Tibetas vēsture

Artis Buks

Tibetas politiskā vēsture
(īss, enciklopēdisks pārskats)

Tibetas kalnieni no pārējās pasaules atdala Kuņluna kalnu grēda un tuksnesis ziemeļos un Himalaju grēda dienvidos, bet pa vidu pāršķeļ Transhimalaju grēda, kas nodala ziemeļu plato tuksnešainās stepes no Canpo (Brahmaputras) upes ielejām. Dienvidos no Kuņluna grēdas esošais tuksnesis praktiski nav apdzīvots arī mūsdienās, bet vēl tālāk uz dienvidiem, kalnu grēdas piekājē, ir lopkopībai derīgas stepes un Alpu pļavas, savukārt kalnu ielejās labvēlīga vide zemkopības attīstībai. Pirmie cilvēki ienāca Tibetā no rietumiem un austrumiem.

Valsts rašanās
Rietumtibetā, Indas augštecē, kopš aizvēstures dzīvojušas zemkopju ciltis - moni un dardi, - radniecīgi indoāriešu izcelsmes Ziemeļrietumindijas un Pamira ciltīm. V-VI gs. Dardistāna ietilpa eftalitu lielvalsts sastāvā, taču pēc tās sabrukuma sašķēlās milzumā sīku kņazistu. Austrumtibetā, mūsdienu Ķīnas Šaņsi un Gaņsu provinču teritorijā, dzīvoja divas dažādas tautas: nomadi lopkopji kjani un zemkopji žuni. Tibetiešu priekšteči boti no kjaniem atšķēlās vēl pirms m.ē., apmetoties Canpo upes ielejā un tās apkaimē. Kjanu tiešie pēcteči ngoloki saglabāja savu dzīvesveidu un nepieejamajos kalnos līdz pat jaunākajiem laikiem, un vēl XIX-XX gs. mijā veica laupīšanas reidus kaimiņu cilšu zemēs, neatzīstot ne Lhasas, ne Pekinas varu.
Rakstos fiksētā Tibetas vēsture sākas 439. gadā, kad bēgot no Vei valsts (Ziemeļķīnā), Tibetā ieradās viens no sakautajiem sjaņbu kņaziem Faņ-ni’js ar karadraudzes paliekām. Balstoties uz saviem labi apmācītajiem un disciplinētajiem karavīriem, viņš ātri izcīnīja sev teritoriju un kļuva par spēcīgāko Tibetas cilšu kņazu vidū. Vājākās ciltis pašas apvienojās ap sjaņbu bandas vadoni, stiprākās viņš un viņa pēcteči pamazām pakļāva vienu pēc otras (ja V gs. vidū Tibetā bija 20 kņazistes, tad jau pēc piecdesmit gadiem vairs tikai 17). Uz šo laiku iedzīvotāju skaitu Tibetā lēš aptuveni 3 000 000 cilvēku. Tā sākās Tibetas valsts veidošanās, kuru pabeidza ap 607. g. lielkņazs Namri (570.-620.), pievēršoties ārējiem iekarojumiem: sabiedrojies kopā ar ķīniešu Tan impēriju, izpostīja Centrālo un Austrumindiju (uzbrukuma iemesls bija indiešu nogalinātais Tan impērijas sūtnis), iebrukumā ziemeļaustrumos sakāva tjurkutus.


Centralizētas valsts izveidošana deva Tibetai milzīgas priekšrocības, salīdzinot ar mazās kņazistēs sadrumstalotajiem kaimiņiem. VI-VII gs. pagāja nemitīgā Tibetas ekspansijā un karos, līdz tika pakļauta visa Tibeta, iekarota Nepāla, Butana, Assama, pakļauti kjani un daļēji dardu ciltis.

Valsts iekārta
Jaunās Tibetas iekārtu nosacīti varētu dēvēt par ierobežotu monarhiju. Teorētiski visa vara piederēja valdniekam (cenpo), kuram palīdzēja viņa ieceltu 9 ierēdņu padome. Praktiski reālā izpildvara bija padomnieku (lonpo) rokās, kuri rekrutējās no cilšu aristokrātijas vidus un lobēja savu cilšu vadoņu (tituli: "radinieks pa sieviešu līniju" - šang, un "mazais valdnieks" - vasalis) intereses. Pat karaspēks pakļāvās nevis tieši cenpo, bet gan īpašam "kara padomniekam". Valdnieka reālo varu noteica nevis valsts iekārta, bet gan viņa personiskās īpašības, harizma un spēja manipulēt ar valsts padomi.
Ķīniešu hroniku ziņas par tibetiešiem kā ilgdzīvotājiem, kuri dzīvojuši ilgāk nekā 100 gadus, acīmredzot neattiecas uz tibetiešu valdniekiem: vidējais viena cenpo valdīšanas laiks pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē ir 5,5 gadi. Oficiālā valsts reliģija bija īsi pirms m.ē. sākuma no ziemeļrietumiem ienākusī “bon” (visai interesants zaroastrisma un šamanisma mistrojums).

Tibetas ekspansija VII gs.
632. gadā cenpo Sroncan’s Gambo, sastapies ar budistu mūkiem apprecēto ķīniešu un indiešu princešu svītās, nolēma atbalstīt tos (visticamāk, lai mazinātu bon priesteru ietekmi valsts politiskajā dzīvē). No Indijas tika atvesti budistu Svētie raksti, izveidots pirmais tibetiešu alfabēts, un sākās visai intensīvs tulkošanas darbs. 639. gadā valdnieks pārcēla galvaspilsētu uz tikko nodibināto Lhasu, kur tika uzcelti arī vairāki budistu tempļi (klostera nebija neviena, jo budisti bija tikai ārzemnieki no sūtņu vai sievu svītām, kā arī iebraukušie tirgotāji). Valsts administratīvās reformas rezultātā tā tika sadalīta provincēs.
Lielākā Tibetas ārpolitikas problēma bija ārējās tirdzniecības nodrošināšana, jo vietējie resursi minimāli. Rietumos dzīvoja dumpīgie dardi, ceļā uz Indiju atradās Himalaji aiz tiem kalniešiem nepanesamais Indijas klimats), ziemeļos atradās tuksnesis. bet austrumos - tā laika militāri spēcīgākā lielvalsts pasaulē, ķīniešu Tan impērija. Vienīgais brīvais ceļš bija ziemeļaustrumos, caur Amdo uz Gaņsu un Sinczjanas stepēm, kur atradās Lielais Zīda ceļš. Taču te ceļā stāvēja Togonas valsts, Tan impērijas vasaļi (uzbrukt tai nozīmēja sastrīdēties ar ķīniešiem).
Visa VII gs. otrā puse pagāja, Tibetai laužoties ziemeļaustrumu virzienā.
663. gadā "premjerpadomnieks" Doncans deva pavēli uzbrukt Togonai, un tibetiešu karaspēks Huanhe upes augštecē guva spožu uzvaru, zibenskarā sagraujot šo valsti. Togonas valdnieks Nohebo ar galmu aizbēga, paglābjoties pie ķīniešiem. Savukārt Tan impērija aizstāvēt savus vasaļus nebija spējīga, jo visi tās labākie spēki karoja Korejas pussalā. Tibetieši "izpostīja 12 [Tan] provinces, kuras apdzīvoja kjani", pastiprināja savu karaspēku ar pakļautajiem dansjaniem (tangutiem) un horiem (togoniem). Ap 670. gadu Tibetas karaspēks ielauzās Tarimas ielejā un ieņēma "Rietumu zemju" centrālo pilsētu Kuču. Nu Lielo Zīda ceļu kontrolēja un no kā muitas ienākumus guva Lhasa.
Ķīniešu karaspēku ģenerāļa Se Žiņguja vadībā, kurš centās atgūt zaudētās zemes, tibetieši sakāva pie Buhain-gole’s upes. Otrs ķīniešu karaspēks pusceļā pagriezās atpakaļ, jo tā virspavēlnieks ceļā saslima un nomira. 679. gadā 180 000 vīru liela ķīniešu armija valsts sekretāra Li Dziņsjuaņa (talantīgs politiķis bez mazākā militārā talanta) vadībā tika boķēta un sakauta pie Huhu-nor’a ezera. 680. gadā Tibetas karaspēks iebruka Junnaņā un pakļāva mežos dzīvojošās manu ciltis. 681. gadā tibetiešu karavadonis Dzanbu neveiksmīgi mēģināja jau ielauzties Centrālķīnā. 689. gadā Tibetas karaspēks sakāva pēdējo ķīniešu armiju, kura mēģināja revanšēties.

