Krievija un Baltija XIX gs.

Buks Artis

Dažas domas par to kā krievi XIX gadsimtā uztvēra Baltijas provinču iedzīvotājus.

Baltijas guberņām - Kurlandei, Liflandei un Estlandei, - kopš to iekļaušanas Krievijas impērijā bija īpašs statuss: izteikti nekrieviska vide (vecticībnieku bija aptuveni 25 000, to politiskā loma niecīga, ar lojalitāti impērijai neizcēlās, bet pārējie krievi bija kādi 10 0001), autonoma likumdošana un dubultpārvalde: provinces paralēli pārvaldīja spēcīga vietējā pašpārvalde un centrālās varas iestādes.
Neraugoties uz pastāvīgu pēdējās kompetences paplašināšanos kopš XVIII gs. beigām, gubernatoram kā centrālās varas pārstāvim līdz pat 1. Pasaules kara sākumam nemitīgi nācās saskaņot savu darbību ar vietējo pašpārvaldi un uzmanīties, lai kā nepārkāptu provinču muižniecības privilēģijas. Tikai 1782. gadā tika likvidētas muitas barjeras starp Vidzemi, Igauniju un Krieviju, Tikai no 1850. gadiem sākās pakāpeniska valsts iestāžu dokumentācijas valodas pāreja no vācu uz krievu. Guberņu iekšējā dokumentācija bija tikai vācu valodā, ierēdniecība - no zemākā līdz augstākajam līmenim, - bija vāciski runājoša. Muižniecības un pilsētu patriciāta pozīcijas bija tik spēcīgas, ka tie bez īpašām problēmām panāca pat pareizticīgo Baznīcas (oficiālā valsts Baznīca!) bīskapu atcelšanu, ja tie izrādīja pārāk lielu aktivitāti misionēšanā. Tā tas notika ar bīskapiem Irinarhu (Popovu) un Filaretu (Gumiļevski) gadsimta pirmajā pusē. Līdz ar to gan literatūrā, gan sarunvalodā šīm guberņām bija pat īpašs nosaukums: “Ostzeiskije guberņi” (Остзейские губернии). Savukārt lai apzīmētu to īpašo, pat problemātisko statusu impērijā, XIX gs. 60. gados publicistikā parādās termins “Baltijas problēma” (Остзейский вопрос).


Ne par kādiem “latviešiem” līdz pat XIX gs. sākumam nebija ne runas. Pārējo Krievijas guberņu iedzīvotāju acīs Baltijas iedzīvotāju vidū nav nekādu īpašību atšķirību, tie visi viņiem bija “vācieši” – luterāniska vai katoliska muižniecība, pilsētnieki un zemnieki, - ko apzīmēja ar kopīgo nosaukumu “inorodci” (инородцы). Par “lietuvieti” varēja nosaukt ne tikai lietuvieti, bet arī poli vai baltkrievu. Igauņus parasti pieminēja kopā ar somiem, jo kontaktzonā bija sastopami gan vieni, gan otri. Savukārt ja retumis tika pieminēti latvieši, tad kontekstā ar vāciešiem un drīzāk kā kārtas, nevis tautības apzīmējums. Piemēram, Dostojevskis savā “Noziegums un sods”: “Neizturami ir par divsimts rubļiem visu mūžu kā guvernantei pa guberņām vazāties, taču es zinu, ka mana māsa drīzāk kļūs par nēģeri pie plantatora vai par latvieti pie Baltijas vācieša…”2
Ap 1830. gadu sāka iznākt tādi kā „tūrisma ceļveži“ (Путеводители) par Baltijas guberņu lielākajām pilsētām, kuros aprakstīta gan vide, gan cilvēki. Aprakstīta sadzīve un paražas, taču, piemēram, N. Rozanova no franču valodas tulkotajā un rediģētajā ceļvedī par Tallinu (Путеводитель по Ревелю и его окрестностям. 1839.) pilsēta (tai laikā Rēvele) tiek aprakstīta kā apbrīnojami kulturāla vācu pilsēta un Igaunija kā vācu zeme, no kuras mācīties un mācīties kā pareizi dzīvot. Igauņi (чухны) gan pāris reizes tiek pieminēti, taču kā kā „netīrīgu, izspūrušu, nepatīkamu“ (неопрЯтные, нечесанные, растрепанные) ļaužu kārta, kuras piederīgie runā citā valodā nekā pilsētnieki, un šī valoda ir pirmā šīs kārtas piederības pazīme, no kuras cenšas atbrīvoties katrs, kurš vēlas kļūt par ko vairāk.3
Pirmais lielākais un plaši pieejamais materiāls, kurā pieminēti latvieši un igauņi (gan neanalizējot, vai tie paši sevi uztvēra kā atšķirīgus etniskā, vai sociālā aspektā), bija J.F.Samarina (kurš Iekšlietu ministrijas komisijas sastāvā 2 gadus pavadīja Baltijā) “Vēstules no Rīgas” (1848.) un etnopolitiskais apraksts “Okraini Rossiji” (1852.), kurš pirmais Krievijā devis izvērstu Baltijas provinču aprakstu un raksturojumu. Ziņas metropoles presē nāca tikai kā tulkojumi no Baltijas preses, nevis žurnālistu viedoklis. Situācija Krievijas sāka mainīties gadsimta vidū pēc poļu seperātistu sacelšanās 1863. gadā, vācu zemju apvienošanās ap Prūsijas troni, panslāvisma ideju popularitātes pieauguma varas aprindās.
