REFORMĀCIJA RĪGĀ: process, būtība un sekas.

Beļajeva Agnese

Reformācija     Ir zināms, ka Livonijas teritorija bijusi pirmā zeme ārpus Vācijas, kurā nostiprinājās luterānisms, un Rīga – pilsēta, kurā visaktīvāk norisa reformatoriskā darbība Livonijā, izraisot ļaužu sajūsmu un nopietnas pārmaiņas daudzās sabiedrības organizācijas sfērās. Tas izskaidro samērā plašo pētījumu klāstu par reformācijas tēmu Latvijas vēstures literatūrā, lai arī vairākos jautājumos vēl arvien trūkst vienprātības. Šī referāta mērķis ir nevis iepazīstināt un apkopot atlasīto informāciju kopumā, bet gan tēmas kontekstā censties atbildēt uz sekojošiem jautājumiem: kādi priekšnoteikumi ļāva Rīgai izvirzīties par reformācijas centru Livonijā (Baltijā), apskatot reformācijas procesuālo evolūciju Rīgā gan politiskajā, gan idejiskajā līmenī, saprast reformācijas rezultātā ieviesušās  pārmaiņas sabiedrības dzīvē, tās pozitīvās un negatīvās sekas nākotnei (šeit īpaši domājot latviešus).

     Jāpiekrīt, ka pēc būtības reformācija bija antifeodāla kustība, kas nobrieda laikā, kad feodālās sabiedrības dzīlēs veidojās un attīstījās jaunas, progresīvākas kapitālistiskās ražošanas formas un attiecības. Formāli reformācija vērsās pret katoļu baznīcu, kas tolaik bija feodālisma balsts un nesaudzīgi izrēķinājās ar feodālisma pretiniekiem. Neskatoties uz reliģisko formu, šai kustībai bija spilgti izteikts sociāls un politisks raksturs.  Tā no Vācijas nākušais luterānisms atrada  labvēlīgu augsni zemēs, kur pilsētas bija vēl samērā vājas, namnieki un patriciāts politiskajā cīņā pret katoļu baznīcu un lielajiem feodāļiem bija spiesti izveidot koalīciju ar sīkajiem feodāļiem – vasaļiem, muižniekiem.  

     Rīga bija centrs, no kura reformācijas kustība ieplūda tālāk Livonijā. Rīgas kā Hanzas pilsētas sakari ar Vāciju noteica, ka te vispirms izplatījās tas reformācijas virziens, kuru reprezentēja luterānisms. Taču Rīgā atradās katoļu baznīcas centrs, tur dzīvoja Rīgas virsbīskaps un bija virsbīskapa kapituls – virspusēji raugoties, reformācijai būtu Rīgas pilsētai jāiet garām, bet notika gluži pretējais, tāpēc tam jāmeklē cēloņi dziļāk. Reformācijas piekritējus vienoja tieksme atņemt katoļu baznīcai gadsimtos uzkrātās bagātības, kas bija iegūtas dažādu privilēģiju, novēlējumu un ziedojumu rezultātā. 

     Arī Rīgā naids pret Domkungiem liels, sevišķi vēl tālab, ka tie bieži iejaucās Rīgas strīdos ar virsbīskapu un ordeni un mēģināja no visiem šiem strīdiem iegūt labumu. Jau 1244. gadā aizliegums garīdzniekiem iegūt Rīgā nekustāmos īpašumus norāda uz tām saspīlētajām attiecībām, kas jau no paša Rīgas sākuma pastāvējušas starp pilsoņiem un garīdzniecību.  Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Rīgā reformācija tika saņemta ar lielu sajūsmu. Rīgas rāte to apsveica tādēļ, ka tagad radās iespēja tikt vaļā no divvaldības un tā likvidēt nepatīkamo Salaspils līgumu, lai gan pilsētas ilgā cīņa pret feodālajiem senjoriem Rīgai bija apnikusi. Cīņa pret katoļu baznīcu Rīgas pilsētai vienlaikus nozīmēja cīņu pret tās feodālajiem senjoriem. Likvidējot katoļu baznīcu, automātiski izzustu arī abi 1452. gadā Salaspils līguma slēdzēji un Rīgas feodālie senjori – Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis. Ordeņa pils Daugavmalā pilsētai bija apspiestības simbols un atkarības zīme.  