Tibetas ārpolitika VIII gs.
Tikai 692. gadā Tan impērijai izdevās apturēt tibetiešu ekspansiju, izšķirošā kaujā uzvarot to pamatspēkus un straujā karagājienā atgūstot "Rietumu zemes". Vienlaikus pret tibetiešiem sacēlās to pakļautie kjani un mani. Tibetas mēģinājums 695. gadā atgūt zaudēto beidzās neveiksmīgi. Vēl vairāk Tibetas situācija pasliktinājās 699. gadā, kad 25 gadus vecais cenpo Dudsrons nolēma gāzt savu premjerministru Ciņlinu Garu un lika apkaut tā piekritējus. Premjerministrs izdarīja pašnāvību, bet 8000 tā gvardu aizbēga uz Ķīnu. Tibeta zaudēja visus savus labākos karavadoņus un karaspēka kodolu. Ķīniešu pretuzbrukumus 700. un 702. gadā Tibeta atsita ar aizvien lielākām grūtībām. Tad pret Tibetas varu sacēlās Ziemeļindijas kalnieši (pret kuriem soda ekspedīcijā 703. gadā krita pats cenpo) un Nepāla (kuru Tibeta zaudēja 705. gadā). Tikai tjurku cilšu sacelšanās pret Tan impēriju paglāba Tibetu no totālas sagrāves.
Sakautā un atpakaļ savās robežās atspiestā Tibeta lūdza mieru un atsūtīja nodevas, oficiāli atzīstot sevi par Tan impērijas vasali. 730. gadā Čiliņā tika noslēgts miers, saskaņā ar kuru par robežu tika atzīta Čiliņas grēda. Taču jau 737. gadā tas tika lauzts. Turpmākie gadi pagāja abu naidīgo pušu pretstāvē: līdzenumos pārāki bija ķīniešu spēki, bet kalnienē dominēja tibetieši.
Tā tas turpinājās vairākas desmitgades, līdz karavadoņa Aņ Lušaņ’a dumpis lika Pekinas galmam ne tikai atsaukt visus savus spēkus no Tibetas pierobežas, bet pat lūgt Lhasai palīdzību apspiest dumpi. Tibeta izmantoja šo situāciju, sagrābjot Tan impērijas rietumu provinces Hesi un Luņu, bet 763. gadā pat nopostīja un izlaupīja ķīniešu galvaspilsētu Čaņjanu.
Pēc šī panākuma Tibeta pārvērtās par pasaules mēroga lielvalsti ar atbilstošām ambīcijām.
774. gadā miera sarunas beidzās neveiksmīgi, un turpmākos piecus gadus Tibeta turpināja savu ekspansiju uz ziemeļaustrumiem. 780. gadā Tibeta atņēma ķīniešiem Duņhuanu, un imperators piekrita kaunpilnam mieram. Miera līgums tika noslēgts Cinas upes krastā, kur tibetieši to apstiprināja ar dzīvnieku upurēšanu pēc bon rituāla, bet ķīnieši - zvērot pie budisma svētajiem rakstiem.

