pieteica karu Osmaņu impērijai un tajā visai veiksmīgi uzvarēja), tad tūdaļ arī slāvu brālība pajuka - sākās t.s. Balkānu kari: Serbija, Grieķija, Rumānija un Melnkalne kopīgi uzbruka Bulgārijai, to sakaujot un tai atņemot daudzas jauniegūtās teritorijas, un pēc 1913. gada Bukarestes miera līguma turpināja naidoties par strīdīgām teritorijām savā starpā. Ne par kādu slāvu kopību vairs nebija ne runas un Balkānos panslāvisms kā masu ideja bija mirusi...
Krievijas loma panslāvisma ģenēzē bija visai īpatna. Panslāvismam kā sabiedriski politiskai kustībai bija visai ievērojama loma Krievijas jauno laiku iekšpolitikā un ārpolitikā XIX gs. otrajā pusē, taču līdz tam mēs neredzam neko tam līdzīgu. Varam konstatēt, ka Krievijas valdības simpātijas panslāvismam sākās tikai tad, kad tā konstatēja tā noderīgumu savu politisko mērķu īstenošanā, bet nevis otrādi.
Līdz Ziemeļu karam tā Eiropai nebija īpaši vairāk zināma par Ķīnas impēriju, taču kopš XVIII gs. sākuma Krievija sāka visai strauji paplašināt savas robežas dienvidrietumu virzienā. Krimas, Polijas teritoriju un Baltijas jūras austrumu piekrastes sagrābšana padarīja Krieviju par tiešu Eiropas kaimi�u un diezgan aktīvu dalībnieku tās politiskajā dzīvē. Tas bija spēks - XIX gs. pirmajā pusē Krievijas armiju bija redzējuši Berlīnē un Parīzē, un laikā, kad vēl armijas spēku noteica lielas karavīru masas, ar Krieviju kā militāru lielvalsti bija jārēķinās. Eiropa redzēja tās militāro un politisko spēku, taču neredzēja sev radniecīgu kultūru (tikai virspusēji ieviestas dažas eiropiešu paražas, zem kurām slēpās tai pilnīgi sveša sociālā pasaule, ko publicisti dēvēja par barbarisku un pusaziātisku).
Krievija, ko knapi, knapi atzina par piederigu Eiropai, XIX gs. aktīvi iejaucās Centrāleiropas notikumos ar brutālu spēku no izteiktām konservatīvisma pozīcijām. Arī Polijas sadalīšana, kas gan sākās pēc Prūsijas iniciatīvas, pateicoties Krievijas visai brutālajām pārvaldes metodēm, sabiedrības apziņā iegūlās kā Krievijas vardarbība pret poļu nāciju. Svētās Savienības (kas tika dibināta pēc Krievijas iniciatīvas) ietvaros Krievijas armijas bija gatavas apspiest jebkādu liberālisma izpausmi un visai brutāli to veica, apspiežot poļu sacelšanos un likvidējot pēdējās Polijas konstitūcijas paliekas, apspiežot ungāru sacelšanos Austrijā; Krievijas rīcība, nosodot grieķu sacelšanos pret Osmaņu impēriju, itāļu revolucionāro kustību utt.
Tas viss radīja Eiropas liberālajās aprindās (kuras vērsās plašumā) negatīvu nostāju pret Krieviju. Tas, ko uzzināja par Krievijas iekšējo dzīvi: neierobežotu patvaldību, pilnīgu sabiedrības iniciatīvas nepieļaušanu, vispārēju neizglītotību, zemnieku miljonu atrašanos vergu stāvoklī, varas un likumu brutalitāti, par spīti tās ietekmīgumam un aktīvai līdzdalībai Eiropas politiskajā dzīvē, neļāva uztvert šo valsti kā līdzvērtīgu, bet lika uz to raudzīties kā uz bīstamu kaimiņu, naidīgu militarizētu masu, kas ir naidīga un bīstama Eiropas progresīvai attīstībai. Krievijas valdības praktiskā rīcība ārpolitikā, ļāva liberāļu aprindās nostiprināties uzskatam, ka tā to vien domā kā ar militāru spēku pie pirmās izdevības bīdīt savas robežas tālāk uz dienvidrietumiem un izmantot dienvidrietumslāvu zemes kā placdarmu savai ekspansijai.