60. gados Baltijas provinču jautājumu sāka apspriest konservatīvā prese, it īpaši “Moskovskije vedomostji”, kad tās redaktors bija M.N.Katkovskis. Jāpiezīmē, ka līdz 1864. gadam Baltija šajā avīzē pieminēta netiek vispār. Pirmie raksti bija visai neitrāli un neskāra etniskus jautājumus. Piemēram, 1864. gadā bija tikai 8 raksti, un to virsraksti jau liecina par saturu: “Baltijas guberņu seimu struktūra un sastāvs”, “Triju Baltijas provinču centieni saplūst vienā politiskā veselumā”, “Kādām jābūt Baltijas provincēm Krievijas impērijā”. Situācija krasi mainās 1865. gadā, kad strauji pieaug rakstu apjoms (pats Katkovs uzrakstījis 28), to saturs un tonis, par ko liecina virsraksti: “Sakarā ar rakstu “Balsī” par krievu valodu Rīgā. Tā saukto uzbrukumu Ostzeisas guberņām jēga”, “Polemika pret “Rīgas avīzi””, utt. Par latviešu un baltvācu attiecībām plaši rakstīts no februāra (Nr29) līdz maijam (Nr98) anonīmi publicētajās Kr.Valdemāra “Vēstulēs no Rīgas”.
Sākot ar 1866. gadu “Moskovskije vedomostji” pievēršas nacionālajām problēmām, piemēram, tādos rakstos kā “Latviešu un igauņu migrācija un piedāvājums tos aizvietot ar vācu kolonistiem” (Nr43), “Vācu mazskaitlīgums Baltijā un to pretenzijas” (Nr155), “Baltijas guberņu ģermanizācija” (Nr181), u.c. 1870. gadā: “Nacionālā jautājuma rašanās Baltijā vēsturisks apskats” (Nr36), “Liflandes feodāļu un latviešu jaunās adreses” (Nr179), u.c.
1882. gadā “Гражданин” slejās K.N.Ļeontjeva raksts “Ostzeici” demonstrē vēl viena viedokļa pastāvēšanu, kurā akcentēta nevis nepieciešamība reformēt šo guberņu pašpārvaldes sistēmu, bet gan drīzāk nostiprināt muižniecības lomu, jo lielākais potenciālais drauds ir nupat nez no kurienes te parādījušies latvieši un igauņi. Par kuriem pirms tam neviens pat nenojauta, taču kuri nu parādījušies visai lielā skaitā ar savu valodu un pretenzijām uz zināmu lomu guberņu dzīvē. Savukārt liberālā prese (“Русский инвалид”, “Вестник Европы”, “Санкт-Петербургские ведомостьи”) nepievērsa nekādu īpašo vērību Baltijas guberņu juridiskajam statusam, panģermāniskajām vēsmām muižniecībā un iedzīvotāju atšķirībai, apspriežot tikai saimniecisko faktoru: guberņās nepieciešama agrārā, tiesu un pilsētu reforma, jo esošā kārtība kavē šī potenciāli spēcīgā reģiona ekonomisko izaugsmi.
