Čingiz-hans

Buks Artis

Čingiz-hans
jeb mongoļu impērijas izveidošanās XIII gadsimtā.

Kad pienāca laiks viņam piedzimt, viņš nāca
pasaulē sažņaudzis labajā rokā asiņu recekli.


Slēptā vēsture

Jau daudzus gadsimtus Čingiz-hana personība ir piesaistījusi un piesaista vēsturnieku un interesentu uzmanību ¬ kā nekā viņa paveikto nav izdevies atkārtot nevienam. Kur Mongolijas mežastepēs radās tāds spēks, kas spēja iekarot gandrīz visu Eirāzijas kontinentu, izņemot tā ziemeļu un dienvidu nomales un Eiropas pussalu? Kā mongoļu ciltiņas vadoņa dēls, bez karavīriem, mantas un ietekmes, spēja to visu paveikt? Kas viņu mudināja to darīt un kā to vērtēt? Uz šiem jautājumiem daudzi ir mēģinājuši atbildēt, tiem veltīti ir gan nopietni zinātniski darbi, gan populārzinātniskas brošūras un daiļliteratūra daudzās valodās (Eiropā pirmā grāmata par Čingiz-hanu tika izdota 1710. gadā), taču viennozīmīgi to nav spējis neviens.


Līdz pat XIII gs. vidum mongoļiem nebija rakstības, kas ļoti apgrūtina mēģinājumus pētīt to vēsturi. Pirmie trīsdesmit lielā hana dzīves gadi, t.i. praktiski puse mūža, tīti miglā ¬ ziņu maz un tās pašas neizceļas ar precizitāti. Vēlākie avoti sarakstīti jau pēc viņa nāves, pie tam daudzi autori viņu pašu nemaz nebija sastapuši, un balstās tikai uz notikumu aculiecinieku stāstīto vai uz leģendām. Saglabājušies visai nedaudzi pamatavoti katram, kurš nolēmis pētīt Čingiz-hanu un tā radīto impēriju. Tās ir divas pašu mongoļu hronikas Altan Debtér, Mongholyn niuca tobcijan, ķīniešu hronika Juan shi, un vēl dažas laikabiedru liecības.
Pirmais pamatavots, Altan Debtér jeb Zelta dinastijas grāmata vēsta par Čingiz-hana pēctečiem. Oriģināls ir zudis, taču saglabājies 1263. gada ķīniešu noraksts Chengwu xin zhenglu (Atskaite par svētā imperatora karotāja karagājieniem) un 1303. gada persiešu noraksts krājumā Djami at-Tawarikh (Hroniku krājums), kuru no oriģināla pārrakstījis Rašids ad-Dins. Viņš gan pats min, ka oriģināls saglabājies visai fragmentāri, tāpēc daudz izmantojis arī mutiskus avotus.
Otrais pamatavots Mongholyn niuca tobcian jeb Slēptā mongoļu vēsture ir visai drīz pēc Čingiz-hana nāves sarakstīts episks vēstījums par viņu un viņa dzimtu. Par „slēpto“ tā nosaukta tāpēc, ka sākotnēji tā bija domāta tikai dinastijas locekļiem un glabājās imperatora mantnīcā. Tās sarakstīšanas laiks nav zināms, taču pieņemts to datēt ar laiku ap 1240. gadu t.i. 13 gadus pēc Čingiz-hana nāves (hronikā minēts, ka tā pabeigta „žurkas gadā“, t.i. 1240.). Paralēli folkloras sižetiem un mītiskajai ģeneoloģijai tajā sastopams arī liels daudzums ticamu ziņu. Oriģināls gan ir gājis bojā, un nav zināms kādā valodā tā sarakstīta (uiguru/mongoļu, ķīniešu/mongoļu vai kādā citā rakstībā), taču saglabājušies noraksti. Diemžēl ķīniešu rakstveži pārrakstīja ne vienmēr korekti, acīmredzot strādājot ar dažādiem hronikas norakstiem, oriģinālu pārrakstīja ar ideogrammām, vadoties pēc t.s. starptradīcijas, un tikai tad pārtulkoja sarunvalodā. Līdz mūsu dienām saglabājies tikai tās pamatsižets ar nosaukumu Yuan chao bishi jeb Slēptais stāsts par Juaņu dinastiju (imperatoru dinastiju, kuru izveidoja Čingiz-hana pēcteči pēc 1279. gada). Tikai XIX gs. krievu sinologs Kafarovs (mūks Palladijs) pārtulkoja tās tekstu krievu valodā. Šis fundamentālais darbs aizsāka arī citus rietumnieku tulkojumus kā, piemēram, krievu akadēmiķa Kozina tulkojumu, francūža Pola Pelljo (Pelliot Paul) darbu, sāktu 1920. gadā, bet autora nāves dēļ nepabeigtu, vācieša Gaerniša tulkojumu, un angļa Klīvsa nesen veikto darbu. Tai pat laikā arī daudzi Āzijas monglisti savos darbos pamatā balstās tieši uz Slēpto vēsturi (Li Ventjaņs, Čens Juaņs, Kanai Jasuzo) kā vissenāko un informācijas ziņā visbagātāko avotu, kaut arī sinologs Arturs Valeijs šo hroniku savulaik nosauca par “pseidovēsturisku romānu”, norādot, ka tajā minētos faktus nav iespējams ne apstiprināt, ne noliegt. Te nepieciešams nodalīt vēsturiskus faktus no leģendām, taču cik lielā mērā kas ir kas, to var mēģināt tikai ar salīdzinošās analīzes palīdzību.
Trešais pamatavots ir oficiālā Juaņ dinastijas vēsture ¬ Juan shi. Tās pirmā daļa veltīta mongoļu impērijas rašanās laikam un apstākļiem. Darbs sarakstīts tūdaļ pēc mongoļu izdzīšanas no Ķīnas 1368. gadā, kā vēsta leģenda, visai īsā laikā (331 dienā). Tikpat ātri to nodrukāja un publicēja 1370. gadā. Pirmā czjuaņa (nodaļa) veltīta Čingiz-hanam. Īpaši vērtīgas tur ir ziņas par Čingiz-hana līdzgaitniekiem, kuru citos ķīniešu avotos praktiski nav.
Par mongoļiem šajā laikā vēsta vēl arī daudzi citi avoti,¬ kas radīti vēlāk un lielāko tiesu atvasināti no jau minētajiem pamatavotiem. Visai plašu informāciju sniedz daudzie viduslaiku ceļotāji un sūtņi - Villems de Rubruks, Plano Karpini, Odoriks de Pordenone, Marko Polo u.c., - kuri daudz apraksta mongoļu ikdienas dzīvi. Ķīniešu teksti (varbūt vienīgi izņemot daosu Čančuņu) lielāko tiesu atbilst imperatora galma oficiālajai historiogrāfijai, t.i. lielu uzmanību pievērš notikumiem Ķīnā un maz interesējas par “barbaru perifēriju”, savukārt Vidusāzijas avoti sniedz visai bagātu vēsturisko un etnogrāfisko materiālu, jāņem vērā, ka arī to autoriem - Rašids ad-Dins, Ibn al-Asirs, Džuveini, Nessavi u.c., - mongoļu kultūra bija visai sveša, tie paši bija pārcietuši visai postošo iebrukumu, un tāpēc neizbēgami vietām ir subjektīvi.
Protams, ir viegli citēt avotus, taču ne vienmēr ir pārliecība, ka tur rakstīta patiesība (it sevišķi, ja aprakstot vienu un to pašu notikumu dažādi avoti nonāk pretrunās). Piemēram, kauju pie Dalan-Baldžiutas Altan debter pasniedz kā Čingiz-hana uzvaru, bet Slēptā vēsture - kā viņa sakāvi. Šādu piemēru ir visai daudz, un pat viena avota ietvaros (piemēram, Rašids ad-Dins datē Čingiz-hana dzimšanu ar 547. hidžras gadu - t.i. 1152.-1153. -, bet turpat tālāk norāda, ka Čingiz-hana vecums nāves brīdī 1227. gadā bijis 72 gadi, nepadomājot, ka tādā gadījumā Čingiz-hanam jābūt dzimušam 1155. gadā.) Ir lielas problēmas ar precīzu notikumu datējumu, jo dažādi avoti min dažādus gadaskaitļus, un tikai Čančuņa tekstā minētais saules aptumsums ļauj mums patiešām rast neapgāžamu pamatojumu hronoloģijas veidošanā. Un, kaut arī daudzi avoti ir gājuši bojā, XX gs. otrajā pusē nopostot budistu klosterus Ķīnā un Mongolijā, ir cerība uz to informāciju, ko mums nākotnē sola arheoloģija. Kaut vai, piemēram, kad tiks atšifrēti izrakumos Karakoto atrastie tangutu teksti. Tā kā šai tēmā vēl ir daudz ko pētīt.
Pēdējās desmitgadēs zinātnisko darbu apjoms citās valodās pieņēmis ļoti plašus apjomus. Te jāpiemin daudzās publikācijas Ķīnas zinātniskajā presē un šo pētījumu sistemātisks izklāsts Juaņ dinastijas vēstures divos sējumos. Francijā 1973. gadā tika publicēta Luija Hambī monogrāfija Čingizhans. Vācijā 1983. gadā ievērojamais sinologs Pols Račnevskis arī publicēja darbu ar tādu pašu nosaukumu, kurā sīki ņem vērā pēdējās zinātnes aktualitātes un plaši izmanto jaunus avotus. Ķīnā 1987. gadā mongoļu valodā divos sējumos tika publicēts mongoļu vēsturnieka Seišala darbs Stāsti par Čingiz-hanu. No Krievijā publicētā noteikti jāpiemin nelaiķa N.Munkujeva kapitāli izpētīto un pārtulkoto Mendabeilu (Pilnīgs mongoļu-tatāru apraksts) tekstu. Ļoti vērtīgu informāciju par mongoļu karadarbību Vidusāzijā, Ziemeļirānā un Kaukāzā sniedz Z.Bunijatova darbi, it sevišķi viņa monogrāfija Horezmšahu Anušteginīdu valsts (1097-1231). Savukārt Čingizhana personības psiholoģiskās konstitūcijas iezīmes aplūko M.Kapica savā publikācijā Vēlreiz par Čingiz-hana lomu vēsturē. Visai visaptverošs\ ir 1995. gadā iznākušais E.Kičanova darbs Temudžina, kurš domāja iekarot pasauli, dzīve, kas, par spīti literārajam haotiskumam, sniedz bagātīgu informāciju. 1998. gadā no angļu valodas uz krievu valodu pārtulkota S.Volkera monogrāfija Čingiz-hans un M.Hoanga darbs Čingizhans. No daiļliteratūras nevar nepieminēt vēsturnieka V.Jana romānu triloģiju Čingizhans, Batijs, Uz pēdējo jūru, un Č.Aitmatova stāstu Čingiz-hana baltais mākonis. Nesen daiļliteratūras klāsts papildinājās ar I.Kalašņikova romānu Skarbais laikmets, V.Čivilihina romānu Piemiņa u.c. darbiem.
Sakarā ar aizvien pieaugošo Āzijas vispār un Ķīnas konkrēti politisko un ekonomisko ietekmi pasaulē, arī Latvijā palielinās interese par Āzijas kontinenta austrumu daļas vēsturi un kultūru. Nevaram mēs šodien objektīvi spriest un veidot ekonomiskās un politiskās attiecības ar Āzijas valstīm, nezinot to kultūru un vēsturi. Diemžēl Latvijas historiogrāfija pamatā orientēta uz Baltijas reģiona vēsturi vai novadpētniecību, un uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt speciālistus, kas orientējas pārējā kontinenta vēsturē un reģionu kultūrā (bet Austrumāzija, spriežot pēc prognozēm, XXI gadsimtā sāks ekonomiski un politiski dominēt visā pasaulē!) - kopumā mūsu zināšanas ir nepiedodami vājas. Līdz šim latviski nav bijis publicēts gandrīz neviens nopietns un visaptverošs pētījums par Āzijas vēsturi, bet par Čingiz-hana izveidotās mongoļu impērijas vēsturi vispār nav rodams nekas.
Tā kā šis darbs balstās uz līdz mūsu dienām saglabātajiem mongoļu, ķīniešu un musulmaņu avotiem, kā arī uz pirmo eiropiešu ceļotāju sniegtajām ziņām un mūsdienu zinātnieku pētījumiem, t.i. tādu literatūru, kas pieļauj autora fantāzijas lidojumu tikai interpretāciju līmenī, šo darbu varētu uzskatīt pat par zinātnisku. Pēc literārās formas rakstīts bez īpašas liekvārdības, populāri, t.i. saprotami plašākam lasītāju lokam.

SITUĀCIJA MONGOĻU STEPĒ X-XII gs.