XVI gs. Maskavijas cars Joans IV gan, piesakot karu Livonijai, kā vienu no iemesliem minēja ticības brāļu un krievu tirgotāju diskrimināciju Rīgā, kurus Maskavai it kā ir jāaizstāv, taču skaidrs, ka tas bija tīri politisks arguments: pavalstnieku aizstāvēšana, iemesls pielietot spēku. Līdz XIX gs. varēja būt runa par kādu reliģisku, politisku, tikai nevis par etnisku kopību. Visai raksturīgs ir gadījums XVII gs., kad pie cara Alekseja ieradās horvāts Jurijs Križaničs un piedāvāja dienvidslāvu zemju pievienošanu Maskavijai, argumentējot to tīri panslāviskā garā, sak valoda līdzīga, vēsturisko sakņu kopība utt. - viņš savu mūžu beidza Sibīrijā...
Pirmie nopietnie diplomātiskie soļi, kad Krievija sāka arī interesēties par citām slāvu tautām, sākās Sofijas valdīšanas laikā un turpinājās pēc tā. Saduršanās ar Osmaņu impēriju lika meklēt pretinieka vājos punktus. Un Osmaņu impērijas mūžīgie pretinieki bija dienvidslāvi, kam, laimīgas sakritības rezultātā, bija līdzīgas valodas un tā pati ticība. 1701. gadā, sūtot uz Portu kā sūtni Pjotru Tolstoju, tam bija konkrēts uzdevums - paplašināt aģentūras tīklu, īpašu uzmanību pievēršot pareizticīgās baznīcas darbiniekiem (kuri brīvi pārvietojās pareizticīgo teritorijās un bija ideāli kandidāti spiegošanas uzdevumu veikšanai). “...где есть какая противность от подданных салтанских, ... в которых местах, и от какова народу.” [Письма и бумаги императора Петра Великого, т.2, 1702 г., с. 30-36]
Tieši senie un labie sakari starp Balkānu bareizticīgajiem un Maskavas metropolīta administrāciju deva iespēju strauji uzsākt politiskus kontaktus (liela loma Krievijas politikas īstenošanā Balkānos un Melnās jūras reģionā bija Jeruzālemes patriarham Dosiofejam). Ar Moldovas gospodaru tika noslēgts līgums par izlūkdienestu sadarbību. Balkānos Krievijas rezidentūru vadīja un melnkalniešu dumpi gatavoja turp aizsūtītais pulkvedis Miloradovičs, serbs pēc izcelsmes, kura ziņojumos mēs jau varam redzēt gadsimtu vēlāk notikušo notikumu saknes. “Vietējie ir labi karavīri, taču slikti apgādāti: tiem nav lielgabalu un citu kara piederumu. Taču visi gaidīt gaida Krievijas armijas parādīšanos un ir gatavi sacelties, lai to atbalstītu.” Osmaņu impērijas Eiropas teritorijas, kuras pamatā apdzīvoja kristieši, bija ideāla augsne nemitīgiem dumpjiem, nemieriem un reliģiskiem kariem. [Тайны галантного века, с. 32]
Nākošās nopietnās aktivitātes (ja nerēķina pastāvīgu izlūkdienesta darbu) sākās jau Katrīnas II valdīšanas laikā, kad Krievija atjaunoja ekspansiju dienvidaustrumu virzienā. (Līdz tam gan Elizabetes sūtnis Portā Vešņakovs gan veltīgi centās pārliecināt valdību, ka vajag ar bruņotu spēku atņemt dienvidslāvu zemes un, ka tas ļoti viegli veicams, jo vietējie iedzīvotāji visiem spēkiem atbalstīs šo pasākumu. Visus dienvidslāvu pārstāvju lūgumus Pēterburgā ignorēja.) 1764. gadā Pēterburgā ieradās Dalmacijas bīskaps Simeons Koncarevičs, lai lūgtu atbalstu Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas pareizticīgajiem, taču Ārlietu kolēģijā (kurai viena no pamatfunkcijām bija politiskā spiegošana), lai nesarežģītu attiecības ar Portu, nolēma pagaidām dienvidslāvus vēl oficiāli neatbalstīt, jo Krievijas armija vēl tam nebija gatava.
