Pēteris I, Krievijas cars un imperators.

A. Buškovs


Peteris I personiba 5(fragmenti no: Бушков А. Россия, которой не было: загадки, версии, гипотезы. – Москва, 1997. – 357-431 c.)

Lielākie meli, laisti tautā jau Pētera I dzīves laikā, ir apgalvojums, ka viņš pirmais esot izdomājis un ieviesis milzumu jauninājumu, kas iekustinājuši attīstībai iesūnojušo un neglābjami no pārējās pasaules atpalikušo Maskaviju, eiropeizējot to. Kaut arī šo mītu sāka apšaubīt jau XVIII gs. otrajā pusē, piemēram, kņazs Ščerbatovs, tas iesakņojās tik plaši, ka ir dzīvs arī šobrīd, un jebkurš mēģinājums to apšaubīt sastop kvēlu emocionālu (nevis argumentētu) pretsparu. (..) Pamatīgu ieguldījumu šī mīta globalizācijā XX gs. deva ļoti talantīgi uzrakstītais, taču no vēstures zinātnes viedokļa aplamais, tātad melīgais A.Tolstoja romāns “Pēteris I”.
Taču fakti ir nepielūdzami: ne Pēteris I savas valdīšanas laikā, ne viņa “komanda” neizdomāja neko jaunu, kas nāktu par labu valstij. Visi viņa izslavētie “jauninājumi” ir netalantīgi un izkropļoti īstenotas tā priekšgājēju krietni pirms viņa uzsāktās reformas. (..)

PRIEKŠGĀJĒJI
Pat pavirši aplūkojot avotus redzam, ka Maskavija tajā laikā nebūt nebija pašizolācijā ieslīgusi atpalikusi nomale, kā to dažkārt mēdz aprakstīt Pētera I apoloģēti. Cita lieta, ka tuvināšanās Rietumeiropai notika palēnām, ierobežotos mērogos, - taču šādu ainu redzam daudzās tā laika Eiropas zemēs. (..)
Bārdu savulaik nodzina jau Ivana (Joana) IV Bargā tēvs Vasilijs III – zemeslode neapvērsās, tauta nesadumpojās. Baznīcas hierarhi gan izrādīja kautru neapmierinātību, taču labi zinot visas Krievzemes valdnieka aso raksturu, ātri pieklusa. (..) Arī Joanam IV kāds diakons Timofejevs publiski pārmeta pārlieku orientēšanos uz mediķu importu no ārzemēm (man tā arī neizdevās atrast ziņas, kas ar šo priesteri notika pēc valdnieka apsūdzēšanas, taču zinot lielkņaza raksturu, varam nojaust (..).) Savukārt pirmais pastāvīgais ārzemju (vācu) landsknehtu karaspēks tika izveidots Vasilija III laikā. Boriss Godunovs sāka sūtīt talantīgākos galminieku bērnus uz Rietumairopu studēt. (..) Viltusdmitrijs I mēģināja izveidot pēc Rietumeiropas parauga Krievijā pirmo universitāti. Savukārt Alekseja Mihailoviča valdīšanas laikā ietekme no ārpasaules sāka valstī ieplūst jau plašā straumē. (..)
Tieši cara Alekseja laikā sāka būvēt okeāna kuģus pēc Rietumeiropas parauga. Vācietis Gregorijs izveidoja pirmo teātri, tika importēts liels skaits tehnisko speciālistu. (..) Ļoti daudz to bija armijas virsnieku vidū, daļa pārgājuši pareizticībā. (..) Maskavā šajā laikā darbojās virkne ārzemnieku aptieku, kur varēja apgūt farmāciju un latīņu valodu. Pats cars Aleksejs, tāpat kā citi Mihaila bērni, bērnībā valkāja “vācu drānas”. Tiesa, kāpjot tronī nācās atgriezties pie tradīcijām un ģerbties “vectēvu garā”, taču šie ģērbšanās ierobežojumi bija spēkā tikai galmā, savukārt ārpus Kremļa sienām ierobežojumu nebija. (..) Pēc cara pavēles Sūtņu palātā tulkoja uz krievu valodu jaunākās grāmatas par retoriku un fortifikāciju.
Arī armijas reformu sāka ilgi pirms Pētera. Jau 1646. gadā kņazu Miloslavski sūtīja misijā uz Holandi “aicināt dzelzs lietu zinātājus, pieredzējušus kuģu kapteiņus un kādus 20 kara lietās izglītotākos”. Tā laika dokumentos pilns nekrievu uzvārdu: pulkvedis Hamiltons, majors Froliuss, kapteinis Retrihs (..) Paralēli strēļu karaspēka reformai tika veidotas pilnīgi jauni “svešzemju ierindas” pulki - “reitaru” un “zaldātu”, - kas laikā, kad tronī kāpa Pēteris I, veidoja lielāko armijas daļu (63 pulki, 90 000 kareivju). Dienesta pakāpes armijā, kuru ieviešanu piedēvē Pēterim, pastāvēja jau cara Alekseja laikā: pulkveži, majori un rotmistri, poručiki un praporščiki, seržanti un kaprāļi kvartirmeisteri un kaptenarmusi. (..)
Arī rūpniecības un kalnrūpniecības attīstība sākās cara Alekseja laikā. Jau 1666. gadā “rūdas ziņi” kņazi Miloradovi meklēja sudraba rūdu Mezenā, bet majors Mamkejevs vadīja rūdas meklēšanas ekspedīciju Holmogoras apriņķī. Tad arī vara lējējs Tumašovs izveidoja pirmās metālapstrādes rupnīcas (kaut oficiālā historiogrāfija to piedēvē Pēterim I).
Arī ideja par “logu uz Eiropu” nebūt nav dzimusi Krievijā. 1676. gadā Maskavā aktīvu darbību uzsāka Dānijas sūtnis Fridrihs fon Habels, cenšoties pārliecināt caru un tā padomniekus atņemt Zviedrijai Baltijas jūras austrumu krastu un iebrukt Livonijā. (..) Interesanti ir tie, kas pretojās Habela idejām - nevis “atpakaļrāpulīgi konservatīvie izolacionisti”, bet gan tā laika izglītotākie un aktīvākie pavalstnieki, kuri vai pusi mūža bija pavadījuši Eiropas zemēs, - tirgoņi no Arhangeļskas (..)
Arhangeļskas ostas tikai viena gada peļņa no tirdzniecības apgrozījuma bija 300 000 rubļu – tam laikam fantastiska summa. Saprotams, ka tirgotāji vēlējās attīstīt tirdzniecību, nevis apdraudēt to, iesaistoties apšaubāmā karā, iedzīvojoties ienaidniekos un tirdzniecību kavējot. Galmā Dānijas sūtņa aktivitātes uzņēma visai vēsi un beigu beigās izvēlējās nevis karu, bet gan flotes un tirdzniecības attīstību. Tāpēc ir lielas aizdomas, ka šos plānus, ko vēlāk ar precizitāti “līdz trešajai zīmei aiz komata” īstenoja Pēteris I, viņš šņabi sadzēries smēlies no dāņu pudeles brāļiem Vācu priekšpilsētā.
Starp citu, par Vācu priekšpilsētu. Šī “kadru kalve”, kurā Pēteris smēlās idejas un meklēja domubiedrus, pastāvēja gadu jau desmitus pirms viņa – tas vien liecina, ka nekādas “izolācijas” nebija. Ārzemnieku kolonija Maskavā bija liela pilsēta pilsētā, un tur dzīvoja ļaudis praktiski no visām Eiropas valstīm.
Pēc cara Alekseja nāves tronī kāpa viņa pirmās sievas dēls Fjodors, kurš valdīja no 1676. līdz 1682. gadam, un uzreiz ķērās pie tēva sākto reformu tālākas īstenošanas.
Gan Fjodors, gan viņa vecākā māsa Sofija bija guvuši savam laikam lielisku izglītību – pateicoties savam mājskolotājam Simeonam Polockim, troņmantnieks perfekti pārvaldīja latīņu valodu, orientējās klasiskajā filozofijā, retorikā, dabaszinātnēs, sacerēja dzeju, zināja svešvalodas (vismaz poļu valodā brīvi lasīja un rakstīja). Sofija nezināja tik labi sava laika svešvalodas, taču latīņu valodā runāja un rakstīja brīvi, sacerēja lugas, kuras uzveda viņas privātajā teātrī.
Tieši cars Fjodors uzsāka tās pārmaiņas, kuras pēc tam piedēvēja Pēterim (..) Tieši Fjodors atcēla vietvaldību – bezjēdzīgu pagātnes pārvaldes palieku, kas tikai bremzēja valsts pārvaldes institūciju darbu un armijas organizēšanu. (..) Visiem galma ļaudīm, militārpersonām un valsts ierēdņiem tika pavēlēts turpmāk ģērbties “ārzemju” drānās (tiesa gan, ne vācu, bet poļu parauga). Tiem, kas vēlējās turpināt ģērbties pa vecam, cara ukazs liedza ierasties Kremlī. Galminiekiem, militārpersonām un ierēdņiem tika ieteikts (nevis pavēlēts) skūt bārdas, kas tajā laikā nebija nekas šokējošs. (..) Kā rakstīja laikabiedrs: “(..) Maskavā visi sāka cirpt matus, skūt bārdas, poļu parauga zobenus un kuntušus valkāt, skolas atvērt”. (..)
Tika īstenota arī baznīcas reforma, atceļot privāto ikonu praksi – līdz tam visai populāri bagātnieku vidū bija baznīcā pie sienas piekārt savu privāto ikonu, un lūgsnas skaitīt pie tās, liedzot to citiem. Mīkstināja “tiesu nežēlību”: atcēla paražu zagļiem cirst nost rokas, kājas vai pirkstus.
Nopietni tika veidota izglītības sistēma. Simeons Polockis un tā asistents Silvestrs Medvedjevs, dēvēti par “latīņiem” (t.i. “rietumniekiem”) izstrādāja Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijas projektu. Tajā mācīties varēja visu kārtu un vecumu ļaudis; bija paredzēta gan laicīgā, gan garīgā izglītība: gramatika, piētika, retorika, dialektika, filozofija,, teoloģija, svešvalodas (senslāvu, grieķu, latīņu, poļu). Diemžēl Fjodora nāve apturēja šo projektu, un akadēmiju dibināja četrus gadus vēlāk.
To visu zinot, nākas secināt, ka Pēteris I neieviesa un neizdoµāja neko jaunu. Viss, ko viņš ar tādu troksni darīja, bija to reformu turpinājums, kuras bija uzsāktas desmitgades pirms viņa nākšanas pasaulē. (..)

SOFIJA
Visiem zināmais Surikova gleznotais Sofijas portrets, kurā redzama resns, neglīts bābietis, nu nevar pretendēt uz kādu nebūt līdzību. (..) Laikabiedri liecina, ka Sofija bijusi visnotaļ pievilcīga jauna sieviete un nekādi nevarēja būt “stagnācijas simbols”, kā mums mēģina iestāstīt. (..) Jau sievietes parādīšanās Maskavijas tronī vien liecina par visu līdzšinējo politisko dradīciju laušanu!
