Latvijas socialdemokratiskā strādnieku partija

J.Augškalns-Aberbergs

Latvijas socialdemokratiskā strādnieku partija. Vēsturisks atskats.

Rīga, 1929, izdevniecības p./s. „Nākotnes kultūra“

„Nākotne“, Rīgā, Marijas ielā Nr.72 6630

Priekšvārda vietā

Partijas vēsture vēl tikai rakstāma. Vēl nav pietiekoši daudz monografiju par atsevišķiem jautājumiem, vēl trūkst drukātu atmiņu par dažiem svarīgiem notikumiem. Bet slaveno cīņu dienu gaitas arvien tālāķ grimst pagātnes miglā, ar katru dienu mazāk paliek cīnītāju, kas šīs cīņas līdz cīnījušies. Arī seno dienu dokumentu paliek arvienu retāki. Tāpēc bij jāsteidz acumirklī atzīmēt vispārējos vilcienos tas, kas pašlaik pieietams un zināms.
Latvijas socialdemokratijas pagātne tik bagāta slavenām cīņām, viņā darbojušies tik daudz pašaizliedzīgi darbinieki, ka visu atzīmēt šinī rakstā nebij iespējams. Partijas biedri piedos, ja atradīs vienu – otru notikumu izlaistu, vai nepietiekoši aprakstītu, un daudzus varonīgus cīnītājus neminētus. Palieku cerībā, ka saņemšu no biedriem vērtīgus aizrādījumus turpmākam darbam.
Esmu pūlējies izmantot visu drukātu materiālu, kas parādījies presē. Izmantoti pēc iespējas arī Latvijas vēstures pētīšanas biedrības un Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas arķivi.
Šis darbs, kā visi strādnieku šķiras pasākumi, īstenībā ir kolektīvs darbs. Vērtīgus aizrādījumus ir devusi Klāra Kalniņa, bet sevišķi daudz ir smelti no V.Caunes neizsmeļamā atmiņu un piezīmju krājuma.

J.Aberbergs

-5-
Ievads

Ar 19. gadu simteni Eiropas saimnieciskā dzīvē nāk pie varas jauns spēks – modernais lielkapitālisms. Izbeidzas muižnieku valdība ar visu savu patriarchālo romantismu, dibinātu uz zemnieku nebrīvību un atkarību no muižas. Rodas jaunas iedzīvotāju šķiras: uzņēmējs – lielkapitālists un viņa strādnieks – bezpajumta proletārietis. Šo jauno šķiru rašanās sagatavojās ilgā un nemitīgā šķiru cīņā, bet izpaudās pēkšņās, visu graujošās revolūcijās. Angļu lielkapitālisti atbrīvoja sev ceļu revolūcijā, kas vilkās gandrīz visu 17. gadu simteni, franči satrieca savus muižniekus 1789. g. lielajā revolūcijā, bet krievi – 1905. gadā. Dižciltīgo muižnieku vietā, kas skaitīja savus senčus un lepojās ar savu zobenu, - stājās cilvēki bez senčiem, ar jaunu ieroci – naudas maku rokā. Zemkopības vietā nāca rūpniecība, klaušinieku vietā – brīvstrādnieki. Baznīcas izgreznotam tornim, kas godbijīgi rādīja uz debesīm, blakus nostājās cits tornis, kas nicinoši spļāva sutu un sodrējus taisni debesīs. Moderno lielkapitālistu vada tikai viena dziņa – pēc iespējas izmantot pasaules bagātības, pēc iespējas paplašināt savus kapitālus. Viņu neattura ne plašums, ne tāles. Viņš cenšas pārvaldīt ir zemi, ir ūdeņus, ir gaisu, ja vien no tā var gt sev kādu labumu. Lielkapitālistu kalpībā stājas miljoni strādnieku, kas spiesti pārdot savu darba spēku, lai gūtu sev uzturu. Strādnieki gādā kapitālista peļņu, rada viņa kapitālus. Nomocīti un nicināti 19. gadu simteņa sākumā, strādnieki ar katru paaudzi pieaug spēkā un pašapziņā. Viņi cienīgi nostājas pretī saviem

-6-
izmantotājiem 19. gadu simteņa beigās un uzsāk ar viņiem nesaudzīgu cīņu. Kapitālista spēks – viņa bagātība, strādnieka – viņa organizēta uzstāšanās. Iedzīvotāju šķiru starpā sākās jauna šķiru cīņa un jauni cīņas pajēmieni. Strādnieki ir pārliecināti par savu uzvaru, viņi ir nākotnes nesēji, viņi lepni apzīmē sevi par pamata šķiru. Kapitālistu nemitīgā traukšana uz priekšu, dzīšanās pēc jauniem sasniegumiem, un strādnieku šķiras cīņa ar kapitālistiem veido visas cilvēces dzīvi 19. un 20. gadu simteņos.
Savu nākotnes ideālu iemiesojumu proletariats atrada sociālisma idejā. Jau franču revolūcijas laikā, 1794. gadā, Grakchs Babefs savā „Līdzīgo Manifestā“ izteicās: „Mēs paziņojam, ka nevaram vairs apmierināties ar to, ka vislielākajam cilvēku vairumam jāstrādā vaiga sviedros, lai sagādātu greznu dzīvi niecīgam mazākumam.“ Un viņš droši pravieto: „Lielā franču revolūcija ir tikai priekštece vēl varenākai revolūcijai, kas tad būs pēdējā.“ Grakcha Babefa vārdi sabaidīja toreizējo sabiedrību un viņu notiesāja uz nāvi. Dažus gadus vēlāk pilsoņu ekonomists Sen-Simons noteikti aizrāda, ka franču revolūcijā un vispār visā dzīvē dzenošais spēks ir šķiru cīņa. 1831. g. šo ideju uztvēŗa Lionas audēji, likdami savam melnam karogam uzrakstu: „Dzīvot darbā, mirt cīņā“. 1837. g. angļu čartisti cīņā par politiskām tiesībām atklāti proklamē: „Politiskā vara – mūsu līdzeklis, sociālā labklājība – mūsu mērķis.“ Tā pamazām veidojās strādnieku šķirā šķiru cīņas ideja. Ar katru dienu, ar katru jaunu cīņu strādnieki nāk pie pārliecības, ka nepietiek vienīgi uzlabot šīsdienas ekonomisko stāvokli, atsitot kapitālisma uzbrukumus. Ikdienas cīņā var būt uzvaras, var būt arī zaudējumi. Lai nepagurtu ikdienas cīņā, lai neapmierinātos ar sīkiem sasniegumiem, ir nepieciešami plašāki mērķi, augstāki ideāli. Nepietiek atsist kapitālistu uzbrukumus, ir nepieciešami pa-

-7-
šiem uzbrukt pretiniekam, mazinot viņa cīņas spējas un salaužot viņa spēkus. Strādnieku šķiras smagais ekonomiskais stāvoklis grieza uz sevi arī pilsonisko zinātnieku vērību. Ievērojamais lielpilsoņu ekonomists Rikardo nāca ar savu „rūpniecības dzelzs likumu“, pēc kuŗa strādnieku stāvoklis var gan uz acumirkli uzlaboties, bet visumā nav izredzes viņu uzlabot kaut cik jūtami. Arī lielais individuālists un varoņu dievinātājs Karleils norādīja, ka strādnieku kustība ir tikai nelaimīgas, dziļā beztiesībā apraktas masas nevarīgas pretošanās mēģinājums. Citi ekonomisti, kā Sen-Simons, Rob.Ouens, Šarls Furjē, mēģināja izgudrot jaunu sabiedrības iekārtu, kas vispār iznīcinātu pastāvošo netaisnību un radītu visiem cilvēkiem labākus dzīves apstākļus. Ar saviem pētījumiem šie zinātnieki panāca to, ka vispār bij iespējams ieskatīties sabiedrisko spēku attiecībās un sabiedrību veidojošos likumos. Šos pētniekus sauc par utopistiem vispirms tāpēc, ka viņi iedomājās, ka ir iespējams izgudrot tādu recepti, pēc kuŗas veidot sabiedrību, bet vēl vairāk tāpēc, ka viņi griezās ar savām receptēm pie visām šķirām, arī pie lielkapitālistiem, tā uzaicinādami viņus darboties tieši pretī savām interesēm.

Uz viņu darbiem dibinādamies un paplašinādami tos ar saviem stingri zinātniskiem pētījumiem, Kārlis Markss un Fridrichs Engelss nāca pie noteiktiem uz zinātni pamatotiem slēdzieniem, kuŗi atrada neizmērojami spēcīgu atbalsi strādnieku šķirā. Viņi pierādīja, ka visi kapitālistiskās iekārtas dzinējspēki darbojas vienā virzienā un ved tagadējo anarķistisko preču ražošanas sistēmu uz vienu mērķi – sabiedriski plānveidīgi iekārtotu ražošanu – sociālismu. Sociālisms nav jāizdomā. Viņš ir kapitālistiskās ražošanas attīstības gala mērķis. Viņu negrib atzīt kapitālisti, turpretī proletariāts to redz un viņa uzdevums ir – virzīt

-8-
kapitālistisko attīstību tādā gultnē, lai drīzāk tiktu pie gala mērķa.
Ar to strādnieku šķirai bij dots rokā spēcīgs ierocis cīņā pret kapitālistiem un līdz ar to skaista nākotnes ideja.
Cīnoties par savām ikdienas prasībām, par labāku stāvokli, par minimālām dzīves ērtībām, proletariāts līdz ar to tuvina visu sabiedrību skaistam un varenam ideālam – sociālistiskai iekārtai, kuŗā nebūs ne apspiesto, ne apspiedēju, ne šķiru cīņas, un katrs mierīgi baudīs visa sava darba augļus.
Pirmā strādnieku apvienība uz zinātniskā sociālisma pamatiem, resp. pirmās sociāldemokrātiskās šūniņas Eiropā bija „Komunistu savienība“, kas nodibinājās 1847. gadā. Šai savienībai Kārlis Markss uzrakstīja uzsaukumu, „Komunistu manifestu“, kas palika par starptautiskās sociāldemokrātiskās kustības pamata ideju nesēju. Lai gan šie sociāldemokrātijas pionieri varēja darboties tikai slepeni, lai gan viņu bij maz, viņi tomēr proklamēja visai pasaulei, ka viņu mērķis ir – radīt visas pasaules proletāriešu apvienību, kas cenšas sagrābt politisko varu savās rokās un novest sabiedrību pie jaunas iekārtas, pie sociālisma.
Lielāku iespaidu guva 1864. gadā nodibinātā „Starptautiskā strādnieku apvienība“, jeb „Internacionāle“, kuŗa gan idejiski bij mazāk vienota, jo drīz viņā pašā pacēlās iekšēji strīdi ar Bakuņina vadīto anarķistiski-sindikālistisko virzienu. Bet jau pirmās internacionāles laikā norisinājās spēcīga strādnieku šķiras kustība visās zemēs, kas pēc ilgām frakciju cīņām noveda pie strādnieku partiju nodibināšanās bez maz visās zemēs. 1875. gadā nodibinājās apvienotā Vācijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 1879. gadā tāda pat partija Beļģijā, 1880. g. Francijā, 1886. g. Austrijā, beidzot 1898. g.

-9-
Krievijā. Visas viņas sastādīja darbības programmas uz „Komunistu manifesta“ ideju pamata.
1889. gadā Parīzē sanāca pirmais starptautiskais strādnieku partiju kongress. Šinī kongresā Lībknechts teica zīmīgus vārdus: „Internacionāle nav mirusi. Viņa ir pārgājusi spēcīgās strādnieku organizācijās un atsevišķu zemju strādnieku kustībās. Internacionāle dzīvo – šis kongress ir viņas darinājums.“

-10-

-11-
Vācijas sociāldemokrātija

Vācijā sociāldēmokrātiskā kustība sākās ar 1863. gadu, kad strādnieku kustības priekšgalā nostājās Ferdinands Lasāls. Savā „atklātā atbildē“ Leipcigas centrālai komitejai Lasāls aicina vācu strādniekus dibināt patstāvīgu politisku partiju, jo tikai tad tie būs spējīgi cīnīties par savām nepieciešamām dzīves prasībām. Viņš aizrāda uz strādnieku algu dzelzs likumu. Strādnieku alga caurmērā nekad nepārsniedz tās minimālās prasības, kas nepieciešamas viņa paša un viņa ģimenes uzturēšanai. Ap šo strādnieka minimālo algu pastāvīgi grozās reālā strādnieka alga. Viņa nevar pacelties pārāk augstu, jo labākos apstākļos strādnieku rodas vairāk, un savstarpējā sacensībā darba alga krīt. Viņa nevar arī nokrist pārāk zemu, jo tad strādnieka eksistence ir apdraudēta un tam draud izmiršana. – Lasāls aicina strādniekus cīņā pret šo likumu.
Lasāla aģitācijai bija lieli panākumi, un viņam izdevās nodibināt „Vispārējo vācu strādnieku apvienību“.
Vienā laikā ar Lasalu Dienvidu Vācijā darbojās 1848. g. revolūcijas veterāns Lībknechts un strādnieks Bebels. Tie nodibināja Eizenachā, 1869. g., Vācijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Starp abām partijām nebij principiālu domu starpīb, viņas šķīra toreizējie Vācijas vispār. politiskie jautājumi, kā arī domstarpības par partijas iekšējo uzbūvi. (Lasala partija bij dibināta uz stingras centralizācijas principiem, bet Bēbeļa – Lībknechta partija bij dēmokratiska pēc savas uzbūves). Abas grupas bij stipri

-12-
naidīgas, līdz, beidzot, pati dzīve spieda apvienoties. Šī apvienošanās notika Gotā 1875. g. No tā laika Vācijas sociāldemokrātija ir ar apbrīnojamu disciplinas apziņu pratusi uzglabāt partijas vienību, neskatoties uz to, ka partijas iekšienē bij vērojami virzieni, kas krasi šķīrās savā starpā.
Sociāldemokrātiskā partija Vācijā ātri pieauga un palika bīstama varenajam „dzelzs kanclerim“ Bismarkam. Viņš nolēma iznīcināt augošo kustību un 1878. g. īzdeva „spaidu likumu“, kuŗš noliedza paust sociāldemokrātiskas idejas. Tomēr sociāldemokrātija attīstījās arī zem spaidu likuma, un 1890. g., pēc ķeizara Vilhelma I. nāves, jaunais ķeizars Vilhelms II. Atcēla spaidu likumus, jo tie nesasniedza savu mērķi.
Pēc spaidu likumu atcelšanas, Vācijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija savā kongresā Erfurtē, 1891. g., pieņēma K. Kautska, uz zinātniskā sociālisma un Kārļa Marksa ekonomiskās teorijas pamatiem izstrādāto partijas progrāmu, kas pazīstama zem nosaukuma „Erfurtes programa“ un palikusi par pamatu citu zemju sociāldemokrātisko partiju programām. Erfurtes progrāmas pamatmotivi:
1. Pilsoniskās sabiedrības ekonomiskā attīstība neizbēgami iznīcina sīkražotājus, šķir strādniekus no ražošanas līdzekļiem, pārvēršot tos par bezīpašuma proletariātu, bet ražošanas līdzekļi paliek nedaudzu kapitālistu un lielmuižnieku monopols.
2. Roku rokā ar ražošanas līdzekļu monopolizāciju iet viņu pārvēršana mašinās un neizmērojami pieaug cilvēka darba ražīgums. Visas priekšrocības, kas ar šādu darba ražīguma pieaugumu rodas, bauda kapitālisti un lielgruntnieki, strādnieku šķirā turpretī pieaug posts.
3. Proletāriešu skaits pastāvīgi pieaug un šķiru cīņa starp buržuāziju un proletariātu paasinās.
4. Plaisu starp kapitālistu šķiru un proletariātu vēl paaina saimnieciskās krīzes, kas rāda, ka ra-

-13-
žošanas līdzekļu privātīpašums nav vairs saskaņojams ar lietderīgu izmantošanu.
5. Tikai pārvēršot kapitālistisko privātīpašumu uz ražošanas līdzekļiem sabiedriskā īpašumā un pārveidojot preču ražošanu sociālistiskā, var panākt, ka sabiedriskā darbā pastāvīgi pieaugošais ienesīgums nāk par labu pašiem ražotājiem, un posta un apspiešanas vietā nāk labklājība un vispusīga, harmoniska pilnība.
6. Sabiedrisko apstākļu pārveidošana nozīmē nevien proletariāta, bet arī citu šķiru atbrīvošanu no pastāvošās iekārtas spaidiem. Šo pārveidošanos spēj izvest tikai proletariāts.
7. Strādniecības cīņa pret kapitālismu ir politiska cīņa.
8. Šo cīņu apzinīgi un vienoti uz noteiktu mērķi vadīt – ir sociāldēmokrātiskās partijas uzdevums.
9. Vācijas apzinīgie proletārieši ved savu cīņu vienoti ar visas pasaules apzinīgiem proletāriešiem.
10. Sociālisti cīnās par brīvību un ir pret katru apspiešanu, vienalga pret kādu šķiru, partiju, dzimumu vai tautību tā vērsta.
Šai īsai programai Kautskis uzrakstīja plašu paskaidrojumu, kuŗā aizskāra visas sabiedrības parādības. Tā nebij vairs šaura darba programa, bet plašs un motivēts jauns pasaules uzskats.

Sociāldemokrātijas sākumi Krievijā

Latvija līdz 1918. gadam bij krievu valsts sastāvdaļa. Bet viņu pārvaldīja vācu baroni un latviešu kultūra attīstījās zem vācu kulturas iespaida. Tāpēc arī sociāldēmokrātiskās idejas Latvijā ieplūda pirmā kārtā no Vācijas, turpretī visa sociāldēmokrātu darbība norisinājās zem Krievijas politisko apstākļu iespaida.

-14-
Krievu cariskā valdība turējās pretī jaunai kapitālistiskai ražošanas kārtībai. Viņa nojauda, ka līdz ar kapitālistisko ražošanas veidu Krievijā agri vai vēlu izveidosies demokrātiska satversme. Valdošās aprindas pūlējās pierādīt tautai, ka Krievijas saimnieciskā attīstība dibinās uz īpatnējiem pamatiem un iet citus ceļus, nekā Vakar-Eiropas valstis. – Šī politika izrādījās maldīga, to pierādīja Krimas kaŗš, kuŗā Krievija zaudēja taisni tādēļ, ka viņa bij saimnieciski tāļu atpakaļ palikusi zeme. Pēc Krimas kaŗa uz Krieviju sāka plust ārzemju kapitals, nodibinājās veseli rūpniecības rajoni, pieauga lielpilsētas. Tik krievu zemnieki vēl palika apspiesti un bij beztiesiski vergi, kas nespēja uzstāties par labāku nākotni. Arī tā zemniecības daļa, kas atstāja arklu un pārgāja dzīvot lielpilsētās kā strādnieki, savā attīstībā maz bij citiem priekšā. Tomēr krievu inteliģencē, pat daļā no muižniecības, drīz iesakņojās sociālistu idejas. Iepazinušies ar Vakar-Eiropas tautu kultūras sasniegumiem n redzēdami krievu tautas beztiesisko un kultureli zemo stāvokli, tie sāka iet tautā, rādīt tai viņas šausmīgo stāvokli, atdarīt acis plašākam skatam un labākas nākotnes ideāliem. Tik krievu zemnieks nesaprata šos inteligentus. Viens pēc otra tie krita cara policijas nagos un aizgāja bojā. Vēlāk krievu inteliģencē pamodās virziens – ar varas līdzekļiem panākt valdības pārveidošanos, vai piespiest to izvest dzīvē plašas politiskas reformas. – Ekonomisku apstākļu spiesta, Krievijas valdība sāka izvest dzīvē dažas reformas. 1861. g. atlaida brīvā krievu zemniekus, ieveda jaunu tiesu iekārtu un vispārēju kaŗa klausību, kā arī apriņķu, pilsētu un guberņu pašvaldības, resp. „zemstvas“. Tomēr šīs reformas nedeva iedzīvotājiem nekādas politiskas tiesības.
Nevarēdami apmierināties ar šādiem valdības soļiem vien, toreizējie sociālisti sāka pielietot varas līdzekļus un ar teroru gribēja piespiest valdību

-15-
izvest plašākas reformas. Norisinājās vairākas asiņainas drāmas: revolucionāri nogalināja cara ierēdņus – gubernatorus, žandarmu priekšniekus. Beidzot nolēma nogalināt pašu caru. Pēc vairākiem neizdevīgiem mēģinājumiem, 1. martā 1881. gadā cars Aleksandrs II. krita no revolucionāra bumbas. Bet iespaids iznāca pavisam citāds, nekā to bij iedomājušies revolucionāri. Cara pēcnācēja, Aleksandra III., laikā pastiprinājās reakcija, un varonīgie „Tautas gribas“ partijas locekļi krita žandarmu rokās. Daļu notiesāja uz nāvi, citus nosmacēja cietumu pagrabos.
Tikai tagad daļa krievu sociālistu nāca pie atziņas, ka terors nav lietderīgs cīņas līdzeklis, bet gan nepieciešama plaša masu kustība.
1885. gadā krievu sociālisti – inteliģenti sašķēlās divās grupās. Viena daļa turpināja aizstāvēt seno teroristisko taktiku, tautas apgaismošanu un modināšanu un savā darbībā balstījās uz zemniekiem, cerēdama tos padarīt par apzinīgiem revolucionariem. No šīs grupas attīstījās vēlāk sociālistu revolūcionaru partija. Otra grupa, ar krievu sociāldēmokrātijas teoretiķi Pļechanovu priekšgalā, nodibināja „Darba atbrīvošanas grupu“. Šī grupa, zem ārzemju sociāldemokrātiskās kustības iespaida, meklēja sakarus ar fabriku strādniekiem un savā darbībā balstījās uz strādnieku kustību. Strādnieku kustību tie saprata tikai kā masu kustību, kāpēc arī atteicās no terora kā cīņas līdzekļa.
Strādnieku kustība radās pati no sevis. Visos fabriku rajonos bij nodibinājušies strādnieku pulciņi, kas veda propagandu starp saviem biedriem, lai cīnītos pret darba devējiem par labākiem dzīves apstākļiem.
1898. gadā dažādu rajonu delegāti sabrauca kopā Minskā uz pirmo kongresu un nodibināka kopīgu organizāciju: „Krievijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju“.

-16-
Jaunā organizācija izdeva savu „manifestu“, kuŗā izteica savus uzskatus. Manifestā lasām šādus zīmīgus vārdus: „Visur strādnieku šķira vairāk pieprasa, jo vairāk viņa saņem. Tas pats būs arī ar krievu strādniecību. Līdz šim viņai ir devuši tikai tad, ja tā ir prasījusi. Arī nākotnē viņai dos tikai to, ko viņa pieprasīs.“ Manifests pieprasa vārda, sapulču un biedrošanās brīvību un beidzas šādiem vārdiem: „Kā sociālistiska kustība un virziens, Krievijas sociāldēmokrātiskā strādnieku partija turpina visas iepriekšējās Krievijas revolucionārās kustības tradīcijas… Bet līdzekļi un ceļi, kādus iet un lieto sociāldemokrātija, ir citi. Viņu izvēli noteic tas, ka socialdemokratija grib palikt un paliek organizēta strādnieku masu kustība. Viņa ir cieši pārliecināta, ka strādnieku šķiras atbrīvošana ir šīs šķiras pašas uzdevums, un neatlaidīgi saskaņos sav darbību ar šo starptautiskās sociāldēmokratijas pamata ideju.“
Šis manifests lika pamatus Krievijas socialdemokrātijai. Ar to arī Krievijas strādniecība bij pievienota starptautiskajai strādnieku kustībai.
Pievienojusies vispārējai strādnieku kustībai un piesavinājusies viņas pamatidejas, Krievijas strādniecība tomēr bij spiesta darboties sevišķos apstākļos. Par saviem tuvākiem uzdevumiem krievi savā pirmajā manifestā stādīja tādu politiskās darbības pamatnoteikumu izpildīšanu, kas Rietum-Eiropā jau sen bij panākti: runas, sapulču un biedrošanās brīvības. Cara valdība saprata, ka šo pamatprasību izpildīšana dod varenu ieroci strādnieku šķiras rokās, un tāpēc visiem spēkiem cīnījās pret šīm brīvībām. – Blakus strādnieku šķiras prasībām Krievijas socialdemokratija bij spiesta stādīt jautājumu par pilsoniskās revolucijas organizēšanu, par bruņotu sacelšanos pret valdību. Tāpēc arī Krievijas socialdemokratiskai kustībai ir noteikti revo-

-17-
lucionārs raksturs un viņa ar pilnu tiesību saucās revolucionarā socialdemokratija.
Latvijas socialdemokratija, turpretīm, gāja savu ceļu: idejiski pieslējās Vācijas socialdēmokrātijai, bet praktiski – Krievijas socialdemokratijas revolucionarai taktikai.
Krievijas socialdemokratiskai strādnieku partijai, darbojoties nelegalos apstākļos, neizdevās izveidoties par plašu un vienotu organizaciju. 1898. gada kongresā ievēlētā centrālā komiteja krita žandarmu rokās, bet otrā kongresā, 1903. g., partija sašķēlās divās – vairākuma un mazākuma frakcijās. (Lielinieki un mazinieki). Principielās domstarpības radās organizatoriskos jautājumos: lielinieki prasīja plašas, diktatoriskas tiesības centrālai komitejai un propagandistu koleģijai, mazinieki stāvēja par partijas organu demokratisku uzbūvi un plašāku tiesību piešķiršanu rajonu organizācijām. Lielinieki aizstāvēja vairāk tīru politisku cīņu un nosvērās uz socialistu - revolucionāru taktikas pusi; mazinieki, turpretī, vairāk piegriezās saimnieciskai cīņai un centās vairāk izmantot legalas iespējamības.
Šie frakciju strīdi arī bij par iemeslu, kāpēc latviešu sociāldēmokrati nevēlējās apvienoties ar krieviem, negribēja ienest savā vidū krievu partijas frakciju strīdus.

Lauku proletarieši

Līdz 19. g.s. sākumam latvieši bij gandrīz bez izņēmuma viena zemnieku - klaušinieku šķira un muižnieku īpašums. Saimniecisku apstākļu spiesti, Latvijas muižnieki 1817.-1918. gados atteicās no savām īpašuma tiesībām uz zemnieka personu. Daudz daudzinātā zemnieku brīvlaišana bij tomēr rupjš varmācības akts. Līdz 1819. gadam zemniekiem, vismaz kā kopībai, bij zināmas īpašuma tiesības uz viņu apstrādājamo zemi. Tagad likums atņēma viņiem šo ražošanas līdzekli un zemes īpa-

-18-
šuma tiesības palika par muižnieku monopolu. Pat pilsētu kapitalistiem nebij tiesības iegūt zemi uz laukiem.
Šo zemnieku zemes atsavināšanas aktu latviešū tauta sajuta kā rūgtu netaisnību. Iedegās nikna šķiru cīņa, kas turpinājās kādus 50 gadus. Muižu ēku dedzināšana, inventara postīšana un tamlīdzīgi naida izplūdumi atkārtojās ļoti bieži. Vietām uzliesmoja pat zemnieku nemieri. Muižnieku rokās bij visi varas līdzekļi: likums, tiesa, pat krievu valdības karaspēks, un tie nekautrējās tos izlietot visbrutālākā kārtā. Zemnieku pēršana bij parasta parādība līdz pat 1867. gadam. Baznīcās luterāņu mācītāji ik svētdienas rēja draudzi par nepaklausību muižniekiem. Vietām nometināja zemnieku mājās krievu kaŗa spēķu. Viss tas tomēr maz līdzēja.
Pēc Krimas kaŗa, kad visiem bij skaidrs, cik sapuvusi ir Krievijas uz muižnieku privileģijām dibinātā valsts iekārta, kad cars Aleksandrs III. jutās piespiests atbrīvot kapitalistiskai iekārtai ceļu, nevarēja palikt neaizskārtas arī Baltijas provinces. Arī latviešu zemnieku dēli, nākuši pie augstākas izglītības, pieprasīja latviešu zemniekiem tiesības, kādas baudīja citas iedzīvotāju kārtas. Jaunie latviešu studenti nodibināja Pēterburgā laikrakstu „Pēterburgas avīzes“, kas nemitīgi pauda cīņu pret muižniekiem un viņu kalpiem – mācītājiem.
Muižnieki ilgi cīnījās pret jauno laiku prasībām, tomēr 1867. g. zaudēja cīņu uz reizi divās frontēs. Ar jaunizdoto zemnieku likumu viņiem atņēma mājas pārmācības un zemnieku lietu uzraudzības tiesības, nostādot zemniekus vienā stāvoklī ar citiem zemes iedzīvotājiem. Ar to pašu likumu muižnieki zaudēja arī monopola tiesības uz zemi. Muižas varēja iegūt katrs kapitalists, ja viņš to vēlējās, bet zemnieku lietošanā esošos zemes gabalus muižnieki bija spiesti pārtot viņu lietotājiem.
No šī laika zemnieki sāka neatlaidīgi drupināt muižnieku privileģijas.

-19-
Zemniekiem atgūstot zemes īpašuma tiesības, nodibinājās sīkgruntnieku šķira. Līdz ar to radās liela plaisa arī pašu latviešu zemnieku starpā. Tomēr lielums latviešu zemnieku bij palikuši bez zemes un bez ražošanas līdzekļiem.
Latviešu tauta sadalījās divās šķirās: saimniekos – māju īpašniekos un kalpos.
Kalpi klīda ikgadus no mājas uz māju, pārdodami vienīgo, kas viņiem piederēja – savu darba spēku, - meklēdami un neatrazdami labākus darba apstākļus. – Sākās jaunas, vēl neapzinātas šķiru pretestības. No vienas puses saimnieki – gruntnieki vērsa savus skatus pret muižniekiem un viņu vēl atlikušām privileģijām, no otras – kalpi - proletarieši cīnījās ar saimniekiempar labākiem dzīves apstākļiem.
Kapitalistiskai iekārtai izveidojoties, pavairojās Latvijas pilsētās arī iedzīvotāju skaits. 1852. gadā Rīgā bij 65.413, 1867. g. – 102.590, 1881. g. – 169.329, 1897. g. – 282.230, bet 1914. gadā – 520.00 iedzīvotāju. Liepājā sākot ar 1871. gadu iedzīvotāju skaits pieauga no 10.000 uz 100.000. Tā tad 50 gados iedzīvotāju skaits Rīgā bija pavairojies 9 reizes, bet Liepājā 10 reizes. Tikai neliela daļa krīt uz iedzīvotāju skaita dabīgo pieaugumu, bet lielākā daļa tomēr ir ienācēji no laukiem. 1857. g. sāka norakt Rīgas pilsētas vaļņus, kas pilsētu bij ierobežojuši gadu simteņus. Rīga pieauga necerēti ātri. Senie klajumi un smilšu kalni drīz pārklājās ar lieliem piecstāvu namiem. 1861. g. atklāja Rīgas-Orlas dzelzsceļa pirmo posmu (līdz Daugavpilij). 1868. g. atklāja Rīgas-Jelgavas liniju, 1871. g. Rīgas-Tukuma liniju, 1881. g. Rīgas-Pleskavas liniju. Attīstījās dzīva preču izmaiņa un tirdzniecība. Blakus tirdzniecībai attīstījās plašas rūpniecības iestādes. 1851. g. Rīgā bij 63 fabrikas, bet 1900. g. jau 2.136 rūpniecības uzņēmumi ar 56.253 strādniekiem, no tiem 151 ar

-20-
vairāk par 100 strādniekiem, bet 5 uzņēmumi, kuŗos strādnieku skaits pārsniedza tūkstoti.
Tā paplašinoties rūpniecībai un tirdzniecībai, pieauga arī pati pilsēta. Laikmetā no 1879. g. līdz 1895. gadam pilsētas būvvalde ir apstiprinājusi caurmērā 300 jaunbūves gadā, bet sākot ar 1895. g. līdz 1900. g. – pāri par tūkstoti, 1898. gadā pat 1.289. Cēla pa lielākai daļai fabriku ēkas un milzu namus strādnieku dzīvokļiem. Rīga īsā laikā attīstījās par modernu lielpilsētu ar bruģētām ielām, ielu dzelzceļiem, ūdensvadu, gāzes un elektrisko apgaismošanu un taml.
Bezzemnieki, kas bij zaudējuši katras cerības uz savu zemes stūrīti, nāca uz Rīgu, meklēja te darbu un to arī atrada. To pašu darīja arī saimnieku jaunākie dēli, dažādi veikalnieki un amatnieki. Lauku iedzīvotāju skaits samazinājās, pilsētas pieauga uz laucinieku rēķina. Rīga pārvērtās par Latvijas saimnieciskās un garīgās dzīves centru. Bagātākie latvieši cēla namus, atvēra veikalus un dažādus sīkākus uzņēmumus.
Turīgie latvieši un inteliģence nodibināja 1869. gadā Rīgas latviešu biedrību. Ap šo biedrību, jeb „māmuļu“, grupējās visa toreizējā latviešu inteliģence.
Otra daļa latviešu – strādnieki - proletārieši, stājās darbā fabrikās, ostā, tirdzniecībā, vai uz būvēm. Visur bij vajadzīgas darba rokas, visur varēja darbu atrast. Tikai darba apstākļi bij smagi. Darbs vilkās 12 stundas, fabriku inspekcija bij vāja, vai viņas nemaz nebija, par darba azisardzību neviens negādāja. Slimības, sakropļošanas, darba nespējības gadījumā strādnieks bij izmests uz ielas. Darba algas bij tādas, ka, ņemot vērā pieaugušās vajadzības, nebij iespējams apmierināt nepieciešamākās dzīves prasības; par ietaupījumiem nebij ko domāt.
Lai kautcik atvieglotu gŗūto stāvokli, Rīgas strādnieki dibināja palīdzības biedrības un bēru

-21-
kases.
1867. gadā nodibinājās Cerības biedrība, 1870. g. Jonatana biedrība, 1881. g. Torņakalna latviešu palīdzības biedrība. Šaīs biedrībās norisinājās Rīgas strādnieku garīgā dzīve no paša sākuma.
Tā Rīgā latviešiem nodibinājās atsevišķi centri – pilsoņiem Rīgas latviešu biedrība, bet strādniekiem viņu palīdzības biedrības.
Latviešu inteliģence toreiz ar lielu uzticību skatījās uz krievu valdību. Bij cerības atsvabināties no vāciešu virskundzības ar krievu palīdzību. Krievu valdība atradās toreiz zem slavofiļu partijas iespaida, bet šī partija stādīja sev par uzdevumu iznīcināt atsevišķu provinču īpatnības un piespiest nomales padoties vispārējiem krievu likumiem. – Vāciešu stāvoklis, neskatoties uz lielajiem sakariem galma aprindās, palika gŗūts.
Krievijas valsts uzdevumā 1882. gadā Rīgā ieradās senators Manaseins. Tas stājās sakaros ar latviešū inteliģenci, un sāka tuvāk izpētīt Latvijas apstākļus. Latviešu zemnieki tam kaudzēm sūtīja lūgumus un sūdzības par savu beztiesisko stāvokli un vācu muižnieku varmācībām. Manaseins strādāja te vairāk kā gadu un iesniedza krievu valdībai samērā objektivu ziņojumu par Baltijas apstākļiem.
No ziņojuma latviešu sabiedrība gaidīja daudz un cītīgi izrādīja krieviem savu paklausību un padevību. Tik rezultati iznāca pavisam necerēti. Krievu valdība pēc Aleksandra II. nāves, novērsās noteikti uz reakcijas pusi. Agrarā un ekonomiskā politikā tā visur nostājās lielgruntnieku un lielkapitālistu pusē.
Vispārējā politikā, turpretī, iestājās pārkrievošanas laiki. Krievu valodu ieveda visās iestādēs kā darīšanu valodu, 1885. g. zemi pārpludināja krievu ierēdņi, skolās latviešu bērni jau no pirmās dienas bij spiesti runāt tikai krieviski (1887.). Bet viszīmīgākais ir 1888. gads, kad Latvijas pilsētu

-22-
ielās nostājās „gorodovojs“, bet pa lauku pagastiem sāka braukt „uradņiks“ – svarīgākie valsts un valdības simboli. Ar to krievu kārtība Latvijā bij izveidota un nobeigta.
Latviešu inteliģencē atmodās klaušu laiku verdzības gars, par katru moralisku kazaka papēža spērienu viņa prata tikai klanīties un pāteikties. Īstas tautiskas pašapziņas latviešu pilsonībā trūka: ģimenē tie runāja vāciski, bet viņu veikali zēla un plauka arī bez latviešu valodas. Izņemot verdzisku padevību katram krievu ierēdnim un „uzticību tronim“, citas politikas tiem nebij. No politikas atrauti, tautiskie darbinieki atkārtoja bez mēra tautas teiku motivus par dieviem un pērkoņiem, par saules meitām un pērkoņa dēliem, un nonāca pie „šmaukstiņu“, „sārtu lūpiņu“, „alutiņa“ un tamlīdzīgu saldu un iemidzinošu lietiņu cildināšanas. Pat tautas tradīciju vākšana izvērtās par tautisku brunču cildināšanu, neesošu rūnu akmeņu dievināšanu, un izbeidzās turpat pie „putojoša miestiņa“ kausiem. – Garīgs seklums un piedzērusi tukšgalvība valdīja latviešu sabiedrībā.

