Bolderājas un Daugavgrīvas ostas XVIII gs. - XIX gs.

Buks Artis

Bolder201 DaugavgrivasPlans 1780JKBroceKopš jaunās Daugavas ietekas rašanās XVI gs. vidū, šī Daugavas ieteka kļuva par Rīgas jūras vārtiem gan stratēģiskā, gan ekonomiskā ziņā. Jau 1603. gadā Bolderājā tika uzbūvēta muitnīca, jeb t.s. licentes nams, kurā tika iekasēta muitas nodeva no kuģiem, kuri devās uz Rīgu. Lielākā daļa Bolderājas iedzīvotāju šai laikā bija loči, kuru pienākums bija aizvadīt Daugavā iebraukušos kuģus līdz Rīgas ostai. Maksa par loču pakalpojumiem nonāca Rīgas rātes kasē. Kuģu satiksmi, muitnīcas un loču darbību uzraudzīja Rīgas rātes iecelta amatpersona ¬ ostas kapteinis.
Bolderājas un Daugavgrīvas ostas izveidošanās ir saistīta ar Daugavas grīvas fizioģeogrāfiskajām īpatnībām ¬ grīvā pastāvīgi veidojās smilšu sēkļi, kas neļāva dziļas iegrimes kuģiem tikt Rīgas ostā. Tādēļ daļa no šo kuģu atvestās kravas tika izkrauta Bolderājas piestātnēs un tālāk uz Rīgu vesta ar liellaivām. Tāpat Bolderājā kuģos tika iekrauta smaga un apjomīga krava ¬ pārsvarā kokmateriāli, arī kaņepāji un pelni.

Continue Reading

Pirmās asinis par Latvijas neatkarību – vai aizmirstas?

Buks Artis

MalkinsŠogad apritēs 97 gadi, kopš dibināta Latvijas Republika. Jubileja, kas no jauna liek pievērsties šiem notikumiem. Diemžēl Latvijas historiogrāfiju lielāko tiesu veido latviešu politiskajā nacionālismā, un no tā neatraujamajā naidā pret vēsturiskajiem (vāciešiem) un jaunajiem (lieliniekiem un krieviem, starp kuriem tiek likta vienlīdzības zīme) ienaidniekiem, balstītas notikušā versiju radīšana. Tas nevarēj nenovest pie zināmas noteiktu parādību un personu selektīvas glorifikācijas, kā arī šādiem tādiem noklusējumiem. Rezultātā vēl šodien ļoti maz zināms par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku veidošanās apstākļiem un noskaņojumu, šo bruņoto vienību darbību 1918. gada rudenī un 1919. gada pirmajā pusē. Literatūrā par Neatkarības kara norisi daudz un plaši tiek apspriests dažu no etniskajiem latviešiem komplektēto vienību liktenis, taču nepiedodami reti tiek pieminētas pārējās, no citu tautību vietējiem iedzīvotājiem komplektētās daļas, kaut tieši tās uzņēmās pirmo cīņu smagumu, spēja apturēt lieliniekus pie Ventas un pēc tam sakaut, uzsākot Latvijas atbrīvošanu.
Šī raksta mērķis ir atgādināt par nepelnīti aizmirsto otro svarīgāko notikumu 1918. gada ziemā pēc valsts proplamēšanas - pašu pirmo kauju par tikko kā nodibinātās Latvijas Republikas neatkarību, - lai neaizmirstu tos, kuri pirmie mira, lai mēs šodien dzīvotu neatkarīgā valstī.

Jau 1918. gada vasaras otrajā pusē, redzot, ka Krievijas impērija sabrukusi, Vācijas impērija karā sakauta un nezināmas pārmaiņas neizbēgamas, okupēto Baltijas guberņu sabiedrība nopietni aizdomājās par zemes nākotni un dzima ideja par vietējo iedzīvotāju zemessardzes izveidošanu.

Continue Reading

Valsts tauta un minoritāte.