Arī tuvākie carienes līdzgaitnieki bija nevis kādi tur “atpakaļrāpuļi”, bet gan izglītotākie savas sabiedrības pārstāvji: enciklopēdists Silvestrs Medvedjevs (kuru sodīja ar nāvi pēc Pētera partijas sarīkotā puča) un kņazs Vasilijs Goļicins, kuru idejas tālu apsteidzas savu laiku.
Kā liecina laikabiedri no Eiropas, Goļicins bijis neslēpts “eiropofils”, brīvi pārvaldījis vairākas svešvalodas, savācis milzīgu privāto bibliotēku. Viņa panākumus vadot Sūtņu palātu (tā laika ārlietu ministrija) negribot spiesti atzīt pat lielākie “petrofili”. (..) No laikabiedru liecībām ir zināms par viņa izdomāto zemes reformas projektu – zemniekiem plānots piešķirt īpašumā zemi, tie tiktu atbrīvoti no daudzām līdzšinējām saistībām un tikai maksāt nodokli naudā. (..)
Nav grūti saprast, ka Goļicina gānīšana sākās tikai pēc puča. Pie tam ar savu neloģiskumu “apsūdzības” uzskatāmi demonstrē Pētera valdīšanai raksturīgo cinismu. (..) Goļicinu apsūdzēja, ka viņš ticot burvestībām un maģijai, - kaut Pēteris I personiski 1716. gadā iekļāva armijas nolikumā pret maģiju vērstus sodus. Vēl Goļicinu apsūdzēja, ka viņš nav iekarojis Krimu, kaut tas neizdevās arī pašam Pēterim (to izdevās iekarot tikai (..) 1783. gadā).
Par Sofiju pat tāds klajš Pētera piekritējs kā kņazs B.Kurakins: “Carienes Sofijas valdīšana sākās taisnīgi un tiesiski, par lielu prieku tautai, jo nekad krievu valstī vēl nebija bijusi tik gudra valdīšana. Pēc septiņiem viņas varas gadiem valsts uzplauka lielā labklājībā, vairojās komercija un amati, zinātnēs pārgāja uz grieķu un latīņu valodām (..) un uzplauka tad tautas brīvība.” Bet pašu Sofiju raksturoja kā: “Diža prāta un smalkas intuīcijas jaunuve, vairāk ar vīrieša prātu apveltīta”.
Diemžēl mums kopš bērnības viņas tēls ir nevis šāds, bet gan uz Surikova gleznas un Tolstoja romāna “Pēteris I” balstītais, maigi sakot ne tuvu tas realitātei atbilstošākais tēls. (..) Tā mūs skolā mācīja. (..)
Pie tam jāpiemetina, ka Pēteri neviens neuzskatīja par pretendentu uz troni. Pirmkārt, neviens nevarēja paredzēt, ka cars Fjodors mirs 22 gadu vecumā. Otrkārt, jebkurā gadījumā vecākais no bērniem tad bija Ivans. Tāpēc Pēteri neaudzināja par valstsvīru, atšķirībā no vecākajiem bērniem - Fjodora, Ivana un Sofijas, - kuri guva savam laikam iespējami labāko izglītību. Viņu “audzināja”, ja tā vispār var teikt, mazisks un sekls cilvēciņš – djaks Zotovs, vispārzināms kā nebūt ne spoža prāta cilvēks, bet gan galma āksts un žūpa. Ieceļot viņu par Pētera audzinātāju, cars un cariene tikai painteresējās, vai skolotājs māk rakstīt un lasīt, ar to darba pārrunas beidzās (aritmētikas pamatus Pēteris sāka apgūt tikai 16 gadu vecumā). Visai ticams, kaut tiešu pierādījumu nav, ka tieši Zotovs pusaudzi pievērsa pederastijai, par kuru vēlāk runāja neslēpjoties. Lai gan šo apšaubāmo godu citi piedēvē Fransam Lefortam, vai Menšikovam. (..)
Pēc Fjodora nāves Bajāru dome, atbilstoši likumam, vēlējās sasaukt visu valsts kārtu pārstāvju saeimu, lai tas apstiprinātu troņmantnieku par caru. Taču Nariškinu “klans” (Pētera māte Natālija un viņas daudzie radinieki) izvēlējās apvērsuma ceļu. Puča atbalstītāju vidū bija arī patriarhs Joakims (jau sen pastāv hipotēze, ka patriarha dīvainā ieinteresētība saistīta ar to, ka viņš bijis Pētera īstais tēvs (..)). Viņi sasauca pūli, lai imitētu visu kārtu pārstāvju saeimu, kas vienbalsīgi” izsauca par caru Pēteri. Pat Tolstojs, rakstot savu pasūtījuma propogandas darbu, neuzdrīkstējās nepieminēt laikabiedru liecības, ka tos pūlī, kuri uzdrošinājās kliegt par Ivanu, Nariškinu ļaudis uz vietas sadūruši ar nažiem.
Saprotams, ka šis prettiesiskais pasākums sastapa iedzīvotāju pretestību. Karandejeva strēļu pulks uzreiz paziņoja, ka šādam neleģitīmam caram uzticību nezvērēs, jo “tronī celts jaunākais, apejot vecāko”, t.i. apiets likumīgais troņmantnieks. Likumīgā troņmantnieka pusē nostājās arī pārējā armija un jau pēc divām nedēļām tās dumpis piespieda puča rīkotājus atteikties no varas par labu likumam. (..)
Skaidrs, ka pusaugu Pēteris, neizglītots, bez mazākā priekšstata par valsts pārvaldi, nekad nespētu organizēt un īstenot otro, 1689. gada puču. Organizētājs nenoliedzami bija Natālija Nariškina, dēvēta arī par “lāceni”. Tieši viņa sagrāba reālo varu, kad Sofija bija ieslodzīta klosterī, Goļicins izsūtīts trimdā, bet Medvedjevam nocirsta galva (kuru sev izlūdzās patriarhs). (Te jāpiemin Fjodora, pēc tam Ivana dīvainās nāves: Fjodors bija slimīgs, taču, kā liecināja ārsti, nesirga ne ar vienu nopietnu kaiti - tautā atklāti runāja par noindēšanu, kaut tam nav nekādu pierādījumu kā vien tas, ka Natālija nekad nekautrējās līdzekļu izvēlē, ceļā uz mērķi.) Pastāv visai nopietna hipotēze, ka tieši viņa apzināti veicināja Pētera alkoholismu, uzdzīvi Vācu priekšpilsētā, seksuālās izpriecas te ar Annu Monsu, te ar Menšikovu, vai abiem reizē. Lai tikai turētos tālāk no valsts lietām(..) Tikai pēc Natālijas nāves 1694. gada 25. janvārī Pēteris pats sāk nodarboties ar to, ko varētu dēvēt par valsts pārvaldi. (..)
Šai versijai par labu liecina pati Natālijas īstenotā politika: priekšgājēju reformu apturēšana, “eiropofilu” vajāšana (to līderi Medvedjevu sodīja ar nāvi), Joakims un tā pēcnācējs patriarhs Andrians ar troņa svētību izvērsa kampaņu pret tiem, kas skuva bārdas, draudot ar elles liesmām, galmā lika valkāt “vecās” drānas, aizliedzot kādu nebūt ietekmi no Eiropas, lai vājinātu, vajāja veco aristokrātiju.
Starp citu, tieši te slēpjas patiesais Pētera naida pret veco aristokrātiju iemesls. Vismaz viņa uzticamais līdzgaitnieks kņazs B.Kurakins savā “Stāsts par caru Pēteri Aleksejeviču” izsakās visai konkrēti: “Šīs valdīšanas laikā kņazu dzimtas nežēlīgi ienīda un vajāja gan viņa augstība, gan viņa līdzgaitnieku loks, jo Nariškini, Strešņevi, Golovkini, u.c. nāca no zemākās, nabadzīgākās šļahtas un [viņam] kopš bērnības tika iepotēts naids pret augstāk stāvošām dzimtām”. Un pat Kurakins bija spiests atzīt, ka reģentes Natālijas Nariškinas valdīšana bijusi “visai haotiska, pavalstniekiem netīkam un tos apspiedoša. Šajā laikā sākās tiesnešu netaisnības, liela kukuļņemšana un valsts īpašuma zagšana, kas turpinās līdz šim, un ko izskaust ir ļoti grūti”.

PRĀTA SKAIDRĪBA
To, ka Pēterim I bijuši psihes traucējumi, neviens nekad nav apšaubījis. Tā kā neesmu mediķis, neizvirzīšu nekādas hipotēzes, bet tikai citēšu amerikāņu vēsturnieku P.Messi (kuru nekādi nevar uzskatīt par kritiķi, jo cienījamais zinātnieks neslēpti sajūsminās par “caru reformatoru”:
“(..) jaunais cars cieta no nejaukas kaites, kuras dēļ bieži vien nokļuva pazemojošās situācijās. Kad Pēteris uztraucās vai arī viņa vētrainā dzīve kļuva īpaši spraiga, viņa seja sāka nekontrolējami raustīties. Sejas kreiso pusi skārušo lēkmju intensitāte varēja variēt no vienkārša tika līdz pat nopietniem krampjiem, kas sākās ar kakla kreisās puses muskuļu saraušanos, pēckā spazmas sagrāba sejas kreiso pusi, acis izvalbījās tā, ka redzami bija tikai baltumi. Smagāko lēkmju reizēs viņš vairs nekontrolēja arī kreiso roku, un šādas lēkmes beidzās tikai līdz ar samaņas zaudēšanu. (..)” [Mesi P., Pjotr Veļikij., t. 1-3, - Smoļensk, 1996]
(..) Par Pētera dzeršanas kāri – faktiski alkoholismu, - rakstīts ļoti daudz. (..) Publiska orķestra diriģēšana vai Kaļinkas dejošana nebūt nav mūsu laiku fenomens, bet gan Pētera I ieviesto uzvedības tradīciju turpinājums, kura viesošanos Eiropā ilgi atminējās.
Arī Anglijā Pēteris uzvedās dabiski un nesamāksloti. Uzdzīve pa krogiem un kniebšanās ar aktrisēm bija tikai ziediņi. Karalis apciemoja rakstnieka Džona Evlina villu, ko tas sev par nelaimi bija nodevis Maskavijas sūtniecības rīcībā. Pēc tam, kad šajā sakoptajā lauku muižiņā trīs mēnešus bija padzīvojis Pēteris ar pavadoņiem, saimnieks “konstatēja ka visas grīdas un paklāji telpās ir notašķīti ar tinti un sūdiem, ka to visu nepieciešams mainīt. No holandiešu krāsnīm izlauzti dekoratīvie podiņi, no durvīm izrautas vara atslēgas, krāsa noskrāpēta vai ar ko notašķīta. Logu stikli izsisti, pazuduši visi 50 krēsli, kas bija ēkā – vai nu pazuduši, vai sadedzināti. Gultu veļasadīrāta tā, it kā tajās būtu plosījušies meža zvēri. Divdesmit gleznas un senču portreti sacauromoti – acīmredzot kalpojuši kā mērķi šaušanai. Mauriņš bija tā izdangāts, it kā tur būtu mācības rīkojis vesels pulks dzelzs zābakos. (..)“
Kad Holandē anatomikumā Pētera pavadoņiem palika slikti ap dūšu, cars pavēlēja tiem ar zobiem plēst uzšķērsta līķa muskuļaudus. Kad divi muižnieki no “lielās sūtniecības” kritiski izteicās par cara uzvedību, kas viņuprāt diskreditē valsti un raisa eiropiešos izsmieklu, Pēteris, nemaz “nepamanot”, ka atrodas citā valstī, pavēlēja tos iekalt ķēdēs un kā pašsaprotamu pieprasīja no holandiešiem bluķi un bendi – abus nogrēkojušos pavalstniekus jāsoda ar nāvi par šo pārkāpumu. Ar lielām pūlēm holandiešiem izdevās caru atrunāt no šīs eksekūcijas, un vainīgos uz mūžu izsūtīja trimdā. (..)