Tibetas iekšpolitika un ticības kari VIII gs.
Iekšpolitiskā situācija Tibetā bija nestabila. No vienas puses, uzvarām vainagota armija, ko veidoja bon ticīgie, bet no otras puses monarhs, ap kuru grupējās saujiņa ārzemnieku intelektuāļu, kas bija budisti. Armija vēlējās karu kā mantas iegūšanas avotu, savukārt cenpo vēlējās mieru ar kaimiņvalstīm, jo miera laikā armijas ietekme mazinātos.
Par tautas un galma, jeb bon un budistu savstarpējo opozīciju liecina kaut vai notikumi ap cenpo Meagcu. Viņš mēģināja nostiprināt troni ar dinastiskām laulībām, apprecinot troņmantnieku ar ķīniešu princesi. Ceļā pie līgavas troņmantnieks neskaidros apstākļos gāja bojā. Tad Meagcu pats apprecēja ķīnieti, kuras dzemdēto dēlu visai drīz nozaga, pasludināja par tibetietes, cenpo konkubīnes dēlu, un audzināja saskaņā ar bon tradīciju. Arī cenpo mēģinājumi veicināt budistu migrāciju nekā nedeva. Tikai rietumu provincēs, kuras apdzīvoja nevis tibetieši, bet citas ciltis, budismu pieņēma mazs iedzīvotāju procents. Centrālajā Tibetā nebija neviena budistu klostera un praktiski neviens tibetietis, izņemot galminiekus no cenpo tuvām aprindām, kurš būtu budists.
775. gadā cenpo Meagc’s mira, un tronī kāpa mazgadīgais Tisrondecanu, bet valsti pārvaldīja premjerpadomnieks Mažans. Sākās bon piekritēju reakcija un budistu vajāšanas: ķīniešu un nepāliešu budisti tika izraidīti no valsts, abi budistu tempļi sagrauti. Taču mirušā cenpo piekritēji galmā - budistu partija, - kaut arī atstumti no varas, negrasījās padoties. Tie bija tibetieši, drosmīgi cilvēki, un nogalināt kādu tiem bija vienkārši kā divus pirkstus apčurāt, taču ar atentātu viņi sakompromitētu savu doktrīnu un budisma pamatprincipu “nenogalināt“. Tāpēc premjerpadomnieku ievilināja pazemes kapenēs un aizmūrēja izeju - tādā veidā neviens viņu nenogalināja, - pats nomira.
Mirušā Mažana piekritējus - bon partiju, - izraidīja trimdā uz ziemeļu tuksnesi, bet bon Svētos rakstus svāca visā valstī un publiski sadedzināja sārtā Lhasas centrālajā laukumā (tautas nomierināšanai daļu gan no tiem iekļāva budisma koncepcijā, svītrojot izcelsmi). Bon sekotāji masveidā emigrēja uz Ķīnu, kur tika laipni uzņemti. Valdība ataicināja atpakaļ pirms tam izraidītos budistu misionārus, atjaunoja tempļus. Cenpo Tisrondecan’s uzaicināja no Indijas slavenākos budisma prātus veikt propogandas kampaņu. Lielākā daļa atteicās konkurēt ar bon priesteriem maģijā uzskatot par pareizāku veltīt spēkus garu glābjošām pārdomām un meditācijai. Taču situāciju glāba budisma misionārs Padmasambava, kurš ieradās Lhasā no budisma centra Nalandā, kurš maģijas paraugdemonstrējumos pārspēja visus bon magus un šamaņus.
Cenpo Tisrondecanu valdīšanas laikā notika trīs asiņaini bon piekritēju vajāšanas viļņi. Kaut arī budisms tai laikā bija kaut cik sāka nostiprināties tikai centrālajā Tibetā - Ziemeļtibetā iedzīvotāji sekoja bona mācībai, bet dienvidos paralēli pastāvēja abas reliģijas, valdnieks aizliedza bon visā valsts teritorijā. Bon priesteriem tika pavēlēts vai nu atteikties no ticības, vai kļūt par budistiem, vai mirt. Principiālākie aizmuka kalnos, paņemot līdzi savus Svētos rakstus un relikvijas, konformisti nomainīja apģērbu un pievienojās jaundibinātajām budistu mūku kopienām. Varam tikai iztēloties, kāds konceptuāls haoss valdīja Tibetas budistu kopienās, kuras, nupat tikai izveidojušās un vēl nenostabilizējušās, īsā laika sprīdī uzņēma sevī pamatīgu skaitu visai kardināli atšķirīgas reliģijas gana izglītotus sekotājus…
Tā bija jauna ticība ne tikai formas ziņā, bet arī pēc satura: budisms tikai terminoloģiski, nevis dogmatiski un ētiski. Budistu kopienas saplūšana ar bon priesteriem ļāva apvienot abas sistēmas, un jaunā koncepcija kļuva pazīstama kā lamaisms jeb Tibetas budisms (tas ir eiropiešu dots apzīmējums.) Netālu no Lhasas - Samijā, - tika uzbūvēts pirmais klosteris, kurš ar laiku kļuva par slavenu maģijas skolu, bet cenpo Tisrondecanu tika pasludināts par gudrības bodisatvas Mandžušri iemiesojumu. Jaunais budisma virziens, kurš balstījās uz maģisku formulu izmantošanu un mistiku, kļuva pazīstams ar nosaukumu "tantrajana". Padmasambavas skolnieki un sekotāji, saģērbušies spilgti sarkanos tērpos, atmeta mahajana’s budisma striktos noteikumus - askēzi un morāli, - taču viņu buramvārdi ietekmēja vienkāršos tibetiešus daudz vairāk, nekā mahajanistu pašiedziļināšanās un meditācija. Tāpēc var teikt, ka pirmo reizi pirmo reizi budisms pamazām sāka izplatīties arī tautas vidū VIII-IX gs. mijā.
Par spīti lamaisma politiskajai uzvarai, pret tā ideoloģisko koncepciju opozīcijā bija gan pagrīdē esošie bonisti, gan klasiskā budisma - hinajana’s un mahajana’s - sekotāji, kuri vispār atteicās atzīt lamaismu par budismu. Strīdi un pretrunas veicināja doktrīnas attīstību un klasisko budisma tekstu tulkošanu.
Cenpo Tisrondecanu izsludināja publisku disputu starp ķīniešu (misionāri no naidīgas valsts) pārstāvētās mahajanas un indiešu (ar kuriem kopš Dardistanas iekarošanas izvērtās cieši kontakti) pārstāvētās hinajanas budisma adeptiem. Disputs budistu misionāru starpā noritēja visai neakadēmiski un beidzās ar pamatīgu asinsizliešanu: indiešu hinajanistu pārstāvji uzbruka un nogalināja ķīniešu misionāru delegācijas vadītāju Hešanu un vairākus mūkus, savukārt dzīvi palikušie mahajanisti nogalināja hinajanistu delegācijas vadītāju Kamalašilu un tā tuvākos pavadoņus. Mahajanisti tika izraidīti no valsts, bet par vienīgo pieļaujamo budisma formu un valsts reliģiju 781. gadā ar likumu tika izsludināts lamaisms kā hinajana’s atzarojums.
Tisrondecanu mantinieks Muni Dzenbo 797. g. lika godāt klasiskā budisma tekstus "Vinaja sutru" un "Abidarmu Tripitaku", kas veicināja hinajanu un mahajanu atbalstošu grupu parādīšanos, vēl vairāk sašķeļot Tibetas budismu virknē savstarpēji polimizējošu skolu.
Vienkāršie tibetieši šīs peripetijas un dažādo budistu virzienu savstarpējo cīņu par varu uzņēma ar klaju naidīgumu, un arī armija sāka izrādīt neapmierinātību. Turpinājās bon piekritēju emigrācija uz Ķīnu, kas arī liecināja par smagu iekšpolitisko krīzi: galu galā, jau gadsimtu ritēja karš ar impēriju, un jābūt patiesi lielām briesmām, lai bēgtu pie savas valsts lielākā ienaidnieka. Beigu beigās cenpo nācās ar likumu atzīt, ka dažās provincēs bonisti tomēr var netraucēti turpināt piekopt savu kultu - valdnieks nevarēja atļauties vājināt armiju, kura 100% sastāvēja no bon piekritējiem (budisti pēc definīcijas nevarēja karot).

Tibetas ārpolitika VIII-IX gs. mijā
Kopš 785. gada rietumos, Vidusāzijā, norisa ilgstoša karadarbība starp Tibetu un arābu kalifātu. 791. gadā Tibeta lauza miera līgumu un iekaroja Hotanu. Tikai 795. gadā uiguri smagi sakāva tibetiešu armiju, apturot tās ekspansiju un ziemeļaustrumiem. Nerimstošais karš rietumos ar arābiem, ziemeļaustrumos stepē ar uiguriem un austrumos ar Tan impēriju deldēja Tibetas spēkus un patērēja visus resursus, līdz bezjēdzīgo karošanu apturēja cenpo Sadnaleg’s (804.-816.) noslēdzot pamieru un pārtraucot ekspansiju. Valsts varēja sākt atkopties.
822. gadā tika noslēgts miers ar Tan impēriju (stēla ar līguma tekstu vēl tagad atrodas Lhasā). Jau pats līguma teksts juridiski precīzi nosaka abu valstu attiecības: "...Dievišķais Valdnieks ... un Zemdebess Imperators ... kā brāļadēls un tēvocis" nepārprotami norāda Tibetas kā vasaļvalsts statusu. Taču tas, ka zvērēja abas puses, nevis viena, liecina par Tibetas kā starptautiska un de facto neatkarīga subjekta pastāvēšanu.

