Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā

Jana Kupčūne


Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā: attiecības ar Latviju un Igauniju 1919-1940.g.
Ievads
Lietuvas ārpolitika starpkaru periodā bija balstīta uz tā dēvēto horizontālo stratēģiju, respektīvi, uz balansēšanu starp Vāciju un PSRS, aizmirstot, ka Lietuva nevarēja sacensties ar šīm lielvalstīm un būt tām līdzvērtīga partnere ne ekonomiskā un militārā potenciāla, ne teritoriālā lieluma vai iedzīvotāju skaita ziņā. Tai pašā laikā Latvijai un Igaunijai līdz pat 30.gadu beigām, kad Lietuva nonāca faktiski izolācijā savu teritoriālo konfliktu dēļ, tika piešķirta sekundāra loma. Lietuvas ārpolitiku jau no paša sākuma sarežģīja tās teritoriālie konflikti ar Poliju Viļņas apgabala dēļ un Vāciju Klaipēdas apgabala dēļ.
Kopumā Lietuvas ārpolitisko ainu starpkaru periodā vislabāk raksturo latviešu diplomāta Kārļa Ducmaņa komentārs 1927.g.8.decembrī: „Lietuvas ārpolitikā realitāšu vietā valda emocijas un lielummānija. Rira bien qui rira le dernier- gribētos teikt, ja vien tā nebūtu arī mūsu traģēdija.”

1. Lietuvas un pārējo Baltijas valstu domstarpību ģenēze
Lietuvas un Latvijas savstarpējās attiecības jau no paša sākuma bija pretrunīgas. Lielā mērā tās ietekmēja arī Lietuvas teritoriālās pretenzijas pret Latviju. 1919.g.aprīlī Parīzē Latvijas un Lietuvas delegācijas Miera konferencē pārrunāja robežu jautājumus, kuros Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics piedāvāja atstāt nemainīgu Kurzemes un Kauņas robežlīniju, bet lietuvieši Augustīna Voldemāra vadībā pieprasīja, lai viņiem atdod Palangas pilsētu un tai pieguļošo teritoriju līdz Sventājas upei, kā arī pieprasīja atzīt lietuviešu sevišķās intereses Latgalē un garantēt tai zināmas privilēģijas Liepājā un Daugavpilī pretējā gadījuma draudot panākt iedzīvotāju referendumu Latgalē. Lietuvas drastisko prasību dēļ sarunas izjuka. Lietuvieši nevēlējās atteikties no savām ambīcijām, pieprasīja sev visus sešus pagastus Ilūkstes apriņķī Daugavpils rajonā, kā arī daļu no Jēkabpils rajona. Principā viņi visu Latgali un lielāko daļu Kurzemes uzskatīja par savu vēsturisko teritoriju. Šīs lietuviešu pretenzijas noveda pie militāra konflikta.


1919.g.3.janvārī Latvijas armijas 3.Jelgavas pulks pārgāja aizsalušo Daugavu ar mērķi neļaut lietuviešiem to šķērsot pirmajiem. Lietuvieši no Kazimirišķiem atklāja šauteņu un ložmetēju uguni, taču neviens necieta. Tikmēr poļi ieņēma Daugavpili. Līdz vakaram poļi bija izveidojuši kordonu gar Daugavu. 6.janvārī Valkā pēc angļu iniciatīvas notika tikšanas starp Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armiju virspavēlnieku pārstāvjiem. Angļi piedāvāja nekavējoties noslēgt Baltijas valstu militāru konvenciju, bet lietuvieši pieprasīja, lai tiktu parakstīts aicinājums poļiem atstāt Viļņu, ko neatbalstīja Latvijas un Igaunijas delegācijas, jo reģiona lielvalsts Polija dotajā brīdī bija vienīgais spēcīgais sabiedrotais pret Padomju Krieviju, tādēļ Latvija un Igaunija nevēlējās sanīsties ar poļiem. Rezultātā sarunas atkal izjuka.
