1924.g. Kominternes organizētais apvērsuma mēģinājums Igaunijā: cēloņi un sekas

Nauris Gekišs

1. Komunistu aktivitātes Igaunijā 20.gs. 20-to gadu sākumā

1924.gada 1.decembrī Tallinā notika valsts apvērsuma mēģinājums, kuru ar slepenu III Komunistiskās Internacionāles jeb Kominternes atbalstu organizēja Igaunijas Komunistiskā Partija (turpmāk-IKP). Operācijā piedalījās ap 200 dalībnieku, no kuriem apmēram puse bija nelegāli no PSRS ieceļojuši igauņu tautības diversanti. Pučs cieta neveiksmi, jo igauņu strādnieki un lielākā Igaunijas armijas karavīru daļa, pretēji komunistu cerībām, nenostājās viņu pusē. Igaunijas iekšlietu ministra Kārļa Einbunda drosmīgā rīcība, izsludinot karastāvokli ļāva ātri un operatīvi likvidēt komunistisko opozīciju, kas miera laikā nebūtu leģitīmi iespējams, jo Igaunijas Republikas konstitūcija atļauj izpildīt nāvessodu tikai kara apstākļos. Šie notikumi izraisīja tālejošas sekas ne vien Igaunijā, bet arī kaimiņvalstī Latvijā, kura atradās līdzīgā apdraudējuma stāvoklī un arī pašā PSRS, kura, kā jau minēts, atbalstīja šo neveiksmīgo pasākumu.
20.gs. 20-to gadu sākumā Igaunija bija komunistu aktivitātēm vispiemērotākā valsts Baltijā. Tallina 1921.g. bija Eiropas mēroga komunistiskās propagandas centrs, jo Igaunijā jau 1921.g. martā daļēji atcēla karastāvokli, kas ievērojami atvieglināja kreiso ekstrēmistu darbību. Kopā Igaunijā 1921.g. darbojās 73 komunistu organizācijas, kuru biedru kopskaits bija 1100. Kad 1921.g. aprīlī likvidēja gadu iepriekš dibināto komunistu jaunatnes organizāciju, pagrīdē izveidoja jaunu komjaunatnes organizāciju, kuras sastāvā bija 300 locekļu. Tai pašā laikā pilnīgi legāli darbojās organizācija „Vienotā fronte,” kurā ietilpa 10 000 biedru. Vēlēšanās tā ieguva 5 deputātu vietas Igaunijas parlamentā un 28 vietas Tallinas pilsētas domē. „Vienotā fronte” kontrolēja arī arodbiedrības. 1922.g. janvārī „Vienotās frontes” legālais laikraksts Tallinna Teeline publicēja 12 prasības, to skaitā politiskās policijas atbruņošanu, strādnieku apbruņošanu un kolektīvo saimniecību-sovhozu izveidošanu .


1922.g.1.maijā Tallinā notika plašas demonstrācijas ar 20 000 personu piedalīšanos. 3.maijā policija arestēja IKP vadoni Kingisepu, kuram vēlāk tika piespriests nāvessods, uz ko PSRS reaģēja Jamburgas pilsētu Igaunijas pierobežā demonstratīvi pārdēvējot par Kingisepu. 7.maijā tika izdemolēta Igaunijas pārstāvniecība Petrogradā un arestēti igauņu diplomāti. Reaģējot uz PSRS sūtniecības sekretāra Banga arestu Tallinā un tiesas prāvu pret 115 IKP biedriem, Petrogradas revolucionārais tribunāls sodīja ar nāvi 10 Igaunijas reparāciju misijas ierēdņus apsūdzot par spiegošanu un 18 apsūdzot par vērtslietu nelegālu izvešanu. Nākamā gada pavasarī sadursmē ar policiju krita IKP CK loceklis Kreukss. Sākās komunistisko organizāciju slēgšana un masu aresti.
Tas liecina, ka politiskā situācija Igaunijā bija nokaitēta jau pirms 1924.g.