Tieši Pēteris ieviesa izslavēto “vārds un darbs” – iekšpolitiskās denunciācijas sistēmu, kas ļāva jebkuram publiski apsūdzēt nodevībā jebkuru. (..) Pēdīgais kriminālnoziedznieks varēja izkliegt šos vārdus, tā nosūtot uz spīdzināšanu jebkuru cilvēku. Jebkuru šādi aizdomās turēto obligāti spīdzināja. (..)
Protams, spīdzināja arī pirms Pētera, taču pirms viņa neviens nebija mēģinājis spīdzināšanu pārvēsrt konveijera sistēmā, izveidojot sīki izstrādātas instrukcijas, par kādu pārkāpumu kā ir jāspīdzina. (..) Var vēl piemetināt: tā kā šajā laikā armijā dienēja visu mūžu, bet tie, kurus šāda perspektīva nesajūsmināja, mēdza bēgt, visiem jauniesauktajiem uz labās rokas ietetovēja krustu, ar kuru bēglis nevarēja neatpazīts iejukt civiliedzīvotāju starpā – un tas 200 gadus pirms numuru tetovēšanas koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. (..) Pirms Pētera kriminālkodekss paredzēja nāves sodu par aptuveni 50 noziegumu veidiem, bet jau pirmajos Pētera valdīšanas gados saraksts tika paplašināts līdz vairāk nekā 90 pārkāpumiem.
Pētera I ieviestā tirānija bija kas kvalitatīvi jauns Maskavijā. Joans Bargais bija satraps. Viņš varēja nešauboties likt nocirst duci galvu – taču tūkstoši dzīvoja mierā un labklājībā nostāk, jo netrāpījās satrapam zem sitiena. Savukārt Pēteris radīja sistēmu, kurā katrs pavalstnieks, bez mazākā izņēmuma, tika atzīts par zobratiņu valsts mehānismā. (..) Ir atšķirība starp Joana izklaidei cilvēkam uzrīdītu lāci un skrupulozi izstrādātu spīdzināšanas instrukciju visas valsts mērogā. (..) Spīdzināja visur Eiropā, no Urāliem līdz Biskajas līcim. Un tomēr (..) nespēju iedomāties Anglijas karali, kurš ar zobenu šķaida traukus un kliedz savam maršalam: “Tu kuņas dēls!” Nespēju iztēloties Francijas karali, kurš līdz asinīm dauzītu savu ministru, vai Austrijas imperatoru, kurš liktu saviem galminiekiem pašrocīgi cirst galvas sagūstītiem dumpiniekiem. (..)

EKONOMIKA
(..) Bārdu skūšana nebūt nav tā svarīgākā pazīme, kas noteiktu civilizētības līmeni. Tikai nieka pusotru gadsimtu pēc Pētera “dižās” bārdu apkarošanas tās audzēja visā Eiropā visi – no Žila Verna un Pastēra līdz Bismarkam un Moltkem, un laikā līdz 1. Pasaules karam ja kāds bija gludi skuvies, tad tas visdrīzāk bija aktieris, kam tā bija profesionāla nepieciešamība. (..) Iemesls, kura dēļ Maskavija atpalika no Eiropas, bija nevis apģērbs vai frizūra, bet gan trešās kārtas neesamība. (..) Te Maskavija traģiski atpalika. Traģiski, taču ne bezcerīgi. Alekseja, Fjodora un Sofijas valdīšanu laikā strauji sāka attīstīties tirgus ekonomika, t.i. privātā uzņēmējdarbība, tirdzniecība, ražošana, kurā valsts neiejaucās.
Kā jau minēju, Joans Bargais bija satraps. Varēja cirst galvas, rīdīt ļaudis ar lāčiem, dedzināt seperātiski noskaņotas pilsētas. Taču viņš, kā jebkurš Maskavijas valdnieks pirms Pētera, nelīda ekonomikā. Savukārt Pēteris ieviesa sistēmu, ko labākajā gadījumā varētu dēvēt par valsts kapitālismu, sliktākajā par boļševismu, taču ne jau nosaukums svarīgs. Galvenais – pirms viņa ekonomika vairāk vai mazāk attīstījās pēc vispārpieņemtiem principiem, tad Pēteris to padarīja par neslēptu verdzību, kas jau pēc definīcijas nevar būt efektīva.
Vienkāršs un spilgts piemērs ir metalurģija un ieroču ražošana. Pirms Pētera Lielgabalu palāta, kurai bija monopols ieroču ražošanā, protams nebija privāts uzņēmums. Taču pilnīgi visi tajā strādājošie, sākot no “galvenajiem konstruktoriem” un beidzot ar apkopējiem bija brīvie, algotie darbinieki, kuri saņēma tam laikam labu algu un, līdzīgi amata brāļiem Eiropā, tiem bija sava ģildes zīme, ko nēsāja uz krūtīm. (..) Pētera laikā visas šīs manufaktūras pārgāja uz vergu darbu – darbiniekus ar varu sadzina tur strādāt visu mūŽu bez atalgojuma, tikai par vēdera tiesu. Tā laika dokumentos pārpilns ar norādēm “nosūtīt darbos uz mūžu” (..) 1721. gada dekrēts postulēja, ka visiem rūpniekiem tiesības pirkt ciemus ar visiem iedzīvotājiem, kurus un kuru bērnus uz mūžiem nodarbināt ražošanā un raktuvēs. (..)
Tā jau bija atgriešanās nevis feodālismā, bet vergturībā. Pie tam raksturīgi, ka par vergiem pret savu gribu tika padarīti ne tikai nodarbinātie, bet arī pat īpašnieki un pārvaldnieki. (..) Berg-un-manufaktūru Kolēģija (Kalnrūpniecības un rūpniecības ministrijas analogs) par valsts līdzekļiem būvēja manufaktūras un nodeva privātpersonu rīcībā, lielāko tiesu neprasot to piekrišanu. 1712. gadā nolēma uzsākt savu audeklu ražošanu un pavēlēja “no valsts kases uzbūvēt manufaktūras un atdot tās tirgošanās ļaudīm, bet ja tie negribēs, tad piespiest ar varu”. (..) Viegli varam iedomāties, cik “ražīgi” bija fabriku vergi un cik “iniciatīvas bagāti” bija tie, kuriem pret savu gribu un interesēm bija tās jāpārvalda. (..) 1719. gada likums noteica, ka katru muižnieku pērs ar rīkstēm līdz bezsamaņai, ja tas neziņos par viņa zemē rodamiem derīgajiem izrakteņiem (tikai interesanti, kā viņš var zināt, kas un kur zem zemes rodams?).
Tā kā vergu darba nekvalitatīvais rezultāts nevarēja konkurēt ar importa precēm, Pēteris izvēlējās gudrāko tēvzemes ražošanas balstīšanas variantu: palielināja ievedmuitu. Dažām precēm muitas nodeva veidoja pat 75% no to ieveduma cenas. Šo praksi atcēla tikai 1731. gadā, redzot, ka praktiskas jēgas no paaugstinātas ievedmuitas nav. (..)
Uz Eiropu no Krievijas eksportēja tikai izejvielas. Pēteris gan bargi pavēlēja tirgoņiem vest arī rūpniecības preces, taču nevarēja pavēlēt eiropiešiem tās pirkt. Zināmi tikai divi mēģinājumi vest uz Eiropu saražoto, kas abi drīzāk uzskatāmi par anekdotiskiem, nevis ekonomiskiem pasākumiem. (..)
Pēteris kļuva ne tikai par šī “valsts kapitālisma” aizsācēju (kuru dažbrīd visai grūti atšķirt no “attīstītā sociālisma”), bet radīja arī sava veida GULAGu. Manuprāt ieslodzīto masu izmantošana “sociālisma celtniecībā” ne ar ko neatšķiras no tās pašas Pēterburgas būves, kur no visas valsts sadzina tūkstošiem vergu, kuri par vēdera tiesu to cēla, masveidā mirstot būvlaukumos. (Mazāk zināms ir, ka 40 000 zviedru karagūstekņu mira, rokot Ladogas kanālu.) Šajā pat laikā, kamēr tika celta Pēterburga, Pēteris aizliedza visā valstī būvēt mūra ēkas. Desmitiem tūkstošu vergu desmit gadus raka kanālu no Volgas uz Donu, taču beigu beigās Azovu nācās atdot turkiem un kanāls tika pamests nepabeigts. Tāds pat liktenis sagaidīja 1718. gadā sākto kanāla rakšanu no Volhovas uz Ņevas augšteci – no bada un slimībām mira vairāk nekā 7000 vergu, nez kur pazuda vairāk nekā 2 000 000 rubļu, bet kanālu pabeidza tikai 1732. gadā, carienes Annas laikā. (..)
Interesanta ir likumsakarība: tās ekonomikas nozares, kuras Pēteris I nemēģināja “attīstīt”, ar laiku sasniedza vislabākos panākumus. Ne Pēterim, ne tā pēcnācējiem nebija laika pievērsties vieglajai rūpniecībai, un XIX gs. Krievija apgādāja visu Eirāziju ar labu katūnu. Trauku ražošanai palaimējās nepievērst sev cara reformatora interesi, un radās spēcīgā, visā pasaulē zināmā Krievijas porcelāna rūpniecība. Šādu piemēru ir milzums. Taču tās nozares, kurās vai nu ieviesa valsts monopolu, vaui kuras modri uzraudzīja progresīvais monarhs – metalurģija, kuģu būve, celtniecība u.c., - nīkuļoja.
Papildus visam slogs bija šausmīgāmilitarizācija. 1701. gadā armija un flote aprija 3/4 valsts ienākumu, 1710. gadā - 78%, bet 1724. gadā (kad nekāda kara nebija) – 2/3. Lai gūtu līdzekļus savām militārajām izpriecām, Pēteris dartīja to, no kā cītīgi izvairījās viņa priekšgājēji. Fjodora un Sofijas laikā valsts dienestā esošajiem algas paaugstināja – Pēteris tās vairākkārt samazināja. Fjodors un Sofija nodokļus samazināja – Pēteris palielināja. P.Miļukovs savulaik aprēķināja, ka Pētera I valdīšanas laikā tiešie un netiešie nodokļi palielinājās piecas ar pusi reizes, pie tam tas neņemot vērā inflāciju un valsts diktētās cenas. (..)
