Ozola vēstule

Ozols VoldemarsPulkvedis Voldemārs Ozols ir viena no interesantākajām personībām Latvijas XX gs. vēsturē. Dzimis dziļos laukos, amatnieka ģimenē, izvēlējies vienu no nedaudzajām iespējām latviešu lauku puikam, t.i. militāro karjeru Krievijas impērijas armijā. Ar izcilību un pirmās pakāpes diplomu kā viens no nedaudzajiem latviešiem absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju (Императорская Николаевская военная академия) - vienīgais latvietis, kura vārds zelta burtiem iegravēts Akadēmijas foajē izcilnieku marmora plāksnē.

Pirmo pasaules karu sāka kā Kaukāza kara apgabala pastāvīgais virsnieks IV korpusa štābā, organizējis pirmās armēņu nacionālās vienības (kurām pateicoties, vēlāk tapusi Armēnijas Republika), 1916. gadā pārcels uz latviešu strēlnieku pulkiem, kur piedalījies visās kaujās un 1917. gadu sagaidīja 5. Zemgales pulkā. 1917. gada 29. martā ievēlēts par Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja) priekšsēdētāju, bet jūlijā, nesaprototies ar lieliniekiem, no šī posteņa atteicies. Vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgalē partizānu pulku. Pēc lielinieku apvērsuma demobilizējies un bēdzis uz Latviju. 1918. gada decembra beigās lūdzis uzņemt Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku rindās, saņēmis atteikumu, kaut uz to brīdi bija Latvijas teritorijā visizglītotākais latviešu virsnieks ar augstāko dienesta pakāpi.

Janvārī arestēts un izraidīts no Latvijas. Ar bijušā studiju un dienesta biedra Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera rīkojumu pieņemts Igaunijas armijā, iecelts par apvienoto Igaunijas-Latvijas spēku Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī Zemitāna vadītā latviešu vienība) štāba priekšnieks, plānojis un vadījis Cēsu kaujas. Pēc tām izraidīts no Latvijas, taču Bermontiādes laikā ataicināts atpakaļ un kā Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieks plānojis un vadījis cīņas pret Bermontu.

1920. gadā izraidīts no Latvijas un dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu. Atgriezies Latvijā, kā privātpersona, nodibinājis Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. 1933. gadā izraidīts no Latvijas, 1934. gadā atgriezies un arestēts - 1935. gadā uz mūžu izraidīts. Nevarēdams atrast citus iztikas līdzeļus, 1936. gada rudenī devās uz Spāniju, kur dienēja kā brigādes ģenerālis, īpašo stratēģisko padomnieks galvenā štāba operatīvajā daļā, aizmugures apmācību daļas priekšnieks. 1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā Rēsistance, plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, organizējis militāro izlūkošanu sabiedroto labā. 1945. gada 22. jūlijā atgriezies okupētajā Latvijā (LPSR), strādājis par pasniedzēju (kopš 1945. gada 1. septembra docents) LU Ģeogrāfijas fakultātē, no 1946. gada 1. septembra pasniedzējs Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu.

Cilvēks ar raibu un bagātu mūžu, kura objektīva izvērtēšana vēl priekšā. Šajā vēstulē, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, pulkvedis Ozols, būdams Pagaidu valdības ieslodzījumā Liepājā, apraksta savas dienesta gaitas un neveiksmīgo mēģinājumu stāties dzimtenes aizstāvju rindās Latvijā.


Latvijas Pagaidu Valdībai
Ministru Kabinetam

Ierodoties Rīgā 29-jā decembrī, darīju zināmu Apsardzības Ministrijai, ka vēlos strādāt.
 Jelgavā vēlreiz, caur Plensnera kungu, lūdzu Apsardzības Ministri, Zālīša kungam, pieņemt mani audiencē. Pieņemts netiku.

Tad tanī pat dienā, t.i. 4-tā janvārī, personīgi griezos pie Ministru prezidenta, Ulmaņa kunga, ar to pašu lūgumu. Atbilde atkal bija atraidoša.
 Iebraucot Liepājā, 6-tā janvārī, piestātnē uz Pagaidu Valdības rīkojuma pamata tiku arestēts. 7-tā janvārī, cietumā pratināšanas komisija, sīki un vispusīgi iepazīdamās ar manu pagātnes darbību un tagadējiem maniem mērķiem, vienbalsīgi atzina arestēšanu par pārpratumu un tās pat dienas vakarā atsvabināja.