Gatavošanās valsts apvērsumam Igaunijā bija ļoti rūpīgi plānota, tās galvenais iniciators bija Kominternes vadītājs Grigorijs Zinovjevs (īstajā vārdā Hiršs Apfelbaums). Pēc viņa pavēles tika atdzīvināts latviešu izcelsmes Sarkanās armijas ģenerālštāba izlūkošanas pārvaldes vadītāja Arvīda Zeibota jau 1922.g. izstrādātais Igaunijas okupācijas plāns, kuru atbalstīja arī Josifs Džugašvili-Staļins. Par galveno organizatoru uz Tallinu nosūtīja Kominternes aģentu Mihailu Korbekiju, kuru padomju diplomāts Grigorijs Besedovskis raksturoja kā „neglītu, stulbu un bailīgu.” Operāciju plānus izstrādāja igauņu izcelsmes padomju ģenerālštāba virsnieks Haralds Tumeltaus. Apvērsums tika plānots jau 1924.g.28.oktobrī, bet sazvērnieku atmaskošana un tai sekojošie plašie aresti un kratīšanas to aizkavēja līdz novembrim. Jau 18.septembrī tika atklātas vairākas kaujas vienības, pa 10 vīru katrā, kuras bija noorganizētas sporta klubu „Spartaks” un „Hērakls” aizsegā. 149 aizturētās personas tika nodotas kara tribunālam. 5.novembrī notika ieslodzīto komunistu neveiksmīgs atbrīvošanas mēģinājums. 10.novembrī notika tiesas process Nr.149., kura rezultātā 12 personām piesprieda nāvessodu, 39 personām mūža ieslodzījumu, bet attaisnoja tikai 20 aizturētos.
PSRS centās radīt iespaidu, ka tai ar notiekošo nav nekāda sakara un tā vispār neko neplāno, tai pašā laikā notika slepena ideoloģiska Baltijas komunistisko šūniņu sagatavošana. 9.novembrī padomju sūtnis Latvijā Aralovs slepenā sanāksmē norādīja latviešu komunistu vadoņiem, ka Baltijas valstis ir šķērslis, kas traucē PSRS atbalstīt revolucionārās kustības rietumos, tādēļ ir jāsagrauj. Viņš klausītājiem aizrādīja, ka padomju diplomātiem vienlaicīgi jāprot runāt trīs valodās: vienā ar ienaidniekiem, otrā ar draugiem, bet trešajā-oficiālās sanāksmēs. Tika darīts viss, lai novērstu sabiedrības un specdienestu uzmanību no gaidāmajiem plāniem Igaunijā. Tika apzināti izplatīta informācijas noplūde paziņojot, ka līdz 14.decembrim komunisti neko neplāno. Tam noticēja pat britu izlūkdienests. Sers Redžinalds Līpers 24.novembrī rakstīja, ka padomju agresija Baltijas valstīs tuvākajā laikā neesot iespējama, jo PSRS esot pārāk vāja un baidoties no rietumvalstu intervences. Turklāt sers Līpers uzskatīja arī, ka padomju iebrukumu Latvijā sabotētu spēcīgi latviešu elementi Sarkanajā armijā. Arī igauņu politiskā policija noticēja un atcēla pastiprinātos drošības pasākumus.
1924.g. 9.novembrī G.Zinovjevs uzdeva Sarkanās armijas galvenā štāba izlūkošanas pārvaldes priekšniekam Jānim Bērziņam (alias Pēterim Ķuzim) uzsākt ieroču piegādi Igaunijas komunistiem. Ieročus iepriekš izvietoja padomju uzņēmuma „Dobroflot” noliktavās Tallinā. Nolēma iesūtīt Igaunijā arī 60 PSRS izlūkdienesta virsniekus Baltkrievijas čekas karaspēka virspavēlnieka Kārļa Žīgura vadībā. Militāro operāciju vadība bija uzticēta trim igauņu tautības PSRS izlūkdienesta virsniekiem: Haraldam Tumeltauam, Rūdolfam Vakmanim un Oto Rēstasam. Kaujas formācijas Tallinā apvienoja 400 dalībniekus, Pērnavā un Tartu-katrā pa 150-200 dalībnieku, no kuriem trešā daļa bija IKP biedri. 28.novembrī PSRS oficiālajā laikrakstā „Pravda” parādījās raksts, kas pareģoja drīzu kapitālisma krišanu Igaunijā. 28.un 29.novembra naktī PSRS-Igaunijas robežu pārgāja padomju virsnieki un karaskolu audzēkņi ar ieročiem, munīciju un viltotiem dokumentiem. Vienlaicīgi arī Igaunijas pierobežā tika sakoncentrētas trīs padomju divīzijas un Tallinas tuvumā dreifēja padomju karaflote, kas liecina par gatavošanos militārai invāzijai.