Šādam nodokļu slogam bija nepieciešams represīvais aparāts to iekasēšanai – tāpēc visā valstī tika izvietotas karaspēka daļas, kurām tad arī vajadzēja nodokļus iekasēt. (..) Konkrētajā apvidū izvietotais pulks ne tikai dzīvoja uz iedzīvotāju rēķina, bet arī pildīja virkni policejisko funkciju: ķēra zagļus un laupītājus, izbēgušos zemniekus, kontrabandistus, uzraudzīja civilpārvaldes ierēdņus utt. (..) Militārpersonas civilajai pārvaldei un tiesām nepakļāvās, bet bieži pārņēma tiesas un policijas funkcijas. (..) Kazaņas guberņā pēc divu gadu šādas militāri ekonomiskās pārvaldes bija pazuduši 14 000 reģistrēto nodokļu maksātāju - ļaudis neizturēja un bēga. (..) “Virsnieki neciena un nerēķinās ar vietējo priekšniecību, runā rupjības un draud pat vojevodam, bet kad vojevoda sūdzas par to pulkvedim, tad labi, ja pulkvedis viņu vienkārši izlamā, ka ne vojevodas ziņā ir spriest par virsnieku kungu uzvedību, bet var arī atņemt zobenu un ieslodzīt aiz restēm kā tādu noziedznieku” – vēstulē Senātam sūdzējās kāds vojevoda. (..)
Tas pats darījās arī pilsētās. Pilsētniekiem bez nodokļiem bija divi pamatpienākumi – rekrūši un izvietošana. Pilsētniekiem tāpat kā zemniekiem nācās dot armijai rekrūšus un tos barot. Tirgotājus pašus nerekrutēja, taču tiem nācās atdot armijai savus saimes ļaudis. Pilsētniekiem vajadzēja apgādāt armiju ar proviantu (pats par sevi saprotams, bez maksas), gādāt zirgus, labot ceļus un tiltus, izvietot savās mājās un dzīvokļos militārpersonas. Tirgonis Posoškovs rakstīja: “Dzīvokļos izvietotie kareivji un dragūni uzdzīvo un ļaundarības veic, ka pat ne uzskaitīt. Bet kur virsnieki dzīvo, tur notiek vēl trakākas lietas (..) daudzi nelaimīgi, ka nams pieder, bet taisnību un glābiņu nevienā tiesā natrast: kara tiesas tik tālas no pavalstniekiem, ka ne tikai vienkāršs cilvēks tur taisnību neatradīs, bet arī armijas cilvēks ne vienmēr var rast taisnību pret pakāpē augstāku”.
Pētera reformētā armija uzvedās kā iekarotāji svešā zemē. Kostromā pulkvedis Tatarinovs vienkārši padzina no pilsētas visus maģistrāta locekļus, t.i. augstāko civilās pārvaldes varu. Kolomnā cauri tai braucošais ģenerālis Saltikovs “sita birģermeistaru līdz nāvei”. Citu Kolomnas birģermeistaru kāds zemākas pakāpes dragūnu virsnieks lika nopērt. Pleskavā piedzērušies kareivji nošāva pilsētas rātes locekli, bet birģermeistaru sita līdz nāvei. Un tie ir tikai nedaudzi no zināmajiem gadījumiem, ko veikuši kareivji caurbraucot. Kā izturējās uz vietas izvietotās militārpersonas, nav grūti iedomāties. (..)
Paralēli Pētera laikā norisa zemniecības iedzīšana dzimtbūšanā. (..) Līdz Pēterim zemnieks bija dzimtcilvēks, taču nebija vergs. Viņš nevarēja brīvi pamest savu muižnieku, taču nebija “lieta” ko var pirkt un pārdot, bet tikai cilvēks ar ierobežotām tiesībām, atkarīgais. Ir zināms, ka cara Alekseja laikā turīgākajiem dzimtcilvēkiem bija savi dzimtcilvēki! Pētera izdotais 1711. gada likums zemnieku padarīja par “lietu”. Nu viņu varēja pirkt un pārdot ar zemi un bez zemes, kopā ar ģimeni vai šķirot no tās, paspēlēt kārtīs, mainīt pret kādu mājdzīvnieku, aizdzīt uz Sibīriju, sapūdēt raktuvēs vai manufaktūrā. (..) Pēteris pirmais uz 150 gadiem ieviesa neslēptu verdzību. (..) Bez tam, pirmās “revizijas”, jeb tautas skaitīšanas laikā dzimtcilvēkos ierakstīja visus, kas tajā brīdī atradās muižnieka “saimniecībā” – arī brīvos ļaudis. (..)
Tieši Pēteris ieviesa valsts iekšējo pasu sistēmu, kas sākumā skāra tikai zemniekus, kuri nedrīkstēja atstāt muižu bez muižnieka izsniegta “papīra”, bet pēc tam, kā tas bieŽi gadās, izpletās līdz kļuva visaptveroša. (..)
Būdams neizglītots un dumjš, Pēteris “jauninājumus” ieviesa mehāniski kopējot kādu aizrobežu paraugu. Te klasisks piemērs ir, kad pabijis valsts ziemeļos, Pēteris ieraudzīja “vecmodīgos” pomoru kuģus, lika tos iznīcināt un turpmāk būvēt kuģus pēc holandiešu parauga. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka pomori, tāpat kā norvēģi un zviedri (arī Nansena slaveno “Fram”) šādus kuģus būvēja nevis smukumam un iespaidam, bet lai varētu kuģot pa aizsalstošu jūru, savukārt holandieši būvēja kuģošanai no ledus brīvos ūdeņos piemērotus kuģus. Protams, caram neviens iebilst neuzdrošinājās, un visi Ziemeļu ledus okeānam piemērotie kuģi tika iznīcināti, kuģniecība paralizēta, kaut Norvēģijā un Zviedrijā ar tādiem turpināja kuģot arī turpmāk. (..)
Pēteris I tā “reformēja” valsti, ka sākās iedzīvotāju masveida bēgšana “vienalga kur”. Veseli ciemati un staņicas bēga pat uz “busurmaņu Turciju” – ka tikai tālāk no Pētera. XX gs. sākumā, pēc rūpīgas arhīvu izpētes, P.Miļukovs aprēķināja, ka jau uz 1710. gadu nodokļu maksātāju (izņemot muižniecību, augstāko garīdzniecību un tirgotājus) skaits bija samazinājies par 20%. Protams, daudzi bēga, taču arī to ņemot vērā iznāk, ka savi 15% pavalstnieku “reformās” bija raduši nāvi. (..)
Par pavalstnieku simpātijām un antipātijām vēsturē liecina kāds raksturīgs fenomens: viltvārži. Krievijas vēsturē sastopam daudzus, kas uzdevušies par “Alekseju Petroviču”, “Pēteri II”, “Joanu Antonoviču”, “Pēteri III”, “Pāvilu I”, “troņmantnieku Konstantīnu” – taču nebija neviena viltvārža, kas uzstātos kā Pēteris I. (..)

ĀRPOLITIKA
Ne mazāko panākumu. Visas Pētera ārpolitiskās aktivitātes bija īstermiņa, taktiskas. Raksturīgākais bija pavērsiens no Fjodora un Sofijas uzsāktās tuvināšanās ar katoliskajām zemēm uz draudzīgākām attiecībām ar protestantu zemēm. (..) Pēc Pētera nāves nepalika neviena daudzmaz vērā ņemama starptautiska sadarbības līguma, izņemot cara meitas un divu krustmeitu laulību ar sīkiem Ziemeļeiropas augstmanīšiem. (..) Kopsavilkumā: izolācija un strupceļš. (..)

ARMIJA
Par Pētera karavadoņa dotībām pieņemts tikai sajūsmināties. Nenoliedzot tik vērienīgu pasākumu kā Baltijas iekarošanu, tomēr jāpiemin kādu visnotaļ svarīgu aspektu: Krievija karoja ar valsti, kura jau bija izteiktā sava “norieta” periodā. Zviedrijas varenību pamatīgi bija iedragājusi līdzdalība trīsdesmitgadu karā un 17. gs. otrajā pusē virkne nopietnu militāru sakāvju Polijā.
Derētu arī atcerēties, ka Poltavas kauja, kuru mums kopš bērnības pasniedza kā ko grandiozu, būtībā bija ikdienišķa pierobežas sadursme – savādāk to neraksturosi, ja iepazīsties ar precīziem skaitļiem. (..) No Krievijas puses tajā piedalījās 10 000 vīru (30 000 rezervē), no Zviedrijas – 16 000. 4 zviedru lielgabaliem pretī stāvēja 72 (pēc citām ziņām 112) krievu lielgabalu. Pie tam nedrīkst aizmirst, ka runa ir par svaigām krievu karaspēka daļām, kas nākušas pa taisno no kazarmām, un līdz galējībai pārgājienos un kaujās izmocītiem zviedriem, kas atradās svešā teritorijā bez provianta un cerībām uz papildspēkiem. Ne velti V.Kļučevskis, kuram nudien nevar pārmest rusofobiju, atzina: “Kauns būtu bijis zaudēt pie Poltavas (..) viņa izveidotā krievu armija iznīcināja zviedru karaspēku, t.i. karagājienos nomocītus, izbadējušos, noskrandušus, demoralizētus zviedrus, kurus šurp bija ievilcis 27gadīgs skandināvu klaidonis”. Kauja ilga tikai divas stundas, tieši tik ilgi, lai zviedri paspētu izšaut visu viņu rīcībā esošo munīciju. Bet pat ar tādu militāro pārsvaru Pēteris pielietoja vēl vienu savu “jauninājumu” – pirmo reizi krievu armijā parādījās aizsprosta vienības, kas virzījās aizmugurē uzbrūkošajām karaspēka daļām, saņēmušas pavēli šaut uz tiem, kas sadomās atkāpties. (Jāatgādina, ka 1708. gadā, kad Kārlis XII pārgāja Krievijas robežu, Pēteris krita tādā panikā, ka pavēlēja no Maskavas izvest Kremļa dārgumus, un nopietni apsprieda iespēju nojaukt Vasilija Svētlaimīgā katedrāli, lai būtu ērtāk aizstāvēt Kremli.)
Pētera izslavētā flote, kurai veltītas sajūsmas pilnas grāmatas un kinofilmas, patiesībā bija nesistemātiski, bez stratēģiskas nepieciešamības, no neizžāvēta koka uz ātru roku sabūvēts okeāna kuģu kopums, pēc kura nebija nekādas reālas vajadzības – nebija jau kur kuģot. Tā flote pēc skaļas uzbūvēšanas bez reāla kaujas uzdevumu klusu sapuva piestātnēs. (..)
Starp citu, rekrūšus uz lielisko Pētera armiju veda sakaltus ķēdēs, lai pa ceļam neaizbēg. (..) Viens no cara admirāļiem, brits Paddons rakstīja, ka “flote, sakarā ar sliktu apgādi un organizētību, zaudējusi divas reizes vairāk cilvēku nekā jebkura citas valsts flote kara laikā”. (..) 1717. gadā no 500 jauniesauktajiem mēneša laikā nomira 222, bet pārējie “drīz var nomirt no bada (..)”.
