Valsts tauta un minoritāte.

Dr.Iur. Pauls Šīmanis

200px Paul SchiemannPēc „Rigasche Rundschau“ redakcijas redakcijas lūguma V.Vulfiusa (W.Wulfius) kungs mūsu laikraksta vakardienas numurā ir aplūkojis trīs žurnāla „Europäische Gespräche“ burtnīcas, sevišķi rūpīgi iztirzājot kādu manis sacerētu rakstu. Vulfiusa kungs ir uzskatījis par vajadzīgu manis izklāstītajai valstiski tiesiskajai domu gaitai nostādīt pretī „pareizi izprastu baltiešu ideoloģiju“, kuru, kā viņš uzskata, „pilnīgi izjust un intuitīvi saprast spēj, protams, vienīgi cilvēks, kura īstās saknes ir Baltijā“. Mans nolūks nav sekot Vulfiusa kungam un apgalvot, ka neizbēgami jāpastāv saiknei starp pārliecību un „sakņu īstumu“. Man jālūdz, lai lasītāji kopā ar mani gluži prozaiski nostātos uz lietišķu apsvērumu pamata. Man šķiet, ka jautājumi, kas rodas šajā sakarā, mūsu tautas politiskajai nākotnei ir pietiekami svarīgi, lai tos pārbaudītu pēc labākās apziņas un sirdsapziņas, nebaidoties no ostrakisma savas izcelšanās īstuma vai neīstuma dēļ.

Tātad Vulfiusa kungs vēlas, lai Baltijas vāciešu politiskā vadība izvirzītu sev mērķi atzīt baltiešus par valststautu Latvijā, un šo prasību formulē šādi: „Viņa (baltieša) konstitucionālais stāvoklis valstī ne par matu nedrīkst atšķirties no vairākumtautas konstitucionālā stāvokļa.“
Tāds tad ir šis baltiešu konstitucionālais stāvoklis Latvijas valstī?
Runa būs tikai par diviem mūsu Satversmes pantiem:
- 2. pants. Suverēnā vara Latvijas valstī pieder Latvijas tautai.
- 82. pants. Likuma priekšā visi pilsoņi ir vienādi.


Ievadā Satversme tiek pamatota ar „Latvijas tautas“ gribu.
Latvijas Satversmē nekur netiek runāts nedz par kādas tautības īpašo stāvokli valstī, nedz arī par valsts valodu. Tātad nevar būt ne mazāko šaubu, ka, saskaņā ar Satversmi, valststautu Latvijā veido visu valsts pilsoņu kopums un ka piederība vienai vai otrai tautībai nerada nekādas atšķirības pilsoņa konstitucionālajā stāvoklī valstī.


Lai gan ši valstiski tiesiskā konstrukcija pašsaprotami izriet no vispārējā demokrātiskā prncipa, vēl tomēr jāuzsver, ka šajā ziņā Latvijas Satversme izmanto sevišķi precīzu formulējumu.
Piemēram, Vācijas valsts demokrātiskajā konstitūcijā, acīmredzot gluži naivas nacionālvalstiskas izjūtas dēļ, vārdu „Vācijas valsts pilsoņi“ vietā lietots apzīmējums „vācieši“.
109. pants skan: „Visi vācieši ir vienādi likuma priekšā.“
111. pants: „Visiem vāciešiem valstī ir pārvietošanās brīvība.“
112. pants: „Katram vācietim ir tiesības izceļot ārpus Vācijas (..) Nevienu vācieti nedrīkst izdot kādai ārvalsts valdībai vajāšanas vai sodīšanas nolūkā.“
Šāds formulējums, protams, netiks izprats tā, ka Vācijas valsts pilsonim, kurš nav vācietis, tiktu liegtas pilsoņa brīvības. Tomēr tas parāda nožēlojamo neskaidrību, kāda Rietumeiropā valda attiecībā uz valstiskās un nacionālās piederības jēdzieniem.


