Pirmās asinis par Latvijas neatkarību – vai aizmirstas?

Buks Artis

MalkinsŠogad apritēs 97 gadi, kopš dibināta Latvijas Republika. Jubileja, kas no jauna liek pievērsties šiem notikumiem. Diemžēl Latvijas historiogrāfiju lielāko tiesu veido latviešu politiskajā nacionālismā, un no tā neatraujamajā naidā pret vēsturiskajiem (vāciešiem) un jaunajiem (lieliniekiem un krieviem, starp kuriem tiek likta vienlīdzības zīme) ienaidniekiem, balstītas notikušā versiju radīšana. Tas nevarēj nenovest pie zināmas noteiktu parādību un personu selektīvas glorifikācijas, kā arī šādiem tādiem noklusējumiem. Rezultātā vēl šodien ļoti maz zināms par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku veidošanās apstākļiem un noskaņojumu, šo bruņoto vienību darbību 1918. gada rudenī un 1919. gada pirmajā pusē. Literatūrā par Neatkarības kara norisi daudz un plaši tiek apspriests dažu no etniskajiem latviešiem komplektēto vienību liktenis, taču nepiedodami reti tiek pieminētas pārējās, no citu tautību vietējiem iedzīvotājiem komplektētās daļas, kaut tieši tās uzņēmās pirmo cīņu smagumu, spēja apturēt lieliniekus pie Ventas un pēc tam sakaut, uzsākot Latvijas atbrīvošanu.
Šī raksta mērķis ir atgādināt par nepelnīti aizmirsto otro svarīgāko notikumu 1918. gada ziemā pēc valsts proplamēšanas - pašu pirmo kauju par tikko kā nodibinātās Latvijas Republikas neatkarību, - lai neaizmirstu tos, kuri pirmie mira, lai mēs šodien dzīvotu neatkarīgā valstī.

Jau 1918. gada vasaras otrajā pusē, redzot, ka Krievijas impērija sabrukusi, Vācijas impērija karā sakauta un nezināmas pārmaiņas neizbēgamas, okupēto Baltijas guberņu sabiedrība nopietni aizdomājās par zemes nākotni un dzima ideja par vietējo iedzīvotāju zemessardzes izveidošanu.


Pateicoties izglītotībai un pieredzē balstītajai labākajai spējai pašorganizēties, visaktīvākā šajā jautājumā bija vācbaltiešu kopiena, kuras priekšstāvji visai ātri izveidoja šādas zemessardzes - Landeswehr, - teorētisko infrastruktūru un bija gatavi sākt formēt reālas zemessardzes vienības, taču atdūrās pret vācu okupācijas varas iestāžu noraidošo attieksmi. Krievu kopiena no idejas par neatkarīgu valsti norobežojās, tās aktīvākajiem pārstāvjiem dodoties uz Iekškrieviju, lai stātos t.s. „baltās gvardes“ armijās. Savukārt latviešiem situācija bija daudz sarežģītāka, jo sabiedrība bija sašķēlusies sociāldemokrātijai un lieliniekiem simpatizējošajā vairākumā un vecajai impērijai uzticību saglabājušajā pilsoniskajā mazākumā, kurš nu jutās visai apmulsis un zaudējis mērķi – iestāties par Krievijas impērijas atjaunošanu nozīmētu nostāties pret tautas vairākumu, bet neatkarīgas valsts iespēja tikai šai brīdī palēnām tika pieņemta. Bez tam okupācijas varas iestādes sistemātiski apcietināja visus aizdomās par lieliniecismu turētos, dezertējušos bijušos latviešu strēlniekus u.c. aizdomīgas personas. VIII armijas komandieris grāfs fon Kirchbahs (Günther Emanuel, Graf von Kirchbach) izdeva pavēli, ka par katru nogalinātu vācieti vai varas atbalstītāju no igauņu vai latviešu vidus tiks nošauti ķīlnieki. 21. jūnijā aizliedza presē un citur publiski lietot vārdu „Latvija“, nemaz nerunājot par sarkanbaltsarkanā karoga izmantošanu. Tomēr augustā pēc bijušā latviešu 1. strēlnieku brigādes štabskapitana Gustava Grīnberga iniciatīvas Latvju kareivju nacionālā savienība (LKNS) pamazām sāka nelegāli apzināt biedrus un tai simpatizējošos Latvijā esošos un neapcietinātos bijušo latviešu strēlnieku virsniekus un apakšvirsniekus. Reģistrācija norisa nelegāli Rīgā, sākumā Rīgas Latviešu biedrības telpās, bet vēlāk, sākot ar novembri, Annas ielā 1. Reģistrētie uzturējās savās dzīvesvietās, un bija gatavi vajadzības gadījumā mobilizēties vienībās. Taču tas viss norisa nelegāli.