Īpaša pozīcija šajā jautājumā bija slavofiliem - J.F.Samarinam, N.P.Aksakovam. I.P.Aksakovam, M.P.Pogodinam u.c. - kuriem pretstāve Baltijas muižniecībai bija daļa no cīņas pret “nepareizo” valsts aparātu, kas veidots balstoties uz “nekrieviskiem” principiem. Baltijas muižniecību viņi uzskatīja par lielākajiem panģermanisma idejas nesējiem Krievijā, par “kolonizatoriem”, kuru mērķis ir impērijas rietumdaļas pārvācošana. Viņi jau visai strikti nodalīja vācbaltus no latviešiem un igauņiem, kuru stāvoklī redzēja paralēles ar asimilētu slāvu tautu likteņiem (bet daži pat saskatīja pārvācotus rietumslāvus), un no šī viedokļa Krievijai jāpretojas latviešu un igauņu pārvācošanai. Šī iemesla dēļ ar slavofiliem aktīvi mēģināja sadarboties jaunlatvieši, saskatot sabiedrotos cīņā par vācbaltu priviliģētā statusa likvidēšanu.
Slavofilu nostājas evolūciju Baltijas jautājumā varam uzskatāmi vērot A.A.Bašmakova publicistikā XIX gs. 90. gados. Aktīvs Slāvu labdarības biedrības biedrs, juriskonsults Ārlietu ministrijā, piedalījies tiesu reformas īstenošanā Baltijā, viņš uzskatīja, ka impērijas monolītumam vislielākos draudus rada Polijas, Baltijas un Somijas guberņas. Pamatojoties uz savu pieredzi Balkānos, Bašmakovs postulēja, ka problēmu var atrisināt nodrošinot apstākļus latviešu un igauņu straujam ekonomiskās labklajības pieaugumam, reizē tos intensīvi rusificējot. Šajā procesā jābalstoties uz ierēdniecības radīšanu no latviešiem un igauņiem, kurus atraujot no ģermanizācijas procesa un izvirzot, varēšot viegli rusificēt (te viņš atsaucās uz britu pieredzi Indijā un vācu pieredzi Poznaņā).4 Tā kā var teikt, ka slavofili bija pirmie, kuri pievērsa uzmanību latviešiem un igauņiem, izceļot tos nevis vienkārši kā zemniekus, bet kā “inovercus”, autonomas etniskas grupas, impērijas pavalstniekus, kuri atšķiras no vācbaltiem. Pamatkoncepcija: tie nav vācieši, ir rusificējami jo pēc kultūras un mentalitātes tuvāki slāviem, nevis ģermāņiem.
Kas raksturīgi, līdz pat XIX gs. otrajai pusei Baltijas guberņu iedzīvotāji pārējo impērijas guberņu un pilsētu iedzīvotāju acīs bija tikai kā vācvalodīgie. Protams, gan jau kāds bija šķirstījis, piemēram, 1790. gada Hībnera enciklopēdiju, taču aizdomas, ka šādi zinātāji Krievijā bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Ar latviešiem un igauņiem bija sastapušies gan Polockas, gan Pleskavas tirgoņi, kuri uz Baltiju pludināja kokmateriālus, veda linus, vasku, kaņepes un labību, taču avotos nav norāžu, ka tie uztvertu Baltijas zemniekus kā ko īpašu, nevis kā nesaprotamā valodā (ne īsti vācu, bet noteikti ne krievu) runājošus luterāņus vai katoļus. Inoverci un viss. Tie paši vācieši jeb luterāņi, bet etniskās nianses nevienu īpaši neinteresēja. Galu galā no malaskuru interesē atšķirības starp frīziem, bavāriešiem un austriešiem? Gluži kā pašā Baltijā – izglītots cilvēks ir “vācietis” neatkarīgi no tā, ka mazotnē kursiski, latgaliski vai igauniski runājis.
Savukārt ziņu par to, kā uztvēra un kā raudzījās uz šādiem “vācvalodīgajiem”, t.i. baltiešiem jeb ostzeisiem, ir pietiekami. Pie tam, kas raksturīgi, viņus īpaši nenošķīra no citiem vāciešiem, pilsētu amatniekiem un sīktirgotājiem, kas Krievijā dzīvoja kopš XVI gs., kā arī kolonistiem Pievolgā. Tos uztvēra kā ko vienu, tikai dažādās impērijas vietās dzīvojošu, un ģeogrāfiskās atšķirības - Pievolga vai Baltija, - vidusmēra impērijas pavalstnieka acīs nebija svarīgas. Līdz ar to, ziņas par attieksmi pret Pievolgas vāciešiem visai droši varam reducēt arī uz attieksmi pret baltiešiem.