Jaunā strāva

Latviešu tautiskā kustība bij sevi pārdzīvojusi. Viņas pirmie darbinieki – „jaunlatvieši“ ar Krišjāni Valdemāru, Juri Alunānu, Kronvalda Ati, Kasparu Biezbārdi priekšgalā bij paceltu galvu griezuši krūtis pret latviešu tautas ienaidniekiem pašapzinīgā cīņā par tautas tiesībām. Tautiskā laikmeta epigoņi turpretī bij pārvērtuši tautisko kustību par tukšu un pļāpīgu nacionālismu, kas locījās krievu cara troņa priekšā un cildināja katru, kam bij biezāks naudas maks un lielāka vara. Arī pati tauta vairs nebija vienota: viņa bij sadalījusies šķīrās. Krievijas saimnieciskā dzīve pēc krievu-turku kaŗa no dzimtlaiku purviem un dumbrājiem bij izbraukusi uz kapitālisma lielceļa. Rīgas spēcīgā attīstība

-23-
19. gadu simteņa 70-os un 80-os gados bij radīta par pašas Latvijas kapitaliem. Muižnieki saņēma no zemniekiem lielas izpirkšanas naudas un tās ieguldīja Rīgas uzņēmumu akcijās. Arī turīgākie zemnieki ar saviem gadu desmitiem krātiem kapitaliem pārnāca uz Rīgu. Pēc 1890-tā gada uz Rīgu sāka pārvietoties arī ārzemju kapitali. Ārzemnieki te nodibināja vairākas milzu fabrikas. Feniksa fabrikas nodibināšana darīja tādu iespaidu, ka laikmetu, kad šo fabriku cēla un laida darbā, sāka saukt par „Feniksa laikiem“. Dzīve norisinājās neatlaidīgā darbā un drudžainā steigā. Savstarpējā konkurences cīņā dzima un izveidojās milzu uzņēmumi, panīka un bankrotēja sīkie ražotāji. Cīņā dēļ labāka maizes rieciena auga un veidojās strādnieku šķira. Vīrietim blakus stājās sieviete un tā bij īstā ģimenes uzturētāja un maizes pelnītāja. Bij pienākuši jauni laiki ar jauniem idealiem. Ko te vairs nozīmēja tautiskie trallinātāji ar „bāleliņiem“ un „kumeliņiem“, „meičām“ un alutiņu. Tautiskā kustība bij pārgājusi starptautiskā. Tauta atmeta savus bijušos vadoņus. Pati tauta bij tagad cita. Tauta nebij vairs visi latvieši, par tautu sāka saukt darba ļaužu šķiŗu, vienalga, vai tie bij latvieši, vāci, leiši, igauņi vai žīdi. Ja viņi nebij kungi, tie bij tauta.
Šī darba tauta apzinājās savu spēku, viņa instinktivi izjuta naidu pret saviem izmantotājiem, viņā auga pašapziņa un cīņas drosme. Strādniekos attīstījās kopības apziņa, dzima miglaini labākas nākotnes ideali. Starpbrīžos darba vietās, atpūtas brīdī pie alus glāzes, viesībās, tuvu draug pulciņā dedzīgi pārrunāja tekošos dienas jautājumus, darba apstākļus, nākotnes izredzes. Ļoti dzīvi interesējās par jaunām idejām dabas zinātnēs, par labāku sabiedrisku iekārtu, par ģimenes attiecībām, bieži norisinājās reliģiski strīdi un disputi. Strādnieku šķiras augošo spēku nereti dabūja izjust viens otrs pārāk centīgs un kungiem pakalpīgs mei-

-24-
stars. Pilsētas strādnieki nebij pārtraukuši sakarus ar saviem lauku radiniekiem un ienesa arī te dzīvību un jaunus idealus. Kapitalisma uzvaras gājiens bij sasniedzis visnomaļākos Latvijas kaktus. Muižnieks, kas senos laikos gribēja būt „ļaužu tēvs“, tagad bij palicis par lielkapitalistu, pārgāja uz intensivu zemes apstrādāšanas veidu, lūkojās tikai, kā pavairot muižas ienākumus un bez kādas līdzjūtības meta no iedzīvotā zemes stūrīša katru zemnieku, kas nespēja maksāt. Norisinājās dažkārt asiņainas sadursmes, kad izmisuma dzīti zemnieki meklēja atriebībā remdējumu savām bēdām. Nereti nodega muižnieku labības šķūņi. Lielu uztraukumu radīja Virgas barona Noldes nošaušana uz lielceļa 1883. gadā. Tie bija izmisumā vai naidā izdarīti atriebības akti, bet viņi liecināja par augošu nemiera kustību un jaunu laiku gaidām.
Pilnīgi dabīgi, ka augošie spēki meklēja izeju. Bij spēks, bij darba griba, nebij vadošas idejas, nebij organizācijas. Tās radās inteliģencē – „Jaunā strāvā“. Vispārējs nemiers, jaunu ceļu meklēšana, vērtību pārvērtēšana aizrāva studējošo jaunatni, gluži kā senostautiskās kustības sākuma laikos.
1883. gadā Tērbatā nodibinājās progresivi - demakratisku studentu pulciņš „Pīpkolonija“. Ap 1890. gadu šinī pulciņā jau pazib tīri marksistiskas idejas. Līdzīgi pulciņi nodibinājās arī Pēterburgā un Maskavā. Tērbatas studenti izdeva rakstu krājumu „Pūrs (I. 1891. g., II – 1892. g. III. – 1894. g.). Šī krājuma III. daļā parādījās K. Kasparsona raksts „Dialektika“, kas guva tik lielu iespaidu, ka Kasparsonu sāka dēvēt par „latviešu Marksu“.
„Jaunstrāvnieki stājās brīvības kustības priekšgalā, viņi ir tieši senās „jaunlatviešu kustības idejiskie pēcteči. 1886. gada 1. oktobrī latviešu avīžniecībā radās spilgtākas vēsmas. Fr. Bergmaņa vadībā sāka iznākt jauns laikraksts „Dienas Lapa“. Šis laikraksts drīz palika par topošās latviešu pro-

-25-
gresivās inteliģences un topošās strādnieku kustības vadošo organu. Jauno laikrakstu kāri lasīja, no viņa daudz mācījās. „Jaunās strāvas“ rakstnieki skāra visus sabiedrības jautājumus. Šo kustību nevar saukt par marksistu kustību vien. „Jaunā strāva“ bij inteliģences kustība, - jaunā paaudze saslējās pret veco autoritātu slogiem, sajūsminājās par jauniem zinātniski pozitiviem pasaules uzskatiem, centās pati domāt un modināt domāt citus. Jaunstrāvnieki ar aizrautību pieķērās visiem jauniem radikaliem domu sledzieneiem, vienalga, vai uz zinātniski – literarisku teoriju lauka, vai arī sabiedrisku jautājumu praktikā, ja tik vien tie varēja ārdīt vecās tradicijas, vecos uzskatus un aizspriedumus. (Jansons – „Darbs“, III., 1904.). Jaunstrāvnieku uzskatiem pieķērās strādnieku progresivā daļa. Tā nemanot sastapās inteliģentie strādnieki ar strādniecisko inteliģenci vispirms uz kopēju ideju ceļa. Gŗūti pateikt, vai, varbūt, vispār nav pasakāms, kas bija tas rūcējs, tas šņācējs, tas nemiera sācējs. Ir vairākkārt prasījuši, kas pirmais ir sacījis „A“. Vienīgo pareizo atbildi uz šo jautājumu ir devis J. Rainis, kas šo jautājumu uzstādījis dzejolī „Nemiera sācējs“. Tas ezers ir viss strādnieku un darba inteliģences kolektivs.
Jaunās strāvas kustības noteikti marksistiskais virziens sākās 1892. gadā. 1893. gada rudenī Rainis uz dažiem mēnešiem aizbrauca uz ārzemēm papildināties savās politiskās zināšanās. Tanī pašā laikā, kā to liecina strādnieki J. Driega, M. Ozoliņš u.c. savās atmiņās, sākās arī pirmie strādnieku pašdarbības pulciņi. 1893. g. 30. aug. J. Jansons ar savu priekšlasījumu „Domas par jaunāko literatūru“ sacēla tādu vētru latviešu sabiedrībā, ka šo priekšlasījumu uzskata par sociālisma ideju laikmeta iezvanījumu. Sapulcējušies pēc šī priekšlasījuma Kl. Kalniņas dzīvoklī, sajūsminātie jaunieši nolēma ari „Dienas Lapu“ vadīt marksistiskā vir-

-26-
zienā. Domāja tikai, ko cpar to teiks Rainis. Bet Rainis atgriezās no ārzemēm ar veselu krājumu sociālistiskās literaturas. „Dienas Lapa“ pārvērtās par pirmo marksistiska virziena laikrakstu Latvijā.
1894. gadā Rīgas latviešu biedrības teātrī uzveda Aspazijas „Zaudētās tiesības“ un Zundermaņa „Gods“. „Dienas Lap.“ raksti, priekšlasījumi dažās biedrībās, tikko minētās teātŗa izrādes saviļņoja mūsu „veco paaudzi“ ar Fr. Veinbergu priekšgalā. Sākās plaša polemika laikrakstos, uzbrukumi „jaunajiem“. „Jaunos“ nostādīja par netikumības sludinātājiem, nekā laba nevarētājiem, samaitātiem jaunekļiem. kas pūloties nopostīt un ārdīt visu, kas gadu desmitiem celts, kas sarūgtinot un nonicinot vecus goda vīrus un tautas vadoņus. J. Jansons uz šiem pārmetumiem atbild ar skaistu rakstu „Mūsu vecai paaudzei“. Šī raksta pēdējās rindās lasam: „Mēs zinām, ka tautsaimnieciskie apstākļi tālāk attīstīsies paši no sevis, mēs zinām, ka mūsu domas nav nekādu fantāziju augļi, bet gan matematiski pareizi formulēti likumi, kas satveŗ sevī sadzīves nelokāmo gaitu – un tamdēļ mēs mierīgi pasmaidam par jūsu naidu un niknumu. Jūs variet apmelot, rīdīt un šņākt pret mums, bet mūsu lietai jūs maz kaitēsat ar to; mēs paši varētu pa-

-27-
gurt un nokrist ceļmalā, bet aiz mums nepārredzamiem pulkiem nāks atkal citi, jo uzvara pieder mums, mēs nesam savā rokā nākotnes atslēgas“.
Tā runā pārliecināti marksisti, ar tādu ideoloģiju varēja stāties strādnieku kustības priekšgalā.
Strādnieku kustības idejiskā gaita sāka virzīties divās gultnēs. Legalā darbība izpaudās biedrību jautājumu izskaidrošanas vakaros, sevišķi „Jonatanā“ un „Ausēklī“, kur darbojās J. Jansons, Asars un daudzi citi, bet nelegalā, vai, labāki sakot, puslegalā strādnieku pašizglītības pulciņos Liepājā un Rīgā, kur skolnieki un studenti lasīja priekšlasījumus par strādnieku kustību citās zemēs un iztirzāja marksisma pamatjautājumus. Legalās kustības darbinieki, inteliģentu grupa, kas pulcējās ap „Dienas Lapu“, pēc J. Jansona vārdiem, stādīja sev par uzdevumu „atsvabināt snaudošās tautas masas no konzervativi zemnieciskas pagātnes tradicijām un vest tās sakarā ar Eiropas kultūras strāvām, ar nesaudzīgu kritiku izārdot savu mūžu pārdzīvojušo tautiskumu un uz asāko apkaŗot „tautisko vadoņu“ švindeli, izdeldēt līdzšinējo gļēvo verdziskumu un vēstīt latviešu darba ļaudīm Eiropas proletariata sicialistiskos idealus“. Nelegalai kustībai vajadzēja „apgaismot strādnieku ekonomisko un tiesisko stāvokli Krievijā, formulēt pašas strādnieku šķiras politiskās prasības un, norādot uz proletariata vēsturisko cīņas uzdevumu, atraisīt pašas strādnieku šķiras spēkus“.
Piecus gadus turpinājās šīs idejiskās darbības laikmets. Akademiski izglītotie jaunstrāvnieki iedziļinājās socialistu mācībās un uz mūžu palika par pārliecinātiem socialistiem. Tie bij Rainis, P. Stučka, Fr. Roziņš, J. Jansons, P. Kalniņš, Klara Kalniņa, Fr. Vesmanis, Berta Vesmane, Šulcs, Ludis Pauls, Herberts Krumbergs, Kr. Valters un daudzi citi. Arī no strādnieku vidus nāca simtiem pārliecinātu darbinieku, kas vēlākos laikos visu savu dzīvi, daudzi arī savu dzīvību, ziedoja strādnieku ku-

-28-
stībai. Tur bija D. Bundža, Visķers, Asars, M. Ozoliņš un daudzi, daudzi citi. Ekonomiskie apstākļi bij radījuši izdevīgu zemi, sistematiska propaganda bij radusi atbalsi. Strādnieki sāka stāties rindās un bij gatavi darbam. Latviešu strādnieku kustība no pirmās dienas izauga un nobrieda kā masu kustība.
Pirmā organizētā uzstāšanās, kā to ziņo notikumu dalībnieks M. Ozoliņš savās atmiņās, bij streiks Krigsmaņa korķu fabrikā 1896. g. oktobrī. Streiks vilkās vienu nedēļu, dažas prasības bij izpildītas, dažas nē. Svarīgākais bij, ka šis streiks organizēti bij sācies un organizēti, ar streika komitejas lēmumu, arī izbeidzās. Tanī pašā gadā norisinājās streiks Baltijas vagonu fabrikā, kas tāpat iesākās ar meistara maisā bāšanu un izķerrošanu. Šī streika vadībā piedalījās Dav. Bundža. Arī šis streiks norisinājās organizēti. Šiem streikiem bij liela nozīme arī kā strādnieku vispārējās solidaritātes liecībai: streikotāji saņēma pabalstus, ko bij savākuši viņu labā citu fabriku strādnieki. Strādniekos bij modusies šķiras apziņa un rādīti līdzekļi tālākām cīņām. Šiem pirmajiem streikiem bij nenoliedzami sakari arī ar „jaunstrāvnieku“ aprindām. P. Stučka deva padomus un aizrādījumus tiesai nodotiem streikotājiem, D. Bundža uzņēmās drošību aprakstīt prāvas gaitu „Dienas Lapā“.
Pieskaņojoties saviem ideāliem, jaunie socialdemokratijas pionieri mēģināja nodibināt ciešākus organizatoriskus sakarus un vairākas reizes noturēja kopējas apspriedes. (Apvainošanas aktā šīs apspriedes nosauktas par kongresiem.) Šīm apspriedēm jeb kongresiem bij sava svarīga nozīme. Jaunie strādnieku kustības ideologi te noskaidroja savus uzskatus. Vienojās par pamatu savai darbībai ņemt Erfurtes programmu. Domas šķīrās jautājumā par legalu, vai nelegalu propagandu. P. Stučka un vispār „Dienas Lapas“ darbinieki domāja, ka pagaidām pietika ar legalās literaturas

-29-
apgādāšanu, stud. Paulu Ludis un daži strādnieki turpretī stāvēja par nelegalu darbību blakus legalai. Ar lielu balsu vairākumu nolēma palikt pie legalas literariskas darbības. Pret šo lēmumu protestēja daži sapulces dalībnieki un sasauca atsevišķu sapulci, kur piedalījās vairākumā strādnieki. Šinī apspriedē nolēma stāties pie nelegalas darbības.
Tā jaunstrāvnieku kustība auga plašumā, bet drīz un pašiem darbiniekiem gluži negaidot, nāca katastrofa.
Jaunā kustība jau sen bij griezusi uz sevi žandarmerijas vērību. Cenzors Ruperts nespēja cīnīties ar pieaugošo literaturas virzienu, jo „Dienas Lapas“ literati izrādījās daudz spējīgāki par viņu, apšmauca un savās dzejās pat izsmēja „veco Rupuci“. Jaunstrāvnieku gaitām sāka sekot vesels spiegu bars. Paši jaunstrāvnieki arī neprata ievērot konspiraciju. Viņi atklāti sarakstījās un vēstulēs neslēpa savus sakarus, veda piezīmes un dienas grāmatas, dažkārt atzīmēdami sīkākos notikumus un dalībnieku pilnus vārdus. Naktī no 19. uz 20. maiju 1897. g. uz Maskavas žandarmerijas pavēli izdarīja kratīšanas gandrīz pie visiem kustībā iejauktiem darbiniekiem, bet junijā lielāko daļu arestēja. Tikai divi – D. Bundža un Punga pasteidzās aizbēgt uz ārzemēm. Tie bij pirmie emi-

-30-
granti. Citus turēja cietumā, pa lielākai daļai vieninieku kamerās. Cietuma režims bij ļoti bargs, žandarmu kverkšināšanas paņēmieni, draudi un melīgie stāsti par citu atzīšanos bojāja nervus. Kratīšanas un aresti bij nākuši pilnīgi negaidīti, tāpēc nebij norunāts, kā izturēties, ko stāstīt, ko noliegt. Stāvoklis bij tik smags, ka daži bij tuvu pašnāvībai un A. Krumbergs arī patiesi nogalinājās. Tā kā jaunstrāvnieki nebij nodibinājuši kādu organizāciju ar noteiktu mērķi, arī viņu darbība bij izpaudusies tikai runās un rakstos, žandarmiem nebij īsteni par ko nodot viņus tiesai. Pie atbildības sauktas, kā tas no žandarmerijas ziņojuma ir redzams, pavisam 87 personas. 31. martā 1899. g. jaunstrāvnieku lietu izbeidza administratīvā kārtā. Jāni Pliekšānu (Raini), Pēteri Stučku, Ernestu Rolavu, Miķeli Valteri, Jāni Driegu izsūtīja nometināšanā uz pieciem gadiem, Roziņu, Vesmani, Kovaļevski, Jansonu, Herteli sodīja ar cietuma sodu no 5 līdz mēnešiem, pēc tam izsūtīja uz 3 gadiem, Paulu Kalniņu izraidīt uz 2 gadiem un nodot policijas uzraudzībā. Jaunās strāvas prāvā pie atbildības sauktas pavisam 87 personas, no tiem izsūtīti, ar cietumu vai citādi sodīti kādi 60, bet par Ludi Paulu, Dāv. Bundžu, Herm. Pungu, Straujānu, Skubiķi, Minku un citiem – kopā 10 personām, ir piezīme „tiek

-31-
meklēts“, Rolava lietu izņēma ārā, jo viņš bij izbēdzis, Kr. Šulcs, Vilkers (Zvanpūtis) un Ozols jau agrāk bij uz 3 gadiem izsūtīti uz Vjatku. „Dienas Lapu“ 21. jūnijā 1897. g. slēdza uz 8 mēn. Pie tam viņa gan atjaunojās kā progresīvs pilsoņu laikraksts, bet senākās nozīmes tai vairs nebij. „Jaunās strāvas“ laikmets bij beidzies, viņas darbinieki izklīduši. Aresti un izsūtīšanas bij pirmās „uguns kristības“ „Jaunās strāvas“ darbiniekiem. Viena daļa, nobijusies, atgriezās un pārgāja pilsoņos, otra, lielākā, palika pārliecināti strādnieku kustības darbinieki.

Rīgas dumpis

Jaunstrāvnieku aresti 1897. gadā uz laiku apturēja inteliģences kustību un legālo darbību. „Dienas Lapa“ zaudēja savu vadošo nozīmi, bet jautājumu izskaidrošanas vakari strādnieku biedrībās apklusa. Tomēr strādnieku kustība ar to nebij apturēta, otrādi – strādnieku vidū nemiers pieauga un revolucionārā enerģija meklēja izpausties darbā. 31. martā 1899. g. jaunstrāvnieki saņēma „Visaugstāko“ spriedumu un devās izpildīt uzlikto sodu, bet 15. aprīlī daudzās R;igas fabrikās bij izplatīti Londonā drukātie „Latviešu socialdemokratu savienības“ uzsaukumi, kas atrada strādniekos lielu piekrišanu. Rūpniecības attīstība gāja milzu soļiem uz priekšu, un strādnieku pašapziņa vairojās. Atvērās jauni rūpniecības uzņēmumi. 1899. g. martā atvēra „Akc. sab. Linu un Džutes manufakturu“, ar vairāk kā 300 strādniekiem, pa lielākai daļai sievietēm. Šī fabrika tad arī palika vēsturiska ar to, ka viņā sākās „Rīgas dumpis“ – pirmā vispārīgā strādnieku demonstrācija Rīgā. 1. maijā 1899. g. strādnieces pieprasīja algu paaugstinājumu, jo alga bij pārāk niecīga – 35 kap. dienā pie 12 st. darba laika. Fabrikas administrācija atteicās maksāt, un sākās streiks. Strādnieces gāja katru rītu uz fabriku, bet pie darba neķērās. fabrikas administrā-

-32-
cija izturējās ļoti rupji, aprēķinu nedeva, bet paziņoja, ka varēšot to, sākot ar 5. maiju, saņemt policijas iecirkņos. 5. maija rītā bars strādnieču devās uz pilsētu, lai saņemtu aprēķinu. Bij norunāts, ka neizklīdīs pa iecirkņiem, bet prasīs, lai aprēķinu izsniedz visām kopā. Kad nonāca pie Aleksandra vārtiem, kas toreiz atradās pie dzelzceļa pārbrauktuves, strādniecēm stājās pretī zaldātu patruļa. Policisti aicināja iet Aleksandra dārzā, tur saņemšot aprēķinu. Aprēķinu sāka arī izsniegt, bet neizdeva pases. Izcēlās tracis. Policists Koško apvainoja strādnieces. Ja gribot daudz pelnīt, lai ejot uz ielas, vai atklātajās mājās, tur citādi maksājot. Pa to laiku izbeidzās darbi Feniksa fabrikā, strādnieki plūda ārā un sapulcējās pie Aleksandra dārza sētas. Nav noskaidrots īsti, kādu iemeslu dēļ, bet iesākās sadursme starp policiju un strādniekiem. Strādnieki svieda akmeņus, bēra smiltis policistiem acīs, policisti un zaldāti šāva pūlī. Sadursmē bij krituši un ievainoti. Dažus arestēja. Nākošajā dienā, 6. maijā, strādnieki sapulcējās pie 2. Pēterburgas priekšpilsētas policijas iecirkņa, Matīsa un Suvorova ielu stūrī, un pieprasīja izlaist arestētos biedrus. Izsauca karaspēku, bij atkal sadursme. Strādnieces nebij aizmirsušas pristava Koško apvainojumu, un pūlis devās demolēt atklātos namus un dzertuves. Izdemolēti pavisam 15 atklāti nami un 5 dzertuves. Nemieri Rīgā atkārtojās 6., 7., 8., un 9. maijā. Dienā strādā fabrikas, bet vakaros norisinās nemieri un atklāto māju grautiņi. Sākot ar 10. maiju sākās streiks Pārdaugavas fabrikās. Norisinās sadursmes pie Zasulauka manufaktūras, pie Sarkandaugavas tilta, stacijā „Kaŗa slimnīca“. Visa Rīga bija kājās. Pēc oficialām ainām streikoja 28 fabrikas ar 12.000 strādniekiem. Šis skaits nav pilnīgs. Rīgā toreiz bija ap 56.000 strādnieku, un nemieri lielākos vai mazākos apmēros norisinājās gandrīz katrā darba vietā. Nogalināti uz vietas 5 strādnieki, ievainoti,

-33-
pēc oficialas statistikas, 33 cilvēki. Protams, te uzskaitīti tikai vairāk vai mazāk smagi ievainotie, jo visi tie, kas bij saņēmuši belzienus, arī kuŗu ievainojumi bij mazāk bīstami, ārstējās mājās. Žandarmi un kazaki bij rīkojušies visai zvēriski. Daudzi strādnieki bij nežēlīgi sadurstīti durkļiem. Bet tiesāšanas pēc šī streika nebij. Arestēti bij pavisam 212 cilvēki, no tiem 68 izsūtīti, un tad ar uz tādām vietām, kā Bolderāju, Ādažu pag., Sloku, bet lielais vairums izsūtīts uz savu pagastu, pie kuŗa pierakstīts.
Rīgas dumpis bij tipiski neorganizētu strādnieku nemieri. Strādnieki dauzīja fabriku logus, lauza un postīja mašīnas, vietām dedzināja un postīja. Tāda nav organizētu strādnieku uzstāšanās. Daži no Rīgā vēl palikušajiem biedriem, brāļi Straujāņi, students Zutis, mēģināja organizēt streika komiteju un izlaida hektografētus uzsaukumus. Šiem uzsaukumiem gan bij panākumi, viņi ar radīja tādu iespaidu, it kā būtu kāda komiteja, kas visu vada, tomēr faktiski saņemt kustību savās rokās šī komiteja nespēja. Vadošas organizācijas trūkums vērojams arī no tā, ka strādnieki neuzstādīja kopējas prasības, tikai streikoja. Tomēr panākumi bij milzīgi. Strādnieki pirmo reizi uzstājās kā šķira, kā kopība un apzinājās savu spēku. Kas līdz šim nebij skaidrs, ka valdība un kapitālisti ir viens, ka nav šķirama ekonomiskā cīņa no politiskās un ka arī liels spēks ir bezspēcīgs un panākumi vāji, ja nav vadošas organizācijas. Pēc asiem cīniņiem un nemiera, revolucionarais spars atslāba, darbi ritēja atkal normālu gaitu, strādnieki krāja enerģiju jaunām cīņām. Tikai pēc vairākiem gadiem strādnieku kustība uzliesmoja no jauna, bet šoreiz jau socialdemokratiskās strādnieku partijas vadībā. Strādnieki paši apzinājās savu teoretisko zināšanu trūkumu un vājo organizāciju. Viņi meklēja papildināt savas zināšanas un slēgties ciešās organizētās rindās.

-34-
Organizācijas sākumi

Rīgas dumpissaviļņoja strādniekus un revolucionaro inteliģenci. Sākot ar 1900. gadu nodibinājās soc.-dem. pulciņi gandrīz katrā fabrikā. Sevišķi aktivi pulciņi sāka darboties ap 1902. g. Pulciņi nodarbojās ar pašizglītību, lasīja un apsprieda nelegalos izdevumus un strādnieku teorētiķu rakstus. Pulciņu skaits arvienu pieauga, radās griba atklāti uzstāties, bet nebij vadošas organizācijas. Ārzemēs dzīvojošie biedri – emigranti nestāvēja dīkā. D.Bundža, tiklīdz bij nonācis Bostonā, sāka izdot laikrakstu „Auseklis“, 1898. g. Līdz ar to izlaida „Latviešu socialdemokratu savienības manifestu“. Šinī manifestā ir aizrādīts uz strādnieku kopēju cīņu par socialismu un norādīts, ka „zem sarkanā karoga necīnās latvieši, vācieši, krievi, vai žīdi, bet vienīgi socialisma priekšteči“. Manifesta beigās ārzemnieki saka: „Mēs negribam vadīt, bet veicināt latviešu strādnieku kustību“. Londonas latviešu socialdemokratu grupa izdeva 1898. gadā „Uzsaukumu latviešu strādniekiem“. „Uzsaukums“ aizrāda uz cīņas gala mērķi: „iznīcināt visas šķiras, ieviest ražošanas līdzekļu kopīpašumu“. Aprādījis strādnieku cīņas grūtības Krievijā, uzsaukums runā: „Pret kapitalistu un valdības kalpu diezgan ciešu organizāciju strādnieki tikai tad var cīnīties, ja tie ir vēl jo daudz ciešāk organizēti“. Tā vajadzība pēc vienojoša centra un organizētas cīņas kļuva acīmredzama. Ārzemnieki drīz pēc „Rīgas dumpja“ arī apvienojās un septembrī 1899. gadā nodibināja „Vakar - Eiropas latviešu socialdemokratu savienību“. Šī „savienība“ stādīja sev par mērķi izdot socialdemokratisku literaturu un uzsaukumus un nogādāt tos Latvijā. Amerikā izdotā literatura un žurnāls „Auseklis“, ko sūtīja vēstulēs pa pastu, nokļuva Latvijā tikai reti un ar pārtraukumiem. Šī literatura bij domāta vairāk Amerikas latviešu strādniekiem un nevarēja uzņemties La-

-35-
tvijas strādnieku idejisko vadību. Vakar - Eiropas emigranti nodibināja drukātavu Londonā. Rudenī 1899. g. emigrants b. Punga saviem līdzekļiem izdeva brošūras: „Nost ar jaunajiem“ un „Ko krievu cari dara priekš tautas“. Šīs brošuras dažs vecs partijas biedrs atminās kā dārgumu un dažs labais ir viņu saaģitēts iestājies partijā. „Savienība“ sāka izdot laikrakstu „Latviešu strādnieks“, pirmais numurs iznāca 1899. g. decembrī. Ar 1900. gadu „savienībā“ radās nesaskaņas. Londonā dzīvojošie biedri Fr. Roziņš, Fr. Vesmans un Punga sarakstīja un drukāja literaturu, bet iepriekš sūtīja uz Ciriķi caurlūkošanai. Radās principialas nesaskaņas uzskatos. Uz ārieni strīdus izpaudās kā cīņa par to, kam īsti pieder drukātavas burti - īsteni - kam Čertkova kundze aizdevusi 15 angļu mārciņas burtu iegādāšanai – Vesmanim ar Pungu personīgi, vai caur viņiem „savienībai“. Patiesībā šim strīdum bij daudz dziļāks pamats. Londonas grupas biedri, Vesmans un Roziņš, aizstāvēja stingri marksistisku internacionalu taktiku, turpretī šveicieši, starp kuŗiem bij stiprs iespaids M. Valteram, tiecās uz nacionalstu un socialistu revolucionaru pusi. „Savienības“ šķelšanās atsaucās ļoti nelabvēlīgi uz Latvijas biedru apvienošanās mēģinājumiem. Bij tāds iespaids, ka strīdus grozās ap materiālām interesēm, kaut ko negodīgu, vai mazākais, ka Londonas biedri rupji pārkāpj disciplinu, nepadodamies „savienības“ lēmumiem.
Neskatoties uz visiem strīdiem un šķelšanos, Londonā turpināja iznākt „Socialdemokrats“ un „Socialdemokrata biblioteka“ kā ļoti vērtīga revolucionara literatura. 1902. g. Fr. Vesmanis ieradās Latvijā un stājās sakaros ar Rīgas biedriem. Te uzņēma viņu ar zināmu neuzticību un solīja uzturēt tikai „tīri veikalnieciskas attiecības“. Vesmanim tomēr izdevās noorganizēt literaturas transportu uz Latviju. Bij jāzimēģina dažādi ceļi. Bieži braukāja ar saviem čemodaniem uz Latviju Berta

-36-
Vesmans pa lielai daļai laimīgi. Šie transporti gāja caur Somiju vai caur Taurogu. Dažos gadījumos bij jāstājas sakaros arī ar kontrabandistiem. 1902. g. krievu liberaļi sāka izdot ārzemēs žurnālu „Žizņ“ (Dzīve). Viņiem bij lieli naudas līdzekļi. Ar tiem stājās sakaros latvieši, uzņēmās transportēt viņu literaturu un par to atkal sagādāja līdzekļus savas literaturas izdošanai. Daži tādi transporti gāja pat caur Rumāniju. Lai arī šie šie transporti šad tad iekrita, tomēr visumā literaturas piegādāšanas lieta bij noorganizēta un Latvijā parādījās zilās „Socialdemokrata“ un „Socialdemokrata bibliotekas“ grāmatiņas kā mīļi un gaidīti viesi (Politisks noziegums. Kapitala ticība. Strādnieku biedrības. Konstitucija. Veidenbauma dzejas. Ko tu tādiem iedarīsi? u. t. t.). Šīs zilās grāmatiņas, daudz lasītas un apspriestas, radīja inteliģentos strādniekos teoretisku skaidrību. Liela nozīme te ir Fr. Roziņam, kas bij ievērojamākais „Socialdemokrata“ līdzstrādnieks, labākais teorētiķis. Viņa tīri marksistiskie uzskati un popularais izteiksmes veids mācīja teoretiski apsvērt tekošās dzīves jautājumus tik strādniekus, kā arī inteliģenci.
Ar 1902. g. pulciņu darbība Latvijā gāja plašumā un dabīgi saauga kopējā organizācijā Vadošie biedri: Jānis Ozols (bij. valsts domnieks), brāļi Ansis un Žanis Buševici, Vilis Dermanis, Rikveilis, Zutis u. c. nodibina 1902. g. aprilī „Baltijas latviešu socialdemokratisko organizaciju“, kas uzņēmās vadīt strādnieku kustību Latvijā. 1901. g. julijā nodibinājās „Latviešu socialdemokratu grupa Kurzemē“. Pauls un klāra Kalniņi pa izsūtīšanas laiku no Baltijas guberņām bij apmetušies Žagarē. Viņi uzturēja sakarus ar Rīgas organizāciju vadošiem biedriem un nodibināja literaturas transportu caur Žagari un leišiem. Kad izsūtīšanas laiks bij beidzies, Kalniņi atgriezās Jelgavā, kur noorganizēja soc.-dem. grupu. Šīs grupas dibināšanas sapulce bij Liel – Vircavas Smedeņos 31. julijā 1901.

-37-
gadā. Šo organizaciju vadīja Pauls Kalniņš, Klāra Kalniņa, Kurševici, Endrups, Lencmanis u.c. Baltijas organizacijai pievienojās arī Talsu, Liepājas un Ventspils organizācijas. Kurzemes grupa izplatīja savu darbību vairākos Zemgales pagastos. Viņai pievienojās arī daļa Pārdaugavas strādnieku, t. s. Rīgas grupa (V. Straujāns, Anna Ripa, brāļi Puķes). Vadīja Kl. Kalniņa. 1902. gada ziemas svētkos visas organizācijas kopīgi ar sarakstu „Baltijas latviešu soc.-dem. organizācijas“ izdeva proklamaciju – „Miers virs zemes“. Šo proklamaciju bij sastādījuši „Kurzemes grupas“ vadošie biedri un viņa bij nodrukāta 4000 eksemplaros uz laukiem Kl. Kalniņas tēva mājās, Vančos, Jēkabnieku pag. Šo lapiņu izdalīja ziemas svētkos un jaungada izrīkojumos un pie baznīcām, un viņa atstāja milzu iespaidu. Tā bij pirmā proklamacija, kas tik plaši bij izplatīta. Arī viņas saturs bija skaidrs un visiem pieietams: gāzt cara valdību un viņas vietā nodibināt republiku uz demokratiskas konstitucijas pamatiem. Tālāk 9 punktos izteiktas strādnieku partijas prasības, kas visumā bij pieņemamas visai progresivai sabiedrībai. Tāpēc arī šīs proklamacijas milzu iespaids. Kopēji izdota un izplatīta proklamacija rādīja gan vienotas organizacijas spēku,

-38-
bet vēl nepanāca organizacijas vienību. Vairākas reizes sanāca kopā abu grupu pārstāvji, bet ārzemnieku strīdi bij nepārvarams šķērslis kopējas organizācijas nodibināšanā, sevišķi vēl pēc tam, kad „Baltijas organizacija“ bij cieši saistījusies ar Londonas emigrantiem un atzinusi „Socialdemokratu“ par savu ārzemju organu. 1903. g. maija svētkuz abas organizacijas svinēja atsevišķi un tie atstāja nevēlamu iespaidu. Tomēr abas grupas darbojās ļoti enerģiski. Baltijas organizacija, kopā ar savām komitejām, laikmetā no 1903. g. maija līdz 1904. g. junijam ir izdevusi apm. 50 dažādas lapiņas un uzsaukumus, Kurzemes grupa ap 20. Svarīgākie bij: 1) Baltijas grupa: „Esiet modrīgi!“ „Baznīca un socialisms.“ „Nost ar patvaldību!“ „Leona Galdmaņa runa.“ „Lai dzīvo politiska brīvība!“ „Kaŗš!“ u.c. 2) Kurzemes grupa: „Aust rīts“, „Mušas un zirnekļi“, „Nost ar kaŗu“ u.c. Abas grupas nebij organizatoriski saistītas, principialu domu starpību nebij un vienas grupas biedri nekad neatteicās izplatīt otras grupas uzsaukumus. Šveices emigranti, pēc tam, kad Baltijas organizacija bij izsludinājusi „Socialdemokratu“ par savu organu, nodomāja paplašināt plaisu starp soc.-dem. organizācijām Latvijā un viņas biedru (Skubiķa) izdoto „Proletariets“ nostādīt par „Kurzemes grupas“ organu. Tādos nolūkos Skubiķis ieradās Latvijā. Bet spiegi bij viņam sekojuši un to arestēja. Emilijas Kalniņas-Kurševices dzīvoklī. Arestēja arī E. Kurševicu un vairākus Rīgas grupas biedrus. Sakarā ar Skubiķa iekrišanu arī Pauls un Klāra Kalniņi bij spiesti emigrēt. Viņi apmetās Cīriķē, bet drīz vien pārliecinājās, ka starp Rolava un Mik. Valtera iespaidoto „Proletarieša“ grupu un Vakar – Eiropas soc.dem. savienību pastāv nopietnas domu starpības, nodibināja savu patstāvīgu „Kurzemes grupas Cīriķes sekciju“, bet ziņoja uz Jelgavu, lai nekavējas apvienoties ar Baltijas soc. dem. organizaciju. Ļoti nopietnas domu starpības

-39-
radās arī pašā Baltijas organizacijā, kad te nodibinājās pulciņš „Uz priekšu!“ ar noteikti pilsoniskām revolucionari – socialistiskām tendencēm. Šaī pulciņā iespaidu bij guvuši brāļi Traubergi un veda savā grupā noteiktu šķelšanās politiku. Viņi nodibināja pat atsevišķu drukātavu un izdeva žurnālu „Uz priekšu!“ 1904. g. janvara sākumā viņus arestēja, bet iznākuši no cietuma viņi 1905. g. darbojās jau noteikti soc. revolucionārā „savienībā“., kas nodibinājās 1903. g. 8. nov. Šveicē un kur darbojās trijotne Miķelis Valters, Emils Rolavs un Alberts Traubergs. Alberts Traubergs pārgāja socialistos – revolucionaros un viņu notiesāja 1908. g. kā Ziemeļu kaujas organizācijas vadītāju. Arī Ernsts Rolavs krita revolucionaro varoņu nāvē, 1907. g. Viņu arestēja Odesā, veda uz Liepāju, ceļā „bēgot“ nošāva. Bet Miķelis Valters un Eduards Traubergs no „savienības“ purva nokļuva pilsoņu džungļos un tur viņi maldās vēl tagad. Abas organizacijas, Baltijas un Kurzemes, savā darbībā 1903. un 1904. g. izauga par masu organizacijām. Baltijas organizacijai nācās vairākas reizes uzstāties aktivi. 30./17. augustā 1903. gadā pirmā plašākā demonstrācija bij pie dzelzceļa piestātnes, kad izvadīja arestētos biedrus. Taī pašā gadā pirmā maijā masu sapulcē, kur uzstājās Jānis Asars, bija ap 500 dalībnieku. Vēl minami 1903. g. 29./16. nov. demonstracija Pleskodales kapos, gorodovoja nošautā strādnieka Tupiņa bērēs. Organizacija vadīja arī dažus organizētus streikus. Džutes fabrikā un Tekstilā. „Kurzemes grupa“ 1901. g. ņēma dalību skolnieka Kreijera bērēs, vadīja demonstraciju A. Niedras „Zemes“ izrādē 1903. g., sarīkoja plašu demonstraciju 1. maijā 1904. g. pie Annas baznīcas, turēja rokās visu Jelgavas un apkārtnes strādnieku kustību. Abas organizacijas bij pilnīgi vienādas ir savā uzbūvē, ir programmā, ir taktikā. Priekšgalā katrai organizacijai bij centrālā komiteja, kas darbojās cieši saskaņā ar propagan-

-40-
distu koleģiju. Pilsētas un lauki bij sadalīti rajonos, kur darbojās rajonu komitejas. Katrā rajonā bij savs pārstāvis, rajona komitejas vēlēts, un centrālās komitejas apstiprināts. Rajona sakarus ar centru uzturēja rajona propagandists. Rajonos biedri organizējās pulciņos, kur pastāvīgi plūda klāt jauni biedri. Biedrus uzņēma tikai ar izlasi un pēc nopietnas pārbaudes. Visā organizacijā valdīja stingra disciplina un biedri ievēroja vislielāko konspiraciju. Biedri nedrīkstēja zināt viens otra vārdu un pazina cits citu tikai zem pieņemta vārda. Ar to panāca, ka neskatoties uz daudzām biedru iekrišanām, organizacijas tomēr pastāvēja un mierīgi darbojās tālāk. Latviešu socialdemokratiskās organizacijās nepacēlās jautājums par vēlētām, vai kooptētām iestādēm principā, kā tas bij pie krieviem. Organizacijas izauga pašas no sevis – kur bij iespējams, tur iestādes vēlēja, kur nē – darbojās centr. kom. iecelti propagandisti. Rakstītas programmas nebij, tuvākā programma – gāzt cara patvaldību un nodibināt demokrātisku republiku. Tā tad tīri politiska, jo arī ekonomiskus streikus un saimnieciskās dzīves jautājumus vērtēja pēc viņu politiskā satura. Taktikas jautājumos stingri norobežojās no terora politikas un „atsevišķiem triecieniem“, bet veda sistematisku masu cīņu, organizējot plašas masu demonstrācijas un atsaucoties uz katru parādību politiskā dzīvē. Biedrus, kas nepadevās partijas disciplinai, neievēroja konspiraciju, vai citādi kā kompromitējās, izslēdza no partijas, t.i. pārtrauca ar viņiem katrus sakarus. Tā kā abas organizācijas turējās pie vienādiem principiem, arī ārzemnieku strīdi bij aizmirsti, tad apvienošanai vairs nekas nestāvēja ceļā.
Uz 1. maiju 1904. g. abas organizacijas izdeva kopīgu uzsaukumu ar virsrakstu: „Ko mēs prasam“. Šaī lapiņā izlikta īsa darbības programma un tuvākās prasības. Šī lapiņa bij jau abu organizaciju vienības deklaracija. Cīņas mērķis un pra-

-41-
sības bij izteiktas sekoši: 1. Mēs sludinam vispirms, ka gāzta tiks līdzšinējā cara valsts kārtība un ka uz viņas gruvekļiem mēs celsim tautas brīvvalsti (republiku)… 2. Mēs prasam valsts locekļu pilsonisku brīvību un neaizskaramību, lai izbeigta tiktu uz mūžīgiem laikiem žandarmu un policistu neģēlīgā vara. Mēs prasam neaprobežotu ticības, runas, preses, sapulču, streika, biedrošanās brīvību… 3. Mēs prasam visu kārtu, činu un priekšrocību atcelšanu… 4. Mēs prasam pastāvošā kaŗaspēka atcelšanu un pašas tautas apbruņošanu… 5. Mēs prasam, ka katra tauta, kas atrodas Krievijas valsts sastāvā, var pati izšķirt savu turpmāko likteni… ka vienīgi pašas tautas valoda tiek neapspiesti lietota augstskolās, vietējās tiesās un iestādēs. 6. Mēs prasam, ka baznīca tiek atdalīta no valsts un skola no baznīcas. 7. Mēs prasam, ka visi bērni līdz 16. gadam ir spiesti apmeklēt bezmaksas pirmskolas, ka mācības līdzekļi un pārtika tiek sniegti visiem skolniekiem par velti… 8. Mēs prasam, lai atceļ visus netiešos nodokļus… Mēs prasam, ka tiek uzlikts pakāpenisks nodoklis uz visiem lielākiem iejēmumiem un mantojumiem. 9. Mēs prasam, ka tiek izvesti plaši strādnieku aizsardzības likumi… Mēs prasam, lai darba laiks tiek saīsināts līdz 8 stundām dienā… Bet ar to mūsu cīņa nav galā. Mēs esam socialdemokrati un gribam nodibināt pēcgalā tādu kārtību, kuŗ ražošanas līdzekļi (fabrikas, raktuves, dzelzsceļi) tiktu pārvērsti par sabiedrības kopīpašumu… Bet uz šiem tālumiem cīņa mūs ved vienīgi un tikai caea valdības drupām pāri… Nost patvaldību! Lai dzīvo tautas brīvība!“
Vienota programa bij uzstādīta, vienots uzsaukums izlaists, partijas apvienošanai nekas vairs nestāvēja ceļā.