Somijas konstitūcijas oficiālajā vācu tekstā (Die Ferfassung, Regierungsform, Helsingfors 1924. Staatsdruckerei) sacīts, ka pilsoņa brīvības pienākas „dem finnischen StaatsBürger“, bet franču tekstā, kurš uz minoritāšu jautājuma pamata iesniegts Tautu Savienībai, teikts: „citoyen finlandais“. Oriģinālteksts acīmredzot pieļauj abus tulkojumus.
Taču ir interesanti, ka „Rigasche Rundschau“ vēl nupat saņēmusi no šejienes Somijas pārstāvniecības vēstuli, kurā tiek lūgts rakstīt nevis „Somijas pilsoņi“ un „Somijuas sūtniecība“, bet gan „somu pilsoņi“ un „somu sūtniecība“.


Čehoslovaku konstitūcijas dokumenti atsaucas uz „čehoslovaku tautu“. To pašu dara igauņu pamatlikums attiecībā uz igauņu tautu un reizē pasludina igauņu valodu par valsts valodu. Poļu konstitūcija suverenitāti piešķir „nācijai“, turklāt socialdemokratu priekšlikums izskaidrot šo jēdzienu kā „valsts pilsoņu kopumu“ tika noraidīts.


Mēs tātad redzam, ka Latvijas Satversme ar gluži īpašu un iepriecinošu skaidrību noraida jebkuru nacionālvalstisku konstrukciju un nevienam pilsonim nemazina „viņa tiesības valstī un atbildību pret to“. Tātad, ja Vulfiusa kungs visā nopietnībā tiecas mainīt baltiešu konstitucionālo stāvokli valstī, tad prātā viņam varētu būt viena no divām iespējām:
- Vai nu divu trešdaļu vairākuma atteikšanās no demokrātiskā principa un tādas Satversmes radīšana, pēc kuras baltieši īstenotu valsts varu vienādā skaitliskā proporcijā ar latviešiem, vai arī novēršanās no anacionālās valsts konstrukcijas un tādas nacionālvalsts proklamēšana, kurā par vienīgo valsts tautu tiktu atzīti latvieši un baltieši, bet reizē, protams, būtu jārēķinās ar risku, ka vairākums piekristu nacionālvalstiskajam principam, taču aprobežotos ar to, ka par valststautu uzskatītu vairākumtautu.

Droši vien var pieņemt, ka Vulfiusa kungs, formulēdams savu prasību, pats nav bijis skaidrībā par patiesajiem apstākļiem un iespējamām sekām.
Katrā ziņā vācu politiskā vadība nevarētu atbalstīt šādus pašnāvnieciskus nolūkus.
Vulfiusa kungam prātā acīm redzami ir bijis nevis baltiešu „konstitucionālais stāvoklis“, bet gan valstiski politiskā koncepcija vairākumtautības nacionālpolitiskajā mentalitātē.