Sacelšanās sākās 1924.g. 1.decembra rītā plkst. 5:15, piedalījās 400 dalībnieku, no kuriem tikai puse bija nopietni sagatavoti. Strādnieku klubā Tallinā sapulcētie revolucionāri sadalījās 5-10 cilvēku grupās un devās uz iepriekš nozīmētām pozīcijām un 5:30 vienlaicīgi sāka uzbrukumu. Diversanti ieņēma Tompeas pili (valsts vecākā rezidenci) un premjerministra pili, taču premjerministram Frīdriham Akelam izdevās aizbēgt. Trešā grupa ieņēma Tallinas centrālo dzelzceļa staciju. Tika sagrābts arī galvenais pasts, karaskola, kara ministrija, tanku garāža un Lanasmegi lidlauks, kur puse lidotāju pārgāja revolucionāru pusē. Dumpinieki nošāva satiksmes ministru Kārli Karku, taču iekšlietu ministram Einbundam izdevās izglābties un viņš izsludināja karastāvokli. Ievērojamais ģenerālis, neatkarības cīņu varonis, Juhans Laidoners uzņēmās virspavēlniecību, un lielākā daļa igauņu karavīru, tāpat kā strādnieku izvēlējās saglabāt lojalitāti pret savu valdību. Rezultātā tika pieviltas komunistu cerības uz revolūciju.
Ģenerāļa Ernsta Pedera vadībā valstij lojālās igauņu karaspēka vienības atguva kara ministriju un karaskolu. 10 karaspēka vienības un aizdomīgo kara floti atbruņoja, tādējādi dumpis līdz rītam tika apspiests. Leitnanta Hermaņa Rūslendera vadībā tika atgūta Tallinas centrālā dzelzceļa stacija, bet majora Kārļa Hāsa un Juhana Karla Fišera vadītā vienība atkaroja lidlauku. Ārpus Tallinas revolucionāriem veicās vēl mazāk, viņi paguva tikai uzspridzināt tiltu pie Aegvīdas, lai kavētu armijas bruņuvilcienu ierašanos Tallinā no Tapas. Igauņu strādnieki ārpus Tallinas uz notiekošo nereaģēja vispār, bet mierīgi devās darbā. Sacelšanās vadoņi lidmašīnā aizbēga, bet armija un policijas vienības atguva kontroli pār situāciju.
Sadursmes turpinājās līdz 7.decembrim, taču tās vairs nespēja neko mainīt. 4.decembrī sadursmē ar policiju Tartu tika nošauts Igaunijas komjaunatnes vadītājs Sommerlings. Bez tam, pučā tika nogalināti 22 igauņu nacionālisti (ieskaitot 8 virsniekus) un 32 ievainoti. Krita arī 20 komunisti un 7 nomira vēlāk, bet ievainoti tika 100. Pērnavā atrada IKP sarakstus ar nošaujamajiem antikomunistu vārdiem. Arestēja 2500 personu, 60 karatiesa nošāva, ieskaitot padomju pulkvedi Augustu Lillikasu un Dr. Poļakovu.
1925.g.sākumā notika prāva Nr.77. Šajā procesā IKP vadonim Hansam Heidemanam piesprieda nāvessodu, pārējiem 76 apsūdzētajiem mūža ieslodzījumu, bet 26 piesprieda spaidu darbus. 23.aprīlī nošāva arī jauno IKP vadītāju A.Rīrmanu. PSRS par to atriebās Igaunijai 1926.g. martā izvirzot apsūdzību 48 igauņiem Ļeņingradā, no kuriem 13 piesprieda nāvessodu par slepenas militāras informācijas nodošanu britu pulkvedim Frankam. Protams, ka PSRS noliedza jebkādu saistību ar 1924.g. decembra notikumiem Igaunijā un nosauca to par „rietumu imperiālistu sagatavotu provokāciju” ar mērķi noskaņot pasaules sabiedrību pret PSRS. 1925.g.18.maijā Staļins paziņoja, ka rietumu mērķis esot bijis sagatavot ofensīvu pret PSRS no Baltijas valstu puses. Tai pašā laikā ir zināms, ka PSRS sūtniecības pirmais sekretārs Rīgā Gambrovs Vācijas sūtniecības padomniekam H.Rīseram atzinis: ja apvērsums būtu izdevies, padomju armija būtu iebrukusi Igaunijā, lai sniegtu „internacionālo palīdzību” igauņu biedriem.