Situācija mainījās rudenī, kad beidzot 1. novembrī VIII armijas štāba priekšnieks majors Francs (Frantz) jau bija apstiprinājis tālākai apspriešanai zemessardzes organizēšanas plānu, ko bija izstrādājuši vācbaltiešu pārstāvji. 10. novembrī VIII armijas vadība mutiski, bet 11. novembrī rakstiski atļāva dibināt zemessardzi, un jau nākamajā dienā no izformētās Krievijas armijas demobilizēto un Rīgā atgriezušos vācbaltiešu virsnieku izveidotais zemessardzes štābs (Oberkommando) savā uzsaukumā aicināja visus 18-60 gadus vecos vīriešus pieteikties šajā karaspēkā. Jau 12. novembrī no vācbaltiešu brīvprātīgajiem bija nokomplektēta pirmā rota, bet 16. novembrī trijās vācbaltiešu zemessargu rotās bija jau reģistrēti 1600 brīvprātīgie. Neraugoties uz lielinieku pagrīdes propagandas aicinājumiem boikotēt pasākumu, latviešu rotās 12. novembrī bija reģistrēti aptuveni 150 brīvprātīgie, no kuriem kopā ar iepriekš LKNS savāktajiem 400 vīriem varēja nokomplektēt jau 2 rotas. 19. novembrī - nākamajā dienā pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, - zemessardzē kopā Rīgā bija reģistrējušies 2500 karavīru. 7. decembrī Latvijas Pagaidu valdība un Vācijas valdības ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs vienojās, ka šī zemessardze ar nosaukumu „Latvijas zemes sargi“ (Die Lettländische Landeswehr) kļūst par jaunās valsts bruņotajiem spēkiem. Administratīvi tie bija pakļauti Latvijas Republikas Apsardzības ministram, bet bet apgādes un militārā ziņā - Vācijas okupācijas spēku vadībai.
Decembra otrajā pusē zemessardzi jeb landesvēru (vācu un vācbaltiešu aprindās dēvētu par Baltische Landeswehr, jo Baltijas guberņas sabiedrībā vēl joprojām tika uztvertas kā viens veselums, nevis dažādas valstis) jau veidoja no „skolu jaunatnes“ komplektētas trīs vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas, viena vācbaltiešu artilērijas baterija, ložmetējnieku komanda un no 1. Pasaules karā rūdījumu guvušajiem virsniekiem un instruktoriem saformētā Trieciena rota (Stoßtruppe), viena no bijušajiem cara armijas karavīriem un ģimnāzistiem komplektēta krievu rota, latviešu virsnieku un instruktoru rezerves rota, no latviešu skolu jaunatnes komplektētās studentu rota un skolnieku rota, Latgales zemessargu rota, Cēsu rota, no gūsta atbrīvotajiem bijušajiem latviešu strēlniekiem kompletētas trīs latviešu Rīgas zemessargu rotas.
Jau decembra pirmajās dienās Vidzemē ieradās pirmās Sarkanās armijas daļas, kuras trīs kolonnās strauji virzījās uz priekšu. Praktiski vienīgā cerība bija uz zemessardzes cīņas sparu, jo ne Vācija, ne Sabiedrotie neko nedarīja, lai palīdzētu nosargāt zemi (un neko īpašu nevarēja darīt: Vācijā 11. novembrī bija notikusi revolūcija, pie varas bija nākuši kreisie, un demoralizētā armija negrasījās izrādīt īpašu pretestību, savukārt Sabiedroto rīcībā Baltijas jūrā bija tikai kādi karakuģi, taču nebija nekādu nopietnu sauszemes daļu), aprobežojoties tikai ar deklaratīvu atbalstu.