Lietuvas ārlietu ministra A. Voldemāra attieksme bija nelabvēlīga. Janvāra vidū viņš paziņoja, ka „Padomju Krievija Lietuvu neapdraud un vienīgais tās ienaidnieks ir Polija, savukārt Latviju un Poliju Krievija tik un tā drīz iznīcināšot, vienu ostu, bet otru veca naida dēļ. Latvijas pastāvēšanai Lietuvas valdība netic, un atvilkt savu karaspēku no Ilūkstes apriņķa negrasās.”
1919.g.15-23.janvārī Helsinkos notika tikšanās starp Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Polijas un Somijas pārstāvjiem ar mērķi izveidot kopīgu aliansi pret Padomju Krieviju. Lietuvieši tajā ierosināja veidot kopīgu savienību, kura būtu vērsta arī pret Poliju, taču ne latvieši, ne igauņi to nevēlējās. Polija savukārt izmantoja Latvijas domstarpības ar Lietuvu, nostājoties Latvijas pusē un 1919.g.marta konferencē atbalstot, ka Latvijai jāpatur viss Ilūkstes apriņķis un Mažeiķi.
1920.g.pavasarī Ilūkstes apriņķī atradās Lietuvas armijas 3.pulks (1100 vīru), 6 pulks (840 vīru), 9.pulks (840 vīru) un Baltkrievu bataljons (400vīru). Kopumā, pēc poļu ziņām, Latvijā atradās 4000 lietuviešu karavīru. Neraugoties uz to, Latvija negrasījās sniegt Polijai palīdzību gadījumā, ja lietuvieši uzbruktu Viļņai. 1920.g.pavasarī Polija, kura bija ieņēmusi šo teritoriju, pieprasīja to sev, piedevām arī Grīvas pilsētu, bet Lietuva turpināja izteikt pretenzijas. 1920.g., pēc Sarkanās armijas pretuzbrukuma poļi atkāpās, Latvijas lielāko daļu ieņēma Latvijas karaspēks.un problēma tika atrisināta.
1920.g.rudenī poļu ģenerāļa L. Žeļigovska vadītais karaspēks, it kā nepakļaujoties Polijas armijas maršalam Juzefam Pilsudskim, bet faktiski ar viņa ziņu ieņēma Viļņas pilsētu un pasludināja Viduslietuvas valsti, tādējādi ignorējot 1920.g.7.oktobrī noslēgto Suvalku līgumu, saskaņā ar kuru Polija pati bija nodevusi Viļņu lietuviešiem. Šāds notikumu pavērsiens nobiedēja Latviju, kura iepriekš bija paļāvusies uz poļu atbalstu, lai atgūtu Ilūksti no lietuviešiem, tagad latvieši nobijās, ka lietuviešu vietā neatnāk poļi. 12.oktobrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis paziņoja, ka „Latvijas karaspēks spiests ieņemt bijušo guberņas robežu, lai nodrošinātu savas zemes drošību, taču akcija nav vērsta pret Lietuvu, kura ir ieinteresēta, lai Eglainē būtu latviešu nevis Žeļigovska spēki.”
Drīz vien no Ilūkstes aizgāja pēdējās lietuviešu karaspēka vienības, 11,oktobrī tie bija 9.pulka 450 vīri un Baltkrievu bataljons, kuri paši evakuējās uz Pavenēžu. Pie Eglaines latvieši atbrīvoja 22 poļu karagūstekņus, bet sargus nosūtīja atpakaļ uz Lietuvu.