2.Cēloņu raksturojums
Līdz 1924.g. dažādi „revolūcijas eksportēšanas” mēģinājumi bija būtiska Padomju Krievijas-PSRS ārpolitikas sastāvdaļa. Jāatceras, ka komunistu ideoloģiskais mērķis bija vispasaules sociālistiskā revolūcija un kapitālistiskās sabiedrības pilnīga likvidācija, nepieļaujot nekādus kompromisus. 1920.g.tika izveidota III Komunistiskā Internacionāle jeb Kominterne, kura savos uzplaukuma gados apvienoja vairāk nekā 100 nacionālās komunistiskās partijas, tās pakļautībā atradās arī plašs „meitas internacionāļu” tīkls, tādas kā Arodbiedrību internacionāle, Sporta internacionāle, Revolucionārā teātru asociācija u.c. Visu šo kultūras organizāciju mērķis bija popularizēt komunistu idejas, vervēt jaunus piekritējus ārzemēs, respektīvi, ideoloģiski apvienot strādniekus uz proletāriskā internacionālisma principiem balstītai revolucionārai cīņai par buržuāzijas gāšanu un proletariāta diktatūras nodibināšanu. Savukārt Kominternes uzdevums bija reāli organizēt strādniekus revolūcijai, nevairoties no atklātas sadursmes ieročiem rokās ar kapitāla valsts varu.
Kominternes izpildkomiteja sava mērķa sasniegšanai ne vien vervēja kadrus ārzemēs, bet arī nodrošināja viņiem atbilstošu apmācību un kvalifikāciju šim nolūkam speciāli izveidotās skolās, kursos un universitātēs PSRS. IKP darbojās Kominternes sastāvā, kur ārzemju komunisti saņēma bezmaksas apmācību, uzturu trīs reizes dienā, vienreiz gadā vienu apģērba kārtu un apavu pāri, vajadzības gadījumā nepieciešamo medicīnisko aprūpi u.tml., kā arī 30 rubļu kabatas naudu, cilvēkiem ar ģimeni bija arī bērnudārzs-viss uz partijas rēķina. Šo ārzemju komunistu dēļ uz PSRS ārējās robežas tika ierīkotas tā saucamās „zaļās pārejas” jeb „logi,” caur kuriem komunistu sagatavotie spiegi un diversanti varēja brīvi pārvietoties, lai bez šķēršļiem varētu ātri atgriezties PSRS pēc uzdevuma izpildes vai briesmu gadījumā. Pa šīm „zaļajām pārejām” tika pārvadāta arī propagandas literatūra, instrukcijas un korespondence ārzemju kompartijām, ieroči, munīcija, kā arī vērtslietas un valūta komunistisko organizāciju finansēšanai.
Viena no šādām „zaļajām pārejām” līdz 1924.g. bija atvērta arī uz PSRS-Igaunijas robežas, par ko liecina ne vien iepriekš aprakstītā diversantu iekļūšana Igaunijas teritorijā, bet arī fakts, ka 20-tajos gados caur Tallinu gāja visnozīmīgākais tranzīta punkts ne vien legālu, bet arī nelegālu kravu pārvadājumiem no PSRS uz rietumiem.
1924.g. PSRS bija iestājusies krīze, tikko bija nomiris partijas un valsts harizmātiskais vadonis Ļeņins un joprojām nebija skaidrs, kurš stāsies viņa vietā. Partijas iekšienē arvien skaudrāk iezīmējās šķelšanās iekšējās nesaskaņas un haoss. Neveiksmi bija cietuši komunistu apvērsuma mēģinājumi Vācijā un ievērojami kritusies G. Zinovjeva autoritāte. Pēc 1923.g.Hamburgas neveiksmes Ļ. Trocka piekritēji viņu apsūdzēja gļēvulībā un neizdarībā, jo Zinovjevs nebija sūtījis Sarkano armiju caur Polijas teritoriju palīgā vācu biedriem.