Lielisks piemērs Pētera utopiskajiem “projektiem” bija Prutas karagājiens. (..) Saklausījies Balkānu slāvu sūtņu fantāzijas par to, ka šie gatavi kaut rīt visi kā viens sacelties pret turku jūgu, ja vien krievi nāktu, Pēteris nolēma nevis slēgt mieru ar Zviedriju, bet iesaistīties šajā avantūrā. (..) 1711. gada jūnijā paša cara komandētā Krievijas armija pārgāja robežu ar Moldāviju. No gaidītajiem vietējo tūkstošiem, kam būtu nu jāsaceļas un jāpievienojas, pieklājības vizītē ieradās gospodars Kantemirs ar svītu. Nebija ne vietējo palīgspēku, ne noliktavu ar proviantu. Bet Osmaņu armija, tā vietā lai bēgtu, ņēma un ielenca Krievijas armiju. (..)
Pēteris ielenktajā nometnē tā sašļuka, ka sūtīja pie lielvezīra Šafirovu, piekodinot panākt mieru par jebkuru cenu. Ja nepieciešams, atdos visas iekarotās zemes dienvidos, atdos Zviedrijai Baltiju, izņemot Pēterburgu, ja tas ir par maz – atdos Pleskavu (..) Vārdu sakot “piekrist visam, izņemot verdzību”.
Krievijai par laimi turki negrasījās kā diplomātiski aizstāvēt Zviedrijas intereses (citādi iespējams, Pleskavā šodien runātu zviedriski). Šafirovs un lielvezīrs Baltadži Mehmets pašā parakstīja kapitulācijas līgumu, Krievijai atsakoties no cietokšņiem (..) garnizoniem (..) teritorijām (..)
Prutas karagājienā Krievijas armija zaudēja 27 285 cilvēkus, no kuriem 4800 krita kaujās, bet pārējie mira no bada un slimībām. Savukārt Pēteris, atgriezies Pēterburgā, sarīkoja triumfa gājienu kā uzvarētājs. Uz šī fona tādi Pētera projekti kā kņaza Bekoviča-Čerkaskova 2000 vīru vienības nosūtīšana karagājienā uz Vidusāziju atrast veco Amudarjas gultni un pagriest upi uz Kaspijas jūru, un bojāeja Hivā, vispār netiek pamanīti.
Pie tam jāatzīst, ka par spīti dominējošajam priekšstatam, Pētera karagājienos armijas pamatspēks bija tie paši “izformētie” strēļu pulki – 1708. gadā ierindā bija vēl 14 strēļu pulki, un daudzi t.s. “zaldātu” pulki būtībā bija tie paši strēļi, tikai pārdēvēti. (..) Bet vispārējā valsts militarizācija noveda pie tā, ka pat laupītāji masveidā pakļāvās jaunajām vēsmām – vienas bandas ieviesa artilēriju, citas (Orlas apkaimē) izbūvēja nocietinātas bāzes, kur uzturējās meža biezokņu vietā. Lihvinas apriņķī Sirotkas banda pat uniformas sev uzšuva. (..)

JUSTĪCIJA
(..) Rodas iespaids, ka Pēteris ārdīja visu, kam tika klāt, būtībā likvidējot līdz šim pastāvējušo tiesu sistēmu un ieviešot patstāvīgu “ārkārtas” stāvokli. Krievijā vairs nevaldīja likumi, bet gan cara ukazi (rīkojumi), ieviešot “troikas” un ārpustiesas tribunālus, kurus pēc tam ar sajūsmu savā arsenālā pārņēma boļševiki. (..) Pat Messi bija spiests atzīt, ka “valsts pārvaldes sistēma kā purvā iestrēga vispārējā neprofesionalitātē, skaudībā, pērkamībā”.
Sapratis, ka paša “reformu” radīto kukuļņemšanu un zagšanu tāpat neizskaust, Pēteris izveidoja īpašas izmeklēšanas komisijas. Katru veidoja gvardes virsnieki – majors, kapteinis un poručiks, - kuriem vajadzēja izmeklēt visus gadījumus un spriest tiesu nevis pēc likuma, bet pēc “veselā saprāta un taisnīguma”. Nav grūti iedomāties kas notiek, ja tik neierobežotas pilnvaras tiek piešķirtas ļaudīm, kuriem katram savs veselais saprāts un savs priekšstats par taisnīgumu. (..) Pie tam jāpiebilst, ka šie neizglītotie gvardes virsnieki absolūti neorientējās dažkārt visai sarežģītajos jautājumos, par kuriem tiem bija jāspriež “pēc taisnīguma”.
Uzskatāmi par to liecina feldmaršala Šeremetjeva sūdzības par viņam negaidīti piekomandēto gvardes seržantu Ščeptjevu, kurš ne tikai bija ziņotājs, bet bija paša cara pilnvarots: “pavēlēts būt Jums blakus kādu laiku, un ko viņš Jums teiks, to dariet”. Un seržants pavēlēja ne pa jokam. Citiem vārdiem sakot feldmaršals savā darbībā bija pakļauts seržantam. (..) Ja tā izrīkojās ar feldmaršalu, vienu no nopelniem bagātākajiem un tuvākajiem Pētera līdzgaitniekiem, varam iedomāties, kā pilnvarotie virsnieki ņirgājās par zemākstāvošiem ierēdņiem. Pat Senāta, t.i. valdības sēdēs pastāvīgi piedalījās gvardes virsnieks, lai koriģētu Senāta lēmumus un arestētu tos, kuri sēdēs uzvedas “neatbilstoši”. Uz visām valsts provinces pilsētām nosūtītajiem gvardiem tieši bija norādīts “nepārtraukti tramdīt gubernatorus”, lai tie bez kavēšanās pildītu cara rīkojumus, pretējā gadījumā gvardi varēja “gan gubernatorus, gan vicegubernatorus sakalt ķēdēs”. (..) Un tie nebija tukši draudi – piemēram, 1723. gadā Tveras vojevodu par nepietiekami ātru nodokļu iekasēšanu lika ķēdēs iekalt no Pēterburgas ieradies gvardes ierindnieks. Preobraženskas pulka kareivis Pustoškins lika iekalt ķēdēs Maskavas vicegubernatoru Voijekovu kopā ar gandrīz vai visiem kancelejas darbiniekiem (kuram, starp citu, bija brigadiera pakāpe – kas pa vidu starp pulkvedi un ģenerāli). Notikušā liecinieks, justīcijas kolēģijas prezidents grāfs Matvejevs norāda, ka ierēdņi ne pie kā nebija vainīgi – cara dusmas izsaukušo atskaišu autori bija iepreikšējā pilsētas administrācija, taču tādi nesvarīgi sīkumi gvardu neinteresēja. (..)
1711. gada martā Pēteris padarīja ziņošanu par oficiālu valsts dienestu. Tika izveidots īpašs ziņotāju (dēvētu par “fiskaliem”) departaments no 500 cilvēkiem, kuru uzdevums bija uzzināt “ļaunprātību gadījumus un par tiem ziņot neatkarīgi no amata un pakāpes”. Ziņošana kļuva par profesiju. (..) Objektivitātes labad jāsaka, ka dažbrīd fiskali patiešām deva zināmu labumu, atklājot ļaunprātības provinču administrācijās, taču tas bija piliens viņupašu nelikumību jūrā. Pati šīs organizācijas struktūra bija augsne ļaunprātībām – ja ziņojums izrādījās patiess, fiskals saņēma pusi no soda naudas, bet ja izrādījās melīgs, tad fiskalu “nevainot ne par ko”. Tā laika dokumenti pārpildīti ar ziņām par fiskalu ļaunprātībām. (..)
Tās visas bija sekas Pētera sajūsmai par Groci, Pufendorfa un Volfa valsts strukturizācijas idejām, ka nepieciešams tikai ieviest “pareizas” valsts iestādes, kas pareizi regulēs pavalstnieku dzīvi, lai valsts uzplauktu. (..) “Varai ir tiesības un pienākums piespiest katru pavalstnieku strādāt, nosakot darba samaksu un preču cenas, rūpēties par ielu labiekārtošanu, stingru un skaistu ēku būvniecību (..)”, savukārt pavalstniekiem “ar prieku jādara visu, ko vara uzskata par nepieciešamu kopīgam labumam”. Pēteri tas tā sajūsmināja, ka viņš aicināja Volfu uz Krieviju par dibināmās Zinātņu akadēmijas prezidentu, taču viltīgais vācietis lieliski apzinājās, ka terorija ne vienmēr ieviešama praksē, un atteicās. (..)
Taču Pēteris ar viņam piemītošo enerģiju metās labiekārtot valsti,visu reglamentējot. (..) Piemēram, piedraudot ar katorgu tika noteikts, ka audumu jāauž noteiktā platumā (it kā saprātīgi, taču rezultātā izputēja visa līdz tam plaukstošā Arhangeļskas apvidus tekstilrūpniecība, kas balstījās uz mājsaimniecībām – zemnieki vienkārši nevarēja savās mājelēs tik platas stelles ievietot), aizliedza ar sirpjiem pļaut labību, reglamentēja vietējiem klimatiskajiem apstākļiem nepiemērotas būvniecības metodes utt. (..) Saimniecības izputēja, ekonomiskā dzīve tika paralizēta, bet cars vai katru dienu izdeva jaunus ukazus, ar kuriem centās reglamentēt visu. (..) Man aizdomas, ka Šaltikovs-Ščedrins savā “Muļķburgas pilsētas vēsturē” ar policmeistara rīkojumu “par pareizu pīrāgu cepšanu” parodēja tieši šīs Pētera aktivitātes. (..)
Tik sīkumainas reglamentācijas rezultātā ierēdņi vispār pārstāja izrādīt kaut mazāko iniciatīvu, jebkurai rīcībai prasot Pētera akceptu. Solikamskas vojevoda rakstīja uz Senātu, ka vietējais cietums praktiski vairs nevar funkcionēt (..) un prasīja cara personisku atļauju remontam. Tomēr viņu pārspēja Maskavas gubernators, kurš neuzdrošinājās bez cara ukaza (..) salabot plūdu sapostītu tiltiņu.
Saklausījies par Leibnica idejām, Pēteris vienu pēc otras dibināja kolēģijas (sava veida ministrijas). Diemžēl to darbība nebūt nerealizējās tā, kā Leibnics bija iedomājies savā Eiropā. (..) S.Solovjovs raksta: “Valsts jaunās mašinērijas zobrati tā vietā lai viens otru kustinātu un grieztu, ķērās viens otrā un bremzēja”. (..) Lai uzlabotu situāciju, Pēteris ķērās pie iemīļotās metodes – palielināja ierēdņu skaitu. Kolēģijas apauga ar “ministru konsilijiem”. Un sākās. (..) Kolēģijas bija pakļautas Senātam, taču triju svarīgāko - kara, jūras un ārlietu, - vadītāji bija gan Senāta, gan “ministru konsilija” locekļi un tāpēc kontaktēja ar caru apejot Senātu. Kā secināja P.Miļukovs: “starp centrālās varas trim instancēm - ministru konsiliju, Senātu un kolēģijām, - nepastāvēja hierarhiskā sadarbība: lēmējvaras, tiesu varas un izpildvaras funkcijas haotiskā mezglā bija savijušās katrā no tām”. (..)