Polijas armijai tuvojoties lietuviešus pārņēma bailes, un jau 11.novembrī Rīgā ieradās Lietuvas armijas štāba priekšnieks K. Kleščinskis un vairāki Seima deputāti, kuri centās panākt Latvijas iesaistīšanos cīņā par Viduslietuvu, taču Latvijas Satversmes Sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 18.novembrī paziņoja, ka Latvija sniegšot palīdzību Lietuvai tikai Kauņas ieņemšanas gadījumā. Neviens negribēja karot ar Poliju, arī Igaunija pasludināja neitralitāti atstājot Lietuvu vienu pašu. Šāda Latvijas un Igaunijas rīcība arī noteica turpmāko Lietuvas atsvešināšanos no pārējām Baltijas valstīm un lielāku tuvināšanos ar Vāciju un PSRS.
2. Klaipēdas jautājums Baltijas valstu attiecībās
Klaipēda (vāciski-Memel līdz 1923.g.) un tai pieguļošās zemes-tā dēvētā Mazā Lietuva 1919.g.pēc Vācijas sakāves I pasaules karā tika ar Parīzes miera konferences lēmumu atdalīta no Vācijas (Austrumprūsijas). 1920.g.februārī tā nonāca Antantes militārā pārvaldē, no 1921.g.maija to vadīja Francijas iecelts komisārs G. Petinē. Situāciju Klaipēdā kontrolēja franču garnizons. Lietuvas centieni panākt tās atdošanu neguva atbalstu diplomātiskajā arēnā.
1921.g.novembrī Lietuvas Satversmes sapulce pieņēma lēmumu darīt visu, lai panāktu Klaipēdas pievienošanu Lietuvai, taču tam pretojās Polija, kurai apgabalā bija savas saimnieciskās intereses un tai draudzīgā Francija. Turpretī karā sakautās Vācijas pozīcija bija labvēlīga Lietuvai, jo tā nebija ieinteresēta pieļaut savai ienaidniecei Francijai draudzīgās Polijas nostiprināšanos reģionā. Polijas novājināšanā bija ieinteresēta arī Padomju Krievija, kuras ārlietu tautas komisārs Georgijs Čičerins 1922.g.nogalē deva mājienu Lietuvas valdībai, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja lietuvieši pārņemtu savās rokās šo teritoriju, arī Vācijas sūtnis Lietuvā Frīdrihs Olshauzens pat apliecināja, ka „neviens vācietis nešaus uz lietuviešiem.”
1922.g.beigās ar Lietuvas konsula atbalstu tik izveidota „Mazās Lietuvas glābšanas komiteja,” kas par savu galveno uzdevumu izvirzīja apgabala pievienošanu Lietuvai. 1923.g.9.janvārī 620 privātās drēbēs pārģērbti Lietuvas armijas brīvprātīgie, 455 paramilitārās organizācijas „Šauļi” biedri un vēl apmēram 300 brīvprātīgo pārgāja Klaipēdas apgabala robežu un pārņēma apgabalu savā kontrolē nesastopot bruņotu pretestību. 15.janvārī notika Klaipēdas pilsētas ieņemšana, kurā krita 20 lietuviešu brīvprātīgo, 2 franču karavīri un 1 vācu policists, taču drīz franči padevās, un viņus neatbruņotus internēja kazarmās. Tika izveidota jauna apgabala direktorija E. Simonaiša vadībā, kura 16.janvārī nosūtīja lielvalstu valdībām vēstījumu ar prasību nekavējoties izlemt Klaipēdas jautājumu, tādu pašu saņēma arī Baltijas un Skandināvijas valstu un Šveices valdības.
10.janvārī Francijas un Lielbritānijas pārstāvji iesniedza protesta notu Lietuvai pieprasot pārtraukt atbalsta sniegšanu nemierniekiem un atsaukt Lietuvas pilsoņus, kuri piedalījās akcijā, taču Lietuva nepiekāpās. Pēc ilgām sarunām 16.februārī Vēstnieku konference nodeva Klaipēdu Lietuvas pārvaldē, bet 8.maijā tā tika pasludināta par autonomiju.1924.g.8.maijā ar Lietuvu tika parakstīta konvencija, kas nodeva Klaipēdas apgabalu ( 2850kvadrātkilometru ar 139 000 iedzīvotāju) Lietuvai kā autonomu teritoriju, ar noteikumu, ka Lietuva apņemas nodrošināt brīvu tranzītkravu kustību uz Klaipēdu un no tās pa jūru, upēm un dzelzceļu.