Pēc visiem šiem notikumiem, redzēdams, ka Ministru Kabineta vairākums tomēr izturas pret mani nelabvēlīgi, nolēmu atstāt dzimteni un meklēt darbu kādā svešā malā.
 No 8-tā līdz 13-tam janvārim norūpējos ar dokumentu nokārtošanu, lai varētu izbraukt no Liepājas. Bet tanī pat 13-tajā tiku atkal arestēts un tagad sēžu jau ceturto dienu bez pratināšanas un aresta iemesla pasludināšanas.
 Līdz ar mani cieš arī mans brālis Peters Ozols, un Nikolajs Tetermanis. Abi bij. latvju virsnieki.


Es neprasu žēlastības. Un negribu arī nevienam nekā pārmest, jo pūlos saprast, ka ārkārtīgie momenta apstākļi rada šādus pārpratumus un sarežģījumus bez gala. Bet es prasu pēc taisnības. Es turu par savu svētu pienākumu vēl un vēl reiz darīt zināmu sekojošo:


1. Es un mani ceļa biedri ar pilnīgu neapgāžamību pierādījām mūsu lietas izmeklēšanas komisijai un varam arī kuram katram, kas to vēlas, pierādīt, ka noraidīdami katras šaubas un bailes, ar skaidru sirdi, devāmies riskantā ceļā no IekšKrievijas, pāri visām frontēm, ar vienīgo nolūku: palīdzēt Latvijai.


2. Tādu, kā mēs, kuri rūgti pārcietuši lielinieku valdīšanas sekas, Krievijā ir tūkstošiem un tūkstošiem. Vai šiem tautiešiem ierodoties Tēvijā, arī draud tas pats liktenis? Vai Pagaidu Valdības uzsaukums, kurš aicina katru latvieti ierasties dzimtenē u.t.t. ir ar kāda reāla nozīme?


3. Jūs man nevarat piedot, ka esmu bijis 1917. gadā Latvju Strēlnieku Izpildu Komitejas priekšsēdētājs. Tad zinat, ka šī izpildu komiteja, kurā es darbojos sākot no marta mēneša, pieņēma lieliniecisma virzienu 17-tajā maijā un es viņā paliku tikmēr, kamēr man vēl bij cerības šo virzienu grozīt un - otrkārt - tāpēc lai, varbūt ar kaitējot savam labam vārdam, dažās aprindās ( un tā tas ar notika), pēc iespējas nepielaistu strīdu starp strēlniekiem un virsniekiem līdz pilsoņu karam.

Šinī ziņā es rīkojos, pielietodams katram momentam piemērotu paņēmienu, neskatoties uz draudiem un uzbrukumiem no vienas un no otras puses, pilnīgi apzinīgi un aukstasinīgi (vai caur to ko panācu - cits jautājums) līdz tam laikam (jūnija beigām), kad man palika gaišs, ka šinī ceļā nekas vairs nav panākams, jo lielinieciskā kustība visā Krievijā sāka pieņemt stihisku raksturu, sākot no Krievijas centra - Pēterpils.
Ka šī mana darbība tiešām pamatojās uz augšā minētiem notikumiem, var apgalvot tie, kuri toreiz ar mani kopā strādāja, piem., bij. st.-kap. Laure, prap. Romans un daudzi citi, no kuriem savus nodomus neslēpu.
Pēc tam brīvprātīgi aizgāju atpakaļ uz 2-trās Latv.Str. Brigādes štābu, kas toreiz stāvēja Ropažu muižā, izpildīdams šīs brigādes štāba priekšnieka palīga vietu, ņēmu dalību augusta kaujās pie Juglas upes, kurās par savu rīcību tiku apbalvots ar otru Jura krustu (ar vainagu).