Kaut arī saskaņā ar mūsu Satversmi valsts suverenitātes nesējs ir valsts pilsoņu kopums, tomēr faktiskā vara pieder parlamenta vairākumam, kurš spēj gūt balsu pārsvaru pār mazākumu. Ir gan mainīgi, gan pastāvīgi vairākumi un mazākumi. Mainīgo mazākumu, kam piemīt politiska virzība, var mainīt ne vien katrā vēlēšanu cīņā, bet arī ikreiz, kad notiek pārgrupēšanās kāda jauna, aktuāla mērķa dēļ. Pastāvīgos mazākumus, kuri balstās uz lietas būtību, tikai lēnā attīstībā var novirzīt uz kādu citu pusi: šie mazākumi ir teritoriālais, sociālais, konfesionālais un nacionālais. Tādējādi piederība kādam no pastāvīgajiem mazākumiem ir nevis politiskās pārliecības, bet gan lietas būtības izpausme. Jautājums ir tikai tāds, kādā sakarībā šo lietas būtību parlamentā parādīt izdevīgā gaismā.
Vācu frakcija līdz šim ir pārstāvējusi viedokli, ka parlamenta grupējumi veidojami atkarībā no mainīgajiem vairākumiem un mazākumiem ar politisku virzību, t.i., vadoties pēc tā kurām partijām ir vislīdzīgākie uzskati attiecībā uz īstajiem līdzekļiem, ar kuriem panākt visas valsts labklājību. Taču tagad, protams, nemitīgi rodas jautājumi, kuri gluži vienpusīgi skar pastāvīgo mazākumu intereses. Ja sociālajiem un teritoriālajiem mazākumiem tomēr ir izredzes, ka vispārvalstiskais stāvoklis nepieļaus pilnīgu to interešu neievērošanu (lai gan nedrīkst par zemu novērtēt konstelācijas briesmas, kas tuvojas sociālajiem mazākumiem), tad reliģiskei un īpaši nacionālie mazākumi demokrātiskas konstitūcijas ietvaros šķiet ļoti nopietni apdraudēti. Ir cilvēciski saprotams, ka vairākums neuztver mazākuma nacionālās intereses kā vitālas valstiskas intereses un šovinistiskā pārcentībā tās varmācīgi apspiež. Tieši no šiem faktiskajiem draudiem un nevis no tā, ka, neņemot vērā vēsturi, tiek pārprasta baltiešu attieksme pret dzimto zemi, ir radies minoritāšu politikas jēdziens. Šī politika meklē aizsardzību pret vairākuma sprieduma visvarenību nacionālās eksistences jautājumu jomā. Tiesības uz patstāvīgu nacionālās kultūras attistību šī politika ierindo starp tām neatņemamām cilvēktiesībām, kuras, liberālisma radītas, kā pilsoņu brīvības tiek garantētas katrā demokrātiskā konstitūcijā. Prasība pēc šādas likumīgas aizsardzības izskan visās kultūras dzīves jomās, kas nesaraujami saistītas ar nacionālajām interesēm. Šī aizsardzība pirmām kārtām izpaužas kā savu, pašas nacionalitātes pārvaldītu kultūras institūciju garantēšana. Tā ir nepieciešama tikmēr, kamēr kultūru pamatā pārvalda valsts vara. Tikai tad, ja valsts atteiktos no šis varas un šo pēc savas būtības individuālo kultūras pārvaldes kompetenci pamatā nodotu pašu valsts iedzīvotāju individuālajām kultūras apvienībām, izzustu demokrātiskās vairākuma varas draudi minoritāšu nacionālajām interesēm.
Visās citās jomās, kuras atšķirībā no kultūras pēc sava rakstura nav saistītas ar nacionālajiem jautājumiem, ir jāizvairās no nacionālās minoritātes pretstatīšanas nacionālajam vairākumam. Tā kā saskaņā ar Satversmi par valsts interesēm uzskatāmas vienīgi visas sabiedrības intereses, tad vienas atsevišķas nacionalitātes interesēm nedrīkst kaitēt uz pārējo rēķina. Tas ir pamatā politikai, kuru līdz ši pārstāvējusi vācu frakcija.