Dr.Iur. Pauls Šīmanis

200px Paul SchiemannPēc „Rigasche Rundschau“ redakcijas redakcijas lūguma V.Vulfiusa (W.Wulfius) kungs mūsu laikraksta vakardienas numurā ir aplūkojis trīs žurnāla „Europäische Gespräche“ burtnīcas, sevišķi rūpīgi iztirzājot kādu manis sacerētu rakstu. Vulfiusa kungs ir uzskatījis par vajadzīgu manis izklāstītajai valstiski tiesiskajai domu gaitai nostādīt pretī „pareizi izprastu baltiešu ideoloģiju“, kuru, kā viņš uzskata, „pilnīgi izjust un intuitīvi saprast spēj, protams, vienīgi cilvēks, kura īstās saknes ir Baltijā“. Mans nolūks nav sekot Vulfiusa kungam un apgalvot, ka neizbēgami jāpastāv saiknei starp pārliecību un „sakņu īstumu“. Man jālūdz, lai lasītāji kopā ar mani gluži prozaiski nostātos uz lietišķu apsvērumu pamata. Man šķiet, ka jautājumi, kas rodas šajā sakarā, mūsu tautas politiskajai nākotnei ir pietiekami svarīgi, lai tos pārbaudītu pēc labākās apziņas un sirdsapziņas, nebaidoties no ostrakisma savas izcelšanās īstuma vai neīstuma dēļ.

Continue Reading

Ozola vēstule

Ozols VoldemarsPulkvedis Voldemārs Ozols ir viena no interesantākajām personībām Latvijas XX gs. vēsturē. Dzimis dziļos laukos, amatnieka ģimenē, izvēlējies vienu no nedaudzajām iespējām latviešu lauku puikam, t.i. militāro karjeru Krievijas impērijas armijā. Ar izcilību un pirmās pakāpes diplomu kā viens no nedaudzajiem latviešiem absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju (Императорская Николаевская военная академия) - vienīgais latvietis, kura vārds zelta burtiem iegravēts Akadēmijas foajē izcilnieku marmora plāksnē.

Pirmo pasaules karu sāka kā Kaukāza kara apgabala pastāvīgais virsnieks IV korpusa štābā, organizējis pirmās armēņu nacionālās vienības (kurām pateicoties, vēlāk tapusi Armēnijas Republika), 1916. gadā pārcels uz latviešu strēlnieku pulkiem, kur piedalījies visās kaujās un 1917. gadu sagaidīja 5. Zemgales pulkā. 1917. gada 29. martā ievēlēts par Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja) priekšsēdētāju, bet jūlijā, nesaprototies ar lieliniekiem, no šī posteņa atteicies. Vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgalē partizānu pulku. Pēc lielinieku apvērsuma demobilizējies un bēdzis uz Latviju. 1918. gada decembra beigās lūdzis uzņemt Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku rindās, saņēmis atteikumu, kaut uz to brīdi bija Latvijas teritorijā visizglītotākais latviešu virsnieks ar augstāko dienesta pakāpi.

Continue Reading

Latvijas socialdemokratiskā strādnieku partija

J.Augškalns-Aberbergs

Latvijas socialdemokratiskā strādnieku partija. Vēsturisks atskats.