     Raugoties no šī viedokļa, droši var teikt, ka reformācija deva iespēju un cerības atbrīvoties no garīgās virskundzības. Tomēr, ja ņem vērā, ka šādas tendences bija Rīgai jau arī agrākajos gadsimtos, tad jāsaka, ka ir problemātiski šo tendenci principā saistīt tikai un vienīgi ar reformāciju. Saprotams, reformācija bija iemesls, ka Rīgas rāte mainīja fronti – kamēr agrāk tā bija pret ordeņa mestru, tagad tā vērsās pret arhibīskapu. Politiskie iemesli gan bija labvēlīgai neitralitātei, ar ko vasaļi atbalstīja Rīgas reformācijas centienus. Var akceptēt secinājumu, ka tieši politiskie motīvi bija tie, kas pavēra un nolīdzināja ceļu reformācijai Rīgā un pēcāk – Livonijā.  Tomēr politiskie centieni vien nespēja izraisīt reformāciju, un tos nevar uzskatīt par vienīgajiem reformācijas izplatības cēloņiem, tāpēc jāaplūko arī citi aspekti.

     Daudz nemiera radīja priesteru un mūku mantkārība un viņu izlaidīgā dzīve. Garīdzniecība bija paguvusi sagrābt lielas bagātības un plašus īpašumus kā Rīgā, tā arī ārpus tās, un kopā ar reformāciju pilsētai radās izdevība šos īpašumus pārņemt savās rokās.  Rīga viena nespēja gūt ilgstošus panākumus, kā tas vairākkārt jau pierādījies, tāpēc meklēja un arī atrada sev sabiedrotos muižniecībā, vasaļos un kopīgiem spēkiem centās iegūt lielos arhibīskapa un ordeņa zemes īpašumus, lai tādējādi palielinātu savus ienākumus un stiprinātu savu politisko nozīmi. Tāpat muižniecība vēlējās iegūt iespēju brīvi rīkoties ar  tai rokās esošajām lēņu muižām, bet to liedza katoliski feodālie senjori.  Pie tam parādījās vēl kāds merkantils apsvērums, kas tuvināja muižniecību reformācijai – tie bija muižnieku parādi dažādām katoļu baznīcas iestādēm, jo baznīcas un klosteri viduslaikos bija reizē arī bankas, no kurām varēja aizņemties naudu visai plašos apmēros. Katoļu baznīcas likvidācija viņus automātiski atbrīvotu no parādiem līdzīgi, kā savā laikā no parādiem bija atbrīvojies Francijas karalis Filips IV, likvidējot templiešu ordeni.

     Ļoti svarīgus reformācijas cēloņus varēja saskatīt ideoloģiskajā plāksnē. Reformācija taču bija ticības, tātad ideju kustība. Jaunās idejas prasīja atgriešanos pie Bībeles teksta, labo darbu dogmas un indulgenču nosodīšanu, ticības un Dieva žēlastības cildinājumu. Sludinātāji, paši būdami pārliecināti par to, ko sludināja, prata aizraut savas draudzes, un arī tā izplatījās reformācija.  Vēlāk būs redzams, ka ordeņa mestru noskaņoja neitrāli un pat labvēlīgi jaunajai ticībai ne vien kārtu nostāja, bet arī viņa paša pārliecība, ka jaunā mācība ir pareizāka par veco.

     Kādi bija vasaļu un melngalvju motīvi, kad viņi pievērsās jaunajai ticībai, avotu trūkuma dēļ nav iespējams noskaidrot.  Katrā ziņā nozīmīgs bija sauklis, kas nāca no Vācijas, ka jaunā ticība ir tīra evaņģēliskā ticība, kura atmetusi gadsimtos uzkrātos noslāņojumus. Šis sauklis suģestēja un spēja pievilkt luterānismam arvien jaunus piekritējus. Sava loma bija arī gados vecā arhibīskapa Jaspera Lindes slimībai, nākamā arhibīskapa Johana Blankenfelda neiecietībai, ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga kompromisa meklējumiem; viņš pats gan palika vecajā ticībā, taču netraucēja reformācijas gaitu. Aktīva reformācijas labā bija Rīgas rātes sekretāra Johana Lomillera nostāja, kuru atbalstīja birģermeistars Konrāds Durkops.  Katolicisms Rīgā nebalstījās uz senām un stiprām tradīcijām kā tas bija Itālijā, Francijā, Spānijā un  Dienvidvācijā. Arī Livonijas franciskāņu un dominikāņu klosteri te nebija tāds spēcīgs vecās ticības balsts kā Rietumeiropā. Čaklajiem un iniciatīvas bagātajiem Rīgas pilsoņiem imponēja daudzas Lutera paustās atziņas.