Latvijas oficiālā nostāja bija Lietuvai labvēlīga trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, vēlēšanās panākt Baltijas valstu alianses izveidi kavējošā Lietuvas-Polijas konflikta noregulēšanu, otrkārt, Vācijas ietekmes vājināšanās reģionā, kas mazināja tās draudus arī Latvijai, treškārt, simpātijas pret radniecīgo lietuviešu tautu. Kā sekundārs aspekts jāmin arī Klaipēdas apgabalā dzīvojošo kuršu liktenis un latviešu interese par to.
Klaipēdas jautājums un ar to saistītās norises 1923.g.pirmajos mēnešos lielā mērā nodarbināja arī Latvijas diplomātisko pārstāvniecību Igaunijā. Latvijas pārstāvis J. Seskis ziņoja, ka kopā ar Somijas un Igaunijas pārstāvjiem centies panākt pārliecināt lielvalstu sūtņus atzīt Klaipēdas piederību Lietuvai un tādējādi ievērojami vājinot tajā Vācijas ietekmi. Gan Latvija, gan Igaunija šajā jautājumā pilnīgi solidarizējās ar Lietuvu kopīgi iestājoties pat pret Franciju un tās sabiedroto Poliju, taču Lietuva izpelnījās pārējo Baltijas valstu neuzticību, jo tās ārlietu ministrs Galvanausks uzskatīja par nepieciešamu konsultēties ar PSRS sūtni Kolvežņikovu.
Jāatzīst, ka vienīgā prasība, ko Latvija atbalstīja, bija Klaipēdas iekļaušana Lietuvas sastāvā, taču arī ne viennozīmīgi. Kamēr Klaipēdas konflikts vēl vairāk saasināja Lietuvas attiecības ar Poliju, Latvija un Igaunija Klaipēdas gadījumā saskatīja iespēju izlīdzināt savstarpējās domstarpības ar mērķi panākt kopīgas Baltijas valstu alianses izveidi, kurā ietilptu arī Somija un Polija, taču bezcerīgi. Cerētos rezultātus nenesa arī Latvijas pārstāvju tikšanās ar Polijas, Igaunijas un Somijas pārstāvjiem (1923.g.jūlijā Rīgā), ne arī atsevišķās Latvijas un Lietuvas pārstāvju tikšanās (1924.g.maijā Kauņā). Latviešu vēsturnieks Ēriks Jēkabsons raksta: „Klaipēdas apgabala iekļaušanas norise, apstākļi un starptautiskā reakcija uz to būtībā atspoguļoja visa Austrumeiropas un Centrālās Eiropas reģiona sarežģīto stāvokli pēc I pasaules kara. Šeit kārtējo reizi cieši savijās karā zaudējušās Vācijas, Polijas, PSRS un jauno valstu, pirmām kārtām Lietuvas intereses. [..] Padomju Krievija (no 1922.gdecembra-PSRS) un Vācija bija ieinteresētas nepieļaut kopīgas Baltijas valstu militāri politiskas savienības izveidošanos, it īpaši Polijas vadībā. Klaipēda bija viens nogadījumiem, kuru tās izmantoja savā labā.”

3. Baltijas Antantes izveidošana un fiasko: Lietuvas loma
Kā raksta latviešu vēsturnieks Edgars Andersons: „Ar ārkārtīgām mokām dzimusī Baltijas Antante pasaulē ieradās kā visai vārgs radījums. Politiski, saimnieciski un militāri Baltijas valstis palika nevienotas, jo nacionālais šovinisms visās trijās Baltijas valstīs bija lielāks par politikās vienības un kopīgo likteņu apziņu.”