X gs. beigās beidzās lielais sausums, kas padarīja lielāko daļu stepes praktiski neapdzīvojamu. Zālāju robeža aizvirzījās no Šilkas krastiem uz dienvidiem, uz Ononu un Kerulenu. Bijušos pustuksnešus atkal (kā Tjurku kaganāta laikos) pārņēma auglīga stepe, atgriezās dzīvnieki un putni, viss zaļoja. Dzīvot kļuva daudz vieglāk, pieauga dzimstība, un mongoļi (kā arī to kaimiņtautas) mierīgi sāka apgūt jaunās teritorijas līdz pat Gobi tuksnesim. Mongoļi taičiuti dzīvoja pie Ononas; bajauti apmetās starp Selengu un tās pieteku Džidi; Kerulenas krastos apmetās džalairi; ūdeņiem bagātās Selengas krastos apmetās keraīti; dienvidos no Kerulenas ¬ oguz-tatāri (t.i. trīsdesmit dzimtas); dienvidos no Baikāla (Hilku un Selengas lejtecē, Hamar-Dabana nogāzēs) ¬ merkiti; rietumos no tiem ¬ oirati; bet vistālāk uz rietumiem dzīvojošā mongoļu cilts bija naimani, kuri šurp bija atnākuši nevis no Sibīrijas, bet gan no Džungārijas un Septiņupes. Tas bija no mongoļu ciltīm kultūras ziņā visai atšķirīgs karakitaju atzars, kurus no to dzimtenes austrumos 1125. gadā izdzina džurdžeņi.
XI gs. iedzīvotāju skaitliskais pieaugums bija tik straujš, ka mongoļiem kļuva par šauru Ononas upes ielejā un XII gs. sākumā viņi sāka apgūt jaunas teritorijas uz rietumiem ¬ gar Hilku un Selengas lejteci, kur satikās ar merkitiem. To pretspiediena ietekmē (bez tam brīvo teritoriju platības bija tā sarukušas, ka tās bija nepieciešams apgūt organizēti), mongoļi apvienojās un ievēlēja sev virsvadoni - haganu. Par haganu tika ievēlēts Habuls. Viņš vadīja mongoļu ciltis XII gs. 30-40 gados, kad beidzās mongoļu etnosa veidošanās posms un sākās to vēsturiskais posms. XII gs. sākumā stepe bija piepildīta, zirgu bari lieli, cilvēki paēduši. Teritorijas bija sadalītas un tās bija jāsargā (ja iespējams, pievienojot savām vēl papildus ganības).
Ja mongoļi sava hagana vadībā dzīvoja visai mierīgi, tad tatāriem, kas dzīvoja dienvidos no Kerulenas, un keraītiem, kas klejoja Tolas krastos situācija bija savādāka. Tiem bija ļoti varens un nepatīkams kaimiņš: kidaņu cilšu izveidotā Ļao impērija Ziemeļķīnā. Stepē ritēja pastāvīgs karš starp klejotājiem (kidaņi tos dēvēja par czubu) un impēriju – tā kā tai bija ievērojama regulārā armija ar nocietinātiem atbalsta punktiem, militārajām bāzēm, infrastruktūru un labi noorganizētu apgādi, impērija nevarēja neuzvarēt. Lai spētu pretoties, tatāru hani par sabiedroto izvēlējās kidaņu sensenos ienaidniekus džurčeņus. Džurčeņi, kas līdz tam kā impērijas vasaļi dzīvoja Usuri un Sungari upju līdzenumā, 1115. gadā sacēlās un ap 1125. gadu sagrāva Ļao. Tatāri, kaut arī džurdžeņi tos neuzskatīja par sev līdzvērtīgiem, palika to sabiedrotie (šķiet, citas izvēles viņiem nebija, jo paši uz hegemoniju reģionā nekādi nevarēja pretendēt).
Līdz ar to, XII gs. sākumā Austrumāzija tika pārdalīta: Mongolijas ziemeļaustrumu daļu (Argunas labo krastu un Aizbaikāla stepi) apdzīvoja mongoļi un tatāri. Tatāriem blakus dzīvoja hungirati, kas apdzīvoja teritoriju no Kerulenas līdz Ononai. Lielās stepes centrālajā daļā, Tolas krastos un Gobi nomalē dzīvoja keraīti, bet rietumos no tiem naimani (kidaņu atzars, kuru uz rietumiem bija aizvedis Jeluidaši). Tie pamatā apdzīvoja Džungāriju un Septiņupi. Sajānu kalnu ziemeļu nogāzes apdzīvoja “mežu tautas”. No dienvidaustrumiem stepi ietvēra divas lielvalstis: džurčeņu Dzjin (金朝 - Jīn cháo) impērija Ziemeļķīnā un tangutu Sisja impērija (西夏朝 - Xī Xià cháo) Rietumķīnā. Dienvidos no tām atradās Dienvidķīnas Sun jeb Naņsun impērija (南宋朝 - Nán Sòng cháo), kas bija zaudējusi savas teritorijas Huanhe baseinā. Savukārt no Tibetas karalistes bijušās varenības nebija palicis nekā - tā bija saskaldīta milzumā savstarpēji naidīgu cilšu teritorijās un izrādījas visas klasiskās pagrimuma pazīmes.
Stepe bija auglīga, zirgu bari lieli, cilvēki paēduši un karavīru bija pietiekami daudz. Teritorijas bija sadalītas un tās bija jāsargā (ja iespējams, pievienojot savai vēl papildus ganības). Merkitu spiediena ietekmē un bailēs no augošās džurčeņu agresijas (bez tam brīvo teritoriju platības bija tā sarukušas, ka tās bija nepieciešams apsaimniekot un aizstāvēt organizēti), mongoļi šajā laikā apvienojās pirmajā valstiskā veidojumā Hamag mongol ulus un par haganu ievēlēja Habul-haganu. Rašids ad-Dins raksta, ka pats Habuls un tā dēli “bija visai drosmīgi un talantīgi”. Viņš vadīja apvienotās mongoļu ciltis XII gs. 30-40 gados, kad beidzās mongoļu etnosa veidošanās posms un sākās to vēsturiskais posms.
Ja XII gs. sākumā Lielās Stepes austrumu daļa bija sadalīta starp mongoļiem un tatāriem, bet džurdžeņi ieņēma neitrālu nostāju, tad ilgi šis pamiera stāvoklis neturpinājās. Džurčeņu altan-hani (“zelta hans”, ekvivalents kidaņu “kiņ”) turpināja visu līdzšinējo Ķīnas imperatoru politiku – pakļaut savai ietekmei Lielo stepi. Tatāri kā to sabiedrotie aktīvi iesaistījās džurčeņu karadarbībā pret mongoļiem un keraītiem, jo gluži dabiski uzskatīja pārējos klejotājus par saviem konkurentiem stepē. Politisko pretstatu vēl vairāk pastiprināja reliģiskās atšķirības: 1109. gadā keraīti pieņēma kristietību (nestorianisma virzienu), bet mazliet pirms tam mongoļu lielākā daļa pieņēma no Tibetas nākušo bon, savukārt tatāri, tāpat kā džurčeņi – kam (šamanisma deformēts budisma paveids). Protams, ideoloģisko sistēmu atšķirības pašas par sevi konfliktus reti kad izraisa, toties tās apvieno grupas, kuras ir gatavas šiem konfliktiem.
Iepriekš mongoļi bija visai draudzīgās attiecībās ar kidaņu impēriju, kaut arī dažas ciltis, piemēram, džadžirati un merkiti nopietni ar to karoja un ap XI gs. 90. gados bija stipri novājinātas. Liela daļa mongoļu dižciltīgo bija saņēmusi no Ļao ierēdņiem titulus (piemēram, linveņ vai sjaoveņ), kas tiem kā impērijas pierobežas vasaļiem paaugstināja sociālo statusu. Arī pēc kidaņu sagrāves mongoļi aktīvi atbalstīja troņmantnieku Jeļuidaši, kurš bija zaudējis valsti, un pat deva tam palīgā 10 000 vīru lielu karaspēku. Kaut arī Ļao dinastija nespēja atjaunot savu valsti, tie nopietni apdraudēja džurčeņus, kā rezultātā Dzjin impērija vērsās arī pret mongoļiem. 1129. gadā, kad džurčeņu ekspedīcijas korpuss, vajājot sakautos kidaņus, iegāja stepē, mongoļu virsvadonis Habul-hagans tiem uzbruka (džurčeņi bija iegājuši mongoļu teritorijā). Imperators Ukimajs, būdams piesardzīgs politiķis, lika savam karaspēkam atkāpties, jo nevarēja atļauties karot ziemeļos laikā, kad viņa labākie spēki dienvidos un rietumos cīnījās ar ķīniešiem un tibetiešiem. Viņš pat mēģināja ar Habul-haganu noslēgt līgumu un uzaicināja to uz savu galvaspilsētu, taču mongoļu vadonis džurčeņiem neuzticējās un nepiekrita nekādai sadarbībai. Šī neitralitāte pastāvēja līdz Ukimaja nāvei 1134. gadā.
Visas Ķīnas imperatoru dinastijas vienmēr uzskatījušas sevi par sev zināmās pasaules dominanti un, ja arī kaut kur nomalē (vienalga, Eiropā vai Mongolijā) kads vietējais valdnieciņš vēl nav formāli atzinis imperatora virskundzību un nemaksā nodevas, tad tas ir tikai tāpēc, ka impērijai nav laika un jēgas ar tādiem sīkumiem krāmēties. Taču nu no impērijas viena pēc otras ieradās vairākas sūtniecības, kuras pieprasīja tūlītēju Habul-hagana ierašanos Dzjin galvaspilsētā un vasaļatkarības atzīšanu. Acīmredzot mongoļi jutās tik stipri, ka nolēma atklāti uzstāties pret impēriju - Habul-hagans lika apkaut otro sūtniecību, kas jau bija kara pieteikums. Imperators Holu nosūtīja stepē diversantu vienību notvert Habul-haganu. Tie savu uzdevumu veica un sagūstīja mongoļu vadoni, taču tam izdevās izbēgt (pie tam viņa nukeri paspēja panākt stepē šo vienību un visu iznīcināt). Līdz ar to 1135. gadā sākās ilga un visai plaša karadarbība visā pierobežas joslā. Impērijas sabiedroto tatāru izlūki pat sagūstīja Habul-hana vecāko dēlu Okin Barhu un izdeva altan-hanam (t.i. imperatoram Holu). Okin Barhu pienagloja pie t.s. „koka ēzeļa“ , kur viņš, ilgi mokoties, mira. Pēc tam tatāru Nor Bujuruk-hans sagūstīja keraītu hanu Marku. Arī to izdeva džurčeņiem, un viņš mira tāpat kā Okin Barhs. Tomēr 1139. gadā mongoļiem izdevās panākt lūzumu karadarbības gaitā, pilnībā iznīcinot impērijas ekspedīcijas korpusu pie Hailiņa kalna (kuru vēsturniekiem tā arī nav izdevies lokalizēt). Karadarbība sīku pierobežas sadursmju un regulāru klejotāju sirojumu veidā turpinājās līdz pat 1147. gadam, līdz impērija nolēma slēgt mieru un piekrita maksāt mongoļiem nodevas. Bez tam mongoļi ieguva teritorijas ziemeļos no Sinenhe upes, kas tagad kļuva par robežupi.
Līdz ar miera noslēgšanu, atjaunojās intensīva tirdzniecība starp stepi un Dzjin impēriju – mongoļi katru gadu piegādāja impērijai 50 000 liellopu, bet pretīm saņēma 50 000 dou labības, 300 000 smalkā un 300 000 rupjā zīda baķu. Ķīniešu avoti vēsta, ka ap šo laiku impērija atzinusi par mongoļu Menfugodžu valsts valdnieku valdnieku Aolo-bodzile (Olunj beile). Taču Aolo pats pieņēmis titulu czujuaņhuandi, t.i. imperators, dinastijas dibinātājs. Par savas valsts devīzi viņš izvēlējies tjaņsin, t.i. “Debesu dāvātais uzplaukums”. Impērija gan piedāvājusi tam apmierināties ar govan (zemes valdnieks) titulu, taču Aolo šo piedāvājumu ignorējis, kas nozīmē, ka tā spēks ir bijis pietiekams, lai īstenotu pilnīgi suverēnu politiku. Literatūrā visai izplatīts viedoklis, ka Aolo-bodzile un Habul-hagans varētu būt viena un tā pati persona. Rašids ad-Dins dēvē Habul-haganu par “visu mongoļu hanu”, “savu cilšu un pavalstnieku valdnieku”. Ja mongoļu tituls ulus-un edžen (ulusa valdnieks) īsti neatbilda ķīniešu huandi (imperators), tad noteikti bija ekvivalents godžu – valsts valdnieks.
Tai pat laikā mongoļiem lielas grūtības radīja rietumos ieilgušais konflikts ar merkitiem. Tas bija visai ilgs un asiņains karš, jo abas karojošās puses par svētu uzskatīja asinsatriebības un kolektīvās atbildības principu (šis karš ilga vairāk kā 80 gadu). Taču, kā jau tas ir raksturīgi klejotāju konfliktiem, tās nebija liela mēroga militāras operācijas, bet gan relatīvi mazu karotāju grupu regulāras savstarpējas sadursmes un laupīšanas gājieni. Vienlaikus mongoļi karoja dienvidaustrumos ar tatāriem, un šajā karā tiem veicās daudz grūtāk. Par karadarbības uzsākšanas iemeslu kalpoja gadījums, kad tatāru šamanis (kama) nespēja izārstēt kādu smagi saslimušu hana radinieku. Nelaiķa radinieki nolēma, ka dakteris nav pietiekami cītīgi ārstējis slimnieku, un šamani nogalināja. Tā sākās asinsatriebības karš ar tatāriem.
Eiropiešiem var šķist dīvaini, ka tik nenozīmīga iemesla dēļ kā kāda gana nāve dēļ, neņemot vērā ne ekonomiskos, ne politiskos apstākļus, var uzsākt ilgstošu un asiņainu karu. Taču arī XII gs. mongoļiem būtu nesaprotami, kā var ziedot dzīvības, lai iegūtu zemi, kuras jau tāpat ir pietiekami. Taču riskēt ar dzīvību, lai atriebtu apvainojumu, vai glābtu ciltsbrāli ir dabiski un īstam stepju karavīram pat obligāti. Izmantojot šo situāciju 1150. gadā jaunais Dzjin imperators Digunajs nolēma ieviest stepē kārtību – lauza mieru un pavēlēja sākt militāras operācijas pret nepakļāvīgajiem nomadiem. Karadarbībai nebija nekādu īpašu panākumu, un tā sīku pierobežas sadursmju un regulāru klejotāju sirojumu veidā turpinājās diezgan ilgi, līdz tika noslēgts kārtējais miers.
“Pār visiem mongoļiem valdīja Habul-hagans. Pēc Habul-hagana... sāka valdīt Ambagai-hagans.” “Pēc Habul-hagana nāves, kuram bija septiņi dēli, pēc viņa novēlējuma pār mongoļiem sāka valdīt Sengun-bilgeja dēls Ambagai-hagans...” Rašids ad-Dins gan domāja, ka Ambagai-hagans bijis tikai “taičiutu cilts valdnieks”. Taču Slēptā vēsture viņu dēvē par “visas tautas kaganu un ulusa valdnieku”. Līdz ar to varētu domāt, ka, ja arī Ambagai-hagans valdīja pār Hamag mongol ulusu, tad visai īsu brīdi. Īslaicīgo mieru izjauca krasas pērmaiņas politiskajā situācijā: 1161. gadā Digunaju nogalināja galma apvērsuma laikā, un jaunais imperators Ulu pavēlēja gatavot soda ekspedīciju pret nomadiem. Impērijas diplomāti uzsāka aktīvu darbību, lai pamudinātu mongoļu ienaidniekus lauzt pamieru un sākt karadarbību.
“Reiz Ambagai-hagans pats devās pavadīt savu meitu, kuru viņš izprecināja airiud-buiruud tatāru ciltij, tiem, kas dzīvo pie Uršiunas upes starp Bujur-nur un Kolen-nur ezeriem. Tad arī Ambagai-haganu sagūstīja tatāri no džuninu cilts un aizveda pie Kidatas altan-hagana. Ambagajs lika savam uzticības vīram Balagači no besudu dzimtas pavēstīt to Habul-hagana vidējam no septiņiem dēliem Hutulam, lai tas, savukārt, nodotu sekojošo ziņu Hadan-taidži (..) no visiem desmit dēliem: „Atriebiet par mani, kurš pats pavadīja savu meitu kā visas tautas kagans un tautas valdnieks. Atriebiet un nemitējaties, līdz saviem pieciem pirkstiem zaudēsiet nagus, un kamēr vairs nebūs visu desmit pirkstu“. Savukārt Rašida ad-Dina stāsts atšķiras no Slēptās vēstures versijas. Ambagai-hagans “devās, lai izvēlētos sev par sievu vienu no meitenēm”. Tatāri sagūstīja viņu un izdeva imperatoram, kurš, “saskaņā ar hitaju paražu“, pavēlēja to „pienaglot pie koka ēzeļa“, kur viņš mira. Pirms nāves Ambagai-hagans lika pateikt imperatoram sekojošo: “Ne tu mani sagūstīji, pateicoties savai vīrišķībai, bet gan citi. (..) atveda mani pie tevis. Nolemjot man tik kaunpilnu nāvi, tu padarīsi par saviem ienaidniekiem Hadanu-taiši, Hutul-kaanu un Jesugai-bahaduru, mongoļu ulusa vecākos un jaunākos radiniekus. (..) Nešaubos, ka viņi celsies, lai atriebtu tev par manām asinīm. Mani nogalināt nav saprātīgi.” Imperators sācis smieties un piešķīris nukeram Balagači vairākus zirgus, lai tas varētu atgriezties stepē un izstāstīt pārējiem mongoļiem par to hagana nāvi. “Ieradies, viņš sīki izstāstīja par Hambagai-kaanu un tā nāves apstākļiem viņa dēlam Kadan-taiši, pēdejā dēlam Tudajam, Kutula-kaanam, kurš bija šīs cilts valdnieks, un Jesugai-bahaduram, kurš bija Hambagai-kaana tēva brālēns.”
Kaut arī Rašids ad-Dins vēsta, ka Ambagai-hagans bijis tikai taičiutu valdnieks, autors tomēr nonāk pretrunās, jo tālāk vēsta, ka pēc Ambagai-hagana nāves lielajā kurultajā, kurā tika apspriesti atriebes varianti, mongoļi “ievēlēja par hanu” Hutul-haganu.
Jaunais hans bijis fiziski ārkārtīgi stiprs karavīrs, kura “balss sasniedza debesjumu, bet plauksta bija kā trīsgadīga lāča ķepa”, taču šķiet, ka ar prāta spējām un tālredzību (nemaz nerunājot par diplomātiju) viņš neizcēlās. Tikai pēc kāda laika Hutul-haganam izdevās īstenot veiksmīgu reidu pret Dzjin, taču, atgriežoties, viņa karaspēks iekritis lamatās un ticis smagi sakauts. Tikai pateicoties paša fiziskajam spēkam, viņam izdevās izglābties. (Mongoļu un ķīniešu avoti to neapstiprina, tikai piemin, ka atriebes karagājiens pret džurčeņiem sākts, taču nav izdevies, jo Hutuls to nav spējis noorganizēt. Tā vietā Hutul-hagans devās medībās ar vanagiem, kur tam uzbrukuši un sakāvuši durbani.) Par viņa nāvi nav informācijas, bet ir zināms, ka visai drīz viņu nomainīja Hadan-taiši (domāju, ka Hutul-haganu kā “neatbilstošu ieņemamajam amatam”, vienkārši atcēla, un tādā gadījumā viņa liktenis biogrāfus vairs neinteresēja). Arī jaunais mongoļu vadonis neizcēlās ar stratēģa spējām. Laikā no 1161. līdz 1162. gadam tatāri sakāva mongoļus trīspadsmit reizes! Īpaši traģiska bija sagrāve pie Buirnūra ezera, pēc kuras daļa mongoļu cilšu atsacījās pakļauties kopīgajam hanam, nevēloties cīnīties neveiksmīga karavadoņa vadībā.
Hadan-taiši devās pie jaunā keraītu gurhana (nogalinātā Marka dēla) slēgt sadarbības līgumu, taču sarunu laikā viņu noindēja. Iespējams, ka to veica džurčeņu aģenti (tai laikā tā bija visai iecienīta metode politikā). Dzjin imperators, uzzinājis, ka mongoļi praktiski sagrauti, atcēla karagājienu pret tiem, un nosūtīja karaspēku apspiest kidaņu sacelšanos. Bez tam lielus impērijas finansiālos un cilvēku resursus paņēma (līdz pat 1165. gada uzvarai pie Huaijanes) karš dienvidos ar Sun impēriju. Tikai tas glāba mongoļus no pilnīgas iznīcības.
Mongoļi bija uz sabrukuma robežas. No dienvidaustrumiem tos spieda tatāri, no ziemeļrietumiem – merkiti, bet Dzjin impērijas uzbrukums bija tikai laika jautājums.

TEMUDŽINS – IZCELSME UN BĒRNĪBA
Dzeltenais suns
Pašus mongoļus vairāk interesēja to ģenealoģija, nevis politisko notikumu hronoloģija, tāpēc praktiski neiespējami noteikt senākā mongoļu vēstures posma precīzus gadaskaitļus un restaurēt notikumu secību.
No XI gs. vidus sākas mongoļu pusvēsturiskais jeb leģendārais periods, kuru aizsāk mīts par mongoļu izcelsmi un ierašanos stepē no ziemeļaustrumiem. Starp tiem, kuri pameta dzimtos kalnus un devās stepē, bija arī Čingiz-hana dzimtas ciltstēvs. “Čingiz-hana sencis bija Borte-cino [zilais vilks], dzimis pēc Augstās Debess gribas. Tā laulātā draudzene bija Goa-maral [rudā briežu māte]. Viņi ieradās šurp no aizjūras. Klejoja tie pie Ononas upes iztekas, pie Burhan-halduna kalna, un tur tiem piedzima Bataki-hans. Bataki-hana dēls bija Tamaka; Tamakam piedzima dēls Korikar-mergens. Korikar-mergena dēls bija Aujam-borouls.” Tā sākas Mongol un Ni’uca Tobci’an, jeb Slēptā mongoļu vēsture. (Vēlākie mongoļu avoti, ietekmējoties no lamaisma tradīcijas, liek nākt Borte-Čino no Tibetas, no kurienes bija nākusi to jaunā reliģija.) Vilks un briežu māte ir tipiski totēmiski dzīvnieki, kuru atlējumus bronzā mēs sastopam gandrīz visās Sibīrijas tautās. Vilks kā karavīru totēms, spēka, veiklības, pārtikas gādnieka un ģimenes sargātāja simbols, briežu māte kā sieviešu totēms simbolizēja auglību, veiklību, grāciju. Tjurkologs Žans Pols Rū pat veltījis zālēdāju un gaļēdāju dzīvnieku totēmismam savu monogrāfiju Tjurku un mongoļu tautu reliģijas.
No šo vilka un briežu mātes piedzima arī kijat-bordžiginu (Čingiz-hana dzimta) pirmmāte Alan-ko’a, kura dzemdēja divus dēlus (Beļgunotaju un Bugunotaju) no sava vīra Dobun-Mergana un trīs dēlus (Bugu-hadagi, Buhatu-saldži un Bodončaru-mungaku) jau pēc vīra nāves, no blonda karavīra, kas apciemojis viņu naktīs, iekļūstot jurtā pa dūmatveri un rītausmā kā „dzeltens suns“ to atstājot. No šī blondīņa gurniem nācis gaismas stars, kas apaugļojis Alan-ko’a. Zinot Āzijas kultūrām raksturīgo krāšņo valodas izteiksmes stilu - piemēram, ķīnieši fallu sauc par “nefrīta stiebru”, - pieļauju, ka “gaismas stars” bija visnotaļ taustāms... No šī romantiskā sakara dzimis Čingiz-hana sencis rudmatainais Bodončars ¬ īsts nemiera gars, kurš vēlāk it kā esot ieviesis medības ar pieradinātiem vanagiem, kaut kādu rituālu (apraksts ļoti nekonkrēts), kā arī pirmo reizi pakļāvis vienu kaimiņu cilti, t.i. parādās karš un nevienlīdzība. Alan-ko’a laiks, iespējams, attiecas uz X-XI gs. miju. Rašids ad-Dins uzskatīja, ka Alan-ko’a dzīvojusi 300 gadus pirms viņš rakstīja savu hroniku. Pēc Altan Tobči (XVIII gs. avots) viņas dēls Bodončars dzimis ap 970. gadu. Tas bija laiks, kad mongoļi pilnībā pārgāja uz nomadu dzīvesveidu un nonāca tiešā saskarē ar stepes un mežastepes tjurkiem.
Vairākas mongoļu dzimtas, tai skaitā arī kijat-bordžigini (Čingiz-hana klans) savu izcelsmi saistīja ar tieši ar Bodončaru. Uzskatīja, ka šīm dzimtām raksturīgās ārējās pazīmes ¬ dzelteni vai rudi mati un zilas vai zaļas acis ¬ nāk no “dzeltenā suņa”. “Bordžigin nozīmē zilacainais un, lai cik tas dīvaini nebūtu, visi Jesugei-bahadura, tā dēlu un uruga pēcteči, lielāko tiesu ir zilām acīm un rudmataini. (..) Kā viņi [mongoļi] stāsta, tā ir valdnieka varas pazīme.” Arī citi avoti norāda, ka Bordžigini pēc ārējām pazīmēm visai krasi atšķīrušies no pārējiem klejotājiem. Džao Huns raksta: “Tatāri nav pārāk liela auguma. Paši lielākie ir apmēram pieci či un trīs cuņ . Nav viņu vidū resnu un druknu. Viņu sejas ir platas, ar lieliem vaigu kauliem. Acīm nav augšējo skropstu. Bārda ir šķidra. Savukārt Temudžins ir ļoti liela auguma, ar platu pieri un garu, biezu bārdu. Kareivīgs. Spēcīga personība. Ar to visu viņš ļoti atšķiras no citiem mongoļiem. Savukārt Abuls Gazi raksta, ka visiem bordžiginiem “acis ir zili zaļas vai tumši zilas, kur acs zīlītei apkārt ir brūna josliņa”.
Nav divu domu, ka šai leģendā parādās divu dažādu etnisko substrātu sajaukšanās, kas, kad reālie notikumi nogrimuši pagādnes miglā, lai izklausītos skaistāk un pēctečiem pieņemamāk, tika apaudzēta ar gleznainu mītu. Diezgan droši te varētu domāt par indoeiropiešu elementu. Tas arī daudz ko izskaidro Bodončara raksturā ¬ – visai bieži etniskiem jaukteņiem pirmajās paaudzēs ir daudz labākas reaģēšanas un jaunrades spējas, tieksme lauzt vecās parašas, ja tās vairs neatbilst reālajiem dzīves apstākļiem. Ne velti Bodončaru brāļi pēc mātes nāves padzina no dzimtas apmetnes, un tikai īslaicīgā brāļu palīdzība (pēc ilgas pierunāšanas apvienoties) ļāva viņam pakļaut kaimiņus un izveidot savu apmetni.