Šķiet, ka Balkānu reģions Krieviju sāka ļoti interesēt XVIII gs. beigs, un tā sāka plānot tur ilgtermiņa aktivitātes. Šai laikā parādās pirmās norādes uz pareizticīgo slāvu brālību un kopīgo politisko rīcību, kas vēlāk gūlās panslāvisma ideju pamatā. Te es domāju slaveno 1769. gada 19. janvāra Katrīnas II manifestu Balkānu slāvu tautām (šis dokuments noteica visu turpmāko Krievijas ārpolitiku attiecībā uz šo reģionu): “...всем славенским народам православнаго исповедания, в турецком подданстве находящимся. ...живущих в Молдавии, Валахии, Болгарии, Боснии, Герцеговине, Македонии, Албании и других областях. ...увещаем всех и вообще каждый особенно, ...воспользоваться ко сваржению ига... припомня славу предков своих из России туда переселившихся... Наше удовольствие будет величайшее видеть христианския области из поноснаго порабощения избавляемыя, и народы руководством нашим вступающие в следы своих предков, к чему мы и впредь все средства подавать не отречемся, дозволяя им наше покровительство и милость...” [Тайны галантного века, с. 294]
Bet, ja Krievijas valdība kaldināja politiskus plānus Balkānos (atcerēsimies kaut vai Konstantinopoles projektu, kam par godu jaunāko princi nosauca par Konstantinu), tad plašāku sabiedrību mistiskie etniskie „brāļi“ neinteresēja.
Situācija mainījās imperatora Aleksandra I pirmajos valdīšanas gados. Pirmo reizi sabiedrībā parādījās iespēja izteikties, prātus pārņēma politiskie jautājumi, no Eiropas atnākušās liberālisma un nacionālisma tendences pamodināja domu. Serbu cīņa par brīvību izraisīja simpātijas jauno virsnieku aprindās, kuri paši militāro kampaņu laikā bija serbus sastapuši, un kuriem bija priekšstats par situāciju Balkānos. Šajā brīdī parādās jau izteikti panslāviskas idejas.
Ir zināmi divi projekti, kas iesniegti laikā starp 1804. un 1807. gadu: V.N.Karazina un Broņevska iesniegumi valdībai. Filantrops un mecenāts Karazins, kurš materiāli atbalstīja serbu dumpiniekus, centās pārliecināt imperatoru par nepieciešamību ar spēku palīdzēt dienvidslāviem (gan Osmaņu impērijas, gan Austrijas impērijas pakļautībā esošiem). Apelējot pie vienas ticības un izcelsmes, viņš izvirzīja projektu, ka visu slāvu zemes jāiekļauj Krievijas impērijā, tā izveidojot nepieredzētu lielvalsti. Savukārt jūras virsnieks Broņevskis (kurš pats bija ilgu laiku uzturējies Balkānos) vairāk apelēja pie politiskā izdevīguma: tikai radniecīgo slāvu tautu federācija Krievijas virsvadībā spēs stāties pretī Rietumeiropā Napoleona radītajai koalīcijai.
Nenoliedzami, Pēterburga centās izmantot dienvidslāvu cerības. Norīkojot Čičagovu par Maldāvijas armijas virspavēlnieku (1811-1812), tam tika dotas instrukcijas: “...воспользоваться военным духом народов славянского происхождения, - сербовь, босняковь, далматинцевь, черногорцевь, хорватовь, иллировь...”, lai ar to palīdzību vajadzības gadījumā dotu efektīvu triecienu Austrijai uz Balkānu robežas kā arī apdraudētu Francijas pozīcijas Adrijas piekrastē. Lai veicinātu atbalstu dienvidslāvu vidū, tam tika atļauts “...обещать независимость, образование славянскаго королевства”. [А.Н.Поповь, Отечественная война. - Русская старина. сентябрь, 1877]
Eiropas notikumu un liberālisma ideju ietekmē Pēterburgas sabiedrība ārkārtīgi politizējās. Pēc 1815. gada strauji atdzīvojās masonu organizācijas (kurās tai laikā ietilpa lielākā daļa jauno virsnieku un inteliģences), visi sapņoja par ideāliem un pasaules labiekārtošanu, izveidojās organizācijas ar jau panslāviski tendētu programmu. Pirmā zināmā ir 1815. gada 12. martā Kijevā dibinātā “Savienoto slāvu loža” (Les Slaves reunis). Par šīs ložas darbību ir maz kas zināms, taču 1825.-1826. gadu izmeklēšanas komisijas materiālos norādīts, ka tās locekļi ir daļa t.s. dekabristu. Tās programmas mērķis esot bijis “slāvu cilšu apvienošana federatīvā savienībā”. 1825. gadā loža pievienojās dekabristu “dienvidu” grupai.