-42-
Latviešu socialdemokrātiskās strādnieku partijas nodibināšanās

Pirmais kongress

Abascentrālās organizācijas bij palikušas par masu organizācijām, abām bij vienāda darba programma un taktiskie cīņas paņēmieni. Biedru masas prasīja apvienošanos un vienotas partijas nodibināšanu. Partijas nodibināšanai nekas ceļā vairs nestāvēja. Kad nepieciešamie priekšdarbi bija veikti – 20. jūnijā 1904. gadā Rīgā sanāca partijas dibināšanas kongress. Piedalījās 11 balstiesīgi delegāti un vairāki viesi. Delegatus bij sūtījušas šādas organizācijas: Rīga 3, Kurzemes grupa 2, Liepāja 2, Talsi 2, Ventspils 2. Nolēma dot jaundibināmai partijai nosaukumu „Latvijas socialdemokratiskā strādnieku partija“. Ar to bij teikts, ka partija dibinas uz nacionaliem pamatiem, pretēji krievu organizaciju ieskatiem, kas prasīja teritorialu apvienību. Latviešiem šis uzskats nebij pieņemams, jo krievu grupas bij vājas un viņas nevarēja uzskatīt par masu organizacijām. Latviešu partija nevarēja piekrist arī žīdu „Bundam“, kas mēģināja pulcēt ap sevi ebreju proletariatu visā Krievijā. Latviešu socialdemokratiskā partija bij dibināta tikai Latvijai un bij spiesta piemēroties Latvijas pilsētu un lauku strādnieku īpatnējiem apstākļiem. Līdz ar to kongress ieteica dibināt Krievijas soc.-dem. partiju no Krievijā jau pastāvošām soc.-dem. organizacijām. Latviešu partija neuzskatīja jautājumu par „autonomiju, vai federaciju“ par principa jautājumu, bet pieņēma savu toreizējo nosaukumu tikai „pagaidām“, ar to gribēdama teikt, ka tāds organizacijas veids ir lietderības jautājums. Partija neuzskatīja arī iekšējās organizacijas jautājumu par principa lietu, un kongress uzstājās taisni pret pārāk vienpusīgo centraismu, kādu propagandēja toreiz krievu lielinieki. Tāda centralizacija, kur biedri bez ierunām pado-

-43-
das direktīvām „no augšas“, piemērota vairāk sazvērnieku grupām, nevis plašai masu partijai, par kādu bij izaugusi latviešu partija. Latvieši palika pie savas jau praktikā nodibinātās iekšējas organizācijas: pulciņi, pulciņu pārstāvji, fabriku komitejas, propagandistu koleģija, centrālā komiteja. Centralo komiteju izvēlēja kongress, pulciņu pārstāvjus paši pulciņi, bet c.k. viņus apstiprināja, propagandistu kolēģijā uzņēma spējīgākos un pārbaudītākos biedrus. Nebij šablonas, bij visur ņemamas vērā praktiskas iespējamības. Kongress apskatīja un principā pieņēma arī partijas programmu. Programmas ievadā atkārtota Erfurtes programmas teorētiskā daļa. Politiskā programma izteikta 14 punktos un uzstāda „par vienu no saviem tuvākiem uzdevumiem gāzt patvaldību un nodibināt tās vietā demokratisku republiku“. Tai jānodrošina:
1) Tautas patvaldība, viena likumdevēja saeima.
2) Vispārēja, vienlīdzīga, tieša vēlēšanu sistēma; aizklāta balsošana; proporcionālas vēlēšanas; saeima uz 2 gadiem; vēlēšanu tiesības abēja dzimuma personām no 20 g. vecuma; alga tautas pārstāvjiem; atbildība tikai vēlētāju priekšā.
3) Krievijas demokratiskā republikā pašnolemšanās tiesības visām tautām, kas dzīvo līdzšinējās Krievijas valsts robežās.
4) Plašu politisku un saimniecisku pašvaldību (autonomiju) provincēm un tādu pat saimniecisku un administrativu pašvaldību arī pilsētām, apriņķiem, draudzēm un pagastiem.
5) Vēlētus ierēdņus.
6) Apziņas, runas, preses, sapulču, streika un biedrošanās brīvību; vienādas tiesības visām valodām; tautas valodas lietošanu skolās, tiesās, valdības un pašvaldības iestā-

-44-
dēs, privātā un sabiedriskā dzīvē; dzīvokļa neaizskaramību.
7) Kustības brīvību
8) Pilsoņu pilnīgu vienlīdzību, kārtu atcelšanu.
9) Ievēlētus tiesnešus un tautas izvēlētus tiesu priekšsēdētājus; nāves soda, mūža cietuma, miesas u.c. pazeminošu sodu atcelšanu; atlīdzību nevainīgi notiesātiem.
10) Pastāvīga kaŗaspēka atcelšanu, tautas apbruņošanu, starptautisku šķīrējtiesu.
11) Baznīcas šķiršanu no valsts un skolas šķiršanu no baznīcas.
12) Piespiestu bezmaksas skolas apmeklēšanu.
13) Slimnieku un nespējnieku uzturēšanu no valsts.
14) Netiešu nodokļu atcelšanu un progresivu ienākuma nodokli.
Ekonomiskā daļā:
1) 8 stundu darba dienu, tomēr nedēļā kopskaitā 46 st.
2) Nepārtraukta atpūta vismaz 42 stundas; Strādnieku svētku dienas (1. maijs, kritušo piem. dienas).
3) Atcelt virsstundu darbus.
4) Atcelt nakts darbus, kur vien tas techniski iespējams.
5) Nenodarbināt bērnus skolas vecumā; pusaudžiem (16-18 g.) 6 stundu darba diena.
6) Sievietes nenodarbināt viņu organismam kaitīgos darbos; atalgojums pa dzemdēšanas laiku.
7) Atlīdzība darba nespējas un slimības gadījumos.
8) Strādnieku apdrošināšana un bezmaksas ārstēšana; vecuma pensijas.
9) Strādnieku organizāciju noteiktas minimālās darba algas.
10), 11), 12) Darba aizsardzība.
13) Šķīrēju tiesas.

-45-
14) un 15) Strādnieku vēlēta darba inspekcija un darba biržas.
15) Ievērojot, ka šīs prasības ir iespējamas tikai demokratiskā valstī – „panākt patvaldības gāšanu un visas tautas brīvi vēlētas satversmes saeimas sanākšanu“.
Šo programmu galīgi pieņēma partijas otrā kongresā.
Tālāk kongress pieņēma partijas statutus. Statutu pirmais punkts nosaka: „Par Latvijas zocialdemokratiskās strādnieku partijas biedri skaitās ikviens, kas pieņem partijas programmu un taktiku, strādā kādā partijas organizācijā un pēc iespējas pabalsta partiju materialiem līdzekļiem“. Tā arī šinī jautājumā bij ienesta skaidrība un noteiktība. Katram partijas biedrim bij jāpiedalās kādā partijas organizācijā un jāmaksā biedru naudas. Nevarēja būt ārpus organizācijām stāvošu biedru, kā to kādreiz bij proponejis Martovs un krievu mazinieki. Kongresu bij nolemts sasaukt reizi gadā, kongresā balsstiesības bij arī centralai komitejai (3 balsis). Viesus uzaicināja C.K., viesu skaits nedrīkstēja pārsniegt 8. Katru kongresa dalībnieku varēja ievēlēt partijas iestādēs (pasivās vēlēšanu tiesības), bet balsis nodeva tikai delegati (aktivas vēlēšanu tiesības). Balsu skaitu katrai organizacijai noteica kongress saskaņā ar organizacijas biedru skaitu. Nākošam kongresam bij jāsastādās no šāda pilntiesīgu delegatu skaita: Rīgas – 6, Liepājas – 4, Jelgavas – 3, Ventspils – 2, Tukuma-Talsu – 2, Vidzemes lauku organizacijām, ja tādas rastos, kopā – 3. Visas organizacijas darbību vadīja C.K. Viņas pārziņā atradās kopēju protestu rīkošana, techniskais personals, partijas naudas līdzekļi, uzsaukumu izdošana, jaunu organizaciju apstiprināšana, sakari ar citām soc.-dem. organizacijām, pabalsti cietušajiem un taml. Rajonu organizacijām bij dota plaša rīcības brīvība. Viņas varēja izdot savus uzsaukumus, dibināt jaunus pulciņus, izau-

-46-
dzināt propagandistus, vispār vadīt visu darbību savā rajonā. Rajonu komitejas varēja nodibināt arī savstarpējus sakarus, bet tikai ar C.K. ziņu. Ārzemēs C.K. nodibināja savu īpašu pārstāvi. Par partijas organiem iekšzemēs nozīmēja „Cīņu“, ārzemēs „Socialdemokratu“. Ziņojumos no vietām izskanēja možs un cīņas priecīgs gars, neskatoties uz to, ka organizacijas, sevišķi Kurzemes grupa, bij cietušas 1903. g. rudenī un 1904. g. pavasarī smagus zaudējumus. Jaunajai partijai bij pāri par 2500 biedru, bij izdots ap 200.000 eksemplaru dažādu uzsaukumu, gada budžets sniedzās līdz 3000 rubļiem. Centralo komiteju izvēlēja no 5 locekļiem. Partija bij nodibināta, jauns posms socialdemokratisko organizaciju dzīvē bij sācies. Partijas biedri apzinājās savas organizacijas spēku un bij lepni uz to. „Cīņas“ Nr. 5. ziņojumā par kongresu, starp cit, lasām: „Daudz cīņas un darba, daudz upuru tas prasījis, līdz latviešu socialdemokratiskā kustība pieņēmās tādā plašumā un dziļumā, līdz tā ieguva tādu svaru un spēku latviešu proletariata atsvabināšanas cīņā, ka tā ar pilnu tiesību varēja pieņemt „partijas“ lepno nosaukumu.. Latviešu socialdemokratiskā strādnieku partija nesastāv vairs no kādas „mazas saujiņas“, kā to viņas pretinieki cenšas izdaudzināt, bet tā skaita jau vairākus tūkstošus biedru Baltijas pilsētās un lauku apgabalos; šo partiju nevada nekādi „jaunekļu murgi“, bet viņas centieni un mērķi ir tikuši par latviešu strādnieku vispārējo lietu, kuŗi paši atzinuši savas šķiras īstās intereses un ved to uzvaras drošai nākotnei pretīm… Kopā saņemot, mūsu partijai ir 2500 cieši organizētu biedru, kuŗus – tā sakot – varētu katrā brīdī uz cīņu saukt un kuŗi pastāvīgi piedalās organizaciju darbā un padodas viņas lēmumiem. Bet to skaits, kuŗi lasa un saprot mūsu cīņu un jūt mūsu centieniem līdz, būs droši vien 4-5 reiz lielāks. Ja nu metam skatu uz mūsu plašo biedru skaitu, uz mūsu ciešiem sav-

-47-
starpējiem sakariem, uz pastrādātā darba daudzumu un spožiem cīņas panākumiem, tad varam gan sacīt, ka Latv.Soc.-Dem. Strādnieku Partija ir tagad jau spēks, kuŗu nevar vairs ne triekt, ne lauzt nekāda tumša vara.“
Latviešu soc.-dem. strādnieku partija nu reiz bij nodibināta. Partijas priekšgalā stāvēja piedzīvojuši propagandisti un teoretiski labi sagatavoti spēki, tiklab no strādniekiem, kā no inteliģences, ir Latvijā, ir ārzemēs. No tiem minami: Fr. Roziņš, J. Jansons, J. Ozols, Fr. Vesmanis, A. Buševics, Rainis, P. Kalniņš, V. Dermanis, Luters, Skarre, Kažmers, Kl. Kalniņa, Teod. Kalniņš, Strīķis, Rikveilis, Endrups, P. Stučka u.d.c. Partijas vadošie biedri apzinājās savu atbildību, uzdevuma nopietnību un mācēja ienest tādu pat apziņu un pārdomātu darbību strādnieku masās. Biedrus uzņēma partijā tikai pēc nopietnas pārbaudes; par pulciņu pārstāvjiem lielāko tiesu izvēlēja spējīgākos un vērtīgākos biedrus. Latviešu partija krasi atšķīrās o krieviem tai ziņā, ka viņā nebij tukšu principialu strīdu, par sīkiem jautājumiem, kādi norisinājās krievu organizacijās, bet latviešu partijas darbība norisinājās tiešos cīņas paņēmienos. Sekojot Vācijas partijas piemēram, latvieši atturējās arī no personīgas dabas motiviem un vadošie biedri mācēja organizacijas labā savaldīt personīgu godkārību un varas kāŗi. Pieaugošā aktivitate partijas dzīvē arī izveidoja nelegalā organizacijā priekšzīmīgu zolidaritati un disciplinu.
Latviešu soc.dem.str. partija nodibinājās svarīgā momentā. Visā Krievijā bij jūtams revolucionaro spēku uzplūdums. Krievijas valdība nevarēja palikt pakaļ, citu lielvalstu imperialistiskai politikai Tālos Austrumos un spiedās arvienu dziļāk Azijā. 1898. g. krievi bij ieņēmuši Port-Arturu. Zem Krievijas iespaida nāca visa Ziemeļu Ķina, sevišķi Mandžurija. Ar 20-tā g. simteņa sākumu krievi sāka iespiesties Korejā. Krievu politika ap-

-48-
draudēja Tālo Austrumu lielvalsti Japanu. 1904. g. sākumā sākās krievu-japāņu kaŗš. Kaŗš bij ļoti nepopulars, Krievijas iedzīvotāji negribēja labprātīgi liet savas asinis valdības imperialistiskās politikas labā. Pie tam kaŗu veda ļoti nemākulīgi un laikrakstos bij lasāmas vienīgi ziņas par „varonīgās“ armijas atkāpšanos. Kaŗš bez tam bij sācies arī saimnieciski ļoti neizdevīgā momentā. Mākslīgi radītā un audzētā Krievijas rūpniecībā iestājās krize. Vairākas fabrikas bij spiestas sašaurināt darbus, atlaist strādniekus, pazemināt darba algas. Tas viss radīja nemieru zemē. Valdība, neskatoties uz visām gŗūtībām, veda apbrīnojami tuvredzīgu un varmācīgu iekšējo politiku.Nevērojot to, ka Krievija 19. gadu simteņa pēdējos gados bij izaugusi par kapitalistisku lielvalsti, viņas iekšējā politika dibinājās uz feodali-birokratiskās iekārtas atliekām. Iedzīvotāji prasīja reformas, valdība stūrgalvīgi aizstāvēja veco iekārtu, zemē draudēja izcelties revolucija. Liberalie krievu muižnieki un lielkapitalisti vēroja draudošās briesmas un guberņu zemstvu sapulcēs sāka apspriest politisko stāvokli un aizrādīt uz konstitucijas nepieciešamību. Uz to valdība atbildēja tikai ar represijām. 1904. g. sākumā slēdza vēlētās Tveras un Saratovas zemstvas un nodeva viņu vadību valdības ieceltu muižnieku rokās. Blakus liberaļiem aktivi darbojās socialistu revolūcionaru partija, kas ar teroru gribēja piespiest valdību piekāpties. 1904. g. 16. jun. krita „Somijas žņaudzējs“ Bobrikovs, bet 28. jul. reakcionarais iekšlietu ministrs Plēve. Visā Krievijā attīstījās plaša strādnieku kustība. Sevišķi plaši norisinājās 1. maija demonstracijas rūpniecības rajonos: Varšavā, Ķijevā, Chaŗkovā, Pēterpilī un Maskavā, arī Rīgā. Strādnieki bij palikuši aktivi, demonstranti atsita policijas uzbrukumus nereti ar ieročiem rokās. Bet valdība uzticējās saviem žandarmiem un spiegiem un viņas vienīgā atbilde uz visiem nemieriem un demonstracijām bij – aresti

-49-
un izsūtīšanas. Taī pašā laikā kaŗa laukā gāja arvien nelaimīgāki. Nevienas uzvaras, tikai atkāpšanās. Pēc visa tā valdība mēģināja piekāpties arī iekšējā frontē. Pēc Plēves iecēla par iekšlietu ministru liberalo, bet nevarīgo Svjatopolku-Mirski. Liberaļu avīzes sludināja, ka iestājies „pavasars“. Krievu zemstvu darbiniekiem atļāva sanākt uz apspriedi. Liberalie muižnieki pieprasīja pilsoniskās brīvības un tautas pārstāvju piedalīšanos likumdošanā. Visa Krievija gaidīja. Savā manifestā 25. dec. cars paziņoja, ka viņš uzdod saviem ministriem ievest dažus atvieglojumus: iecietību ticības lietās, strādnieku apdrošināšanu, preses spaidu atcelšanu.
Šos solījumus apsveica visas iedzīvotāju aprindas, pat mūsu „Baltijas Vēstnesis“ 1904. gadam izbeidzoties, pauda ko par nākotnes „saules stariem“.
Liberaļu – kapitalistu un lielgruntnieku – pavasaru gaidas nerada atbalsu strādniekos. Strādnieku masās arvien vairāk piebrieda spēki aktivai cīņai pret cara patvaldību. Strādniekiem piebiedrojās zemnieki. Pilsētu rūpniecības strādniekiem vēl bij dzīvi sakari ar lauku zemniecību. Arī lauku proletarieši jutās vēl vairāk apspiesti un novārtā atstāti kā pilsētas strādnieki, jo viņiem nebij tās kopības sajūtas un pašapziņas, kas piemita pilsētu proletariešiem. Tāpēc tie labprāt pievienojās visām pilsētas proletariata prasībām, tik politiskām, kā arī ekonomiskām. Zīmīgi, ka socialdemokratu kustībai pievienojās arī liela daļa lauku saimnieku, it īpaši jaunatne. Viņus vienoja ar soc.-dem. strādnieku partiju nevis socialdemokratu ideoloģija un ekonomiskās prasības, bet politiskā cīņa par brīvību pret cara patvaldību un muižniekiem. Latviešu zemniecības jaunā paaudze vēlējās nokratīt feodalisma atliekas, kas vēl gulās uz viņu īpašumiem. Latviešu zemnieku mājās pēdējos gadu desmitos bij apgŗūtinātas smagām zemes izpirkšanas maksām. Tie vieni bij spiesti nest pagasta klaušas, uz-

-50-
turēt skolas un pagastu valdes, labot ceļus, braukt kroņa gaitās, muižnieki turpretī no visa tā bij brīvi. Zemniekiem nebij tiesības celt uz savas zemes rūpniecības ietaises, atvērt veikalus, izmantot zemes bagātības, medīt savos mežos. Muižniekiem turpretīm piederēja meži, viņi varēja izmantot zemes bagātības, celt rūpniecības ietaises, atvērt krogus, dzirnavas, degvīna dedzinātavas u.tml. Uz zemnieka zemes viņi varēja medīt, zvejas tiesības zivju bagātākās upēs viņi izrentēja. Zemnieks visur bij atkarīgs no muižnieka, lai gan viņš skaitījās zemes īpašnieks. Muižnieki ļoti augstprātīgi un izaicinoši izturējās pret zemniekiem un latviešiem vispārīgi.
Tāpēc arī zemnieki – zemes īpašnieki labprāt pieslējās socialdemokratiem un atbalstīja viņu politiku un cīņu, cerībā reiz atsvabināties no muižas virskundzības. Tā zem Latviešu socialdemokratiskās strādnieku partijas karogiem apvienojās īsteni divi virzieni, vai divas kustības: tīri strādnieciskā un agrārā. Neskatoties uz to, partija palika uzticīga saviem tīri proletariskiem principiem, tai nebij pat savas agrārās programmas un arī nebij sevišķas vajadzības pēc tās.
Jaunnodibinātās partijas Centralai Komitejai nācās ņemt šīs divējādās kustības vadību savās rokās, nostiprināt dažas paputējušas organizacijas un pieradināt biedrus pie stingras partijas disciplinas. „Organizacijas intereses stādāmas augstāk par personīgām interesēm!“ – lasām „Cīņas“ 32. numurā, rakstā „Slēdzaties rindās“ īsi pirms partijas dibināšanas. Šo noteikumu arī gandrīza bez izņēmuma pildīja visi partijā organizētie biedri.
Nodibinājās arvien jaunas organizacijas pilsētās un uz laukiem. Biedrus uzņēma ar apdomu un pēc stingras pārbaudes. Partija centās uzturēt tīrus socialdemokratiskos principus, organizēt un adīt latviešu strādnieku kustību, kā masu kustību. Partija ņēma dalību arī internacionalā strādnieku

-51-
kustībā un piedalījās ar savu delegatu socialdemokratu starptautiskā kongresā Amsterdamā 1904. gadā. No dibināšanas dienas partija attīstīja drudžainu un vispusīgu darbību. Kaŗš ar Japanu un draudošās mobilizacijas briesmas deva pietiekoši daudz iemeslu aģitacijai pret cara patvaldību. Rūpnieciskā krīze izvērtās plašumā un sakarā ar to partijai bij jāvada vairāki ekonomiskie streiki. Policijas brutalā izturēšanās pirmā maija demonstrācijās bij radījusi ļoti saspīlētu atmosferu un partijai nācās pielikt daudz pūles, lai aizturētu nevajadzīgus ekscesus un ievadītu cīņu organizētā gultnē. Pie organizētas uzstāšanās nepazīstamu un neredzamu personu vadībā Rīgas strādniekus pieradināja plašās meža sapulces. Te katrs organizacijas biedrs bij neorganizeto vadonis, jo tikai biedri zināja un saprata noslēpumainās paroles. Lielāka masu demonstracija notika 25. oktobrī 1904. g. pie galvenās policijas ēkas ap plkst. 7 vakarā. Demonstracija bij nodomāta pie apgabala tiesas, bet tā kā Vērmaņa dārzā bij savākta policija, tad parolisti viegli novadīja demonstrantus citā virzienā. Ar izkīšanas paroli „Uz centralcietumu“ apmānīja policistus un tie patiesi aizdrāzās turp, bet demonstranti pa to laiku mierīgi izklīda. Līdzīgas demonstracijas decembra mēnesī atkārtojās diezgan bieži, tās uzliesmoja negaidīti un pēc dotās paroles atkal izklīda. Nekārtības, logu dauzīšanas, veikalu laupīšanas gadījās ļoti reti: tik labi bij organizēti un disciplinēti Rīgas strādnieki. Tie prata uz vietas savaldīt huļiganiskos elementus, kas tādos mirkļos labprāt mēdz dot vaļu saviem instinktiem.
Vispārējā noskaņa latviešu sabiedrībā bij socialdemokratiem labvēlīga. Socialdemokratu politiskā programma zināmā mērā bij pieņemama arī liberalai pilsonībai. Arī tā cieta zem patvaldības jūga, bet bij pārāk gļēva un mīkstčaulīga, lai no savas puses ko darītu. Vienīgi reakcionarais advikats Fr. Vein-

-52-
bergs un mācītājs Andrievs Niedra centās pārspēt vācu lapas socialistu ķengāšanā un denuncēšanā. Tomēr piekritēju latviešu sabiedrībā viņiem bij maz.
1904. g. martā sāka iznākt nelegals periodisks izdevums „Cīņa“. Pirmie trīs numuri iznāca Baltijas organizacijas izdevumā. Ar 4-to numuru, junijā, „Cīņa“ pārgāja Latv. soc.-dem. strādnieku partijas izdevumā. „Cīņu“ iespieda 3000 eksemplaros, bet lasītāju tai bij mazākais piecas reizes vairāk, jo atsevišķi eksemplari staigāja no vienām rokām otrās. „Cīņa“ apgaismoja visas svarīgākās sabiedriskās dzīves parādības no socialdemokratu viedokļa un sniedza samērā plašu informaciju par notikumiem strādnieku dzīvē, par darba apstākļiem fabrikās, par politiskiem spaidiem u.t.l. „Cīņa“ turpināja iznākt kārtīgi reizi mēnesī, dažus mēnešus pat divas reizes, līdz 1905. g. novembrim. Pavisam šaī laikā iznākuši 25 numuri. Bez „Cīņas“ iznāca arī dažādi uzsaukumi un proklamacijas. No oktobra līdz decembrim 1904. g. bij izlaisti 35 hektografēti biļeteni un kādas sešas iespiestas proklamacijas, kopā vairāk kā 300.000 eksemplaros. Ārzemēs turpināja iznākt „Socialdemokrats“ un socialdemokrata biblioteka. Svarīgs ieguvums latviešu socialdemokratiskā literaturā bij Fr. Roziņa „Latviešu zemnieks“, kas iznāca 1904. gadā.

1905. gads

1905. g. revolucija Krievijā iesākās ar 22.(9.) janvāra notikumiem Peterpilī. Ar valdības atbalstu žandarms Zubatovs bij noorganizējis gandrīz visos rūpniecības rajonos „Fabriku un darba strādnieku savienības“. Šo „savienību“ mērķis bij skaidri atzīmēts statutos: „apmierināt strādnieku garīgās un intelektualās intereses un novērst viņus no noziedzīgas propagandas“. Šādu savienību priekšgalā stāvēja valdībai uzticamas personas un viņas

-53-
mēģināja ap sevi pulcēt tumšākos un padevīgākos, tā sauktos, „labi domājošos“ strādniekus. Uz šīm Zubatova organizacijām krievu valdība lika lielas cerības. Peterpilī šādas organizācijas priekšgalā stāvēja kāds priesteris Gapons. Šinī organizacijā bij iespiedušies arī daži socialisti, kuŗi sekmēja revolucionaro propagandu.
Gŗūtie ekonomiskie apstākļi drīz vien ienesa šinīs organizacijās revolucionaras tendences un paši žandarmi nobijās no gariem, ko viņi bij izsaukuši un nevarēja vairs savaldīt. Zubatova organizaciju strādniekiem bij iestāstīts, ka cars aizstāvot strādniekus, bet tikai viņam neesot zināms viņu gŗūtais stāvoklis. Tā arī uzpeldēja nodoms iet pie cara ar lūgumu, lai cars tautai dotu brīvības. Līdz šim nav pietiekoši noskaidrots, kas īsti spieda priesteri Gaponu uz šo soli. Šo gadījumu izmantoja soc.-dem. un soc.-rev., lai sarīkotu plašu politisku demonstraciju. Pie lūguma teksta sastādīšanas piedalījušies arī strādnieki – socialisti. Lūgumā izteiktas „vispadevīgākās domas“ – lai cara tētiņš „noārda sienu starp tautu un lai tauta kopā ar viņu pārvaldītu zemi“. „Bez dusmības un naida uzklausi vērīgi mūsu lūgumu, jo tas runā kā par mums, tā arī par tevi, valdniek… Pavēli tūlīt bez kavēšanās sasaukt tautas pārstāvjus no visām šķirām un kārtām… Lai katram pie vēlēšanām būtu brīvas un pilnas tiesības. Tāpēc pavēlē, lai sasaucamās tautas saeimas locekļi būtu izvēlēti uz vispārējas, vienlīdzīgas, aizklātas vēlēšanas pamata“. Tālāk peticija like priekšā spert soļus: 1) Pret tautas tumsību un viņas beztiesisko stāvokli Krievijā. 2) Pret tautas trūcību un nabadzību. 3) Pret kapitala slogu uz darba. Šinī pēdējā punktā bij atzīmēta arī prasība pēc astoņu stundu darba dienas.
Visai pilsētai bij zināms, ka rīkojas šis gājiens. Literati un profesori griezās pie ministriem ar lūgumu nepielaist asins izliešanu, bet panākt, ka cars

-54-
patiesi uzklausītu lūdzējus. Tik valdība palika uzticīga saviem principiem un norīkoja karaspēku pretī strādniekiem. 22.(9.) janvarī uz Ziemas pili sāka plust strādnieku bari. Pēc dažām ziņām demonstrantu pulks sniedzies līdz 300.000 cilvēku. Pats Gapons ar svētbildēm un baznīcas karogiem atradās 15.000 Putilova fabrikas strādnieku priekšgalā. Lielākā daļa demonstrantu bij pārliecināti, ka cars viņus pieņems un uzklausīs. Bet cara kalpi domāja citādi. Viņi nevarēja pielaist, ka tauta pati varētu uzdrošināties ko prasīt. Tikko ieceltais Peterpils policijmeistars Trepovs uz lielkņaza Vladimira pavēli sarīkoja cara mitekļos aizsardzībai ulanus, kazakus un uzticamus gvardijas pulkus. Kad strādnieki nonāca pils laukumā, jātnieki drāzās pūlī. Kad demonstranti vēl spiedās uz priekšu, tad atskanēja šauteņu sprādzieni. Panika, kliedzieni, sajukums, asinis, krituši, ievainoti. Dubļos mētājās Gapona baznīcu karogi un svētbildes. Gala rezultats pēc oficiala ziņojuma: 96 krituši, 333 ievainoti. Patiesībā cietušo skaits bij vēl lielāks. Visos valdīja izmisums un naids. Revolucionarie strādnieki sāka celt barikades, bet tos drīz izklīdināja, barikades nojauca un jau nākošā dienā Trepovs paziņoja: „Miers un kārtība Peterpilī atkal nodibināts“, bet krievu telegrafa aģentūra ziņoja visai pasaulei, ka viss noticis tāpēc, ka strādnieki bez pārgrozījumiem darba apstākļos uzstādījuši arī „nekaunīgas politiskas prasības“.
Ziņas par notikumiem Peterpilī pienāca Rīgā 25.(12.) janvarī un radīja lielu uztraukumu strādniekos. Latviešu soc.-dem. strādnieku partijas Centralā Komiteja nolēma izsludināt ģenerālstreiku. Lai streiks būtu vispārīgs, aicināja pie vadības arī ebreju strādnieku organizaciju „Bunds“ un nodibināja kopīgu „Federativo komiteju“. Federatīvās komitejas vārdā izdeva uzsaukumu „Metiet darbu pie malas!“ „Kauns tagad strādāt un svīst mūsu izsūcēju labā, kad sniegs uz Peterburgas

-55-
ielām sārtojas mūsu biedru asinīm… Mēs izsludinām ģenerālstreiku. Mēs prasām: 1) Tautas saeimas sasaukšanu uz vispārējas, vienīdzīgas, aizklātas balsošanas pamata; 2) runas, rakstu, sapulču un streiku brīvību; 3) astoņu stundu darba dienu; 4) akorda un procentu darba atcelšanu; 5) virsdarbu stundu atcelšanu; 6) algas paaugstināšanu; 7) lai katra strādnieka un strādnieces alga nav mazāka par 100 kap. dienā; 8) kaŗa beigšanu“. Redzam, ka Rīgā uzstādīja tādas pat „bezkaunīgas“ politiskas un ekonomiskas prasības kā Pēterpilī. Līdzīgus uzsaukumus izlaida arī Latv.-soc.-dem. strādnieku partijas Rīgas komiteja un krievu biedri. Strādnieki paklausīja uzaicinājumam, dažas fabrikas pārtrauca darbus jau 12. janvārī. 13. janvārī stāvēja lielākā daļa fabriku, apstājās kustība uz ielām, bij slēgta liela daļa tirgotavu, apstājās iznākt laikraksti. 13. janvārī daļa strādnieku sapulcējās Čiekurkalnā un pa dzelzceļa stigu strādnieku pulks devās uz Sarkandaugavu, pastāvīgi pieaugdams. Ceļā vietām apstājās, noturēja īsus mītiņus. devās tālāk uz Mīlgrāvi, no turienes pāri Daugavai pa ledu uz Ilgeciemu, tālāk pa visu Pārdaugavu, tad pa ledu pāri uz Maskavas priekšpilsētu. Kur ceļu aizkrustoja zaldati, tur nogriezās sāņus, vai arī turēja īsu uzrunu – un uzaicināja zaldatus nešaut. Daži kareivji pat iejaucās pūlī, jo gribēja zināt, kas īsti noticis Peterpilī. Tā kā tiltus aizsargāja kareivji, tad gājiens no Pārdaugavas devās pa ledu uz Maskavas priekšpilsētu. Tur demonstrantiem pievienojās Kuzņecova fabrikas strādnieki un pūlis bij jau vairāk desmit tūkstošu liels. Pie sarkaniem spīķeriem noturēja vairākas uzrunas, tad nolaida karogus, kas bij zīme, ka jāizklīst. Taī pašā laikā strādnieki pulcējās arī vairākās vietās priekšpilsētā, tiem pievienojās ari kādi 400-500 studenti, kas stipri sajūsmināja demonstrantus. Arī te vietu vietām noturēja skrejošus mītiņus, bet no uzbrukumiem un

-56-
sadursmēm ar karaspēku, ievērojot Federatīvās komitejas izdotās direktivas, demonstranti atturējās. Daļa no Maskavas priekšpilsētā sapulcējušamies demonstrantiem pēc izklīšanas pavēles gribēja pa Maskavas ielu nokļūt pilsētā. Kad tie nonāca pie dzelzceļa caurejas, ceļu aizkrustoja zaldāti. Liela daļa demonstrantu gāja tieši pāri dzelzceļa valnim un drīz pieplūda pilna visa Karļa iela. Negaidot no Minsterejas ielas puses atskanēja šāvieni. Šāvēji bij apakšvirsnieku mācības bataljona kareivji, kas bij paslēpti Minsterejas ielas galā. Sāka šaut arī tie zaldati, kas stāvēja pie dzelzs tilta. Beidzot šāvieni nāca arī no pontonu tilta puses. Šāva bez brīdinājuma, tieši pūlī. Daudzi strādnieki krita uz vietas, ievainotie, asinīm applūduši, nokrita sniegā, pieplaka pie zemes arī neievainotie. Pristava palīgs Biļevs māja zaldatiem, lai nešauj, bet drīz sagrīļojās un, lodes caururbts, nokrita zemē. Šaudīdami uz visām pusēm, zaldati nošāva arī savējos. Kliedzieni, vaidi, vaimanas, panika. Organizētie biedri mēģināja uzturēt kārtību, bet tikko kāds piecēlās, vai kustējās, to sasniedza lode. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc kritušo starpā tik daudz organizētu biedru. Kad šaušana mitējās, policija sāka novākt kritušos un ievainotos. Ievainotos sasvieda ragavās kopā ar kritušiem. Bij dzirdamas rupjas un izsmiekla pilnas piezīmes. Kritušo skaitu nekad nav izdevies pilnīgi noskaidrot. Partijā organizeto biedru vien starp kritušiem ir 31. Viņu vārdi ir zināmi un viņus strādnieku partija tur dziļā piemiņā. Neizsakāms žēlums par kritušiem biedriem pārņēma Rīgas strādniekus un līdz ar to naids pret strādnieku slepkavām. „Slava kritušiem! Lāsts slepkavām!“ – bij sauciens, kas toreiz aplidoja strādnieku rindas. „Ar kaujas saucieniem uz lūpām, ar karstām sirdīm kritāt jūs!“ bij himna, kas, toreiz vēl revolucionara, jauna dzejnieka radīta, palika par strādnieku cīņas dziesmu. Drīz atskanēja un turpina vēl atskanēt toreiz atse-

-57-
višķā lapiņā izlaistā strādnieku dziesma ar viņas zīmīgiem vārdiem:

Un asinis, kas nevainīgas.
Uz balta sniega kvēlojas,
Tās neizkvēlos gadu gadus,
Tās kvēlos mūsu karogos.

Rīgas strādnieki bij cietuši smagus zaudējumus, bet tas nemazināja viņu cīņas sparu. Otrādi- visur bij dzirdams sauciens: „Izturēt līdz galam!“ Ģeneralstreiks turpinājās, strādāja tikai nedaudzas fabrikas, bet arī tās kaŗaspēka apsardzībā. Partijas vadība strādāja drudžaini. Ik dienas iznāca uzsaukumi un drukātavā strādājošie biedri nezināja atpūtas. Izlaida uzsaukumus „strādniekiem“, „zaldatiem“, „visiem Rīgas iedzīvotājiem“. Divās dienās bij nodrukāti pāri par 100.000 dažādi uzsaukumi, bet technisko darbu veica pāris biedru. Rīgas notikumi atbalsojās visā Latvijā. 13. janvarī sākās ģeneralstreiks Liepājā, 14. janvarī Jelgavā, 17. janvarī Ventspilī. Pēc 13. janvara milzu demonstracijas, kur patvaldības ierēdņi redzēja strādnieku spēku, vēl norisinājās demonstracijas pie kritušo biedru apglabāšanas. Rīgas politechnikas studenti svinīgi apglabāja kritušo pie dzelzs

-58-
tilta studentu Pečurkinu. Pa augstskolas logu bij izkārts melns karogs ar uzrakstu „Slava kritušiem! Lāsts slepkavām!“ Policija pieprasīja karoga noņemšanu, studenti atteicās to darīt un noņēma karogu tikai tad, kad bij nodziedājuši pie vaļējiem logiem „mūžīgu piemiņu“ kritušiem biedriem. Federativā komiteja izlaida uzsaukumu ar sēru strīpu visapkārt, ko izdalīja kritušo biedru bēru gājienos. „Un tomēr mēs cīnīsimies!“ „Cīnīsimies vienprātīgi un zem mūsu vienprātības spiediena bruks darba ļaužu asinīm aptraipītais patvaldīgā varmākas tronis“ – bij lasāms šinīs uzsaukumā. Turpat izdalīja arī sēru dziesmas un strādnieki dziedāja cara kalpu klātbūtnē: „Un uzvarēs sarkanie karogi, kas varoņu asinīm slacīti!“
14. janvarī nebij gājiena, bij strādnieku sapulces un mītiņi atsevišķās pilsētas daļās. 15. janvarī – milzu demonstrācija studenta Pečurkina bērēs. Līķi izvadīja no Aleksandra Ņevska baznīcas uz Pokrova kapiem. Visa Brīvības (toreiz Aleksandra) iela pilna, gājienā piedalījās kādi 25.000 cilvēki. Pēc oficiālā žandarmu ziņojuma, studenti nesuši vaiņagus ar uzrakstiem: „Brīvības cīņā kritušam biedrim!“ „Varmāku upurim“ „Mūžīga piemiņa par brīvību kritušam“ „Nāve, lāsts un atriebība bendēm“. Pēc bērēm lentas un vaiņagus sadalīja sīkos gabalos, katrs paņēma sev kā talismanu līdz kaut ziediņu, jo zināja, ka vaiņagi npuškos kritušā kapu: tos nolaupīs policija. Vakarā vēl ilgi turpinājās manifestacijas, līdz beidzot pavadītāji izklīda.
16. janvarī bij sirdi aizgrābjoša demonstracija Torņkalna jaunajos kapos, kad glabāja pie dzelzs tilta kritušo 19 g. veco Mariju Pareizi. Partijas vārdā uzlika vaiņagu: „Slava kritušiem, lāsts slepkavām“. Vēl vairāk aizgrābti bij strādnieki, sevišķi partijas biedri, kad pēc Marijas apglabāšanas nonāca pie Kates Freibergas kapa. Te gulēja zārkā droša un dedzīga cīņas biedrene. „Cīņas“

-59-
Nr. 10. lasam: „Asaras ritēja pār vaigiem, kad pie kapu kopiņas kāds biedris minēja biedrenes nemitīgo pašaizliedzīgo darbību proletariata cīņā un viņas varonīgo nāvi… Līdz sirds dibenam visi bij aizkustināti, kad, revolucionarām dziesmām skanot, pacēlās partijas sēru karogs…“ 18. janvārī glabāja Pleskodales kapos Jēkabu Zvaigzni un V.Ozoliņu. Bij ap 3000 cilvēku, vaiņagi ar sarkanām lentēm un revolucionāriem uzrakstiem. No turienes demonstranti gāja uz Kuldīgas ielu. Ceļā stājās kazaki un zaldati. Strādnieki izvairījās no sadursmēm, nogriezās pa sāņu ielām. Pa Kuldīgas ielu un Dzegužu kapiem izvadīja b. Funkeru. Bij milzīgs gājiens, kādi 10.000 dalībnieki. Pacēlās sarkani karogi, augstu pār galvām pacēla vaiņagus ar sarkanām lentēm un nolasīja revolucionaros uzrakstus. Kad ļaudis sāka izklīst, uz Buļļu ielas piedzērušies kazaki drāzās pūlī. Atskanēja šāvieni, bij vairāki ievainti. Šoreiz par atbildi kazaku uzbrukumam atskanēja arī vairāki šāvieni no strādnieku puses…
No lauku centriem, kur norisinājušās demonstracijas, minami Durbe un Dundaga.
22. janvarī Federativā komiteja izsludināja politisko ģeneralstreiku par izbeigtu. Sāka strādāt fabrikas, atvērās veikali, dzīve ieritēja normalās sliedēs. Dažās vietās turpinājās saimnieciski streiki, drīz izbeidzās arī tie. Visumā arī te strādnieki panāca zināmus darba apstākļu uzlabojumus. Janvara beigās dzīve atkal ritēja savu normalo gaitu.
Latviešu socialdemokratiskā strādnieku partija varēja ar zināmu gandarījumu noraudzīties uz vētrainajām janvara dienām. Izņemot lielos zaudējumus pie dzelzs tilta, partijas rindas nebij sevišķi cietušas. Starp arestētiem partijas biedru bij maz. Organizētie biedri bij izrādījuši apbrīnojamu taktu un atbildības sajūtu. Neviens nebij gulējis mājās, katrs bij izrādījies īstā vietā. Demonstracijās arī neorganizētais pūlis bij padevies partijas vadībai:

-60-
rupju un nevajadzīgu ekscesu nebij gandrīz nemaz. Patvaldības iestādes bij stipri satrūkušās, strādnieku pašapziņa, turpretī, bij lieliski augusi. Gūti bij milzu panākumi un organizacijas vadītāji bij daudz ko mācījušies.
Pacēlās jautājums – ko tālāk darīt? Bij skaidrs, ka revolucionarā darbība nedrīkst atslābt, skaidrs bij arī tas, ka viņa nemaz neatslābs. Bij cerības, ka pēdējais trieciens cara patvaldībai nāks drīz. Bet bij arī skaidrs, ka šo triecienu varēs dot tikai organizēti strādnieki, un ka visai cīņai jānotiek pēc noteikta un iepriekš sagatavota plana. Starp cīņas saucieniem bij radušies auni, par kuŗiem vajadzēja pārdomāt. Tie bij: „Atriebt“ par pāridarījumiem, atmaksāt, un „Pie ieročiem!“, ko sevišķi propagandēja krievu lielinieciskie biedri. Abi šie saucieni bij dabīgi šinī momentā, bet abi viņi bij arī valdāmi un ierobežojami. Atriebība pati par sevi bij lieka, nevajadzīga, pat riebīga. Ieroču cīņa, kā atsevišķi uzbrukumu akti, varēja novest pie sazvērnieciskas taktikas, kas varēja nest tikai postu un iemidzināt masas. Tāpēc vienīgā izeja bij – domāt par bruņotu sacelšanos. Bet vai tā acumirkļa apstākļos bij iespējama? Kustība bij gājusi plašumā, šķiras apziņa padziļinājusies. Tāpēc bij jāmeklē jauni ceļi, jauna taktika, jauni cīņas veidi, jauni līdzekļi. Jautājums par tālāko darbību apskatīts ļoti plaši „Cīņas“ Nr. 11. martā 1905. g. rakstā „Kā mums jācīnās“. Rakstā aizrādīts, ka tīrais aģitācijas un organizēšanās laiks tagad ir beidzies. Atklātās cīņas un demonstracijas: 1) iekustināja un ieinteresēja plašās tautas aprindas par mūsu cīņas jautājumiem, pievilka partijā simtiem un simtiem jaunus biedrus, 2) lielā mērā dragāja patvaldības vaļņus, kā cienību un padevību pret cara kalpiem un likumiem, 3) izskauda biedros bailību, rūdīja viņus cīņā un izkopa disciplinu. Tālāk rakstā aizrādīts, ka revolucionarā kustība nostādījusi pret patvaldību arī rūpniekus un

-61-
citus uzņēmējus, kas nemieros cieš zaudējumus un atklāti prasa valsts iekārtas pārveidošanu. Nav jārada iluzijas, nevar iedomāties, ka Krievijas revolucija nesīs socialismu. Jācīnās vispirms par demokratisku valsts satversmi. Tāpēc jāpievelk darbā strādnieku aprindām tuvu stāvošās sīkpilsoņu aprindas, zemneiki, sīkamatnieki, skolotāji u.t.t., modinot viņus no politiskā miega un aicinot uz atklātu cīņu. Kāda tad būtu šī atklātā cīņa? Tiek apskatīti svarīgākie atklātās cīņas veidi: ģeneralstreiks, tautas sapulces, demonstracijas, ielu cīņas, masu terors, pasiva pretestība. Neviens no šiem cīņas paņēmieniem nav universals patvaldības gāšanas līdzeklis, viņi jālieto visi kopā, bet jālieto ar apdomu. Tā izlobās partijas darbības programma. Partija nevar izsaukt ģeneralstreiku kaut kuŗā momentā, viņa var par to tikai aģitēt. Bet tiklīdz ģeneralstreiks izceļas, ir jārūpējas par to, lai viņš būtu pilnīgs un lai darbība ietu uz vienotu mērķi. Līdz ar to – demonstracijas un tautas sapulces. Atklātas, ne konspirativas, masu sapulces ir jāizmanto, viņas nevar radīt, uz viņām var sagatavot, viņas var ņemt savās rokās un vadīt vēlamā virzienā, ja viņas ir jau radušās. Tāpat uzbrukumi un ielu cīņas. Nav vajadzīgs un ir nelietderīgi radīt īpašas kaujas organizacijas, tas atņem masai uzņēmības garu un traucē viņas revolucionarizēšanu. Organizācijai nevajag arī kūdīt uz uzbrukumiem, to amatu ļoti labi prot paši patvaldības aģenti – policisti un žandarmi ar savu pārāk lielo aktivitāti. Bet organizacijai jāprot vajadzības brīdī dot neorganizētam pūlim vajadzīgos norādījumus. Nav pielaižama privatu īpašumu postīšana – logu dauzīšana, veikalu laupīšana, ēku demolēšana. Vadot lielus pūļus cīņā, jāmāk novērot, cik ilgi šī cīņa drīkst turpināties. Pūli var vadīt tikai tik ilgi, kamēr viņš padodas organizēto biedru vadībai. Ja vairs nepadodas – jāizklīdina, ja neklausa – jāatstāj savam liktenim.