Līdzīgi bija izgāzies arī komunistu apvērsuma mēģinājums Bulgārijā 1923.g. Zinovjevs, acīmredzot, cerēja, ka mazajā Igaunijā viņam varētu veikties labāk. Tādējādi par vienu no svarīgākajiem šī notikuma cēloņiem jāuzskata arī Zinovjeva centieni glābt savu personisko reputāciju un karjeru.
Igaunija kā bijusī Krievijas impērijas teritorija, kurai bija kopīga robeža ar PSRS, turklāt būdama arī vismazākā no PSRS „nomaļu valstiņām” kā tās nereti tika dēvētas rietumos, bija viena no visapdraudētākajām teritorijām. Komunistiem jau bija izdevies veiksmīgi īstenot apvērsumu un okupāciju Gruzijā 1921.g., bet Ukrainas valstiskumu Sarkanajai armijai bija izdevies likvidēt jau 1919.g. Nav nekas pārsteidzošs, ka nākamajai kārta bija pienākusi Igaunijai, kuras, kā bijušās Krievijas impērijas teritorijas, atgriešana Padomju Krievijas (no 1922.g.PSRS) sastāvā bija ne vien svarīga ģeopolitiska, bet arī morāla nozīme.

3. Iespaids uz Kominternes nākotni
Neveiksme Igaunijā bija Kominternes pēdējais mēģinājums īstenot pasaules revolūciju ar kapitālistisko valstu proletariāta rokām. Visi šie mēģinājumi, neraugoties uz milzīgajiem izdevumiem un lielajiem cilvēku upuriem, bija beigušies ar sakāvi. Tas skaidrojams ne vien ar nacionālisma ideoloģisko uzplaukumu Eiropā un bailēm no sarkanā terora, bet arī ar ekonomiskā stāvokļa stabilizēšanos un kapitālistisko valdību veiksmīgajiem centieniem sašķelt kreiso partiju atbalstītājus, kā tas notika, piemēram, tai pašā Igaunijā, kur tika nodibināta atsevišķa „Jaunsaimnieku un sīkzemnieku partija” ar mērķi mazināt komunistu ietekmi laucinieku vidū.
Ļoti spēcīgi komunistu sāncenši Eiropā bija arī mērenākie sociāldemokrāti, kuri no revolucionārā terora un diktatūras idejas bija atteikušies, bet izvirzīja sev uzdevumu aizstāvēt strādnieku un trūcīgo intereses ar likumīgām metodēm, respektējot plurālismu un demokrātisko iekārtu.
Pēdējā neveiksme lika PSRS nopietni pārskatīt savu ārpolitiku un turpmāk atteikties no „revolūcijas eksportēšanas,” kura nesa vienīgi humānus un ekonomiskus zaudējumus un vēl vairāk diskreditēja PSRS pasaules acīs. Eiropas ekonomiskā atveseļošanās un no tās izrietošā radikāli kreiso ideoloģiju popularitātes krišanās lika atmest līdzšinējo ārpolitikas koncepciju kā nederīgu, un par lūzuma punktu šajā jomā uzskatāms tieši fiasko Igaunijā.
1925.g. 17.februārī Baltijas tautu komunistu pārstāvju konferencē Ļeņingradā Igaunijas pārstāvis Jāns Anvelts atzina, ka revolūcijas organizēšanai un propagandai ieguldītie līdzekļi nav attaisnojušies, jo, pēc apvērsuma mēģinājuma, vienkāršajā tautā atbalsts komunistiem esot nevis pieaudzis, bet tieši pretēji-samazinājies. Pēteris Stučka un Jānis Bērziņš-Ziemelis līdzīgi raksturoja stāvokli Latvijā, bet Somijas pārstāvis Oto Kūsinens-savā dzimtenē. O. Kūsinens ieteica sākt sacelšanos Lietuvā, lai izprovocētu Poliju, kas radītu starptautisku skandālu un atvieglotu aģitācijas darbu, taču šis priekšlikums tika noraidīts, jo tobrīd PSRS bija ieinteresēta atbalstīt Lietuvu pret daudz stiprāko abu kopīgo ienaidnieci Poliju, ar kuru PSRS bija kopīga robeža.