Plašākai sabiedrībai Krievijas ekspansija uz dienvidiem aprobežojās ar kara troksni, oficiāliem uzvaras maršiem un neskaidru priekšstatu par ticības brāļiem sniegtu aizgādību un palīdzību. Par pašiem dienvidslāviem maz kurš interesējās. Piemēram, aptuveni 100 0000 serbi XVIII gs. pārcēlās uz Krieviju, taču tas krievu sabiedrībā neizraisīja ne mazāko interesi vai slāvu brālības izpausmes. Ārpolitikā Krievija ieturēja Aleksandra I nosprausto Svētās savienības kursu, bet iekšpolitikā deklarēja tautiskumu ar attīstību patstāvīgā krievu garā.
30. gados parādās tāds sabiedrisks strāvojums kā slavofili. Slavofilisms sākotnēji bija maz pārstāvēts literatūrā, jo aizskart politiskus jautājumus (kas bija neizbēgami, aplūkojot slāvu jautājumu) tai laikā nebija iespējams. Taču ļoti spilgti tas izpaužas, piemēram M.Pogodina valdībai iesniegtajos projektos (1839. un 1842. gados), kur tas, balstoties uz “oficiālo tautiskuma teoriju”, izvirzīja visai šovinistiski paustu ideju par slāvu tautu kopību, pārākumu un pretstatu citām tautām, kā arī Krievijas īpašo loma un dominanti pārējo slāvu vidū. Tomēr šīs idejas valdošās aprindas ne atbalstīja, ne arī noraidīja (pēc pašu definētā leģitimitātes principa Pēterburga nu nekādi nevarēja atbalstīt padoto dumpi pret likumīgo varu, kaut arī nejuta nekādas simpātijas ne pret Vīni, ne pret Portu). Pogodinam bija liela autoritāte pieaugušajās slavofilu aprindās, bet nekādas ietekmes uz oficiālo varu. Pēterburgu vairāk interesēja nevis šīs idejas, bet gan tas, kā tās izmantot savā politikā.
40. gadu sākumā sākās ļoti dzīva Krievijas valdības finansēta zinātniska interese par dienvidslāviem. Uz Balkāniem devās virkne slāvistu, pētīt šo tautu antropoloģiju un folkloru, taču pastāvēja diezgan vienots viedoklis (arī pašu serbu un horvātu vidū, piemēram, to pauda horvātu līderis Tomašičs), ka tie savu zinātnisko darbu visai veiksmīgi apvienoja ar politisko emisāru un spiegu pienākumiem. Pašā Krievijā kā sēnes pēc lietus dibinājās kultūrizglītojošas biedrības, kuras vadīja slavofīlisma ideja (bet mēs zinām, ka tajā laikā bez varas akcepta “pat gailis nedrīkstēja dziedāt”). Piemēram, 1846. gadā Kijevā Kostomarovs, Kulišs un Ševčenko nodibināja “Kirila un Metodija brālību”, kas nodarbojās ar panslāviskas literatūras vākšanu un izplatīšanu, tautas izglītošanu. Ja Pogodina idejas vairāk aplūkoja Krievijas ārpolitiku un slāvu savstarpējās attiecības, tad slavofili problēmu aplūkoja plašāk - no vēsturiski filozofiskā aspekta. Slavofili 50., 60. gados radīja veselu teoriju par Austrumu un Rietumu, Krievijas un Eiropas pretnostatījumu, neatrisināmām pretrunām; mazo slāvu tautu labprātīgu asimilāciju. Šīs teorijas pamatlicēji bija Kirjevskis, Homjakovs, pēc tam K.Aksakovs, I.Aksakovs, Jelagins, Novikovs, Hilferdings, Lamanskis. Pamatā viņi akcentēja pretrunas starp katolicismu un pareizticību.
Tā kā gandrīz visi ievērojamākie slavofili dzīvoja Maskavā, tad nav brīnums, ka to vēstures interpretācija bija cieši savijusies ar reģionālo patriotismu un netīksmi pret Pēterburgu kā rietumniecisku pilsētu. (Raksturīgi, ka praktiski visi XIX gs. beigu Krievijas varas pārstāvji, kuri sevišķi cītīgi atbalstīja rusifikācijas politiku, nāca tieši no Maskavas.) Īsto Krieviju sagrāvis Pēteris I, un tagad esot to jāatjauno. Ja Krievijas vidē slavofilu idejas uztvēra daudzmaz labvēlīgi (cik tālu tās bija derīgas valstij), tad pārējie „slāvu brāļi” nemaz par tām tādā sajūsmā nebija (it sevišķi katoļticīgajiem horvātiem nu nemaz nepatika a priori slāvisma asociēšana ar pareizticību). Serbijā veselu sašutuma vētru sacēla augstprātīgā un pamācošā Homjakova un domubiedru “Vēstījums serbiem no Maskavas” (1860).