Jesugai-bāturs
Pēc Hadan-taiši nāves mongoļu ciltis sašķēlās atsevišķos ulusos, no kuriem vienu vadīja Habul-hagana mazdēls Jesugai-bāturs. Vārds “Jesugai” mongoļu valodā nozīmē “deviņi”. Viņš bija Habul-hagana mazdēls, Bartan-bātura trešais dēls – tiešs “Dzeltenā suņa” pēctecis no kijat-bordžiginu klana. Laikā, kad Ķīnā nomocīja Ambagai-haganu, Jesugajs bija tikai viens no jaunajiem vadoņiem. Tomēr jau tas, ka Ambagai-hagans viņu nosauc kā savu iespējamo atriebēju (vienu no trim) liecina, ka tas bijis spēcīgs un ietekmīgs vadonis. Kaut arī Rašids ad-Dins norāda, ka Jesugai-bāturs bijis “lielākās daļas mongoļu cilšu valdnieks”, tas, acīmredzot, ir pārspīlējums. Jesugai-bāturs nebija hans (Slēptajā vēsturē viņš nosaukts par hanu tikai vienu reizi). Tam bija savs uluss, pats bija drosmīgs karavīrs, “daudz karoja”, it īpaši ar tatāriem. Visa viņa dzīve sastāvēja no kaujām un karagājieniem, un “bailēs no viņa drosmes un varas lielākā daļa draugu un ienaidnieku, lai glābtu savas dzīvības, pakļāvās tam, tāpēc viņa stāvoklis un saimniecība bija lieliskā kārtībā”. Ap 1170. gadu viņš jau aktīvi īstenoja sava ulusa ārpolitiku (kas gan vairāk izpaudās militārās operācijās, nevis sarunu vešanā).
Situācija Stepē nebija īpaši labvēlīga mierīgai dzīvei un uzplaukumam, lai neteiktu, ka tā bija pat traģiska: mongoļi bija sakauti un izkliedēti, no dienvidaustrumiem tos spaidīja tatāri, no ziemeļrietumiem – merkiti, bet Dzjin impērijas uzbrukums bija tikai laika jautājums. Vienīgie to iespējamie sabiedrotie varētu būt keraīti, ar kuriem līdz šim mongoļiem bija bijušas labas attiecības, taču arī šajā spēcīgajā ordā bija iekšējās jukas. Par to liecina kaut vai tas, ka jauno troņmantnieku Torgulu jau septiņu gadu vecumā sagūstīja merkiti. Tēvs gan viņu atbrīvoja, taču jau pēc sešiem gadiem Torgulu kopā ar māti sagūstīja tatāri. Šoreiz viņu neviens neatbrīvoja. Būdams drosmīgs un uzņēmīgs jaunietis, viņš pats izbēga no gūsta un atgriezās pie tēva. Šie notikumi liecina par keraītu galma iekšēju nestabilitāti. Divreiz pēc kārtas sagūstīt troņmantnieku ienaidnieki varēja vienīgi tad, ja tiem palīdzēja to slepenie sabiedrotie keraītu nometnē. Nav brīnums, ka kļustot par valdnieku, Torguls pavēlēja nonāvēt veselu rindu savu radinieku un augstmaņu. Taču viņa tēvocis (mirušā Marka dēls), kuram bija gurhana tituls, gāza viņu no troņa.
Jesugai-bāturs pirmais no mongoļu vadoņiem novērtēja keraītu iespējamo sabiedroto lomu pašu mongoļu neatkarības saglabāšanā, tāpēc aktīvi iesaistījās šajā iekšējā konfliktā. 1170. vai 1171. gadā Tolas krastos ieradās Jesugai-bāturs ar savu karaspēku un piespieda gurhanu bēgt uz Gobi pie tangutiem, bet Torgul-hans atguva troni. Rezultātā keraīti patiešām uz ilgu laiku kļuva par uzticamiem mongoļu sabiedrotajiem, kas abām tautām deva atelpu ieilgušajā karā.
Vēl jaunībā, medībās, Jesugai-bāturs Ononas krastā sastapa divričus, kuros sēdēja skaista meitene, bet blakus tai jāja tās jaunais vīrs ¬ Eke-čiledu no merkitu cilts. Jesugajs tūdaļ devās pēc saviem brāļiem, un kopā ar tiem atgriezās, lai uzbruktu. Nabaga merkits bija spiests bēgt, bet skaisto Oelunu jaunie mongoļi sagūstīja un aizveda uz savu apmetni. Tai laikā ļaužu tikumi gan bija daudz skarbāki, nekā mūsdienās, tomēr arī tad, lai ņemtu par sievu, puisim vajadzēja prasīt meičas piekrišanu. Jesugajs, pārkāpa visas stepes paražas, taču Oeluna kļuva par tā pirmo sievu. Šo viņa rīcību var izskaidrot tikai ar jauna cilvēka netālredzību, jo visiem bija zināms, ka merkiti (tāpat kā mongoļi un citi nomadi) neaizmirst pāridarījumus. Lai cik tas dīvaini nebūtu, šī laulība izrādījās laimīga. Oeluna dzemdēja Jesugajam četrus dēlus: Temudžinu (1162.), Hasaru (1164.), Hačunu (1166.), Temuge (1169.) un meitu Temulunu (1170.), bet otrā sievas Sočihela – divus dēlus: Bekteru un Beļgutaju.

Bērnība
“Hadaans-taidži devās pret abiem tatāriem. Trīspadsmit reizes viņš ar tiem cīnījās, ar Koton-barahu un Čžili-buhu, taču nespēja atriebt par Ambagai-hagana nāvi. Tad Jesugai-baaturs atgriezās mājās, līdzi vezdams sagūstītos tatārus ¬Temudžinu-uge, Hri-buhu un citus. Tajā laikā Oelun-fudžin bija uz grūtām kājām un Deliun-baldahā pie Ononas piedzima viņai Čingiz-hans. Un, kad pienāca laiks viņam piedzimt, viņš nāca pasaulē sažņaudzis labajā rokā asiņu recekli. Tā kā viņa piedzimšana bija laikā, kad gūstā atveda Temudžin-uge, bērnu nosauca par Temudžinu.”
Tā Ononas labajā krastā, kalna nogāzē, austrumos no Baikāla ezera, cūkas gadā piedzima nākamais pasaules iekarotājs, kurš uzreiz pēc savas nākšanas pasaulē kļuva gan par tatāru asinsienaidnieku; gan par merkitu asinsienaidnieku. Zēns, kas piedzimis ar asins recekli rokā, ir visai populārs folkloras motīvs gan Indijā, gan Irānā – šāda dzimšana vēstīja par nežēlīga iekarotāja nākšanu pasaulē. Savukārt Deļjun-boldaka, kur esot dzimis Temučžins, nav tik viegli lokalizējama. Domā, ka tā varētu būt mūsdienu Deļjun-buldaka Ononas labajā krastā, aptuveni 250 km no Nerčinskas, netālu no Baļdži upes ietekas. Peljo un Hambī uzskatīja, ka šis pakalns (“deļjun-boldak” - burtiski nozīmē “pupai līdzīgais pakalns”) atradies Ononas krastā, netālu no Ehe-aral (lielā sala). Taču pilnīgi droši par to mēs nevaram būt.
Tikpat grūti ir noteikt Temudžina dzimšanas gadu. Rašids ad-Dins un Džao Huns to datē ar 1155. Gadu, bet Juaņ ši un Šen u ciņ džen lu norāda uz 1162. gadu. Šo datējumu pārņēma arī Peljo, uzskatot, ka tas vislabāk saskan ar Temudžina biogrāfiju. Kešaomiņs, Siņjuaņši (Juaņ dinastijas jaunā vēsture) autors arī norāda, ka Temudžins dzimis “i-hai, Ļjancziņas pārvaldnieka Džeņjuaņa trešajā gadā”, t.i. 1155. gadā. Munkujevs to komentē: “1155. gads, acīmredzot, ir visticamākais mongoļu hana dzimšanas datums. Pie tam jāņem vērā, ka Džao Huns pats bijis pie mongoļiem, no kuriem viņš ņēmis savas ziņas, vēl 1221. gadā, Čingiz-hana dzīves laikā, kad tā karavīri, acīmredzot, atcerējās daudz ko par sava valdnieka dzīvi, tā starpā arī viņa vecumu.” Loģiska šķiet P.Rančevska atziņa, ka, ņemot vērā Temudžina vētraino bērnību un jaunību, viņš pats varēja nezināt precīzu savas dzimšanas gadu.
Savukārt Čingiz-hana miršanas brīdis ir zināms precīzi: 1227. gada 18. augusts. Diemžēl dažādi avoti min dažādu Čingiz-hana vecumu nāves brīdī. Juaņši, Šenuciņdženlu, Altan Tobči un visi vēlākie mongoļu avoti, pamatojoties uz Juaņši minēto 66 (65) gadu vecumu nāves brīdī, Temudžina dzimšanu datē ar 1162. gadu (mongoļi, tāpat kā ķīnieši, vecumu skaitīja nevis no dzimšanas brīža, bet gan no ieņemšanas brīža). Rašids ad-Dins, zinot, ka “visiem mongoļu prinčiem, emīriem un augstmaņiem (..) skaidrs un visiem tapis zināms, ka viņa dzīve ilgusi 72 gadi, bet 73 dzīves gadā viņš mira” , izskaitļoja, ka hans varētu būt dzimis 1155. gadā. Savukārt Peljo apšaubīja abus datējumus. Viņam šķiet neticami, ka Temudžins kļuvis par tēvu tikai 30 gadu vecumā (Ugedejs dzimis 1186. gadā, Čagatajs – 1185. gadā, Džoči dzimšanas gads tā īsti skaidrs nav), 50 gadu vecumā pakļāva stepi, tikai 60 gadu vecumā sācis ekspansiju, bet 72 gadu vecumā devās karagājienā pret tangutiem. Tāpēc, balstoties vairāk uz loģiku, nekā uz avotiem, viņš atzina gan to pašu dzimšanas gadu (pēc 12 dzīvnieku vārdos nosaukto gadu cikla), bet pārcēla to 12 gadus vēlāk: no 1155. gada uz 1167. gadu.
Temudžina dzīves pirmie gadi bija lieliski nodrošināti un bez rūpēm – tipiska nomadu vadoņa dēla laimīgā bērnība. Nenoliedzami, viņš tika audzināts atbilstoši tēva statusam, un arī vienaudžu vidū tam bija zināms izņēmuma stāvoklis. Kad puikam palika 9 gadi, tēvs nolēma saderināt tam līgavu no tās paša olhonutu klana, no kuras bija nākusi dēla māte, Oeluna. Paņēmis līdz zēnu, viņš devās ceļā. Pa ceļam jātnieki iegriezās honkiratu (ungiratu) cilts Dai-sečena apmetnē pārnakšņot. Protams, mēs nekad visu nezināsim, bet, zinot klejotāju paražas, var aptuveni restaurēt ciemošanās gaitu (ko visai gleznainā valodā pārstāsta mongoļu avoti). Pēc pamatīgām vakariņām un kumisa nobaudīšanas uzzinājis cienījamā viesa ceļa mērķi, Dai-sečens (nenoliedzami ieinteresēts saradoties ar tik ievērojamu personu) piedāvāja Jesugaja dēlam par līgavu savu 10 gadus veco meitu Borti. Tā kā meitene bija skaista, tēvs ar cienījamu sabiedrisko stāvokli, pie tam ne īpaši noskaņots uz kaulēšanos, Jesugajs darījumam piekrita. Protams, no vienas puses raugoties, Jesugajs bija ieinteresēts izlīgt ar savas sievas cilti, bet, no otras puses, vēl svarīgāk bija iegūt par sabiedroto tuvāko kaimiņu (kurš dzīvoja pusceļā līdz olhonutu teritorijai, līdz ar to honkirati varēja kalpot kā buferzona pret potenciālajiem ienaidniekiem).
Jesugajs uzdāvināja nākošajam radiniekam aidinieku un atstāja dēlu padzīvot pie tā. Te parādās kāda ļoti interesanta nianse - viņš, atvadoties, lūdz pieskatīt dēlu: “Mans puika paniski baidās no suņiem. Tāpēc, radiniek, pasargā viņu no tiem!“ Mongoļu briesmīgie aitu suņi, kas kā līdzīgs līdzīgam stājas pretī stepes vilkiem, nekad neaiztiek bērnus! Mazs mongoļu puišelis bez baiļu iztrenkā savu suņu baru, kas plēšas ap kaulu. Deviņu gadu vecumā raksturs jau ir pietiekami nobriedis, lai varētu spriest par tā pamatiezīmēm. Un šī norāde nebūt neliecina par Temudžinu kā par drosmīgu pusaudzi, topošo karavīru... Drīzāk gan tas liecina par paaugstinātu nervozitāti (kas bieži vērojama bērniem ar ļoti attīstītu iztēli un jaunradi). Tam jāpievērš uzmanību it īpaši tāpēc, ka avoti daudz pārstāsta Čingiz-hana darbību, bet viņa raksturā iedziļinās visai maz.
Mājupceļā Jesugajs iegriezās kādā tatāru apmetnē, kur ritēja dzīres. Tā kā arī viņš mīlēja arī no sirds izklaidēties, un šādu izdevību nelaida garām - kā nekā kara stepē tobrīd nebija. Taču daži tatāri viņu atpazinuši kā senu ienaidnieku un, neiedrošinoties atklāti uzbrukt (acīmredzot viņu pavadīja pietiekami liela nukeru vienība) it kā saindējusi tā dzērienu. Lai gan pieļaujama arī kāda infekcija – krīze sākās tikai ceturtajā dienā pēc tatāru apmetnes atstāšanas. Nākošajā dienā Jesugajs sajutās nelāgi, bet nonācis savā apmetnē, saslima nopietni. Pirms nāves viņš vēl lika savam uzticamākajam nukeram Munlikam parūpēties par vadoņa ģimeni: brāļiem, atraitni, bērniem. Uzzinājis par tēva nāvi, Temudžins izmiskuma pārņemts nokritis gar zemi, raustoties kā krampjos. Munlika tēvs, vecais Čahra, gan pārmeta: “ko tu rausties kā uz āķa noķerta zivs”, taču pusaudzis nespēja savaldīt histērijas lēkmi.
Ja līdz tam viss atbilda pareģojumiem par nākošo pasaules iekarotāju, tad tagad vienā mirklī apstākļi mainījās. Munluks atveda Temudžinu uz tēva apmetni kura, palikusi bez vadoņa, lēnām saruka: daudzas dzimtas aizklejoja uz savām ganībām, jeb, lai nodrošinātu sev drošību, pievienojās citiem ulusiem. Tūlīt pēc Jesugaja nāves mainījās arī apkārtējo attieksme pret viņa ģimeni. Kā tas bieži mēdz būt, arī šai gadījumā lielākā daļa mongoļu nejuta pret savu vadoni īpašu mīlestību vai pieķeršanos, drīzāk gan cieņu. Bet cieņa pret konkrētu personu negarantē uzticību tās mantiniekiem. Pēc vadoņa nāves viņa ģimene nevienam īpaši vajadzīga ¬- tā bija tikai viena no daudzajām apgādnieku zaudējušām mongoļu ģimenēm (kaut arī nosacīti dižciltīgāka par pārējām). Vienīgais, kas izrādīja labvēlību šo bordžiginu atzaru, bija taičiutu vadonis Targutai Kiriltuhs. Tas apmeklēja Jesugaja apmetni un uz laiku pieņēma pie sevis mazo Temudžinu, lai “audzinātu viņu, kā audzina trīsgadīgu ērzelēnu”.
Aizvien mazāk rēķinājās ar Oelunu, kas kā vadoņa atraitne un tā dēlu māte tomēr bija formāla ulusa galva. Kad, piemēram, 1172. vai 1173. gada pavasarī džurčeņu nomocītā Ambagai-hagana atraitnes devās uz dzimtas kapsētu (“senču zemi”) ziedot. Oeluna mazliet nokavēja un, izrādījās, neviens viņu negaidīja - rituāls notika bez viņas. Kad Oeluna ieradās, viss jau bija beidzies. Tā bija klaja abpusēja (kavēšanās un nesagaidīšana) necieņas izrādīšana, un viņa sarīkoja īstu skandālu, taču bija pārvērtējusi savu ietekmi. Šis skandāls ļāva bijušajiem Jesugaja padotajiem oficiāli pārstāt pakļauties viņa atraitnei. Taičiutu vadoņi jau agrāk piecieta Jesugaja varu kā zobu sāpes. Tagad tieši viņi pirmie paziņoja par sava ulusa izveidošanu. Arī pārējie radinieki un Jesugaja nukeri atteicās paklausīt atraitnei un pievienojās taičiutu vadoņiem Targutai Kiriltuham un Todoen Girtajam, pametot bijušā vadoņa ģimeni vienu stepē. Oeluna gan savāca karavīrus, lai mēģinātu ar spēku apvienot ārā jūkošo ulusu, un pēc pāris asiņainām sadursmēm pat daļu piespieda atgriezties. Taču šķiet, ka viņai maz piemita diplomāta un organizatora dotības, bet pārpārēm bija ambīcijas, jo visi padotie pie pirmās izdevības atkal pameta viņas vadīto ulusu. Tā viņa palika viena stepē ar bērniem (Temudžinu, Hasaru, Hačiunu un Temuge) un Jesugaja otro sievu ar tās bērniem (Bekteru un Beļgutaju), kā arī vēl ar dažiem uzticamākajiem nukeriem.
Neizbēgami gribas uzdot vairākus jautājumus: Kāpēc Jesugaja klans neatzina Oelunu? Kāpēc viņu neatbalstīja Jesugaja brāļi? Kāpēc, pretēji levirāta likumam, neviens no Jesugaja brāļiem neapprecēja tā atraitni un neadoptēja bērnus? Kāpēc, beigu beigās, radinieki atstūma Jesugaja ģimeni, kas nu nemaz neatbilda klejotāju tradīcijām? Uz šiem jautājumiem atbildes vēl jāmeklē.