-62-
Pasiva pretestība – neizpildīt apriņķu priekšnieku Priekšrakstus, nesūtīt vedējus, nemaksāt nodokļus, neaizdot naudu, nedot rezervistus. Pasiva pretošanās ir ļoti labs cīņas līdzeklis, ja viņa ir vispārēja; pret to ir gŗūti cīnīties ar kazaku un lielgabalu palīdzību. Patvaldības īpašumi ir konfiscējami un nododami organizacijai: tautas manta tā ir un to drīkst izlietot tautas labā. Vienu vārdu sakot: organizacijas uzdevums radīt masās revolucionaru garu, uzņemties viņu vadību kritiskā brīdī, plašāki attīstīt un padziļināt atklātu masu kustību, kad tā ir sākusies, noturēt to noteiktās robežās, bet nekad mākslīgi neizsaukt.
Pēc janvaŗa dienām plašāka streika kustība norisinājās vēl februaŗa vidū Rīgā, šai kustībai bij tīri ekonomisks raksturs. Nemieru kustība uz laukiem norisinājās vairākās muižās Kurzemē un Vidzemē. Muižnieku kalpībā stāvošie laikraksti pūlējās uzpūst nemieru apmērus, ziņoja par viņiem piesūtītām draudu vēstulēm, par nodedzinātām ēkām un taml. un pieprasīja kaŗaspēku muižu aizsardzībai. Uz viņu pieprasījumu vairākās muižās novietoja draguņus.
Dažādu Latvijas iedzīvotāju grupu attiecības pret soc.-dem. strādn. partijas uzsākto brīvības kustību varētu raksturot šādi:
Vācieši ar apbrīnojamu stūrgalvību turējās krievu valdības pusē. Vācu muižnieki jutās sevi apdraudētus no pieaugošās agrarās kustības, katru politisku soli izsludināja par laupītāju un noziedznieku darbu, kalpus apzīmēja par ļaunprātīgu aģitatoru uzkūdītiem vientiešiem; sauca pēc kaŗaspēka un draguņiem, savā uzpūtīgā lepnībā taisījās nomākt brīvības kustību pašā dīglī ar brutalu varu. Muižniekiem blakus cienīgi nostājās arī Rīgas vācu lielkapitalisti un Rīgas pilsētas valde, viņi saprata, ka līdz ar demokratijas uzvaru zudīs viņu priviliģētais stāvoklis. Mazāk saprotama bij vācu sīkpilsonības – inteliģences un amatnieku cieša pieslie-

-63-
šanās muižniekiem. Viņu intereses ne ar ko nebij apdraudētas. Tā kā vietējie vācieši turējās cieši kopā, tad arī saprotams, ka revolucijas spēki griezās pret visiem vāciešiem, izņemot gluži niecīgu vācu strādnieku grupiņu, kas turējās kopā ar socialdemokratiem. Vāciešeim blakus šinī politiskā momentā nostājās pazīstamā latviešu inteliģences grupa ar advokatu Frici Veinbergu un mācītāju Andrievu Niedru priekšgalā. „Rīgas Avīzes“ un „Austruma“ slejās izpaudās tāds vergu un reptiļu zemiskums, brīvprātīgs spiegošanas un denuncēšanas gars, pakalpība un suņa padevība, kāds reti kur redzēts. Šie elementi jaunai kustībai nebij bīstami, viņu raksti gan varēja kaitināt, bet paši viņi bij nožēlojami kalpiņi cariskai reacijas varai.
Latviešu vidus šķiŗas turējās brīvības cīnītāju pusē. No tām, protams, nevarēja prasīt piesliešanos socialdemokratiem, ko arī neviens no viņiem neprasīja. Uz vāciešu „Düna Zeitungas“ pārmetumiem, kāpēc tie nenosodot socialdemokratus, „Balt. Vēstn.“ arēja tikai rezervēti atbildēt, ka šādos apstākļos tie noliekot no sevis katru atbildību. Vācieši šos apstākļus esot radījuši, vācieši lai atbildot. Šīs aprindas bij gļēvas, šaudīgas, bez kādas iniciatives.
Latviešu sīkpilsoņu aprindas, radikālā inteliģence, amatnieki, sīkie veikalnieki u.tml. noteikti nostājās socialdemokratu pusē, iestājās soc.-dem. partijā un izturēja līdz ar soc.-dem. strādniekiem visu cīņas smagumu. Socialdemokratijas pusē nostājās arī vairums latviešu zemnieku. Lauku proletariats citur nevarēja nostāties. Bet pie socialdemokratiem pārgāja arī saimnieki. Viņus saistīja ar socialdemokratiju ilgus gadus apslēptais naids pret muižniekiem. Vietēja sabiedrība bij nošķirojusies divās naidīgās daļās: krievu patvaldība, ko balstīja lepnie un varmācīgie muižnieki, un tikpat lepnā un pašapzinīgā strādnieku šķiŗa latviešu socialdemokrātiskās strādnieku partijas vadībā.

-64-
Latviešu socialdemokratija savā cīņā izmantoja visas iespējamības, arī legalās. Kad 14.(1.) martā krievu valdība bij nolēmusi pieņemt un skatīt cauri pilsoņu un iestāžu iesniedzamās peticijas par vēlamām pārgrozībām valsts iekārtā, latviešu socialdemokrati sastādīja latviešu litaratiem peticiju, ko tad tie, pārlabojuši un padarījuši mērenāku, iesniedza 24.(11.) aprilī ministru kabinetam ar 200 parakstiem. Līdzīgu peticiju, tikai radikalāki noskaņotu, arī zem s.-d. iespaida, iesniedza arī latviešu tautskolotāji. Uz soc.-dem. iniciativi nodibinājās Rīgā t.s. „Biedrību birojs“, kas nodarbojās ar peticiju sastādīšanu un bij laba politiskas audzināšanas iestāde, jo peticijā uzstādītās prasības pārunāja biedrību sapulcēs un laikrakstos. Soc.-dem. vadībā sanāca arī divas skolotāju apspriedes: 1904. gada ziemā un 1905. gada aprīlī. Apspriedaskolu programmas, attiecības pret skolu inspektoriem un nolēma atdzīvināt toreizējo skolotāju biedrību. Neaizmirsa arī nelegalo darbu. Pulciņu darbība, propaganda un aģitācija, literaturas izplatīšana norisinājās ļoti intensivi. Februarī izdeva uzsaukumu „Visiem latviešu zemniekiem“, kas paskaidroja socialdemokratu prorammu un uzaicināja zemniekus uzstāties ar savām prasībām un iesniegt tās valdībai. Mūsu ienaidnieki ir divi – vecā krievu valdība un vācu muižnieki, pret tiem mums jācīnās. Proklamacija beidzās zīmīgiem vārdiem: „Ja taisnību teikt ir dumpoties, - tad, ar Dieva palīgu, mēs dumposimies“. Proklamacija bij sastādīta piemērotā stilā un radīja zemniekos lielas simpatijas pret socialdemokratiem. Laukstrādnieku deramā laikā izlaida proklamacijas „Visiem laukstrādniekiem!“ Šinīs proklamacijās aizrādīja uz strādnieku šķiras cīņas principiem, noteica algas minimumu uz 300 rubļiem, uzstādīja noteikumus par darba laiku. Arī šī proklamacija darīja iespaidu un lauku kalpi slēdza līgumus, dibinoties uz proklamacijā uzstādītām prasībām.

-65-
Pirmā maija svētkus 1905. g. svētīja pēc vecā stila. Rīgā bij savilktas pastiprinātas kaŗaspēka nodaļas. Lai novērstu sadursmes, partijas centralkomiteja nolēma demonstracijas nerīkot. Tā kā 1. maija diena iekrita svētdienā, tad nolēma darbus pārtraukt jau sestdien pusdienas laikā, un uzsākt otrdienas rītā. Šo lēmumu arī sprīdoši izveda dzīvē. Bet naids pret policistiem un kazakiem bij tik liels, ka visur runāja par bruņotas sadursmes iespējamībām. Strādnieku bij pilnas ielas un viņu pastaigāšanās līdzinājās demonstracijai. Vērmaņa parkā pie mūzikas kapeles bij sapulcējusies publika lielā skaitā. Atskanēja revolucionari saucieni. Kāda kazaku patruļa drāzās turp, bet pie ieejas, preti apgabala tiesai, sprāga bumba, kas bij mesta tieši kazaku patruļā. Izcēlās sajukums, bet lielāku nemieru nebij. Līdzīgs uzbrukums ar bumbu notika 2. maijā pie Grīziņkalna. Šoreiz maija svētkus arī uz laukiem svinēja daudz plašākos apmēros. Lai gan lauku organizacijas bij samērā vājas, tomēr maija sapulces visur bij labi apmeklētas, kas rādīja, ka arī lauciniekos pieaug revolucionars gars.
Ievērojamākā parādība 1905. g. pirmā pusē ir „Sarkanie Vasaras svētki“. Debessbraukšanas dienā (8. jun. / 20. maijā) un Vasaras svētkos (18./5. junijā) notika baznīcas demonstracijas ne mazāk kā 20 Kurzemes un Vidzemes baznīcās. Baznīcu demonstraciju gaita bij puslīdz vienāda: pa dievkalpošanas laiku ielenca kanceli, piespieda mācītāju pārtraukt savu runu un viņa vietā uzstājās soc.-dem. runātājs. Ļaudis stāvēja kā sastinguši un klausījās viņiem tik neparastos vārdus tādā neparastā vietā. Baznīcu demonstracijas visās vietās šinī dienā izdevās neparasti iespaidīgi. Par to dusmojās vācu prese un uzkrāva visu vainu „apbruņotām bandām“, kas terorizējot mierīgos baznīcēnus. Patiesībā šie „bruņotie ļaudis“ nespētu neko izdarīt, ja pašiem baznīcēniem negribētos socialistu sludinātājus klausīties un dzirdēt

-66-
„jauno evanģeliju“. Zīmīga ir demonstracija Meža muižas baznīcā. Mācītājs nav bijis nodabūnams no kanceles, to vajadzējis noraut ar varu. Turēdamies pie kanceles malām, viņš saucis „Vai neviena nav, kas gribētu aizsargāt savu mācītāju?“ Viņam bij jāpiedzīvo, ka patiesi nebij neviena. Latvijas luteraņu mācītāji bij aizmirsuši savu uzdevumu un galīgi nodevušies muižnieku kalpībā. Kristus mācību viņi bij padarījuši par pātagu, ar ko ik svētdienas kūla draudzi baronu labā. Tāpēc tauta viņus ienīda un nicināja un ziedot sevi viņu aizsardzībai neviens nevēlējās. Pēc baznīcas demonstracijām parasti izdarīja gājienus uz muižu, vai uz pagasta valdi. Muižās uzstādīja prasības kalpu stāvokļa uzlabošanai, dažās vietās konficsēja ieročus, pagastu namos iznīcināja cara portrejas un patvaldības emblemas, vietām iznīcināja arī rezervistu sarakstus. Tomēr lauku ļaudis bij daudz grūtāki savaldāmi un uzturami pie kārtības nekā pilsētnieki. Lai arī par laupīšanām un privata īpašuma piesavināšanos nekur nevarēja sūdzēties, tomēr lauku ļaudis nevarēja atturēties neizrādījuši savu nicināšanu pret patvaldības kalpiem. Bij gadījumi, kur mācītāju, policistu, muižas pārvaldnieku piespieda iet līdz demonstracijā, vietām lika tiem nest sarkanos karogus. Centralā komiteja dažkārt bij spiesta lietot stingrus līdzekļus, lai to novērstu. Pie visa tā laucinieki ar lielu uztucību skatījās uz socialistiem, gaidīja no tiem atbalstu turpmākās cīņās.
Krievu valdība un vācu muižnieki redzēja pieaugošo strādnieku kustību, gribēja to apslāpēt, bet negribēja iet reformu ceļu. Viņiem bij tikai viens cīņas līdzeklis: brutala vara. 28.(15.) martā 1905. g. izsludināja pastiprinātas apsardzības stāvokli Vidzemē, bet 17.(4.) aprilī Kurzemē. Pastiprinātās apsardzības stāvoklis deva lielākas tiesības administracijai un pastiprināja sodus par pārkāpumiem. Uz laukiem pastirpināja policiju un

-67-
muižās novietoja kazakus un draguņus. Arī pilsētās pastiprināja garnizonu un jātniekus izlietoja strādnieku sapulču izklīdināšanai. Viens no visbrutalākiem tādas „izklīdināšanas“ gadījumiem norisinājās Bieriņos 19.(6.) martā 1905. g. Pilsētas nomaļu: Bieriņu, Anniņmuižas, Zolitudes rentnieki bij sapulcējušies, lai apspriestu savu stāvokli. Muižas īpašnieks Hakens bij izodis sapulces vietu un izaicinājis kazakus. Kazāki drāzās ap 2000 cilv. lielā pūlī, cirta ar zobeniem, mīdīja zirgu pakaviem katru, kas gadījās ceļā. Kādi 8 cilvēki palika uz vietas, bet pāri par 200 bij dabūjuši vieglākus vai smagākus ievainojumus. Šādi uzbrukumi tomēr nesabaidīja strādniekus. Otrādi – viņi radīja naidu un atriebšanās domas. To pierādīja uzbrukumi kazaku patruļai pie Vērmaņa parka 1. maijā (v.st.) un pie Grīziņkalna. Nodibinājās paši no sevis veseli pulciņi, kas uz savu roku taisījās rīkot uzbrukumus. Tāda bij bumbu darbnīca „Feniksā“, kas bij par iemeslu kādu 25 cilv. arestam. Strādnieku asinis prasīja atmaksu. Mazapzinīgos biedros bij liela ticība, ka ar teroristiskiem aktiem daudz kas ir panākams. Lai izvairītos no nevajadzīgiem, dažkārt tīri provokatoriskiem uzbrukumiem, partijas centralā komiteja bij spiesta ņemt uzbrucēju organizacijas savā uzraudzībā. Ar to tad arī ir izskaidrojams, ka partija, neskatoties uz sava dibināšanas kongresa lēmumiem, tomēr nolēma dibināt revolucionaru kaujas organizaciju, kas rīkotos tikai pēc c.k. aizsrādījumiem un padotos viņas lēmumiem.

Latviešu socialdemokratiskās strādnieku partijas otrais kongress

Tādos apstākļos sanāca partijas otrais kongress. Tas notika junijā 1905. g. Rīgā. Kongresā piedalījās 17 balsstiesīgi delegati: 5 centr. komitejas, 3 Rīgas, 2 Jelgavas, 2 Liepājas, 2 Talsu-Tukuma,

-68-
1 „Socialdemokrata“ redakcijas un vairāki viesi. Kongress galīgi pieņēma 1. kongresā izstrādāto partijas programmu un partijas statutus. Biedru skaits sniedzās jau pie 6000, gada budžets pieaudzis uz 8000 rubļiem, „Cīņa“ bij iznākuši 15 numuri, „Socialdemokratam“ 30 numuri. Partijas gādībā atradās pāri par 100 arestētu biedru, kādiem 70 biedriem izmaksāja pabalstus. Pulciņi darbojās dzīvi, arvienu nāca jauni pulciņi klāt. Kongresā bij apspriežami svarīgi taktikas un organizacijas jautājumi un jānosprauž turpmākās darbības linijas. Kongress pieņēma sekojošas rezolucijas:
1. „Partijas kongress atzīst, ka dažādo tautu proletariata pareizu šķiras apziņu izaudzināt un attīstīt, šī proletariata intereses vislabāk aizstāvēt, to vadīt uz vienotu un biedrotu saimniecisku un politisku cīņu pie tagadējās patvaldības kārtības var tikai šo tautu socialdemokratiskas partijas pašas un tādēļ nāk pie gala slēdziena, ka kopējā Krievijas socialdemokratiskā partijā tagad vēl ir jāpastāv atsevišķām nacionalām socialdemokratiskām organizacijām, pie kam izsaka karstāko vēlēšanos, lai šīs nacionalās socialdemokratiskās partijas taptu apvienotas vienā vienīgā Krievijas socialdemokratiskā strādnieku partijā.“
Tā tad latvieši arī uz priekšu grib organizēties kā nacionala partija, bet tikai pagaidām, līdz radīsies iespēja nodibināt kopēju Krievijas soc.dem. strādnieku partiju. Kongresa rezolucijai ir pielikti klāt arī principi, uz kādiem varētu notikt šī apvienošanās. Tie būtu: 1) nacionālām partijām nav velkamas teritorialas robežas; 2) katra partija uztur savu iekšējo patstāvību; 3) veiksmīgākai kopdarbībai jādibina federativas komitejas.
2. Kongress atrod, ka bruņota sacelšanās acumirklī nav iespējama tāpēc, ka Krievijas

-69-
proletariats vēl nav pietiekoši apzinīgs un tāpēc atteicas aicināt strādniekus uz šādu pārsteigtu soli, bet ieteic „pastāvīgi gatavot proletariatu uz bruņotu sacelšanos, dodot jau tagad ar ieročiem rokās atsparu katrai patvaldības varmācībai un pārvēršot sadursmi ar patvaldības kalpiem par nemitīgu partizaņu cīņu.“
3. Turpināt sparīgu aģitaciju pret kaŗu un bez kavēšanās slēgt mieru caur tautas priekšstāvju saeimu, kuŗa ievēlama uz vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas balsošanas pamata.“
4. „Kongress uzskata ģeneralstreiku kā protestu pret pastāvošo valsts kārtību un viņas varmācībām, protestu, kuŗš var izvērsties par tautas sacelšanos, kāpēc ieteic ģeneralstreika sarīkošanu ārkārtējas cīņas momentos. Arī uz laukiem atzīst ģeneralstreiku par vienu no svarīgākiem saimnieciskās cīņas līdzekļiem.“
5. Baznīcu demonstracijas – kongress ieteic sarīkot „visur tur, kur jau vesta iepriekšēja aģitacija un nodibināta pulciņu organizacija“, bet ieteic atturēties no netaktiskiem varas darbiem.
6. „Stingri uzstāties un aģitēt pret peticiju iesniegšanu, aizrādot uz to, ka proletariata prasību apmierināšana ir panākama vienīgi caur revolucionaru cīņu“.
7. „Arī joprojām aģitēt un organizēt lauku proletariatu uz vispārējas soc.-dem. programmas pamatiem, pieturoties pie pilsētu aģitācijā pārbaudītiem organizacijas un taktikas principiem. Modināt šķiru apziņu vēl galīgi nenošķirojošos lauku proletariata elementos un pulcināt taī pašā laikā zem sarkanā brīvības karoga lauku proletariskos elementus, aprādot tiem, ka arī viņu politi-

-70-
skā atsvabināšana iespējama tikai revolucionarā cīņā zem soc.-dem. vadības.“
8. Turpināt jau iesākto aģitaciju kaŗa spēkā.
9. Izmantot valdības solītās reformas, bet neatlaidīgi turpināt revolucionaro darbību.
10. Turpināt cīņu cietumos visiem revolucionariem līdzekļiem, izņemot bada streiku.
11. Pie kveršināšanas – atteikties no jebkādiem paskaidrojumiem un izteikumiem.
12. Ar socialistiem revolucionariem – „stāties kopdarbībā vienīgi atsevišķos stingri sijājamos gadījumos.“
13. Nesakausēt soc.-dem. cīņu ar pilsoņu partijām, bet nostāties „preti buržuju partijām, katrā gadījumā uzsverot savas partijas prasības un revolucionaro taktiku. Tomēr atsevišķos cīņas aktos rīkoties saskaņā un saziņā ar buržuju partijām, bet tikai taī gadījumā, ja šīs partijas līdz ar soc.-dem. cenšas pēc pamata likumu izstrādātājas sapulces sasaukšanas uz vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas vēlēšanas pamata.“
14. Sakarā ar Lodzas ielu cīņām – nosūtīt sveicienu apzinīgam Polijas proletariatam un solījumu cīnīties līdz ar to uz dzīvību un nāvi.
Šīs rezolucijas rāda, ka kongress pilnīgi izpratis toreizējo politisko stāvokli un mācējis ieturēt tīri socialdemokratisku taktiku. Rezolucija par aģitaciju uz laukiem liecina, ka socialdemokratiskie Rīgas strādnieki bij spiesti stāties arī agrarās kustības priekšgalā, organizejot no vienas puses kalpus kā šķiru, bet no otras – neatstumjot no sevis arī saimniekus.
Kongresa delegati visumā varēja liecināt, ka visur valda revolucionars gars, pie tam uz laukiem ne mazāk kā pilsētās. Bet viņi nevarēja paredzēt notikumu straujo attīstības gaitu un cīņas asumu. Valdības ierēdņi – policisti, žandarmi, arī kazaki un draguņi, muižnieku kūdīti, izturējās ļoti izaici-

-71-
noši un rupji. Aresti, piekaušanas, visādas patvarības atkārtojās bieži. Tāpēc nav brīnums, ka tauta pārgāja pretuzbrukumā. 22.(9.) junijā Gaviezē nošauts zemnieku lietu komisars Breverns, 3.(16.)julijā Sesavā pa baznīcas demonstracijas laiku nogalināts barons Bistrams, 7. julijā (25. jun.) nogalināts Ventspils apr. priekšnieka jaunākais palīgs Šmits, 30.(17.) julijā Meženiekos muižas īpašnieks Bistrams. „Düna Zeitung“ solīja par katru Bistramu nogalināt duci Kalniņu un Ozoliņu. Muižnieki šo solījumu arī būtu pildījuši, bet nejutās pietiekoši spēcīgi un droši. 6.(13.) julijā norisinājās atkal plaša streiku kustība Rīgā un Liepājā. Politiskā ziņā tā bij 13.(26.) janv. notikumu pusgada atcere, tomēr šis politiskais streiks izvērtās par plašu ekonomisku cīņu. Partijas vadībai te bij ļoti plašs darba lauks. Lielāko daļu šo ekonomisko streiku vadīja partijas organizacijas, ko liecina daudzie soc.-dem. komiteju uzsaukumi dažādās darbnicās nodarbinātiem strādniekiem. Streika kustība norisinājās priekšzīmīgi un lielāko daļu izbeidzās ar strādnieku uzvaru. Organizacijas nozīme un spēks pieauga ar katru dienu.
25. julijā sākās laukstrādnieku streiks, kas apņēma visu Zemgali: Bramberķē, Zaļā muižā, Vec-Aucē, Emburgā, Jaun-Svirlaukā, Sesavā. Patiesībā tas nebij īsts streiks, bet demonstracija, gājiens ar sarkaniem karogiem un strādnieku dziesmām no muižas uz pagastmāju, mobilizacijas dokumentu iznīcināšana, ieroču konfiskacija un taml.
Krievu valdība šaubījās. Viņas stāvoklis bij neapskaužams: 25. februarī krievi zaudēja asiņaino kauju pie Mukdenas, bet 14. maijā gāja pie Cusimas bojā Krievijas flote, 24. augustā 1905. gadā, taisni lielākā iekšēju nemieru laikā, krievu valdība bij spiesta noslēgt ar lieliem zaudējumiem Portsmutas mieru ar japaņiem. „Patvaldība pie kauna staba“, raksta „Cīņa“

-72-
par šīm apkaunojošām nevajadzīgām asins izliešanas beigām. Tāpēc arī krievu valdību no vienas puses dzina kaŗa spēku cīņā pret revolucionariem, bet no otras – rādīja tādu seju, itkā gribētu piekāpties tautas priekšā. 6. augustā pasludināja noteikumus par valsts domes vēlēšanām, bet 8. augustā izsludināja Kurzemi kaŗa stāvoklī. Noteikumi par valsts domi deva iemeslu jaunām cīņām pret patvaldību. Vēlēšanu tiesības uz šo domi bij ļoti ierobežotas un pašas domes tiesības niecīgas. Strādniekos par šo domi neradās nekādas iluzijas un partija sprieda vairāk par to, kā šo domi izmantot revolucionarā cīņā. Krievu lielinieki ieteica boikotēt šo domi, gatavoties uz bruņotu sacelšanos. Kad šī sacelšanās būšot izdevusies – sasaukt satversmes sapulci. Mazinieki, turpreti, stāvēja par piedalīšanos vēlēšanās. Tie redzēja iespēju caur šādu domi, viņu pastāvīgi pārveidojot, nonākt pie Satversmes sapulces. Latviešu soc.-dem. strādnieku partija, turpreti, solījās izmantot visas iespējamības sakarā ar šīs domes vēlēšanām, lai radītu un uzturētu tautā revolucionaru noskaņu. Nemieru kustība izplatījās pa visu Krieviju un pie šīs domes vēlēšanām tomēr netika. Sacelšanās un ielu cīņas Lodzā un Varšavā, garnizona dumpis Sveaborgā, matrožu sacelšanās Sevastopolē, beidzot nekur nepiedzīvots notikums ar bruņu kuģi „Potjomkinu“ – turēja krievu valdību mūžīgās bailēs. Latvijā tauta demolēja valsts degvīna tirgotavas un slēdza krogus, uz laukiem jūtami gatavojās agrarie nemieri, kas apņēma ļoti plašus apgabalus. Pilsētās dibinājās dažādu arodu darbinieku apvienības un, beidzot, visu apvienību apvienība. Apvienība proklamēja visas Krievijas ģenerālstreiku. 12. oktobrī apstājās satiksme, jo ģenerālstreikam pieslējās dzelzceļnieki. Valdība notrūkās un nāca klajā ar jaunu brīvības manifestu.

-73-
Brīvības dienas

17. oktobrī 1905. gadā krievu cars Nikolajs II paziņoja, ka viņš nolēmis dot savai tautai: 1) „Nesatricināmas pilsonīgas brīvības pamatus, dibinoties uz faktiskiem personas, apziņas, vārda, sapulču un sabiedrību brīvības principiem“. 2) „Arī tās iedzīvotāju šķiras, kas nebaudīja vēlēšanu tiesības, aicināt līdzdarboties valsts domē.“ 3) „Nolikt par nesatricināmu noteikumu, ka neviens likums nevar dabūt likumīgu spēku bez valsts domes atļaujas.“
Manifests pārsteidza vispirms „cara uzticamos kalpus“ – Baltijas muižniekus un šo kalpu kalpus. – Fr. Veinberģi ar Andr. Niedru un tiem līdzīgus. Viņi nezināja, kā tagad izturēties, ko darīt. Likās, ka valdība piekāpjas uz visas linijas. Acumirklī tie zināja teikt tikai, lai brīvības izlieto saprātīgi un ar apdomu, jo katras jaunas tiesības ir saistītas ar jauniem pienākumiem. Mūžam pinekļos sasieti un par pinekļiem priecādamies, tie jutās ļoti neērti, kad bij jāsāk staigāt brīvām kājām un bez saitēm. Revolucionari uzņēma šo manifestu ar zināmu neuzticību. Daži priecājās par revolucijas uzvaru, citi, turpreti, aicināja būt uzmanīgiem. Viņi aizrādīja uz to, ka cara valdībai nevar uzticēties. Katra jauna likuma, cik liberals tas arī nebūtu,, izvešana dzīvē atkarājas no organizētā spēku apmēra valstī, bet krievu valdība, ja vien varējusi, nekad nav turējusi savus solījumus un neturēs arī, ja vien jutīsies pietiekoši spēcīga. Bez tam šim manifestam bij stipri draudoša pieskaņa. Reizē ar manifesta tekstu pienāca Rīgā ziņa, ka Peterpils ģeneralgubernators Trepovs pavēlējis pārtraukt katras „nekārtības“ – demonstracijas, gājienus un taml., pie kam: „Gūstekņus neņemt, patronas nežēlot!“ Tas skanēja drusku citādi nekā daudzsološais brīvību manifests. Līdz ar to šim brīvību manifestam, ja viņu patiesi izvestu dzī-

-74-
vē, varētu būt arī cita nozīme: viņš nošķirtu no strādniekiem mērenās sīkpilsoņu masas, kas justos jau apmierinātas, un vispār vājinātu pašu revolucionaro kustību, kas tagad bij gājusi jau ļoti tālu. Kā arī nebūtu – skaidrs bij tas, ka šis manifests jāizmanto ne sašaurinātā, kā to vēlējās patvaldības kalpi, bet strauji paplašinātā nozīmē. Tiklīdz ziņa par manifestu pienāca Rīgā, uz latviešu soc.-dem. srādnieku partijas aicinājumu sarīkoja vēl taī pašā 18. oktobra vakarā plašas strādnieku sapulces uz Nometņu laukuma Pārdaugavā. Dalībnieku skaits sniedzās līdz 50.000 cilvēku, runas turēja visās Rīgā sastopamās valodās. Taī pašā vakarā notika sapulces vairākās biedrību zālēs, vislielākā bij Romanova (tag. Blaumaņa) ielā 25. Otrā rītā – 19. nov. atkal tautas sapulce Nometņu laukumā, bet pēcpusdienā milzu mītiņš Grīziņkalnā, kur dalībnieku skaitu rēķina uz vairākiem simtiem tūkstošiem cilvēku. Visi ar svinīgu sajūsmu klausījās runātājus no kādām 40 tribīnēm. Vakarā atkal sapulces Vācu Amatnieku biedrībā, Vaļņu ielā, Vācu teātrī (Nac. operā), „Kružokā“. Visur telpas bij publikas pārpildītas. Sapulcēs nolēma uzstādīt šādas prasības, kas nekavējoši izvedamas dzīvē: 1) Atsvabināt politiskos arestētos.

-75-
2) Atcelt pastiprināto apsardzību. 3) Dot telpas tautas sapulcēm. 4) Izsludināt jaunas pilsētas domnieku vēlēšanas. 5) Izpildīt dzelzceļnieku prasības. 6) Pilsētas iestādēs tūliņ ievest 8 st. darba laiku. 7) Atļaut pilsētas iestāžu darbinieku sapulces. 8) Atcelt žandarmeriju, atlaist dažus tautas ienīstos policijas ierēdņus. 9) Fabrikās neturēt policistus. 10) Pilsē†as valdei – izsniegt pabalstu bezdarbniekiem, atcelt skolas naudu elementārskolās, ārstēt pilsētas slimnīcās par brīvu visus fabriku strādniekus, nemaksāt kazakiem un zaldatiem uzturas naudu.
Šīs prasības iesniedza gubernatoram un pilsētas galvam. Gubernators Zvegincevs atrada dažas prasības par izpildāmām, par citām solīja parūpēties. Bet jau 7. novembrī parādījās presē sekoša gubernatora Zveginceva šifreta telegrama, ko tas bij sūtījis iekšlietu ministrim, kuŗā, starp citu, bij teikts: „Tā kā revolucionarās partijas mērķis ir nodibināt vietēju patstāvīgu valdību, tad var sagaidīt klaju bruņotu sacelšanos… Nepieciešami vajadzīgs: bez kavēšanās pastiprināt Vidzemes garnizonu ar diviem pulkiem, izsludināt Vidzemes guberņu kaŗa stāvoklī… Bez tam vajadzīgs Rīgas ostā turē† uzticamu kaŗa kuģi, kur ievietot valsts bankas un privatu banku vairāk miljonu lielās vērtības… Vienīgā piekāpšanās, kas varētu tikt izdarīta, būtu – uzdot man izsludināt kaŗastāvokli pašā kritiskā brīdī.“ Bija liels pārsteigums gubernatoram, kad šī slepenā šifrētā telegrama parādījās presē, pirms to vēl bija lasījis iekšlietu ministrs. Acīmredzot – revolucionari zināja gubernatora slepenos darbus un pazina viņa šifras. Latviešu soc.-dem. strādnieku partija turpināja savu darbu. Kad pirmā sajūsma bija pārgājusi, sākās nopietna darba dienas. Milzu sapulces, kas liecināja par brīvības idejas spēku, bija noturētas arī provincē – sevišķi Liepājā, Jelgavā, Ventspilī. Visur valdīja pārliecība, ka jaunā brī-

-76-
vā iekārta izvedama revolucionarā kārtā, negaidot patvaldības rīkojumus. Daudzās vietās karstākas galvas runāja par bruņotas sacelšanās iespējamību. Visas kustības vadību Latvijā uzņēmās Latv. soc.-dem. strādnieku partijas Centralā Komiteja, bet Rīgā Federativā komiteja, kuras sastāvā bez Latv. soc.-dem. strādnieku partijas un „Bunda“ ieņēma arī leišu un igauņu pārstāvjus. Nevarēja panākt saprašanos vienīgi ar krieviem. Federativā komiteja izdeva obligatoriskus noteikumus un viņai vairāk klausīja nekā gubernatoram un citām vecās varas iestādēm. Centralā Komiteja uzaicināja dibināt miliciju kārtības uzturēšanai, boikotēt patvaldības iestādes un vēlēt rīcības komitejas uz vispārējas, vienlīdzīgas u.t.t. balsošanas pamatiem, kas stātos pagastu un pilsētu valžu vietās. Šo lēmumu arī tūlīt izveda dzīvē. Pilsētās nodibināja aroda biedrības, kas nekavējoši stājās darbā revolucionarā ceļā, jo gubernators atļauju dibināt aroda biedrības nedeva. Soc.-dem. strādnieku partija par saviem organiem izsludināja „Pēterburgas Latvieti“ un „Dienas Lapu“. „Pet. Latv.“ parādījās raksts „Kad pusnakts pāri – maksas krīt“, kur bija aizrādīts, ka strādnieku partija tagad var darboties atklāti. Galīgi „maskas“ tomēr nenometa, bet visumā darbojās gandrīz pilnīgi legali. Kustība bija tik plaša un soc.-dem. partijas iespaids tik liels, ka valdības ierēdņi bija nobīdīti gluži pie malas. Vācieši nodibināja pašaizsardzības organizacijas, t.s. „Zelbštuci“, ar nolūku radīt pretsparu revolucijai. Šī „zelbštuce“ sākumā bij nenozīmīga, bet vēlāk, 1906. g. izvērtās par īsti huļiganisku organizaciju. Spiegi un provokatori, kas bij palikuši bez darba, mēģināja noorganizēt Maskavas priekšpilsētā „melno sotņu“ no neapzinīgiem dauzoņu elementiem. Šīs „sotņās“ salasījās gan tikai daži desmiti, tomēr viņi mēģināja rīkot ebreju grautiņus. Šis patvaldības citur ar labām sekmēm izmēģinātais cīņas līdzeklis Rīgā atdūrās uz organizētu

-77-
strādnieku pretestību un strādnieki pārtrauca žīdu sišanas jau pašā sākumā. Tomēr baumas par „melno sotņu“ aizklīda tālu uz laukiem un radīja te uztraukuma pilnu un īsti kareivisku garastāvokli. 10. nov. sanāca Rīgā Latvijas skolotāju kongress. Plašā zāle Romanova ielā 25 bij pārpildīta. Kongress darbojās līdz 14. novembrim. Kongresā gara stāvoklis bij ārkārtīgi aktivs un revolucionars. Tas arī bija saprotams, jo latviešu tautskolotājs vissāpīgāki izjuta krievu valdības tautas aptumšošanas politiku un visspēcīgāki uz to reaģēja. Pēc vācu ziņām no 604 Vidzemes pagastu skolotājiem 184 esot aktivi piedalījušies revolucijā. Latv. vēstures pētīšanas biedr. izdotā grāmatā: „1905. gada revolucijā cietušie skolotāji“ saskaitīti pa visu Latviju 609 skolotāji, kas cietuši no soda ekspedīciju darbības. Kongress pieņēma jauno J.Asara un K.Dēķena izstrādāto tautskolu programu, prasīja ticības mācību izmešanu no pamatskolām, nolēma nekavējoši uzsākt mācības visos priekšmetos latviešu valodā. Nolēma pārtraukt visus sakarus ar patvaldības iestādēm un darboties ciešā kontaktā ar Latv. soc.-dem. strādnieku partiju, kādā nolūkā izvēlēja skolotāju centr. biroju.
19.-20. nov. sanāca pagastu delegatu kongress. Delegati bij vēlēti pagastu sapulcēs uz vispārēju

-78-
vēlēšanu tiesībām un varēja sevi uzskatīt par īstiem lauku iedzīvotāju pārstāvjiem. Kongress nolēma:
1) ka no toreizējās valdības nevar gaidīt nekādas politiskas brīvības ievešanu un ka latviešu zemniekiem jāatjauno sava pašvaldība pašiem ar savu spēku, ejot roku rokā ar krievu revolucionaro tautu un jācīnās par valsts satversmes sapulces sanākšanu; 2) ka līdzšinējās pagasta valdes nav spējīgas izcīnīt tagadējo cīņu pret birokratisko valdību un nodibināt atjaunotu dzīvi, tāpēc bez kavēšanās vecās iestādes atceļamas un viņu vietā jānodibina jauna pašvaldība uz stingri demokratiskiem pamatiem; 3) ka Krievijā jānodibina demokratiska valdība ar plašām vietējām pašvaldībām ar pašnolemšanās tiesībām katrai tautībai savu kulturalo vajadzību apmierināšanā, neatdaloties vietējām pašvaldībām no valsts. Lai to izvestu, ir vajadzīga tūlītēja satversmes sapulces sasaukšana.“
Pagastu delegati nolēma uz demokratiskiem pamatiem ievēlēt rīcības komitejas, kas darbotos pilnīgi patstāvīgi, nestājoties nekādos sakaros ar patvaldības pārstāvjiem. Beidzot izvēlēja centralo biroju, kas pārzinātu pašvaldības iestāžu kopējo darbu. Šis kongress patiesībā bij radījis Latvijas autonomiju. Ar šī kongresa lēmumiem arī izskaidroja baumas par latviešu republikas dibināšanu, jo ar krievu patreizējām valdības iestādēm kongresa dalībnieki negribēja stāties nekādos sakaros. Viņi gaidīja satversmes sapulci.
Pagastu delegatu sapulce mēģināja nostādīt pret cara valdību organizētu tautas spēku. Bet revolucionarās tendences tautā bij tik spēcīgas un prasīja izeju, ka ar šādu darbību vien lauku iedzīvotāji nebij apmierināmi. Kongresa rezolucijās nebij minēts par cīņu ar muižniekiem, par ienīstiem apriņķu priekšniekiem u.t.l. Delegatu sapulce un Centralā Komiteja gribēja tos vienkārši nobīdīt pie malas, bet tautas masas gribēja atmaksāt par nodarītām pārestībām.