1867. gadā Maskavā notika etnogrāfiskā izstāde un slāvu viesu kongress. Ja, piemēram, čehi turp brauca, lai uzskatāmi Vīnei demonstrētu savu vienotību ar citiem slāviem un piederību pie šīs kopības (poļu pārstāvji gan neieradās), tad pašā Krievijā tam bija vietēja pasākuma raksturs... Te visai uzskatāmi izpaudās slāvu kopības atšķirīgais traktējums dienvidrietumu slāviem un krieviem. Rezultātā viesu runās skanēja neslēpts aizvainojums un pat netīksme pret pasākuma organizatoriem. Rezultātā šim kongresam tik vien bij nozīme, ka tas bija otrais pēc kārtas. [Всероссiйская этнографическая выставка и славянскiй сьезд вь мае 1867 года. - Москва, 1867]
Savukārt runāt par panslāvismu kā par Krievijas valdības politikas vadmotīvu vēl nevarēja. Valsts vara vispār nekur un nekad nav grasījusies iedziļināties pašu vai svešas tautas morālajās prasībās, palīdzēt kādam ētisku asvērumu dēļ. Uz visiem šiem jautājumiem, kas vienmēr mocījuši inteliģenci, valsts vara vienmēr raudzījusies no izdevīguma aspekta. Arī Krievija, ja bija izdevīgi, sūtīja emisārus ar atgādinājumiem par slāvu kopību un aicinājumu sacelties pret tās pretiniekiem, bet kad bija panākts vēlamais efekts, atstāja mazos brāļus liktens varā. (Tas, protams, nenozīmē, ka atsevišķi valstsvīri nejuta simpātijas pret panslāvismu.) Īsti nevar panslāvismam piesaistīt unifikācijas un rusifikācijas tendences Krievijā, ka bija vērstas pret nekrievu tautām. Pēterburgas galmu nezin vai nopietni interesēja nacionālais jautājums - gluži vienkārši jebkuras nacionālas atšķirības apgrūtināja valsts pārvaldi, bet unifikācija to atviegloja. Tas varētu būt rusifikācijas kā valsts iekšpolitikas praktiskais pamatmotīvs. Krievijas valdība atbalstījusi un atbalstīs panslāvismu tikai tajos gadījumos, kad tas atbildīs tās politiskajām interesēm, un tad to drīzāk jādēvē nevis par panslāvismu, bet gan par panrusismu...

Kā redzam, nacionālās kustības aizmetņi slāvu zemēs sākās aptuveni vienā laikā - XVIII gs. otrajā pusē (tieši tajā pašā laikā, kad līdzīgas nacionālās idejas parādījās Rietumeiropā). Taču tas viss radās šauras intelektuāļu saujiņas lokā kā doma par “radniecīgas literatūras apmaiņu”, un tikai laika gaitā sāka izplatīties plašāk un pieņēma politiskas ideoloģijas iezīmes. Tautas līmenī bulgāriem nebija ne jausmas, kas notiek pie čehiem vai slovēņiem (labi, ja par tādiem bija dzirdējuši); čehi nezināja neko par serbiem un bulgāriem. Par informētības līmeni liecina kaut vai tas, ka Šafariks domāja, ka bulgāri ir apmēram 600 000, kaut arī tai laikā viņu bija apmēram 6 000 000... Ja XIX gs. 40. gados Rietumeiropā uz panslāvismu raudzījās kā uz teorētiski iespējamām briesmām, tad pašiem slāviem tas vairāk bija neskaidrs nākotnes ideāls, bez reāla seguma. Lai cik vilinoša šī ideja arī nebija, tikko to vajadzēja īstenot dzīvē, tā izgāzās.