Stāvokli vēl pasliktināja karu un haosa rezultātā pieaugušais izglītotu ļaužu deficīts. Nonāca pat tik tālu, ka provincē vietējo varas struktūru vadītāji ar spēku viens otram laupīja lasīt/rakstītpratējus, lai būtu kas kancelejās strādā. Anekdotisks (taču ikdienišķs) piemērs ir kā Kalugas kamerers (provinces finanšu pārvaldes vadītājs) nolaupīja no vojevodas kancelejas rēķinvedi un rakstvedi. Vojevoda asarām acīs lūdzies, lai kaut vai rakstvedi atdod, taču kamerers viņu rupji lamājoties sūtījis pie velna un draudējis “ar špagu caurdurt”. Tad vojevoda, palicis bez kancelejas darbiniekiem, sūtīja “militāru spēku” atgūt nolaupītos. (..)Vietējā vara provincēs pakļāvās reizē daudzām centrālās varas instancēm, līdz ar to arhīvos tā laika dokumenti pārpilni ar ziņām, ka “vojevoda tirgusvārdiem visu klātbūtnē lamāja kamereru”, “kemererers draudējis likt nopērt vojevodu”, “vojevoda un kamererers līdz nāvei sita zemstes komisāru”. Lai gan tas viss nāca no galvaspilsētas – “Senātā apakškanclers Šafirovs lamāja oberprokuroru Skorņakovu-Pisarevu par zagli”.
Vispārējo haosu un kukuļņemšanu pastiprināja valsts ierēdņu algu izmaksas pastāvīga aizkavēšana. Situācija ar skolotāju un mediķu algām PSRS sabrukuma laikā bija īsta sanatorija, salīdzinot ar Pētera I praksi. (..) 1720. gada Arhangeļskas ierēdņi sūdzējās, ka nav saņēmuši algas par (..) 1717. gadu! Dažviet nonāca tik tālu, ka zemnieki baroja rakstvedi, lai šis nenomirtu badā. (..) Pat tik svarīga persona kā Senāta obersekretārs Ščukins sūdzējās Pēterim, ka “nesaņemot algu, nodzīvojis savu mazo pusmuižiņu un nonācis nepieredzētā nabadzībā”. Papildus tam, divus gadsimtus pirms Staļina ar tā valsts aizņēmumiem, Pēteris lika visiem ierēdņiem ziedot daļu algas “valsts vajadzībām”. Viss nonācis bija tik tālu, ka 1726. gadā katrīnai I, lai kā atrisinātu ierēdņu algu jautājumu, nācās (..) oficiāli legalizēt kukuļņemšanu.
Tiesu sistēmā valdīja tāds haoss, ka to pat nav iespējams sakarīgi aprakstīt. (..) No vienas puses, tiesneši, gluži kā pārējie ierēdņi bija līdz galējībai iebiedēti un nepārtrauktās savstarpēji noliedzošo ukazu straumes dezorientēti. M.Bogoslovskis, kurš pētījis Pētera reformas provincē, raksta: “Vai iespējama taisna tiesa tur, kur tiesnešiem nav stingrības un pārliecības par to ko dara? ... Tiesnesim neticēja sabiedrība, kurai viņš kalpoja: tā neredzēja taisnīgumu viņa spriedumos, un meklēja to augstāk; viņam neticēja vara, kas to bija iecēlusi. (..) Beidzās ar to, ka tiesnesis neticēja vairs pats sev un, baidoties no visādām apelācijām un revizijām, mēdza, pieņemot iesniegumu, nolikt to malā un nerisināt. Palūkojiet jebkuru no Pētera laika tiesu arhīvu ķīpām: lielākā daļa tiesas procesu nepabeigti, uz daudziem jau Katrīnas II laikā uzrakstīts: “nodot arhīvā mūžīgai aizmirstībai”. No otras puses, tiesneši deva krietnu ieguldījumu visu varas iestāžu pretstāvē visām. Lasot Bogoslovska pētījumu, nezini – smieties vai raudāt. (..)
“Perejaslavļas vojevoda lika tikko kā atbraukušajam jaunajam tiesnesim dot zvērestu, savukārt tiesnesis par to saniknojās un lika atbildēt, ka neatzīst, ka vojevodam būtu šādas tiesības. Vladimiras vojevoda sūdzējās par tiesnesi, ka tas velk garumā lietas, bet pašu vojevodu neklausa un klausīt nevēlas, un ne tikai neziņo vojevodam par procesu gaitu, bet pat atsakās informēt par jaunākajiem ukaziem. Savukārt Vladimiras tiesnesis sūdzējās, ka vojevoda iejaucas tiesas darbā. Jaunais tiesnesis Arhangeļskā, tikko kā ieradies, salamājies ar vicegubernatoru un draudzējis “drīz sēdēt tā vietā”. Veļikolukas vojevoda atsacījās piešķirt tiesai telpas, atņēma tā rīcībā esošo dragūnu vienību, kam jāķer likumpārkāpējus, un pats spriedis tiesu, bet tos, kuri taisnību meklējuši pie tiesneša, “iebiedējis”. Novgorodas vojevoda, sastrīdējies ar tiesnesi, atsacījies tam piešķirt jaunas telpas tiesai un cietumam, bet esošās bijušas tik nederīgas un mazas, ka tiesvedību nācies apturēt, bet daudzi pirmstiesas ieslodzītie “miruši saspiesti šaurībā”. Kad Justīcijas kolēģija pavēlēja vojevodam piešķirt tiesai telpas, tas vilcinājies, izdomājot visdaŽādākos iemeslus, to darīt (..)” Un tā visā Krievijā. (..)
Tajā pašā laikā tiesu telpās visā valstī pie sienas goda vietā bija izlikts Pētera ukazs tiesnešiem aizstāvēt “nabadzīgos ļaudis, atraitnes un bāreņus neaizsargātos, kam viņa cariskā augstība savā žēlastībā ir aizstāvis no netaisnībām (..)” Tas bija vēl viens jauninājums – Pēteris pirmais radīja valstisku liekulības sistēmu, kad oficiāli tika deklarēts viens, bet prakse bija pilnīgi pretēja. Pētera priekšgājēji arī nebija īpaši žēlīgi, un arī to laikā bija kukuļņemšanas gadījumi, taču tie vismaz izvairījās no šādas “dubultmorāles” – tiem pie sienām nekarājās visādi utopiski aicinājumi, kas bija absolūtā pretrunā ar to, kas šajās sienās notika. (..)
Nav brīnums, ka pašu Justīcijas kolēģiju - tā laika Tieslietu ministriju, - neviens neņēma vērā. Kolēģijas prezidents sūdzējās Senātā, ka tai pakļautie tiesneši ignorē tās lēmumus un neviens pat negrasās maksāt par procesuāliem pārkāpumiem tiem piespriestās soda naudas. Un, atbilstoši laika garam, lūdza piešķirt gvardus, kas apbraukātu provinces tiesas un sodus iekasētu. Visai zināms gadījums, kad fiskals ierindnieks Kosojs pārskaities ielauzās pie kolēģijas prezidenta (t.i. tieslietu ministra), dauzīja mēbeles un kliedza, ka nepakļausies nekādai tiesai, pirms nebūs ieradies cars. Citā gadījumā guberņas kancelejas sekretārs (t.i. pēc rangu tabulas poručiks) uzzinājis, ka kāds pilsētnieks devies uz Justīcijas kolēģiju ar sūdzību par šo kanceleju. Daudz nedomājis, sekretārs sūtīja dragūnus, kuri ielauzās Justīcijas kolēģijā, lamājoties un palaižot rokas, rupji pārtrauca kolēģijas sēdi un aizvilka sūdzībnieku. Pat zemnieki “ar mietiem un ķēdēm” bez baiļu sagaidīja tiesas kurjerus. (..) Un visbeidzot, tieši Pēteris I ir autors spārnotajai domai, ka atzīšanās ir pierādījumu karaliene. Acīmredzot nav vērts pieminēt, ar kādu sajūsmu 200 gadus vēlāk pieķērās čekistu kungi un kādos mērogos pielietoja. (..)
Nevar nepieminēt Pētera likumus par mantošanu un troņmantošanas kārtību.
Likums par mantošanu, mehāniski pārnests no Rietumeiropas valstu jurisprudences, noteica, ka turpmāk cilvēks, kuram ir vairāki dēli, nekustamo īpašumu mantojumā drīkst atstāt tikai vienam no tiem (pēc savas izvēles). Likums attiecās uz “visiem pavalstniekiem”, ne tikai muižniekiem. Pirmajā acu uzmetienā šķiet visai prātīgi neskaldīt zemes īpašumus līdz bezgalībai, un piespiest bez mantojuma palikušos iet valsts dienestā, tirdzniecībā, uzņēmējdarbībā. Diemžēl, kā visi Pētera likumi, arī šis praksē izvērtās par haosa un ienaida cēloni, salaužot tūkstošus likteņu.
Loģiski, ka muižnieki, kuriem nu savus bērnus bija jādala “bagātos” un “nabadzībai nolemtos”, visādos veidos centās likumu apiet: pārdeva daļu īpašumu, lai pārējiem bērniem kaut naudu atstātu, lika mantiniekam zvērēt, ka tas dalīsies ar pārējiem utt., kas padarīja ideju par īpašumu nesaskaldīšanu par fikciju. 1730. gadā imperatorei Annai iesniegtais Senāta ziņojums konstatē, ka likums “izsaucis muižnieku ģimenēs savstarpēju ienaidu, strīdus un ilgstošus tiesas procesus, kas dzen lielos zaudējumos izputina visas strīdus puses, un ir zināms, ka ne tikai daži brāļi un tuvākie radinieki naidojas savā starpā, bet pat tēvus bērni nosit līdz nāvei”. Cenšoties kā nodrošināt pārējos bērnus, tēvi pārdodot kustamo īpašumu, tā atstājot mantiniekam ciemus un saimniecības “bez zirgiem, lopiem, darbarīkiem un sēklas, aiz kam gan mantinieki, gan kadeti izputēšanā nonāk”. (..)
Arī visas skaistās idejas par no mantojuma izslēgto masveidā došanos “dienestā, tirdzniecībā vai mākslās” tā arī palika uz papīra. “Kaut arī pa punktiem noteikts, ka tiem, kuri nemanto ciemus, jāmeklē sev maizi dienestā, mācībās, tirdzniecībā vai savādāk, tas ar darbību netiek veikts, jo šļahtas bērnus – kā mantiniekus, tā kadetus, - ņem sauszemes un jūras dienestā pašās zemākajās pakāpēs, ko kadeti par divkāršu nelaimi uzskata, jo tēva mantojumu zaudējuši un ilgstoši par zaldātiem vai matrožiem jākalpo, un tādā izmisumā nonāk, ka jau visu savu šļahtiča uzvedību zaudē”. Viens no nedaudzajiem sakarīgajiem imperatores Annas lēmumiem bija šī likuma anulēšana.