25. decembrī 1. un 2. vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas, ložmetējnieku komanda kapteiņa Lēbekes (Haupt. Loebbecke) vadībā un Trieciena rotas 2. vads sakāpa bruņuvilcienā (runa ir par armijas vajadzībām pret strēlnieku ieročiem viegli nostiprinātu vilciena sastāvu), lai dotos uz Cēsīm stāties pretī uzbrūkošajiem lieliniekiem. Apstājušies Ligatē (mūsd. Līgatne), karavīri izlūkoja tuvāko apkaimi, tur sastopot Sarkanās armijas jātnieku patruļu un, atklājot uguni, piespieda to bēgt. Trieciena rotas vads virzījās izlūkojot apkārtni un ceļu uz Ramozkiem (mūsd. Ieriķi), kur nonāca 28. decembrī, uzreiz iesaistoties apšaudē ar lielinieku II brigādes 4. latviešu strēlnieku pulka priekšējām vienībām. Kopā ar šo vadu vajadzēja būt arī 1. Rīgas latviešu zemessargu rotai, taču tā atteicās doties uz fronti un palika Rīgā. Trieciena rotas vads ar kauju atkāpās uz Līgatni, kur to gaidīja vilciens. Vakarpusē Līgatnei uzbruka Sarkanās armijas 4. latviešu strēlnieku pulka 1. rota – uzbrukums bija tik straujš, ka vilciens aizbēga, atstājot pusi no vada stacijā, un šiem pārdesmit vīriem nācās ar kauju, kurā krita 8 zemessargi, nakts tumsā izlauzties no ielenkuma Segevoldas (mūsd. Sigulda) virzienā.

Krievu rotas ierindnieks C.Malkins (foto no Dorin-Malkinu ģimenes arhīva, Izraēla)

Lielinieku 4. strēlnieku pulka 1. rotā dienējušais Otto Bērziņš vēlāk savās atmiņās apraksta: „Mūsu priekšrocība bija tā, ka stacijas pieejas mēs zinājām kā savus piecus pirkstus, jo 1917. gadā pēc Rīgas krišanas pulks vienu laiku bija nodarbināts Līgatnē. Bez tam baltie tanī dienā uzbrukumu nemaz negaidīja, jo viņi domāja, ka mēs ieņemsim pa priekšu iepriekšējo staciju - tā izsacījās Līgatnē saņemtie gūstekņi, - bet tanī dienā mēs paveicām divu dienu gājienu, apiedami iepriekšējo staciju, dodamies tieši uz Līgatni, un tā Līgatnē ieredāmies dienu agrāk. Pie Līgatnes nonācām tumsā. Rota izvērsās ķēdē un klusu, uzmanīgi, lai ienaidnieks nepamanītu, virzījāmies uz priekšu, lai tuvotos stacijai, cik vien tuvu var. Tas mums arī izdevās. Ķēde apstājās tieši pret staciju, rokas granātas metiena attālumā, un sagūla sniegā. Dzelzs divīzniekiem bija arī bruņu vilciens, kuru gribējām sagūstīt, tāpēc tika nokomandēta jātnieku spridzinātāju komanda vāciešu aizmugurē uzspridzināt dzelzceļa sliedes. Par nožēlošanu tas neizdevās. Spridzinātājiem bija tikai rokas granātas, tā saucamās „novickas“, kuras sprādziens nekādu jūtamu efektu nebija izdarījis, jo bruņu vilciens tomēr bojātai vietai bija ticis pāri un no mūsu rokām izsprucis. Tiklīdz dzirdējām uz dzelzceļa sprādzienu, atklājām īstu viesuļuguni no ložmetējiem un šautenēm, pēc kura visa rota vienlaicīgi pēc komandas svieda stacijas virzienā rokas granātas. Kad apklusa rokas granātu sprādzieni, rota kā viens vīrs „Urrā!“ saukdami ielauzās stacijā. Uzbrukums bija tik pēkšņs un negaidīts, ka pretinieks nedabūja ne šāvienu izšaut, bet stacija bija mūsu rokās ar visu, kas tur atradās, gan ožmetējiem, šautenēm un gūstekņiem, kas nebija paspējuši aizbēgt.“