Krievijas sabiedrība redzēja tikai divas šo “inovercu” pamatgrupas. Pirmā bija lielie zemes īpašnieki, muižniecība un bruņniecība, pilsētu buržuā un brīvo profesiju pārstāvji. No šīs grupas tika vervēti daudzi augstākie impērijas pārvaldes aparāta ierēdņi un augstākie virsnieki armijā. Piemēram, Krišjānis Valdemārs savā rakstā “Kto pravit v Rossijei: sami russkije iļi ņemci?” uzskaita, ka 15% ministru esot „ostzeici“, Valsts Padomē – 25%, senatori – 63%, armijas ģenerāļi – 50%, gubernatori – 60%. Otra grupa, ar kuru tautai kontakts bija ciešāks, t.i. kurus satapa biežāk un tieši saskarsmē ar kuriem veidojās priekšstats par baltiešiem kā tādiem, bija mazie zemes īpašnieki, birģeri, tirgotāji, amatnieki, skolotāji, vidējā slāņa virsnieki, finansisti.
Pirmā grupa komunicēja tikai ar sava ranga ļaudīm, kuri bija bagāti, izglītoti, runāja vāciski, franciski un vidusmēra impērijas pavalstnieka acīs paši daudz neatšķīrās no vācbaltiem. Šaubos, vai vidusmēra maskavietis vai pēterburdzietis, nezinot uzvārdus, spētu atšķirt franciski runājošo Bestuževu no vāciski runājošā fon Rozena, abus redzot dodoties uz audienci pie imperatora. Toties impērijas augstākās ierēdniecības un muižniecības iekšējā savstarpējā seperācija, kas sākās kopš imperatores Annas valdīšanas laika (1730.-1740.) bija visai izteikta. Taču te pie vainas bija nevis kādas nebūt kultūras un mentalitātes atšķirības, bet vācbaltu korporatīvisms, balstot vienam otru karjerā. Sākot ar apvērsuma ceļā tronī kāpušās imperatores Elizabetes valdīšanas sākumu, vismaz armijā antivāciskais noskaņojums bijis visai izteikts.5
Vācu rakstnieks Teodors Fontane savā romānā „Sesila“ apraksta kaju pie Pļevnas, kur Krievijas armijas virsnieks, vācietis, dezertē, jo nespēj izturēt savu krievu biedru naidu pret visu vācisko. XIX gs. daudz pa Krievijas impēriju ceļojušais barons Augusts fon Haksthauzens-Abenburgs šo attieksmi skaidroja kā pretreakciju vācbaltiešu vīzdegunībai, korporatīvajiem karjeras veidošanas principiem un savas izredzētības neslēptai demonstrēšanai. Tā dēļ daudziem krieviem vācbaltietis sāka asociēties nevis ar lāga birģeri alus baudītāju, bet Benkendorfu, Dubeltu un mazākiem to rakstura brāļiem, kas kalpoja kā valsts ierēdņi visdažādākajos impērijas nostūros, un šķita ļaunuma iemiesojums jau ar to vien, ka cītīgi un burtiski pildīja likuma burtu, neatkarīgi no situācijas. Kā to aprakstīja U.Lakers: „tā kā daudzi vācieši par nodarbi dzīvē izvēlējās valsts dienestu, daļai progresīvo krievu radās iespaids, it kā pati patvaldība būtu importēta no Vācijas, un cīņa pret Krievijas vācieti daudziem Hercenam līdzīgiem kļuva par pataloģisku māniju“. Vācbaltiešus un latviešus apsūdzēja liekulībā, ja tie no sirds kalpoja impērijai, un to nelabvēļiem nebija lielāka prieka, ja pieķēra kādu nepatriotismā.6
Slavofili nemitīgi postulēja, ka tieši lielais vācbaltiešu īpatsvars Pēterburgas galmā un valsts augstākajā ierēdniecībā vainojams pie dažādām negācijām, jo tie neesot spējīgi izprast krievu tautas “organiskās vajadzības”. Arī t.s. rietumofili, kaut būdami izteikti eiropeiski orientēti, uz Baltijas guberņām un to iedzīvotājie raudzījās kā uz nepatīkamu svešķermeni, savdabīgu Prūsijas “piekto kolonnu” (kas īpaši aktuāli kļuva gadsimta otrajā pusē, sakarā ar Vācijas impērijas parādīšanos uz Eiropas politiskās skatuves). Te vērojama visai pretrunīga attieksme: vienlaikus gan sajūsmināšanās kā par ko progresīvu un attīstītu, eiropeisku, gan skaudība un naidīgums. Iespējams krievi, salīdzinot sevi ar baltiešiem, sajutās “atpalikušāki” un nepilnvērtīgāki. Tas gan veicināja naidīgumu pret rietumniecisko un baltiešiem, gan veicināja visu XIX gs. aktuālo diskusiju par Krievijas tālākās attīstības ceļa meklējumiem.