Rīga, 1929, izdevniecības p./s. „Nākotnes kultūra“

„Nākotne“, Rīgā, Marijas ielā Nr.72 6630

Priekšvārda vietā

Partijas vēsture vēl tikai rakstāma. Vēl nav pietiekoši daudz monografiju par atsevišķiem jautājumiem, vēl trūkst drukātu atmiņu par dažiem svarīgiem notikumiem. Bet slaveno cīņu dienu gaitas arvien tālāķ grimst pagātnes miglā, ar katru dienu mazāk paliek cīnītāju, kas šīs cīņas līdz cīnījušies. Arī seno dienu dokumentu paliek arvienu retāki. Tāpēc bij jāsteidz acumirklī atzīmēt vispārējos vilcienos tas, kas pašlaik pieietams un zināms.
Latvijas socialdemokratijas pagātne tik bagāta slavenām cīņām, viņā darbojušies tik daudz pašaizliedzīgi darbinieki, ka visu atzīmēt šinī rakstā nebij iespējams. Partijas biedri piedos, ja atradīs vienu – otru notikumu izlaistu, vai nepietiekoši aprakstītu, un daudzus varonīgus cīnītājus neminētus. Palieku cerībā, ka saņemšu no biedriem vērtīgus aizrādījumus turpmākam darbam.
Esmu pūlējies izmantot visu drukātu materiālu, kas parādījies presē. Izmantoti pēc iespējas arī Latvijas vēstures pētīšanas biedrības un Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas arķivi.
Šis darbs, kā visi strādnieku šķiras pasākumi, īstenībā ir kolektīvs darbs. Vērtīgus aizrādījumus ir devusi Klāra Kalniņa, bet sevišķi daudz ir smelti no V.Caunes neizsmeļamā atmiņu un piezīmju krājuma.

J.Aberbergs

Continue Reading

Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā

Jana Kupčūne


Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā: attiecības ar Latviju un Igauniju 1919-1940.g.
Ievads
Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā bija balstīta uz tā dēvēto horizontālo stratēģiju, respektīvi, uz balansēšanu starp Vāciju un PSRS, aizmirstot, ka Lietuva nevarēja sacensties ar šīm lielvalstīm un būt tām līdzvērtīga partnere ne ekonomiskā un militārā potenciāla, ne teritoriālā lieluma vai iedzīvotāju skaita ziņā. Tai pašā laikā Latvijai un Igaunijai līdz pat 30.gadu beigām, kad Lietuva nonāca faktiski izolācijā savu teritoriālo konfliktu dēļ, tika piešķirta sekundāra loma. Lietuvas ārpolitiku jau no paša sākuma sarežģīja tās teritoriālie konflikti ar Poliju Viļņas apgabala dēļ un Vāciju Klaipēdas apgabala dēļ.
Kopumā Lietuvas ārpolitisko ainu starpkaru periodā vislabāk raksturo latviešu diplomāta Kārļa Ducmaņa komentārs 1927.g.8.decembrī: „Lietuvas ārpolitikā realitāšu vietā valda emocijas un lielummānija. Rira bien qui rira le dernier- gribētos teikt, ja vien tā nebūtu arī mūsu traģēdija.”

1. Lietuvas un pārējo Baltijas valstu domstarpību ģenēze
Lietuvas un Latvijas savstarpējās attiecības jau no paša sākuma bija pretrunīgas. Lielā mērā tās ietekmēja arī Lietuvas teritoriālās pretenzijas pret Latviju. 1919.g.aprīlī Parīzē Latvijas un Lietuvas delegācijas Miera konferencē pārrunāja robežu jautājumus, kuros Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics piedāvāja atstāt nemainīgu Kurzemes un Kauņas robežlīniju, bet lietuvieši Augustīna Voldemāra vadībā pieprasīja, lai viņiem atdod Palangas pilsētu un tai pieguļošo teritoriju līdz Sventājas upei, kā arī pieprasīja atzīt lietuviešu sevišķās intereses Latgalē un garantēt tai zināmas privilēģijas Liepājā un Daugavpilī pretējā gadījuma draudot panākt iedzīvotāju referendumu Latgalē. Lietuvas drastisko prasību dēļ sarunas izjuka. Lietuvieši nevēlējās atteikties no savām ambīcijām, pieprasīja sev visus sešus pagastus Ilūkstes apriņķī Daugavpils rajonā, kā arī daļu no Jēkabpils rajona. Principā viņi visu Latgali un lielāko daļu Kurzemes uzskatīja par savu vēsturisko teritoriju. Šīs lietuviešu pretenzijas noveda pie militāra konflikta.