Līdz ar atteikšanos no tās galvenās funkcijas, Kominternes politiskā nozīme pakāpeniski samazinājās, faktiski tā pārvērtās par rudimentāru institūciju, kura patērēja milzīgus ekonomiskus resursus. 1936.g. liela daļa ārzemju komunistu tika nosūtīti pagrīdes darbā uz savām mītnes zemēm vai pārcelti maznozīmīgos amatos uz iekšzemes rajoniem, un tika slēgtas daudzas „zaļās pārejas.” 1936,g. 10.martā tika izdota pavēle par visu politemigrācijas aģentūras uzskaiti un iztīrīšanu no aizdomīgiem elementiem. Arvien biežāk izplatījās tendence līdzšinējās Kominternes neveiksmēs vainot ārzemju spiegus, diversantus un trockistus, kurus, protams, meklēja Kominternes darbinieku un cittautu komunistisko partiju biedru, kā arī politisko imigrantu un pārbēdzēju vidū. Sevišķu neuzticību izpelnījās Baltijas valstis, Poliju un Vāciju pārstāvošie komunisti. Jau no 30-to gadu sākuma notika pret latviešu komunistiem vērsta pakāpeniska izrēķināšanās, tai sekoja vāciešu un poļu iznīcināšana 1937.g. augustā.
1937.g. pavasarī Valsts iekšējās drošības galvenās pārvaldes sagatavotajā projektā „Par valsts drošības pārvaldes 3.daļu uzdevumiem cīņā ar diversijām tautsaimniecībā” tika apgalvots, ka PSRS teritorijā nesodīti darbojas Vācijas, Polijas, Japānas un citu valstu izlūkdienesti. Vienlaicīgi tika slēgtas „zaļās zonas” uz PSRS ārējās robežas un izdota pavēle visus politiskos bēgļus arestēt kā spiegus un nodot kara tiesai.
1937.g. oktobrī Kominternes izpildkomitejas ģenerālsekretārs Georgijs Dimitrovs un sekretārs Dmitrijs Manuļskis atzina, ka „Kominternes iekšienē atklājis plašu spiegu organizāciju tīklu.” Šim ziņojumam sekoja terora apogeja, kuras rezultātā tika pilnībā likvidēts Kominternes internacionālistu spārns un līdz ar to arī tās iekšējā, Staļinam nedraudzīgā, opozīcija. Beidzot, 1943.g. maijā tika pieņemts lēmums par pilnīgu Kominternes likvidāciju, kuru Staļins pamatoja ar aizbildinājumu ka „PSRS nespēj vadīt Komunistisko Internacionāli visās valstīs un turpmāka Kominternes pastāvēšana būtu tās ideju diskreditācija, jo Kominternē ietilpstošās kompartijas tiek melīgi apvainotas, ka tajās iefiltrējušies ārvalstu spiegi, kas traucē to darbību plašās masās. Ar Komunistiskās Internacionāles atlaišanu šis trumpis tiek izsists no ienaidnieku rokām.”
Tādējādi loģiski noslēdzās process, kura aizsākumi meklējami Kominternes 20-to gadu sākuma ārpolitiskajās neveiksmēs.
4.Reakcija Igaunijā un Latvijā
Igaunijas notikumi satricināja arī Latvijas politisko un sabiedrisko dzīvi, ko nav grūti saprast, ja ņem vērā, ka Latvija atradās gandrīz identiskā ģeopolitiskā situācijā kā kaimiņvalsts Igaunija. Abās valstīs bija arī ļoti spēcīga kreisa, prokrieviska opozīcija, ko veidoja komunistiskās partijas, turklāt Latvijā ar sevišķi prokrievisku nostāju izcēlās sociāldemokrāti, kas Igaunijā būtu pilnīgi neiedomājama parādība. Tas nozīmē, ka Latvija, neraugoties uz īsāko robežu gar PSRS, bija zināmā mērā vēl vairāk apdraudēta nekā Igaunija.