Un, kaut arī it sevišķi XIX gs. pirmajā pusē izglītotajās aprindās vācu kultūra nozīmēja ļoti daudz – pār ļaužu prātiem valdīja Šellings un Gēte, situēti ļaudis sūtīja savus bērnus izglītoties uz Vāciju vai Baltiju, vērojama arī netīksme un neizpratne. Nikolajs Turgeņevs, pats guvis izglītību Getingenā un ikdienā esot saskarsmē ar ostzeiciem, apraksta savā dienasgrāmatā Maskavā notikušu sarunu ar kādu viņam simpātisku nepazīstamo, kurš apgalvojis, ka “vāciešus mīlēt nav iespējams, pat pašus godīgākos no viņiem, jo tie ir lempīgi, neglīti, smirdot pēc tabakas, un stāsta banalitātes iedomājoties, ka tie ir joki”. Pastaigājoties Sokoļņikos, viņš esot negribot bijis spiests spraukties cauri blīvam pūlim, un tur manījis glītu vācbaltiešu (tautība nezināma, jo pasi jau jaunsgungs šai neprasīja uzrādīt) jaunuvi, un „tikai tas, ka viņa bija tik glīta, to paglāba, jo citādi es viņu būtu iegrūdis grāvī tikai tāpēc, ka šī ir vāciete“.7 (Un to raksta aristokrāts, kurš jūtas savas tautas elites pārstāvis, eiropeiskās kultūras nesējs!)
Līdz ar Aleksandra III kāpšanu tronī 1881. gadā ģermanofobiskās noskaņas guva valsts atbalstu. Iekšpolitikā izvērsās visai šovinistisks un brutāls gars, kas skāra visus Baltijas provinču iedzīvotājus – vācbaltus kā jau vāciešus un latviešus un igauņus kā pārpratuma pēc vēl nepārkrievotus iedzimtos. Valsts sekretārs A.A.Polovcovs savā dienasgrāmatā rakstīja: “Vajāts tiek viss, kas neatbilst lielkrievu tēlam; vācieši, poļi, somi, ebreji, musulmaņi – visi tiek uztverti kā Krievijai naidīgi.”8 Krieviju pārņēma panslāvisma idejas, bet tās pēc definīcijas bija naidīgas visam ģermāniskajam.
Taču šķiet, šāda nostāja bija raksturīga valsts dienestā esošajiem un tam visnotaļ ne plašajam turīgo slānim (ne visai plašajam, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju skaitu), kas interesējās par politiku, aizrāvās ar panslāvisma idejām. Vienkāršajai tautai domātajos žurnālos un visai izplatītajos joku krājumos šāds naidīgums nav manāms. Klasiskās anekdotes, farsi, neļaunas karikatūras par “mūsējiem” vāciešiem – tā te parādas nekrievu tēma. Mūžvecās karikatūras par Ādamu Adamiču un Karlu Ivaniču, kuri dzer alu, pīpē tabaku, ēd desas, sarunājas lauzītā krievu-vācu slengā un vienmēr sava skopuma dēļ iekuļas smieklīgās situācijās.