Ir jāatzīst, ka šādai nostājai runā pretī daudzu vairākumtautības politiķu uzskati. Lai gan mūsu Satversme noraida nacionālās valsts jēdzienu, arī pie mums ir latviešu partijas, kuras var raksturot ar teikumu, kuru Emīls Štrauss veltījis apstākļiem Cehoslovākijā:
„Čehu partijas pārstāv uzskatu, ka Čehoslovākija ir čehu valsts, izveidota tādēļ, lai čehu nācija varētu attīstīties politiski un kulturāli, bet pārējās nācijas šai zemē ir tikai tautu atlūzas, kurām kā Eiropas tautām ir pašām savas valstis, kurās to nacionālā kultūra var izpausties pilnībā.“
Šāda uzskata dēļ tiek slēgtas nečehu skolas, atlaisti nečehu ierēdņi, saimnieciski kaitēts nečehu pilsoņiem, agrārais likums izmantots vardarbīgai čehu kolonizācijai tīri vāciskā apvidū, varmācīgi apspiesta „tautu atlūzu“ valoda utt.
Kad pie mums partijas tūliņ runā par kaunu, ja parlamenta vairākumu sastāda ne tikai latviešu partijas vien, un izvirza prasību pēc pastāvīga nacionālā vairākuma, tad mums šeit ir darīšana ar to pašu pamatkoncepciju, kas jau novedusi un vēl ved pie tādām pašām sekām visdažādākās sabiedriskās dzīves jomās. Šādai nacionālvalstiskai tiesību koncepcijai, kura praktiski grib noteikt politiskā darba vadlīnijas Satversmes vietā, mums jānostāda pretī pati Satversme. Un šajā cīņā mēs aizvien vairāk varam rēķināties arī ar atbalstu no saprotošām latviešu aprindām, kuras ne vien apņēmušās ievērot Satversmi, bet reizē apzinās, ka saimniecisks kaitējums vienai iedzīvotāju daļai ar laiku vienmēr izraisa katējumu kopībai, tātad arī vairākumam; ka atteikšanās no lietišķi piemērotu personību līdzdalības valsts darbā reizē nozīmē atteikšanos no valsts dzīves veselīgas attīstības. Tāpēc nacionālvalstiskās ideoloģijas apkarošana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem visām nacionālajām minoritātēm, kuras izjūt sevi kā valststautas daļu.
Baidos, ka tieši šajā punktā sākas Vulfiusa kunga „pareizi izprastā baltiešu ideoloģija“. Viņš piekrīt nacionālvalstiskajai konstrukcijai, jo vēlas, lai šajā nacionālajā valstī par valststautu lidzās latviešiem būtu atzīti arī baltieši. Nemaz nejautāšu, cik daudz praktiska labuma vāciešiem Latvijā dotu šāda atzīšana par valststautu. Es tikai vēršu uzmanību uz to, ka valststautas tiesības uz nacionālo skolu pašpārvaldi būtu jānomaina pret pārvaldi, ko veiktu no divām tautām sastāvoša valststauta. Vai šāda panākuma labad mēs tiešām būtu gatavi atteikties paši no savas izglītības pārvaldīšanas un nodot savas skolas vispārējā aparāta pārvaldē?
Taču pretendēt uz valststautas statusu mēs varam tikai tad, ja pamatā atzīstam principu, ka vienas valsts ietvaros kādai nacionalitātei drīkst būt lielākas tiesības nekā citai. To atzīstot, mēs iznīcinām visu mūsu līdzšinējās valstspilsoniskās līdztiesības tiesisko pamatu. Vai Vulfiusa kungs patiesi grib uzņemties šo risku? Vai brīvlaistais, cerot pats palikt brīvs, var iestāties par atjaunotu verdzības ieviešanu? Bet ja nu viņš pats atkal kļūst par vergu, jo ir taču atzinis šīs institūcijas tiesības?

Baltieša īpašajai saiknei ar savu dzimteni, viņa vēsturiskajam sakņojumam šajā zemē, bez šaubām, ir ļoti svarīga loma mūsu politiskajā dzīvē. Laikrakstā „Rigasche Rundschau“ tas pietiekami bieži ir izmantots kā psiholoģiskas ierocis uzskatu sadursmēs. Tas ir arguments, lai pamatotu valstisko uzticību, uz kuru mēs pretendējam. Tas ir arguments, kas izraisa cieņu pret musu vēlēšanos justies šeit kā mājās, kuru mēs izvirzām kaut vai valodu jautājuma noregulēšanā, kas iztirzājams atsevišķā rakstā.
Tomēr tas neder par pamatu valstiski tiesiskām konstrukcijām, par kurām nevajadzētu spriest, liekot lietā vienīgi „dzimto sakņu izūtu“, un kuras diez vai var izprast „intuitīvi“.

Šīmanis Pauls. Eiropas problēma : rakstu izlase. – Vaga: Rīga, 46.-53. lpp. 1999. ISBN 9984-602-07-9

Tags: Latvija, XX gs., baltvāci

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.