    Bipolāri nozīmīgs faktors reformācijas attīstībai Rīgā bija idejiskās saites ar Vāciju. No vienas puses – jaunā ticība tur bija ieguvusi lielus panākumus un tā tūdaļ rada atbalsi Rīgas vācu sabiedrībā. Arī Rīgas redzamāko personu humānistiskā izglītība darīja viņus pieejamus jaunām idejām. No otras puses – tieši ap to laiku Livonijā izveidojās tā sauktais “nevācu jēdziens”,   ar kuru apzīmēja vietējos, galvenokārt, nebrīvos iedzīvotājus. Līdz ar to vēl vairāk saasinājās slāņu pretrunas starp iekarotājiem vāciešiem un pakļautajiem latviešiem. Tāpēc vietējo iedzīvotāju masas ar aizdomām raudzījās uz visu, kas nāca no vācu puses. Varbūt tāpēc arī reformācijas radikālie novirzieni šeit nespēja izraisīt tik spēcīgas iedzīvotāju zemāko slāņu sociālās kustības, kādas bija, piemēram, 1525. gada zemnieku karš Vācijā.

    Reformācijas celmlauži Rīgā bija galvenokārt vācieši.  Pievēršoties reformācijas norisei Rīgā, jāmin, ka tā atklāti sākās ar Andreasa Knopkena sprediķiem par vēstulēm romiešiem, un 1522. gadā viņš jau publicēja savas tēzes disputam, kuras var uzskatīt un vērtēt kā  atklātu pirmo jaunās ticības deklarāciju Rīgā. Šīs 24 tēzes parādīja raksturīgāko, uz ko tika pamatota jaunā ticības reforma no tās dibinātāju puses. Šajos faktos nav minēts neviens vārds par Luteru, bet tie bija pilnīgi Lutera garā.  Teorētiskais pamats tiem bija Pāvila vēstule romiešiem, sevišķi šis vēstules 3. un 28. panti: ” Tad nu mēs turam, ka cilvēks tiek taisnots caur ticību bez bauslības darbiem”. Taču šī reformācija asi uzbrūk katoļu garīdzniekiem un “Romas antikristam” – pāvestam. Tas rāda, cik liels naids bija sakrājies jaunās ticības piekritējos pret garīdzniekiem un mūkiem. Un šis naids atrada pat varbūt vairāk dzirdīgu ausu vienkāršajos pilsoņos, nekā paši jaunās ticības teorētiskie pamati. Tas bija naids, kas bija krājies gadsimtiem un tagad lauzās uz āru, tauta saņēma tos ar sajūsmu, kas atmaskoja garīdznieku dzīvi un solīja dot “tīro evaņģēliju” pašas tautas rokās. 

     1522. gada 23. oktobrī rāte ar abu ģilžu atbalstu iecēla Knopkenu par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu. Tā bija revolucionāra rīcība, jo iecelt mācītāju Sv. Pētera baznīcai bija tiesības tikai domkapitulam. Ar šo datumu pieņemts uzskatīt reformācijas sākumu ne vien Rīgā, bet vispār Livonijā.  Reliģiskie disputi pievērsa pilsētas iedzīvotāju vadošo slāņu interesi. Rīgā sāka izplatīties daudzi reformatoriski noskaņotu humānistu un luterānisma aizstāvju darbi. 

     Pētnieks Ojārs Zanders uzskata, ka jau tad, kad Luters 1523. gadā sūtīja savu pirmo vēstījumu rīdziniekiem, reformācijā Rīgā jau bija principā uzvarējusi.  Taču tam var arī nepiekrist, īpaši tāpēc, ka tik tikko Rīgā tikai sāka ierasties galvenie (nozīmīgākie) reformācijas sludinātāji. 1522. gadā evaņģēliskā garā Rīgā sāka sludināt no Rostokas nākušais Silvestrs Tegetmeijers. Viņa popularitāti ietekmēja radniecīgās attiecības ar Rīgas tirgotājiem. Kā veiksmīgam oratoram Tegetmeijeram bija lūgts aizstāvēt reformāciju 1525. gada Valmieras landtāgā. Viņa aktīvās aģitācijas rezultāti bija jūtami pat Livonijas ordenī.  Taču pats radikālākais sludinātājs esot bijis Melhiors Hofmanis, kurš Rīgā ieradies 1523. gadā, kas sludinājis brīvu mācītāju izvēli, tiesības sludināt arī lajiem. Ar viņu ienāca Rīgā patiess nemiera gars un samērā mierīgās attiecības starp jaunās un vecās ticības piekritējiem sāka saasināties.  Hofmanis spēja ietekmēt arī Rīgas zemāko slāņu pārstāvjus.  