Jaunība
Rašids ad-Dins gan vēsta, ka visi nepameta Oelunas ģimeni. Jesugaja jaunākais brālis Daritai-otčigins “sākumā, kad Čingiz-hana karaspēks un ciltis pārgāja taidžiutu pusē (..) ar visu savu karaspēku palika viņam uzticīgs”. Jesugaja vecākā brāļa Negun-taiši dēls, Temudžina brālēns Hučars “laikā, kad Čingiz-hanam, mazam esot, nomira tēvs un viņa ciltis pārgāja taidžiutu pusē... noslēdza ar Čingiz-hanu savienību, ieradās ar savu karaspēku un ilgu laiku tam uzticami kalpoja”. Nav avotu, kas ļautu sīkāk ko uzzināt par Jesugaja ulusa izjukšanu. “Jesugei-bahadura nāves dēļ to likteņi mainījās un sīkākas ziņas par to dzīves apstākļiem šajā laikā nav zināmas”. Līdz ar to Temudžina jaunības gadi ir miglā tīti.
No otras puses palūkojoties, Ononas ieleja nebija vientuļa sala okeānā, un tātad Temudžina ģimenei nācās satikties ar citiem ļaudīm. Tā ap 1166. gadu vienpadsmitgadīgais Temudžins sadraudzējās ar dižciltīgās džadžiratu ģints atvasi Džamuhu ¬ abi apmainījās ar bultām un zvērēja mūžīgu uzticību, t.i. kļuva par andām (asinsbrāļiem). Taču ir zināms kāds notikums viņa dzīvē ap sešpadsmito dzīves gadu (t.i. ap 1171. gadu), kas varētu būt visai raksturīgs (literatūrā pieņemts minēt 1178. gadu, taču avotos precīza gaduskaitļa nav). Abu Jesugaja atraitņu dēli savā starpā nesatika. Temudžins bija vecākais dēls un līdz ar to tēva sociālā statusa un titula mantinieks. Taču, liekas, arī Bekters (Jesugaja otrās sievas vecākais dēls) pretendēja uz to pašu. Formālais konflikta kulminācijas iemesls bija tas, ka Bekters atņēmis Temudžinam tā noķerto zivi. Temudžins un Hasars pielavījās Bekteram ganībās un caururba ar bultām. Par šo gadījumu vēsta tikai Slēptā vēsture. To nepiemin ne Juaņši, ne Rašids ad-Dins, ne Šenuciņdženlu. Arī Haņžuliņs savā monogrāfijā “Čingizhans” par to klusē. Tomēr pēdējā laikā neviens neapšauba to, ka Temudžins nogalinājis savu brāli. Račnevskis raksta: “mums nav nekāda pamata apšaubīt to, ka šī slepkavība notikusi” Hambī norāda, ka “Temudžinu nepārliecināja mātes pārmetumi, un viņš nejuta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par rīcību, kuru uzskatīja par vienīgo pareizo. Viņš nevarēja pieļaut, ka kāds var atņemt viņam to, kas, pēc viņa pārliecības, neapstrīdami pienācās viņam. Šī rakstura īpašība caurauž visu viņa dzīvi ¬ bija neiespējama pati ideja, ka viņa varu un gribu varētu apšaubīt. Šo principu viņš pielietoja līdz pat nāvei, nekad nepieļaujot ne mazāko kompromisu, kas dažkārt izpaudās pat visai kardinālā rīcībā, kaut arī pēc sava rakstura nebija ne īpaši nežēlīgs, ne asinskārs.”
Pat tajā laikā, kad uzbrukumi, laupīšanas un slepkavības nebija nekas neparasts, brāļa nogalināšana šokēja pārējos mongoļus. Skaidrs, ka ne jau atņemtā zivs bija iemesls – par tādām lietām nenogalina. Daudzi pētnieki uzskata, ka Temudžins redzēja Bekterā sāncensi ceļā uz tēva ulusa vadītāja vietu. Un patiesi ¬ tieši pēc Bektera nāves viņu atzina par ģimenes galvu. No otras puses, vienīgais gadījums, kad mongoļu paražas pieļāva asinsradinieka nogalināšanu, bija nodevība. Bet nodevējs Bekters varētu būt vienīgi tādā gadījumā, ja viņš būtu kļuvis par ziņu pienesēju kādiem bordžiginu ienaidniekiem. Un patiesi sākas visai dīvaini notikumi ¬ nezin kāpēc ierodas taičiutu orda Targutai-Kiriltuha vadībā, lai “likumīgi sodītu”, saņem Temudžinu gūstā (Hasaru, kurš arī piedalījās slepkavībā, nezin kāpēc neaiztika), un tikai pēc kāda laika viņam izdodas izbēgt. Tā kā no visas ģimenes nezin kāpēc vajāja tikai Temudžinu, tad varam secināt, ka jau tajā laikā apkārtējie saskatīja Temudžinā kādas tādas īpašības, kuru dēļ viņu vajadzēja visu laiku uzmanīt.
Savukārt Rašids ad-Dins raksta, ka Temudžinu sagūstījuši merkiti. Abu stāstu apraksti pēc notikumu secības sakrīt. Taču arī Rašid-ad-Dins piemin Temudžina gūstu pie taičiutiem, taču citu reizi. Džuzdžani “Tabakat-i-Nasiri” datē Temudžina gūstu pie taičiutiem ar 584. hidžras gadu (1187./88). Ja ņemam vērā dažādos Temudžina dzimšanas datējumus, tad iznāk, ka viņš bija 32, 25 vai 20 gadus vecs. Jebkurā gadījumā viņš nebija pusaudzis un pat ne jauneklis. Rašid-ad-Dins raksta, ka kad mira Jesugajs, Temudžinam bijis 13 gadu (1167.). Līdz taičiutu gūstam viņš īpaši netraucēti dzīvojis 20 gadus, un ne velti viņam bijuši jau četri dēli. Var nojaust, ka, kaut arī Temudžina apmetnē bija kalpi (kuri mēģinājuši atvairīt taičiutu uzbrukumu), nekāds ietekmīgais vadonis viņš nebija. Rančevskis raksta: “acīmredzot, Temudžins vairākas reizes nokļuva gūstā. Kā liecina avoti, pēc bēgšanas no taičiutiem, Temudžins dzīvoja kopā ar ģimeni, pārtikdams no medībām. Nebija viņam ne lopu baru, ne ulusa, ne kaut cik ievērojams skaits nukeru. Vienīgā viņa priekšrocība bija dižciltīgā izcelsme, ass prāts un neremdināma godkāre, taču ¬ nekādas reālas perspektīvas ne tikai sasniegt tēva varenību, bet pat vienkārši kļūt par pietiekami spēcīgu noijonu.
Reiz kādi laupītāji (cilts nosaukums avotos netiek minēts), neslēpjoties, gaišā dienas laikā aizdzina no Temudžina aila astoņus zirgus (acīmredzot šīs dzimtas nespēcīgums bija visiem zināms). Palika neskarts viens vienīgs zirgs, ar kuru Belgutajs bija aizjājis medībās. Ar šo zirgu tad Temudžins arī devās pa pēdām laupītājiem, lai mēģinātu zirgus atgūt. Pēc trešās diennakts viņš sastapa kādu zirgu ganu (Bōrču, Nahu-bajana dēlu), kurš iedeva viņam svaigu zirgu. Nahu-bajans iedeva viņam pārtiku, ūdeni, un ieteica savam dēlam doties Temudžinam līdzi. Tā, kā liecina tradīcija, Temudžins ieguva savu pirmo nukeru, Bōrču, kurš visu atlikušo mūžu bija Temudžinam viens no uzticamākajiem līdzgaitniekiem un labākajiem karavadoņiem. Bōrču bija no bordžiginiem radniecīgās arulatu ģints, kurai jau agrāk bija ļoti labas attiecības ar Jesugaju. Un, šķiet, ka ar šo brīdi Temudžins intensīvi sāk vākt sev nukerus. Vēlāk Bōrču bija viens no četriem kuļukiem, Temudžina tuvākajiem nukeriem (Bōrču, Borohuls, Muhali un Čilauns).
Temudžina jaunības un vīra gadu hronoloģiskā secība ir tik ļoti saputrota, ka ļoti grūti restaurēt kaut vai aptuvenu notikumu secību. Epizode ar Boorči un aizdzītajiem zirgiem varēja būt arī pirms taičiutu gūsta, it sevišķi, ja ņemam vērā, ka taičiutu gūsta laikā Temudžins jau bijis četru dēlu tēvs. Savukārt Slēptā vēsture saista Bōrča parādīšanos nukeru vidū ar Temudžina precībām: pieaugušais Temudžins kopā ar Beļgutaju, devās pie Dai-sečena pēc savas līgavas, kura jau bija izaugusi, un atveda viņu uz savu ailu pie Sunguras upes, Guleļgu. Tikai apprecējies, viņš kļuva par pilntiesīgu aila vadoni. Bortes māti Cotanu mājup pavadīja Beļgutajs un Bōrče. Spriežot pēc avotiem, tūdaļ pēc precībām Temudžins sāka intensīvi meklēt stiprus sabiedrotos, lai nostprinātu savu ailu un izvairītos no tā iznīcināšanas vai pakļaušanas. Bortei pūrā bija līdzi lielisks melns sabuļādas kažoks. Temudžins to tūdaļ aizveda kā dāvanu sava tēva asinsbrālim (anda) keraītu Tōril-hanam.
Keraīti tobrīd bija viena no spēcīgākajām ciltīm stepē. “Tai laikā un tajās robežās viņiem bija liels spēks un varenība, salīdzinot ar citām ciltīm. Līdz viņiem bija atnākusi Jēzus balss - lai slavēts Tas, - un viņi pieņēma tā mācību”. Tooril-hans pieņēma dāvanu un piekrita kļūts par Temudžina sabiedroto (no vecākā pozīcijām) un palīdzēt tam veidot ulusu. Redzot keraītu hana labvēlību, Temudžinam sāka pievienoties pirmie nukeri ¬ Dželme, Muhali, Bugu, Tunge, Haši, Borohuls u.c. Zināmā mērā viņa nukeri bija arī brāļi Beļgutajs un Hasars. Ne velti Temudžins esot vairākkārt teicis: “ar Beļgutaja zobenu un Hasara loku mēs varam sagraut visu savā ceļā”. Muhali tēvs “uzskatīja sevi par kaimiņu un radinieku, un tāpēc bija Taiczu padotais”. Muhali citu vidū izcēlās ar prātu, mērķtiecību, veiklību un izcilu šaušanas prasmi ar loku. Par Borohulu zināms, ka viņs bijis pirmais Temudžina tūkstošnieks, taču visai drīz kritis kaujā. Skaidrs, ka katram no viņiem bija savi iemesli kalpot Temudžinam, taču tāpat skaidrs, ka viņi visi ļoti cienīja to dēļ viņa izcelsmes un kaut kādām personības īpašībām. Taču ielākā daļa no viņiem bija bez ietekmes stepē, savas dzimtas pamatušie vai izraidītie - individuāli karotāji, stiprās gribas vīri - kas pievienojās Temudžinam laikā, kad tas bija niecīga aila vadonis. Raksturīgi, ka vecās mongoļu dzimtas pret Temudžinu izturējās rezervēti, bet ap viņu pulcējās visi margināļi, kuri nespēja iekļauties tradicionālajās sabiedrības struktūrās.
Taču šķiet, ka kādam varēja arī nepatikt nomaļā aila jaunā vadoņa biedrošanās ar keraītiem: tūdaļ pēc visai veiksmīgajām sarunām ar Tōril-hanu Temudžina ailam uzbruka 300 merkitu jātnieku, kurus vadīja Čiledu vecākais brālis Tohta-beks. Negaidīti pārsteigts, Temudžins ar saviem pāris nukeriem paspēja vienkārši aizbēgt, taču viņa sievu Borti aizveda gūstā. Ails bija izpostīts, ganāmpulki aizvesti – viņš palika tikai ar dažiem nukeriem un tiem saimes ļaudīm, kurus merkiti nemaz nevēlējās gūstīt, t.i. večukiem. Varētu likties dīvaini, ka 300 merkitu jātnieku iedrošinājās veikt reidu mongoļu teritorijā vairāku simtu kilometru dziļumā un uzbrukt to bijušā vadoņa apmetnei, taču jāatceras kā 20 gadus pirms tam mongoļi reaģēja uz sava Amagaj-hagana nāvi: bērēs pamatīgi piedzērās, ievēlēja jaunu hanu un devās medībās... bet pēc Jesugaj-bātura nāves aplaupīja tā atraitnes. No tādiem ienaidniekiem neviens nebaidījās. Tomēr Temudžinam merkitu postošais uzbrukums izvērtās par necerētu veiksmi – nu bija oficiāls iemesls griezties pie Tōril-hana lai lūgtu tā palīdzību. Tūdaļ Temudžina brāļi ar šādu lūgumu devās pie keraītiem un saņēma pozitīvu atbildi.
Tas notika čūskas gadā (573. gadā pēc hidžras, jeb 1177./78. gadā, kad Temudžinam, kā liecina Rašids ad-Dins, bija 22-23 gadi; pēc citiem aprēķiniem karagājiens notika 1184. gadā (balstoties uz Ugedeja dzimšanas datējumu). Savukārt mongoļu vēsturnieks Sandags šo karagājienu datē ar 1188. gadu. Līdz ar to, atkarībā no iespējamā Temudžina dzimšanas gada, viņš varēja būt 29(33), 22(26) vai 17(21) gadus vecs. Tōril-hans piekrita doties karagājienā ar diviem tumeniem karavīru, bet lika pierunāt piebiedroties arī Džamuha-sečenu. Džamuha tai laikā vadīja lielāko daļu mongoļu un Rašids ad-Dins to raksturo kā “ārkārtīgi gudru un viltīgu” vadoni, kāpēc to arī dēvēja par „sečen“. Tieši Džamuhu Tōril-hans ierosināja par apvienotā karaspēka virsvadoni, kuram jānosaka satikšanās vietu un karagājiena virzienu. Ir zināms, ka Temudžins šajā karagājienā vadīja divus tumenus karotāju, taču, kā raksta Hambiss “no esošajiem avotiem nevaram saprast ¬ kur Temudžins ņēmis šim karagājienam karaspēku, kurš pēc sava lieluma atbilst Tōril-hana diviem tumeniem un Džamuhas diviem tumeniem”. Es domāju, ka visdrīzāk Temudžina nukeriem pievienojās karavīri no radinieku ailiem, kas netālu klejoja un, tā kā karagājiens formāli tika rīkots Temudžina dēļ (ko zināja visi tā dalībnieki), Džamuha un Tooril-hans nodeva tā pakļautībā kādus savus jātniekus, lai vismaz izskata pēc Temudžins līdzinātos viņiem ¬ nevar taču divi hani doties karagājienā prasta arata dēļ. Kas lika Džamuham piedalīties šajā karagājienā: vēlme palīdzēt savam paputējušam radiniekam un bērnības draugam; vēlme gūt kara laupījumu un iedragāt merkitu spēku (pārāk stipri un kareivīgi kaimiņi nekad nav vēlami); vai tas, ka pēc tā laika diplomātiskajiem priekšstatiem viņš zināmā mērā bija Tōril-hana vasalis ¬ “jaunākais brālis”? Raksturīgi, ka līdz šim gadījumam ne Tōril-hans, ne Džamuha neizrādīja nekādu interesi par Temudžina grūtībām.
Karagājiens izdevās perfekti: apvienotais karaspēks “kā caur dūmu atveri” ielauzās pārsteigto merkitu apmetnē (kuri pat iedomāties nespēja, ka Temudžins varētu savākt vairāk kā pārdesmit vīrus) un to nopostīja, un Borti atbrīvoja. Pats Tohta-beks, būdams medībās un izlūku brīdināts, izbēga. Viss viņa uluss glābās lejup gar Selengu. Visu ceļu tos vajāja uzvarētāji, “dzenot, nogalinot un gūstot bēgļus”. Kā liecina Rašids ad-Dins, Temudžins “pavēlēja, lai nevienu merkitu neatstātu dzīvu, bet gan visus nogalinātu, jo merkitu cilts bija dumpīga un kareivīga un ne reizi vien ar viņu bija karojusi”. Karagājiens beidzās pie Ononas un Selengas satekas. Tōril-hans devās atpakaļ uz savu ordu, bet Temudžins palika dzīvot kopā ar Džamuhu Horhonoh-Džutur ordā.
Visai interesanta ir vēl kāda nianse: Beļgutaja māte (Jesugaja otrā sieva) Sočihela, kura bija aizvesta gūstā kopā ar Borti, nezin kāpēc nepriecājās par atbrīvošanu, bet kopā ar merkitiem bēga no mongoļiem. Savu rīcību viņa motivēja ar to, ka viņai esot kauns “raudzīties acīs bērniem”, kuri “tapuši par haniem”, bet viņa guļ ar prastu merkitu, kurš pirms mēneša to sagūstījis. Kas par melīgu sievišķi! Ne nu Beļgutajs kļuva par hanu, ne viņa iemīļoja tik īsā laika sprīdī savu nolaupītāju! Bet “kauns raudzīties acīs”, visticamāk, bija tāpēc, ka bez kāda bordžigina palīdzības merkiti nebūtu tik pēkšņi atraduši to apmetni un pārsteiguši tos negaidot...
Liekas, ka šo notikumu apraksts vispilnīgākais ir Slēptajā vēsturē, jo gan Juaņši, gan Šenuciņdženlu par dinastijas dibinātāja sievas gūstu vispār nepiemin. Slēptā vēsture liecina, ka Borti bija atdevuši Čiledu jaunākajam brālim Čilčeru. Savukārt Rašids ad-Dins, kaut arī to piemin, taču uzreiz “izņem to no notikumu aprites”:¬ merkiti gan sagūsta, bet tūdaļ atdod to Tōril-hanam, kurš aizsūta Borti tās vīram ¬ bet jau mājupceļā viņai piedzima Džoči („džoči“ nozīmē “viesis”).

Briedums
Domājams, ka pēc merkitu sagrāves arī Temudžins tika pie visai krietnas kara laupījuma daļas. Līdz ar to varētu domāt, ka viņš ir sasniedzis pat vairāk nekā varēja vēlēties: ir iegūti divi spēcīgi sabiedrotie, krietni uzlabots aila materiālais stāvoklis (kas veicina jaunu nukeru pievienošanos), sieva ir atgūta, negods atriebts, ienaidnieki sagrauti – nu var sākt mierīgi nostiprināt ailu un droši dzīvot Tōril-hana aizvēnī. Taču nē. Pilnīgi nesaprotamu iemeslu viņš kopā ar saviem ļaudīm palika pie Džamuhas tā apmetnē un nodzīvoja tur pusotru gadu.
Tas bija viens no interesantākajiem un bīstamākajiem Temudžina dzīves posmiem ¬ viņš daudz vairāk nekā jebkad atradās “uz naža asmens”. Jebkurā brīdī, ja Džamuham kas neiepatiktos, tas varētu likt Temudžinu nogalināt un tā īpašumu atņemt. Diezgan grūti tā dzīvot, pārdomājot katru savu vārdu un katru soli. Hambī attiecina to uz 1184. gadu un norāda, ka Temudžins nesēdēja rokas klēpī salicis ¬ viņš, kā liecina avoti, “dāvinājis ļaudīm drēbes (..) dāvinājis tiem zirgus,” utt. Vārdu sakot ¬ klasisks Public relations, jeb sava pozitīva imidža radīšana – piekritēju un atbalstītāju vervēšana. Kā vēsta Slēptā vēsture, viņi dzīvoja kopā pusotru gadu (pēc Lubsana Danzana, vienu gadu un “daļu nākošā gada”), un tad piepeši pašķīrās, katrs ar saviem vīriem devās uz savu pusi. Un izrādījās, ka ne velti Temudžins riskēja un dzīvoja šo pusotru gadu sava varenā radinieka apmetnē. Daudzi nukeri, noijoni un pat Džamuhas tuvinieki pameta viņu un pievienojās Temudžinam. Līdz ar to, pirmo reizi tas vairs nebija maza aila vadonis, bet gan tam parādījās savs uluss un karavīri. Kā Temudžins to spēja paveikt tikai pusotra gada laikā, nav zināms, taču viņš pameta Džamuhu ne kā patriekts nabaga radinieks, kuram tik vien bija kā kādreizējā tēva slava, bet gan kā sava ulusa vadonis, kurš var kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar jebkuru stepes noijonu, hanu, sečenu, bāturu utt.
Skaidrs, ka tā bija Temudžina un Džamuhas noijonu vienošanās. Viņš pārvilināja tos savā pusē gan izdalot merkitu kara laupījumu, gan (iespējams) apsolīdams bagātīgu laupījumu nākotnē u.c. privilēģijas. Izvēle krita uz Temudžinu, domājams, pateicoties tā izcelsmei un personības īpašībām - viltībai un prātam, - bez tam Temudžinam pašam nebija tik liela vara (atšķirībā no Džamuhas), lai tas kā varētu ierobežot noijonu autonomiju. Līdz ar to mongoļu aristokrātija, kā viņiem pašiem šķita, veica ideālu izvēli: par hanu ievēlēja vadoni, kurš kara gadījumā var lieliski vadīt apvienoto noijonu karaspēku, bet miera gadījumā nespēs jaukties un ierobežot to personīgo varu. Tie nolēma pasludināt Temudžinu par savu hanu, acīmredzot, noslēdzot ar to vienošanos (kā tas tai laikā bija pieņemts), kas reglamentēja hana un noijonu savstarpējās attiecības un pienākumus. Tie bija visai vienkārši, jo mongoļu noijoniem un nukeriem kopīgs hans bija nepieciešams, lai savāktu to spēkus tikpat spēcīgā dūrē kā tas bija keraītiem, tatāriem, naimaniem u.c. stepes tautām. Drošību, bagātu kara laupījumu un slavu varēja nodrošināt tikai ar Debesu harismu apveltīts, gudrs, drosmīgs un karā veiksmīgs hans. Arī aratiem hans bija nepieciešams, jo tieši viņš un tā nukeri varēja uzturēt mieru un pasargāt tos no kaimiņu uzbrukumiem (bet tai laikā laupīšanas uzbrukumi gan lieli, gan mazi, bija visai izplatīta parādība). Tā Temudžinu izvēlēja par hanu Hara-Džerkenā, pie Sanguras upītes netālu no Koko-nūr ezera (nesajaukt ar Koko-nūr ezeru Tibetas ziemeļaustrumos). Kā vēsta leģenda, noijoni Altans un Hučars (no bordžiginiem), kā arī Sača-beki un Taiču no čurki cilts (visi t.s. „dzimušie hani“) ieradās pie viņa un paziņoja:
“Mēs nolēmām tevi iecelt par hanu. Kad Temudžins kļūs par hanu, cīņās ar daudzajiem ienaidniekiem mēs būsim pirmie tā karaspēka rindās, un ja sagūstīsim mēs daiļas meitenes un sievas vai labus zirgus, tad atdosim tos tev. Medībās mēs iesim agrāk par citiem un pusi no nomedītajiem zvēriem atdosim tev. Ja mēs karā pārkāpsim tavas pavēles, jeb miera laikā tev kaitēsim, tad atņem mums mūsu sievas un mantu un atstāj mūs neapdzīvotā tuksnesī.“ Tā patiešām bija izvēle un, ja Temudžins nebūtu izveidojis labas attiecības ar šiem noijoniem, iespējams, viņu par hanu neviens tā arī neievēlētu. Vēlāk, kad Altans un Hučars pārgāja Džamuhas pusē, Temudžins viņiem pārmeta: “Vai jūs gatavojieties mani pamest atklāti, jeb ar viltu? Tev, Hučar, kā Nekun-taiči dēlam mēs piedāvājām kļut par hanu, taču tu pats atteicies. Un te, Altan, mēs piedāvājām: Hutul-hans valdīja pār mums visiem. Tad kļūsti tu par mūsu hanu, gluži kā tavs tēvs. Taču tu atteicies.” Kā redzam, Temudžins nebija tas dižciltīgākais noijonu vidū un tika brīvprātīgi ievēlēts, jo militāra spēka, lai patvarīgi kļūtu par hanu, tam nebija. Pēc Š.Sandaga un Haņžuliņa aprēķiniem, Temudžinu ievēlēja par hanu 1189. gadā, Hambī datēja ar 1190. gadu. [Hambiss, 60.lpp.] Attiecīgi, ja balstamies uz Rašid-ad-Dinu, tad viņu ievēlēja par hanu 1180. gadā, bet, ja atzīstam, ka karagājiens pret merkitiem noticis 1184. gadā – tad 1186. gadā. Datējumi atšķiras vidēji par 10 gadiem. Slēptā vēsture gan apgalvo, ka tad Temudžins saņēmis arī titulu „Čingiz-hans“, taču pārējie avoti par to klusē.
Un tā Temudžins, kļuvis par hanu, pacēla pats savu karogu (tuga – gara cilts sargātāja simbols) un sāka veidot pats savu ulusu. Haņžuliņs norāda, ka pirmo Temudžina ulusu pamatā veidoja kā zvēresta savienību kijatu aristokrātijas pārstāvji, un katram bija paredzēts savs statuss. Lielākā daļa pētnieku atzīst, ka, lai cik grūti būtu datēt paša Temudžina vecumu, savu pirmo ulusu viņš izveidoja 1189. gadā. Tas bija “mazs uluss”, izvietojies Kerulenas upes augštecē. Taču ir visai neskaidrs jautājums ¬ ko XII gs. varēja saukt par “mazu ulusu”, un ko ¬ par “lielu ulusu”. Ir ziņas, ka Temudžina ulusā bija 13 kureņi un 3 karaspēka tumeni. Pirmo kureņu veidoja viņa mātes Oelunas ļaudis un radinieki, otro ¬ pašā Temudžina ļaudis un radinieki, 2 kureņus veidoja nirunu cilts karavīri un aristokrāti, bet pārējos ¬ kijatu karavīri un aristokrāti. Raksturīgi, ka viņa uzticamie un pārbaudītie nukeri ieņēma augstākus amatus, nekā radinieki (kas bija kas jauns stepē). Par karaspēka vadītājiem iecēla Bōrču un Dželmi, aiz viņiem nāca seši augstākie karaspēka komandieri: trīs horči,¬ lokšāvēji (to skaitā arī Bōrču jaunākais brālis Ogolai-čerbi) un trīs “zobena nesēji” (to skaitā Temudžina jaunākais brālis Hasars). Četrus nukerus iecēla par izlūkiem-ziņnešiem, kuri pakļāvās Temudžinam personīgi. Avangardu uzticēja komandēt Subetai-bāturam (vēlāk pats izcilākais Čingiz-hana karavadonis, nācis no “mongol urjanhat” medniekiem, izcils cīņas mākslu pratējs). Redzam (visai tradicionāli mongoļiem) bija trīs pienākumu grupas: pirmā ¬ ordas un hana apmetnes administratīvais aparāts; otrā ¬ ulusa saimniecības pārziņāšana; trešā ¬ militāro spēku vadība. Kopumā viņa uluss tika izveidots visai tradicionāli (interesanti, ka tika izveidota īpaša „darhatu“ kārta, kuri bija atbrīvoti no visiem nodokļiem un tiem nevajadzēja dalīties ar citiem kara laupījumā un medību trofejās; tos nesodīja par virkni pārkāpumu un tiem bija brīva pieeja jebkurā laikā pie hana).
Tōril-hans, uzzinājis par Temudžina panākumiem, apsveica savu vasali. Acīmredzot viņš nesaskatīja Temudžinā sāncensi un pat cerēja gūt no tā kādu labumu (visai drīz patiešām viņam nācās izmantot savu sabiedroto, kad naimani to sakāva un patrieca to no viņa teritorijas). Savukārt Džamuha nekādu sajūsmu neizrādīja, un pat nepieņēma Temudžina sūtņus Altanu un Hučaru. Šķiet, sava ulusa izveidošana un vairāku dzimušo hanu pāriešana pie jaunā hana nozīmēja, ka sākās cīņa par vienota Hamag mongol ulusa atjaunošanu. Taču ticamāk, ka Temudžins, būdams apveltīts ar skaidru saprātu, apzinājās sava ulusa nestabilitāti, un centās nevis pakļaut sev visas mongoļu ciltis, bet gan tikai nostiprināt ar dāvanām un sabiedroto piesaistīšanu necerēti iegūto hana varu un ulusu.
Savukārt Džamuha, acīmredzot, saskatīja Temudžinā bīstamu sāncensi (jāņem vērā, ka Temudžina uluss pamatā komplektējās no tiem, kas bija pametuši Džamuhu), jo tieši viņš pirmais atrada iemeslu konflikta uzsākšanai. Viņa jaunākais brālis Taičars tika nogalināts, mēģinot nolaupīt Temudžina zirgu tabunu. Džamuham nācās atriebt brāli un uzbrukt Temudžinam. Kauja notika Dalan-Baldžutahā, pie Gulegu kalnu grēdas, starp Senguras izteku un Ononas augšteci. No katras naidīgās puses tajā piedalījās aptuveni 30000 jātnieku. Slēptā vēsture apgalvo, ka cīņa bijusi ļoti asiņaina, un Temudžinam nācies sakautam bēgt. Rašids ad-Dins vēsta, ka Temudžins pilnībā sagrāvis pretinieku. Arī Šenuciņdženlu apgalvo, ka Džamuha ticis sakauts. Neraugoties uz šīm pretrunām visi pētnieki atzīst, ka drīzāk gan kaujā cieta sakāvi Temudžins un tā uluss ticis sagrauts un izklīdināts.
No šī brīža sākas kāds viņa dzīves posms, kas ir visai noslēpumains, līdz ar to interesants: starp kauju, kad Temudžinu sakāva Džamuha (ne vēlāk par 1187. gadu), un precīzi zināmo Temudžina karagājienu pret tatāriem 1196. gadā, ir desmit gadus ilgs starpposms, par kuru avoti spītīgi klusē. Par šo gadu grūtībām tikai mazliet liek nojaust Rašids ad-Dins: “Tajos gados Čingiz-hans pārcieta daudz nelaimju un pāridarījumu no taičiutiem un citiem jaunākiem un vecākiem radiniekiem, tāpat kā no džurjatu, merkitu, tatāru un citām ciltīm. Dažādas ciltis viņu ne vienu reizi vien sagūstīja, un viņam nācās dažādiem veidiem bēgt no gūsta.” Račnevskis raksta: “Acīmredzot kaut ko Temudžina dzīvē sāka noklusēt, un šis kaut kas bija tabu gan laikabiedriem, gan pēctečiem, kaut vai tā iemesla dēļ, ka grautu pasaules iekarotāja reputāciju”.