-79-
17.(4.) dec. izsludināja Vidzemē kaŗa stāvokli un iecēla Sologubu par Baltijas ģenerālgubernatoru. Stiprā kaŗa spēka apsardzībā Sologubs ieradās Rīgā. 18.(5.) dec. ienāca Rīgā mīnu kreisers „Abreks“ un nostājās Daugavā preti pilij. Taī pašā laikā, 15.(2.) decembrī, Maskavas strādnieku deputatu padome izdeva manifestu, kur prasīja Satversmes Sapulces sasaukšanu, bet līdz tam laikam uzaicināja nemaksāt nodokļus, atprasīt ieguldījumus no valsts krājkasēm, prasot izmaksu tikai zeltā, nemaksāt valsts aizdevumu procentes u.t.t. 7.(20.) dec. Maskavā sākās ģeneralstreiks. Nekavējoši izsludināja ģeneralstreiku arī Rīgā. Ģeneralstreiks bij pilnīgs, visi bij pārliecināti, ka sāksies bruņota sacelšanās. Bet Centralā Komiteja kavējās aicināt uz bruņotu sacelšanos. Viņa sekoja notikumiem Krievijā. Tur īsti ģeneralstreiks bij izdevies tikai Maskavā un Pēterpilī. 10.(3.) decembrī arestēja strādnieku deputātu padomi, bet strādnieki to nespēja aizstāvēt. Krievu organizacijas nebij pietiekoši spēcīgas, lai izvestu streiku visā pilnībā. Protams, arī bruņota sacelšanās tad vairs nebij iespējama.
Nevarēja būt šaubu par to, ka Latvija bij nobriedusi revolucijai. Kad Rīgā tik vienprātīgi un

-80-
spīdoši bij izvests ģeneralstreiks – mūsurevolucionari bij pārliecināti, ka uz Rīgas doto signalu atsauksies visa Krievija un sāksies revolucija. Tas nenotika – un Latviešu soc.-dem. strādnieku partija darīja pareizi, neaicinādama uz bruņotu cīņu. Rīgas strādnieki saprata stāvokli un padevās Centralās Komitejas lēmumam. Daži anarķistiski noskaņoti elementi no „Savienības“, vai krievu grupām gan pārmeta Centralai Komitejai, tomēr šie pārmetumi nebij nopietni ņemami. Revolucijai vajadzēja turpināties, uz bruņotu sacelšanos vajadzēja gatavoties, bet acumirklī tā nebij iespējama. Kaŗš ar valdību izvērtās ne par bruņotu sacelšanos, bet par partizaņu cīņu.
Ārpus Rīgas visā Latvijā norisinājās partizaņu kaŗš. Sevišķi spilgti zemnieku sacelšanās pret muižniekiem izpaudās Vidzemes dienvidu austrumos, gar Daugavu un Malienā, kā arī Kurzemē un Zemgalē. Lielākā daļa muižnieku bij aizbēgusi, tomēr daži dzīvoja uz laukiem, palaizdamies uz saviem miesas sargiem čerkesiem, draguņiem un pašu organizeto „zelbstšucu“. Bet arī zemnieki apbruņojās, tie dega naidā pret muižniekiem. Vajadzēja niecīgākā iemesla, lai sāktos nemieri. Lai novērstu nevajadzīgu izrēķināšanos, „Pēterburgas Latvietis“ Nr.3, 20.(7.) dec. 1905. gadā deva sekošus norādījumus, gadījumam, ja organizacijas sagūstītu muižniekus, vai kaŗa spēku: 1) „Muižnieki un kaŗa spēks atdod visus ieročus. 2) Muižnieki un kaŗa spēks sola gādāt, ka kaŗa stāvoklis tiktu atcelts. 3) Muižnieki atlaiž visus sagūstītos revolucionarus. 4) Muižnieki atzīst jaunās zemnieku un pilsētu pašvaldības iestādes. 5) Muižnieki apsolās neturēt muižā neviena zaldata, kazaka, draguņa vai čerkesa. 6) Muižnieki apsolās nestāties policijas dienestā. Piezīme. Kamēr nav paziņots centralkomitejai un tās delegatu klātbūtnē padošanās lieta izspriesta, sagūstītie turami joprojām arestā un

-81-
kopjami un uzturami kārtīgi uz sabiedrības rēķina.“ Kādus „noteikumus“ liktu muižnieki, ja sagūstītu nemierniekus? Tie bij daudz vienkāršāki: 1) nodotu tiesai par sacelšanos un dumpošanos; 2) nošautu uz vietas. Ļoti zīmīgs te ir notikums ar sagūstītiem muižniekiem Lielvārdē, Skrīveros un Koknesē. Redzēdami savu stāvokli zemē apdraudētu, muižnieki no Menģeles un apkārtējām muižām bij nolēmuši izlauzties uz Rīgu. Braukusi vesela karavane – 30 pajūgi 130 draguņu un bruņotu jātnieku pavadībā. Kādā mežā norībējuši šāvieni, draguņi izmeklējuši mežu un atraduši tur divus cilvēkus. Gabaliņu veduši līdz, tad nolēmuši abus nošaut. Šaušanu izdarījuši uz goda policista Petersona pavēli viņa skrīvers Maksimovičs un kāds čerkess. Maksimovičs savu upuri paveicis uz reizi, čerkess gan ievainojis, tas nokritis, bet palicis dzīvs. Pie Lielvārdes Ūbeļu kroga muižnieku karavane uzdūrās uz tautas miličiem, kas te bij apcietinājušies. Daļa draguņu izlauzās cauri, daži krita, citus sagūstīja, bet muižnieki visi krita tautas rokās. Ar viņiem rīkojās gluži pēc augšā minētiem noteikumiem: apcietināja, uzturēja, ziņoja Centralai Komitejai uz Rīgu. Atbrauca Centralās Komitejas locekļi Jansons un Buševics, kopā ar muižnieku landmaršalu baronu Rozenu. Barons Rozens deva tautai solījumu, ka viņš gādās, lai atceļ kaŗa stāvokli; lai atsauktu kaŗa spēku no laukiem, lai par zemes tālāko likteni vestu sarunas kopīgi. Tikai ar leilām grūtībām Centralās Komitejas pārstāvjiem izdevās pārliecināt tautu neturēt asins tiesu. Bij pienācis laiks, kur nebij vairs jāstāv ar pliku galvu un saliektu muguru kunga pils priekšā. Ar lielgruntniekiem varēja vest sarunas brīvi, kā vīrs ar vīru. Tauta paklausīja vadoņiem, atsvabināja muižniekus, notiesāja tikai slepkavas Petersonu un Maksimoviču un čerkesus. Citi nonāca brīvi Rīgā. Barons Rozens visu muižnieku vārdā bij devis solī-

-82-
jumu. Cik vērts bij tāds muižnieku solījums, par to varēja pārliecināties 1906. g. soda ekspediciju dienās. Kas būtu noticis ar Jansonu, ja tas būtu kritis barona Rozena gūstā?
Kurzemē pa ģeneralstreika laiku visas lielākās muižas un mazās pilsētiņas: Ventspils, Kuldīga, Tukums, Talsi, Auce, bij revolucionaru rokās. Tukumā no 10. dec. (27. nov.) līdz 15.(2.) dec. norisinājās formela kauja starp draguņiem un tautas miličiem. Draguņus izdzina no pilsētas. Apriņķa priekšnieks barons Rādens izaicināja no Jelgavas papildu kaŗaspēku. Ģeneralis Choruženko ieradās ar 160 vīriem kājnieku, 2 lielgabaliem, 85 draguņiem un ielenca Tukumu. Tukuma kaujā bij krituši 39 un ievainoti 28 draguņi, bet no Tukuma iedzīvotājiem un revolucionariem 56 krituši un 10 ievainoti. 17.(4.) dec. ģenerals Choruženko lika bombardēt Talsus un sadragāja trešo daļu namu pilsētā. 4. janv. 1906. g. (22. dec. 1905. g.) kaŗa spēks apšaudīja un nodedzināja Auci, 30. dec. (17. dec.) ielenca lielu tautas miliču pulku pie Aizputes, kas bij gājis šturmēt Aizputi. Arī tur bija daudz kritušu un ievainotu. Līdzīgas sadursmes norisinājās arī Vidzemē, tikai te uzvara bij vairāk tautas pusē, jo uz laukiem bij maz kaŗa spēka. Lielākos centros, kā Jelgavā un Liepājā, soc.-dem. strādnieku partijas komitejas bij pratušas novērst lielākas sadursmes, kas prasītu veltus upurus. Uz laukiem zemnieki dedzināja muižas. Gāja bojā miljonu vērtības, gadiem krāta kultūra. Tomēr zemnieki instinktivi bij nojautuši īsto ceļu: viņi sadragāja muižnieku ekonomisko spēku. Nodedzinātās muižas pa lielākai tiesai no pelniem vairs nepacēlās.
Pārāk īsas bij brīvības dienas, pārāk briesmīga krievu valdības un vācu muižnieku melnā vara. Drīz saņēmās krievu valdība, sodīja un tiesāja dumpīgo tautu, „nodibināja mieru“. Tomēr 1905. gada notikumi nav aizmirsti un neaizmirsīsies lat-

-83-
viešu tautā. Viņi pacēla tautas pašapziņu, lika, kaut uz acumirkli, drebēt varmākiem tautas priekšā. Ekonomiskā ziņā 1905. g. revolucija bij liels solis uz priekšu – muižnieku vara visumā bij sadragāta. Politiskā ziņā – krievu valdības autoritate galīgi bij grimusi tautas acīs. Uz krieviem no tā laika skatījās kā uz apspiedējiem. Soc.-dem. strādnieku partija bij guvusi lielu iespaidu un uz viņu skatījās kā uz tautas partiju, kas cīnās par visiem apspiestiem un pret katru apspiedēju.
Ļoti liela nozīme šinī laikmetā (okt.-dec. 1905.) bij Latv. soc.-dem. strādnieku partijas Centralai Komitejai, uz kuŗu gulēja politikas vadība. Revolucionaro kustību, kuŗu vairs nevarēja paplašināt, vajadzēja novadīt tā, lai tai būtu kādi panākumi. Latviešu vidus škiras nedeva neviena pārliecināta demokratiska radikali noskaņota darbinieka, sīkpilsoņi un inteliģence neprata nodibināt kaut cik iespaidīgu savas šķiras partiju. Federativai komitejai, kā noteiktai šķiras organizacijai, bij jāstājas valdības un pašvaldības iestāžu vietā un nereti jānodarbojas ar tīri praktiskiem ikdienas jautājumiem (īres naudas maksāšanas, gaļas apzīmogošana, naktssargi), bij jāizdod obligatoriski noteikumi, jo vienīgi tai klausīja un padevās. Pieraduši pie patvaldības režīma, iedzīvotāji gaidīja rīkojumus, bet neprata organizēties un radīt jaunas iestādes uz demokratiskas pašvaldības pamatiem.

Soda ekspedicijas

Krievu valdība, sākumā itkā pārsteigta, pamazām atģidās un sāka cīnīties pret uzliesmojošiem nemieriem.
Maskavā 23.(7.) dec. sākās ģeneralstreiks, ko revolucionarās partijas mēģināja pārvērst par bruņotu sacelšanos. Tomēr šis mēģinājums neizdevās, un Maskavas bruņoto sacelšanos likvidēja dažās dienās. Tagad valdībai nekas nestāvēja ceļā „no-

-84-
mierināt arī pārējās sacelšanās vietas. Uz „dumpīgiem“ apgabaliem sūtīja soda ekspedicijas ar izmeklētiem un uzticamiem kareivjiem. 25.(12.) decembrī Valkā ieradās Orlovs ar gvardijas pulku virsniekiem un zaldātiem. Visu Latviju sadalīja rajonos, katrā apgabalā darbojās kāds virsnieks ar pietiekoši lielu kaŗa spēka daļu. Atdzīvojās baroni un viņu „zelbstšuce“, atmodās policisti, žandarmi, spiegi. Sākās riebīga un nežēlīga izrēķināšanās. Socialdemokratiskā strādnieku partija nespēja dot kaŗa spēkam organizētu pretsparu, uz to viņa nemaz nebij rīkojusies. Rīcības komitejas uz laukiem likvidējās, viņu vietā nāca vecās pagastu valdes. Soc.-dem. strādnieku partija bij spiesta atkal darboties nelegali. Partijas biedri, kas kautkā bij uzstājušies atklātībā, miliči, rīcības komitejas locekļi, aģitatori, atstāja savas dzīves vietas, glābās Rīgā, slēpās mežos. Kaŗa spēka nodaļas gāja no pagasta uz pagastu, meklēdamas revolucionarus. Ko notvēra, to nošāva. Ko nevarēja notvert, tā vietā nošāva tēvu, brāli, nodedzināja mājas, pēra, spīdzināja. Tās bija šausmu dienas. Bij pienācis laiks, kur Bistramu un Hānu vietā krita Kalniņi un Ozoliņi, tikai ne dučiem, bet simtiem.
Sodu ekspediciju darbība tikai pa daļai atspoguļojās toreizējā presē. Un tomēr – kāda šausmu aina atklājās mūsu acīm, ja lasam laikrakstos šādas vienkāršas rindiņas: Visjaunākās ziņas. No Grobiņas apriņķa. 11. februarī*) soda ekspedicija Nīcā sodījusi 9 zemniekus ar 50 un 2 ar 25 pātagas cirtieniem. Izbēgušā skolotāja Brieža mantu zaldati sadedzinājuši un nokāvuši viņa govi. Siksnēnu ciema skolotājs apcietināts un novests uz Nīcas muižu notiesāšanai. Šāvēju saimnieks nosodīts ar 3 mēnešiem cietumā vai 3000 rubļiem soda naudas tādēļ, ka viņa dēls nēsājis

*) Turpmāk mēneša dienas pēc vecā kalendara.

-85-
klāt bez atļaujas revolveri. Vakar kāda kaŗa spēka nodaļa izgājusi no Grobiņas uz Līguti. Ceļā tā apcietinājusi Durbē melderi Kazemani, 1 tirgotāju un 1 bijušo uŗadņiku par piedalīšanos nemieros. Apcietinātie novesti uz Liepāju notiesāšanai“. („Mūsu Laiks“ Nr.1. 1906.). Cits ziņojums: „Notikumi Drustos. Drustos ieradušies kazaku nodaļa oficiera un apriņķa priekšnieka vadībā. Atcelts no amata Drustu pagasta vecākais un Drustu un Gatartu pagastiem uzlikts 3000 rubļu liels naudas sods. Bez tam trīs personas uz vietas nošautas. Pērtas 40 personas. Papildus ziņo: Nošautie esot: skolotājs Šīrons, jo kāds izteicies, ka viņš glabājot proklamacijas; Vec-Auļu saimnieks Dāvus Šulmeistars, 48 g. vecs, aovainots, ka slēpjot meža brāļus, kaut gan viņa mājas atrodas tikai versti no muižas un visi liecinājuši, ka tur šaubīgas personas neesot redzējuši. Jānis Šulmeisters – iepriekšējā dēls – bijis baznīcā uzbrucējs, ar varu piespiedis ar cita zirgu to pavest. Nošautais Dāvus Šulmeistars bijis parādā Drustu muižas īpašniekam Teydhofam māju renti par iepriekšējo gadu. Šis rentes parāds sākumā atlaists tādēļ, ka Šulmeistars rudenī tam izglābis dzīvību. Bet vēlāk parāds prasīts. Pirms nošaušanas Dāvus Šulmeistars dabūjis 150 sitienus, Žanis Šulmeistars 50 sitienus“.
Stukmaņos soda ekspedicija nošāva studentu Semuri. Paņemts līdzi arī viņa vecākais brālis un māju kalps. Koknesē nošautas uz kaŗa lauku tiesas sprieduma 3 personas: saimnieks Mežsēts, stacijas puisis Kļaviņš un vēl kāds strādnieks. No Vietalvas-Odzienas. Mežā nošautas 7 personas no attālākiem pagastiem. Starp citiem no Kalsnavas pag. 2 brāļi Rudzīši, 2 Kļaviņi un kāds Ozoliņš.
Līdzīgi ziņojumi atkārtojās ar stereotipu vienlīdzību dienu no dienas katrā laikrakstu numurā. Šāva cilvēkus bez tiesas, uz kaŗa lauku tiesas sprieduma pamata, uz kaŗa tiesas lēmuma pamata,

-86-
„bēgot“ u.t.l. Nav Latvijā pagasta, kur nebūtu neviena nošautā. Ir vietas, kur šausmu inas atkārtojās ikdienas. Tādas ir Alūksne, kur rīkojās roda ekspediciju „varonis“ Krasnovs, un Koknese. Iedzīvotāju pēršana bij parasta parādība, 50, 100, 200 sitieni nebij retums, bet nonāca arī līdz 400 sitieniem. Kāds varēja izskatīties cilvēks, kas dabūjis 400 sitienus? Kāds vācu ārsts gan apgalvoja, ka zemnieki tikdaudz cirtienus izturot viegli. Vai tāds drīkstētu saukties par ārstu? Miesas soda moralisko iespaidu nav iespējams attēlot. Lielākā daļa pērto bij augsti inteliģenti un savā apkārtnē cienījami cilvēki. Soda ekspedicijām bij ciešs sakars ar muižniekiem. Muižās sastādīja sodāmo proskripcijas sarakstus; muižnieki, viņu dēli, arī freilenes, arī mācītāju dēli un meitas jāja soda ekspedicijām līdz, palīdzēja uzmeklēt tiesājamos un noskatījās eksekucijās. Varbūt viņi atrada šinīs skatos kādu baudu. Par ciešo sakaru starp muižu un soda ekspedicijām rāda, starp citu, šāds „Latvijā“ 1906. g. Nr. 163, ievietots ziņojums: „Rigaer Tageblatt“ savā 30. aug. numurā nodrukā divas vēstules, kuŗas apmainītas starp kādu muižas īpašnieku un viņa pārvaldnieku. No šīm vēstulēm gaiši redzams, kāds iespaids bijis vietējiem muižniekiem uz soda ekspediciju rīcību Baltijā. Pat ārzemēs mītot, muižas īpašnieks pa telegrafu devis aizrādījumus ko žēlot vai nežēlot, un šis aizrādījums uz mata ticis izpildīts. Katrs, kas līdz šim varbūt vē nezināja, kādēļ soda ekspedicijas pie mums rīkojās ar tādu bardzību, par kādu Iekškrievijā vis nedzirdējām ziņojot (piem. 400 sitieni pa pliku miesu), tas to tagad sapratīs.“ Cik īsti ir cietušo, to skaitu gŗūti konstatēt. 1906. g. un 1907. g. caurmērā ne mazāk kā 5 cilvēki dienā nošauti. Tā kā nošaušanas sākās jau 1905. gadā un turpinājās vēl 1909. g., tad nogalināto skaits vien sasniedz 5000 personas. Skaitam klāt notiesātos katorgā un cietumos, izsūtītos, pērtos vai citādi

-87-
spīdzinātos, aizbēgušos, vajātos, tad droši varam liecināt, ka cietuši ir trešdaļa latviešu tautas. Lai nebrīnas tāpēc bijušie vācu baroni, ka katrs latvietis, ja vien viņš atminas savas tautas ciešanas, instinktivi nīst viņus. Muižnieki panāca savu – viņi nodibināja „mieru“ Latvijā. Bet šis miers bij kapsētas miers. Par to viņi sakrāja sev naidu latviešu tautā. Pie gadiem krātās varmācību kaudzes viņi pielika vēl savas valdības pēdējo gadu ziedus. Latviešu tauta nekad neaizmirsīs, ka vācu baroni bij tie, kas viņiem uzrīdīja krievu patvaldības bendes. Soda ekspedicijām pievienojās vēl spīdzināšanas policijas iecirkņos, bet sevišķi Rīgas slepenpolicijas moku kambaŗos, slepenpolicistu Gregusa un Dāvja „muzejā“. Šausmas pārņem lasītāju, ja viņš ieskatās valsts domnieka Ozola interpelacijā 2. valsts domē. Nav iespējams uzskaitīt visas mocības, nav tas arī vajadzīgs, tikai kāds retais no tur spīdzinātiem vēl tagad ir dzīvs un tā laika notikumu liecinieks. Pievedīsim tikai vienu gadījumu, socialdemokratiskās strādnieku partijas biedra Grīniņa traģēdiju: „30. novembrī 1905. g. Rīgā tika arestēti 15 cilv. Tiem tika pievienots arī pirms viena mēneša arestētais Ferdinands Grīniņš. Pēdējais pie arestēšanas tika tik necilvēcīgi spīdzināts, ka 22 g. vecais jauneklis pārvērtās par plik-

-88-
galvainu, sakropļotu, vecu vīru. Tomēr viņa nodošanai lauku kaŗa tiesai trūka pamata un to nosūtīja uz centralcietumu. Pēc dažām dienām Grīniņu atkal atveda uz slepenpoliciju. Kas tur tika darīts ar arestētiem, ir zināms jau no avizēm (Sk. „Reč“ Nr. 49 un 52 no 1907. g.). Arestētos sita ar nagaikām, mīdīja kājām, lauza kaulus, rāva laukā matus, plēsa nagus, dzēsa kvēlošus papirosus un cigarus pie kailas miesas, spieda dzimuma organus, bet pie Grīniņa, kā pie sisstūrgalvīgākā, laida vaļā kādu specialu spīdzināšanas paņēmienu. Viņu nogāza uz sola, piesēja klāt, uzlika tam šķērsu pāri dēli, un divi policisti šūpojās uz tā, lauzdami Grīniņam mugurkaulu. Tādā ceļā izspiežot atzīšanos un liecības, desmit cilvēki uz lauka kaŗa tiesas sprieduma pamata tika 8. dec. nošauti Rīgas smilšu kalnos, netālu no centrālcietuma. Bet no Grīniņa nekāda atzīšanās nozieguma izdarīšanā nebij izdabūta un viņš kopā ar Sniķeri tika notiesāts 15 g. ilgā katorgā. Lai noslēptu zvēriskās spīdzināšanas pēdas, Grīniņš un Sniķers tika nosūtīti uz Koknesi, lai tos tur „bēgot“ nošautu, kas arī tika izdarīts 27. dec. 1906. gadā.“
Blakus šīm spīdzināšanām, soda ekspedicijām, lauku kaŗa tiesām, attīstījās kaŗa tiesu darbība. Gandrīz katru dienu dzirdēja par nāves spriedumiem. Nav iespējams te uzskaitīt visus spriedumus un tiesāšanas. Varbūt mūsu Latvijas vēstures pētīšanas biedrība un „Biedrība 1905-ais gads“, kas krāj šos materialus, nāks kādreiz klajā ar savu pētījumu rezultatiem.
Arī province nesa smagus upurus. Talsu revolucijas prāvā tika apvainoti 30 cilvēķi, no tiem 7 notiesāti uz nāvi, 15 piespriesta katorga vai cietums. 19. dec. 1906. g. sākās Tukuma revolucijas prāva. Tiesai nodoti bij 77 cilvēki, liecinieku 400, aizstāvju 24. Spriedumu pasludināja 5. febr. 17 notiesāti uz nāvi, 12 attaisnoti, citiem ilgāks vai īsāks katorgas vai cietuma sods. Tukuma lietu iz-

-89-
tiesāja vēl otru reizi 1909. g. 10. febr. 1907. g. iztiesāja Vec-Auces revolucijas prāvu. Notiesāja uz nāvi 5 un 19 katorgā vai cietumā.
Taī pašā gadā iztiesāja Kuldīgas nemieru prāvu un no 33 apsūdzētiem uz nāvi notiesāja 9, katorgā un cietumā 12. Maijā 1908. g. iztiesāja Aizputes prāvu. Uz nāvi notiesāja 4, to starpā veterinārārstu Herteli.
Vēl būtu minamas Jelgavas apriņķa, Rūjienas, Dundagas un daudzas citas atsevišķu apgabalu prāvas. Jelgavas skolēnu organizacijas, Liepājas drāšu fabr. u.c. 1905. g. revolucijas prāvu iztiesāšana vilkās vēl tālu 1909. gadā.
Protams, ka šinī asiņu dejā nevarēja palikt mierā arī revolucionari. 1906. gadā vēl arvienu pacēlās jautājums par to, vai revolucija iet uz priekšu, vai atpakaļ. Daudzi revolucionarās kustības darbinieki bij palikuši nelegali, slapstījās mežos vai dzīvoja Rīgā. Redzot reakcijas trakošanu, mēģināja dot kādu pretsparu. 3. janvarī, Avotu ielā, tika nogalināti 3 notiesātie, 16. janvarī tika aplaupīta Rīgas-Orlas dzelzceļa kase, 17. janvarī notika uzbrukums slepenpolcijai un atsvabināti pieci arestētie. Atsevišķas sadursmes, uzbrukumi policistiem, muižniekiem vēl atkārtojās visu 1906. gadu. Uz laukiem demolēja degvīna noliktavas, šāva spiegus, policistus, pašvaldību ierēdņus, skrīverus un pagasta vecākos, kas bij izrādījušies sevišķi cītīgi revolucionaru vajāšanā. Brīvības dienās partijas vadība bij pūlējusies ievadīt revolucionaro kustību tādā gultnē, lai tā, kā plaša masu kustība, izietu uz lielu vispārēju mērķi – lai gāztu patvaldību un tās vietā nodibinātu demokratisku republiku. Tāda mērķa sasniegšanai vajadzēja nostiprināt demokratiski radītās iestādes. Vajadzēja reizē gāzt veco un celt jauno. Ja uzaicināja likvidēt pagastu un pilsētu valdes, tad reizē uzaicināja dibināt rīcības komi-

-90-
tejas. Ja boikotēja policiju, tad tās vietā nodibināja tautas miliciju. Visur pūlējās audzināt iedzīvotājos pašdarbību. Nekur partija neiecēla komisarus, kas rīkotos diktatoriski – taisni otrādi – visur sasauca pašus iedzīvotājus un lika priekšā pašiem izvēlēt nepieciešamos vadītājus un rīkotājus. Pat instrukcijas savai darbībai katra organizacija pati izstrādāja un apstiprināja savās pilnās sapulcēs. Rīcības komiteju darbības apjoms un plans bij noteikts pašvaldību delegatu kongresā, skolotāju darbības programmu noteica skolotāju kongress, arodbiedrību normalstatutus pieņēma arodbiedrību delegati, tautas miliči izstrādāja savus statutus tautas miliču apspriedē. Soc.-dem. labprāt atbalstīja arī citu šķiru organizēšanos – veicināja namsainieku, tirdzinieku, dažādu biedrību un taml. kopsapulces, ja tās organizējās uz demokratiskiem pamatiem. Iedzīvotāju kopdarbību, pašdarbību, kopēju savu interešu aizstāvēšanu, tā tad demokratiju visplašākā nozīmē partija sekmēja visiem spēkiem. Tas nebij vienīgais ceļš, kā parādīt jaunās iekārtas labās puses. Ja jaunnodibinātās iestādes būtu paguvušas darboties ilgāku laiku, maz ticams, vai tad būtu tik viegli gŗaut jauno kārtību un atjaunot veco, kā tas notika 1906. g. janvarī. Krievijas valdība, ievezdama zemē kaŗa stāvokli un ieceldama ģeneralgubernatorus ar oti plašām pilnvarām katrā apgabalā, bij galīgi sadrumstalojusi savu valsti. Varēja notikt pat, ka ar varu dibinātā krievu valsts sadalās savās sastāvdaļās. mazākais Baltijas vācieši 1906. g. sākumā nopietni apsprieda jautājumu par senā landtaga pilnīgu atjaunošanu ar visām tiesībām un priekšrocībām. Ja šīs senās tiesības patiesi atjaunotu, tad tas nozīmētu Baltijas nostādīšanu gandrīz neatkarīgai Somijai līdzīgā stāvoklī. Socialdemokratiem nebūtu nekas arī pret landtagu, ja vien to atjaunotu uz demokratisku vēlēšanu pamata., jo tad jau tā būtu apgabala

-91-
saeima, ko soc.-dem. prasīja no savas partijas pirmā kongresa laikiem.
Soda ekspedicijas un krievu valdības ultra realcionarā politika izbeidza visus planus. Brīvības dienās socialdemokrati bij uzbrukuma stāvoklī, tagad vajadzēja mainīt fronti un no uzbrukuma pāriet uz aizsargāšanos. Janvaŗa dienās partijas centrā attīstījās ļoti drudžaina darbība. 9. janvari 1906. g. varēja vēl svinēt ar darba pārtraukšanu, tomēr ģeneralstreiku izvest nevarēja un par to, kā cīņas līdzekli vispār, tuvākā nākotnē nevarēja vairs sapņot. Daži biedri cerēja uz Krievijas valsts kases bankrotu, valutas sabrukumu un nemieriem, kas ar to saistītas. Citi cerēja uz valsts domi, kā vienīgo revolucijas ieguvumu. Liela daļa biedru gribēja patvaldības bruņotam spēkam stādīt pretī revolucijas bruņotu spēku, dibināt kaŗa un kaujas organizacijas un vest nemitīgu partizaņu cīņu, uzbrūkot un dezorganizējot patvaldības iestādes un neļaujot dzīvei ieiet normālās sliedēs līdz tam laikam, kamēr nebūs panākta Satversmes Sapulces sasaukšana. Partijai šis teroristiskais virziens darīja vislielākās rupes. Revolucijas darbiniekus, kas bij izrauti no normālās dzīves, varēja šķirot divās grupās. Rīcību komiteju locekļi, sapulču runātāji, organizaciju vadītāji, kas uzstājušies atklātībā un kuŗus vajāja soda ekspedicijas un tiesāja, turpināja darboties nelegali kā propagandisti un aģitatori, un kad zeme palika pārāk karsta zem kājām – tie emigrēja uz ārzemēm. Dažiem no tiem palaimējās izvairīties no sodu ekspedicijām, dzīvojot nelegali un iestājoties normalākiem laikiem, tie legalizējās, vai izciešot piespriestos sodus, tie atgriezās agrākā dzīvē. Gŗūtāk gāja tiem, kas bij iejaukti smagākos nodarījumos. Toz uskatīja par partijas aktiviem kaŗa vīriem, soda ekspedicijas un kaŗa tiesas tos sodīja ar nāvi, bet arī parastās tiesās tiem draudēja, mazākais, katorgas sods. Lielākā daļa no tiem nemaz nebij soc.-dem. partijas

-92-
biedru. Organizētie biedri drīz atrada savas organizacijas, stājās partijas rīcībā, daži aizceļoja, citi legalizējās, citi krita kā partijas kaŗa organizacijas locekļi atklātā un godīgā cīņā par strādnieku šķiru. Šos biedrus, kā piemēram Jēpi-Dubelšteinu – nevar citādi pieminēt, kā ar dziļu godbijību.
Daudz ļaunākā stāvoklī nonāca bijušie miliči, kas slapstījās mežos, nodibināja t.s. mežu brāļu pulciņus un rīkojās pilnīgi bez kādas organizacijas un sabiedrības kontroles. Pat Rīgā bij tādas grupas, kas darbojās „uz savu roku“. Lauku organizacijas, piemēram, Malienas, Liepājas u.c., pabalstīja meža brāļus, mēģināja tos saorganizēt un nostādīt zem savas kontroles. Arī paši mežu brāļi centās nodibināt savu organizaciju un padoties partijas rīkojumiem. Tomēr tos kaut cik saorganizēt nebij iespējams.
Dzīvodami trūkumā un bez pajumtes, vienmēr vajāti, nenodrošināti ar uzturas līdzekļiem, atrauti no sabiedrības, meža brāļi bieži bij spiesti ķerties pie privata īpašuma konfiskacijām, daudz reiz savām personīgām vajadzībām, aplaupot krogus, degvīna pārdotavas, vai arī no vietējiem turīgiem iedzīvotājiem izlūdzoties vai izspiežot naudu personīgām vajadzībām. Vispār iedzīvotāju līdzjūtība meža brāļiem bij liela un gandrīz katrs turēja par svētu pienākumu tiem līdzēt ar pārtiku, apģērbu, arī patvērumu. Vienīgi tāpēc arī tiem bij iespējams ilgi slapstīties no pastāvīgi dežurējošām jātnieku patruļām.
Meža brāļi nereti rīkojās partijas vārdā, lai gan nebij neviens viņus uz to pilnvarojis. Uz viņu darbiem neganti reaģēja soda ekspedicijas. Tā uz meža brāļu rīcības dēļ gāja bojā trīs partijas biedri. Meža brāļu darbība palika ar katru dienu kaitīgāka ir partijai, ir pašai revolucijas idejai. Lauku organizacijas viena pēc otras nolēma likvidēt visus šos meža brāļus, gādājot tiem iespēju aiz-

-93-
braukt, vai legalizeties. Kas nepadevās – to uzskatīja par vienkāršu laupītāju.
Lielas grūtības partijai darīja arī dažas organizacijas uz laukiem un pilsētās, kas nodarbojās pārāk plaši ar „ieroču žvadzināšanu“. Brīvību dienās, kad centra kontrole nebij iespējama, katra organizacija darbojās pilnīgi patstāvīgi, tikai sazinoties ar centru un ņemot vērā vispārējās direktivas. Tagad, kad darbība, vispārējai reakcijai iestājoties, stipri sašaurinājās un vajadzēja atkal ciešāki slēgties rindās, dažas organizacijas vēl arvienu gribēja darboties pilnīgi neatkarīgi. Jelgavas organizacija pirmā cīņas karstumā izdeva tādus „Obligatoriskus noteikumus Kurzemes iedzīvotājiem“, ko neviens nevarēja un negribēja pildīt, nedz arī pati komiteja zināja, kā tos varētu izpildīt. Uzsaukumā bieži atkārtojās vārdi: „sist nost!“ „Mums jāuzbrūk patvaldības kalpiem, kur vien tas ir iespējams. Mums jāved partizaņu cīņa visplašākos apmēros. Vagonus sadedzināt. Tiltus izārdīt“ u.t.t. Šo uzsaukumu pārlasot, jādomā, ka tas ir galīgi nepiedzīvojušu jaunekļu, vai provokatoru darbs. Lauku organizaciju centrs rīkojās daudz apdomīgāki. „Biedri! No piedzīvojumiem mēs zinām, ka vienīgi ar varu spēsim ņemt to, kas mums ir nepieciešams. Tādēļ līdzās organizēšanai lai iet tautas bruņošanās. Nav tālu tā diena, kad no jauna – un šoreiz visā Krievijā – tauta sadursies ar veco asiņaino cara valdību…“ Centralā Komiteja aicināja atkal slēgties rindās, organizēties nelegalos pulciņos, pamazām atsvabināties no šaubīgiem biedriem, kas tikai brīvības momentā pievienojušies partijai, tos izslēdzot un novadot viņu partijas darbību atkal stingri konspirativā gultnē, kā tas bij pirms brīvības dienām. Tas tomēr nebij viegli, jo daudzi jaunpienākuši biedri jau tagad zināja par daudz, kāpēc vajadzēja visu organizacijas uzbūvi mazliet pārveidot, mainot personas, konspirativos dzīvokļus, pieņemtos vārdus un taml.