Kamēr Trieciena vads veica izlūkošanu ar kauju, 1. un 2. rota, ložmetēju vads un no Rīgas atvestā artilērijas pusbaterija (2 haubices) devās uz stratēģiski svarīgo, par „Rīgas vārtiem“ dēvēto Hincenbergas (mūsd. Inčukalns) dzelzceļa staciju - 40 km no Rīgas, - lai tur nostiprinātos vecajās 1. Pasaules kara laika pozīcijās un mēģinātu apturēt pretinieku. Te viņi sastapa no lieliniekiem uz Rīgu bēgošo Cēsu rotu: atbraukušie zemessargi novietojās Inčukalna stacijā un muižas kompleksā aptuveni 3 km uz ziemeļiem no stacijas, starp Cēsu rotu un lieliniekiem, tamdēļ cēsinieki 26.-27. decembra nakti beidzot pavadīja mierīgi Griķu krogā. „Ar zemessargu atbraukšanu rota jau nejutās tik viena un neatbalstīta, kā līdz šim, jo landesvēristi un Cēsu rota atradās kopējā virsštāba vadībā, ko nevar teikt par līdzšinējo rotas pavadoni – svešo Dzelzs divīzijas bataljonu.“
Ņemot vērā Inčukalna svarīgo nozīmi un to, ka kurš uzvarēs kaujā, tas kontrolēs Rīgu, 2. Novgorodas divīzijas kara komisārs (военком 2-й Новгородской пехотной дивизии) Jānis Fabriciuss pats ieradās Cēsīs, kur tobrīd atradās LSPR valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā, lai apspriestu gaidāmo svarīgo kauju. Viņš pieprasīja šim frontes iecirknim piešķirt papildus 2. vieglā artilērijas diviziona 1. un 2. trīscollu lielgabalu baterijas, kā arī papildināt esošos 850 vīrus ar mobilizētajiem vidzemniekiem. Operācijas vadību uzņēmās 2. brigādes komisārs Roberts Apinis. Saskaņā ar kaujas plānu, 4. pulkam bija jācenšas ieņemt zemessargu pozīcijas pie Inčukalna muižas, savukārt 1. pulkam bija uzdevums uzbrukt dzelzceļa stacijai frontāli, bet pēcpusdienā apiet dzelzceļa staciju no dienvidaustrumiem pa aizsalušo purvu, lai tumsas aizsegā tajā ielauztos no atsegtā flanga.
31. decembra rītā 4. strēlnieku pulks sāka Latvijas zemessardzes pozīciju apšaudi, visu artilērijas uguni koncentrējot uz Inčukalna muižu, savukārt 1. pulks pamazām nāca virsū dzelzceļa stacijai. Visa diena pagāja savstarpējā apšaudē, dārdot kanonādei un vienu pēc otra zemessargiem atsitot ienaidnieka pārspēka uzbrukuma viļņus. Latvijas zemessargi savas pozīcijas noturēja, taču stratēģiskā situācija ievērojami pasliktinājās 3 km garās frontes līnijas kreisā spārna pozīcijās pie muižas. Tā gāja no rokas rokā, līdz to aizstāvošā kapitana Klimenta Didorova (kr. Дыдоров Климент Иванович) krievu rota tomēr tika padzīta no pozīcijām (sarkano strēlnieku 1. rotas 1. vads palika muižā kā rezerve, bet pārējie vadi turpināja uzbrukumu). Muižas kalpone Lilija Pūpola vēlāk stāstīja atmiņās: „Jaunā gada dienās bija ļoti niknas kaujas pie Baižkalnu mājām, tas ir necik tālu no vecās skolas ēkas. Tur strēlnieki bija sagūstījuši 3 vācu karavīrus, starp tiem vienu virsnieku ārstu, Kurzemes barona dēlu. Sagūstītos atveda uz strēlnieku štābu muižā, tas ir uz tagadējiem Indrāniem. Štāba priekšnieku sauca Kiršteins, rotas komandieris bija Caune. Vācu virsnieku pēc nopratināšanas nošāva muižas parkā.“
Kauja kulminēja naktī uz 1. janvāri, kad izretinātajās Latvijas zemessargu rindās vairākkārt ielauzās pretinieks savā pēdējā triecienuzbrukumā un ap haubiču bateriju sniegotajā mēnesnīcā sākās asiņaina tuvcīņa. 1. pulks, kuram bija uzdots zemessargus aplenkt, neviena nepamanīts tuvojās Inčukalna stacijai no dienvidiem. Negaidītā triecienā tas ar uguni pārsteidza stacijas aizstāvjus, taču tad līdz ceļiem pa sniegu brienošie sarkanie strēlnieki paši negaidot uzdūrās no Pasaules kara laikiem palikušajiem dzeloņstiepļu aizžogojumiem un to uzbrukums iestrēga. Tas deva iespēju zemessargu virsniekiem pārgrupēt aizsardzību, bet Trieciena rotas vada pretuzbrukums piespieda strēlniekus atkāpties 2 km no Inčukalna. Arī 4. pulks no muižas puses tika atsists un kauja pierima, taču zemessargu zaudējumi bija lieli, tai skaitā bija kritis baterijas komandieris un daļa lielgabalnieku kā arī apšauti vai izklīduši nakts tumsā visi zirgi.