JUKU LAIKS
Lielākā mīkla Temudžina biogrāfijā
Skaidrs ir viens: Temudžins sadursmē ar Džamuhu cieta sakāvi, pie tam tik smagu, ka uz desmit gadiem bija “izsists no sedliem”. Uluss bija izjucis, īpašums zudis. Uzticami palika tikai daži nukeri un radinieki. Kur Temudžins dzīvojis šai laikā, avoti nemin. Loģiski spriežot ¬ nekādas perspektīvas. Varētu Temudžinu aizmirst, kā to esam darījuši ar daudziem desmitiem mongoļu vadoņu pirms un pēc viņa.
Taču notiek brīnums! Pēc 1195. gada Temudžins atkal parādās uz politiskās skatuves. Viņam nezin no kurienes ir uzradušies līdzekļi ar ko piesaistīt karavīrus, ganāpulki, manta un konkrēta tālākas darbības programma. Viņam vienā mirklī sāk pievienoties nukeri un veseli klani (bet zaudētājam un nabagam, kā zināms, neviens nepievienojas). Pie tam raksturīgi, ka tieši šajā brīdī parādās viņa doktrīna par Stepes, bet pēc tam visas pasaules iekarošanu. Tam Temudžinam, ko mēs pazīstam pirms liktenīgās kaujas ar Džamuhu, nekas tāds pat prātā nevarētu ienākt. Viņš tomēr bija nabadzībā (priekš hana dēla) audzis, neizglītots, un labākajā gadījumā aptuveni zināja tuvākos stepes ulusus un ciltis. Taču tagad nez no kurienes parādās visai zinošs, bagāts un tālredzīgs stratēģis – šķiet, ka pilnīgi cits cilvēks!
Vienīgais loģiskais izskaidrojums, ka pēc sakāves Temudžinam nācās kopā ar uzticamākajiem nukeriem glābties tur, kur neviens nebija ieinteresēts viņu nogalināt (jo neuzskatītu par bīstamu) un kur varētu rast atbalstu cīņā pret Džamuhu. Iespēju nebija daudz. Tōril-hans, Temudžina sabiedrotais, pats bija smagi cietis cīņās ar naimaniem, un slēpās ārpus sava ulusa teritorijas Sisja impērijā. Septiņupe bija pārāk tālu un nevarēja zināt, kā tur uzņemtu nomadus, kas vienmēr apdraudzējuši tirdzniecības ceļus. Vienīgā vieta, kur atbalstīja jebkuru šķelšanos mongoļu starpā bija džurčeņu Dzjiņ impērija. Šai versijai par labu runā Džaohuna liecība, ka Temudžins desmit gadus ir sabijis Ķīnā: “Čingizs jaunībā bija dzjiņu verdzībā, un tikai pēc desmit gadiem tam izdevās izbēgt”. Šķiet, ka šai gadījumā Džaohuns “velk deķīti uz savu pusi”, uzskatot, ka barbaru vadonis var dzīvot Ķīnā tikai kā gūsteknis. Šai gadījumā (tāpat kā daudzos citos) impērija bija ieinteresēta atbalstīt šķelšanos un savstarpējos karus Stepē, tāpēc visticamākais, ka tieši tur viņam deva patvērumu un atbalstu, līdz ap 1195. gadu Temudžins varēja atgriezties stepē un atjaunot savu ulusu.
Ir skaidrs, ka ienaidnieku sakauts nomadu vadonis (kaut arī pēc titula jau hans) pēc desmit gadu slapstīšanās piepeši var saņemt tik daudz līdzekļu, lai viena gada laikā atjaunotu savu ulusu un vēl piesaistītu lielu skaitu jaunu atbalstītāju un karavīru (kā zināms, neviena armija nevar pastāvēt bez naudas ieguldījumiem ¬ tie vajadzīgi zirgu, ieroču un pārtikas iegādei, karavīru uzturēšanai un atalgošanai utt.), tikai no ārienes. Temudžinam bija tikai divas iespējas ¬ vai nu no Dzjiņ impērijas kases, vai kāda cita avota (kam būtu pietiekami daudz brīvu naudas līdzekļu, un kas būtu ieinteresēts, lai stepi apvienotu vienā veselumā viens hans). Impērija bija ieinteresēta militāri un materiāli atbalstīt ne pārāk stipru pretendentu, lai ar tā palīdzību novājinātu spēcīgākos un līdz ar to impērijai bīstamos barbaru ulusus.
Pie impērijas ierēdņiem Temudžins varēja desmit gadu laikā apgūt stratēģiju un karaspēka vadīšanu (ne velti tikai tagad sākās viņa fenomenālo militāro uzvaru virkne), valsts pārvaldes organizēšanu (tieši tagad Temudžins pilnībā reformēja karaspēka struktūru, tiesvedību un valsts administratīvo aparātu), taču nezin vai impērijas ierēdņi kāda bēguļojoša barbaru cilts vadoņa dēļ īpaši svaidītos ar naudu. Pat ja naudas līdzekļi tika piešķirti, to lielākā daļa drīzāk gan iestrēga ierēdņu kabatās (kas raksturīgi ierēdņiem visos laikos un valstīs).

Hipotēze par rāhdanu iespējamo lomu
Taču ņemsim vērā, ka tai laikā bija vēl viens spēks, kam bija pietiekami daudz brīvo naudas līdzekļu un kas bija ieinteresēts Stepes nomadu „nomierināšanā“ – ¬ tie bija t.s. rāhdāni (no persiešu rāh ¬ - “ceļš”, un dān ¬ - “zināt”).
Kā raksta N.Gumiļovs jau sākot ar VII gs. vidu, pēc kalifāta sabrukšanas un Abasīdu nākšanas pie varas Bagdādē, šis tirgotāju korporāciju „kartelis“ pārņēma karavānu tirdzniecības monopolu starp Ķīnu un Eiropu. Šī tirdzniecība bija fantastiski izdevīga, jo veda nevis plaša patēriņa preces, bet gan greznuma priekšmetus, dārglietas, garšvielas. Ja lietojam XX gs. analoģijas, tad pēc saviem ienākumiem tā atbilda mūsdienu valūtas operāciju vai starpvalstu narkotiku tirdzniecības ienākumiem. Tikai šādi superienākumi sedza ceļa izdevumus no Eiropas uz Ķīnu, trases uzturēšanu (kur visa ceļa garumā virs ūdens avotiem cēla aku kupolus, ceļa rādītājus, karavānu apmetņu vietas, visu šo infrastruktūru pilnveidoja un uzturēja). Skaidrs, ka tas nav pa spēkam vienam vai vairākiem tirgoņiem (pat ja tie ir ļoti bagāti). Tāpēc arī rāhdani nebija vis maza tirgoņu grupa, bet vairāku reģionu tirgotāju ģilžu apvienība ¬ tiem laikiem milzīgs kartelis, kura centrs bija Hazārijā (pašā tirdzniecības ceļu krustpunktā) un kura locekļus vienoja finansiāla un daļēji arī etniska interešu kopība. X gs. bija jau izveidota plaši sazarota tirdzniecības ceļu sistēma, kas savienoja Eiropas dienvidaustrumus un ziemeļus ar Vidusāziju un tālāk ar Ķīnu.
Taču situācija mainījās X-XI gs. mijā, kad Kijevas kagans Svjatoslavs sagrāva un izlaupīja Hazāru kaganātu, Vidusāzijā un Mazāzijā seldžuku iekarojumi gandrīz pilnībā sagrāva esošo komunikāciju sistēmu un tur sākās juku un karu laiks, savukārt Bizantijas grieķu tirgotāji panāca sev tirdzniecības monopolu Vidusjūras austrumdaļā, nepieļaujot citu tirgotāju ģilžu darbošanos. Rāhdāniem palika Rietumeiropa (kur Karolingi un Spānijas musulmaņu valdnieki tos protežēja), Fatimīdu Ēģipte un Āzija, bet izveidotā tirdziecības plūsma no Austrumiem uz Rietumiem tika pārrauta. Protams, šie tirgotāji varēja nodarboties ar sīko vietējo tirdzniecību vai sākt audzēt rāceņus, taču šķiet, tie nebija noskaņoti sākt nodarboties ar sakņkopību. Tiem bija pietiekami daudz līdzekļu un zināšanu, lai varētu aktīvi iejaukties starptautiskajā politikā (ko tirgotāji centušies darīt visos laikos).
Tā XII gs. sākās notikumu virkne, kuru hronoloģiskā secība un mērķi liek domāt, ka te ir kas vairāk par vienkāršu sakritību, bet pieļaujama vismaz lokālā mērogā gana mērķtiecīga darbība, jo to rezultātā Āzijas-Eiropas tirdzniecības ceļu virzienā tika likvidēti vairāki politiskā saspīlējuma reģioni, likvidēta mazo un grūti kontrolējamo sīkvalstiņu virkne (kuru robežmuitas un iekšējie konflikti tikai apgrūtināja veiksmīgu tirdzniecību) un izveidota politiski monolīta teritorija starp Austrumiem un Rietumiem ¬ tika atjaunota un pat uzlabota tirdzniecības ceļu sistēma.
Rietumeiropas sāka zem krusta karu karoga strauju ekspansiju Levantē, likvidējot Bizantijas tirdzniecības monopolu šajā reģionā un izveidojot Mazāzijā un Palestīnā savas valstis, kuras tieši robežojās ar musulmaņu pasauli. Bagdādes kalifs apvienoja visas teritorijas līdz Vidusāzijai, kur Horezmas šahs izveidoja otru lielvalsti, kas jau robežojās ar Ziemeļķīnas Sisja impēriju. Kijevas kaganāts sadalījās 8 kņazistu konfederācijā, kuras vairs nespēja veikt saskaņotu ekspansiju Kaspijas jūras virzienā, bet rīvējās savā starpā (un, lai uzturētu pietiekami spēcīgu karadraudzi, visiem šiem kņaziem bija nepieciešams tirgotāju korporāciju atbalsts).
Tirdzniecības ceļu tīkls un pati starptautiskā tirdzniecība pakāpeniski atjaunojās, taču to vēl krietni traucēja grūti prognozējamais horezmšaha un Bagdādes kalifa konflikts, visai nelabvēlīgā karakitaju valsts, kuru šķērsoja Lielais Zīda Ceļš, kā arī situācija Ķīnā, kur tirgotājiem visai labvēlīgās tangutu Sisja un ķīniešu Dienvidu Sun impērijas spaidīja starp tām esošā visai kareivīgā un tirgotājiem nelabvēlīgā džurčeņu Dzjin impērija. Bet izmantot ziemeļu ceļus caur Lielo Stepi bija riskanti, jo to apdzīvojošās ciltis bija barbariskas, neprognozējamas un ne pārāk cienīja tirgotājus. Ja stepe kļūtu tirgotājiem droša, Horezma un Bagdāde dzīvotu mierā, Vidusjūras austrumu ostas būtu drošas, bet tirgotājus ierobežojošā Dzjin impērija tiktu likvidēta, tad visu kontinentu pārklātu vienots tirdzniecības ceļu tīkls, un nekas netraucētu palielināt preču un naudas plūsmas apgrozījumu.
Lai panāktu šādu situāciju, bija jālikvidē Bizantijas grieķu monopolu Vidusjūras austrumos un jāpārņem piekrastes ostas, kas kā pēc burvja mājiena notika, sākoties sākumā visai veiksmīgajai krusta karu virknei (beigās pat izpostot Konstantinopoli). Karakitaju valsti neitralizēja piepešā horezmšaha ekspansija, un tās krišana bija tikai laika jautājums. Savukārt horezmšaha un kalifa pretstāve nonāca „pata“ situācijā un izveidoja spēku līdzsvaru (kur katru no spēkiem varēja ietekmēt, piedraudot atbalstīt pretinieku). Vienīgais kavēklis Lielā Zīda Ceļa uzplaukumam bija Dzjin impērija, kurā tirdzniecības iespējas bija pakļautas striktai varas kontrolei, kā arī Ķīnas sašķeltība trijās savstarpēji naidīgās lielvalstīs. Vēsture rādīja, ka šādos gadījumos Ķīnu vienmēr apvienoja ziemeļu barbari, to iekarojot un visai ātri asimilējoties. Ja kāds vēlētos mainīt šo situāciju, tam bija nepieciešams atrast kādu pietiekami talantīgu, bet neietekmīgu (tātad manipulējamu) nomadu vadoni, kurš nebūtu ļoti dižciltīgs un pārāk saistīts ar veco aristokrātiju (tas uzturētu pastāvīgu vecās cilts aristokrātijas opozīciju), un kurš pie varas varētu nākt tikai ar tirgotāju finansiālu palīdzību, bet valsti varētu pārvaldīt tikai ar padomdevēju palīdzību. Attiecīgi, būtu par to pateicīgs un saprastu, ka bez regulāriem rāhdanu kredītiem pie varas ilgi nenoturēties. Skaidrs, ka tas nav pāris gados īstenojams stratēģiskais projekts, bet, ja ir pietiekami finansiālie līdzekļi, tas bija realizējams – vēsturē zināmi pat daudz sarežģītāki un ilgtermiņā tālāk plānojami stratēģiskie plāni (pie tam jāatceras, ka laika izjūta tai laikā bija daudz lēnāka ¬ ko sāka tēvs, to turpināja dēls un pabeidza mazdēls).
Protams, tie ir tikai pieņēmumi, kuriem tiešu apstiprinājumu avotos nav, tikai pati notikumu secība saskanēja ar šo hipotētisko shēmu.