Vēl traģiskāku lomu Krievijas vēsturē nospēlēja Pētera likums “Par troņa mantošans kārtību”, ko viņš izsludināja tūlīt pēctam, kad pats bija nogalinājis savu dēlu Alekseju. (..) 1722. gada februārī Pēteris izsludināja, ka turpmāk patvaldnieks tiesīgs pats iecelt sev mantinieku, ignorējot tā vietu vecuma hierarhijā. Jau Pētera dzīves laikā likumu uzņēma ar slēptu neapmierinātību un neizpratni (atklāti neapmierinātos uzreiz nomierināja ar pātagu un bendes bluķi). Bet tūdaļ pēc Pētera nāves, kā raksta pagājušā gadsimta sākumā vēsturnieks Kņazkovs, “vīriešu dzimuma mantinieka neesamība un divu tiešu sieviešu dzimuma mantinieču – Ivana un Pētera meitu, - esamība noveda pie tā, ka sakarā ar to, ka nebija īsti likumīgas un visiem zināmas troņa mantošanas kārtības, Krievijas tronis visu XVIII gs. kļuva par liktens spēļu arēnu, pie tam izšķirošā loma pretendentu tiesībās uz troni bija gverdei, kuru vadīja tikai simpātijas vai antipātijas”. [Kņazkov S., Očerki iz istoriji Petra Veļikovo i jevo vremeņi. – Puškino, 1990]
Jāpiemin, ka ne tikai XVIII gs. Simts gadu laikā pēc Pētera nāves gvarde regulāri rīkoja, vai centās rīkot valsts apvērsumus. Pāvils I 1797. gadā anulēja Pētera likumu “Par troņa mantošanas kārtību”, taču pats tika nogalināts. Vēl 1825. gadā gvarde mēģināja ar ieročiem rokās noteikt, kam jāsēž tronī, taču Nikolajam I izdevās ar lielgabalu uguni izmēzt labdzimušo anarhistu paliekas no valsts politiskās dzīves. (..)

IZGLĪTĪBA UN KULTŪRA
Uzreiz jāmin, ka Pēteris I nekādu “kultūru” no Eiropas pat nedrasījās gūt. Visi viņa īstenotie aizguvumi bija divu veidu: vai nu tīri ārējas “civilizētības” pazīmes (bārdu skūšana, apģērbs, smēķēšana), vai tīri funkcionālu – militāru, valtij nepieciešamo tehnisko, - uzdevumu risināšanai nepieciešamie. (..) Vēbers, kuru krievu historiogrāfijā dēvē par “vienu no gudrākajiem Pētera laika dzīves vērotājiem” norāda savās piezīmēs, ka lielākā daļa aiz robežas izglītību guvušo Pētera muižnieku “demonstrēja tikai nesamērojamu uzpūtību, jo bija gan apguvuši ārējo spīdumu, taču to dvēseles spējas tā arī bija palikušas neskartas (..)”
Citādi jau nemaz nevarēja būt. “Dvēseles spējas” Pēteri nu nemaz neinteresēja. Eidelmans savulaik visai trāpīgi raksturoja, ka Pēteris visus spēkus veltīja, lai kultivētu pavalstnieku, kuram piemistu brīva cilvēka uzņēmība un darbīgums, apvienots ar paklausīga verga psiholoģiju. T.i. uzdevums nebija veicams.
Ļaužu izglītošana tika organizēta pēc a priori kļūdaina principa, ko savulaik bija formulējis Napoleons I: “mesties kautiņā un tad jau redzēs, ko darīt”. Citiem vārdiem sakot, jāiemet ūdenī pāris desmitus peldēt nepratēju – varbūt kāds no viņiem izpeldēs un pēc tam varēs plūkt laurus peldēšanas sacensībās? (..)
Par to, kādi “pārbaudījumi” bija, izvēloties jauniešus sūtīt studēt attiecīgās nozares, varam lasīt V.Golovina atmiņās. 1712. gada maijā visus nepilngadīgos muižnieku bērnus izsauca uz Pēterburgu. “Skatījās mūs, kur kuru sūtīt, un izvēlējās pats viņa augstība kurš visžēlīgi sadalīja mūs pa trīs: pirmos, vecākos, norīkoja dienēt armijā, vidējos – uz Holandi studēt navigācijas zinātni, bet pašus jaunākos – uz Rēveles pilsētu, uz zinātni.” Golovina nelaimes biedrs kņazs Mihailo Goļicins nevarēja kļūt par jūrnieku tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņam bija ļoti izteikta jūras slimība, taču to, saprotams, neviens vērā neņēma.
Apmācība, piemēram, Spānijā bija šāda: pusaudži, nezinot ne vārda spāniski, cītīgi apmeklēja lekcijas un klausījās zinātņu vīra spāņu valodā stāstīto. Tas pats notika citās valstīs. Par to, ka pirms sūtīt, vajadzētu iemācīties kaut mazliet saprasties tās zemes valodā, kurp dodas, neviens pat neiedomājās. Ja kaut viens no simta kaut ko pats apguva – jau labi. Tai pašā laikā studentiem gadiem nesūtīja uzturnaudu. Nav grūti saprast, ka atstāti bez līdzekļiem, tie vai nu bēga, vai zaga, vai kur pieteicās par kalpiem un dzēra. (..)
Pašā Krievijā notika tas pats. Skolās rekrutēja ar varu, neinteresējoties par cilvēku spējām un talantiem. Un turēja pusbadā. Slavenās Navigācijas skolas audzēkņi 1711. gadā visi aizbēga, lai nenomirtu badā. Trīs gadus vēlāk tās pašas skolas vadība sūdzējās, ka audzēkņi piecus mēnešus nav saņēmuši uzturnaudu, “ne tikai pārdevuši kaftanus, lai paēstu, bet arī staigā basām kājām, ubagojot pie logiem”. (..) Gadījumos, kad naudu tomēr izmaksāja, lielāko tās daļu skolēniem tūdaļ atņēma mācību līdzekļu iegādei un skolas remontam – kas nezin vai veicināja sadzīves apstākļu uzlabošanos un “neķītrību” izskaušanu. (..) Taču par bēgšanu no navigatoru skolas draudēja nāvessods, bet vecākiem, kuri satraukušies par atvases dzīves apstākļiem, riskētu lūgt atļauju to izņemt no skolas – katorgas darbi. (..) Bet pēršana ar pātagām un naudassodi Navigācijas skolā bija ikdiena.
Tas pats bija Jūras akadēmijā. “Četrdesmit divi gvardi neapmeklēja mācības, jo ir basām kājām un bez apģērba.” 1724. gadā pats Pēteris, ieradies tur, secināja, ka liela daļa “gvardu” burtiski ir ģērbušies skrandās. Noskaidrojās, ka 85 kursanti neapmenklē mācības, jo “ir basi un tiem nav dienišķās maizes”, bet daudzi aizgājuši ubagot. (..)
Gluži dabiski, ka daudzi, par to dzirdot, kā vien varēja izvairījās no ikgadējā iesaukuma skolās. Tiem konfiscēja īpašumus, pēra ar rīkstēm, izsūtīja uz Azovu, pat izsludināja ārpus likuma – nekas nelīdzēja. Un tam nebija nekāda sakara ar “jaunievedumu noliegšanu”. (..) Liekot roku uz sirds – kurš no jums piekristu, ka neprasot par vēlmēm un nenoskaidrojot dotības, viņu aizdzītu aiz trejdeviņām zemēm klausīties lekcijas nesaprotamā valodā? Pie tam piespiežot līdzekļus izdzīvošanai rast ubagojot? Kurš no jums savu bērnu labprāt atdotu šādā Navigācijas skolā?
Starp citu, par kultūru runājot, pirmā aizrobežu daiļliteratūras grāmata krievu valodā tika pārtulkota tikai 1760. gadā – franču abata Talemana puspornogrāfiskais mīlas romāns “Jājiens uz mīlas asmeņa”. Līdz tam tika tulkotas tikai mācību grāmatas par ballistiku un navigāciju. No kultūras nebija ne smakas. (..)
Desmitgades pēc Pētera I nāves izglītība Krievijā, kuru cars-reformators it kā pacēlis bija vēl nebijušos augstumos, salīdzinot ar priekšteču “stagnācijas” laiku, knapi izrādīja nožēlojamas dzīvības pazīmes. Tas vien uzskatāmi liecina, ka arī šajā jomā Pētera “reformas” bija uzpūsts ziepju burbulis, nekas vairāk. (..) Protams, var kārtējo reizi apgalvot, ka tauta tumsonīga, cilvēki nepareizie, taču skatīsimies patiesībai acīs: TĀDAS reformas nevarēja realizēties savādāk kā TĀDĀ haosā. Visā un visur Pēteris izskatās pēc Midasa antipoda: viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās mēslos. (..)

RELIĢIJA
Arī pareizticīgo baznīca neizvairījās no cara vērīgā skata un labās gribas.
Pat pirms revolūcijas vēsturnieki bija spiesti atzīt, ka Pētera valdīšanas laikā baznīcu skārusi smaga krīze. (..) Daudzi hierarhi publiski bazncas telpās rupji lamāja zemāka ranga garīdzniekus. (..) Neizglītotība, Rakstu nezināšana, kukuļņemšana, interesēšanās tikai par saimnieciskām lietām bija kļuvusi vispārēja. (..) Nevērība pret kalpošanu izpaudās arī apģērbā: “ (..) dažs labs šāds priesteris uzvelk zeltā caurausto sutanu, bet kājās dubļainas vīzes un apakšā pavilktais kaftans nemazgāts un sapuvis”. Bija milzums sūdzību par klaiņojošajiem popiem, kas pulcējas pie pilsētu vārtiem “visādas noziedzības veic, savā starpā lamājas un sev kaunu dara, bet citi kauliņos spēlē un savā starpā dūrēm kaujas”. (..) Laikabiedri rūgti raksta, ka klosteros ļaudis iet nebūt garīgumu meklēt. Rostovas bīskaps Georgijs Daškovs caram sūdzējās, ka ierindas mūki viņa bīskapijā “dzer un zog”, par naudu laulā jebkuru. Ir ziņas par gadījumiem, kad vīrs lai izšķirtos, pasauc “nezināmu popu”, kurš sievu ar varu apcērpj par novici (t.i. ar varu ievieto klosterī). (..)
Īsāk sakot, “baznīcas izglītība un tautas apgaismošana apstājās, labdarības baznīcā vairs nebija, garīdzniecība nebija ētiski labāka par draudzi, bet draudze slīga tumsonībā, rupjībā, netikumībā, vienaldzībā pret ticību, misticismā (..)” Iemesls bija visiem skaidri redzams jau toreiz: patriarha Nikona darbība, kas sašķēla baznīcu. (..)