Šāds slēdziens spilgti ilustrē reālo situāciju. Jāatzīmē, ka līdz 1934.g. Lietuva īpaši necentās veidot ciešas attiecības ar Latviju un Igauniju, bet, uzskatīdama sevi par lielvalsti, mēģināja ielauzties „lielo spēlētāju” lauciņā, flirtēja gan ar PSRS, gan ar Vāciju cerībā uz to atbalstu pret Poliju Viļņas jautājumā.
1934.g.30.novembrī Tallinā notika Baltijas Antantes I ārlietu ministru konference, kurā piedalījās Igaunijas ārlietu ministrs Jūlijs Seljamā, Lietuvas ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis un Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Konferences dalības mērķis bija apspriest nacistiskās Vācijas draudīgās aktivitātes, tika atzīts, ka Vācija rada nopietnus draudus Baltijas valstīm. Konference vienprātīgi pieņēma rezolūciju, kas skanēja sekojoši: „Izskatījusi vispārējo politisko stāvokli, konference vienprātīgi atzīst, ka daži šī stāvokļa aspekti un tendences pelna triju valstu valdību īpašu uzmanību un ka nelokāmi un vienprātīgi kopā ar citām valstīm jāturpina miera stabilizēšana, kā arī drošības stiprināšana tajā Eiropas daļā, pie kuras tā pieder.”
Interesanti, ka PSRS bija pat ļoti ieinteresēta stiprā Baltijas valstu savienībā, ja tā tiktu veidota pret Vāciju, jo tādā gadījumā Baltijas valstis kalpotu kā buferzona pret Vāciju, taču baltiešu starpā nebija vienotības. Amerikāņu lietvedis Džordžs Ebots savās piezīmēs rakstīja, ka „Igaunija labprātāk būtu gribējusi atrasties Vācijas nevis PSRS pusē, kamēr lietuvieši bez ierunām bijuši padomju pusē, bet latviešiem vispār nebija savas pozīcijas.”
Gan Lietuvas, gan Igaunijas pozīciju noteica tās ģeogrāfiskais novietojums. Lietuvai nebija kopīgas robežas ar PSRS, tādēļ PSRS to apdraudēja daudz mazākā mērā nekā Vācija, ar kuru Lietuvai bija teritoriāls konflikts Klaipēdas dēļ. Savukārt Igaunijai nebija nekādu domstarpību ar Vāciju, tieši otrādi, no visām Baltijas valstīm tieši Igaunija uzturēja vislabākās diplomātiskās un ekonomiskās attiecības ar Vāciju. Tai pašā laikā Igaunijai bija visgarākā sauszemes un jūras robeža ar PSRS, tā atradās stratēģiski jutīgā punktā, tieši ceļā potenciālajai PSRS ekspansijai, kā arī tās tranzītam, galu galā daudziem atmiņā joprojām bija arī 1924.g.decembra neveiksmīgais komunistu apvērsuma mēģinājums, kas bija beidzies ar daudziem upuriem. PSRS bija atbalstījusi šo puču, lai gan pati to noliedza. Šādā aspektā ir izprotama Igaunijas flirtēšana ar Vāciju, kura to apdraudēja vismazāk, turklāt cerībā uz Vācijas atbalstu pret potenciālo PSRS agresiju, tieši tāpat kā Lietuva cerēja uz PSRS atbalstu Vācijas vai Polijas uzbrukuma gadījumā.
Jāpiezīmē, ka Vācija prata izmantot Igauniju, lai nepieļautu kopīgas Baltijas valstu alianses izveidi, 1935.g. sākumā Igaunijā, ignorējot pārējās Baltijas valstis, viesojās vācu ģenerālis Verners fon Blombergs, Vācija piedāvāja Igaunijai arī izdevīgas tirdzniecības garantijas, kādu nebija pārējām Baltijas valstīm. Galu galā Igaunija paziņoja, ka nekad neslēgs ar Lietuvu militāru aliansi, kamēr nav atrisināti Klaipēdas un Viļņas jautājumi, jo tas nozīmētu, ka Igaunija nonāk konfliktā ar Poliju un Vāciju.