     Tegetmeijers tik fanātiski uzstājās pret jebkādu kompromisu ar bīskapu un priesteriem, fanātizējot Rīgas pilsoņus tik tālu, ka tie no vecās, 1522. gada prasības – atļaut brīvu evaņģēliju sludināšanu, 1524. gadā  jau negribēja ciest nevienu vecās ticības piekritēju. Un, kad Rīgas bīskapa vietnieks Blankenfelds iesāka cīņu ar protestantiem un slepeni aizsūtīja Bomhoveru un Burhardu Valdi pie pāvesta, lai no tā saņemtu spaidu dekrētu pret Rīgu, bet sūtņa vēstule nonāca rīdzinieku rokās, atklājot katoļu mērķus – sākas pūļa  nemieri, kam nu ir uzdevums – iztīrīt Rīgu no Rīgas baznīcas un visām katoļu baznīcas atliekām. 1524. gada martā sākās baznīcu grautiņi, ielaušanās klosteros, svētbilžu plēšana, kuru laikā centās iznīcināt visu, kas atgādināja katolicismu. Tādējādi cieta Pētera, Jēkaba un Doma baznīcas. Īpaši sīki turpmāko situāciju neanalizējot, jāatzīmē, ka pēc tam baznīcas lietu vadīšanu Rīgā  uzņēmās Rīgas rāte. Tā pārņēma arī visus klosteru un baznīcu īpašumus, rūpējās par tiem un iecēla garīdzniekus.  Tas lielā mērā notika pateicoties faktam, ka Knopkens ar Tegetmeijeru nebūt nevarēja satikt tik labi, kā tas būtu vēlams, un vēl grūtāk viņiem bija atrast kopēju valodu baznīcas organizācijas lietās. Dogmatisko un liturģisko jautājumu kārtošanai nācās pieaicināt ārzemju teologus. Pirmais no tiem bija Brīsmanis, kuram tika uzticēts izveidot Rīgas baznīcu tīrā Lutera mācības garā. Šis uzdevums sekmīgi tika veikts, kopīgi ar pārējiem Rīgas mācītājiem izstrādājot baznīcas agendu, kas iznāca 1530. gadā kā “Rigasche Kirchenorgnung”, kas kļuva ļoti populāra. 

     1533. gada 31. janvārī Valmieras landtāgā Rīga, Rēvele un Tērbata vienojās, ka baznīcai un skolām jādarbojas ciešā sakarā ar Vitenbergu – ar Luteru un citiem reformatoriem. Rātes atzina, ka tām ir tiesības iecelt un atcelt mācītājus un skolotājus, bet, lai nodrošinātu tīru mācību, nolēma par kandidātiem pieprasīt Lutera, Melangtona vai citu Vitenbergas teologu atsauksmi. Ar šo lēmumu Rīgas baznīca kļuva ne vien faktiski, bet arī juridiski par luterāņu baznīcu.  Kaut arī katolicisms vēl turpināja formāli pastāvēt, luterānisms izplatījās un ap 1550.gadu tā bija valdošo kārtu galvenā ticība. 1551. gadā ordeņa mestrs Henriks fon Gāluss ar svītu apmeklēja evanģēlisko dievkalpojumu Rīgas Doma baznīcā.  Tādos apstākļos kļūst saprotams, ka 1554. gadā Valmieras landtāgā akceptēja ticības brīvību, kas patiesībā nozīmēja, ka landtāgs atzina evaņģēliski luterisko Augstburgas konfesiju par valdošo.

     Runājot par reformācijas sekām, būtu vēlams īpaši pievērsties tieši tam, kādu iespaidu šis process atstāja uz latviešiem, jo reformācijas nostiprināšanās Rīgā latviešiem ienesa sabiedriskajā dzīvē nopietnas pārmaiņas.