Continue Reading

1924.g. Kominternes organizētais apvērsuma mēģinājums Igaunijā: cēloņi un sekas

Nauris Gekišs

1. Komunistu aktivitātes Igaunijā 20.gs. 20-to gadu sākumā

1924.gada 1.decembrī Tallinā notika valsts apvērsuma mēģinājums, kuru ar slepenu III Komunistiskās Internacionāles jeb Kominternes atbalstu organizēja Igaunijas Komunistiskā Partija (turpmāk-IKP). Operācijā piedalījās ap 200 dalībnieku, no kuriem apmēram puse bija nelegāli no PSRS ieceļojuši igauņu tautības diversanti. Pučs cieta neveiksmi, jo igauņu strādnieki un lielākā Igaunijas armijas karavīru daļa, pretēji komunistu cerībām, nenostājās viņu pusē. Igaunijas iekšlietu ministra Kārļa Einbunda drosmīgā rīcība, izsludinot karastāvokli ļāva ātri un operatīvi likvidēt komunistisko opozīciju, kas miera laikā nebūtu leģitīmi iespējams, jo Igaunijas Republikas konstitūcija atļauj izpildīt nāvessodu tikai kara apstākļos. Šie notikumi izraisīja tālejošas sekas ne vien Igaunijā, bet arī kaimiņvalstī Latvijā, kura atradās līdzīgā apdraudējuma stāvoklī un arī pašā PSRS, kura, kā jau minēts, atbalstīja šo neveiksmīgo pasākumu.
20.gs. 20-to gadu sākumā Igaunija bija komunistu aktivitātēm vispiemērotākā valsts Baltijā. Tallina 1921.g. bija Eiropas mēroga komunistiskās propagandas centrs, jo Igaunijā jau 1921.g. martā daļēji atcēla karastāvokli, kas ievērojami atvieglināja kreiso ekstrēmistu darbību. Kopā Igaunijā 1921.g. darbojās 73 komunistu organizācijas, kuru biedru kopskaits bija 1100. Kad 1921.g. aprīlī likvidēja gadu iepriekš dibināto komunistu jaunatnes organizāciju, pagrīdē izveidoja jaunu komjaunatnes organizāciju, kuras sastāvā bija 300 locekļu. Tai pašā laikā pilnīgi legāli darbojās organizācija „Vienotā fronte,” kurā ietilpa 10 000 biedru. Vēlēšanās tā ieguva 5 deputātu vietas Igaunijas parlamentā un 28 vietas Tallinas pilsētas domē. „Vienotā fronte” kontrolēja arī arodbiedrības. 1922.g. janvārī „Vienotās frontes” legālais laikraksts Tallinna Teeline publicēja 12 prasības, to skaitā politiskās policijas atbruņošanu, strādnieku apbruņošanu un kolektīvo saimniecību-sovhozu izveidošanu .

Continue Reading

Krievija un Baltija XIX gs.

Buks Artis

Dažas domas par to kā krievi XIX gadsimtā uztvēra Baltijas provinču iedzīvotājus.

Baltijas guberņām - Kurlandei, Liflandei un Estlandei, - kopš to iekļaušanas Krievijas impērijā bija īpašs statuss: izteikti nekrieviska vide (vecticībnieku bija aptuveni 25 000, to politiskā loma niecīga, ar lojalitāti impērijai neizcēlās, bet pārējie krievi bija kādi 10 0001), autonoma likumdošana un dubultpārvalde: provinces paralēli pārvaldīja spēcīga vietējā pašpārvalde un centrālās varas iestādes.
Neraugoties uz pastāvīgu pēdējās kompetences paplašināšanos kopš XVIII gs. beigām, gubernatoram kā centrālās varas pārstāvim līdz pat 1. Pasaules kara sākumam nemitīgi nācās saskaņot savu darbību ar vietējo pašpārvaldi un uzmanīties, lai kā nepārkāptu provinču muižniecības privilēģijas. Tikai 1782. gadā tika likvidētas muitas barjeras starp Vidzemi, Igauniju un Krieviju, Tikai no 1850. gadiem sākās pakāpeniska valsts iestāžu dokumentācijas valodas pāreja no vācu uz krievu. Guberņu iekšējā dokumentācija bija tikai vācu valodā, ierēdniecība - no zemākā līdz augstākajam līmenim, - bija vāciski runājoša. Muižniecības un pilsētu patriciāta pozīcijas bija tik spēcīgas, ka tie bez īpašām problēmām panāca pat pareizticīgo Baznīcas (oficiālā valsts Baznīca!) bīskapu atcelšanu, ja tie izrādīja pārāk lielu aktivitāti misionēšanā. Tā tas notika ar bīskapiem Irinarhu (Popovu) un Filaretu (Gumiļevski) gadsimta pirmajā pusē. Līdz ar to gan literatūrā, gan sarunvalodā šīm guberņām bija pat īpašs nosaukums: “Ostzeiskije guberņi” (Остзейские губернии). Savukārt lai apzīmētu to īpašo, pat problemātisko statusu impērijā, XIX gs. 60. gados publicistikā parādās termins “Baltijas problēma” (Остзейский вопрос).