XIX gs. sākumā dienvidrietumu slāvi vēl runāja par “vienlīdzīgu slāvu tautu federāciju” (ko nekādā gadījumā netaisījās atbalstīt Krievija kā vienīgais reālais spēks panslāvisma iemiesošanai dzīvē), bet pēc jauno Balkānu slāvu valstu izveidošanas situācija mainījās visai krasi. Tie paši čehi, kuru ieguldījums slāvu kultūrā ir nenoliedzams, kategoriski norobežojās no slavofilu un rusofilu piedāvātās panslāvisma definīcijas. Izteica to visai krasā tonī gan Maskavas kongresā, un domāju, nav savu viedokli mainījuši arī tagad. Poļi savu naidīgo nostāju pret Krieviju un tās hegemonijas tieksmēm nav slēpuši nekad. Horvāti atmeta panslāvismu jau XIX gs. 40.gados un pārorientējās uz Lielhorvtijas ideju. Pat bulgāri pēc Krimas kara, propogandējot savā Rumānijā izdotajā presē nacionālās atbrīvošanas idejas, visai krasi nostājās pret domu pievienoties Krievijai kā tās province. Serbi, kaut arī vēsturiski, reliģiski un politiski vienmēr bijuši tuvi Krievijai, līdz ar neatkargas valsts izveidošanu arī pamazām atteicās no panslāvisma idejas, to veiksmīgi aizstājot ar panserbismu - dienvidslāvu apvienošanu savā vadībā un veco slāvu zemju atgūšanu (XX gs. 50. gadi ir lielisks piemērs, ka, par spīti vēsturiskajai draudzībai, serbi ļoti krasi nostājās pret Krievijas hegemonijas tieksmēm). Savukārt citas Balkānu slāvu tautas nebūt nealka apvienoties zem serbu vai horvātu karogiem, lai zaudētu nupat kā iegūto neatkarību. Savukārt, aplūkojot Krievijas sabiedrībā valdošās tendences, redzam, ka patiesībā tur slāvu kopības jautājums vienmēr ir bijis ne visai aktuāls (vietējās problēmas cilvēkus parasti interesē vairāk), un klaigāšana par “apspiestajiem slāvu brāļiem” īstenībā ir vāji maskēta rusofīlija, jeb panrusisms.
Kā redzam no vēstures, panslāvisma uzplaiksnījumi atkarīgi no politiskās un ekonomiskās situācijas - situācijās, kad kādu slāvu tautu apdraud ārējs ienaidnieks vai tā ir pakļautā stāvoklī, - tad tās intelektuāļi un vadoņi atceras lielo slāvu kopību, bet, ja nekādu ārēju briesmu nav, un nav arī svešzemju izcelsmes ekonomisku spaidu, panslāvisms izrādās dzīvotnespējīgs. Principā pat nebūtu vērts to īpaši pētīt, jo, tuvāk aplūkojot, panslāvisms izrādās mīts. Taču kā jebkurš nacionāls mīts, tas ir dzīvs arī tad, kad it kā nav vairs aktuāls - pietiktu kādam ārējam spēkam ekonomiski, politiski vai militāri apdraudēt kādu no slāvu valstīm, lai panslāvisma ideja atdzīvotos.

Izmantotā literatūra:
* Пипин А.Н. Панславизмь. - СПб., 1913
* Леонтьев К., Восток, Россия и славянство. - Москва, 1996
* Дебидур А., Дипломатическая история Европы. - Ростов-на-Дону, 1995
* Дякин В.С., Национальный вопрос во внутренней политике царизма (XIX в.).// Вопросы истории. №9, 1996
* Гражуль В.С., Тайны галантного века (шпионаж при Петре I и Екатерине II). - Москва, 1997
* Иванов С.К. сост., Пазмышления о России и русских., т. 2 - Москва, 1996
* Новая история колониальных и зывисимых стран. - Москва, 1940
* Хобсбаум Э., Нации и национализм после 1780 года., - СПб., 1998
* Обзорь истории славянской литературы. 1-2, СПб., 1879-81
* Братская помощь., СПб., 1876
* Первольфь. Александрь 1-й и славяне.//Древняя и Новая Россiя, №12, 1877
* Броневский. Путешествие от Триеста до С.-Петербурга в 1810 г., - СПб., 1882
* Ivo Banac. The National Question in Yugoslavia: Origins, History, Politics. Ithaca and London, 1984.
* Hugh Seton-Watson. Nations and States: An Enquiry into the Origins of Nations and the Politics of Nationalism. - London, 1977. P. 170-171.
* H.A.R.Gibb, H.A.Bowen. Islamic Society in the West. - Oxford, 1957.
* Mirjana Gross. On the integration of the Croatian nation: a case study in nation-building. // East European Quaterly, XV, 2, June 1981, P.212.

© 1998. (referāts vēst. bak. programmas studiju laikā)

Tags: Buks_Artis, XIX gs., Krievija

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.