     Vispirms latviešu ģildes zaudēja savu garīgo raksturu, tās sekularizēja, vikāriju naudu izlietoja laicīgiem nolūkiem un ģildes kļuva tikai par aroda organizācijām. Latviešu ģildēm šī pārvērtība bija daudz svarīgāka, nekā vācu ģildēm, kas piedzīvoja identiskas pārmaiņas, jo pirmajās garīgajai dzīvei bija lielāka nozīme. Otrkārt, līdz ar reformāciju radās nepieciešamība pēc atsevišķām latviešu draudzēm, no kā izrietēja virkne seku – tika pārtulkota latviski tēvreize un citi baznīcas raksti.  Reformācijas kultūrvēsturiskā nozīme bija tā , ka tika dots spēcīgs impulss latviešu literatūrā garīgo rakstu aizsākumiem un pareizrakstības mēģinājumiem, kā arī tam, ka laicīgos dokumentus sāka rakstīt latviski. Tāpat arī latviešu skolu sākumi ir reformācijas nopelns. Ņemot vērā prasību, ka jāsludina tēvu valodā, radās vajadzība pēc mācītājiem, kas prata latviski. Līdz ar to pavērās iespēja pašiem latviešiem kļūt par mācītājiem. Viss iepriekšminētais latviešiem bija liels kulturāls ieguvums, kas viņus tuvināja Eiropas kultūrai.

     No vienas puses latvieši bija svarīgs spēks reformācijas kustībā, kas cerēja, ka ar to uzlabosies viņu sociālais un ekonomiskais stāvoklis, taču tieši no šī viedokļa reformācija būtu vērtējama negatīvi. Reformācija atšķiroja atsevišķās draudzēs latviešus un vāciešus, un šajā aspektā tas varēja tikai padziļināt sociālo plaisu, kas jau tā bija liela. Nevarētu sacīt, ka Rīgā latvieši reformācijas laikā centās par sevi kā īpaši pastāvēt, tos laikam nemaz nesasniedza jaunā baznīcas mācība, ka Kristus ar savām asinīm ir atpestījis visus – kā nabagos, tā bagātos, kā kungus, tā kalpus.  Tāpēc šeit nevarēja rasties tādi secinājumi, kā Vācijā – ka pēc dievišķo tiesību un Bībeles mācības visi cilvēki ir brīvi. Līdz ar to izpalika arī daudz sadursmju, cīņas, varbūt  veltas asinsizliešanas.

     Apkopojot referātā iztirzāto, var secināt, ka iemesls Rīgas kā pirmās luterticībai pievērstās pilsētas Z un A Eiropā, saknes meklējamas šeit gadsimtos sakņojušos iekšējiem strīdiem un konkurencei starp rāti un katolicisko garīdzniecību, kā arī tajā apstāklī, ka katolicismam te nav bijušas dziļas saknes ne zemes pamatiedzīvotāju – latviešu vidū, ne arī Hanzas pilsētas Rīgas pilsoniskajā slānī. Rīgas pilsoņi vēlējās kļūt politiski, saimnieciski un garīgi neatkarīgāki – reformācija pavēra iespēju to neatgriezeniski realizēt. Manuprāt, ja tas būtu citāda rakstura process, nevis konkrēti reformācija, arī tad iepriekšminētie iemesli būtu gana noteicoši pieņemt jauna veida izaicinājumus. Protams, reformācijas būtība bija pietiekami komplicēta, lai spētu piepildīt un attaisnot arī citāda veida vajadzības sabiedrībā. Reformācijas norise Rīgā vērtējama kā gana trauksmaina, bet ne revolucionāra, kā citviet. Lai gan reformācija skāra latviešus mazāk kā pārējos rīdziniekus, tā pavēra iespēju nacionālo jūtu apziņai (valoda, izglītība), kas izpaudās gan stipri vien vēlāk, tāpat, kā sēkla dīgst tikai pēc noteikta laika intervāla.

 

Izmantotā literatūra:

1 - Dunsdorfs E., Spekke A. Latvijas vēsture 1500 – 1600. – Stoholma, 1964.

2 - Straubergs J. Rīgas vēsture. – R., b.g.

3 Zanders O. Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā. – R., 2000.

4 Zeids T. Feodālā Rīga. – R., 1978.

5 ww.ailab.lv/teksti/senie/Zeiferts/6.otr/1-4.html

6 www.liis.lv/latval/literval/reform.html

 

Referāts rakstīts LU VFF bakalaura programmas studiju ietvaros.

© Beļajeva A, 2005.

 

Tags: Beļajeva_Agnese, Livonija, XVI gs, kristietība

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.