2.decembrī demisionēja Voldemāra Zāmuela vadītā kreisi orientētā Latvijas valdība. 19.decembrī tika izveidota jauna, labēji centriska valdība Hugo Celmiņa vadībā. Līdzīga situācija izveidojās arī Somijā, kur arī atkāpās kreisā valdība un varu pārņēma labējā koalīcija Ingmana vadībā. Gan Latvijā, gan Igaunijā sekoja vēl nepieredzēti nacionālisma uzplūdi, notika plašas draudzības demonstrācijas izrādot savstarpējo solidaritāti, jo sevišķi agrāk strīdīgajā Valkas (Valgas) pilsētā. Nacionālisma pacēlums Igaunijā veicināja varas pārņemšanu labējai Jiri Jāksona koalīcijai. 17.decembrī tika nodibināts Igaunijas aizsargu korpuss (kaitselīts).
Gan Latvijas, gan Igaunijas sabiedrībā vilnīja antikomunistisks noskaņojums, kuru radīja kopīgu draudu apzināšanās, bet nekas tik labi nesaliedē cilvēkus kā kopīgs ienaidnieks. Tādējādi var secināt, ka neveiksmīgais komunistu apvērsuma mēģinājums nāca tikai par labu Latvijas-Igaunijas attiecībām.
Otrs aspekts, kas veicināja vēl ciešāku saliedēšanos starp Latviju un Igauniju bija ne vien ilūziju sabrukums par PSRS šķietami draudzīgo un miermīlīgo ārpolitiku, bet arī atklāsme, ka uz rietumu sabiedrotajiem nevarēs paļauties, par spīti Tautu Savienības garantijām. 2.decembrī Igaunijas sūtnis Londonā Oskars Kallass lūdza Lielbritānijas valdību sūtīt palīgā igauņiem kreiseru eskadru, taču Lielbritānijas valdība noraidīja šo lūgumu, atsakoties iejaukties Igaunijas „iekšējās lietās.” Latviešu trimdas vēsturnieks Edgars Andersons uzskata par ticamu apgalvojumu, ka Kallass esot piedāvājis britiem karabāzes igauņu salās, taču šāds piedāvājums britus īpaši nevarēja interesēt, jo tas nozīmētu atklātu konfrontāciju vai pat karu ar PSRS, bet Igaunija britu acīs bija pārāk maznozīmīgs spēlētājs, lai tās dēļ būtu vērts riskēt.
Latvijas preses un sabiedrības simpātijas neapšaubāmi bija igauņu leģitīmās valdības pusē. Pat kreisie laikraksti neiedrošinājās paust atbalstu nemierniekiem, bet par labējiem šaubu nav, ka tie vienbalsīgi nosodīja komunistu apvērsuma mēģinājumu un pat atļāvās kritizēt pastāvošo demokrātisko sistēmu, kas dodot pārāk lielu izpausmes brīvību komunistiem un tādējādi rada draudus valsts drošībai. 1924.g.4.decembrī laikraksts Valdības „Vēstnesis ziņoja”: „..ja kodes reiz drēbē iemetušās, tās neaprobežojas ar vienu vietu vien, tas pats jāsaka par pretvalstisku kustību. [..] Sabiedrībai komunistu sacelšanās nāca gluži negaidot, bet tie, kas uzmanīgi sekoja komunistu darbībai un bija drusku iedziļinājušies komunistu mācībā par sacelšanos nebrīnās: bruņotā sacelšanās pret Igaunijas valsts iekārtu bija, no komunistu viedokļa raugoties, viņu darbības loģiskas sekas.”
Tālāk „Valdības Vēstnesis” citē tā laika igauņu avīzi „Paeewahlet:” „Jāpateicas laimei, ka ļaundaru mēģinājumu tik ātri likvidēja, un ka upuru skaits nebija lielāks. Bet šim mēģinājumam vajadzētu piespiest igauņu politiskos darbiniekus nopietnāk nekā līdz šim domāt par valsts labklājību un neturpināt līdzšinējo vieglprātīgo un noziedzīgo rotaļu, kā jāsauc partiju cīņa pēc varas. Paasināt partiju sāncensību, izcīnīt viņu cīņu līdz galam-šim mērķim tērēja visus spēkus. Partiju savstarpējās cīņas bija tik niknas, ka novērotājam bija jāatzīst: valsts intereses galīgi aizmirstas, par valsts likteni neviens nedomā.” Tādējādi „Valdības Vēstnesis” atļaujas ar šī igauņu avīzes citāta palīdzību netieši kritizēt arī Latvijas iekšpolitisko situāciju, kura daudz neatšķīrās no situācijas Igaunijā.