1935.g.janvārī tika izveidots speciāls birojs kultūras sakaru veidošanai starp visām trim Baltijas valstīm. 1934.18.decembrī Kauņā tika parakstīts Latvijas un Lietuvas tirdzniecības līgums, Igaunija tajā nepiedalījās.
Vācijas spiediena priekšā tālredzīgākie Lietuvas valdošās elites pārstāvji tomēr meklēja iespējas uzsākt ciešāku sadarbību vismaz ar Latviju. 1934.g.14-16.decembrim Rīgā viesojās Lietuvas armijas ģenerālštāba priekšnieks Stasis Ratišķis, kurš sarunu laikā ar latviešu ģenerāļiem Jāni Balodi un Krišjāni Berķi piedāvāja veidot kopīgu militāro aliansi. Vēlāk gan Lietuvas ārlietu ministrs S. Lozoraitis paskaidroja amerikāņu pārstāvim Karlsonam, ka vizītes mērķis bijis tikai veidot ciešāku sadarbību starp Latvijas un Lietuvas armijām, taču visam jānotiek lēni un pakāpeniski. Galu galā šīs sarunas izgāzās, jo Lietuvas prezidents A. Smetona un premjerministrs Jozs Tubelis paziņoja Ratišķim, ka aliansei ar Latviju un Igauniju nevarot būt nekādas praktiskas jēgas.
Neraugoties uz iepriekšminēto, sadarbība politiskā, ekonomiskā un kultūras jomā starp Baltijas valstīm turpinājās. 1935.g.19-30.martā Tallinā sapulcējās Baltijas valstu juristi, kuri izveidoja Baltijas Antantes juristu biroju, tā paša gada 9-11.decembrī Rīgā notika triju Baltijas valstu konference, kurā Latviju pārstāvēja premjerministrs Kārlis Ulmanis, ārlietu ministrs Vilhelms Munters, kā arī Ludvigs Sēja un sūtnis Krieviņš. Igauniju pārstāvēja Seljamā, Laretejs, Mennings un Lepiks, Lietuvu-Lozoraitis, Urbšis, Vileišis un Broņus Dalide. Konferences dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka Austrumeiropā drošības ir mazāk nekā jebkur citur un nolēma paturēt vienotu nostāju drošības jautājumos. Tika nolemts izveidot regulāru diplomātisko kurjeru dienestu starp trim Baltijas valstīm, panākt ceļošanas atvieglojumus, noslēgt konvenciju par noziedznieku izdošanu.
1936,g. Lozoraitis ar Lietuvas sūtņa Rīgā starpniecību jautāja Munteram, vai sakarā ar spriedzes mazināšanos starp Lietuvu un Vāciju, kam sekotu Lietuvas-Vācijas tirdzniecības līguma parakstīšana, Latvijas valdība būtu gatava papildināt Baltijas Antantes līgumu ar militāras sadarbības līguma parakstīšanu, Munters paziņoja, ka Lozoraiša priekšlikumi ir pāragri. Savukārt Igaunijas kara ministrs Juhans Laidoners Tautu Savienības forumā paziņoja, ka Igaunija neielaidīs savā teritorijā PSRS karaspēku pat ne tad, ja tas dotos palīgā Lietuvai pret Poliju, un vispār iestājās pret jebkādu ciešāku sadarbību ar PSRS. 1936.g.3.maijā J. Laidoners Polijas valsts svētkos atļāvās nicīgi izteikties par Lietuvu un Baltijas Antanti. Pēc šī izlēciena Lietuvas un Igaunijas attiecības krasi pasliktinājās.