CĪŅA PAR VARU STEPĒ
Ulusa atjaunošana
Pēc desmit gadu mistiskas prombūtnes - nav zināms, Centrālāzijā, Sisja vai Dzjin robežās, - 1195. gadā Temudžins atkal parādījās uz politiskās skatuves. Viņa prombūtnes laikā tā orda tika pārdzīvojusi ļoti grūtu periodu. Kaut arī Hasars bija drosmīgs karavīrs, taču šķiet, bez vadītāja un organizatora dotībām – padotie vairāk klausīja Altanu un Hučaru. Uluss palēnām bija izklīdis, daudzi klani pievienojušies spēcīgākiem vadoņiem un, Temudžinam atgriežoties no trimdas (vai gūsta?), no 13000 jātnieku bija palikuši 2600 vīri. Taču tagad Temudžinam nezin no kurienes bija uzradušies līdzekļi ar ko apbalvot uzticību saglabājušos karavīrus, iepirkt ieročus, lai tos apbruņotu, iepirkt ganāmpulkus. Viņam uzreiz sāka pievienoties jauni nukeri, klani un pat veselas ciltis noijonu vadībā, kas it kā vien būtu gaidījuši viņa atgriešanos (kā zināms ¬ izputinātam zaudētājam neviens nepievienojas).
1196. gadā Temudžins jau bija savas ordas priekšgalā un palīdzēja Tōril-hanam (kuru 1195. gadā naimani bija patriekuši no keraītu zemes) atgriezties tronī. Tūdaļ pēc tam abi hani, saveduši kārtībā savu karaspēku un ulusu saimniecību, uzreiz devās uz dienvidiem palīgā Vanjaņsjana vadītajam Dzjin ekspedīcijas korpusam, kurš bija iebrucis stepē un pie Kerulenas upes sakāvis tatārus. Tatāri bēga uz Uļdzas upes pusi, un viņus vajāja džurčeņu avangards Vanjaņaņgo vadībā. Apvienotā Temudžina un Tōril-hana armija pievienojās ķīniešu karaspēkam pie Uļdzas upes un 1196. gada maijā vai jūnijā ielenca tatārus, kuri pēc asiņainas kaujas tika pilnībā sagrauti. Uzvarētāji sagrāba tatāru ganāmpukus un mantu, kur visa cita vidū ieguva arī sudraba šūpuli un pērlēm izšūtu segu. “Tā kā šādu priekšmetu mongoļiem tai laikā bija maz, to uzskatīja par ļoti svarīgu ieguvumu un par to uzzināja visi.” Savukārt starp Temudžina gūstekņiem bija arī kāds puišelis, kuram nākotnē bija liela loma mongoļu impērijā – tas bija Šigi-Hutuktu (vēlākais mongoļu impērijas galvenais tiesnesis).
Vanjaņsjans piešķīra Tōril-hanam titulu „van“ (Eiropas ekvivalents var būt “hercogs, princis”), un kopš tā laika avoti viņu dēvē par „Van-hanu“. Savukārt Temudžinam par nopelniem impērijas labā „džauthuri“ titulu (mūsdienās to tulko kā „džaotao“, t.i. imperatora pārstāvis pierobežā un impērijas karaspēka vadītājs, kuram jānodrošina vietējo iedzīvotāju - džao - lojalitāte impērijai un nesaudzīgi jāiznīdē dumpiniekus - tao). Vienlaicīgi Temudžinu iecēla par karaspēka grupējuma - czju - virspavēlnieku (tas bija impērijas karaspēks, ko pierobežā komplektēja no vietējiem iedzīvotājiem un kam bija robežapsardzes funkcijas.
Mūsdienu ķīniešu autori piešķir ļoti lielu nozīmi tam, ka Temudžins saņēmis impērijas titulu. “Izmantojot imperatoru pārstāvoša ierēdņa titulu”, Temudžins, pēc viņu domām, ievērojami paaugstināja savu autoritāti citu mongoļu vadoņu vidū, un viņam bija pat vara pavēlēt citiem haniem imperatora vārdā. Tas, nenoliedzami, ir tiesa. Jāņem vērā, ka lai kāda būtu nomadu cilšu attieksme pret impēriju, tā, nenoliedzami, bija lielākā autoritāte apkārtējo tautu acīs. Pēc tā laika uzskatiem, šāda “atzīšana no visaugstākā” bieži vien ciltsbrāļu acīs padarīja likumīgas jebkuras pretenzijas uz varu. Titula saņemšana no imperatora cēla jebkura vietējā valdnieka autoritāti, bet Temudžinam, kura pozīcijas bija visai nestabilas, tas bija kā medusmaize. Šajā laikā viņu par savu hanu atzina visai neliela mongoļu daļa, un pat tie visai formāli – gluži vienkārši nebija sanācis lielais kurultajs, kurā būtu ievēlēts cits hans.
Atgriežoties mājup ar uzvaru, Temudžins stingru roku ķērās pie varas nostiprināšanas. Pirmie cieta čurkas. Nepiedaloties karagājienā pret tatāriem kopā ar Temudžinu, bija Sača-beks paudis savu attieksmi pret Temudžinu kā pret savu hanu (ko pats bija ievēlējis), taču formālais iemesls bija tas, ka kamēr noritēja karagājiens pret tatāriem, čurki tika uzbrukuši un izlaupījuši kādu Temudžina ordas apmetni. Skaidrs, ka, lai saglabātu savu autoritāti un nepieļautu ko līdzīgu nākotnē, viņam nācās reaģēt. Čurku liktenis bija izlemts – vieni paši tie nespēja turēties pretīm Temudžinam. Tas “iznīcināja to cilti un dzimtu”. Tas bija ļoti svarīgi varas nostiprināšanas procesā, pie tam politiski ļoti sarežģīts lēmums, jo tas bija asinsradinieku klans (čurku ciltstēvs bija Sorhatu-Čurki bija Habula vecākā dēla Okin-Barhaha dēls, t.i. Jesugaja brālēns). Un nu bija skaidrs, ka lai nostiprinātu ulusu, radniecības saites netiks ņemtas vērā.
Šajā laikā politiskā situācija stepē mistiskā kārtā vērtās par labu Temudžinam: pēc 1198. gada Dzjin impērijas karaspēks pārtrauca reidus stepē, un mongoļu stepes austrumu teritorijas pārgāja Temudžina (kā impērijas augstākā vasaļa šajā apvidū) kontrolē. Savukārt Mongolijas rietumos pēc Inanč-hana nāves naimanu valsts sašķēlās (šķiet, ne gluži bez impērijas emisāru intrigu un atbalsta palīdzības) divos ulusos:¬ Bujuruk-hans sāka valdīt Altajā, teritorijas kalainajā daļā, bet Tajan-hans – Melnā Irtiša stepes apgabalos.
1198. vai 1199. gadā Van-hans, Temudžins un Džamuha-sečens ar apvienotiem spēkiem uzbruka Bujuruk-hana ulusam un sagrāva to. Bujuruk-hans ar naimanu paliekām aizbēga uz Jeņisejas augšteci (Kemu). Kad uzvarētāji atgriezās mājup, tiem ceļu aizšķērsoja otras naimanu ordas karaspēks. Keraīti un mongoļi izkārtojās kaujas kārtībā, bet, tā kā jau bija vēls vakars, kauja nesākās un pretinieki, neizjaucot ierindu pārnakšņoja. Naktī, Van-hans un Džamuha, nenodzēšot ugunskurus, pameta pozīcijas, atstājot Temudžinu vienu pret naimanu pārspēku. Kad tas no rīta konstatēja, ka palicis viens, viņš pavēlēja savai ordai ar steigu atkāpties. Taču naimani nesāka vajāt Temudžinu, kurš viņiem bija it kā tuvāk, bet gan dzinās pakaļ keraītiem, pēkšņā uzbrukumā tos sakāva, aizdzina to ganāmpulkus, saņēma gūstā daudz cilvēku (to skaitā Van-hana dēlu Sangumu ar ģimeni). Tā vismaz vēsta avoti. Taču pieļaujams, ka viss varēja būt gluži pretēji: apvienotais karaspēks kopīgi nolēma atkāpties, bet Temudžins pameta savus sabiedrotos vienus kaujas laukā pret naimaniem – kamēr pretinieki noasiņoja cīņās, viņš saglabāja savus spēkus neskartus. Van-hans lieku reizi pārliecinājās, ka nespēj pastāvēt bez Temudžina labvēlības: pēdējā brīdī ieradās Temudžina mongoļu orda, sagrāva jau krietni pagurušos naimanus, un “atdeva” Van-hanam tā ulusu (ar mazu nosacījumu: tam nācās novēlēt savu ulusu mantojumā Temudžinam: Van-hans adoptēja Temudžinu, un atzina viņu par savu vecāko dēlu). Līdz ar to varam konstatēt spēku samēru izmaiņu ¬ kaut arī Temudžins formāli vēl bija Van-hana vasalis, taču reāli viņa spēki bija jau tikpat lieli kā keraītu hanam, bet uluss daudz saliedētāks un stabilāks (šķiet, Van-hans keraītu vidū nebija sevišķi iecienīts ¬ ne velti tie vairākkārt bez cīņas pakļāvās naimaniem). Keraītu un mongoļu kopdarbībā iniciatīvu sāka uzņemties Temudžins, bet Van-hans ar keraītiem nu to atbalstīja kā sabiedrotie.
Hronoloģijas nesakritības, tik raksturīgas Temudžina jaunībai, attiecas arī uz XII-XIII gs. miju. Piemēram, čurku sagrāvi Rašids ad-Dins attiecina uz 1196. vai 1197. gadu, bet Slēptā vēsture – uz 1201.gadu. Kopīgo karagājienu pret naimanu Bujuruk-hanu Rašids ad-Dins datē ar 1199.gadu, bet Slēptā vēsture ¬– ar 1202.gadu, u.tml.
1200. gadā Temudžins un Van-hans kopīgi devās karagājienā pret taičiutiem, kuriem palīgā devās Džamuham pakļautie merkiti (tas liecina, ka Džamuha atklāti neuzstājās pret Temudžinu). Kauja notika pie Ononas un tajā, pēc visa spriežot, piedalījās tikai Temudžina orda (Van-hans tajā brīdi pie Argunas cīnījās pret merkitiem). Šķiet, ka tā ir vienīgā kauja, kurā Temudžins pats cīnījās pirmajās rindās, jo turpmāk viņš nekad nepiedalījās pašā kaujā, priekšroku dodot karaspēka vadīšanai. Kaut arī kauja bija ļoti asiņaina un neviens īsti neguva virsroku, otrā rītā tā neatsākās, jo taičiuti naktī bija pametuši savu nometni ar ievainotajiem un atkāpušies. Savukārt vajāti tie netika, jo Temudžins bija nopietni ievainots kaklā. Starp ievainotajiem gūstekņiem bija arī Džebe, kurš atzinās, ka viņš ir sašāvis šo bultu. Hans novērtēja tā drosmi un atklātību: “Slēpts ienaidnieks nekad neizrāda savu ienaidu. Tas tur mēli aiz zobiem. Ko lai saka par šo? Viņš ne tikai neslēpj savu naidu, bet pats atzīstās savā rīcībā. Viņš ir cienīgs būt par cīņu biedru.” Tā Temudžins ieguva vēlāk vienu no saviem slavenākajiem karavadoņiem Džebe-noijonu.

Pirmā koalīcija
Un tā 1201. gadā (pirmo reizi Slēptās vēstures un ad-Dina datējums sakrīt!) mongoļu stepē notika krasa spēku samēra pārkārtošanās. Dzjin impērija vairs neiejaucās stepes lietās, ļaujot Temudžinam brīvu vaļu. Arī naimanu Tajan-hans ieņēma neitrālu pozīciju, apmierināts, ka tā brālis un sāncensis Bujuruk-hans ir padzīts un vairs nav bīstams. Temudžina un Van-hana savienība ja ne spēka, tad aktivitāšu ziņā dominēja visā stepē un izraisīja visu kaimiņu bažas.
Tas varētu būt iemesls, kāpēc visi to pretinieki (tai skaitā sakautie taičiuti, merkiti, tatāri un Hasara aplaupītie hungirati) un tie, kas vienkārši nevēlējās viņu dominēšanu stepē, pirmo reizi apvienojās koalīcijā un ievēlēja par koalīcijas gurhanu Džamuha-sečenu. Pie Ganas upes (Argunas pieteka) sanāca kopā visu pārējo cilšu pārstāvji un zvērēja nepieļaut Van-hana un Temudžina pieņemšanos spēkā. Pētnieki ir vienisprātis, ka koalīcija bija vairāk vērsta pret Van-hanu, jo pēc inerces uzskatīja to par bīstamāko no abiem sabiedrotajiem. Ja ticam Šenuciņdženlu, pēc koalīcijas izveidošanas tās armija tūdaļ devās ceļā. Hungirati tomēr esot brīdinājuši Temudžinu un abu sabiedroto hanu armija sagrāvusi koalīcijas spēkus. Rašid-ad-Dins raksta, ka par koalīcijas karaspēka tuvošanos 1201. gadā Temudžinu brīdinājis Dai-sečens no hungiratu cilts, un pie Buir-nūra ezera sabiedroto spēki pilnībā sagrāvuši koalīcijas armiju. Kas interesanti, šo visai svarīgo pavērsienu Slēptā vēsture nepiemin. Turpmākā notikumu attīstība viss liecina, ka koalīcijas spēki patiešām jau pirmajā kaujā tika sagrauti, un pēc tam abi sabiedrotie pa vienam sāka sakaut atsevišķus koalīcijas dalībniekus.
Jau 1202. gadā uzvarētāji katrs devās atsevišķā karagājienā: Van-hans ¬ pret merkitiem, bet Temudžins – pret tatāriem. Var redzēt, ka Temudžins ļoti labi aptvēra politisko situāciju, jo pirmo triecienu deva tatāriem (tie bija pastāvīgi visu mongoļu, arī Džamuhas sabiedroto, ienaidnieki, pie tam arī Dzjin nebija nekādu iebildumu pret šādu rīcību ¬– līdz ar to tika novilcināta impērijas reakcija uz pārāk strauju mongoļu hana varas pieaugumu). Kā vēsta Juaņši, 1202. gadā Temudžins “sūtīja savu karaspēku uz Uluhui-Šiļaņdžeņ upi un uzbruka aņči-tatāriem un čagan-tatāriem. Pirms kaujas karavīri zvērēja: ja sakausim ienaidnieku un uzsāksim to vajāšanu, neviens nesāks laupīt pamesto mantu, ko dalīsim tikai pēc galīgas uzvaras. Kauja beidzās ar uzvaru, bet [Temudžina] radinieki Aņdaņs, Hočars un Dalitajs pārkāpa vienošanos. Viņš ļoti saniknojās un atņēma tiem visu salaupīto, ko izdalīja pārējam karaspēkam.” Tatāri kļuva par Temudžina “zobena barību”. Pilnīgi visus gūstekņus apkāva, tika iznīcināta vesela tauta un izglābās tikai mazi bērni, kurus padarīja par vergiem, un tie, kuri bija mežos izglābušies no gūsta. Tā kā šāda rīcība Temudžinam un mongoļiem nebija raksturīga ne pirms, ne pēc tam, tad atliek secināt, ka šī operācija tika aukstasinīgi izplānota kā spēka demonstrējums un brīdinājums visiem potenciālajiem „dumpiniekiem“.
Un tā, pirmais patstāvīgais Temudžina karagājiens beidzās ar spožu militāru uzvaru un stepē vēl neredzētu asinsizliešanu, kas šokēja gan sabiedrotos, gan pretiniekus. Temudžins nostiprināja savu varu visā mongoļu stepes austrumdaļā.
Šajā laikā, šķiet, pastāvīgā Temudžina apmetne bija pie Baldžuna ezera ziemeļaustrumos. Viņa autoritāte bija ļoti pieaugusi un nemitīgi tur ieradās nukeri un noijoni, lai pievienotos tā ulusam (ikiresi Botu-noijona vadībā u.c.). Tagad arēnā uznāk arī pirmā rāhdānu delegācija, ierodoties Temudžina ordā: “Šie cilvēki turpmāk sniedza viņam vērtīgu informāciju par savām zemēm, un Temudžins sāka savā darbībā ņemt vērā visas Āzijas kopējo politisko situāciju”.

Otrā koalīcija
Uzzinājis par tatāru likteni, Džamuha-hans saprata, ka kara noteikumi mainījušies, un nekas labs viņu negaida. Visloģiskāk būtu izjaukt Temudžina un Van-hana savienību, kā rezultātā Temudžina militārais spēks ievērojami saruktu. Džamuha uzreiz mēģināja izmantot Van-hana dēla Nilha-Sanguma netīksmi pret Temudžinu savā labā pārrunās: “mans anda Temudžins atklāti un pastāvīgi apmainās ar sūtņiem ar naimanu Tajan-hanu. ... Ja jūs iesiet pret Temudžinu, es pievienošos jums un uzbrukšu tā flangam!” “Labāk kopā iesim un atņemsim Temudžinam viņa ulusu. Ko gan viņš spēs padarīt, ja tam vairs nebūs ulusa?” Ja Nilha-Sangumu ilgi pierunāt nevajadzēja (kā nekā Temudžins pretendēja uz tā mantojumu), tad laikam arī pats Van-hans, kaut arī saprata, ka sadursme ar Temudžinu ir tikai laika jautājums, vilcinājās. Galu galā viņš nevarēja uzticēties Džamuham, un arī naimani, Temudžina sakāves gadījumā nevilcināsies uzbrukt keraītiem. Sākotnēji Van-hans nolēma palikt neitrāls, taču nelika šķēršļus savam dēlam veikt patstāvīgu akciju. Bet beigās, kā vēsta visi avoti, arī pats ar savu ordu pievienojās Džamuhas spēkiem (arī noijoni Altans un Hučars ar saviem vīriem pievienojās Džamuham).
Jaunā koalīcija Temudžinu pārsteidza nesagatavotu, un tam nācās, izvairoties no kaujas, bēgt. Bet pēc kāda laika situācija mainījās, kam par labu nāca nesaskaņas koalīcijas nometnē: Džamuha un Van-hans neuzticējās viens otram. Tas krasi izpaudās, gatavojoties izšķirošajai kaujai. Var jau būt Van-hans patiesi bija pārliecināts par Džamuhas karavadoņa talantu un, tāpat kā karagājienā pret merkitiem, lūdza to uzņemties karaspēka virsvadību, vai arī viņš vēlējās, lai tas viņa vietā padara visu „melno darbu“, taču rezultātā Džamuha situācijā saskatīja pret sevi vērstus slēptus nodomus: “Van-hans lūdz mani vadīt savu karaspēku. Es taču nevaru cīnīties ar savu andu, bet viņš vēlas, lai es kaujā vadītu visu karaspēku. Lai cik aktīvs Van-hans bija, dzenoties pakaļ [Temudžinam], bet beigu beigās atradās mums aiz muguras. Tātad arī sabiedrotais viņš mums ir tikai uz brīdi. Došu es ziņu andam, lai tas atgūst ticību sev.” Tā Temudžins uzzināja pretinieku kaujas plānu.
Kauja bija ārkārtīgi nežēlīga un ilga visu dienu. Temudžina avangarda komandieris Huildar-sečens tika smagi ievainots, ļoti smagu ievainojumu guva arī Sangums (tas, ka vadoņi tiek iesaistīti tuvcīņā un ievainoti, vien jau liecina par kaujas apmēriem un raksturu). Kaut arī pārliecinoša uzvara netika gūta, var saprast, ka Temudžina stāvoklis bija sliktāks, jo naktī viņš ar sava karaspēka paliekām pameta kaujas lauku. Savukārt Van-hanu no pakaļdzīšanās atturēja dēla smagais stāvoklis un pārliecība, ka Temudžins ir sakauts un vairs nav nopietns pretinieks. Pēc Slēptās vēstures Temudžinam palika tikai 2600 jātnieku , bet pēc Rašida ad-Dina ziņām – 4600 jātnieku un tam “draudēja pilnīga sagrāve... Čingiz-hans nespēja noturēties pretīm un bija spiests atkāpties... Kad viņš pavēlēja karaspēkam pamest kaujas lauku, lielākā daļa karavīru viņu pameta, bet viņš pats devās uz Baldžuine”. Precīzu šīs vietas lokalizāciju nav iespējams noteikt. Daži domā, ka tas ir Baļzina ezers, no kura iztek Tura. Mongoļu pētnieks Perle mēģina to saistīt ar Balaž-Bulaku, kur Mogoita ietek Halhā. Savukārt N.Poppe norāda uz Balezino ezeru Čitas apgabalā, 50 km no Aginskas pilsētas.
Šeit Temudžina karaspēka vadoņi, kā uzticības zīmi hanam, dzēra duļķaino ūdeni. “Viņi izspieda no dūņām ūdeni un dzēra to... Kopā ar Čingiz-hanu pie Baldžuine bija tikai daži uzticamākie. Viņus dēvēja par baldžiuntu, t.i. viņi bija kopā ar viņu šajā vietā un nepameta savu hanu. Viņiem ir savas precīzi definētas privilēģijas un to tiesības atšķīrās no pārējo tiesībām.“ Kā savstarpējās uzticības zvēresta zīmi šo ūdeni dzēra arī pats Temudžins. Amerikāņu pētnieks F.Klīvss min avotu liecību, ka “šajā laikā Van-hans bija stiprs un varens, bet imperators vājš un šaubījās par uzvaru. Karavīri bija izbijušies. Savukārt tos, kas kopā ar viņu dzēra šīs upes ūdeni, tā arī sauc par tiem, kas dzēruši duļķaino ūdeni Baļdžunā. Tas nozīmē, ka viņi kopā dalīja grūtības.” Klīvss norāda, ka avotos minēti 14 līdzgaitnieki - vēlāk ievērojami mongoļu impērijas karavadoņi, - kas tur zvērēja savstarpēju uzticību: mongoļi bija pats Temudžins, viņa brālis Hasars un Adžulugs, bet pārējie bija trīs keraīti (kristieši), divi kidaņi, viens merkits, ikiress, manguts, čeutajs un sulduss, un viens musulmanis no Centrālāzijas (tā loma ir visai neskaidra). Vēl viens pierādījums par labu tam, ka Temudžins savu ordu organizēja nevis pēc etniskās piederības un tradīcijām, bet pēc pilnīgi jauniem, Stepē vēl neakceptētiem principiem. Tas arī var daļēji izskaidrot vecās mongoļu dzimts aristokrātijas nevēlēšanos viņam pievienoties. Vēlāk Temudžins pasludināja: “tie, kuri kopā ar mani dzēruši šīs upes ūdeni, uz visām paaudzēm ir manā dienestā!”
Uzskatāmi var redzēt, cik Temudžina stāvoklis tomēr bija nestabils. Nupat vēl viņa priekšā bailēs trīcēja visas stepes ciltis, bīstoties no tatāru likteņa, bet nu vinš ar savu ordu bija sakauts un lielākās sabiedroto daļas pamests, spiests slapstīties no vienas vietas uz otru un nemitīgi baidīties no pēkšņa ienaidnieku uzbrukuma. Vienīgais, kas viņu glāba, bija tas, ka viņa pretinieki karoja vēl pēc sentēvu metodēm: karagājienā sapulcējās visi ulusa vīrieši, bet pēc uzvaras - karoja līdz pirmajai uzvarai un laupījumam, nevis lai pilnībā iznīcinātu pretinieku, - un laupījuma sadales visi izklīda pa saviem ailiem. Tā kā ne Džamuham, ne Van-hanam nebija tik daudz brīvu karavīru, lai iesaistītos ilgstošā karadarbībā. Račnevskis domā, ka vienīgā vieta, kur Temudžins varēja justies droši, bija Dzjin impērijas pierobeža: “ne pirmo un ne pēdējo reizi pēc sakāves Temudžins glābās pie Ķīnas robežas”. Tas būtu loģiski: Temudžins vismaz formāli bija imperatora vasalis un viņam bija tā ierēdņa tituls; nupat kā viņš bija sagrāvis un iznīcinājis sensenos impērijas ienaidniekus ¬ tatārus; glābās viņš no citiem mongoļu haniem, kuru novājināšana bija impērijas interesēs. Acīmredzot tā arī bija, jo jau pēc maza brīža Temudžins ir atjaunojis savus spēkus, savus zirgu ganāmpulkus un karavīru apbruņojumu; arī par pārtikas vai kādu citu trūkumu nekas neliecina (kas nav raksturīgi nupat kā sakautam karaspēkam).
Viņa uzvarētāju nometnē stāvoklis nebija labāks. Van-hans gan bija sakāvis Temudžinu, taču nebija to iznīcinājis un zināja, ka agri vai vēlu tas atgūs spēkus un revanšēsies. Apkārt Van-hanam bija tikai ienaidnieki ¬ Džamuha, naimani, merkiti un taičiuti...