Laikraksts turpina: „Ja tagad izlietas nevainīgas asinis, tad vainīgi nav vien komunisti, bet arī tie, kas laida tam notikt, ko viņi varēja aizkavēt.[..] Ir pēdējais laiks darīt galu visai partiju cīņu paasināšanai un vienprātīgi domāt par valsts vajadzībām. Varbūt, ka šī sacelšanās bija pēdējais brīdinājums, ja to neievēros, tad būs jāatzīst, ka esam svērti un atrasti par viegliem. Tāpēc visas rokas pie valsts uzbūves darba!”
5. Secinājumi
1924.g. apvērsuma mēģinājums Igaunijā bija lūzuma punkts gan PSRS ārpolitikā, gan Igaunijas un Latvijas iekšpolitiskajā un ārpolitiskajā attīstībā. Tā kā PSRS bija spiesta atteikties no „revolūcijas eksporta” stratēģijas, Kominternes loma pakāpeniski samazinājās un PSRS varas struktūrās situācija nosvērās par labu Staļinu atbalstošajiem lielkrievu šovinistiem, kas iezīmēja Trocka piekritēju, Kominternes un PSRS KP internacionālā spārna varas beigu sākumu un PSRS turpmāku pakāpenisku atteikšanos no internacionālisma idejas, un pāreju uz krievu imperiālisma atjaunošanu kā PSRS sabiedrību konsolidējošu ideoloģiju. Šī procesa loģiskas sekas bija internacionālistu opozīcijas likvidācija un kadru tīrīšana Kominternē un PSRS valsts pārvaldes struktūrās 1937.g. un galu galā Kominternes likvidācija 1943.g.
PSRS kaimiņvalstīs, jo īpaši Igaunijā un Latvijā, sekoja strauja kreiso partiju popularitātes krišanās un nacionālisma uzplūdi. Igaunijā faktiski tika pilnībā likvidēta komunistiskā opozīcija un sperti noteikti soļi līdzīgu draudu mazināšanai nākotnē, kā, piemēram, kaitselīta jeb igauņu aizsargu vienību dibināšana. Gan Latvijā, gan Somijā Igaunijas notikumu iespaidā krita kreisās valdības un vara vairākus gadus uz priekšu bija nodrošināta labējām partijām. Kopīgo draudu apzināšanās saliedēja Latviju un Igauniju, ļaujot nogludināt savstarpējās domstarpības un, vismaz uz laiku, stiprinot iluzoro Baltijas vienotību. Toties tika sagrautas ilūzijas par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar PSRS un paļaušanās uz rietumu sabiedrotajiem, ko pierādīja britu valdības atbilde Igaunijas sūtnim O.Kallasam 1924.g. 2.decembra kritiskajā rītā.
1924.g. decembris iezīmē robežu starp revolucionārajā haosā slīgstošo pēckara posmu un starpkaru periodam raksturīgo, gan ļoti īslaicīgo un varbūt iluzoro 20.gadu Eiropas stabilitāti, jo pēc Igaunijas notikumiem stāvokli Eiropā stabilizēja gan PSRS atteikšanās no „revolūcijas eksporta” stratēģijas, gan biedējošais Igaunijas piemērs, kas, vismaz līdz 30.gadiem, kādu laiku, atvēsināja kreiso ekstrēmistu aktivitātes Austrumeiropā.
Izmantotās literatūras un avotu saraksts:

Avoti:

1. Laikraksts „Valdības Vēstnesis”, 1924.g. 2.decembris (2.lpp.), 4.decembris, (2.lpp.).

Izmantotā literatūra un periodika:
1. Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940. Ārpolitika Stokholma 1982., 93.-97.lpp.
2. Riekstiņš J. Kominterne-no mīlas līdz naidam „Latvijas Avīze,” 2008.g. 1.novembris, 20.lpp.
3. Walter H. Uprising of December 1, 1924. „Baltic Defence Review,” 1991., P.129.-140.

Tags: XX gs., Igaunija, Gekišs_Nauris

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.