Pēc tam kara augstākā priekšniecība, ievērojot no manis iesniegto projektu par to, kas būtu pie toreizējiem apstākļiem darāms, lai ziemā 1917.-18. gadā atpakaļ ieņemtu Rīgu un aizturētu vācu uz priekšu virzīšanos, tiku komandēts uz 12-tās armijas štābu, kurš toreiz bij nometināts Valkā. Viens no šī plāna pamatpunktiem bij - Latviešu Strēlnieku Korpusa dibināšana, kura sastāvā kā 9-ais ietilptu no politiski un kareiviski drošiem strēlniekiem sastādīts partizaņu (zem nosaukuma Latgaliešu) pulks, manā personīgā vadībā. Ķeroties pie šī darba es biju pārliecināts, ka paplašinot Latvju Strēlnieku organizāciju, ieviešat viņā stipru artilēriju, inženieru pulku, kā arī daudzas citas speciālās nodaļas, izdotos, pārceļot no krievu pulkiem mēreni domājošus un vairāk inteliģentus (kas bez šaubām toreiz bij artilēristi, sapieri, telegrafisti un citi) strēlniekus, iznīcināt latviešu pulkos lieliniecismu. Bet galvenā garantija šinī ziņā būtu minētais partizaņu pulks. Vedot atsevišķas sarunas ar galvenām atviešu politiskām grupām, man īsā laikā izdevās iegūt i strēlnieku izpildu komitejas (lielinieku), i pilsonisko virzienu piekrišanu. Un tas man darīja to prieku, ka Latvju tauta, lai ar partejiska naida sakalta, tomēr pierādīja, ka gluži vienādi, kā viens, tā otrs politiskie virzieni saprot savas tautas intereses. Un ka šis savstarpējais naids ir tikai laika un apstākļu jautājums.
Ka tiešām tādi bij mani toreizējie motivi var apliecināt Goldmaņa, Meirovica un māc. Maldoņa kungi, kā arī kapt. Grīnberģis. Šo manu darbu ļoti pabalstīja franču ģenerālštāba kapteinis, tagadējais palkavnieks Guano, kurš toreiz bij franču priekšstāvis 12-tajā armijā un kurš tagad ir Odesā.

Mans šis projekts tika pārtulkots franču un angļu valodā un nosūtīts šo valstu priekšstāvjiem.
Neskatoties uz Kerenska toreizējo nelabvēlību pret latviešiem, mans projekts septembra mēnesī no viņa tika visā pilnumā apstiprināts. Palikās tikai saņemt priekš darba realizēšanas vajadzīgos materiālus un naudas līdzekļus. Bet oktobra revolūcija, negaidot, visu pārtrauca. Es pametu armijas štābu un līdz pat savai tagadējai atbraukšanai atkal uz dzimteni (t.i. 1917. gada beigas un visu 1918. g.) nodzīvoju dažādos Krievijas apvidos, neņemdams nekādas dalības ne politikā, ne pilsoņu karā.
Vispār man jāsaka, ka viss tas par ko mani kā par lielinieku, jeb karjeristu te stāsta ir galīgi tukšas baumas. Un ceru, ka tagad ir arī saprotami šo baumu cēloņi. Es taču neesmu vakar dzimis. Man aiz muguras ir sava ne iedomu, bet praktiska reputācija, kura gaiši liecina, kas īstenībā esmu. Kā Armēnijā, Krievijā, tā arī Latvijā savam darbam mūžam esmu licis par pamatu ne šķelšanās politiku, bet gan un tikai vienošanās principu, pie kura stingri pieturos i tagad. Tāpēc arī izskaidrojams, ka nepiederu ne pie vienas politiskas partijas. Bet tās daudzās kaujas, kurās esmu galvu licis, ceru, gaiši rāda, ka esmu pārliecināts savai valstij orientācijas piekritējs un tāds arī palikšu kamēr šīs valstis tiešām stāvēs par verdzinātu tautu atsvabināšanu.
4. Un ja tomēr aiz kaut kādiem iemesliem Pagaidu Valdība mani nevar izmantot kā kara speciālistu, jeb kā vienkāršu strēlnieku, gan lūdzu nemocīt mani velti cietumā, bet palīdzēt mierīgi izbraukt no Latvijas.

K.A.Ozols
bij. ģenerālštāba palkavnieks
16. janvārī 1919. g.
Liepājas Kara cietums
--------
LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 530.-531. lp.
Latvijas Pagaidu Valdībai
Stādot priekšā palkavnieka Ozola un citu liecības ziņojam, ka štabs.kapitana Alkšņa priekšizmeklēšanas akti šinī lietā mums nav nodoti un mūsu rīcībā nav it nekādu faktu un aizrādījumu, uz kuru pamata varētu celt apsūdzību par palkavnieka Ozola un viņa biedru kaitīgu darbību, un liekam priekšā arestētos atsvabināt. Štabs.kapitans Alksnis no Liepājas aizbraucis.
18. janvārī 1919. g.
Izmeklēšanas komisijas locekļi:
A. Grāmatiņš
A.Plensners
--------
LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 531. lp.

Tags: Latvija, XX gs.

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.