Trešā koalīcija
Bija 1203. gads ¬– izšķirošs un dramatisks gads mongoļu stepē. Izveidojās trešā koalīcija: visi tie, kas līdz šim nebija pieslējušies ne Temudžinam, ne Van-hanam, nu apvienojās, izveidojot trešo spēku. Jaunā koalīcija – „Kutul-kaana dēls Altan-džuins (Temudžina tēvocis), Nekun-taiši dēls Kučar-beks (Temudžina otrās pakāpes brālēns), (..) [visa] baarinu cilts, Suegajs un Togorils no nokte-buulu uruga, Tagai-Kulakajs (..) mangutu cilts un tatāru emīrs Kutu-Temurs, - nolēma viņu satriekt“ (kā redzam, jaunajā koalīcijā bija gan mongoļi, gan keraīti,¬ gan tatāri). Van-hans, uzzinājis par draudošajām briesmām, steigšus mobilizēja visus savus spēkus, uzbruka jaunās koalīcijas karaspēka apmetnei un to pilnībā sagrāva, gūstot bagātu laupījumu. Pēc šīs uzvaras, kas visiem kaimiņiem lieku reizi apliecināja, kurš ir stepes saimnieks, Van-hans savā apmetnē sarīkoja lielas dzīres.
Temudžina izlūki tam ziņoja: “Van-hans, aizmirsis jebkādu piesardzību, dzīro savā zelta teltī. Ja mēs bez apstājas jāsim vienu dienu un vienu nakti, mēs viņu pārsteigsim pilnīgi nesagatavotu”. Temudžins no saviem konkurentiem atšķīrās tieši ar to, ka ja vajadzēja, viņš rīkojās ātri un apņēmīgi. Neapstājoties pat pārnakšņot, viņa karaspēks ātri sasniedza keraītu teritoriju un ielenca Van-hana apmetni, kas atradās dienvidos no Kerulenas augšteces. Trīs diennaktis ilga asiņaina kauja, kā rezultātā keraīti tika pilnībā sakauti. Van-hanam un Sangumam kopā ar uzticamākajiem miesassargiem izdevās pārraut aplenkuma loku un izbēgt (vēlāk abi, bēguļojot svešās zemēs, gāja bojā). Keraītus uzvarētājs pavēlēja “izvietot... uz visām pusēm”, “visus apdāvināja ar keraītu gūstekņiem”, bet sev paņēma Ibaha-beki, Van-hana vecāko meitu.
Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tā bijusi vissvarīgākā Temudžina uzvara, jo tikai pēc keraītu valsts sagrāves tas kļuva pilnīgi patstāvīgs valdnieks de iure. Gan Hambī, gan Račnevskis sliecas domāt, ka ar keraītiem viņš neizrīkojās tik nežēlīgi kā ar tatāriem un taičiutiem. “Temudžins neiznīcināja keraītus, neizrīkojās ar tiek tā kā viņš rīkojās ar tatāriem un taičiutiem“, raksta Račnevskis. “Temudžins izkliedēja keraītu apmetnes mongoļu apmetņu vidū, lai tie zaudētu politisko vienotību, kuru tie bija uzturējuši vismaz trīs paaudzes. Viņš tos nerepresēja un tie pakāpeniski sajaucās ar mongoļiem.”

ČINGIZ-HANS
Pirmās reformas un karš ar naimaniem
Situācija stepē atkal bija krasi mainījusies, un mongoļu noijoniem nu vajadzēja izlemt, kuram pievienoties ¬- Temudžinam vai Džamuham, - jo palikt neitrāliem vai izveidot trešo spēku tiem nebija iespējams.
Taču bija vēl viens spēks, ar kuru Temudžins pat rēķinājās vairāk, nekā ar Džamuhu (galu galā ap to mongoļi pulcējās nevis tāpēc, ka tam būtu stiprs un saliedēts uluss, bet gan tikai tāpēc, ka nevēlējās pakļauties Temudžinam) –¬ tie bija naimani. “Naimanu ciltis un to valdnieki bija cienījami un stipri, tiem bija liels un stiprs karaspēks, to paražas bija līdzīgas mongoļu paražām”. Tā bija viena no civilizētākajām tautām, kas apdzīvoja mūsdienu Mongoliju un Altaju; tiem bija sava rakstība (adaptēts uiguru alfabēts); pēc reliģiskās pārliecības tie bija kristieši. Tomēr 1204. gadā to spēkus bija deldējušas iekšējās cīņas starp naimanu haniem (Tajan-hanu un Bujuruk-hanu), kā arī starp Tajan-hanu un tā dēlu Kučluku. Naimani gan visu laiku centās konsekventi ievērot neitralitāti, taču dabiski, ka Temudžins jebkuru spēcīgu kaimiņu uztvēra kā draudu sev (it sevišķi, ka Džamuha visu laiku centās noslēgt ar naimaniem savienību). Savukārt Džamuha, redzot keraītu valsts sagrāvi, bija vitāli ieinteresēts Tajan-hana un Temudžina konfliktā, lai pats saglabātu savu ulusu.
Jūtot kara tuvošanos, Tajan-hans mēģināja sevi nodrošināt ar jauniem sabiedrotajiem. Viņa sūtņi devās uz Ķīnas pierobežu pie ongutiem kuri, kā apgalvo Rančevskis, “bija naimanu rases un ticības brāļi” , kas bija Dzjin impērijas vasaļi un kalpoja tās robežapsardzības dienestā. “Pilnīgi cita tauta, un tikai ārēji līdzīga mongoļiem”. Ongutu vadonis Alahuš-Digithuri uzreiz sūtīja sūtņus pie Temudžina un lika nodot vēsti: “Naimanu Tajan-hans... lūdza, lai es kļūtu par viņa labo roku, taču es atteicos. Tagad es sūtu savus cilvēkus tevi brīdināt.”
Arī Temudžins karam gatavojās ļoti nopietni. Būdams neizglītots mongoļu vadonis, kurš bērnību un jaunību pavadījis slēpjoties no laupītājiem un medījot stepē susurus, viņš parāda tādas organizatora spējas, ka gribot negribot nākas domāt, ka viņam bija ļoti zinoši un militāri izglītoti padomdevēji.
1204. gada militārā reforma visai sīki aprakstīta Slēptajā vēsturē: “Tika apzināti visi spēki. Viņš lika sadalīt visus karavīrus tūkstošos un iecēla noijonus, kas komandēja tūkstošus, simtus un desmitus. Tūdaļ iecēla viņš arī čerbi. Pavisam iecēla sešus čerbijus, konkrēti: Dodai-čerbi, Doholu-čerbi, Ogole-čerbi, Tolun-čerbi, Bučaran-čerbi un Sjuiketu-čerbi. Pēc tūkstošu, simtu un desmitu izveidošanas Čingiz-hans izraudzījās sev personīgi kešiktenu miesassardzi. Tā sastāvēja no 80 kebteuliem hana nakts apsardzei un 70 turhaudiem dienas apsardzei. Šajā vienībā tika iekļauti paši labākie noijonu, tūkstošnieku un simtnieku dēli un jaunākie brāļi, kā arī brīvo cilvēku dēli. (..) Pēc tam tika izraudzīts tūkstotis izlases karotāju, pār kuriem viņš visžēlīgi ļāva komandēt Arhai-Hasaram un kaujās cīnīties viņa acu priekšā, bet miera laikā kalpot viņam kā turhauh-kešikteniem. Pār 70 turhaudiem komandēšanu uzticēja, pēc apspriešanās ar Hudus-Halčanu, Ogole-čerbi. T.i. ieviesa decimālo karaspēka daļu dalījumu ar stingri izteiktu komandējošā sastāva hierarhiju un pienākumiem. Arī ulusu sadalīja ne vairs pēc asinsradniecības, bet gan tādās ļaužu grupās, kur katrai bija jānodrošina atbilstošas apbruņotas karaspēka vienības (desmita, simta, tūkstoša) garantētu piedalīšanos karā. Ieviesa „čerbi“ (hana dienestā esošais) amatu (nozares ministrs). Tika izveidota 1150 vīru liela regulārā gvarde, kas visu laiku ir hana tuvumā un gatava darboties pēc viņa pirmā mājiena.
1204. gada vasarā Temudžina karaspēks - aptuveni 45000 jātnieku - devās pret naimaniem. Tajan-hans gaidīja viņus pie Hangajas upes Altajā. Kopā ar viņu bija Džamuhas orda, kā arī merkiti, karaīti, oirati, derbeni, hatačini un tatāri. Rašids ad-Dins vēsta, ka naimani cīnījušies ļoti drosmīgi un nav padevušies gūstā, taču pašā sākumā Džamuha ar saviem mongoļiem bēga, pametot naimanus vienus. Tajan-hans kritis kaujā, tikai viņa dēls Kučluks ar nelielu karavīru vienību izrāvies no ielenkuma un izbēdzis. Sagrāvis naimanu valsti, Temudžins kļuva par praktiski visas mongoļu stepes valdnieku. Protams, vēl gan bija tādi, kas neatzina viņa virskundzību ¬ - Kučluks, kurš paglābās pie sava tēvoča Bujuruka Altajā; merkiti, kas, nespēdami atgriezties dzimtajā stepē, nostiprinājās rietumos; oirati, kuri apdzīvoja teritoriju rietumos no Baikāla, kā arī mazākums mongoļu Džamuhas, Altana un Hučara vadībā, - taču tie vairs nevarēja nopietni apdraudēt viņa varu.
Sākās Temudžina uzvaras gājiens. Jau 1204. gada rudenī tika sakauti merkiti, bet to vadonis Tohtoa-beks bēga un pievienojās Kučlukam Irtišas ielejās aiz Altaja. Kopā ar viņu bēga visi tie, kuri pie merkitiem bija meklējuši patvērumu. Temudžina orda pārziemoja Altaja dienvidu nogāzēs un jau nākamajā gadā uzbruka Kučlukam un tā sabiedrotajiem. Tohtoa-beks krita kaujā kopā ar lielāko daļu atlikušā naimanu karaspēka, bet Kučluks ar pēdējiem vīriem cauri oiratu zemēm devās pie karakitajiem uz Septiņupi. Tohtoa-beka dēli, paņēmuši līdzi nocirsto sava tēva galvu kā dzimtas harismas iemiesojumu, bēga uz kazahu stepēm pie kipčakiem. Savukārt Džamuhu visi viņa piekritēji pameta un pārgāja pie Temudžina, tā kā pat viņa nāve ir visai neskaidra. It kā viņa nukeri to paši atveduši Temudžinam sodīšanai ar nāvi.
Tā beidzās juku laiks mongoļu stepēs, par kuru avoti vēsta: “savā gultā nelikāmies ¬ visi viens otru laupīja. Zemes virsma drebēja un ¬ ritēja vispasaules karš. Nevarēja pat zem savas segas paslēpties –¬ tik tālu pat gāja savstarpējais naids.” Tjurku tautas tika izspiestas no tās: citas aiz Altaja uz kipčaku stepi (mūsdienu Kazahstāna), citas uz Sibīrijas mežiem, citas izkauta, citas asimilējās uzvarētāju rindās. Milzīgi plašumi izrādījās vienas tautas - mongoļu - rokās, jau sirmā Temudžina pakļautībā, un tās apdzīvojošās tautas aizmirsa savu pašnosaukumu un sāka līdz ar uzvarētājiem sevi dēvēt par mongoļiem. Radās jauna valsts.

Lielais kurultajs
1206. gadā Ononas augštecē sabrauca kopā visi mongoļu hani un noijoni uz lielo sapulci ¬– kurultaju, kas pasludināja Temudžinu par lielo hanu, piešķirot tam titulu „Čingiz-hans“ (“nosauca Čingiz-hanu par hanu”, jeb “padarīja viņu par imperatoru”, kā teikts Slēptās vēstures ķīniešu tulkojumā). Juaņši vēsta: “Imperators savāca uz lielo sanāksmi visus vanus un ierēdņus. Uzstādīja deviņastu balto karogu un apsēdās imperatora tronī pie Ononas iztekas. Visi vani un ierēdņi kopīgi iecēla viņu par Čenczisihuandi (imperatoru Čingisu)”. Tam ļoti tuvs ir arī Slēptās vēstures teksts: “Kad viņš uzveda tautas, kuras dzīvo aiz voiloka sienām, uz īstā ceļa, tad barsa (sniega tīģera) gadā (1206.) sanāca sapulce pie Ononas upes iztekas. Šeit pacēla deviņu bunčuku balto karogu un iecēla par hanu Čingizu.” Savukārt Rašids ad-Dins norāda, ka kurultajs tikai oficiāli apstiprināja Temudžinam „Čingiz-hana“ titulu kurš tam bijis jau agrāk: “Kad laimīgi pienāca gads (..) ko dēvē par barsa gadu, sācies no 602. gada radžaba (1206. gada februāris/marts), pavasara sākumā Čingiz-hans pavēlēja pacelt balto deviņkāju bunčuku un atklāja sapulces [klātbūtnē] diženuma [pilnu] kurultaju. Šajā kurultajā apstiprināja viņa lielo titulu „Čingiz-hans“, un viņš laimīgi kāpa tronī. Šo titulu apstiprināja Munlik-beki-ečigē dēls Kokeču no konkotanu cilts, kuru sauca Teb-Tengri.”
Kurultajā bez varas legalizācijas un titulu saņemšanas un dāvāšanas, Čingiz-hans nodarbojās ar visai prozaiskām lietām: tika veikta militāri administratīvā un tiesvedības reforma.
Tika izdota “Jasa” ¬- likumu krājums, - kas nebija sistematizēts un ietvēra sevī jarlikus (pavēles), jasakus (likumus) un bilikus (pamācības). Līdz mūsu dienām Jasa nav saglabājusies un ir zināma tikai pēc pārstāstiem un citātiem. Armija un teritorija tika sadalīta četrās daļās: labais spārns Bōrču vadībā, rietumu spārns, kas pletās līdz Altajam, austrumu jeb kreisais spārns Muhali vadībā (pletās līdz Lielajam Hinganam), kā arī centrs Najā vadībā. Juaņši aprakstītajā Muhali biogrāfijā teikts: “Taiczu uzkāpa imperatora tronī. Vispirms viņš lika Muhali un Boorču kļūt par labā un kreisā spārna vadītājiem, un cēli sacīja: „Valstī dzīvo daudzi stiprie, ko jūs esat savaldījuši. Jūs un es esam kā vienu ratu malas, kā viena ķermeņa pleci. Jums jābūt kā vienam veselam, tikai tad jūs nepazudināsiet iecerēto“.”
Mongoļu zemes tika sadalītas 95 militāri administratīvos apgabalos noijonu tūkstošnieku vadībā, no kuriem katram bija pienākums mobilizēt 1000 jātnieku. Atsevišķs administratīvais apgabals tika izveidots ziemeļos, kur dzīvoja “meža tautas”, kuru pārvaldīt uzticēja Horču. Visas pakļautās vai brīvprātīgi pievienojušās ciltis un tautas, sadalītas pēc militāri administratīvā principa, tika ar likumu piesaistītas savai dzīves vietai, bez pārvietošanās tiesībām. Slēptā vēsture to attiecina tikai uz “meža tautām”: “Bez Horči atļaujas meža tautas nevarēja brīvi pārvietoties”. Taču diezin vai tas attiecās tikai uz meža tautām. Drīzāk gan šis likums, stāstot par Horču pārvaldīto apgabalu, tika īpaši uzsvērts, zinot meža tautu nosacīto lojalitāti. Šis noteikums tika iekļauts arī Jasā: “kurš pametīs tam noteikto vietu, tas mirs”; “lai neviens no desmita, simta vai tūkstoša, kur viņš norīkots, neiedrošinātos aiziet uz citu vietu vai noslēpties pie citiem, un neviens nedrīkst tam dot patvērumu, bet, ja kāds pārkāps pavēli, tad to, kurš aizbēdzis, publiski nogalinās, bet to, kurš slēpis, iekals un sodīs.” Mongolijas tautas republikas vēsture min: “Saskaņā ar Jasu, Čingiz-hana aratiem bija aizliegts pašiem pāriet no viena desmita uz otru, no viena simta uz otru, kas faktiski nozīmēja to piestiprināšanu noijonu tūkstošnieku, simtnieku u.c. teritorijai.” Arī Rubruks informē, ka Čingiz-hans “izdeva tādu likumu, ka katram obligāti ir jāpakļaujas militārajai mobilizācijai, līdz tā vecums to vairs neļauj.” “Nebija cilvēka, kurš nebūtu iekļauts simtā, tūkstotī vai tumenā, kur bija pierakstīts.”
Norisa fundamentāla zemes reforma: katram tūkstotim tika iedalītas savas ganības (nuntug) un savi ūdens avoti (usun). Tādējādi tūkstošnieki pildīja arī administratīvas (iedzīvotāju pārvalde), saimnieciskās (ganību, apmešanās vietu pārraudzība), fiskālas (nodokļu iekasēšana) un militāras (konkrēta karavīru skaita nodrošināšana dienestam) funkcijas savā teritorijā. Iespējams, tiem bija arī vietēja tiesu vara.
Lielā hana radiniekiem tika piešķirtas pārvaldīšanā atsevišķas dalienas (hubi): “piešķīra 10000 jurtas mātei kopā ar Otčiginu, Džoči dēliem ¬ 9000 jurtas, Čaadajam ¬ 8000, Ogodojam ¬ 5000, Tulujam ¬ 5000, Hasaram ¬ 4000, Ačidajam ¬ 2000 un Beļgutajam ¬ 1500 jurtas”. Hubi piešķiršanu apstiprināja valdījuma dokuments (jarlika) un varas simbols (gerege). Tie, kuri ne tikai guva ienākumus no hubi, bet arī to pārvaldīja un kontrolēja, saņēma zīmogu (tamga). “Daliena-hubi sastāvēja no divām daļām: no noteikta skaita klejojošo ģimeņu (uluss) un to uzturēšanai pietiekami lielas ganību un medību apgabalu platības (nuntug).” Hubi sadali un piešķiršanu uzticēja Šigi-Hutuktu.
Katram radiniekam tika piekomandēts noijons, kura funkcijas ir visai neskaidras. Piemēram, noijons Koko-Coss tika piekomandēts Čaādajam (kuram bija visai “skarbs un noslēgts raksturs), lai “kopā ar viņu apspriestu nodomāto”. Spriežot pēc šī piemēra, radiniekus uzraudzīja un pat kontrolēja.
Juaņ ši stāsta: “Valsts sākotnējā periodā vēl nebija ierēdņu. [Administrāciju] vadīja tiesnesis (duaņšiguaņ), kuru sauca džarguči. Viņš lēma valsts lietas”; džarguči “pārzināja civilās un krimināllietas”. Taču jau pēc maza brīža varam konstatēt jau vismaz sešpadsmit dažādus pārvaldes dienestus, policejiskos spēkus, kanceleju. Četri Čingiz-hana kuļuki, četri viņa uzticamākie nukeri, tika iecelti par gvardes komandieriem (Bōrču, Borhu, Muhali, Čilauns). “Tai-czu pavēlēja tiem, nododot tālāk šo varu mantiniekiem, vadīt četrus cese (kešik).” Visi mongoļu valsts aparāta ierēdņi komplektējās no gvardes (kešikteniem). Visai svarīga loma bija darugači (nepaklausīgo apspiedējs), kas kontrolēja vietējo administrāciju un likumības ievērošanu. Kā varas simboli tam bija pilnvaru dēlītis derege un zīmogs tamga (arī šie varas simboli patapināti no ķīniešiem). Iekarotajās rietumu provincēs darugači pārstāvēja baskak-tanmači (vietvaldis).
Daudz maz precīzu ziņu par nodokļu sistēmu mongoļu sabiedrībā XII-XIII gs. mums nav. Taču to, ka nodokļi bija, apliecina darhata institūts. Tā par nopelniem Temudžina atbrīvošanā no taičiutu gūsta darhata tiesības (atbrīvojums no visiem hana nodokļiem) savā teritorijā pie Selengas saņēma Sorhan-Šira. Ja 1206. gadā nebūtu nodokļu, tad nebūtu nepieciešamības kādu no tiem īpaši atbrīvot. Acīmredzams tūkstošu nodokļu pienākums bija hana kešiktenu apgāde ar dienestam nepieciešamo neatkarīgi no paša kešiktena ienākumu līmeņa.
Lietvedības dokumentācijā izmantoja mongoļu valodai piemērotu uiguru rakstību. Cik zināms, to ieviesa bijušais naimanu Tajan-hana zīmoga glabātājs (kanclers) Tatatunga, ko Čingiz-hans uzreiz pieņēma savā dienestā (Munkujevs datē Tatatungas sagūstīšanu ar 1204. gadu). Mongoļu vēsturnieks Dalai Čuluuni uzstāj, ka mongoļi lietojuši uiguru rakstību jau pirms Tatatungas pāriešanas Čingiz-hana dienestā: “Saskaņā ar Juaņši, Čingiz-hans 1204. gadā uzzināja no sagūstītā Tajan-hana vezīra Tatatungas, kurš glabāja hana zīmogu, kam domāts šis zīmēm klātais priekšmets, un sāka izmantot tādu pašu zīmogu savu valsts dokumentu apstiprināšanai, bet pēc tam uzticēja Tatatungam mācīt viņa bērniem un noijoniem radiniekiem uiguru rakstību. Lielākā daļa ārvalstu zinātnieku, balstoties uz šo neskaidro ziņu, bez pietiekami pamatotiem pierādījumiem uzskata, ka mongoļi pārņēma uiguru rakstību XIII gs. sākumā. Taču, visticamāk, ka uiguru alfabētu, kuru jau izsenis lietoja dažas mongoļu ciltis, Čingiz-hana laikā izplatījās visā Mongolijā un kļuva par vienotās mongoļu valsts oficiālo rakstību.”
Visā valstī pēc ķīniešu parauga, kā tas bija kaimiņos esošajās džurčeņu un tangutu valstīs, tika izveidots vienots pasta ceļu tīkls un dienests. Katras jama (no ķīniešu čžaņ ¬– pasta stacija) apkalpošanai tika piešķirt noteikts cilvēku un zirgu skaits. Katri divi tūkstoši uzturēja vienu jamu. Lai reglamentētu vēstnešu, sūtņu u.c. varas pārstāvju tiesības uz ceļiem un pasta stacijās, ieviesa paiczu sistēmu (kā daudz ko citu, patapinātu no ķīniešiem). Paicza bija statusu apliecinoša birka no zelta, sudraba vai cita metāla, kuras rotājums un teksts noteica nesātāja statusu, pilnvaras un tiesības, piemēram: “Debesu ieceltā imperatora Čingiza likums. Steidzami.”.
1206. gada reformas iznīcināja asinsradniecības saites cilts ietvaros. Dažādu cilšu pārstāvji nonāca vienā tūkstotī un simtā, kur tos vienoja kopīgs dienests un dzīvesvieta, kas lika ciltīm - tatāriem, merkitiem, džadžiratiem, naimaniem, keraītiem u.c. - izkust kopīgajā masā, ¬ tā veidojotvienotu mongoļu tautu.
Jaunā mongoļu valsts tika nosaukta Eke Mongol ulus (ķīniešu valodā ¬ Damengugo) ¬– Lielā mongoļu valsts, un šādi to sāka saukt pēc 1211. gada.
“Hana tituls bija vienīgais augstākās varas atribūts”, kaut arī par hanu varēja kļūt tikai ar Lielā kurultaja akceptu. Čingiz-hana varu leģitimizēja pašas Debesis, un valdīt pār padotajiem bija prieks (ne velti hana torni dēvēja par “prieka sēdekli”). Pēc G.Frankes domām, mongoļu hana varas universalitāte izpaudās tā, ka nebija atšķirības starp esošajiem un potenciālajiem pavalstniekiem. Tām valstīm, kas vēl nebija iekļāvušās impērijā, izsutīja pavēli to steigšus darīt, līdz ar to atteikums tika uztverts kā dumpis pret likumīgo varu. Tas ļoti atgādina Ķīnas imperatoru priekšstatus par savu lomu pasaulē.
Tā XIII gs. sākumā Mongolijas stepēs dzima nomadu lielvalsts, kurai bija lemts izplesties par teritoriāli lielāko impēriju cilvēces vēsturē.