Pats Pēteris pret reliģiju, kā pret visu citu, attiecās šizofrēniski dubulti. Vārdos slavējot pareizticību un baznīcu, praksē viņš Anglijā piedalījās svētajā vakarēdienā pēc anglikāņu rituāla, Vācijā uzstājās ar Luteru slavējošu runu.
Kad kas aizkavējās vardarbīgajā carienes Jevdokijas ieslodzīšanā klosterī, Pēteris tā pārskaitās, ka grasījās patriarhu Adrianu par uzcītības trūkumu saslēgt ķēdēs. Tas, nopietni baidoties par veselību un dzīvību, visu vainu novēla uz arhimandrītu un četriem priesteriem – visus piecus uzreiz iekala važās un nogādāja baisajā Preobraženskas prikazā (politiskās policijas centrālajā mītnē), no kurienes retais iznāca ārā dzīvs. (..) Pats Pēteris turpināja uzdzīvi ar saviem pudeles brāļiem no “visdzērāju koncila”, par kura “patriarhu” bija iecelts vecais pusplānprātiņš žūpa Zotovs. Nonāca pat tik tālu, ka priesteriem(!), lai izklaidētu caru un tā pudeles brāļus, nācās pēc visiem baznīcas likumiem laulāt ākstu ar atraitni, pundurīšus. (..) Publiskā zaimošana, “iesvētot Bakha templi Leforta pilī”, kur tautu kristīja parodiskā rituālā ar krustveidā sastiprinātām pīpēm, šokēja pat pareizticībai svešo vācu luterāni Johanu Korbu. (..)
Tad Pēteris ķērās klāt vispārējam tikumības un kristīgās morāles līmeņa paaugstināšanai. Kā vienmēr – ar ukazu. Visiem tika pavēlēts, piedraudot ar naudas sodu, regulāri iet baznīcā un sūdzēt grēkus. Savukārt ar otru ukazu tika ieviests kas līdz tam Krievijā neredzēts: garīdzniekiem, piedraudot ar nāvi, tika pavēlēts ziņot par visu grēksūdzēs dzirdēto, kas varētu interesēt politisko policiju! (..) 1705. gadā Pēteris īstenoja “baznīcas tīrīšanu”, rekrutējot armijā un svītrojot no baznīcai piederīgo saraksta milzumu sīko garīdznieku, mūku, kalpotāju un to ģimenes locekļu. Aizliedza celt jaunas baznīcas un klosterus. (..) Tika reglamentēts garīdznieku un mūku skaits baznīcās un klosteros, ko nedrīkstēja pārsniegt. (..) Klosteriem uzdeva iekārtot amatnieku darbnīcas, kurās mūkiem jāražo “derīgas lietas”. (..) Tad Pēteris aizliedza mūkiem turēt cellēs rakstāmpiederumus un papīrus un ko rakstīt (mazliet vēlāk aizliegums rakstīt tika izplatīts uz visiem pavalstniekiem: “ (..) jāziņo par tiem, kuri spītīgi raksta, izņemot baznīcas skolotājus, un jāsoda tos, kuri zināja kuri raksta, bet par to neziņoja”). Mūkiem un mūķenēm tika aizliegts ilgāk par divām-trim stundām atstāt klosteru teritoriju bez klostera vadības izsniegtas un apzīmogotas atļaujas.
Nonāca tik tālu, ka metropolīts Stefans jarovskis pat vairs nevarēja lemt, ko iecelt par tā vai cita klostera arhimandrītu – nu ar to nodarbojās arī cars vai, kā Holmogoras klostera gadījumā, bajārs Musins-Puškins u.c. caram tuvākie galminieki. Musina-Puškina pakļautībā tika nodota patriarhijas tipogrāfija, baznīcas grāmatu rakstīšanas, tulkošanas un izdošanas uzraudzība un pat Bībeles labojumu veikšana. Metropolīts gan mēģināja spuroties pretī, taču ļoti uzmanīgi, neslēpti baidoties par savu dzīvību un veselību. Pēc katra sprediķa, kurā visai maigi tika kritizētas, piemēram, fiskalu nelikumības, Stefans tūdaļ sūtīja caram atvainošanās vēstuli, kuru parakstīja kā “uzticamais pavalstnieks, necienīgais dievlūdzējs, troņa pakājes vergs, grēkus nožēlojošais Stefans, ganiņš no Rjazaņas”. Pēterim nebija nekādu iebildumu pret šādu “oficiāli atļautu disidentismu” – gluži kā 200 gadus vēlāk brežņevisma ideologi iecietīgi ļāva strikti noteiktajās robežās visādiem jevtušenko, aksenoviem un citiem vozņesenskiem spēlēt “sistēmas kritiķus” un “citādi domājošos”. (..)
1721. gadā tika nodibināta Svētā sinode – laicīgi ierēdnieciska, birokrātiska struktūra. Kura nu kūrēja visu baznīcas dzīvi. To vadīja laicīgais ierēdnis, oberprokurors – “valdnieka acs”, - kurš visai drīz pārvērtās par īstu diktatoru, kura vara pārspēja jebkura patriarha varu. Tāpat kā Senāta oberprokuroram bija pakļauts fiskalu dienests, Sinodes oberprokurors izveidoja adekvātu departamentu, inkvizitorus, kurus vadīja tikai viņam pakļauts protoinkvizitors. (..)
Kā augstāko mācību iestāde savulaik Sofijas iecerētā Slāvu-grieķu-latīņu akadēmija ar Pētera I gādību pārtapa par garīgās cenzūras centru, kam bija jācīnās gan ar no aizrobežas nākošajām “citām domām”, gan Nikona baznīcas reformu neatzīstošajiem vecticībniekiem. Akadēmijai tika piešķirtas monopoltiesības svešvalodu mācīšanā. Bez tās atļaujas katram, kurš uzdrošinātos nolīgt latīņu, grieķu vai poļu valodas privātskolotāju, draudēja mantas konfiskācija. Tikai akadēmijas absolventiem tika ļauts turēt mājās grāmatas svešvalodās, spriest par reliģiju, savukārt cilvēkam, kurš nebija absolvējis akadēmiju, bija aizliegts pat ar mājiniekiem runāt par reliģijas tēmu. Akadēmija rūpīgi uzraudzīja un kontrolēja visus nedaudzos “ārzemniekus brīvo zinātņu zinātājus”, kuriem tā izsniedza atļaujas iebraukt Krievijā. Bez tam akadēmijas uzraudzībā atradās visi pareizticībā pārgājušie ārzemnieki – par mazāko “šaubīšanos ticībā” draudēja izsūtījums, bet par atgriešanos “iepriekšējā ticībā” sodīja ar sadedzināšanu. Bez tam ar sadedzināšanu sodīja visus, pie kuriem atrada “burvestību, zintniecības, zīlēšanas un baznīcai netīkamas grāmatas”, kuri kur liecinieku klātbūtnē kritiski izteicās par pareizticīgo baznīcu, kuri no pareizticības pārgāja citā ticībā, kuri nicīgi iztaicās par svēto relikvijām, ikonām, pašiem svētajiem. (..) Visu Pētera I valdīšanas laiku visā Krievijā dedzināja vecticībniekus, brīvdomātājus, visus uzskaitīto noteikumu pārkāpējus. (..)
Īpaši nežēlīgi Pēteris vajāja baznīcas reformas neatzinējus, t.s. vecticībniekus. Tie tika pakļauti divkāršiem nodokļiem. Par atļauju neskūt bārdu vecticībnieks maksāja valsts kasē 450 rubļus (pēc 1913. g. kursa), un tam nācās uz krūtīm nēsāt to apliecinošu metāla birku, bet uz muguras uz apģērba vajadzēja šūt dzeltenu uzšuvi. (..)
Līdz pat šim laikam gan vēstures, gan daiļliteraturā apraksta “vecticībnieku fanātiķi” masveida pašsadedzinājušanos baznīcās un ēkās. Diemžēl nezin kāpēc neviens nepievērš uzmanību tam, ka 1691. gadā divi simti augstāko un cienījamāko vecticībnieku baznīcas hierarhu sanāca kopā un ticības vārdā kategoriski aizliedza pašsadedzināšanos, izsludinot aicinātājus uz to par “neprāta un ļauno garu pārņemtiem”. Tā kā vēl viennozīmīgi nav atbildēts jautājums, kurš īsti pielaida uguni vecticībnieku koka baznīcām, kurās bija ieslēgušies (vai ieslēgti?) to draudzes locekļi (..)
Te rokurokā sadarbojās baznīca un laicīgā vara. Kad igumenam Pitirimam ar kolēģiem neizdevās “pievērst īstenajai ticībai” spītīgos Kerženskas vecticībniekus, uz Ņižniju Novgorodu palīgā tiem devās gvardes kapteinis Jurijs Iževskis ar pavēli izvietot vecticībnieku mūkus un mūķenes pa pareizticīgo klosteriem, bet tos, kuri atsakās maksāt divkāršus nodokļus, dzīt katorgā. Pēteris personīgi deva rīkojumu “piemeklēt” vecticībniekiem kādu kriminālu pārkāpumu, lai nebūtu tā, ka tie sodīti tikai par ticību: “Pēc iespējas bez tikai šķeltniecības vēl kādu redzamu pārkāpumu meklēt, tad izraut nāsis un sūtīt uz galerām”. (..) Tas pats notika visā valstī. (..)
Vajāšanas skāra milzumu valsts iedzīvotāju, kurus izsludināja ārpus likuma un izslēdza no kultūras un ekonomikas dzīves. Tas savukārt veicināja vēl lielāku morāles un saimnieciskās dzīves pagrimumu. (..) Nedzerošie, čaklie lasītpratēji vecticībnieki masveidā bēga no valsts uz ziemeļiem, austrumiem, Baltiju un Ržečpospoļitu (Poliju). (..)
Un beidzot tēmu, nevar nepieminēt vēl kādas Pētera I reformu sekas: tautas un “elites” absolūtu norobežošanos, beigu beigās izveidojot divas dažādas nācijas. Vienā valstī radās divas nācijas, divas kultūras, divas pasaules (..)
Skaidrs, ka arī pirms Pētera nebija nekādas idilles – bija kungi, bija kalpi, bija arī netaisnības un nelikumības. Taču starp varu un tautu nebija Bezdibeņa. Gan bajārs, gan viņa zemnieks ģērbās līdzīgi un runāja vienā valodā, gāja uz vienu baznīcu, piederēja vienai kultūrai. Pateicoties Pētera “reformām”, jau 1812. gadā bija gadījumi, kad iedzīvotāji sasēja un nodeva policijā “franču spiegus”, kas izrādījās krievu muižnieki, kuri savā starpā sarunājās franciski, bet krieviski nezināja ne vārda. No šīs atsvešinātības dzirkstelēm, kas gailēja aizvien vairāk, radās arī 1917. gada ugunsgrēks. (..)
1935. gadā Parīzē franču valodā, Miļukova redakcijā izdotajā “Krievijas vēsturē” nodaļa, kas attiecas uz Pēteri I, sākas visai viennozīmīgi: “Reformu rezultāti: haoss”.

Tags: Buks_Artis, Krievija, XVIII gs

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.