Situācija Tibetā IX gs.
Sadnalega mantinieku Langdarmu - bonistu, - galma apvērsumā gāza no troņa, kurā 817. g. kāpa budists Ralpačans (817-838). Šī cenpo laikā sāka būvēt klosterus (kurus līdz tam varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt), tiem piešķīra zemes ar visiem iedzīvotājiem, kas kļuva par dzimtcilvēkiem (kādam mūkus vajadzēja barot, zemi apstrādāt un klosterus būvēt). Lamaisms ieguva hierarhiskas organizācijas pazīmes, sadaloties trijās pakāpēs - mācekļos, apcerētājos un sasniegušajos, - pie tam pēdējie rangā tika pielīdzināti cilšu aristokrātijai. Katram "sasniegušajam" tika piešķirtas septiņas dzimtcilvēku ģimenes, kas viņus uzturēja un apkalpoja.
Valsts padomē cilšu aristokrātijas pārstāvjus nomainīja augstākie budistu hierarhi. Par premjerpadomnieku kļuva "dižais mūks" Jontens. Tika reformēts Krimināllikums: zagļus, laupītājus, krāpniekus sodīja ar nāvi uz vietas, tiem pavalstniekiem, kuri bija naidīgi noskaņoti pret budismu kā mācību vai budistiem, konfiscēja īpašumus, bet pašus izsūtīja trimdā. Sodīts tika jebkurš, par kuru tika ziņots, ka viņš savu sievu mīl vairāk nekā Budu. Budistu terors aptvēra visu valsti un no tā nebija pasargāts praktiski neviens.
Loģiski, ka karu nogurdinātajai, ar resursiem un iedzīvotāju skaitu visai nabadzīgajai valstij tas bija smags slogs, un tautā sajūsmu neraisīja. Neba velti nācās izdot īpašu likumu: "Stingri aizliegts naidīgi skatīties uz mūkiem un rādīt uz tiem ar pirkstu. Katram, kurš ko tādu atļausies, tiks izdurtas acis un nocirsts rādītājpirksts". Tā visa rezultātā 839. gadā notika plaša tautas sacelšanās, cenpo tika gāzts, un tronī kāpa viņa vecākais brālis Langdarma. Budistu klosteru īpašumi tika konfiscēti, dzimtcilvēkiem piešķirta brīvība. Mūkiem lika kļūt vai nu par miesniekiem vai medniekiem, bet budistu rakstus un relikvijas sāka iznīcināt visā valstī. Pat budistu hronikas ar rūgtumu secina, ka "tauta sajūsmināta atbalstīja Mācības iznīcināšanu".
Cenpo Landgarma pievērsās arī novārtā atstātajai ārpolitikai, noslēdzot savienību ar kirgīziem un kopīgiem spēkiem smagi sakaujot uiguru kaganātu, kurš Tibetai liedza pieeju Lielajam Zīda ceļam. Tika mobilizēts karaspēks, lai revanšētos ķīniešiem par pēdējās desmitgadēs zaudētajām teritorijām. Iespējams, ka cenpo būtu izdevies atjaunot Toibetas varenību, taču reliģisko grupējumu tiekšanās pēc varas izrādījās stiprāka par patriotismu: 842. gadā par bon priesteri pārģērbies budistu lama iekļuva audienču zālē un ar bultu nāvīgi sašāva cenpo. Galma apvērsums izdevās: visi nogalinātā cenpo līdzgaitnieki krita nežēlastībā, premjerpadomnieks Geduno sodīts ar nāvi, tronī kāpa Langdarmas nepilngadīgais brāļadēls, bet māte kļuva par reģenti.
843. gadā sadumpojās armija virspavēlnieka Šan Kunžo vadībā, atsakoties atzīt jauno cenpo par troņmantnieku: tronis pienākoties Langdarmas dēlam. Abus kandidātus atbalstīja gana spēcīgi aristokrātijas grupējumi, un sākās pilsoņu karš, kurā sākumā virsoku guva reģentes spēki, taču 849. gadā Šan Kunžo guva uzvaru. Gāztais troņa pretendents ar 100 pavadoņiem paglābās Ngari provincē, kas palika par pēdējo budistu patvērumu Tibetā.
Izmantojot šīs iekšpolitiskās jukas Tibetā, 847. gadā uiguri atņēma tai Duņhuanu. Savukārt Tan impērija atsacījās satzīt Šan Kunžo par likumīgu Tibetas reģentu un anektēja virkni Austrumtibetas provinču. 851. gadā Tibetas Hesi provinces ciltis sadumpojās un pašas pievienojās Tan impērijai. Šan Kunžo gan centās apvienot izjukušo valsti, taču 861. gadā viņu atsvieda no Ngari reģentes spēki. Tad tibetiešu armiju smagi sakāva uiguru kagana Bugu-Dzjuņa karaspēks, bet tās paliekas iznīcināja ķīniešu karaspēks (nogalinātā karavadoņa galvu aizsūtot imperatoram uz Čaņjanu).
Tibeta sašķēlās virknē neatkarīgu un savstarpēji naidīgu kņazistu - katra pils, katrs bon vai budistu klosteris apjoza sevi ar mūriem, - arī katrai ciltij sava karadraudze. Budisti bija izdzīts praktiski no visas Tibetas (saglabājās tikai daži nocietināti klosteri), savukārt bon bez centrālās varas atbalsta regresēja par šamanisma sektu. No pilnīgas anektēšanas Tibetu paglāba tikai Tan impērijas sabrukums, juku laiki un jaundibinātās Sun impērijas aizņemtība valsts kārtības un robežu atjaunošanā.