Nobeigums
Ir skaidrs, ka tikai ar saviem spēkiem vien Temudžins nekad nespētu (lai cik drosmīgs un gudrs politiķis viņš nebūtu) apvienot visu Stepi un kļūt par Čingiz-hanu. Priekš šāda mērķa viņam pietrūka gan zināšanu, gan personīgās ietekmes un atbalstītāju (vislielākā opozīcija viņam bija tieši pašu mongoļu dzimts aristokrātijas aprindās), gan finansiālo līdzekļu. Kāds, par ko avoti klusē, viņam šos līdzekļus piešķīra. Kas tas bija – var tikai minēt.
No otras puses ir skaidrs, ka tirgotāju korporācijas, kuras izmantoja Lielo Zīda Ceļu, bija pietiekami finansiāli spēcīgas, lai viņam šādus līdzekļus piešķirtu. Treškārt, ir acīmredzams, ka šīm tirgotāju korporācijām bija vitāli nepieciešams kāds militārs spēks, kas likvidētu politiskās jukas, muitas barjeras un uzturētu kārtībā viņu tirdzniecības ceļus. To vislabāk var veikt, ja visus ceļus kontrolē viens valdnieks (nevis vairāki), kurš ir parādos līdz ausīm un pats saviem spēkiem nespēj šo teritoriju pārvaldīt, un kuru pašu līdz ar to var vieglāk kontrolēt. Bez tam tāds militārs veidojums kā nomadu lielvalsts, kurš bez sveša pārvaldes aparāta un tirdziecības atbalsta nevarēja ilgstoši pastāvēt (un izjuka, līdzko pēc tās vairs nebija nepieciešamības), bija ļoti labs ierocis sev izdevīgas kārtības ieviešanai citās valstīs. Par sādas hipotēzes iespējamību liecina virkne aspektu, kas to padara par izpētes vērtu:
* Temudžins nenoliedzami bija neordināra personība, talantīgs stratēģis, lieliski prata iegūt sabiedrotos un piesaistīt sev uzticamus un talantīgus cilvēkus.
* Viņš nebija ne pārāk dižciltīgs, ne bagāts, ne pārāk ietekmīgs mongoļu vidū. Ideāla kandidatūra trešajam spēkam ¬ par savu karjeru pilnībā pateicīgs sponsoriem, un bez to atbalsta (vai ar to palīdzību) var jauniegūto varu itin ātri zaudēt.
* Temudžina nukeri bija no dažādām ciltīm un dzimtām, vai pat izraidītie, un tos nesaistīja asinsradniecības un etnisko tradīciju aizspriedumi. Drīzāk gan otrādi ¬ tiem šādas tradīcijas un pienākumi bija sveši un nepatīkami, līdz ar to viņi vērsās pret tām, laužot tradīcijas un etniskās barjeras.
* Pirmais, ko Jasa pasludināja, bija tirdzniecības atbalsts.
* Tika iekarota Dzjin impērija, kurā līdz tam pastāvēja lieli tirdzniecības ierobežojumi no varas iestāžu puses kā arī iedzīvotāju ksenofobija (lai neatkārtotos 874. gada notikumi, kad Huan Čao vadītie dumpinieki izkāva Kaifinā visus ārzemju tirgotājus un tie uz ilgu laiku zaudēja ietekmi Ķīnā).
* Stratēģiski mongoļu karaspēks gan Čingiz-hana laikā, gan viņa pēcteču laikā virzījās tikai pa tirdzniecības ceļiem no Āzijas uz Eiropu un, kad čie ceļi nonāca to kontrolē, iekarojumi tika apturēti.
* Reāla centralizēta valsts tā arī netika izveidota ¬ milzīga teritorija tika sadalīta atsevišķās radniecīgās valstīs ar gandrīz vienādu likumdošanu. Pati Mongolijas stepe, kas tirgotājus neinteresēja, drīz vien palika par visu aizmirstu nomali. Mongoļi savu bija paveikuši un vairs nebija vajadzīgi ¬ bija izveidots kontinentāls tirdzniecības ceļu tīkls caur valstim, kuras visas to aktīvi uzturēja; Ķīna bija apvienota un tajā bija iecelta tirgotājiem labvēlīga dinastija, kura balstījās uz padomdevēju institūtu; bija nojauktas barjeras starp Eiropu un Āziju.

© A.Buks, 2001.

Piezīmes un atsauces:

 

Rakstot mongoļu īpašvārdus un titulus, lietoju defisi, kaut tas nav īpaši populāri latviešu literatūrā. Diemžēl daudzi senmongoļu tituli sastāv no tik daudziem elementiem, ka vienā vārdā apvienot īpašvārdu un titulu bieži vien nav iespējams. Tāpēc šajā gadījumā piekrītu Cendinai: „(..) Титулы, звания (хан, габджу, сэцэн), слова, обозначающие географический вид местности (гол, тал) писать через дефис и с маленькой буквы: (..), Угэдэй-хан. (..) Если в журналистике, в художественных произведениях допустима форма Чингисхан, то в научной литературе следует использовать дефис: Чингис-хан (..)" - Цендина А.Д. К вопросу о написании монгольских имен и терминов в российской востоковедной литературе. // Владимирцовские чтения-V. Доклады Всероссийской научной конференции (Москва, 16 ноября 2005 г.) . Москва, - 2006. С. 224-227.
Protams, runa nav par mongoļiem kā tautu mūsdienu izpratnē - pareizāk būtu lietot „senmongoļu“, „senuiguru“, „senķīniešu“ utt., - taču ērtības labad tautu nosaukumus lietoju bez „sen-“, rēķinoties, ka lasītājs pats saprot, ka runa ir par XII-XIII gs.
Гумилев Л.Н. Изменения климата и миграции кочевников. // Природа. 1972, №4, c. 44-52
Гумилев Л.Н. Поиски вымышлленного царства. – Москва, 1970, c. 136-139
Гумилев Л.Н. Древняя Русь и Великая степь. – Москва, 1989, c. 440
Daļa kidaņu pakļāvās iekarotājiem, bet daļa ar kaujām bēga uz Septiņupi, kur sadūrās ar sultāna Sandžara seldžukiem (100 000 lmusulmaņu karotāji). No 1134. gada līdz 1141. gadam tur ritēja karš, līdz sultāns cieta sakāvi, bet kidaņi nostiprinājās Vidusāzijā.
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2 – Москва/Ленинград, 1952, c. 35
Гумилев Л.Н. Древняя Русь и Великая степь. c. 440
Гумилев Л.Н. Древняя Русь и Великая степь. c. 442
Гумилев Л.Н. Кузнецов Б.И. Бон. – Москва, 1986, с. 72-90
Васильев В.П. История и древности восточной части Средней Азии от X до XIII века. С приложением перевода китайских известий о Киданях, Чжурчжэнях и Монголо-Татарах. – Санкт-Петербург, 1857, с. 96
Гумилев Л.Н. Древняя Русь и Великая степь. c. 444
Soda rīks viduslaikos Austrumāzijā: koka rāmis, pie kura tika piestiprināts notiesātais, kuram bende dzīvam esot pa fragmentiem dīrāja ādu, taču neļaujot noasiņot – notiesātais tā varēja agonēt dienām un pat nedēļām, pirms mira.
Бичурин Н.Я. Собрание сведений о народах, обитавших в Средней Азии в древние времена. – Москва/Ленинград, 1950, с. 378
Tilpuma mērvienība. XI-XII gs. 1 dou bija ekvivalents aptuveni 10 litriem.
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2 – Москва/Ленинград, 1952, c. 35
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 37-41
Сокровенное сказание: монгольская хроника 1240 года. / пер. А.Козина – Москва/Ленинград, 1941, с. 84
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 42
Сокровенное сказание: монгольская хроника 1240 года. / пер. А.Козина – Москва/Ленинград, 1941, с. 84
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 42-43
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 43-44
Сокровенное сказание, § 58
Гумилев Л.Н. Поиски вымышленного царства. – Москва, 1970, c. 154
Jean-Paul Roux. La Religion des Turcs et des Mongols (1984)
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 14; Сокровенное сказание. c. 80-81
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 1, c. 103
Алтан Тобчи (Золотое сказание). / Лубсан Данзан. – Москва, 1973, c. 138
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 48
156-160 cm
Полное описание монголо-татар (Men-da Bei-lu). // Письменные памятники Востока. XXVI / пер. Н.Ц.Мункуева – Москва, 1975, c. 48
Histoire de Mongols et des Tatares par Aboul Ghazi Bahadour Khan. / publiee, traduite et annotee par Baron Demaison. - SPb., 1874. T. II, P. 72
Gamkrelidze un Ivanovs savā darbā „Indoeiropieši un indoeiropiešu valodas“ (Гамкрелидзе Т.В. Иванов В.В. Индоевропейский язык и индоевропейцы. - Тблиси, 1984) norāda, ka daļa toharu B savā migrācijā savulaik nonākuši līdz pat Klusajam okeānam, par ko liecina gan ķīniešu avoti, gan krietns indoeiropiešu vārdu krājums, kas aizgūts korejiešu valodā.
Сокровенное сказание. c. 81-82
Сокровенное сказание. c. 95
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 75
Сокровенное сказание. c. 85-86
Pelliot P., Hambis L. Histoire des Campagnes de Gengiz Khan. Cheng-Wou Ts'in-tscheng lou. - Leiden, 1951, p. 11
Полное описание монголо-татар (Men-da Bei-lu). c. 117
Ratschnevsky P. Činggis-Khan. Sein Leben und Wirken. // Münchener Ostasiatische Studien. Bd. 32. - Wiesbaden, 1983, S. 17
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 74
Pelliot P. Notes on Marco Polo. I. Ouvrage posthume. - Paris, 1959, p. 285-287
Spriežot pēc titula “sečen”, tas bija dzimtas vai pat klana vecākais, tātad stepē visnotaļ cienījama persona.
Сокровенное сказание. c. 86-87
Сокровенное сказание. c. 87
Сокровенное сказание. c. 88
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 48
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 47
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 76
Сокровенное сказание. c. 90-91
Ratschnevsky P., p. 22
Hambis L. Genghis-Khan. – Paris, 1973. p. 27
Сокровенное сказание. c. 91-92
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 1, c. 115
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 86
Ratschnevsky P., p. 24
ibid
Сокровенное сказание. c. 93-95
Сокровенное сказание. c. 95
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 127
Juaņši. - Sibubeijao: Shanghai, 1935, cz. 107, p. 1a
ibid
Lielākā taktiskā vienība mongoļu armijā XII-XIV gs., kuru veidoja 10 000 vīru (sīkāk iedalījās pēc decimālās sistēmas tūkstošos, simtos un desmitos). Ne vienmēr tumena sastāvu pēc kaujām varēja atjaunot, tā kā lielāko tiesu tie bija simboliski 10 000, bet realitātē krietni mazāk.
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 1, c. 190
Hambis L., p. 36
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 1, c. 116
Сокровенное сказание. c. 108-109
Сандаг Ш. Образование монгольского государства и Чингизхан. // Татаро монголы в Азии и Европе. – Москва, 1970, с. 27; Хань Жулинь. О Чингисхане. // Историческая наука в КНР. – Москва, 1971, с. 13.
Сокровенное сказание. c. 112
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 248
Ratschnevsky P., p. 45
Полное описание монголо-татар. c. 49
Гумилев Л.Н. Древняя Русь и Великая степь. c. 152
Hambis L., p. 51
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 293
Šī piepešā Temudžina pievienošanās Dzjin impērijai, ar kuru mongoļiem bija asinsnaids kopš Ambagai-hana laikiem, liecina tikai par labu viņa un impērijas iespējamajai saistībai visai neskaidrajos tā dzīves iepriekšējos desmit gados.
Juaņši. p. 36
Сокровенное сказание. c. 114-116
Hambis L., p. 60
Сокровенное сказание. c. 118
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 117
Juaņši. p. 56
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 1, c. 106
Hambis L., p. 82
Сокровенное сказание. c. 127
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 128
Сокровенное сказание. c. 129
Сокровенное сказание. c. 129-133
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 126
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 126
Cleaves F.W. The Historicity of the Baljuna Conventant. // Harvard Journal of Asiatic Studies. Vol. 18, 1955, p. 371
Juaņši. cz. 131, p. 9b
Ratschnevsky P., p. 67
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 132
Сокровенное сказание. c. 140
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 140-141
Ratschnevsky P., p. 72
Hambis L., p. 84-85
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 137
Ratschnevsky P., p. 77
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 140
Сокровенное сказание. c. 143
Сокровенное сказание. c. 144
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 148
Tiem pakaļ tika nosūtīts ekspedīcijas korpuss Subetaj-bātura vadībā, kas veica vienu no spožākajiem kavalērijas reidiem cilvēces militārajā vēsturē, kas vaiņagojās ar kauju pie Kalkas upes.
Сокровенное сказание. c. 185
Juaņši. cz. 1, p. 8a
Сокровенное сказание. c. 158
Рашид-ад-дин. Сборник летописей. T. 1, Кн. 2, c. 150
Juaņši. cz. 119, p. 1b
Tūkstošnieki kā arī simtnieki no hana saņēma „hubi“ (atalgojumu par dienestu). Simtnieka, tūkstošnieka un tumena vadītāja amati bija mantojami.
Сокровенное сказание. c. 161
Вернадский Г.В. О составе Великой Ясы Чингисхана. // Studies in Russian and Oriental History (XX международный конгресс востоковедов, Брюссель) – Bruxelles, 1939, pp. 48-49
История Монгольской Народной Республики. – Москва, 1983, с.133
Путешествия в восточные страны Плано Карпини и Рубрука. – Москва, 1957, с. 154
Ata-Malik-Juvaini. The History of the World Conqueror. / Trans. A.Boyle. - London, 1958, p. 31
Сокровенное сказание. c. 176
Владимирцов Б.Я. Общественный строй монголов. Монгольский кочевой феодализм. – Ленинград, 1934, с. 111
Сокровенное сказание. c. 176
Juaņši. cz. 85, p. 1a, 4a
Juaņši. cz. 99, p. 1a
Сокровенное сказание. c. 168-169
Чулууны Далай. Монголия в XIII-XV веках. – Москва, 1983, с. 150-151
Вернадский Г.В. c. 15
Franke H. From Tribal Chieftain to Universal Emperor and God. The Legitimation of the Y¸an Dynasty. // Bayerische Akademie der Wissenschaften. Philosophisch-Historische Klasse. Sitzungsberichte. Jahrgang 1978. Hf. 2. Pp. 16-18

Tags: Buks_Artis, XIII gs., Mongolija

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.