-94-
Uz nelegalu darbību bij spiesta pāriet arī partijas prese. „Dienas Lapu“, kas bij Rīgas organizaciju vadošais organs, brīvības dienās (no 19. okt. 1905. g.), slēdza uz ģeneralgubernatora rīkojumu decembra vidū, „Pēterburgas Latviettis“ izturēja līdz 1906. g. 1. janv., tad to arī slēdza. Dibināt citus legalus preses organus nebij nekādi iespējams, tāpēc ar 7. martu 1906. g. sāka atkal nelegali iznākt „Cīņa“, kas pa legalās darbības laiku neiznāca. „Cīņa“ iznāca atkal kārtīgi katru nedēļu līdz septembrim 1906. g., kad notika pirmais lielākais iekritums. Iznāca arī legali teorētiski izdevumi: „Nākotne“, „Karogs“, „Pūrs“, „Jaunais Pūrs“, „Sieks“, „Vācele“, „Ciba“.
Ko nevarēja paveikt brīvības dienās, to mēģināja tagad, asā reakcijas un soda ekspediciju laikā: apvienot visu soc.-dem. organizaciju darbību. Apvienošanās jautājums bij palicis aktivs arī krievu biedros, jo pēc apvienošanās prasīja krievu strādnieku organizacijas. Krievu partijas biedri – lielinieki bij pacēluši jautājumu par visu revolucionaro socialistisko organizaciju darbības apvienošanu. Janvarī 1906. g. saaicināja visu revolucionaro organizaciju apspriedi. Šinī apspriedē piedalījās no socialdemokratiskām organizacijām Krievijas soc.-dem. strādnieku partija, Polijas socialdemokratija, Latv. soc.-dem. strādnieku partija. Vajadzēja piedalīties arī „Bundam“, bet tā pārstāvji nemaz nebij ieradušies. Tālāk šinī konferencē vēl piedalījās Somijas aktivisti un „sarkanā gvarde“, socialisti-revolucionari, armeņu drošakisti. Visiem bij nopietna griba apvienoties uz kopēu darbību un radīt kopēju centru. Tomēr latviešu socialdemokrati uz tādu apvienošanos nevarēja ieiet, bij jāzin, vispirms, ar ko apvienojas. Viņi prasīja, lai katra partija dotu ziņojumu par savu līdzšinējo darbību. Uz to negribēja ieiet citas revolucionarās organizacijas. Tad latvieši lika priekšā apvienot darbību tikai atsevišķos uzdevumos. Apvienošanās

-95-
nebij iespējama, kas arī bij saprotams, jo nevarēja sajūgt kopā organizacijas ar tik dažādiem centieniem un dažkārt pilnīgi pretēju taktiku. Tomēr šai konferencei bij tā nozīme, ka iesākās tiešas sarunas ar krieviem par socialdemokratisko partiju darbības pilnīgu apvienošanu pie mums Latvijā. Šīm sarunām bij panākumi un tiklab latviešu, tā arī krievu un „Bunda“ organizacijas sāka nopietni apspriest apvienošanās jautājumu.
Tuvojās valsts domes vēlēšanas, kuŗas sanākšana bij nolikta 27. aprilī 1906. g. Partijas aprindās jau no paša sākuma pacēlās jautājums par piedalīšanos vēlēšanās. „Cīņas“ redakcija savā 28. numurā atsaucās uz 20. februara manifestu, kuŗā bij izsludināts vēlēšanu termiņš, ar rakstu „Tētiņš dzemdē“. Šaī rakstā bij aizrādīts, ka nevar piedalīties tāda pašvaldības organa vēlēšanā, kas cēlies caur „cara tētiņa“ žēlastību, pie tam tik sakropļotā veidā. Nākošā numurā parādās tiešs aicinājums boikotēt valsts domes vēlēšanas, jo 1) piedalīšanās domes vēlēšanās būtu piekāpšanās patvaldības priekšā un nozīmētu revolucionarās cīņas izbeigšanos, 2) tagadējais stāvoklis prasa revolucijas tuvināšanu un jātaisa tiešs lēciens no verdzības brīvībā, jo revolucija nav vēl uzvarēta, nav vēl apspiesta, 3) patvaldībai dome ir vajadzīga ārējā aizņēmuma dēļ, jo bez aizņēmuma tuvojas valsts bankrots, bet aizdevumu izsniedz ārzemju kapitalisti tikai tādā gadījumā, ja tas ir tautas pārstāvju sankcionēts, 4) domes vēlēšanas pie patreizējā stāvokļa nav iespējams izmantot arī aģitacijai, jo vēlētāju sapulcēs runas brīvību tikpat kā nav. „Katram, kas ir par politisku brīvību visai tautai, jāpiekrīt uzsaukumam: aktivi, vai vismaz pasivi boikotēt domes vēlēšanas, tas ir izjaukt domi, bet ja tas nav iespējams, tad vismaz neparakstīt šīs domes lēmumus“.
Domes vēlēšanas izjaukt tomēr nebij iespējams, viņas notika, tikai uz domi aizgāja reakcionaro

-96-
pilsoņu pārstāvji. Rīgas strādnieki spīdoši izmantoja vēlēšanas, nepiedalīdamies viņās un sapulcēs aizrādot uz tādas domes nederīgumu.
Pirmā maijā 1906. g. streikoja gandrīz visas Rīgas fabrikas. Arī daudzi veikali bij cieti un važoņi neparādījās uz ielām. 1. maijā partija izdeva specialu 1. maija avizi, kas lieliski sajūsmināja strādniekus šinī drūmā brīdī, kad visapkārt trakoja žandarmu un kazaku bari.
Martā 1906. g. notika Latviešu soc.-dem. strādnieku partijas konference, lai sagatavotu un iepriekš apspriestu jautājumus, kas liekami priekšā nākošam kārtējam partijas kongresam. Konferencē piedalījās arī „Bunda“ pārstāvji. Šī bij pirmā konference asiņainās reakcijas laikā un viņai nācās izspriest ļoti svarīgus jautājumus par partijas turpmāko darbību.
Konferences lēmumi:
1. „Censties visiem spēkiem apvienoties ar visām citām Krievijas tautiskām soc.-dem. organizacijām vienā vienīgā Viskrievijas socialdemokratiskā strādnieku partijā ar kopēju programmu un kopēju cīņas taktiku“, pie kam ir tālākos punktos doti norādījumi, kā to varē†u izdarīt.
2. „Demokratiskais princips ievedams visās partijas iestādēs“, tikai kur konspiracijas dēļ tiešas vēlēšanas nav izdarāmas, tur konference ieteic izvest pakāpeniskas vēlēšanas.
3. „Tagadējā dome ir riebīgs tautas priekšstāvības viltojums“, ja viņa arī izvestu demokratiskas reformas, tās būtu tikai aiz bailēm no revolucijas, „vienīgā izeja no tagadējās anarķijas ir Satversmes Sapulces sanākšana uz vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas balsošanas pamatiem.“
4. „Joprojām jāpropagandē proletariatam un plašām tautas masām bruņotās sacelšanās

-97-
nepieciešamība“ un „jāved enerģiska propaganda zaldatos.“
5. „Partijas pienākums ir – ne tik vien veicināt tautas masu un apzinīga proletariata apbruņošanos, bet arī gādāt par bruņotās sacelšanās technisku organizēšanu, kādā nolūkā jādibina pie komitejām techniskās komisijas zem partijas iestāžu ciešas kontroles.“
6. „Aģitacija un propaganda starp zaldatiem ir vedama visiem spēkiem un pieturoties stingri pie socialdemokratijas principiem.“
7. „Nekāda kopdarbība ar liberalo buržuaziju nav pielaižama.“ „Pabalstīt tikai tādas partijas, kuŗas tagadējā buržuazijas revolucijā ir revolucionaras līdz galam, tas ir, kuŗas atzīst, ka tautas brīvība tiks nodrošināta ne caur pastāvošās valsts formas pārveidošanu, bet caur viņas gāšanu un kuŗu programmās stāv Satversmes Sapulce, ievēlēta uz vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas balsošanas pamata, un demokratiska republika.“
8. „Uz laukiem vēl vairāk, kā līdz šim, uzsvērt partijas šķiras raksturu.“
9. „Par „konfiskaciju“ ir trīs rezoluciju projekti, no kuŗiem neviens nedabū balsu vairāķumu. Pirmais projekts atzīst par iespējamu konfiscēt bez valsts un pašvaldību īpašumiem arī privātīpašumu, „sākot no parazitiskām muižnieciskām un lielkapitalistiskām aprindām u.t.t. uz apakšu“. Otrs projekts „ka arī no partijas puses tiek konfiscēts patvaldības un viņas tiešo pabalstītāju privatais īpašums revolucijas vajadzībām“. Trešais projekts: „Konference atzīst kroņa kapitalu konfiscēšanu revolucionariem nolūkiem par pielaižamu, pie kam

-98-
šādai konfiscēšanai jānotiek zem partijas organizaciju stingras kontroles“.
Zīmīgi priekš toreizējā momenta ir tas, ka taisni šīs rezolūcijas par konfiskācijām aizņēma konferences debatēs visvairāk laika un ap viņām norisinājās viskarstākās debates.
Tūlīt pēc šīs konferences notika krievu socialdemokratu apvienojošais kongress Stokholmā. Šinī kongresā bij liela izrunāšanās starp lieliniekiem un maziniekiem. Kongresā vairākums bij maziniekiem un kongresa lēmumi pieņemti mazinieciskā garā. Uz šo kongresu nobrauca arī latviešu soc.-dem. strādnieku partijas delegati Ozols, Buševics un Dermans. Viņi tur sastādīja līgumu ar krievu biedriem par atsevišķu partiju apvienošanos. „Apvienoties par katru cenu“ gribēja arī krievu biedri.
Cik lielu svaru krievi lika uz apvienotu partiju, redzams no viņu Stokholmas kongresa paziņojuma: „Vissvarīgākā nozīme tomēr ir jau pašā kongresā notikušai apvienošanai ar Polijas karaļvalsts un Lietuvas socialdemokratiju un apvienošanās projektu izstrādāšana priekš Latviešu soc.-dem. strādnieku partijas un „Bunda“. Var droši cerēt, ka šie projekti tiks no attiecīgām organizacijām apstiprināti un tad visdažādo tautu proletariats no vienas Krievijas malas līdz otrai sakusīs vienā spēcīgā, organizētā armijā… Lai zeļ sasniegtā vienība, lai droši uzplaukst visas apvienotās partijas plašā darbība. Lai dzīvo tautu apvienotāja – socialdemokratija.“
Krievi vispār lietoja runās un rakstos skaļas frāzes. Arī šoreiz apvienošanās nozīme nebij tik liela, kā to bij iedomājušies. Paši krievi vismazāk bija sagatavoti, lai varē†u kaut cik ierobežot savas anarķistiskās un separatās tieksmes. Latvieši, turpreti, apvienošanās jautājumu ņēma ļoti nopietni un pārsprieda to savas partijas trešā kongresā.

-99-
Latvijas socialdemokratiskās strādnieku partijas trešais kongress

Julija vidū (19.-20. jul. j. st.) notika Latv. soc.-dem. strādnieku partijas trešais kongress. Kongresa dienas kārtības projekts bij izsludināts „Cīņas“ 35. numurā:
1. Ziņojumi.
2. Apvienošanās ar Krievijas soc.-dem. strādnieku partiju. Specialstatuti.
3. Taktika:
a) pret domi;
b) pret arodnieciskām biedrībām;
c) partizaņu cīņa;
d) bruņota sacelšanās;
e) bezdarba strādnieku jautājums;
f) agrarjautājums un attiecības pret zemniekiem.
4. Organizacija:
a) Latv. soc.-dem. organizaciju uzbūve;
b) Latv. soc.-dem. centralās iestādes un viņu attiecības pret Krievijas soc.-dem. centralām iestādēm.
5. Attiecības pret „Bundu“ un citām vietējām nacionalām strādnieku organizacijām (leišu, igauņu biedriem).
6. Partijas literatura.
7. Budžets.
8. Vēlēšanas.
Svarīgākie šī kongresa dienas kārtības punkti bij jau apskatīti pavasara konferencē un tos vajadzēja tikai pieņemt vai atraidīt. Partijas dzīvē šim kongresam bij ārkārtēja nozīme: viņš bij pēdējais atsevišķas Latv. soc.-dem. strādnieku partijas un pirmais ar krievu un citām partijām sakausētās Latvijas socialdemokratijas kongress. Kongress sanāca tādā brīdī, kad revolucijas uzplūdu laikmets jau bij beidzies un bij sākušies atplūdi. No partijas aizgāja visi sīkpilsoniskie elementi,

-100-
personīgi sabaidīti no soda ekspediciju darbības. Zemnieki bez tam bij arī daudz ko sasnieguši: pirmkārt, lielkungu laiki Latvijā bij izbeigušies, jo muižnieki savus īpašumus pārdeva vai izrentēja, un ja arī saimniekoja paši, tad ar pārvaldniekiem, un uz laukiem labprāt nerādījās; bet, otrkārt – zemnieki arī personīgi bij mantojuši – valdība atlaida visus zemes izpirkšanas parādus kroņa muižās. Lauku kalpi vispār pēc represijām bij gŗūti organizējami. Vienīgi fabriku strādnieki palika uzticīgi revolūcijai. Bet arī tiem bij jāmaina cīņas taktika un jāparedz ilgstoša cīņa, kas varēja vilties vēl gadiem. Bet reakcijas trakošana nemitējās. No dzīves sliedēm izmestie biedri radīja sev ilūzijas, ka revolucija vēl nav beigusies un tie ar varu gribēja uzturēt un tālāk virzīt revolūciju.
Kongresa delegatu starpā bij liels skaits tādu, kas novērtēja tekošo momentu pārāk optimistiski. Viņi piegrieza ļoti lielu vērību visādām techniskām komisijām un tautas sagatavošanai uz bruņotu sacelšanos. Daži pārmeta Centralai Komitejai, ka tā ļoti daudz naudas izdevusi literaturai, bet nav gādājusi pietiekoši daudz ieroču. Bet partijas Centralā Komiteja nebūt nebij vainojama. Patiesībā bruņota sacelšanās tanī laikā stāvēja daudz tālāk nekā gadu iepriekš. „Partizaņu cīņa“ deva mazus panākumus. Ja atskaita kaujas organizacijas spīdoši izvesto apcietināto atsvabināšanu no slepenpolicijas 17. janvarī 1906. g., citu sevišķu panākumu šai cīņai nebij, bet zaudējumi bij smagi – ir cilvēku, ir naudas upuri. Provokacijas, nodevība, dezorganizacija ieviesās pašā K.O. un pie visa tā – partija sāka zaudēt savu iespaidu plašākās iedzīvotāju masās. J.Ozols savā rakstā „Īsa Latv. soc.-dem. strādnieku partijas vēsture“ par šo jautājumu izsakās: „Socialdemokratiskai organizacijai nav iespējams uztuŗēt pastāvīgu kaŗa spēku, technisku komisiju vai miliču veidā, kuŗi grib quasi izpildīt

-101-
revolucionarās tautas vietu vai pretendēt uz revolucijas vadoņu lomu bruņotas sacelšanās gadījumā. Tā partijai rodas pārāk daudz komandieru, kuŗiem trūkst ko komandē†. Jo reakcijai plosoties gŗūti piedabūt biedrus pie kārtīgas sapulču apmeklēšanas.“ Partijas biedru skaits junijā 1906. g. bij vēl ļoti liels – 13.000 biedri. Bet ka arī te bij sākusies zināma dezorganizacija – redzams no tā, ka 1905. g., kad organizacijā skaitījās ap 6000 biedru, no biedru naudām Centralās Komitejas kasē ienācis 775 rubļi 23 kap., bet 1906. g., pie lielā biedru skaita 140 rbļ. 90 kap. Organizacijas ienākumi, bez ārzemju pabalstiem, ko lietoja specialām vajadzībām, 13 mēnešos (1. jun. 1905. g. līdz 1. jul. 1906. g. v.st.) bij 24411 rubļi 11 kap. Vislielākos izdevumu bij prasījuši 1906. g. janvarī pabalsti biedru „izbraukšanai“ uz ārzemēm, literaturas izdošana, transporti, tad algotu profesionalu uzturēšana, ceļu izdevumi u.c. Lielais budžets bij tik laimīgi izsaimniekots, ka partijas Centralās Komitejas kasē uz 1. juliju 1906. g. atradās vēl tikai 66 kapeikas. Partijas Sarkanā Krusta kasē gan atradās 2004 rubļi 54 kap. Sarkanais Krusts bij pabalstījis pavisam 1003 arestētus, 15 izsūtītus, 15 ievainotus, 84 emigrējušus, 5 kritušo ģimenes. Literaturas partijas slepenā drukātavā bij iespiestas 2.177.700 lappuses. Legali izdoti 15 eks. „Peterburgas Latvietis“ un 150.000 eks. dziesmas, tāpat daudz citas legalas literaturas. „Cīņa“ iznāca ik nedeļas 12.000 eksemplaros. Ar kases pārskata pieņemšanu izbeidzās Latviešu soc.-dem. strādnieku partija, kas kā organizacija bij pastāvējusi divus gadus. Neskatoties uz daudziem pārmetumiem, ko nācās dzirdēt Centralai Komitejai šinī likvidacijas kongresā, viņa varēja atskatīties uz slavas pilnu pagātni. Viņa bij ar cieņu piedzīvojusi revolucijas uzplūdus, vadījusi pašu revoluciju, tagad beidza darbību revolucijas atplūdu laikmetā. Nebij organizacijas vaina, ka revolucija bij zaudējusi.

-102-
Partija bij uzglabājusi savu vienību, atsaukusies uz visiem svarīgākiem dienas jautājumiem, vadījusi visnopietnāko cīņu, kāda vien iedomājama.

Latvijas socialdemokratijas pirmais kongress

Pēc tam, kad Latv. soc.-dem. strādnieku partijas apvienošanās ar krievu un citām nacionali socialistiskām organizacijām bij izšķirta, tie paši delegati stājās pie Latvijas socialdemokratijas statutu pieņemšanas. Svarīgais 1. pants, kas kādreiz sacēla lielus putekļus krievu organizacijās, Latv. soc.-dem. partijas statutos palika vecā redakcijā: „Partijas biedri tiek skaitīts katrs, kas atzīst partijas programu, pabalsta partiju materialiem līdzekļiem un pieder pie kādas no partijas organizacijām.“ Tālāko pantu saturs bij sekojošs: „Visas partijas organizacijas tiek būvētas pēc demokratiska centralisma principa“. 3. p. „Visas partijas organizacijas ir autonomas savās iekšējās darīšanās. Katrai apstiprinātai partijas organizacijai ir tiesība izdot savā vārdā partijas literaturu.“ § 11. „Latvijas socialdemokratijas augstākā iestāde ir partijas kongress, kuŗu izvēl visi Latv. soc.-dem. locekļi, pa vienam pārstāvim no katriem 500 biedriem“. „Kongresu sasauc ne retāk kā reizi gādā (§ 12.). Centralo komiteju izvēl kongress (§ 13.). Centralā komiteja sūta 1 delegatu Krievijas soc.-dem. strādnieku partijas Centralā komitejā (§ 14.). Par darbības rajonu statutos atsevišķi nekas nav teikts, uz to var zīmēties tikai § 13.: „Latv. soc.-dem. kongress izvēl Latv. soc.-dem. centralo komiteju, kas vada visu partijas darbību Latvijā“. Ar šiem statutiem bij izbeigts jautajums par autonomiju, vai federaciju“, Latv. socialdemokratija skaitījās Krievijas partijas sastāvdaļa. Atkrita arī jautājums par attiecībām pret citām partijām, jo tām

-103-
bij jāieplūst vispārējā Latvijas organizacijā. Tās varēja organizēties atsevišķos pulciņos vai rajonos (§§ 7. un 8.). Viens svarīgs pants – par to, cik tālu īsti var iet atsevišķu organizaciju patstāvība un cik tālu Latvijas soc.-dem. ir spiesta padoties krievu partijas Centraās Komitejas taktikai – palika neizlemts.
11. augustā Latvijas Socialdemokratijas Centralā Komiteja izlaida manifestu, kuŗā ziņoja par partijas pārorganizēšanos. Manifestā aizrādīts, ka Latv. soc.-dem. strādnieku partija vienmēr turējusi acīs Kara Marksa vārdus „Visu zemju proletarieši, savienojaties!“, ka bijuši dažādi apstākļi, kas Krievijā šo apvienošanos traucējuši. Manifestā ir šādi zīmīgi vārdi: „Vienotas taktikas izspriešanā, kāda Krievijas socialdemokratijā nav panākta, Latvijas socialdemokratijai piederēs svarīgs vārds nākošā vispārējā partijas kongresā. Latvijas socialdemokratija savos uzskatos uz soc.-dem. taktiku ir solidara ar savu priekšteci, bijušo Latviešu soc.-dem. strādnieku partiju. Latvijas soc.-dem. no apvienības cer gūt jaunus spēkus. Viņa darbos parādīs, ka apvienošanās nav viņai tikai tukša skaņa… Pāriedama uz demokratisko principu pie tagadējiem patvaldības tumšo spēku spaidiem, viņa vienkārt cer no plašo biedru pulka ciešākas saistīšanās ar vadošiem centriem gūt jaunu spēku cīņā, un otrkārt, gaiši pierāda, ka viņa jūtas pietiekoši stipra pāriet uz šādu organizacijas pārbūvi, neraugoties uz visiem spaidiem. Lai sadrebas patvaldības briesmoņu pulki! Uz vienotu cīņu, biedri!“
Latvijas socialdemokratija cerēja no sadarbības ar krieviem gūt jaunus spēkus. Patiesībā viņa ar šo apvienošanos ienesa savā organizacijā krievu partijas organizatorisko naida bacili: lielinieku un mazinieku strīdus. Taktikas jautājumos abi šie virzieni nevarēja atrast kopēju liniju un viņu apvienošanās patiesībā bij tikai ārēja. Arī Latvijas soc.-demokratijā bij iemests strīdus ābols. Ma-

-104-
zinieciskā krievu Centralā Komiteja aicināja atbalstīt domi, kuŗas vēlēšanas Latviešu soc.-dem. strādnieku partija bij boikotējusi, bet mazinieki bij piedalījušies vēlēšanās, nodibinot pat atsevišķu frakciju no 19 domniekiem. Šo domi gan taisni Latvijas socialdemokratijas dibināšanas laikā padzina. Arī Latvijas socialdemokratijā jau pirmajā kongresā sāka parādīties tīri lielinieciskais virziens (Lencmans, Endrups, Maija Eliass) jautājumā par kaŗa organizacijām un techniskām komitejām, pieprasot šo organizaciju pilnīgu neatkarību. Kongress tomēr palika pie vecās taktikas (Ozols, Buševics un viņiem līdz Stučka, Roziņš, Šulcs). Bet V.Dermanis un viņam līdzi vēl divi biedri toreiz uzstājās ar tīri maziniecisku domes balstīšanas taktiku.
Pēc statutu pieņemšanas un tekošo jautājumu izbeigšanas kongress ievēlēja jaunu Centralo Komiteju (Ozols, Roziņš, Stučka, Eliass). Šinī Centralā Komitejā, cik ir izdevies noskaidrot, ir darbojušies arī vēl Lencmanis, Endrups, Šulcs, Tiesnieks, Vitte. Pašā kongresa darbībā iznāca mazs sarežģījums. Kongress sapilcējās Majoros, Krisona vasarnicā. Nejauši ieradās policija kontrolēt iedzīvotāju sarakstus. Dalībnieki metās bēģt, dažs pat bez galvas segas. Te arestēja un turēja vairāk mēnešus cietumā biedreni Bertu Vesmani, kas tur skaitījās dzīvokļa saimniece. Rīgā kongresa dalībnieki atrada drošu sapulces vietu – mācītāja Š. dzīvoklī, kur arī izbeidza izspriest visus degošos jautājumus.
Latvijas socialdemokratija uzsāka savu darbību ļoti smagā, gŗūtā brīdī. Vispirms tai jālikvidē uzbrukuma sekas un jājoorganizē jaunas cīņas pret patvaldību, bij jānodarbojas ar partiju graujošajiem iekšējiem strīdiem un dažādu patmīļu demagoģiju. Taisni pirmā kongresā jau sākās demagoģiska strādnieku rīdīšana pret „inteliģentiem“, kas nāvēja cīņas un darba prieku. Tomēr partijai un so-

-105-
cialdemokratiskam pasaules uzskatam uzticīgie partijas biedri, tiklab strādnieki, kā inteliģenti, prāta tikt visām šīm klizmām pāri.

Valsts domes vēlēšanas

6. augustā 1905. gadā, kad revolucijas liesmas draudēja apņemt visu valsti, Krievijas valdība cerēja nomierināt mazākais vienu daļu iedzīvotāju un izsludināja likumu par „Valsts domes nodibināšanu“. Tā kā šis likums un vēlēšanu noteikumi deva tikai sakropļotu tautas pārstāvību, tad tas radīja tikai vēl lielāku nemieru. Tāpēc valdība 17. oktobra manifestā solīja paplašināt šos domes noteikumus, dot iespēju piedalīties valsts domes vēlēšanās arī tiem iedzīvotājiem, kuŗi līdz tam tādas tiesības nebaudīja, noteikt, ka neviens likums nevar dabūt likuma spēku bez valsts domes piekrišanas. Tā kā manifests bij tikai solījums, tad revolucija turpinājās. Beidzot 11. decembrī, taisni bruņotās sacelšanās un soda ekspediciju darbības sākumā izdeva jaunus noteikumus par valsts domi. Tiesības piedalīties vēlēšanās baudīja samērā plašas iedzīvotāju aprindas. Tomēr vēlēšanu sistema bij ļoti raiba un pašas vēlēšanas divpakāpeniskas. Pilsoņu radikalais spārns ilgstošas revolucijas nogurdināts, apmierinājās ar to un konstitucionali demokratiskās (kadetu) partijas liders P.N.Miļukovs rakstīja savā laikrakstā: „Krievijā šodien ir radies tautas pārstāvis un šo faktu nespēs iznīcināt nekādi paskaidrojumi ne no labās, ne no kreisās puses. Krievijas iedzīvotāji tagad ir pilsoņi.“ Šī Krievijas žirondistu partija, kuŗas sastāvā bij patiesi liberali, domāja, ka ir iespējams apturēt revoluciju pusceļā. Viņi maldījās. Valdības pārstāvjiem dome bij tikai līdzeklis apturet revolucijas liesmas. Cars vēl arvienu saucās par visas Krievijas patvaldnieku, un tiklīdz revolucija atslāba un valdība jutās spēcīgāka, pats Miļukovs dabūja dzir-

-106-
dēt no ministru priekšnieka Stolipina: „Mums, paldies dievam, vēl konstitucijas nav.“ Strādnieku aprindas nelika uz domi nekādas cerības. Revolucija gan nebij uzvarējusi, tomēr cīņas moments bij vēl ļoti ass un izredzes uz uzvaru nebij galīgi zudušas. Krievijas soc.-dem. mazinieciskais virziens bij par piedalīšanos domes vēlēšanās, cerēdams iemantot domes tribini aģitacijai. Lielinieki negribēja apmierināties ar tādu dāvātu no augšas konstituciju, ieteica boikotēt domi, lai panāktu revolucionarā ceļā sasauktu Satversmes Sapulci. Šim uzskatam pievienojās arī Latvijas soc.-dem. strādnieku partija. Jautājumu par vēlēšanām plaši izvērtēja strādnieku sapulcēs, kāpēc boikota izvešana bij ļoti aktiva un viņu nebūt nevarēja saukt par vienkāršu atturēšanos no piedalīšanās balsošanā. Valdība pati drīz pierādīja, ka partijas uzskats uz vēlēšanām ir bijis pareizs. Tiklīdz kadetu partija mēģināja izmantot domes tiesības, faktiski kontrolēt budžetu un pieprasīt atbildīgu ministriju, valsts domi atlaida. Pirmā Krievijas valsts dome bij darbojusies īsu laiciņu – no 27. apriļa līdz 9. julijam 1906. g. Jaunas vēlēšanas bij noliktas 1907. g. februarī. Šoreiz Latvijas socialdemokratija piedalījās vēlēšanās, jo apstākļi bij mainījušies. Revolucijas uzplūdi bij beigušies, masu aktivitate samērā vāja, bet domes vēlēšanas bij labs aģitacijas līdzeklis. Nebij arī vairs jābaidās par to, ka strādniecībā varētu rasties kādas iluzijas par domes vērtību. Politiskā situacija tagad bij citāda nekā gadu atpakaļ. Toreiz vajadzēja pierādīt, ka dome nav konstitucionala iestāde un nevar atvietot Satversmes sapulci, tagad tas bij jau pierādīts. Tagad turpreti bij citi uzdevumi. Krievijas buržuazija bij revolucijas nogurdināta un vēlējās miera. Tikpat mērenie liberaļi (17. oktobra partija), kā radikalie (konstitucionalo demokratu partija) vēlējās izlīgt ar valdību un gribēja apmierināties ar visniecīgāko prasību apmierināšanu. Lai

-107-
spiestu buržuaziju parādīt savus īstos nolūkus, lai to atmaskotu – bij jāpiedalās vēlēšanās. Partija izlaida šim gadījumam uzsaukumu: „Kādēļ mēs vairs neboikotējam valsts domi“, kur paskaidro partijas taktikas maiņu sakarā ar pārmainījušos politisko situaciju. „Uzstādamies vasts domē, soc.-dem. padziļina plaisu starp valdību un tautas demokratiskajiem elementiem un piespiež buržuaziju, kuŗa līdz šim slēpās aiz „nacionalo“ interešu maskas, noņemt beidzamo masku un parādīt savu īsto ģīmi“. – Uzsaukuma beigas rāda, ka Latvijas socialdemokratija nav atkāpusies no saviem principiem, tikai ir mainījusi taktiku. „Ja pagājušā reizē, veicinādami revolucionaru cīņu par Satversmes Sapulci uz vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās balsošanas pamatiem un gatavodami tautu uz bruņotu sacelšanos, mēs boikotējām valsts domi, tad tagad, atrodoties citādos apstākļos, mums to pašu revolucionaro mērķu labā ir jāpiedalās vēlēšanās un jāaicina arī proletariats uz tām“.
Rīgas strādnieki un demokratiskās aprindas paklausīja aicinājumam. 12. februarī notika balsotāju vēlēšanas pirmā pakāpe, bet 23. februarī valsts domnieku vēlēšanas. Piedalījās 84 vēlētāji, no tiem 59 nodeva savu balsi par soc.-dem. Ozolu, bet 25 par vācieti Moricu. Rīga bij vēl sarkana, neskatoties uz mežonīgām represijām un vēl arvienu trakojošām patvaldības asins dzīrēm. 24. februarī 1907. g. domnieks Ozols aizbrauca uz jauno darba un cīņas vietu. Viņa cienītāji un frakcijas biedri sarīkoja tam spīdošu izvadīšanas demonstraciju. Ozols griezās pie sapulcētiem ar īsu uzrunu. Viņš aizrādīja uz divām pilsētām, kas sūtījušas uz valsts domi deputatus – uz Rīgu un uz Tiflisu. Abas atrodas Krievijas valsts nomalēs, abas like savas cerības uz demokratiju. Viņš aizrādīja uz to, lai no valsts domes darbības negaidot lielus panākumus, tomēr viņš soloties izmantot valsts domi

-108-
savu vēlētāju labā un panākt lielāko, ko vispār šādā domē var panākt.
Ozols patiesi darbojās domē ļoti enerģiski. Domes soc.-dem. frakcijā viņš ieņēma redzamu vietu. Salīdzinot ar pirmo, šī dome bij novirzījusies pa kreisi. Soc.-dem., darba grupas, socialistu revolucionaru skaits bij pavairojies, pilsonisko deputatu skaits samazinājies. 5. aprilī Ozols iesniedza valsts domei interpelaciju par „Spīdzināšanām Baltijā“. Šinī interpelacijā, kas gan ir sasteigta un nepilnīga, tomēr atklājas nepiedzīvota šausmu aina. Interpelaciju pieņēma un nodeva komisijā, bet viņa tā arī palika neapspriesta, jo valsts domi padzina. Valdībai ar šo domi bij gŗūtāki sastrādāt, nekā ar kadetisko pirmo domi. Baumas par otrās domes atlaišanu nemitējās sākot jau ar viņas sanākšanas dienu.
Ļoti zīmīgas attiecības nodibinājās šinī domē starp socialdemokratiem un pilsoņu liberalu kreiso spārnu – kadetiem. Socialdemokrati parasti iesniedza domē radikalus likumprojektus, kas bij uzņemti kadetu programmā, bet ko tie vairs negribēja pildīt. Šādi projekti bij: 1) strādnieku nodrošināšana pret bezdarbu; 2) muižnieku zemju piespiesta atsavināšana; 3) nāves sodu atcelšana;

-109-
4) budžeta pārkārtošana; 5) ārkārtējo tiesu atcelšana. Kadeti, nevarēdami citādi sevi aizstāvēties, atsaucās tikai uz vienu – glābt domi. Šis „domes glābšanas“ jautājums bij palicis par anekdoti: vajadzēja tikai ministru prezidentam Stolipinam piedraudēt ar domes atlaišanu – un kadeti ņēma atpakaļ, vai, mazākais, noguldīja uz nenoteiktu laiku komisijās savus likumprojektus. Tomēr ar visu savu gļēvo pakalpības politiku kadeti nespēja izglābt domi. Valdībai bij vajadzīga pakalpīga valsts dome un viņa to sev apgādāja. Bij tikai jāuztveŗ izdevīgs moments, lai varētu domi atlaist. Līdz ar to valdība gribēja izrēķināties ar soc.-dem. deputatiem, kas nekad un nekur neslēpa ka grib dāzt Krievijas patvaldību. Izlietojot savas deputatu tiesības, soc.-dem. deputati stājās tiešos sakaros ar tautu, krāja materialus interpelacijām, sakārtoja tās un iesniedza domē. Šīs interpelacijas grāva krievu valdības prestižu ārzemēs. Tāpēc valdība vērsās pirmā kārtā pret socialdemokratisko frakciju. Leišu deputats Gerus bij stājies sakaros ar zaldatiem, saņēmis no tiem iesniegumus un uzaicinājis tos ziņot viņam par nekārtībām armijā, lai varētu celt domei priekšā. Viņš bij rīkojies pilnīgi uz konstitucionaliem pamatiem, jo kā deputatam viņam bij tiesības stāties ciešākos sakaros arī ar zaldatiem. Valdība apzinājās briesmas, kas viņai no šīs puses draud un 2. junijā izkratīja soc.-dem. frakcijas telpas. Neko svarīgu neatrada, kas redzams no tā, ka vēlāk, kad tiesāja otrās domes socialdemokratisko frakciju, valdībai nebij pietiekoši svarīgu dokumentu, ko iesniegt tiesā. Taī pašā dienā valdība pieprasīja soc.-dem. frakcijas arestēšanu un nodošanu tiesai. Kad dome vilcinājās to darīt – valdība paziņoja domi par atlaistu un steidzās arestēt soc.-dem. deputatus. Dažus arestēja, citi, starp tiem arī Rīgas deputāts Ozols, paspēja nozust. Otras domes deputati socialdemokrati bij ar mieru ļauties arestē-

-110-
ties, bet tikai pašā domē, kur tad līdz ar to arī varētu būt klāt pie domes atlaišanas manifesta publicēšanas, lai tad pēc tam nāktu iztiesāšanā interesanta „konstitucionala“ prāva. Par šo arestu deputats Ozols savā ziņojumā pats stāsta: „Tā kā svētdien un vēlāku deputatu arestēšana gāja vaļā bez domes ziņas un lēmuma un tā tad bij pretlikumīga arī pēc Krievijas konstitucijas, tad es neturēju par vajadzīgu likties arestēties, nedz ļaut policijai nozagt daudzās vēlētāju vēstules un dažādus nakazus.“
Deputats Ozols savu ziņojumu frakcijai bij nobeidzis ar vārdiem: „Nāks laiks, kad īstie sazvērnieki un konstitucijas pārkāpēji savam pelnītam sodam neizbēgs.“ Tas laiks nāca arī, tikai daudz vēlāk nekā to varēja iedomāties deputats Ozols un citi partijas biedri.
Otrā valsts dome bij darbojusies tikpat īsu laiciņu kā pirmā. Tā sanāca 20. februarī, bet aizgāja 3. junijā 1907. g. Lai gan otrā valsts dome un sevišķi viņas soc.-dem. frakcija, bij daudz strādājusi pie strādnieku kustības un demokratisku brīvību nostiprināšanas, tomēr proletariats Krievijā, izņemot dažas Peterpils fabrikas, izturējās pret šo notikumu vienaldzīgi. Tas arī bij novērojams Rīgā. Apzinīgākie un jūtīgākie biedri gribēja kautko darīt frakcijas deputatu labā, bet biedru vairākumam bij skaidrs, ka pašreizējos apstākļos izsaukt masas uz aktivu darbību nebij iespējams. Palika jautājums – ko tālāk darīt, – piedalīties, vai nepiedalīties trešās valsts domes vēlēšanās?
Līdz ar otrās domes padzīšanu 3. junijā izdeva jaunus valsts domes noteikumus. Šie 3. junija domes vēlēšanu noteikumi bij neapstrīdami pretlikumīgs akts, bet krievu valdība uz to gāja apzinīgi, gribēdama sagādāt sev pakalpīgu domi. Jaunie vēlēšanu noteikumi laupīja vēlēšanu tiesības plašām aprindām. Vēlēšanu sistēma bij ļoti sarežģīta, vietām divpakāpeniska, vietām tieša. Rīgas pilsēta

-111-
bij sadalīta divās kurijās. Pirmā kurijā balsošanas tiesības baudīja lielie namsaimnieki un tirgotāji, otrā visi citi vēlētāji un vēlēšanas šinī kurijā bij tiešas.
Tūlīt pēc 3. junija notikumiem Rīgā izkratīja vairāku partijas inteliģentu dzīvokļus. Arestēja Stučku, Priedkalnu, Mierkalnu, Hübšamni, Deglavu. Meklēja dep. Ozolu, jo viņš pa frakcijas aresta laiku acumirklī nebij bijis klāt un tagad „nebij nekur atrodams“. Arestētos pēc dažām dienām atkal atsvabināja. Lielu uztraukumu žandarmos un policijā sacēla arī ziņojums „Cīņā“, ka Ozols bijis Rīgā un vairākās nelegalās strādnieku sapulcēs sniedzis ziņojumu par otrās domes soc.-dem. frakcijas darbību. Tā kā Ozols bij viens no soc.-dem. domes frakcijas redzamākiem darbiniekiem, tad valdības spiegi pēc viņa sevišķi meklēja. Ozols Krievijā nevarēja vairs palikt un aizbrauca uz Ameriku. Ar to izbeidzās Ozola līdzdarbība Latvijas socialdemokratijā. Desmit gadus (1897.-1907.) Ozols bij bijis aktīvs partijas darbinieks un gandrīz visu šo laiku stāvēja organizacijas priekšgalā. Ozolam partijas aprindās bij liela autoritate, viņš ļoti labi orientējās sarežģītos politiskos apstākļos un prata ieturēt partijas darbā tīri socialdemokratisku līniju. Ozola trūkums partijas turpmākā darbā bij stipri jūtams.

Latvijas socialdemokratijas otrais kongress

Pirmā Latvijas socialdemokratijas kongresā izvēlētā Centralā Komiteja iesāka savu darbību laikā, kad masu rosība sāka atslābt, bet totiesu jo strauji cēlās dažādu kaŗa un kaujas organizaciju aktivitate. No dienas kārtības nenogaja jautājums par bruņotu sacelšanos. „Cīņas“ 23. sept. 1906. g. numurā lasam šādas zīmīgas rindas: „Tagad reiz mums jāatzīstas atklāti, ka ar politiskiem streikiem

-112-
vien nekas nav sasniedzams – jāgatavo masas uz tiešu bruņotu sacelšanos.“ Rakstā „Uz kuŗu pusi?“ biedrs Mazais izsakās: „Ja partijas biedriem liegs konfiscēt kroņa īpašumus un partija konfiscēto naudu neņems preti revolucionariem nolūkiem – vai biedri to klausīs, apzinādamies, ka tas ir nepieciešams cīņas līdzeklis un nedarīs to paši uz savu galvu, bez organizacijas ziņas?... Galu galā jānāk pie slēdziena, ka šī „mērenība“ taktikas ziņā jau norāda uz to otru ceļu, kas ved pie revizionisma, kuŗu tā nosoda ortodoksalie marksisti. Tā norāda arī uz to, ka šādu uzskatu piekritēji nestāv uz stingri proletariska redzes stāvokļa. Tikai jābrīnās, kā tādā tautas kustības laikmetā, kādā mēs tagad dzīvojam, var attīstīties šādi „ultra“ mēreni socialdemokratiski elementi.“
Pietiek šo citatu, lai redzētu, kāds gars valdīja toreiz dažu nepiedzīvojušu un neapdomīgu biedru galvās. Uz šādiem rakstiem b. Zvejnieks (A.Buševics) deva pienācīgu atbildi „Cīņas“ 54. numurā. Viņš izsakās pret kaujinieku apgalvojumiem un aizrāda: 1) Nevis partizaņu cīņa ierāva tautu revolucijā, bet otrādi: tautas masu kustība, pateicoties valdības spaidiem, izsauca partizaņu cīņu. 2) Partizaņu cīņa nav dezorganizējusi valdību, bet otrādi – ja valdība tika dezorganizēta, pat satriekta, tad vienīgi pateicoties visas tautas cīņai pret to. 3) Valdības uzbrukumi tautas masu kustībai radīja atsparu partizaņu cīņas veidā; bet šī cīņa bij tikai viena daļa, resp. viena forma no vispārējās masu kustības; ja tagad cīņu ar valdību grib vest atsevišķi pulciņi bez masām, tad tas ir nepareizi un neved pie mērķa. 4) Partizaņu cīņa nespēj tagad aizsargāt iedzīvotājus no valdības un melnsimtnieku uzbrukuma. Vienīgā izeja būtu bruņota sacelšanās, bet pat viskarstākie sacelšanās aizstāvji zin, ka tā tagad nav iespējama. 5) Partizaņu cīņa atdala no soc.-dem. pilsoniskās vidus šķiras, kas citādi ietu cīņā pret patvaldību ko-

-113-
pā ar socialdemokratiem. 6) Socialdemokratu revolucionarajā cīņa bez masām ir nonsenss. 7) Ja iedzīvotāji aizstāv partizaņu cīņu, bet paši neņem viņā dalību, tai ir tāda pat nozīme, kā teroram. Iedzīvotāji like savas cerības nevis uz pašu spēkiem, bet uz revolucionariem. 8) Tagadējā partizaņu cīņa nesagatavo vadoņus un priekšpulkus priekš bruņotas sacelšanās.“
Biedrs Zvejnieks brīdina pašus partizaņus no pārākas aktivitates, jo ar to partija var zaudēt spējīgus biedrus. Tomēr visi šie aizrādījumi un Centralās Komitejas aizliegumi, arī „Cīņas“ redakcijas protesti līdzēja maz. Slimībai vajadzēja izslimot. Ārpus Latvijas negāja citādi. Lodzā 1. aug. 1906. g. ar bumbām tika sagŗauta policijas iecirkņa ēka. Varšavā 2. aug. uz ielas ļaužu priekšā, vienā dienā nogalināti 25 žandarmi un policisti. Arestētie rakstīja ārā esošiem: „Mēs gaidām, mums viss ir sagatavots, mēs esam gatavi.“ Cietumos notika atklātas sadursmes ar daudziem upuriem. Ja pie visa minētā pievienojās vēl klāt kaŗa tiesu un policijas riebīgi nežēlīgā darbība, tad ir pilnīgi saprotama kaujinieku psicholoģija. Jūtīgai, drosmes un cīņas spara pilnai jaunatnei nebij iespējams sēdēt ar klēpī saliktām rokām, kad visapkārt bij tikdaudz ciešanu. Gribējās palīdzēt, gribējās atmaksāt.
Kaujinieki pārvērtēja ieroču nozīmi. Kad 1906. gada augustā iesākās tīri saimnieciskas dabas tramvajnieku streiks, viņi arī to gribēja izvest ar bumbu un brauniņu palīdzību. Tramvaja valdei izdevās samobilizēt streiklaužus, bet kaujinieki ar varu gribēja apturēt kustību. Bij daudz upuru, bet rezultātā – kustību apturēt neizdevās, vairāk kā 100 tramvajnieku izsūtīti, daudzi nodoti tiesai.
Partijai uzticīgie kaujinieki padevās partijas disciplinai. Centralā komiteja pieņēma viņiem atsevišķas instrukcijas, uz to pamata viņi darbojās. Viņu darbība bij plānveidīga un pārdomāta.