Situācija Tibetā XI-XV gs.
Tikai 1015. gadā Tibetas ziemeļaustrumu apgabalos jauna Tibetas valsts, taču tā pastāvēja visai īsu brīdi - jau 1030. gadā to iekaroja un padarīja par savu provinci džurčeņu Dzjiņ impērija (kas bija izveidojusies Ziemeļķīnā). Pārējā Tibeta palika sašķelta daudzās savstarpēji nesaistītās teritorijās, kurās valdīja cilšu aristokrātija.
Kas interesanti, šajā laikā Tibetas dienvidrietumos sākās mierīga budisma renesanse, jeb precīzāk, beidzot budisms sāka iesakņoties Tibetā kā ideja, nevis politisks varas instruments. Budistu misionāri viens pēc otra ieradās no rietumiem, dibināja klosterus. Pieauga mūku skaits, cilšu aristokrāti visai bieži pieņēma garīgus titulus un turpināja valdīt savās zemēs jau kā Baznīcas hierarhi. Savukārt no viņu reģionālajām politiskajām savienībām attīstījās dažādās Tibetas budisma sektas, no kurām līdz visietekmīgākās mūsdienās ir četras: ņingma’s, sakja’s, kaģu’s, gelugpa’s. Sākot ar XI gs. Tibetu var jau sākt daļēji pieskaitīt pie budisma kultūras areāla.
1239. gadā Tibetā iegāja Mongoļu impērijas karaspēka vienība Dorda Tar-hana vadībā, kura veica izlūkreidu praktiski līdz Lhasai. Uzzinājis no sava karavadoņa, ka visietekmīgākā ir sakju sekta (t.s. “sarkancepures”), Laņdžou provinces vietvaldis, Čingiz-hana mazdēls Godans uzaicināja pie sevis sakja-panditu (1182.-1251). Tas ieradās vietvalža galmā kopā ar savu krustdēlu un pēcteci Pagbu (Ahagpa-lama). Starp budistu virspriesteri un princi izveidojās garīgā skolotāja un mācekļa attiecības.
Nākošais mongoļu lielais hans un Juaņ imperators, bet tajā laikā Ķīnas vietvaldis Hubilaj-hans uzaicināja Pagba-lamu pie sevis par padomdevēju un garīgo skolotāju. Drīz viņu iecēla par "visas impērijas garīgo skolotāju". 1263. gadā Pagba-lama uz brīdi atgriezās Tibetā, kur oficiāli tika iesvētīts par sakju sektas garīgo līderi. Taču jau 1268. gadā viņš atgriezās Pekinā, lai uz tibetiešu rakstības bāzes izveidotu mongoļu alfabētu. 1276. gadā Pagba-lamam imperators piešķīra titulu “dabaofa van” (Visbrīnišķīgākās Mācības Kņazs). Tajā pašā gadā Tibetu pievienoja Juaņ impērijai kā provinci. Neatkarīgās un savstarpēji naidīgās kņazistēs sadrumstalotā zeme tika apvienota, definēts administratīvais sadalījums, noteiktas robežas, izveidota Tibetas pašvaldība, ieviesta impērijas likumdošana un nodokļu sistēma.
Visas Juaņ dinastijas laikā Tibetai bija īpašas autonomijas statuss. Par Tibetu atbildīgās valsts kancelejas nodaļu (sjuaņdžen juaņ) vadīja “goši” - kāds no augstākajiem lamaisma hierarhiem. Viņš arī izvirzīja kandidātus impērijas militāri civilās varas vietvalža postenim Tibetā.
Vājinoties Juaņ dinastijas varai impērijā, vājinājās arī sakju sektas laicīgā vara Tibetā. Pēc 1359. gada virsroku pamazām sāka ņemt konkurējošās sektas, atstumjot sakju’s no laicīgās varas. Pēc Juaņ dinastijas krišanas, jaunā ķīniešu Min impērija šai savai rietumu provincei īpašu uzmanību nepievērsa, savukārt ar sakauto, taču vēl gana spēcīgo lamaistisko Mongoliju tibetiešu kņaziem un klosteru apvienībām bija ļoti draudzīgas attiecības.
Sākās jauns iekšējo juku periods, kurā teokrātiju nomainīja laicīgā vara. Taču pēc virknes asiņainu iekšējo karu, politiski Tibetas valsti atkal atjaunoja un apvienoja cenpo vara, no kurām ievērojamākās ir Runpun (1436.-1565.) un Dzanba (1565.-1642.) dinastijas, kuras atbalstīja lamaistu karmapa’s sekta.
Praktiski katram klosterim bija savas bruņotas vienības, kuras aizstāvēja sava klostera intereses ne tikai ar vārda spēku (vēl pagājušajā gadsimtā XIV dalailama savā autobiogāfijā piemin, kā vēl 1947. gadā viņa acu priekšā tika nopostīts opozīcijā esošais Reting’a klosteris un apšauti tā aizstāvji). Iekšējo juku laikā kā spilgta politiska figūra izvirzījās lama Dzonkhapa (1357.-1419.), puritāniskā virziena līderis. Viņš veica izmaiņas kultā un kopienu struktūrā, dibinot gelugpa’s jeb "dzeltencepuru" sektu. Disciplinētāki, labāk organizēti, autoritatīvāki kā kulta jautājumos tā politikā, gelugpieši strauji pieņēmās spēkā un ietekmē (kas vairāk balstījās uz labām attiecībām ar mongoļu haniem).

Dalailama
XVI gs. otrajā pusē ceturtais gelugpa līderis Sodnoms Džamco (1543-1588.) ieradās Ordosā, mongoļu altan-hana (zelta hans) galmā. 1578. gadā altan-hans pieņēma gelugpa traktējumu un piešķīra savam garīgajam skolotājam titulu “dalailama vadžradhara” (kā okeāns lielais lama zibeņmmetis). Sodnoms pieņēma III dalailamas titulu, par pirmajiem diviem pasludinot savus priekšgājējus sektas vadībā. Gelugpa tika atzīta par vienīgo patieso Tibetas lamaisma skolu, savukārt gelugpa mācība tika pasludināta par valsts reliģiju Mongolijā.
Paši tibetieši gelugpa dominanti neatzina un V dalailamam nācās, izmantojot savu ietekmi mongoļu Lielā hana galmā, lūgt militāru palīdzību no Amdo provinces vietvalža Guši-hana. Ar mongoļu jātnieku palīdzību V dalailama 1642. gadā gāza pēdējā cenpo Dzanba dinastiju, iznīcināja karmapa’s sektu un sagrāva tās klosterus, mūkus apkaujot. Iekšējā opozīcija pašu gelugpiešu rindās tika neitralizēta, to līderim piešķirot “pančenlama” titulu un rezidenci Šigadzā.
Netālu no Lhasas pie Namco (Tengri-nur’a) ezera tika izvietots mongoļu garnizons, kurš palīdzēja īstenot dalailamas gribu atklātas nepaklausības gadījumos. Tibetu pārvaldīja 3 amatpersonas: garīgo dzīvi kontrolēja dalailama, armiju komandēja Guši-hans (un tā dinastija), bet saimniecisko dzīvi – “desrida” jeb “diba” (reģenta tituls).

Tibeta XVII-XVIII gs.
Šajā laikā apvienotās mongoļu un mandžūru armijas sagrāva Min impēriju un Ķīnā izveidojās mandžūru Ciņ impērija.
Gan laicīgā tibetiešu aristokrātija no Amdo, gan V dalailama nosūtīja delegācijas uz Pekinu, apsveicot jauno bogdohanu jeb imperatoru ar kāpšanu tronī, atzīstot sevi par tā vasaļiem un atvedot tam pienākošās nodevas. 1652. gadā pats dalailama ieradās vizītē pie imperatora, tika laipni uzņemts un mājās devās ar oficiālu dekrētu par titula apstiprināšanu (kopš tā laika katra dalailamas leģitimitāti apstiprināja Pekinā).
Diemžēl reģents Sandžai Džamco (valdīja 1679.-1705.) iejaucās lielajā ārpolitikā, atbalstot U Saņguja dumpiniekus Dienvidķīnā. Pēc 1682. gada viņš vairākus gadus slēpa no Pekinas, ka miris imperatoram uzticamais dalailama, bet 1689. gadā atsacījās palīdzēt Ciņ impērijai cīņā pret mongoļu Džungārijas hanu, ko Tibetai kā vasaļvalstij vajadzēja darīt. 1705. gadā Pekinas uzkūdītais Lobsan-hans realizēja Lhasā galma apvērsumu, nogalinot reģentu. Nākamajā gadā uz Pekinu tika izsaukts VI dalailama, taču ceļā nomira. Ar šo laiku sākās tieša un nepārtraukta Ķīnas iejaukšanās Tibetas lietās.