Continue Reading

Vilkatis latviešu folklorā

Buks Artis.

Vilkatis latviešu folklorā - mīts vai īstenība?

Vilkaču un vilka tēma latviešu folklorā ir pārstāvēta ar visai plašu slāni, it sevišķi tautas ticējumos, gadskārtu ieražās, teikās (jāpiezīmē, ka tautasdziesmās gan ir dziesmas par vilkiem, taču vilkači pieminēti praktiski nav). Tas nebūtu nekas īpašs - to, ka vilks un vilkatis ieņem arkārtīgi svarīgu vietu visu indoeiropiešu tautu mitoloģijā norāda arī T.Gamkrelidze un V.Ivanovs savos darbos. Bet, ņemot vērā baltu kultūras senumu, vilka mīta analīze baltu foklorā un mitoloģijā varētu dot vērā ņemamu informāciju par tā lomu indoeiropiešu kopkultūrā.

Jau XX gs. sākumā T.Zemzaris tam pievērsa vērību, rakstot: "Spriežot pēc XVI un XVII gs. speciālās literatūras, vilkaču jautājumam vajadzēja būt sevišķi aktuālam taisni Latvijā, jo vairāki ievērojami viduslaiku autori (kā teologs Olavs Magnus, mediķis Kaspars Peikers, jurists Bodēns, Johans Fišarts u.c.) cenšas pierādīt vilkaču realitāti ar "drošām ziņām no Livonijas un Prūsijas". [3] Viņam pievienojas arī K.Straubergs: “No plašās XVI gs burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem Livonijā, kas šai laikā vispār kļūst slavena kā burvju un raganu zeme." [2]
Interesanti ir kas cits. Pat visai pavirši pārlūkojot latviešu tautas ticējumus, redzam, ka tajos atspoguļotajiem vilkačiem bijusi visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas atgādina drīzāk militāru vai paramilitāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību, nevis mitoloģisku tēlu funkcijas, bet pats vilks konsekventi tiek dēvēts par "Dieva suni". Neizbēgami rodas vēlme noskaidrot, vai te mēs sastopamies ar klasisku mitoloģisku fenomenu, vai arī zem šī mīta slēpjas arī kāds racionāls faktors?

Continue Reading

Lietuvas kristianizācijas specifika (1251-1387)