-114-
Blakus partijas kaujiniekiem bij veselas grupas tādu, kas rīkojās pilnīgi „uz savu roku“. Lai atrastu kaut kādu attaisnojumu savai darbībai, viņi nodibināja īpašas anarķistu-komunistu grupas. Šo grupu darbība stipri dezorganizēja strādniecību un partija izlaida pret viņiem sevišķu brošuru, kuŗā norādīja uz viņu kaitīgo darbību. Tā kā Rīgā bij sabēguši daudzi laucinieki, daži no viņiem zināja konspirativos dzīvokļus un biedru adreses, bet partijas darbība bij izvērtusies plašumā, tad policijai vienā-otrā vietā izdevās nākt partijas organizacijām uz pēdām. Sākās aresti un iekritumi. Septembrī iekrita „Cīņas“ drukātava ar 53. numuru. Oktobrī otrs iekritums ar 55. numuru. Daudzi atsevišķi aresti un iekrituši konspirativi dzīvokļi. Līdz 1906. g. beigām dzīve norisinājās kā uz vulkana. Decembrī iekrita kaujinieki, brašākie biedri (Jordans, Sniķers, Grīniņš). Pēc šausmīgām spīdzināšanām visus notiesāja uz nāvi. Janvarī 1907. gadā Berga bazara pagrabos policija atklāja ieroču noliktavu, februarī iekrita kaŗa organizacijas dzīvoklis, kur arestēja V.Bissenieku, V.Cauni. Par 1906./1907. g. notikumiem un cīņām būtu jāraksta vesela grāmata. „Cīņas“ Nr. 71. lasām šādu 1906./7. g. raksturojumu: „Nekad un nekur apzinīgam proletariatam nav bijusi tik gŗūta cīņa, kā Krievijā. Pēc spožas uzvaras brīža 1905. gada rudenī nāca decembra atklātā sadursme, kuŗā kontrrevolucija dabūja pārsvaru… Socialdemokratijai nācās cīnīties ar dezorganizaciju pašu rindās. Maksimalisti, anarķisti, sindikalisti – vieni pēc otriem atdalās no revolucionarā proletariata organizacijām… Jaucas terorisms ar masu cīņu, revolucionaras varas izdarītas individualas konfiskacijas ar anarķistiskām ekspropriacijām, birģeliska varonība ar proletariskās disciplinas nicināšanu. Un ja tam visam pievienojas anarķista naivitātes spicelis, tad vajaga apbrīnojamā proleta-

-115-
riata kustības iekšējā spēka, lai varētu noturēties virs ūdens.“
Lieliem plūdiem seko lieli atplūdi. Būtu nesaprotami, ja 1905. gada revolucionarā kustība, kas tik lielā mērā saviļņoja visu sabiedrību, ātri atgultos rāmā gultnē. Viņa nevarēja apmierināties, jo revolucijas mērķi nebij sasniegti. Viņu ari neapmierinātu un revolucija patiesi paliktu permanenta, ja negrozītos ekonomiskie apstākļi un no proletariata neatšķirtos vispirms zemneiki-saimnieki, kam šī revolucija daudz bij devusi, un līdz ar viņiem sīkpilsoņi, inteliģence un tā tālāk. Proletariats palika viens ar savu neizbēgamo vēsturisko uzdevumu – vest cīņu tālāk citos apstākļos, piemērojot jauniem uzdevumiem jaunu cīņas taktiku. Daudzos jautājumus, kas bij radušies ar jauniem apstākļiem un kuŗi pacēlās visā savā drausmīgā īstenībā, nācās izšķirt Latvijas socialdemokratijas otram kongresam. Šis kongress sanāca Londonā 1907. g. junijā, jo dzimtenē tam mierīgi darboties nekādi nebij iespējams.
Kongresa dienas kārtībā: 1) Centralās Komitejas, revizijas komisijas un vietējo organizaciju darbības pārskati; 2) Krīzes, lokauti, bezdarbs. 3) Tagadējais stāvoklis. 4) Arodnieciskās biedrības. 5) Vietējās pašvaldības. 6) Agrarjautājums. 7) Aģitacija un propaganda. 8) Zaldatu organizacijas. 9) Techniska sagatavošanās uz bruņotu sacelšanos. 10) Organizacijas jautājums un vēlēšanas.
Centralā Komiteja deva plašu pārskatu par savu darbību gada laikā. Jāstrādā bijis ļoti smagos apstākļos. Reakcija ar katru dienu palikusi nesaudzīgāka un asāka. Par kaut kādu masu kustību nav bijis ne jausmas. Sakarā ar to pašā partijā pieņēmusies anarķistiski-blankistiskā strāva. Cīņā ar šo strāvu Centralā Komiteja tomēr lēmusi neatstumt ar pārāk strauju uzstāšanos tos biedrus, kuŗi

-116-
bij pieķērušies no pārejošiem apstākļiem radītai strāvai. Anarķistus-komunistus uzskatīja daudzās vietās par varoņiem un dažas fabrikas (Rozenkrancs, Felzers) bij pilnīgi viņu rokās. Lai kaut cik dotu pretsparu, pati Centralā Komiteja organizēja technisko izpildu komiteju. Bez miliču pārstāvjiem, transporta pārziņa un kaŗa organizacijas pārstāvja šinī komisijā iegāja Centralās Komitejas pārstāvis ar veto tiesībām. Šī komisija, starp citu, gribēja sagatavot biedrus uz bruņotu sacelšanos. Protams, panākumu nebij, jo biedrus nevarēja dabūt uz pulciņiem, kur nu vēl uz tādām akcijām. Konfiskacijas mēģināja ierobežot ar rezoluciju, ka „kroņa īpašumu valdības un kontrrevolucijas aģentu mantas konfiskacijas partijas vārdā ir pielaižamas, bet izdarāmas vienīgi ar Centralās Komitejas atļauju un to arī tik tādēļ, ka „valdības un kontrrevolucijas aģenti izlieto tautai ar varu atņemtos līdzekļus savas grimstošās varas nostiprināšanai.“ Ar anarķistiem-komunistiem Centralā Komiteja uzaicina „nestāties nekādos sakaros“. Oktobrī un novembrī 1906. g. jau lauku organizaciju konferences izsakās „pret meža brāļu organizacijām kā dezorganizaciju radošām.“ Tālākā gaitā šīs organizacijas pamazām likvidējās, bet ar ļoti lieliem zaudējumiem.
Pārveidot organizacijas uzbūvi uz demokratiskiem pamatiem bij nācies ļoti gŗūti policijas un žandarmu spaidu dēļ. Daudzi biedri atrāvās no vēlēšanām, baidīdamies, ka organizacijā neiezogas spiegi un netop zināmi darbīgākie biedri. Tomēr jaunais organizacijas uzbūves veids bij izrādījies lietderīgs.
Pie Centralās Komitejas darbojās zaldatu organizacija, kas lai sagatavotu zaldatus uz vispārēju bruņotu sacelšanos.
Pie Centralās Komitejas darbojās arī „Latvijas soc.-dem. skolotāju savienība“ kā tīri arodnieciska organizacija.

-117-
„Cīņa“ iznāca bez pārtraukumiem pa divām nedēļām reizi, pēdējā laikā reizi nedēļā. Nelegalas brošuras izdotas divas.
Pa otrās domes vēlēšanu laiku partija izdeva savu legalo laikrakstu, kas zem vairākiem nosaukumiem turpinājās līdz marta mēn. 1907. Sākumā drukāja 4000-5000 eksemplaros, vēlāk tiražs pacēlās līdz 11000. Katrs numurs nesa ap 150 rubļu peļņas. Izdoti legali 8 rakstu krājumi un 10 dažādas brošuras. Partijai piederošais inventars biji 89000 rubļu vērtībā, ienākumu no 1. jul. 1906. – 1. martam 1907. g. 35470 rubļi. Izdots 38120 rbļ. 93 kap., iztrūkums segts ar aizņēmumu. Biedru skaits aprēķināts uz 12 000 b.
Šis partijas darbības pārskats mums ļoti skaidri attēlo apstākļus, kādos darbojās Latvijas socialdemokratija 1906./1907. g. Pie partijas piederēja Rīgas, Jelgavas, Liepājas, Malienas, Ventspils, Talsu-Tukuma, Madlienas, Vidienas, Jūrmalas „Gaismas“ organizacijas.
Sekojot kongresa debatēm un pieņemtām rezolucijām, redzams, ka kongresā norisinajusies asa cīņa starp lieliniecisko un maziniecisko virzienu, bet ka abi šie virzieni nav izpaudušies savā krasākā formā un starp viņiem bijis kāds centrs. Šī centra iespaids ir tas, ka abiem virzieniem, kā izsakās kāds biedrs kongresa dalībnieks – ir „nolauztas spices“. Lielinieku cīņas asums bij „teķniska sagatavošanās uz bruņotu sacelšanos“, mazinieku „bezpartejisks strādnieku kongress“. Abas šīs galējības bij kongresā noraidītas, jo atrada pārāk maz piekritēju.
2. Par krizēm, lokautu, bezdarbu kongress atzīst, ka jāpiegriež sevišķa vērība saimnieciskās dzīves parādībām, jāorganizē bezdarba strādnieki, jādara spiediens uz pašvaldību iestādēm, lai tās organizetu sabiedriskus darbus.

-118-
3. Par tekošo momentu noklausījās tikai Ļeņina referatu, bet debates izpalika un rezoluciju nepieņēma.
4. Arodnieciskām biedrībām piegriezt nopietnāku vērību atjaunojot 1906. g. dibinātās, jo viņu kapitali esot vēl dzīvi.
5. Vietējās pašvaldības neboikotēt, kā to lika priekšā lielinieki, bet mēģināt iespiesties viņās un aktivi tur darboties.
6. Agrarjautājumu neapsprieda laika trūkuma dēļ, Latvijas apstākļos šis jautājums arī nebij degošs.
7. Piegriezt visnopietnāko vērību s.-d. propagandai, atsvabināt propagandistus no techniskiem darbiem, audzināt propagandistus no strādnieku vidus, gādāt par populariem rakstiem un brošurām.
„Jācenšas nodibinat visās kaŗa spēka daļās partejiskas un pie partijas piederošas organizacijas šūniņas, lai nostiprinātu un pie kopēja plana nokārtotu kaŗa spēkā soc.-dem. darbību. Saistīt zaldātu organizacijas ar partijas organizacijām, pirmā vietā nostādīt proletariata vispārējos uzdevumus, bet zaldatu bruņotu sacelšanos stādīt atkarībā no vispārējās proletariata bruņotās sacelšanās.
9. Jautājumu par technisko sagatavošanos uz bruņotu sacelšanos nemaz vairs neapsprieda, jo tas bij galīgi atmests jau Krievijas soc.-dem. strādnieku partijas Londonas kongresā.
10. „Partijas proletariata uzdevums tagadējā vēsturiskā momentā ir Krievijas demokratiskās revolucijas izvešana līdz galam“, lai strādnieku šķira būtu revolucijas vadītāja, kas ved sev līdz zemnieku masas, nevis pasiva līdzgājēja liberalai buržuazijai.
Kongress nolēma arī neboikotēt valsts domes vēlēšanas.
Centralā Komitejā ievēlēti un laikmetā no 1907.-1909. g. darbojušies: Kr.Šulcs (Statists),

-119-
Šīns (Akots), Polše (Vītols, Sīpols, Veltmans), Daumans-Gavens (Donners, Pērkons), Tiesnieks (Mauriņš), Kalniņš, Teod. (Misters), Lencmanis (Ķencis, Mieriņš), Zandreiters (Karpa), Rikveilis (Auziņš), Ansis Kalniņš (Zirnis, Poga), Pauls Kalniņš (Ekters), Klāra Kalniņa (Silva).
Kongresā pieņemtās rezolucijas rāda, ka partijas darbība pēc revoluciju vētrām sāk norisināties atkal tīri socialdemokratiskā virzienā. Šis kongress piegriež partijas uzmanību arodu kustībai, idejiskai propagandai, literariskai darbībai un likvidē visas „bojeviku“ tieksmes un pasākumus. Izbeidzies bij soda ekspediciju un krievu valdības varmācību radītais asiņainais revolucijas atplūdu laikmets, mazākais idejiski. Praktiski jautājums stāvēja drusku citādi. Krievu valdība turpināja asiņaino izrēķināšanos ar revolucionariem. Vēl arvienu tiesas lēma nāves spriedumus un smilšu kalnos plūda revolucionaru asinis. Vajadzēja apbrīnojamas pašsavaldīšanās un aukstasinības, lai neļautos sevi aizrauties no atriebības kāres, lai neaizrautos no revolucionara romantisma ar lozungu „ziedot sevi, lai kaut vienu no šiem varmākām aizraidītu uz viņu pasauli“. Organizacijas spēks mācēja savaldīt jaunatnes pašaizliedzīgo un pilnīgi dibināto aizraušanos. Vajadzēja apslēpt sevī rūgtumu, paglabāt naidu dziļi krūtīs un gatavoties nākotnes cīņām, ziedojot sevi vispārorganizatoriskam darbam. Vajadzēja iznīcināt personīgo „es“, lai radītu lielu un neuzvaramu kolektivu, kuŗā atbalsojas katra individa sirdspukstieni. Pie gadījuma še nevar atstāt neatzīmētu b. Jēpi Dubelšteinu. Viņš aizbrauca uz kongresu kā īsts kaujinieks, kas, jau daudzreiz nāvei acīs bij skatījies, bet pārbrauca kā dedzīgs propagandists. Biedri mēģināja viņu pierunāt, lai paliek labāk ārzemēs – drošībā. Viņš tomēr brauca mājās, strādāja kā propagandists, krita par upuri strādnieku cīņai.

-120-
Jaunā Centralā Komiteja visumā bij lielinieciska, tomēr, izņemot dažus „praktiķus“, pieslējās vairāk centram. Bet partijas centralā organa „Cīņas“ vadība, uzsaukumu izdošana, legalās literatūras izdošana, atradās piedzīvojušu „teorētiķu“ rokās. Tāpēc arī „Cīņa“, neskatoties uz to, ka viņā reprezentējās abi virzieni, tomēr pēc būtības atspoguļoja Latvijas socialdemokratijas īpatnējo tīri socialdemokratisko centra virzienu. „Cīņas“ redakcijas kolēģijā darbojās toreiz Klāra Kalniņa, jau sākot ar 56. numuru, bet aģitacijas literatura un uzsaukumi šinī laikmetā ir pa lielai tiesai Paula Kalniņa sastādīti.

Latvijas socialdemokratija reakcijas laikā

Partijas otrs kongress bij nospraudis jaunas taktikas linijas. Bij jāatmet katras cerības uz drīzu revolucijas uzvaru un jāorganizē ilgstoša sistematiska cīņa. Kontrrevolucija trakoja visapkārt, spiegi iespiedās pat tādās organizacijās, kur to vismazāk varēja domāt, iekrišanas, aresti atkārtojās ik dienas. Partijas 4. konferences rezolucijās lasam vienkāršu paziņojumu: „Latvijas socialdemokratijas 3. kongresā uzstādītās Centralās Komitejas un revizijas komisijas kandidatu listes jau izņemtas cauri, Latv. soc.-dem. 2. konference papildinājusi kandidatu sarakstu, bet arī šis saraksts jau izsmelts…“ Citiem vārdiem – iekrīt viens Centralās Komitejas loceklis pēc otra un jāmeklē citi viņu vietā. 1907. g. augustā iekrita Amatnieku rajona 3. konference. Te arestēti V.Salnais, R.Kokle, Baunis, K.Ozoliņš. Tā paša gada septembrī arestē Baltijas rajona 5. konferenci un „Cīņas“ drukātavu (ar 87. numuru). Arestēti Nagels, Milda Ritter, Amalija Ritter. Tā paša gada 7. novembrī iekrīt Rīgas komiteja – 16 dalībnieki. 4. janv. 1908. g. arestē tipografijas darbiniekus – Teodoru

-121-
Kalniņu (Misteri), Ern.Kalniņu, Zirnīti (Arķivaru), Trinci Ozolu. 14. febr. arestēta Rīgas pilsētas konference – 29 dalībnieki. 20. febr. arestē Rīgas komiteju: Daumans-Gavenis (Pērkons, Donners), Jānis Jansons, Rob.Dukurs, Emma Kalniņa; 15. martā Pleskodalē atkal arestē Rīgas komiteju. Arestēts Fr.Roziņš (Āzis); septembrī Cēsu ielā iekrīt tipogrāfija ar „Cīņas“ 100. num. Te arestēts Jēkabs Treimanis, nenogurstošais partijas darbinieks, visu nelegalo drukatavu organizetājs un vadītājs jau no 1897. gada.
Iekritušo biedru lielākā daļa bij veci, cīņās norūdīti partijas darbinieki un ievērojami teoretiski spēķi. Viņu zaudējums organizacijai likās neatsverams. Apbrīnojama šo biedru pašaizliedzība. Par sevi, par savu personīgu dzīvi neviens nedomāja, visu savu dzīvi ziedoja organizacijai. Daudziem no viņiem nebij pat savas guļu vietas – piemetās kur gadījās, paēda kas gadījās, bieži palika neēduši. Visus vadīja „augstāka ideja“ un neviens neprasīja „vai viņš bijā ies.“
Noteicošo iespaidu Latvijas dzīvē bij atkal ieguvuši baroni. Viņi balstīja valdību, valdība balstīja viņus. Baroni 1905. gadā bij daudz zaudējuši moraliski un materiali. Zaudējumus atgūt vairs nebij iespējams, tad mazākais centās atriebt. Viņu atriebības kārei nebij robežu. Kokneses revolucijas prāvā deviņus cilvēkus notiesāja uz nāvi un nošāva, Jānis Kroders, Peters Malta un daudzi citi, kas baronus 1905. g. bij paglābuši, tagad bij notiesāti uz visu mūžu pie spaidu darbiem. Baroni nezin, kas ir pateicība. Augstsirdība pret sagūstītiem viņiem izlikās gļēvums. Kokneses un apkārtnes iedzīvotāji rūgti nožēloja, ka bij toreiz tos 30 baronus palaiduši dzīvus. „Sunim suņa alga“ – tā tagad sprieda. Nu bij par vēlu, tagad spēks bij baronu pusē. Atlika vienīgi paslēpt sevī naidu un krāt spēkus tālākai cīņai, kuŗa nepazīs žēlastības.

-122-
Daudzie iekritumi – aresti, tiesāšanas, nāves sodi radīja dažkārt sajukumu partijas rindās, bet tikai uz acumirkli. Notiesāto, arestēto, izsūtīto, aizbēgušo vietā stājās tikpat pašaizliedzīgi, neatlaidīgi un pārliecināti darbinieki. Arestēto tipografiju vietā sāka darboties rezerves tipografijas un „Cīņa“ iznāca nepārtraukti trīs līdz četras reizes mēnesī līdz 1907. g. beigām. Pavisam ir iznākuši: 1904. g. Nr.Nr. 1-9, 1905. g. – Nr.Nr. 10-24, 1906. g. – Nr.Nr. 25-59, 1907. g. – Nr.Nr. 60-92, 1908. g. – Nr.Nr. 93-100, 1909. g. – Nr.Nr. 101-107. Lielākie iekritumi ir 1906. g. vasarā, 1907. g. pavasarī, beidzot 100. numura iekrišana 1908. g. septembrī. Ar Nr. 108. „Cīņu“ sāk drukāt ārzemēs. Žandami gavilēja, ja gadījās lielāks ķēriens, bet viņu gavilse bij īsas. Arestēto organizaciju vietā radās atkal jaunas un darbojās tālāk. Organizaciju spēks likās neizsmelams. To var izskaidrot tikai ar lielo apziņu un ticību socialisma idejai, kas valdīja latviešu strādnieku apzinīgā daļā.
Partijas biedru skaits samazinājās. Vēl 1907. gadā partija skaitīja savās rindās 15000 biedru, bet 1908. g. šis skaits bij sakritis uz 5000. Biedru skaita samazināšanās tomēr nevājināja organizaciju,

-123-
taisni otrādi – viņa palika iekšēji spēcīgāka. No partijas drīz aizgāja visi tie, kas revolucijas sajūsmā bij organizacijā iestājušies, palika tikai pārliecinātie un apzinīgie biedri. Latvijas soc.-dem. tradicijas un konspiracijas praktika daudz līdzēja arī taī ziņā, ka spiegi, provokatori un nodevēji nevarēja tik lielos apmēros izpostīt partijas rindas, kā tas bij citās partijās. Te spiegus drīz pazina un no tiem atsvabinājās. Tomēr dažreiz tiem izdevās dot organizacijai ļoti spēcīgus sitienus.
Pirmais lielākais uzdevums, ko nācās veikt jaunievēlētai centralai komitejai, bij – trešās valsts domes vēlēšanas. Daži ultrā lielinieciski noskaņoti biedri bij par šīs domes vēlēšanu boikotu, tomēr partijas centralā komiteja nostājās par vēlēšanām un pret boikotu. Domes vēlēšanu boikots šinī momentā būtu bijis paguruma zīme. Ka šāds pagurums un pasiva izturēšanās pret politiskiem pienākumiem bij jau sākusies partijas biedros – redzams no „Cīņas“ rakstiem. Kāds biedrs P-lns („Cīņa“ Nr. 80) beidz savu rakstu šādiem vārdiem: „Nevajaga tikai pagurt. Vajaga izgaisināt vienaldzību, vajag radīt ticību uz masas kustības atjaunošanas iespējamību. Šādas ticības daudziem trūkst, to vajag no jauna radīt. Tas ir varbūt gŗūti, sevišķi tagadējā laikā, kur revolucijas jūŗa ir tik rāma. Tak neko darīt: ķersimies pie tā paša, kaut arī apnikušā ikdienišķā darba. Tas tomēr būs darbs, masas darbs. Un tikai darbība masās spēj atturēt mūs no vēl dziļāka miega“. „Cīņas“ 81. numurā biedrs –lta raksta: „Biedri! Dzīvi un enerģiski pie 3. valsts domes vēlēšanu priekšdarbiem! Nost pagurumu un vienaldzību – un mūsu sparīgo darbu veltīs panākumi! Biedri, atminaties, kādi panākumi mums bij februarī“. Šie un vairāki citi raksti rāda, ka vēlēšanu iznākums radīja dibinātas bažas: varēja būt arī zaudējumi. Tāpēc soc.-dem. bij spiesti ķerties vēl pie viena lī-

-124-
dzekļa, par kuŗa derīgumu vai nederīgumu vispār ir daudz debatēts – pie izlīguma ar kreisām pilsoņu partijām. Tomēr arī šis pārkāpums pret „tīru“ taktiku bij jāņem uz sevis, ja patiesi gribēja izvest domē savu kandidatu. To rādīja arī vēlēšanu iznākumi. Kandidati bij uzstādīti: Grosvalds – buržuazijas, Ansbergs – sīkpilsoņu un inteliģences, Oerns – pilsonisku radikaļu. Balsošanas iznākumi: Grosvalds 5482 balsis, Priedkalns 4757 balsis, Ansbergs 1375 b., Oerns 1048 b., Kamkins 70 b. Abzoluto majoritati – 6495 b. nebij salasījis neviens. 25. okt. 1907. g. notika pārvēlēšanas. Uz iepriekšējās norunas pamata Ansbergs un Oerns atteicās, palika Grosvalds un Priedkalns. Par Grosvaldu bij nodotas 5998 balsis, par Priedkalnu 6369 balsis. Rīga vēlreiz pierādīja, ka viņa ir sarkana, bet šoreiz jau ar lielām gŗūtībām.
Trešās domes sastāvs bij tāds, ka valdība ar to varēja apmierināties. Vairums te piederēja pilsoņu partiju reakcionariem un mērenam spārnam – monarķistiem un 17. oktobra partijai. Arī kadeti bij savā darbībā palikuši daudz mērenāki. III. valsts domē bij pavisam 19 domnieki socialdemokrati. Frakcija bij maza un viņā nebij sevišķi spējīgu biedru. Tāpēc lielas nozīmes frakcijai nebij. Rīgas soc.-dem. deputats Priedkalns iesniedza domei pieprasījumu par soda ekspediciju darbību Latvijā. Pieprasījumā uzskaitīts bij milzums faktu, kur baroni tieši piedalījušies soda ekspediciju vadīšanā (nosaukti kādi 35 vārdi). Interpelacijā minēts arī par Rīgas slepenpolicijas mocības rīku „muzeju“ un spīdzināšanām policijas iecirkņos, uzskaitīti „bēgot nošautie“ u.t.t. Iespaids no interpelacijas bij smags. Baroni nāca aizstāvēties un zvērēja savu uzticību tronim. Viņi neapstrīdēja faktus, bet nostādīja jautājumu tā, ka Baltijā norisinajusies cīņa starp valdības piekritējiem un balsts grāvējeim. Visas debates bij disputs starp

-125-
baroniem un socialdemokratiem. Rezultatā – dome piekrita baroniem un beigās pieņēma oktobristu iesniegto pārejas formulu, ka fakti, kuŗi pievesti interpelacijā par šaušanām, spīdzināšanām ne ar ko neesot pierādīti. Iznāca, ka tādu faktu itkā nemaz nebūtu bijis. Protams, tāda dome radīja strādniekos tikai nicinašanu un darbība tādos apstākļos likās lieka un nevajadzīga.
Trešā valsts dome uzsāka savu darbību 1. nov. 1907. g., ta bij vēlēta uz 5 g., un nodzīvoja arī pilnu savu mūžu – līdz 1912. gadam.
1907. gadu un 1908. g. sākumu „Cīņa“ savā 1. maija numurā ar pilnu tiesību apzīmē par likvidacijas gadu. Šinī gadā krievu valdība likvidēja revolucijas iekarojumus, sašaurināja vēlēšanu tiesības uz valsts domi, „likvidēja“ neskaitami daudzus revolucionarus. Bij likvidētas arī katras, kaut arī visniecīgākās cerības uz trešo domi. „Domes socialdemokratiskai partijai jābalstās uz mums un ar mums kopā jāskumst un jāizsamist par viņas bezspēcību… Piemērodami savu organizaciju un taktiku arī turpmāk grozījušamies apstākļiem, pilcināsim atkal nākošā gadā ap sarkano karogu savus biedrus un „atlikušā saujiņa“ pieaugs atkal par varenu „konstitucionalos patvaldību“ apdraudošu spēku“ – tā rezignēti nobeidza „Cīņa“ savu 1. maija ievadrakstu.
Liekas, ka patiesi ar 1908. gadu viss būtu likvidēts un no 1905. g. revolucijas nekas nebūtu palicis pāri. Un tomēr – vispārīgie politiskie apstākļi pēc 1905. gada bij citādi, nekā priekš tā. Mēs jau minējām, ka muižnieki bij šinī cīņā „likvidēti“ tiktāļ, ka viņu feodalās priekšrocības bij apraktas uz visiem laikiem. Zemnieki bij ieguvuši, viņi savās tiesībās stāvēja muižniekiem blakus. Valdība atlaida kroņa zemnieku izpirkšanas maksu parādus – un tā zemnieki bij no revolucijas arī ekonomiski ieguvuši. Bij panākti, kaut arī stipri

-126-
ierobežoti, preses un biedrošanās likumi. Uz šo likumu pamata nodibinājās vairākas arodu biedrības. Pirmā valsts dome bij izdevusi likumu par strādnieku apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem. Protams, šie likumi nebij iekaŗojumi, tomēr uz viņiem balstoties varēja panākt jaunus iekaŗojumus. Šos „legalās iespējamības“ nu sāka uz savu privatu iniciativi izmantot daži biedri, darbojās legalās biedrībās, izdeva marksistiska satura grāmatas un brošuras un tamlīdzīgi. Daži mazinieciski noskaņoti biedri tā aizrāvās ar šīm „legalām iespējamībām“, ka turēja pat par iespējamu lielāko daļu nelegalās partijas darba pārnešanu legalās biedrībās, dibinot pie tām sekcijas. Partijai paliktu tādā gadījumā tikai vispārējā vadība un legalo organizaciju un preses organu kontrole. Lielinieciski noskaņotie biedri pretojās šim uzskatam. Pēc viņu domām legalā darbība ir kaitīga organizacijai un strādnieku šķirai vispār. Vienkārt partijas biedri, ja viņi darbosies legalās biedrībās, nāks pazīstami un nevarēs vairs darboties nelegali, bet, otrkārt, legalais darbs prasīs no biedriem daudz laika, viņi atrunāsies ar laika trūkumu un aizies no nelegalā darba. Šie biedri gāja vēl tālāk un atzina par nevajadzīgu katru legalu darbību, arī valsts domē. Viņi lika priekšā atsaukt domes deputatus no domes un ievadīt viņus atkal nelegalā darbā. Nesaskaņas starp abiem virzieniem sāka palikt asākas. Bij uzkrājušies arī vēl citi jautājumi, kas būtu noskaidrojami, tāpēc nolēma sasaukt Latvijas socialdemokratijas trešo kongresu. Šis kongress sanāca Helzingforsā 1908. gada septembrī. Šinī kongresā abi virzieni bij reprezentēti apmēram vienādā skaitā, tomēr legalo iespējamību aizstāvji bij vairākumā un kongresa galvenā rezolucija nevien nenoliedza, bet pat ieteica izmantot legalās iespējamības. Jautājums par partijas iestāžu likvidēšanu, vai no otras

-127-
puses par valsts domes locekļu atsaukšanu nemaz nepacēlās. „Likvidatoru“ un „otzovistu“ viens otram krasi pretējie virzieni izpaudās gan Krievijas soc.-dem. strādn. partijā, bet Latvijas socialdemokratija bij no viņiem pasargāta.
Partijas darbība laikmetā no 1907.-1910. gadam norisinājās ārkārtīgi šauros rāmjos. Biedru skaits nokrita no 12000 1907. g.uz 5000 – 1908. un 3000 1909. g. Līdz ar to samazinājās arī partijas ienākumi. 1909. g. „Cīņu“ nevarēja vairs iekšzemē izdot ne tikai lielo iekritumu, bet arī līdzekļu trūkuma dēļ. Algotu propagandistu skaitu sašaurināja līdz minimumam, jo trūka līdzekļu viņu algošanai. Pagurums bij vērojams visos rajonos, arī starp veciem biedriem. Dažu organizaciju (piem. Jelgavas) biedri žēlojās, ka taisni starp veciem biedriem visvairāk novērojama nevērība pret partijas darbu. Stipri izplatīta bij žūpība. Sīkpilsoņu inteliģence, kas senāk bij tuva partijai, zaudēja katru interesi pret sabiedriskiem jautājumiem, izplūda erotikā un dekadentismā, vai sāka sludināt muļķīgu „pārcilvēcisku“ individualismu. Partijā iespiedās spiegi un provokatori. Nedzirdēti plašā Azefa avantura soc.-rev. partijā piespieda skatīties arī pie mums ar zināmām aizdomām pat uz veciem biedriem. Nereti nācās rajonu sapulcēs, pat konferencēs, dzirdēt pārmetumus provokatoriskā rīcībā, vērstus pret pārbaudītiem un cīņās norūdītiem biedriem. Vienu laiku partijas centralā komitejā darbojās tikai trīs biedri – Jānis Sīlis, Klara Kalniņa un Aug.Sproģis (Saulīts), jo šie biedri droši viens otru pazina, bet citus pieaicināt baidījās, negribēdami uzticēt partijas noslēpumus maz pazīstamiem biedriem. Pēdējo gadu arestos bija izrauti no partijas rindām gandrīz visi teoretiski izglītotie biedri (ap 150). Daži sīkpilsoņu inteliģenti mēģināja iespiesties strādniekos ar savām idejām. Izbijušais socialists J.Jankavs sludinaja sindikalismu, mācību, ka „strādniekiem ir vienalga,

-128-
vai valsts vergo zem cara patvaldības, vai demokratiskā republikā“. Herm. Asars un Ž.Pērkons sludināja reformismu un revizionismu. Vārdu sakot – īsts idejiskais purvs bij jāizbrien un ar dažādiem mošķiem jāplēšas. Pie visa tā vēl bij jāpārdzīvo smaga ekonomiska krīze. Fabrikās samazināja darbus, atlaida strādniekus, vietām pazemināja darba algas.
Neskatoties uz visām šīm grūtībām, apzinīgie strādnieki palika uzticīgi saviem idealiem.
Ap 1910. gadu sāka atdzīvoties rūpniecība. Krizes laikmets bij pārdzīvots. Fabrikas strādāja atkal pilnos apmeros, bezdarbnieku skaits samazinājās. Atdzīvojās atkal pulciņu darbība, paplašinājās propaganda un aģitacija, sāka pieaugt biedru skaits. Strādnieku organizacijās auga revolucionaras tendences. Tikai socialdemokratiskā inteliģence sašķēlās divos naidīgos lielinieku un mazinieku lēģeros. Latvijā šīm šķelšanās tendencēm nebij nekāda pamata, viņas radās un izauga no krievu revolucionaro emigrantu aprindām.
1911. gadā Latvijas socialdemokratija sasauca partijas kongresu Helsingforsā. Vienu dienu kongresa darbība norizinājās kārtīgi, bet jau nākošā dienā bij jāsapulcējas ārpus pilsētas un jādod parole tūlīt izklīst. Kā vēlāk izrādījās, viens no kongresa dalībniekiem – Dakters – bij provokators. Tā šis kongress izputēja un viņa lēmumus nevarēja izvest dzīvē.
C.K. šinī laikmetā darbojās (bez dažiem jau agrāk minētiem) Kalniņš Ansis, Sproģis (Saulīts), Sīlis (Krauklis), Landreiters (Vārpa), Teikmans Vold. (Dadzis), Plakans Aug., Ozoliņš Mārtiņš (Zālīts).
Visus gadus nebij novērojama plašāka masu akcija. 9. janvarī, vai 1. maijā mēdza organizēt sapulces, uzvilka sarkanos karogus, dažreiz uzlipināja uz namu stūriem 1. maija vai 9. janvara uzsaukumus un tas bij viss.

-129-
1912. gadā izbeidzās trešās valsts domes pilnvaras. Latv. socialdemokratija cītīgi strādāja pie ceturtās valsts domes vēlēšanu sagatavošanas darba. Tomēr apstākļi tagad bij jau citādi nekā pirms pieciem gadiem. Ja toreiz strādnieku šķira gāja vēlēšanu cīņā, cerēdama uz sīkpilsonisko demokratu atbalstu, tad tagad viņa bij pilnīgi viena, izolēta no visām citām šķirām. Socialdemokratija uzstādīja to pašu kandidatu, kas reprezentēja Rīgu III. valsts domē – Dr. A.Priedkalnu. Pilsoniskie demokrati uzstādīja kādu kņazu Mansirevu. Par Mansirevu nodeva balsis arī vācieši un visi latviešu pilsoņi. Priedklans savāca tās pašas 4500 balsis, kas par viņu bij nodotas pieci gadi atpakaļ, bet kņazu izveda cauri apvienotā latviešu un vācu pilsonība. Šī cīņa bij jau zem lozunga „par“ vai „pret“ socialdemokratiem. Vēlēšanu cīņa nebij, varbūt, pietiekoši labi organizēta, tomēr no jauna saviļņoja Rīgas strādniekus. Pamazām sāka augt revolucionara noskaņa. Ar 1910. gada 1. maiju Rīgā sākās atkal maija demonstracijas. Toreiz strādnieki mierīgi pastaigājās pa Brīvības ielu. Šī pastaigāšanās bij stipri impozanta. Nākošos 1911. un 1912. gados strādnieki jau svētīja 1. maiju ar atstāšanos no darba. Pirmais maijs bij atkal uz dienas kārtības. Strādnieki sāka atkal labprāt piedalīties demonstracijās. Liels demonstrativs bēru gājiens bij 1910. gadā Lutera bērēs, bet sevišķi impozantas bij Peludes bēres.
Ar rūpniecības uzplaukumu sāka norisināties arī saimnieciski streiki. Strādnieki juta spēku pieaugumu.
Ar katru dienu plašāki attīstījās arī darbība legalās biedrībās. Arodu biedrībām bij vēl maza nozīme. 1913. g. bij 13 arodu biedrības ar 5062 biedriem. Ja Rīgas rūpniecības strādniekus rēķina toreiz uz 180000 cilv., tad šis arodnieciski organizēto strādnieku skaits ir pārāk niecīgs. Tāpat niecīga ir arī kooperativā kustība. Tomēr visas zīmes rādīja,

-130-
ka visiem šiem strādnieku kustības veidiem ir tendence pieaugt. Blakus praktiska rakstura biedrībām pastāvēja izglītības biedrības. Šīs biedrības organizēja bibliotekas, kurās bij dabonama socialistiska literatura, te varēja jau nolasīt dažu lekciju par jautājumiem, kas interesēja strādniekus. Strādnieku izglītības biedrības slēdza, tiklīdz manīja, ka viņas darbojas socialdemokratiskā virzienā, bet viņu vietā radās drīz jaunas. Tādas biedrības bij „Rīgs“, „Apziņa“, „Strādnieku kulturas biedr.“
Ar 1911. g. Rīgā sāk iznākt legals laikraksts „Laika Balss“. Tam seko „Jaunais Laiks“, „Laika Atbalss“, „Dzīves Balss“, „Dzīves Atbalss“, „Jaunais Spēks“, „Jaunā Balss“, „Strādnieku Balss“, Strādn. Atbalss“ u.t.t. Ja vienu laikrakstu slēdz, nāk otrs vietā. Tikai šī rotaļa dārgi maksāja, kāpēc dažreiz uz ilgu laiku bij jāpārtrauc legala laikraksta izdošana.
Tā strādnieku kustība, tik legalā, kā nelegalā, gāja plašumā. Lai gan valdība neatlaidīgi sekoja strādnieku organizaciju darbībai, tomēr apturēt vai ierobežot augošo kustību nebij viņai vairs pa spēkam.
Centralā komitejā šinī laikā darbojās: Kr.Bočs, Jānis Sīlis, Augusts Sproģis, Vold. Teikmans, Rikveils, Landreiters, Vilis Straujāns,

-131-
Pauls Kalniņš, Ansis Kalniņš, V.Caune, J.Druģis, Aug. Plakans, Aug. Lācis, Markevics, Bergs, Bīraus, Ern. Ozoliņš, Pekmans, Zutis, M.Ozoliņš u.c.
Pēc V.Caunes ziņām šī Centralā Komiteja 1913. g. junijā pie Babelites ezera pilnā sastāvā arestēta. Pēc tam partiju vadījuši Bergs, Sēvelis, Eizengraudiņš un Kalējs.
Strādnieku kustība, reiz atkal sākusies, nebi vairs apturama. Inteliģentu spēku trūkums bij stipri izjūtams. Tomēr pa garajiem revolucionaro cīņu gadiem strādniekiem bij izaugusi pašiem sava inteliģence, kas vadīja darbu tālāk. Jauni cīņas apstākļi stādīja jaunus uzdevumus, tāpēc bij nepieciešami sasaukt partijas kongresu.