Tibeta kā Ciņ impērijas protektorāts XVIII-XIX gs.
1708. gadā Lhasā ieradās komisija no Pekinas, iepazīties ar vietējiem apstākļiem. Par Lobsan-hana padomnieku tika iecelts mandžūru ierēdnis Hošou, kurš faktiski pārņēma vadības grožus savās rokās.
Ar tiešu Pekinas varu neapmierinātie aristokrāti un lamaistu klosteru augstākie hierarhi vērsās pēc palīdzības pie mongoļiem, un 1717. gadā Džungārijas jātnieki ielauzās Lhasā. Lobsan-hans tika nogalināts, bet Ciņ impērijai paklausīgais VII dalailama gāzts un vēlāk sodīts ar nāvi. Tibetas pievienošanu Džungārijai Pekina nevarēja pieļaut, un reaģēja visai nopietni: 1719. gadā pie Nagču oirati gan sakāva ķīniešu armiju, taču 1720. gadā ķīnieši ņēma virsroku, smagi tos sagraujot. Džungārijas atbalstītāji tika sodīti, proķīniešu partija izveidoja pagaidu valdību, kuru kontrolēja mandžūru karavadonis Jaņsins. No Litanas ieradās tibetiešu (kuri bija turp aizbēguši no Lobsan-hana) delegācija ar VIII dalailamu, kuru atzina par VI dalailamas iemiesojumu. Tika likvidēts reģenta amats, ko aizstāja ar "četru [ministru] padomi", kuru kontrolēja Pekinas pārstāvis. Lhasā izvietojās 3000 vīru lielu garnizons (armijas posteņi sargāja arī ceļu no Lhasas uz Sičuanu).
1723. gadā imperators Iņdžeņs nolēma aizstāt ekonomiski neizdevīgo tiešo Tibetas pārvaldi ar netiešu, konsultatīvu: piešķīra Tibetai pilnīgu iekšpolitisku un daļēju ārpolitisku autonomiju, likvidēja "četru padomi" kā arī izveda visu karaspēku. No Tibetas tika atšķelta arī Kuhunor’as (tagad Cinhai) province. 1727. gadā tika noteikta Tibetas administratīvā robeža gar Jandzi un Mekongas upju tīklu, kā rezultātā 2/3 Khamas (tagad Sikana) provinces tika atdalītas no Tibetas.
Par varu Tibetā sākās cīņa starp nogalinātā VII dalailamas piekritējiem un proķīniski noskaņotajiem tibetiešiem. Pilsoņu karā 1727.-1728. gados uzvarēja proķīniski orientētais Pola-taiči. Viņam palīgā no Ķīnas ieradās 15000 vīru liels ekspedīcijas korpuss. Pola-taiči tika piešķirts “beidzi” tituls (4. ranga kņazs). Dalaiamu uz laiku izsūtīja trimdā uz Austrumtibetu.
Visa civilā vara Tibetā nu bija mandžūru karavadoņa rokās, bet, kad tas devās atpakaļ, viņa pilnvaras pārņēma Sage un Mala, pirmie pastāvīgie Pekinas rezidenti (ambani) Tibetā. Cenpo Pola-taiči bija tik lojāls imperatoram, ka viņam piešķīra aizvien plašākas un plašākas pilnvaras, līdz ambani pārvērtās par vienkāršiem pastāvīgajiem vēstniekiem. 1733. gadā viņš panāca praktiski visu impērijas karavīru izvešanu (palika tikai 500 vīru liels garnizons). 1747. gadā pēc Pola nāves varu mantoja dēls Džurmed’s Namdžals, kuram imperators Hunli piešķīra titulu “dzjuņvan” (suverens valdnieks, vasalis).
Atšķirībā no tēva, Džurmeds vēlējās kļūt ne tikai de facto, bet arī de jure suverēns un 1750. gadā uzsāka sacelšanos, cerot uz Džungārijas hanistes palīdzību. Pekinai pietika ar 800 karavīru lielu vienību un dalailamas atbalstu, lai sacelšanos apspiestu. Pilnīgu Tibetas suverenitātes zaudēšanu ievadīja pārvaldes sistēmas nomaiņa. Tika atņemti tituli vadošajiem aristokrātiem. Dalailama sagabāja tikai teokrātiskas funkcijas, jo tika atjaunota "četru padome", kā arī iecelti jauni ambani ar plašām pilnvarām. Tika izveidots reģenta amats, taču ar citām funkcijām: nu tas bija nevis laicīgs ierēdnis, bet gan baznīcas hierarhs, kuram jāpilda garīgās funkcijas, kamēr dalailama ir nepilngadīgs.
1788. gadā Tibetā iebruka Nepalas armija, kā iemeslu minot strīdus savstarpējā tirdzniecībā. Tibetiešu spēki tika ātri sakauti un Lhasa piekrita ik gadus maksāt Nepalas maharadžahiradžam nodevas. 1791. gadā Nepālas gurkhi iebruka vēlreiz un anektēja daļu Tibetas teritorijas. Šoreiz savam protektorātam palīgā ieradās imperatora Hunli atsūtītais 8000 vīru liels ekspedīcijas korpuss, kas sakāva gurkhus un atspieda līdz pašai Katmandu, atjaunojot status quo.
Lai izvairītos no šādām situācijām, ambaniem tika piešķirtas vēl plašākas pilnvaras, jo Lhasas pašvaldība nespējot nodrošināt Tibetā kārtību un drošību. Visos valsts finansu, kadru un tieslietu jautājumos dalailamam un pančenlamam turpmāk nācās konsultēties ar ambaniem. Tie uzņēmās kontroli pār tibetiešu bruņotajiem spēkiem, robežapsardzi, ārējiem sakariem un tirdzniecību. Arī dalailamu politiskais statuss krietni kritās: ja agrāk tie "mācīja" imperatorus, tad tagad "lūdza paust gribu". Pekinā valsts kancelejā Tibetas jautājumus uzticēja turpmāk izskatīt “lifaņjuaņ” (departaments, kurš pārraudzīja vasaļteritorijas Mongolijā, Džungārijā un austrumu Turkestānā).
XVIII gs. 90. gados vietējās pašpārvaldes laicīgā vara tika uzticēta dalailamas un pančenlamas kancelejām (te redzam lielas paralēles ar mūsdienu prezidenta/premjera lomu: pančenlama kā simbolisks līderis, bet dalailama kā laicīgās valdības galva), taču faktiski to turpināja uzraudzīt ambani, iejaucoties un atceļot vietējās valdības rīkojumus, ja kas likās nepareizi.
Šāda pārvalde saglabājās līdz 1911. gadā Ķīnas revolūcijai, kad tika gāzta Ciņ dinastija.