Protams, pastāv jautājums: kā vispār varam ko spriest un kur meklēt informāciju par vienkāršā vairākuma attieksmi pret nekrieviem, ja pārējo impērijas iedzīvotāju pamatmasa bija analfabēti un rakstītas liecības nav atstājusi? Taču, ja padomā, visai plašu un interesantu informāciju var meklēt tautas sakāmvārdos, teicienos, sprediķos, lubu grāmatelēs, kuras rakstīja autori “iz tautas”. Viens no populārākajiem vienkāršās tautas izklaides veidiem tajā laikā bija t.s. Petruškas leļļu teātris. Ludziņu tips bija viens: primitīva komēdija ar stacionāriem galvenajiem varoņiem: Petrušku, viņa sievu, čigānu, ārstu, kvartāla policistu un vācieti. Dažādās vietās dažādos variantos parādijās arī jauni tēli, bet vācieša vai baltieša lelle bija vienmēr. Piemēram, Maskavā īpaši populāra esot bijusi scēna, kurā Petruška māca baltietim krievu valodu:“Вас? Квас? Какой тут квас? Пошел вон от нас, мы не хотим знать о вас!“ (Vas? Kvass? Kāds te kvass? Vācies prom no mums, ij zināt negribam par jums!)9 Visai populāri bija arī t.s. “balkona komiķi”, kuri atradās karuseļu balkonos un vai nu tur izrādīja improvizētas scēniņas, vai vienkārši sauca publiku iekšā, izmantojot asprātīgas vārdu spēles un saukļus, kur bieži figurēja arī joki par vāciešiem vai ostzeiciem. Tos izdomāja paši šie kumēdiņu saucēji, atbilstoši savai un savas publikas izpratnei. Taču jāatzīst, ka joki nebija agresīvi, varāk orientēti uz savējā saprotamā pretstatīšanu svešajam nesaprotamajam: „Был, касатик, за морем я! / Видел, как бессеребренный немец / Добывает себе хлебец! / Живет, засучив рукава! / Мы-то за морем утех себе ищем, / А после дома в кулак свищем! / Сказано: немец не бывает дурак! / Он, вышь ты, сыт крупицей, пьян водицей! / Шилом бреется, а дымом греется!“ (Biju reiz aiz jūras es! Redzēju kā vāciet’ Peln’ sev sav’ maizīt’! Uzrotījis piedurknes! Mēs ta aiz juras izpriecas meklējam, Mājās tikuši dūrē svilpojam! Saka ļaudis: vāciet’s nav muļķis, gan no putraima paēdis, gan ūdens malka piedzēris! Ar īlenu skujas un ar dūmiem sildās!)10
Krievijas pilsētās apmetušies vācieši un baltieši visai bieži figurē t.s. lubu literatūrā, kas īpaši populāra bija XIX gs. otrajā pusē. Šo lēto grāmateļu izgatavošana un tirdzniecība koncentrējās Maskavā, Nikoļskas ielā. Lielākā daļa to sarakstītāju un izdevēju bija neizglītoti, dažkārt pat pusanalfabēti. Kā viņus raksturoja grāmatu izdevējs I.D.Sitins: “Neizmācījušies semināristi, kuri nobijušies no grāmatu gudrību dzīlēm, no dažādām mācību iestādēm patriektie, nodzērušies ierēdņi, mūžam iereibuši baznīcas kalpotāji, visu veidu neveiksminieki, zaudējuši profesiju, reputāciju un cerības”.11 Savukārt viens no lubu grāmateļu sacerētājiem I.Kasirovs (I.S.Ivins) savus kolēģus raksturoja: “paši no tautas un rakstīja savam brālim mužikam”.12 Te vairāk uzsvērtas tīri sadzīviskās atšķirības, piemēram, kad Mišas Jevstigņejeva grāmateles varonis ciemojas pie vācbaltietes, vēloties tās namā īrēt istabiņu, ir šokēts par tās pārspīlēto pēc viņa domām taupīgumu, kas īstenībā noteikti ir skopums, un dīvainajiem ēšanas paradumiem: „Vai tad der krievu cilvēkam tāds ēdiens kā tā tava hāberzupa?! Ko ar tevi, nekristīto busurmanieti te runāt!“13 Starp citu, acīmredzot tieši no vācbaltiešu ēšanas ieradumiem radusies bija arī XIX gs. krievu vidū populārie vāciešu/baltiešu apzīmējumi “desaiņi” (колбасники – pat imperators Aleksandrs III ikdienā tos dēvējis tikai šādi), „cīsiņnieki“ (сосиски) u.c.14