Latvijas socialdemokratijas ceturtais kongress

Latvijas strādnieki savā īsā attīstības laikā bij daudz pārdzīvojuši. Pēc īsa brīža revolucionarās sajūsmas 1905. g., kad uzvara jau likās droša, nāca kontrrevolucijas asins murgi, tad gaŗa reakcijas nakts. Pārliecinātie un apzinīgie biedri nepagura arī vissmagākā kontrrevolucijas laikmetā. V.Caune savās atmiņās kādā vietā izsakās: „1909. gadā tika iztiesāts vairums agrāk arestēto partijas iestāžu prāvu un viņu dalībniekiem gandrīz bez izņēmuma piespriesta katorga; šīs prāvas varēja dažu labu atbaidīt. Tāpēc jāatzīst, ka mūsu partijas dalībniekiem ir piemitusi nedzirdēta drošsirdība: 3000 cilvēku nebaidījās no 8 gadiem spaidu darbu un gāja strādāt tik riskantu partijas darbu“. Cīņās norūdītie partijas biedri nekad nestāvēja dīkā: ja nebij sapulcēs, pulciņos, rajonos – lasīja mājās grāmatas, tā nostiprinādami savu strādnieku pasaules uzskatu. Te viņiem daudz līdzējuši inteliģentie biedri. „Socialdemokrata biblioteka“, Fr.Roziņa „Latviešu zemnieks“, Brauna „Baltijas revolucija“, Raiņa „Tāļās noskaņas“, „Vētras sēja“, „Klusā grā-

-132-
mata“ un visa tā skaistā socialdemokratu literatura attīstīja prātu un radīja sajūsmu. Kad sākās dekadentu lielmutība – parādījās Jansona „Fauni, vai klauni“, mūsmāju sindikalistus parādīja viņu nesmukā kailumā S.Olova (Fr.Mendera) grāmata: „Jankavisms“. Reti kāda partija var uzrādīt tik lielu skaitu teoretiski izglītotu biedru, tieši no stradnieku vidus, kā Latvijas socialdemokratija 1914. g.
Kad sākās jauni revolucijas uzpludi, pacēlās jautājumi – ko darīt, kādā virzienā staigāt turpmākās gaitas. Latvijas partija bij visus tos gadus ieturējusi noteiktu centra poziciju, nenosvērdamās tieši ne lieliniekos, ne maziniekos. Krievu mazinieki nereti apzīmēja latviešu partiju par lieliniecisku, lielinieki turpretī par „purvu“. Latvieši ieturēja tīri principialu internacionalu liniju. Tomēr reakcijas gados, kad ilgāku laiku nebij vadošo direktivu, radās latviešu partijā tīri lielinieciskas un tīri mazinieciskas grupas, kas draudēja šķelt partijas vienību. Latviešu socialdemokrati savā idejiskā darbā vairāk pieslienas rietumiem, viņi ņēma par paraugu vācu partiju un centās uzglabāt partijas vienību par katru cenu. Krievu lielinieki turpretī par katru cenu gribēja šo vienību izjaukt. Te nav vieta iztirzāt, kas īsti spieda lielinieku vadošās personas, sevišķi Ļeņinu, turē†ies pie šādas, reizēm tīri provokatoriskas, partijas jaukšanas politikas, jātzīmē tomēr, ka tā tas bij. Latviešu strādnieki, arī tīri lielinieciski noskaņotie, nevarēja piekrist un nepiekrita šādai skaldīšanas politikai, tomēr „turēja līdz“, reizēm pat neapzinādamies, kurp tas var novest.
Lielinieku jaukšanas politikai ārpus Latvijas bij savi panākumi: Krievijas socialdemokratiskā partija sašķēlās divās daļās ar diviem vadošiem centriem. Mazinieku Organizacijas Komiteja stāvēja pretī lielinieciskai Centralai Komitejai. Latvieši kopā ar „Bundu“, Lietuvas socialdemokratiju un poļu socialdemokratisko strādnieku partiju (ne pusnacionalo P.P.S.) un citām dažādu tautisku mazā-

-133-
kumu partijām mēģināja sasaukt apvienošanās kongresu. Uz šo kongresu ieradās gan mazinieciskās Organizacijas Komitejas pārstāvji, bet neieradās lielinieki. Latviešu partijas C.K. stājās tuvākos sakaros ar Org. Kom. Lielinieki sāka visus maziniekus saukt par „likvidatoriem“, lai gan, mazākais Latvijas partijā, nelegalās organizacijas likvidēšana vai nepadošanās nelegalās Centralās Komitejas lēmumiem nekad nav bijusi uz dienas kārtības. Partijas šķelšanas praktikā lielinieki vingrinājās jau IV. domes vēlēšanu laikā, 1912. g. Bij gadījumi, kur strādnieku kurijā sacentās un savstarpēji apkaŗojās divi kandidati – lielinieks un mazinieks. Ja ņem vērā toreizējos smagos policejiskos apstākļus, tad šāda savstarpēja konkurence bij noziegums pret strādnieku šķiru. To tiesu valsts domē lielinieki atrada iemeslus nošķirties no maziniekiem un jau tā niecīgā socialdemokratiskā frakcija – tikai 13 cilvēki – sašķēlās divās daļās. Jautājums par domes frakciju nāca dienas kārtībā arī Latvijas socialdemokratijas IV. kongresā. Bez šī – vēl daudzi svarīgi jautājumi.
Visu kongresa dienas kārtību iepriekš apskatīja partijas organizacijās, pieņēma lēmumus un direktivas delegatiem. Delegati uz kongresu bij vēlēti pēc partijā noteiktas vēlēšanu sistēmas, jautājumi iepriekš kārtīgi apspriesti – tā šis kongress bij viens no vislabāki sagatavotiem kongresiem.
Partijas IV. kongress sanāca Briselē, 1914. g. janvarī. Bij ieradušies delegati: Rīgas: A.Lācis, R.Marks, Joh. Vītols, Pet. Kalniņš, Eiche, Šilfs, Lencmanis, Zvirbulis, Bergs, Rāvels, Sīlis, Caune un vēl viens no otra rajona, Jelgavas: Kalniņš, Liepājas: Auguls, Malienas un Ventspils delegati, ārzemnieki: Jansons, Menders, Kr. Eliass, Cielens, Bērziņš. No krievu maziniekiem piedalījās Semkovskis un Čhenkeli, no lieliniekiem Ļeņins un Maļinovskis, no P.P.S. Lapinskis, no „Bunda“ Judins. Īpatnejs šis kongress bij tai ziņā, ka viņš, kā līdz

-134-
šim nevienā kongresā, izpaudās īstā frakciju kaŗā. Vislielāko svaru lika uz rezolucijām. Tiklīdz kāds priekšlikums izgāja cauri vienas frakcijas garā – tūlīt otra ienesa papildinājumus, vai pārlabojumus. Runām maz piegrieza vērības, jo katrs jau iepriekš zināja, ko otrs teiks un kādus motivus viņš pievedīs.
Kā piemēru ņemsim rezoluciju par attiecībām pret Krievijas socialdemokratisko strādnieku partiju.
1. Pirmais punkts (tīri lieliniecisks), ka stingra partijas vienība ir nepieciešama, bet partijā ieņemami tikai tādi socialdemokrati, kas atzīst, ka partija tagadējā momentā var pastāvēt tikai nelegali un ka partijai jāsauc strādnieku šķira nostāties visas stsvabināšanas kustības priekšgalā un jācīnās par jaunu revoluciju. Visumā šo rezoluciju varēja pieņemt arī mazinieki.
2. „IV. kongress noteikti nosoda likvidatorisko virzienu“ (lielinieki). Tā kā lielinieku rakstos bieži nosaukti par likvidatoriem visi mazinieki, tad mazinieki paceļ jautājumu: kas ir likvidatoriskais virziens? Nolemj, ka likvidatorisms ir: „Partijas inteliģences vienas dalas mēģinājums likvidēt pastāvošo Krievijas socialdemokratiskās strādnieku partijas organizaciju un tās vietā stādīt bezformas apvienības vienīgi un tikai legalitates robežās, kaut vai pēdējā būtu jāiegūst caur atklātu atteikšanos no partijas programmas, taktikas un tradicijām“. Mazinieki nav tādi likvidatori, tā tad pirmā teze uz viņiem neattiecas. Bet mazinieki neapmierinas un ienes vēl papildinajumu: „Tāpat nosoda arī to virzienu socialdemokratijā, kuŗš atzīst gan nelegalo organizaciju, bet darbojas tikai nelegali un neatzīst legalas darbības laukus“. Šis papildinājums aiztiek lieliniekus, tomēr viņi nevar pret to balsot, jo vienīgi un tikai nelegala cīņa tagadējos apstākļos nav iespējama. Nu nosodīti ir abi galējie virzieni.

-135-
Tālāk: „Kongress nolemj atsaukt Latv. soc.-dem. pārstāvi no Organizacijas Komitejas, kuŗa nav norobežojusies no likvidatoriem“. To pieņem. Tad mazinieki izlieto momentu un kongress nolemj „organizatoriski nesaistīties ne ar vienu no pastāvošiem Krievijas soc.-dem. partijas centriem“. Tā tad arī ar lieliniekiem nē. Tā kā abas rezolucijas ir pieņemtas, tad Latvijas socialdemokratija paliek neatkarīga tik ilgi, kamēr Krievijas partija nebūs nodibinājusi sev vienotu partijas centru. Nu lielinieki like priekšā nolemt, ka arī turpmāk „Latvijas socialdemokratija būs solidara ar Krievijas apzinīgo proletariatu“ u.t.t. To pieņem, jo maziniekiem tur nevar būt iebildumu. Tad nāk mazinieku puses jauns priekšlikums: „Kongress izskaidro, ka rezolucijas 2. punkts par likvidatorisma nosodīšanu neattiecas ne uz vienu no nelegalām partijas organizacijām, kuŗas pieslienas Organ. Komitejai, un ka darbības koordinacija ar šīm organizacijām netiek izslēgta ar rezolucijas 3. punktu“. Tā kā arī to pieņem, tad faktiski ir atļauts saistīties ar Organizacijas Komiteju, kas iepriekš likās noliegts.
Šī piemēra pietiek, lai raksturotu to darbības veidu, kāds norisinājās IV. kongresā. Vajadzēja stipri iestrādājušās galvas, lai prastu ātri orientēties šinīs rezoluciju smalkumos. Kongresā bij arī tādas galvas: Maziniekus vadīja un viņu pārlabojumus lika priekšā Jansons (Brauns), bet lieliniekus – pats Ļeņins. Interesanti atzīmēt, ka Maļinovskis, kas vēlāk izrādījās provokators, maisījās pa vidu un dažkārt palīdzēja maziniekiem izvest viņu rezolucijas. Viņš gribēja būt klāt abās organizacijās un zināt, kas tur notiek.
Līdzīgi sajauktas iznāca arī citas rezolucijas:
1) Par šķelšanos valsts domes frakcijā – to nosoda un uzrāda ceļus, kā nodibināt frakcijas vienību.
2) Par Centralās Komitejas darbību – ka visumā tā bijusi apmierinoša.

-136-
3) Par tagadējo momentu un uzdevumiem. Mazinieku uzskats bij, ka nākošā revolucija Krievijā nevar būt citāda, kā buržujiska Lielinieki domāja, ka tā būs strādnieciska un zemnieciska. Šie abi uzskati rezolucijā tā sajaukti, apcirpti, atkal pielāpīti, ka skaidrību viņā var izprast tikai toreizējo aizkulišu specialists.
4) Par saimniecisko cīņu un arodnieciskām biedrībām – ka šī cīņa jāved organizēti. Arī šinī rezolucijā daudz pretrunu.
5) Par kulturalām biedrībām – lai arī rezolucija par šīm biedrībām pieņemta vienbalsīgi un nolemts viņas dibināt un izmantot propagandai, tomēr arī te jūtami divējādi uzskati, kas savīti un sajaukti savā starpā.
6) Par agraro jautājumu un laukstrādnieku kustību. Te nerunā par pašu agrarjautājumu, bet par lauku strādnieku organizēšanu. Arī redzami divi virzieni.
7) Par strādnieku apdrošināšanu. Te viss liekas vienots, tomēr ienests jautājums par Viskrievijas apdrošināšanas kongresu, ko lielinieki nevēlējās.
8) Par attiecībām pret buržujiskām partijām. Pret „Rīgas Avizes“ un „Dzimt. Vēstn.“ grupām vest atklātu cīņu, bet „J. Dienas Lapas“ demokratus atbalstīt, ja tie būs patiesi demokrati.
9) Tālākās rezolucijas – par legalo presi (partijas), par nelegalo presi („Cīņas“ izdošanu pagaidām ārzemēs), par darbību pulciņos, par Amerikas Latv. Koporganizaciju, par līdzdalību pilsoniskā presē (tikai noteikti demokratiskos organos un nedrīkst iestāties redakcijās), par partijas disciplinu, par aģitaciju armijā, par tautskolu vajāšanu – ir tik elementaras, ka nevarēja izsaukt domu starpības.
Beidzot šim kongresam nācās vēlreiz caurskatīt b. Jansona-Brauna lietu. Jansonu apvainoja, ka viņš kādreiz, jaunstrāvnieku laikā, kad bijis are-

-137-
stēts, nemācējis ievērot pietiekoši konspiraciju un uz viņa liecību pamata arestēti citi biedri. Šis jautājums šad un tad uzpeldēja partijas presē, tagad „Kongress, noklausījies konfliktu komisijas ziņojumu, pilnā mērā apstiprina agrāko partijas instanču lēmumus un atzīst, ka biedrs Brauns pelna, kā līdz šim, pilnīgu biedru uzticību“.
Zīmīgi, ka te godīgu un uzticamu partijas biedri tiesāja arī divi provokatori – Auguls un Maļinovskis, kas bij iespiedušies organizacijā. Auguls bij sīciņš un nožēlojams latviešu špicelis, bet Maļinovskis liela kalibra provokators – IV. valsts domes lielinieku frakcijas vadītājs un faktiskais domes frakcijas sašķēlējs. Ar troksni viņš aizbēga no domes uz ārzemēm. Mazinieki viņu drīz izsludināja par spiegu, lielinieki, sevišķi Ļeņins, „galvoja par viņu kā par sevi pašu“. Tikai pēc oktobra revolucijas, kad pierādījās neapšaubāmi Maļinovska provokatoriskā darbība – Ļeņins atvīla viņu uz Pēterpili un lika tur nošaut.
Centralo Komiteju šinī kongresā izvēlēja tīri lieliniecisku. Viņā iegāja: Lencmans, Šilfs, Zvirbulis, Blanksteins, Auguls, Eiche, Pečaks.
Žandarmi un spiegi zināja kongresa dalībniekus. Tūlīt pēc pārbraukšanas no Briseles arestēja Cauni, Vītolu, Marku, Rāveli, Aug. Lāci, Eichi.

Latvijas socialdemokratija kaŗa laikā

Ceturtā kongresa rezolucijas bij iznākušas tādas, ka, pēc viņām spriežot, partijas darbībai vajadzēja turēties taī pašā centra virzienā, kādā Latvijas socialdemokratija bij darbojusies visus tos gaŗos revolucionarās cīņas gadus. Bet kongresa lēmumi bij viens, šo lēmumu izvešana dzīvē pavisam kas cits. Jaunā centralā komiteja vadīja partiju noteikti lielinieciskā virzienā. Viena šī jaunā virziena pazīmes bij – naids un neiecietība pret citādi

-138-
domājošiem, sevišķi pret mazinieciskā virziena piekritējiem. Tas partijas dzīvē bij pavisam kas jauns. Līdz šim visi partijas biedri bij stipri apziņā, ka viņi ir biedri, un šī apziņa viņus tuvināja. Tagad par biedriem īsteni uzskatīja tikai pareizticīgos lieliniekus. Protams, daudzi mazinieki tad arī aizgāja no partijas, sāka darboties tikai legalās organizacijās un šo organizaciju socialdemokratiskās sekcijās. Otra daļa – partijai uzticīgie strādnieki un inteliģenti – palika partijā, bet jutās tur tā, kā lieki, kā nepiederīgi, jo pie varas tikušie lielinieki katru viņu soli uzņēma ar ironiju, vai pat ar atklātu naidu. Mazinieku teoretiķu aprindās jau sāka runāt par atsevišķas mazinieku partijas dibināšanu. Citas izejas nebij – varēja aiziet no partijas, bet kas to negribēja un nespēja – tiem bij jādibina atsevišķa organizacija.
Pasaules kaŗš pārtrauca visu. Visas iedzīvotāju šķiras, pat lielu daļu strādniecības pārņēma šovinisma vilnis. Vācijas socialdemokrati balsoja par kaŗa kreditiem – aizsargāšanās nolūkos, kā viņi taisnojās. Libknechts mēģināja aģitēt pret kaŗu, bet viņu par to ieslodzīja katorgas cietumā. Tas pats atkārtojās Francijā. Arī te socialisti balsoja par kaŗa kreditiem. Žans Žoress mēģināja protestēt, bet viņu kāds centīgs nacionalists nošāva uz viņa paša durvju sliekšņa. Daļa krievu socialistu emigrantu aktivi piedalījās kaŗā, iestājās Francijas ārzemju leģionos. Pie šīs grupas piederēja arī socialdemokratijas veterans Pļechanovs. Viņam blakus nostājās lielinieks Aļeksinskis, otrs lielinieks Zauers (Ļubimovs) un vēl daudzi citi. Viņiem pievienojās grupa socialistu-revolucionaru un kopīgi viņi nodibināja laikrakstu „Priziv“ (Aicinājums). Mazineiki, lielinieki, socialisti-revolucionari – kāda raiba sabiedrība!
Internacionalie socialisti bij pārsteigti. Viss, uz ko gadiem bij cerējuši, likās zaudēts. Tādi īsti internacionalisti no maziniekiem bija Martova – Dana

-139-
grupa. Viņiem piebiedrojās arī Ļeņins. Tomēr viņu uzskati dalījās. Martovs un viņa piekritēji propagandēja kaŗa izbeigšanu „bez uzvarām un zaudējumiem“, mieru bez aneksijām un kontribucijām, tautu pašnoteikšanās tiesības. Ļeņins propagandēja tūlītēju pasaules kaŗa pārvēršanu pilsoņu kaŗā. Martovs kā tuvāko mērķi uzskatīja demokratisku republiku, Ļeņins tūlītēju Krievijas pārvēršanu Strādnieku un zemnieku republikā. Martova grupai izdevās sasaukt Cimmervaldes un Kientales konferences, kuŗās pieņēma viņa uzstādītās tezez. Ļeņinam te bij tikai maza ultra grupa. Cimmervaldes tezes par „Mieru bez aneksijām un kontribucijām, uz tautu pašnolemšanās pamatiem“ – aplidoja pēc tam visu Krieviju. 1914. g. krievu valdība gribēja izmantot patriotisko noskaņu zemē un saaicināja domes sesiju.. Neskatoties uz savstarpējo naidu, abas socialdemokratiskās frakcijas izstrādāja kopēju deklaraciju, ko nolasīja Chaustovs domes 8. augusta sēdē, kur paziņoja, ka viņi kaŗa kreditu jautājumā no balsošanas atturēsies. Pa to starpu lielinieki bij saņēmuši Ļeņina tezes, bet viņu provokatori gādāja, ka taisni šīs tezes apspriežot policija arestēja visu lielinieku frakciju kopā ar viņu Centralās Komitejas locekli Kameņevu. Ļeņina tezēs bij fraze, ka „kaŗa zaudēšana ir mazākais ļaunums“. Par to viņus nodeva tiesai.
Lielie kaŗa zaudējumi 1915. g. vasarā radīja pilsoņos lielu opozīciju pret valdību. Šī opozicija izpaudās „Zemstvju un pilsētu slimo un ievainoto kopšanas apvienībā“. Pieauga dzīves dārdzība, draudēja bads, apstājās rūpniecība, sabruka satiksme. „Valdība nav spējīga kaŗu vest; sabiedrībai pašai jāņem kaŗa vešana savās rokās“ – ar tādu paroli sāka cīnīties pret valdību krievu lielburžuazija – pilsētu un zemstvu apvienības darbinieki.

-140-
1916. g. februarī Čeidze nolasīja no domes tribīnes domes soc.-dem. frakcijas vārdā Cimmervaldes paroles.
Nemiers zemē auga ar katru dienu, līdz noveda pie marta dienu 1917. g. katastrofas: apgāzās krievu cara tronis, atteicās no valdības cars Nikolajs II (11. martā 1917. g.).
Latvijā daži no socialdemokratiem maziniekiem nostājās uz Pļechanova redzes viedokļa un piekrita kaŗam pret „reakcionaro Vāciju“, aizmirsdami, ka dzīvo vēl reakcionarākā Krievijā, citi stāvēja uz Martova internacionalistu redzes viedokļa, bet nevarēdami saprasties ar lieliniecisko Centralo Komiteju, darbojās legalās biedrībās. Te minams vēlāk nacionalistu noslepkavotais Kārlis Kurzemnieks un biedrība „Uguns“. „Ugunieši“ uzturēja sakarus ar b. Pekmani (Adatu), bet tas bij nostājies galīgi Pļechanova pozicijā.
Lielinieciskā centralā komiteja turējās internacionalā virzienā un mēģināja „izpildīt savu starptautisko pienākumu un stāties pretī proletariata apslaktēšanai.“ Izlaida proklamacijas pret kaŗu, aicinājumus rekrušiem un rezervistiem. Stāvoklis bij ļoti gŗūts. Dažas grupas mazinieku nogrima pārāk lielā oportunismā (Grasis) un sāka sludināt „šķiru mieru pa kaŗa laiku“. Centralā komiteja nolēma nestāties nekādos organizatoriskos sakaros ar šīm grupām. Tā šķelšanās bij panākta trijos virzienos: 1) lielinieki, 2) mazinieki internacionalisti, 3) mazinieki likvidatori. Vainīga pie visas šīs šķelšanās tomēr bij un palika lielinieciskā Centralā Komiteja ar savu nepiedodami tuvredzīgo frakcionaro politiku. Par šo jautājumu vēl rakstāms.
Lielinieki lika lielas cerības uz 1915. g. pirmo maiju. Viņi aicināja proletariatu slēgties ciešās rindās, atstāties no darba, apturēt pat lielgabalus. Viņi cerēja, ka tādus pat aicinājumus izdos arī citu

-141-
zemju socialdemokratijas. Bet vadošās organizacijas citās valstīs – Vācijā un Francijā – nolēma pavisam nesvinēt pirmo maiju un arī Rīgas strādniecība nespēja sekot aicinājumam.
Taisni 1. maijs 1915. g. nesa Rīgas strādniekiem vislielākos zaudējumus. Vācijas kaŗa spēks ielauzās Baltijā. Krievu valdība steidzīgi evakuēja Rīgas rūpniecības iestādes. Strādnieki izklīda pa visām lielās Krievijas malām. Uz laiku bij satriekta Latv. strādnieku kustība, izklīdinātas organizacijas, izpostīts Latvijas socialdemokratijas divdesmit gadu darbs.
Tomēr – īsti no šī brīža varēja redzēt, kādu lielu darbu bij darījusi Latvijas socialdemokratija. Katrs Latvijas socialdemokratijas darbinieks – strādnieks vai inteliģents – bij pārliecināts partijas propagandists. 1916. gads pagāja iekārtojoties un darbu un maizi meklējot. Bet tiklīdz nodārdēja Krievijas pilsoniskās reakcijas pērkoņi – sāka organizēties visās Krievijas malās latviešu strādnieku socialdemokratu pulciņi, grupas, komitejas. Pēc 1917. g. amnestijas atgriezās uz Peterburgu 1913. g. izsūtītie partijas propagandisti Rudevics, Lindiņš, Kr. Bungšs un nodibināja tor soc.-dem. mazinieku organizaciju, lai gan turpat dar-

-142-
bojās arī lielinieciska Latvijas socialdemokratijas grupa. Abu virzienu kopdarbība nebij iespējama un katra organizacija darbojās par sevi. K.Lorencs bij nodibinājis grupu Irkutskā, V.Caune – Tomskā, Teof. Rudzītis – Brjanskā, J.Aberbergs un Marks – Orlā. Šīs grupas turējās pie mazinieku-internacionalistu virziena. No šīm mazinieciskām grupām sastādījās „Latvijas socialdemokratijas apvienoto organizaciju centrs“. Lielinieki turpināja lepoties ar „Latvijas socialdemokratijas“ vārdu, lai gan kopējās organizacijas vairs nebij. Lielinieki bij iebraukuši lielās politikas ūdeņos. Viņi, kopā ar Krievijas socialdemokratiem-lieliniekiem, balstīdamies uz kaŗā nogurdinātām neapzinīgām strādnieku un zemnieku masām, tiecās sagrābt valsts varu savās rokās. Tā kā bij radusies pavisam jauna situacija, partija darbojās pilnīgi legalos apstākļos un tiecās pēc plašiem mērķiem, tad lielinieki nolēma sasaukt Latvijas socialdemokratijas kongresu. Mazinieki mēģināja izmantot šo kongresu, lai varbūt vēl pēdējā acumirklī nodibinātu partijas vienību.

-143-
Latvijas socialdemokratijas piektais kongress

Latvijā palikušie biedri (P.Kalniņš u.c.) kopā ar pārnākušajiem no ārzemēm emigrantiem (Fr.Menders, Kr.Eliass) mēģināja organizēt un atjaunot veco Latvijas socialdemokratiju. Dažas organizacijas šūniņas Rīgā izdevās atjaunot. Lielinieki darbojās savās „Strādnieku un zaldatu deputatu padomēs“, organizēja pils. domes vēlēšanas, rīkojās uz bruņotu sacelšanos. Kongress viņiem bij tikai formas pēc un par savu uzvaru viņi bij droši. Sākot ar 13. maiju lielinieki izdeva Rīgā savu laikrakstu „Cīņa“. Kongress sanāca 9. julijā 1917. gadā Rīgas pils lielajā zālē. Piedalījās kādi 70 delegati, pa lielākai daļai jauni socialdemokrati, kas nepazina ne partijas tradicijas, ne socialdemokratijas teoriju. Svarīgākais jautājums bij par revolucijas nozīmi. Lielinieki aizstāvēja lozungu: „Visu varu strādnieku un zemnieku padomēm“. Mazinieki kongresā bija tikai seši, starp tiem Fr.Menders, P.Kalniņš, Bruno Kalniņš, Kr.Eliass. Fr.Menders savās rezolucijās aizrādīja, ka revolucija ir pilsoniska un neizbēgami viņai tādai jābūt. Like priekšā atstāt arī uz priekšu divas varas: pilsonisku valdību un strādnieku deputatu padomes. Lielinieki pieņēma rezoluciju par „Visu varu padomēm“, par „Rūpniecības iestāžu kontroli“, par kaŗa izbeigšanu revolucionarā ceļā, par muižnieku likvidēšanu un sīkzemnieku pabalstīšanu, par jaunas, patiesi revolucionaras 3. internacionales dibināšanu. Savādi izklausījās šinī cīņas momentā rezolucija par nāves sodu atcelšanu.
Pēc Latvijas socialdemokratijas 5. kongresa bij skaidrs, ka Latvijas strādniekiem nav ar lieliniekiem pa ceļam. Drīz lieliniekiem izlikās par šauru arī socialdemokratu nosaukums. Viņi to atmeta un dibināja jaunu, komunistu partiju, kas tiecās pēc

-144-
vispasaules revolucijas, bet balstījās uz sīkpilsonību.
Mazinieki-internacionalisti un liela daļa lielinieku, kas tādām tendencēm nevarēja piekrist, turpināja darboties uz rovolucionarā cīņā pārbaudītiem pamatiem un atjaunoja „Latvijas socialdemokratisko strādnieku partiju“.

Socialdemokratija Latvijas republikas laikā

Socialdemokratija 1918. g. atzina, ka radušos apstākļos strādnieku šķiras intereses vislabāk bus aizstāvāmas, realizējot Latvijas tautas pašnolemšanās tiesības un nodibinot neatkarīgu un demokratisku Latvijas Republiku. Partijas centralā komiteja ļoti aktīvi popularizēja šo ideju ar nelegalās organizacijas un preses palīdzību, par spīti visiem vācu okupacijas žņaugiem. Partijas centralās komitejas pārstāvji Pauls Kalniņš un F.Menders uzņēma sakarus ar latviešu pilsoņu partijām, kas atzina demokratiskas republikas ideju. Kopā ar šīm partijām socialdemokratija sastādīja t.s. demokratisko bloku, kuŗš okupacijas laikā vairākkārtīgi uzstājās latvju tautas vārdā par viņas patstāvību un demokratiju.
1918. g. novembrī, nodibinoties Tautas Padomei, socialdemokratija piedalījās viņā un reprezentēja tur Latvijas socialistisko proletariatu. 18. novembrī, Latvijas republikas proklamēšanas dienā, Pauls Kalniņš nolasīja partijas vēsturisko deklaraciju, atzīstot Latvijas neatkarīgo un demokratisko republiku, kā ceļa posmu cīņā par socialistisku Latviju socialistiskā Tautu Savienībā.
Vācu okupacijas varai sabrūkot, partija atjauno legalu darbību. Sāk atkal atklāti iznākt partijas centralorgans, kuŗu pēc 1904. g. parauga nosauc

-145-
par „Socialdemokratu“. Ātri aug partijas grupas un organizacijas. 26.-28. decembrī 1918. g. M.Celms proģimnazijas telpās Kr.Barona ielā 37, sanāk partijas 13. konference, kuŗa reprezentē jau 2.500 organizetus biedrus.
Dažas dienas vēlāk Latvijas teritorijas lielākā daļa nonāk Padomju Krievijas sarkanarmijas rokās. Viņas sastāvā ietilpst daži komunistu iespaidā stāvoši latvju strēlnieku pulki. Nodibinās Padomju Latvija, kā Padomju Krievijas sastāvdaļa. Sākas spaidi pret socialdemokratiju. Viņas darbību pārtrauc. „Socialdemokrata“ beidzamais numurs iznāk 1919. g. 2. janvarī. Sākas komunistiskās diktaturas 5 mēnešu laikmets. Nelīdz arī Rīgā palikušās partijas centralās komitejas daļas lojalitates deklaracija padomju kongresam, ka partija neaicinās ar ieročiem rokās cīnīties pret komunistisko valdību, bet aizstāvēs idejiskiem līdzekļiem partijas uzskatus. Drīz vien Rīgā palikušie biedri „politiskās nodaļas“ kratīšanās un arestos dabon pārliecināties, ka padomju valdība neatzīst idejisku cīņu, bet vaŗas līdzekļiem laupa socialdemokratijai katru darbības iespēju. Pateicoties komunistiskā terora režimam un Rīgas biedru neaktivitatei Padomju Latvijas teritorijā neizdodas nodibināt ilegalu partijas organizaciju.
Partijas vadošo biedru vairums uz centralās komitejas lēmuma pamata (1918. g. 28. decembra sēdē) devās uz Liepāju. Partijai izdevās nelūkojot uz vācu okupācijas kaŗa spēka un policijas spaidiem, nodibināt daudzas organizacijas Lejas-Kurzemē, no lielinieciskiem spēkiem neieņemtā Latvijas daļā. Liepājā 1919. g. martā sāk iznākt „Strādnieku Avīze“, kas līdz 1919. g. julijam paliek par partijas centralo organu. Notiek arī Lejas-Kurzemes organizaciju konference. Liepājas pilsētas domes vēlēšanas dod vairākumu partijas listei un Liepājas pilsētas valde nāk socialdemokratijas

-146-
rokās, kļūstot šinī kritiskā laikmetā par partijas svarīgāko sabiedrisko poziciju.
Politiskā ziņā partija 1919. g. pirmos mēnešus pārdzīvo smagu laikmetu. Viņa neatzīst komunistiskos uzskatus un Padomju Latvijas terora režimu. Tanī pat laikā partija nevar atbalstīt pilsoņu kaŗu pret Padomju valdību kopā ar vācu muižniecības (landesvērs), krievu monarķistu (Līvena daļas) un vācu okupacijas bruņotiem spēkiem kā reakcijas un baltgvardu kaŗa spēku. Turklāt vēl bij jārēķinājas ar to, ka pilsētu strādniecības un lauku darba ļaužu lielais vairums šinī laikmetā aiz naida pret okupaciju un padodoties maldīgām iluzijām simpatizēja komunistu varai.
Cīnīties ar bruņotu spēku pret strādnieku šķiras vairumu, kas gāja maldu ceļus, kopā ar reakciju, strādnieku partija nevarēja. Tā kā Pag. Valdības un Tautas Padomes pilsoniskais vairākums taisni šo pilsoņu kaŗu kopā ar muižniecības spēkiem veda, tad partijai neatlikās nekas cits, kā izstāties no Tautas Padomes, tādā kārtā uz ārieni deklarējot savu norobežošanos no katras kopdarbības ar reakcionarās muižniecības bruņotiem spēkiem. Savu principielo uzskatu par Latvijas demokratiskās republikas nepieciešamību partija negrozīja. Viņas vadītā Liepājas pilsētas pārvaldība 1919. g. pirmā pusē kļuva par Latvijas demokratijas galveno balstu.
Apstākļi krasi grozījās pēc baronu un Niedras apvērsuma 1919. g. aprilī. Progresivā pilsonība (demokratiskās grupas un zemnieku savienība) un pilsoniskā Pagaidu Valdība bij spiestas uzsākt cīņu pret muižniecības apvērsumu. Socialdemokratija atkal iestājās Tautas Padomē, lai paasinātu un stiprinātu šo cīņu pret Niedras sazvērnieku valdību un vācu reakcionaro okupācijas varu.
Partija visiem līdzekļiem atbalstīja Latvijas atbrīvošanas kaŗu, kas bij īsts nacionali-revolucionars kaŗš, kuŗā tika lauzta Baltijas muiž-

-147-
niecības politiskā un socialā vara un latvju tauta ieguva savu nacionalo brīvību, galīgi satriecot sveštautu virskundzību. Partija aicināja ķerties pie ieročiem un iestāties Latvijas armijā. Valkas un Valmieras apriņķos pēc Ziemeļarmijas ierašanās atjaunotās organizacijas enerģiski atbalstīja mobilizaciju un Ziemeļlatvijas kaŗa spēka sastādīšanos. Dienvidus armijā partija ieveda prāvas biedru grupas no Liepājas organizacijas un pēc Rīgas ieņemšanas arī no atjaunotās nelegalās Rīgas organizacijas.
Socialdemokratija bij noteikta pretiniece pēc Cēsu un Juglas kaujām 1919. g. julijā no Pagaidu Valdības noslēgtam kompromisam, kas vācu reakcionaru spēkiem deva tiesību uzturēties Kurzemē un Zemgalē. To sevišķi krasi dien no dienas pauž 1919. g. julijā Rīgā atjaunotais „Socialdemokrats“. Partijas politikas pareizība spilgti pierādījās 1919. g. oktobrī, kad kompromisa sekas noveda pie Bermonta bandu uzbrukuma Rīgai. Šinī izšķirošā brīdī socialdemokratija mobilizēja savus jaunākos biedrus armijai. 13. oktobrī, pašā karstākā kauju laikā partijas Rīgas komiteja izlaiž savu pazīstamo uzsaukumu „Pie ieročiem!“ un aicina visus Rīgas strādniekus, kas spēj nest ieročus, nekavējoties iestāties armijā. To pašu „Socialdemokrats“, kas cīņu laikā ar Bermontu bij pārcelts uz Cēsīm, aicina darīt visus Vidzemes darba laudis.
Vesela rinda partijas darbinieku ņēma aktivu dalību armijas izveidošanā. Kopā ar pirmo armijas virspavēlnieku pulkv. Kalpaku kritušais virsleitnants P.Krievs bij aktīvs socialdemokratijas darbinieks. Virsl. R.Drillis bij armijas aviacijas priekšnieks atbrīvošanas kaŗa visgŗūtākajos brīžos. J.Celms piedalījās Ziemeļarmijas formēšanā un oktobra dienās komandēja rotu 8. Daugavpils kājnieku pulka kaujās pret Bermonta spēkiem. Bruno Kalniņš saformēja armijai dažādos laikos četras rotas Liepājā un Rīgā un piedalījās kaujās pie Daugavas.

-148-
1919. g. 27.-31. decembrī Rīgā Raiņa klubā, Merķeļa ielā 21, notiek partijas 15. konference, kuŗa toreizējos nenormalos apstākļos, kad strādniecības aktivākā daļa vēl atradās armijā, uzrādīja tikai 1.000 organizētus biedrus.
1920. g. sākās partijas spēcīga un ātra pieaugšana. 1920. g. pavasarī izvesto Satversmes Sapulces vēlēšanu kampaņu partija plaši izmanto organizaciju un grupu atjaunošanai un jaundibināšanai. Vēlēšanu cīņai beidzoties, 15. un 16. maijā 1920. g. Rīgā Rātūža laukumā kādā klubā sanāk partijas 16. konference. Biedru skaits pusgada laikā pieaudzis septiņkārtīgi un pārsniedz 7.500!
Turpmākos gados partija nonāk normalas darbības apstākļos. Viņas vadīto cīņu rezultatā Satversmes Sapulce izstrādā tiešām demokratisku valsts satversmi, kas pārvērš Latviju par demokratisku republiku. Agrarā reforma galīgi salauž muižniecības politisko un saimniecisko varu. Apdrošināšanas likumi un slimo kase sniedz strādnieku šķirai ievērojamus uzlabojumus socialā laukā.
Cīņu laikā agrarās reformas izvešanu laukos radās īsti agrarās revolucijas apstākļi. Bezzemnieku aktivākā daļa steidz pievienoties partijai kā vienīgai noteiktai zemes reformas izcīnītājai. Partijas lauku grupu un biedru skaits aug drudžainā kārtā. Kad 1920. g. 18. decembrī Rīgā Romanova ieā 25 vēsturiskās telpās sanāk partijas 6. kongress, biedru skaits pārsniedz 10000!
Drīz tomēr zemes reformas uzvara nodrošināta un sākas viņas izvešana dzīvē. Lauku bezzemnieku masas prāva daļa nonākusi jaunsaimnieku stāvoklī, nejūt vairs spiedošu vajadzību pēc socialdemokratijas un sāk pakāpeniski atstāt partijas rindas. Biedru skaits mazinājas.

-149-
1921. g. partijai ir vairs tikai 7.800 biedri,
1922. g. – 6.000,
1923. g. – 4.200,
1924. g. – 2.773.
Ar 1924. g. iesākas atkal jauna partijas organizatoriska nostiprināšanās, kas turpinājās līdz pat pēdējam laikam. Partijas pilsētu organizacijas uag un attīstas, atlikušās lauku grupas sāk atzelt un pamazām dibinās jaunas grupas arī lauku pagastos.
1925. g. partijai ir 2.912 biedri.
1926. g. – 3.611,
1927. g. – 4.511,
1928. g. – 6.127.
Partija atkal galvenām kārtām sastādās no pilsētas un lauku strādniekiem. No gada uz gada viņa kļūst proletariskāka. To spilgti liecina šādi skaitļi par pilsētu un lauku strādnieku procentualo skaitu no partijas biedru kopskaita:
1924. g. part. org. pils. un lauku str. sastād. 53,2%,
1925. g. – 66,6%,
1926. g. – 70,6%,
1927. g. – 71,3%.
Ja 1920. g. trīs ceturtdaļas no partijas biedru skaita deva lauku grupas, tad 1927. g. viņa biedru skaits vairs iztaisa tikai 28,5% no partijas biedru kopskaita. Taču pēdējos gados (1927.-1929. g.g.) novērojama zināma nostiprināšanās arī uz laukiem, starp citu norāda partijas organizaciju skaita pieaugums sākot ar 1926. g., kad partijai bij tikai 108 grupas, 1927. g. grupu skaits pieauga uz 130, bet 1928. g. jau uz 174.
Partijas politiskā aktivitate un viņas iespaids tautas masās ļoti pilnīgi atspoguļojās notikušās Satversmes Sapulces un Saeimas vēlēšanās.

-150-
1920. g. Satversmes Sapulces vēlēlēšanās partija dabūja 274877 b. vai 38,67%
1922. g. 1. Saeimas vēlēšanās – 241947 vai 30,37%
1925. g. 2. S. – 260987 vai 31,37%
1928. g. 3. S. – 226340 vai 24,34%
Socialdemokratija visās vēlēšanās ir guvusi lielāko balsu skaitu un ir stiprākā partija Latvijā. Visvairāk balsu partija guva Satversmes Sapulces vēlēšanās. Abās nākošās vēlēšanās to samazināja par maziniekiem (sīkpilsoniska grupa, atšķēlās no partijas M.Skujenieka vadībā 1921. g.) nodotās balsis, galvenām kārtām laukos. 1928. g. pirmo reiz uzstājās komunisti, kas līdz tam vēlēšanās balsoja par partijas listi, un tādā kārtā partijai nācās zaudēt viņu piekritēju balsis.
Par partiju nodotais balsu skaits uz laukiem ar katrām vēlēšanām ir pamazinājies, turpretīm pilsētās ir pieaudzis, izņemot nelielu svārstību 1928. g.
1920. g. lauki deva 76,84%, pils. 23,16% no part. b.
1922. – 63,54% – 36,46%
1925. – 47,75% – 52,25%
1928. – 52,12% – 47,88%
Līdzīgus panākumus partija guva vietējo pašvaldību vēlēšanās. Vesela rinda pašvaldību atrodas partijas pārstāvju vadībā. Sevišķi jāatzīmē sarkanā Valmiera, kur socialdemokratija nepārtraukti tur pilsētas saimniecību savās rokās kopš 1919. g.
Zem partijas vadības atjaunojās un attīstījās visas pārējās strādnieku kustības nozares – arodbiedrības, patērētāju kooperācija, kulturas orbanizacijas, b-ba „Strādnieku Sports un Sargs“, „Darba Jaunatne“, pretalkoholiskā b-ba „Apziņa“, bērnu draugu b-ba, socialistisko studentu biedrības „Zemgalija“ un „Klints“, kā arī vesela rinda mazāku strādnieku organizaciju. Partijai bijis tas idejiskais

-151-
vadošais spēks, kas devis un dod visām šīm organizacijām viņu darbiniekus, saskaņo un atbalsta viņu darbību.
Spēcīgi attīstījusies partijas prese. Partija izdod: „Socialdemokrats“, „Strādnieku Avīze“, „Lauku Darbs“, „Brīvais Vārds“ (Valmierā), „Darbs“ (Jelgavā), „Tukuma un apkārtnes balss“, „Jaunā Dzīve“ (Ventspilī), „Talsu Vēstnesis“, „Latgaļskaja Misļ“ (Daugavpilī), „Trudovaja Misļ“ (Rīgā), kā arī žurnālus „Darba Sieviete“ un „Jaunais Laiks“ (teoretiski mēnešraksti).
Pēdējos desmit gados partijas priekšgalā kā partijas priekšsēdētāji atradās Pauls Kalniņš (1918.-21. g.g.), A.Buševics (1921.-22. g.g.) un A.Rudevics (1923.-29. g.g.). Partijas organizatorisko darbību vadīja partijas sekretari Bruno Kalniņš (1918.-25. g.g.) un P.Ulpe (1926.-29. g.g.).
Ar 1929. g. partija noslēdz savu 25 gadu darbību. Šie 25 gadi (1904.-1929.) ietver sevī laikmetu, bagātu daudziem izcilus vēsturiskiem notikumiem – divas revolucijas, atbrīvošanās kaŗu, neatkarīgās Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšanu. Šinīs 25 g. latvju strādnieku šķira socialdemokratijas vadībā izauga no beztiesīgas algādžu masas par stiprāko sabiedrisko spēku zemē.
Slavena ir partijas pagātne, lieli un cildeni viņas nopelni latvju proletariata un tautas priekšā!

Maksā Ls 1.20

Tags: Latvija, Buks_Artis, XX gs., XIX gs.

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.