Elīna Leiša

Lietuviešu zemēs 13.gadsimtā bija nenoteikts stāvoklis, kad nebija skaidra tās turpmāka attīstība nākotnē. Jau 12. un 13.gs. mijā bija izveidojušies apstākļi, kas sekmēja lietuviešu zemju apvienošanos. Tomēr tajās joprojām pastāvēja atšķirīgas pagāniskā tradīcijas, kas šo konsolidāciju kavēja. Pagāniskās tradīcijas bija kļuvušas par traucēkli, tās neļāva veidot pilnvērtīgas attiecības ar Eiropas kristīgajām valstīm, liedza pieeju Rietumeiropas civilizācijas sasniegumiem. 13.gadsimta vidū lietuviešu zemes bija pēdējais pagānisma bastions Eiropā: no ziemeļiem tai atradās nesen kristītā Livonija ar savu militāro garantu – Livonijas ordeni, no rietumiem to iekļāva Prūsija, kurā kristīgo misiju izvērsa Vācu ordenis, ko savukārt tur mudināja no lietuviešu zemēm dienvidrietumos esošā katoliskās poļu Mazovijas kņazs Konrāds ar mērķi nostiprināt savas varas pozīcijas Polijā iepretim aristokrātijas sašķeltībai. Dienvidos un austrumos no lietuviešu zemēm atradās pareizticīgās krievu kņazistes un tālāk uz dienvidiem Zelta Ordas zemes, kuros arī pastāvēja grieķu kristietības tradīcija. No vienas puses, Lietuvas zemes atšķirībā no citām kaimiņzemēm bija spējušas saglabāt savu tautu ticības suverenitāti, no otras puses tām draudēja izolācija no modernizācijas, kas bija raksturīga Eiropai. Neskatoties uz lietuviešu un krustnešu cīņām gandrīz 2 gadsimtu garumā, Lietuvas zemes, apvienotas Lietuvas Lielkunigaitijā formāli tika kristianizētas 14.gadsimta pēdējā trešdaļā. Lietuvas kristianizācija faktiski ir iedalāma divos posmos – formālajā kristianizācijā un tās īstenošanā. Kādi specifiski aspekti bija saistīti ar formālās kristiaizācijas procesu, kura rezultātā Lietuva tika uzņemta kristīgo valstu vidū starptautiskā mērogā un motīvi, kādēļ Lietuvas lielkunigaitis Jagailis galu galā izšķīrās par labu tai, tiks apskatīti šajā esejā.

Continue Reading

REFORMĀCIJA RĪGĀ: process, būtība un sekas.

Beļajeva Agnese

Reformācija     Ir zināms, ka Livonijas teritorija bijusi pirmā zeme ārpus Vācijas, kurā nostiprinājās luterānisms, un Rīga – pilsēta, kurā visaktīvāk norisa reformatoriskā darbība Livonijā, izraisot ļaužu sajūsmu un nopietnas pārmaiņas daudzās sabiedrības organizācijas sfērās. Tas izskaidro samērā plašo pētījumu klāstu par reformācijas tēmu Latvijas vēstures literatūrā, lai arī vairākos jautājumos vēl arvien trūkst vienprātības. Šī referāta mērķis ir nevis iepazīstināt un apkopot atlasīto informāciju kopumā, bet gan tēmas kontekstā censties atbildēt uz sekojošiem jautājumiem: kādi priekšnoteikumi ļāva Rīgai izvirzīties par reformācijas centru Livonijā (Baltijā), apskatot reformācijas procesuālo evolūciju Rīgā gan politiskajā, gan idejiskajā līmenī, saprast reformācijas rezultātā ieviesušās  pārmaiņas sabiedrības dzīvē, tās pozitīvās un negatīvās sekas nākotnei (šeit īpaši domājot latviešus).

     Jāpiekrīt, ka pēc būtības reformācija bija antifeodāla kustība, kas nobrieda laikā, kad feodālās sabiedrības dzīlēs veidojās un attīstījās jaunas, progresīvākas kapitālistiskās ražošanas formas un attiecības. Formāli reformācija vērsās pret katoļu baznīcu, kas tolaik bija feodālisma balsts un nesaudzīgi izrēķinājās ar feodālisma pretiniekiem. Neskatoties uz reliģisko formu, šai kustībai bija spilgti izteikts sociāls un politisks raksturs.  Tā no Vācijas nākušais luterānisms atrada  labvēlīgu augsni zemēs, kur pilsētas bija vēl samērā vājas, namnieki un patriciāts politiskajā cīņā pret katoļu baznīcu un lielajiem feodāļiem bija spiesti izveidot koalīciju ar sīkajiem feodāļiem – vasaļiem, muižniekiem.  

Continue Reading

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.