Krievu klasiskajā literatūrā - tātad izglītotajās aprindās, - attieksme ir daudz agresīvāka. Kā rakstīja panslāvistiem visai tuvais F.Dostojevskis: “Es labāk visu mūžu pavadu kirgīzu teltī… nekā pieņemu… baltiešu mantas krāšanas veidu… Nevaru pateikt, kas ir pretīgāk: krievu haotiskums vai vāciešu mantas krāšana godīgā darbā un taupīgums”.15
Taču šķiet, pamatojoties uz pieejamajiem materiāliem varam spriest, ka atšķirībā no politiskās elites un inteliģences, krievu tautas pamatmasas priekšstatos par baltiešiem blakus lieliski sadzīvoja vīpsna par citādo dzīves veidu un vērtībām ar respektu un cieņu, smiekli ar noliegumu. Pierastais, zināmais, “normālais” tika pretstatīts nepierastajam un nesaprotamajam, un kas pēc viņu domām bija svešs krievu kultūrai. Un parādās visai pretrunīgu attieksme: gan cieņa, gan vāji slēpta skaudība, vēlme ar izsmieklu “piezemēt” svešās kultūras iedomāto pārākumu. Izsmiekls un noliegums te drīzāk kalpoja kā pašapliecināšanās, mēģinājums sev pašiem iestāstīt, ka vienkāršais krievu cilvēks nav sliktāks, ka viņā ir kas tāds, kas ir vērtīgāks par izglītotību un amatu prasmēm. Atšķirības starp latvieti, vācbaltieti un igauni praktiski nebija – tie visi bija „vācieši“ vai „baltieši“ (остзейци). Zināmā mērā to tēla aprakstā parādās ne tik daudz tas, cik labi krievi pazina baltiešus, cik tas, kā viņi uztvēra paši sevi, kādus vēlējās sevi redzēt. Kopumā raksturīga atziņa, ka impērijā ir apgabali, kuros dzīvo citas kultūras ļaudis, savādāki, no krieviem atšķirīgi - sveši, bet ne ienaidnieki, - un visai naiva, bet ne agresīva pārliecība par nedefinējamām krievu labajām īpašībām, kas ļauj tiem justies pārākiem. Savukārt baltiešiem, ja tie atmestu savu „vāciskumu“ un pieņemtu krievisko, ir iespēja kļūt par saprotamiem un tātad automātiski labiem cilvēkiem.

------------------------------------------------------
Atsauces:
1 - Римский С.В., Конфесиональная политика России в Западном крае и Прибалтике XIX столетия. // Вопросы истории. Nr 3, 1998, 30. lpp.
2 - Достоевский Ф.М. Полное собрание сочинений в 31 т. T. 5 - Ленинград, 1972.-1990., 225.-226. lpp.
3 - Любовь Киселева. О „российских Eвропиях“: взгляд из путеводителя. / Труды по русской и славянской филологии. Литературоведение. VI (Новая серия): К 85-летию Павла Семеновича Рейфмана. Тарту: Tartu Ülikooli Kirjastus, 2008. 180. lpp.
4 - Башмаков А.А. За смутные годы. Публицистические статьи и речи А.А.Башмакова. СПб., 1906., 42. lpp.; Башмаков А.А. Балтийский вопрос с точки зрения практических задач внутренней политики. Ревель, 1893., 68. lpp
5 - Оболенская С.В., Немцы в глазах русских XIX в.: черты общественной психологии. // Вопросы истории. Nr 12, 1997, 104. lpp.
6 - Елистратова А.А Немецкая диаспора в России. http://5ka.com.ua/33/33505/1.html
7 - Архив братьев Тургеневых. Вып. 1 – СПб, 1911, 214., 305.-306. lpp.
8 - Зайончиковский П.А. Российское самодержавие в конце столетия. - Москва, 1970., 117. lpp.
9 - Народно поэтическая сатира. - Ленинград, 1960, 257. lpp.
10 - Генслер И. Масленница: народное гуляние у гор в Петербурге. // Воскресный досуг. 1863., Nº 3, 39.-40. lpp.
11 - Сытин И.Д. Жизнь для книги. - Москва, 1960., 46. lpp.
12 - Ивин И.С. О народно-лубочной литературе (к вопросу о том, что читает народ): из наблюдений крестьянина над чтением в деревне. / Русское обозрение. Т. 23, 1893, 247. lpp.
13 - Естигнеев М. Бешеные бабы или Хабер-суп. – Москва, 1873, 30. lpp.
14 - Оболенская С.В., 107., 114. lpp.
15 - Достоевский Ф.М. Полное собрание сочинений в 31 т. T. 5 - Ленинград, 1972.-1990., 226. lpp.

Tags: Latvija, Buks_Artis, XIX gs., Igaunija, Krievija

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.