IV Baltijas ārlietu ministru konferencē 1936.g.7-9.maijā piedalījās Lietuvas pārstāvji: Lozoraitis, Urbšis, Vileišis un Dalide, Latviju pārstāvēja Munters, Sēja un Krieviņš, bet Igauniju: Seljamā, Laretejs, Mellersons, Mennings un Lepiks. Konferencē nebija vienprātības, vieglāk izdevās atrast kopējo valodu starp latviešiem un igauņiem pateicoties Muntera paziņojumam, ka viņš jūtoties tiklab igaunis, kā latvietis, kas, protams, izraisīja lietuviešu nepatiku. Galu galā visas trīs valstis vienojās par kopīgo Latvijas pārstāvja Muntera kandidatūras atbalstīšanu Tautu Savienības padomē.
Vēl vairāk Lietuvas attiecības ar Igauniju pasliktinājās pēc 20.maija, kad par Igaunijas premjerministru kļuva atklāti provāciski noskaņotais Frīdrihs Akels, kurš vienlaikus bija arī draudzīgi noskaņots pret Poliju, bet bieži atklāti un nicīgi izteicās par Lietuvu un nevērtēja augstu arī Baltijas Antanti.
Visi šie apstākļi galu galā noteica vēl lielāku Lietuvas tuvināšanos ar PSRS, lai gan, kā savās atmiņās raksta ASV lietvedis Fēlikss Kouls, ka Latvijas ārlietu ministrs Munters aizkulisēs centies to nepieļaut. Amerikāņu lietvedis Ebots 1935.g.rakstīja, ka „Baltijas Antante jau sen vairs pastāv tikai uz papīra, jo Igaunija bija norakstījusi Lietuvu zaudējumos,” kas bija noticis pa daļai gan Igaunijas, gan Lietuvas vainas dēļ.
Vēl jo vairāk Baltijas Antantes politisko nevarību un Baltijas vienotības trūkumu demonstrē visu triju valstu rīcība 1940.g., kad nenotika praktiski nekādas konsultācijas starp Baltijas valstu vadītājiem. Reaģējot uz Latvijas diktatora Kārļa Ulmaņa aicinājumu tikties, lai izlemtu, kā reaģēt uz PSRS izdarīto spiedienu, Lietuvas diktators Antans Smetona atbildēja, ka esot gatavs tikties, bet tikai Kauņā, nevis Rīgā, uz ko Ulmanis atbildēja: „Grūti atstāt savu tautu tādā brīdī.” Lietuva arī vienpusēji noslēdza vienošanos ar PSRS par Viļņas apgabala atgūšanu no Polijas, kas pamatoti šokēja pārējās Baltijas valstis. Latviešu vēsturnieks E. Andersons atzīmē, ka „Baltijas valstīm bija daudz iespēju veidot kopējas, labas attiecības, taču tās visas šīs iespējas palaida garām un nevarēja pie tā vainot ne PSRS, ne Vāciju, ne Poliju, bet gan pašas sevi.”
Secinājumi
Lietuvas loma Baltijas valstu attiecībās starpkaru periodā bija nozīmīga. Lietuvas ārpolitiskās problēmas un teritoriālie konflikti ar Poliju un Vāciju bija izšķirošie faktori, kas kavēja Baltijas valstu vienotību un bija viens no galvenajiem cēloņiem Baltijas Antantes funkcionālajai nespējai, jo, gan Latvija, gan Igaunija baidījās veidot militāru aliansi ar Lietuvu bailēs no konflikta ar daudz spēcīgāko Poliju vai Vāciju. Tātad tieši Lietuvas ārpolitiskās problēmas bija izšķirošais faktors.

Izmantotās literatūras saraksts:
1. Andersons E. „Latvijas vēsture. Ārpolitika I” Stokholma: Daugava 1982.
2. Jēkabsons Ē. „Klaipēdas jautājums un Latvija ” //”Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” 2002., Nr.4.
3. Jēkabsons Ē. „Latvijas un Lietuvas attiecības 1919-1921.” // „Latvijas Vēsture” 1997. Nr.1-2.

Tags: Latvija, XX gs., Kupčūne_Jana, Igaunija, Lietuva

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.