Tibeta XX gs. pirmajā pusē
Jau XIX gs. beigās Tibeta nonāca Lielbritānijas un Krievijas politisko interešu sfērā. 1904. gada janvārī pasaules presi pāršalca ziņa, ka lai "panāktu draudzīgākas attiecības" starp Lielbritāniju un Tibetu, britu misija pulveža F. Janghazbenda vadībā - 2800 durkļu, kalnu lielgabalu baterija, vairāki desmiti ložmetēju, medicīnas rota, - jau atrodas Čumbi ielejā un ar kaujām (mazskaitlīgie un slikti apbruņotie tibetiešu spēki mēģināja interventus apturēt) dodas Lhasas virzienā.
Pekina kategoriski nosodīja sava protektorāta iedzīvotāju pretošanos draudzīgās Lielbritānijas spēkiem, izsludinot visus, kas pretosies, par dumpiniekiem, un izsludinot XIII dalailamas atcelšanu no amata. Tibetieši šo ediktu ignorēja. 1904. gada 13. jūlijā 28 gadus vecais XIII dalailama Ngavangs Lobsangs Tubdan-Džamco ar 700 cilvēku lielu svītu bēga no Lhasas uz Mongoliju, kur (Urgā) ieradās novembrī. Lielbritānijas ekspedīcijas korpuss ielauzās Lhasā 4. augustā, un pārņēma varu pilsētā, iznīcinot kas pretojās un atbruņojot tibetiešu garnizonu.
7. septembrī Lhasā palikušo Tibetas valdības locekli (dalailamas troni aizsedza ar sarkanu aizkaru, uz kura bija izšūts Ķīnas imperatoru simbolizējošais zelta drakons) - reģentu Ti-Rimpoče (kuram briti pazemojot lika ierasties uz sarunām ar neapsegtu galvu), - piespieda parakstīt Tibetas un Lielbritānijas Konvenciju. Lhasai nācās atvērt britiem savas robežas, likvidēt muitas posteņus uz robežas, neaplikt no Lielbritānijas ievestās preces ar ievedmuitu, ļaut britu tirdzniecības firmām nemaksājot nodokļus tirgoties visā Tibetas teritorijā, samaksāt Lielbritānijai 7 500 000 rūpiju kā soda naudu “par nedraudzīgumu” un kompensējot šīs militārās misijas izdevumus utt. 1906. gada 27. aprīlī Ķīna un Lielbritānija noslēdza jaunu Konvenciju par Tibetu (Tibetas kā jau protektorāta pārstāvjus nepieaicinot un neuzklausot).
XIII dalailama atradās trimdā Mongolijā līdz 1907. gada rudenim, bet pēc tam pārcēlās uz vienu noi klosteriem pie Kuku-nōr’a ezera, kura apkaimi britu armija nekontrolēja. 1908. gadā, meklējot atbalstu pret Liebritāniju, XIII dalailamam nācās ierasties Pekinā uz audienci pie Ciņ imperatora, izrādot padevību un publiski apliecinot, ka Tibeta ir un paliek Ķīnas protektorāts. Pēc tam dalailama apmetās netālu no Siniņas, Gumbumas klosterī. Tikai 1909. gada 8. decembrī dalailama atgriezās Lhasā, kuru britu karaspēks bija atstājis (anektējot lielu daļu Dienvidtibetas), taču atradās tur tikai pāris nedēļas - 1910. gada 13. janvārī viņam atkal nācās bēgt, šoreiz no Tibetā ienākušās ķīniešu armijas. Pēc pāris asiņainām sadrusmēm XIII dalailama lūdza patvērumu Lielbritānijas tirdzniecības misijā, kuru apsargāja pietiekami spēcīgs britu garnizons, taču patvērums tika atteikts. Turpmākos mēnešus dalailama, savu tuvāko piekritēju pavadīts, slapstījās kalnos no vajātājiem, kuriem bija dota pavēle "atvest Bēgļa galvu" Lhasas ambanam Ļanjujam.
1911. gadā Ciņ impērijā notika revolūcija un valsti pārņēma iekšējas jukas, kā rezultātā ķīniešu garnizoni 1912. gadā atstāja Tibetu. 1913. gadā dalailamam izdevās atgriezties Lhasā, kur nodzīvoja, valdīdams pār Tibetu, līdz pat savai nāvei 1933. gadā. Tomēr Tibetas suverenitāte de jure starptautiski tā arī netika atzīta, kaut arī 1914. gadā uz Simlas konferenci Tibeta un Ķīnas republika bija uzaicinātas neatkarīgi viena no otras.
Konferencē Lielbritānija piedāvāja Ķīnai sadalīt Tibetu divās daļās – ārējā un iekšējā, - līdzīgi kā Mongoliju, Ķīnas iekšējā provincē un protektorātā, pie reizes pieprasot sev vēl Tibetas teritoriju 90 000 kvadrātkilometru platībā (šī teritorija gandrīz pilnībā sakrīt ar mūsdienu Arunahalpradešas reģionu Indijā). Tibetas delegācija britu spiediena rezultātā gan slepeni parakstīja līgumu par atteikšanos no teritorijas, taču Ķīnas delegācija kā Tibetas suverens atsacījās to atzīt. Līgumā noteikto robežu par robežu uzskatīja Lielbritānija, vēlāk Indijas republika, savukārt Ķīna postulē, ka līgumu nav parakstījusi un tāpēc Dienvidtibetas pievienošana Indijai nav leģitīma (ĶTR-Indijas 1962.g. kara iemesls).
Ārpolitikā par Tibetu izrādīja neviltotu interesi gan PSRS (sūtot NKVD virsnieku N.Rērihu spiegošanas ekspedīcijās), gan nacistiskās Vācijas (“alpīnistu“ ekspedīcijas, kas sastāvēja no SS virsniekiem), gan Lielbritānijas emisāri.
Jaunā Ķīnas republikas gomiņdana valdība gan iecēla savus ambanus, taču pati bija tā ieslīgusi valsts reformās un pilsoņu karā, ka nepievērsa Tibetai nekādu vērību. Šāda patstāvība nedeva Tibetai neko labu: XIV dalailama savā autobiogāfijā atzīst, ka valdība bija ieslīgusi neredzētā korupcijā. 1949. gadā, kad bija skaidrs, ka Ķīnas republika pilsoņu karā cietusi sakāvi, tās ambanus izraidīja.

Tibeta XX gs. otrajā pusē
1950. gadā jaunā Ķīnas Tautas Republikas komunistu valdība nosūtīja uz Tibetu garnizonus un ierēdņus. 1951. gadā Lhasas un Pekinas valdības parakstīja vienošanos, ka Tibeta ir ĶTR sastāvdaļa ar plašu autonomiju. Tās 1954. gada konstitūcijā gan deklarēts, ka "nacionālie autonomie rajoni ir Ķīnas Tautas Republikas neatņemama sastāvdaļa" taču līdzīgi iepriekšējām valdībām Pekinā nejaucās autonomijas iekšējās lietās. Iedzīvotāji drīkstēja piekopt savu reliģiju, runāt savā valodā, sūtīja savus pārstāvjus uz Visķīnas tautas pārstāvju sapulci. Vēl joprojām visa zeme piederējas valdībai, klosteriem un aristokrātijai, bet iedzīvotāji bija šai zemei piesaistīti dzimtcilvēki. Izglītību varēja iegūt tikai klosteros kā mūki.
50. gadu otrajā pusē Pekina sāka reformas visā valstī un arī Tibetā, konfiscējot lielos zemes īpašumus un sadalot tos zemnieku kopienām, attiecinot nodokļus arī uz klosteriem, ar varu ieviešot kooperāciju, reformējot pašpārvaldes struktūru utt. Kad 1959. Gadā sāka atbruņot kareivīgos un brīvību mīlošos ngolokus (kjanus), kuriem vai katrā mājā bija šaujamieroči, sākās partizānu karš (kuru t.s. Aukstā kara apstākļos atbalstīja ASV specdienesti). Dumpiniekiem pievienojās cilšu aristokrātija ar savām karadraudzēm un Tibetā tika ievests karaspēks, ieviests karastāvoklis. Emigrācijā esošie tibetieši apgalvo, ka sacelšanās apspiešanas laikā tikuši nogalināti desmitiem tūkstošu tibetiešu. 1959. gadā Lhasas ministru kabinets ar XIV dalailamu Lhamo Tondupu vadībā bēga uz Indiju. Sporādisks partizānu karš turpinājās līdz 1969. gadam, kad Rietumi pārstāja dumpiniekus atbalstīt ar bruņojumu.
Tibetas valdību dalailamas prombūtnes laikā vadīja pančenlama, taču 1964. gadā teokrātisko pašpārvaldi provincē likvidēja, pančenlamu atcēla, un ieviesa laicīgo pārvaldi. 1965. gadā Tibeta tika pārdēvēta par autonomo apgabalu. Tika ieviesta sekulārā izglītība.
T.s. "kultūras revolūcijas" laikā (1966.-1976.), kad sākās tradicionālās kultūras un tai skaitā arī budisma vajāšana visā Ķīnā, tas smagi skāra arī Tibetu: simtiem klosteru tika nopostīti, tūkstošiem mūki ieslodzīti koncentrācijas nometnēs vai nosūtīti spaidu darbos. Šī politika nebija vērsta pret Tibetu konkrēti, bet skāra visu valsti. Tikai 80. gados ĶTR iekšpolitika kļuva pielaidīgāka, ne tik ideoloģizēta, un lamaisma klosteru dzīve Tibetā sāk atjaunoties. 1978. gadā par Tibetas autonomā rajona valdības otro personu atkal iecēla pančenlamu (kurš vairākkārt oficiāli lūdza dalailamu atgriezties).
1980. gadā ĶTR uzsāka reformas mazākumtautību apdzīvotajos apgabalos, mīkstināja politisko režīmu. Rezultātā kļuva iespējama brīvāka uzskatu paušana un 1987. gada oktobrī demonstrācijas par dalailamas atgriešanos un pret Pekinas pārmērīgo iejaukšanos Tibetas lietās. 1989. gadā nomira pančenlama, kas izraisīja jaunu konfliktu: dalailama un ĶTR atzina atšķirīgu tā inkarnāciju - katrai pusei bija savs kandidāts. ĶTR postulē savas tiesības apstiprināt vai neapstiprināt augsta līmeņa lamaistu inkarnācijas atbilstoši precedentiem Ciņ impērijas laikā. ĶTR izvēlētais Pančemlama tika uzaudzināts ārpus Tibetas un regulāri redzams plašsaziņas līdzekļos, savukārt dalailamas nosauktais pančenlama un tā ģimene ir bezvēsts pazuduši. Tibetas valdība emigrācijā uzskata, ka tie ir ieslodzīti, savukārt ĶTR apgalvo, ka lai nodrošinātu šīs ģimenes aizsardzību un privātās dzīves neaizskaramību, tiem ir mainīta identitāte.
Mūsdienās ievērojami mainījušies sociālie un politiskie apstākļi Tibetā. Tibetieši vairs nav tie, kādi tie bija 1959. gadā: visu Tibetu caurauž ceļu tīkls, attīstās infrastruktūra, rūpniecība, sen atcelta dzimtbūšana, likvidēti lielie aristokrātijas un klosteru zemes īpašumi, tibetieši var gūt augstāko izglītību dzimtajā valodā (t.i. lielākajā valodā, jo cilšu ir daudz) divās universitātēs, demogrāfisko situāciju ievērojami mainījusi visai plašā (priekš Tibetas apdzīvotības blīvuma) ķīniešu viesstrādnieku migrācija. Kaut klosteri lielāko tiesu atjaunoti, jaunatne labprātāk spēlē futbolu un klausās rokmūziku, nekā skandē mantras. Ar pārtraukumiem visu šo laiku rit arī sarunas starp ĶTR valdību un dalailamas vadīto Tibetas valdību emigrācijā par iespējamo izlīgumu un kompromisu.
Objektīvas informācijas par notikumiem Tibetā praktiski nav, jo situācija ir hipoerpolitizēta un abas puses - ĶTR valdība un Tibetas valdība emigrācijā, - nodarbojas ar propagandu un pretējās puses nomelnošanu. Objektīvu un neitrālu Tibetas XX gs. politiskās vēstures pētījumu ir ļoti maz, tie ir arī visai nepilnīgi avotu un liecinieku trūkuma dēļ.

(Apraksts veidots pavirši, nepārbaudot gaduskaitļus un īpašvārdu pareizrakstības precizitāti - kā slinka pirmkursnieka referāts.)

Izmantotā literatūra:
* Brīvība trimdā. Viņa svētības Tibetas dalailamas autobiogrāfija. – R., 2000.
* Кузнецов Б.И. Древний Иран и Тибет 0 история религии бон. - С-Пбг., 1998.
* Гумилев Л.Н. Величие и падение лревнего Тибета. Ритми Евразии. – M., 1993.
* История востока. I-III, - M., 1999.
* Богословский В.А. Очерк истории тибетского народа. – M., 1962.
* Гумилев Л.Н. Страна Шамбала в легенде и истории. // Азия и Африка сегодня., 1968., Nr5.
* Козлов П.K. Тибет и далай-лама. Ленинград., - 1929.
* Шишкин О. Битва за Гималаи. – M., 1999.
* История Азии. I-III, - M., 1999.
* И.Ломакина, Великий беглец. - Москва, 2001

Tags: Buks_Artis, Tibeta

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.