Nākamajā rītā kaujasspējīga bija tikai viena haubice, bet lielākā daļa kājnieku rotu personālsastāva bija pametuši pozīcijas, t.i. aizbēguši. Nebija nekāds brīnums – lielākā daļa šo vācbaltiešu rotu zemessargu bija ģimnāzisti un studenti bez kādas militāras pieredzes , kas piedzīvoja savu pirmo kauju mūžā un nu bēga līdz pat Rodenpoizas (mūsd. Ropaži) stacijai, kur tos agri no rīta uzņēma no Rīgas braucošais vilciens, kurš veda uz Inčukalnu palīgspēkus: Trieciena rotas 1. un 3. vadu, un divus vieglos lauka lielgabalus.
Ap brokastu laiku, kad kļuva gaišs, aizsākās apšaude, tikai tagad uz Inčukalna staciju no muižas puses virzījās arī 4. latviešu strēlnieku pulks. „Vispirms no abām pusēm darbā tika laista artilērija. Bez pirmā pulka no Inčukalna muižas puses uzbruka 4. pulks. Melnās strēlnieku ķēdes baltajā sniegā no abām pusēm lēnām virzījās uz stacijas pusi. Šauteņu un lielgabalu uguns nepārtraukti tarkšķēja no paša rīta līdz pēcpusdienai. Pretinieka enerģija izskaidrojama ar to, ka vai nu bija apsolītas rezerves no Rīgas, vai arī viņš gribēja novilcināt laiku līdz tumsai, lai varētu atkāpties bez lielākiem zaudējumiem.“ Palīgā vajadzēja ierasties arī apakšpulkveža Oskara Kalpaka komandētajai latviešu instruktoru rotai un Cēsu rotai , taču tās palika Rīgā.
Spēku samērs bija visai neproporcionāls: 3 zemessargu lielgabali bija pret 3 pretinieka baterijām, četras nepilnas un pusapmācītas jauniesaukto rotas - viens bataljons, - pret diviem Pasaules un pilsoņu kara frontēs rūdītiem pulkiem.
Par spīti pārspēkam, līdz pusdienas laikam pozīcijas tika noturētas, taču pēcpusdienā iestājās lūzums, jo zemessargu kreisajā spārnā sāka šaut jauni pretinieka ložmetēji, kas liecināja, ka viņu pozīcijas ir apietas. Šajā brīdī Rīgas virzienā sakustējās vilciena lokomotīve, atstājot sastāvu ar ievainotajiem stacijā, un zemessargu kreiso spārnu pārņēma panika. Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Peniķis vēlāk to apraksta visai kodolīgi: „Vispirms neizturēja abu Rīgas rotu jaunie puikas, kuri veseliem bariem paniskās bailēs pazuda tuvējā mežā“. Saglabājot aukstasinību, lai izvairītos no draudošā aplenkuma, labajā spārnā sāka atkāpties Trieciena rota, kas līdz šim noturēja visu 1. pulka uzbrukumu. Aktīvā pretinieka artilērijas uguns un ložmetēji no flangiem liedza izvest no pozīcijām krustugunīs nonākušos lielgabalus – tos nācās pamest. Kad pretinieks nokļuva pie dzelzceļa uzbēruma un tikai ložmetējnieku komandas saskaņotā uguns tam neļāva to šķērsot, lai nogrieztu atkāpšanās ceļu, bija skaidrs, ka kauja bija zaudēta. R.Apinis piemin: „Viņi turējās diezgan ilgi, un tikai tad, kad 4. pulka ķēdes taisījās no vienas puses ielauzties Inčukalnā, un 1. pulks no otras – galīgi atgriezt ceļu uz Rīgu, vāci metās bēgt.“Kauja pie Incukalna karte small

Zemessargi, uguns spiesti pie zemes, pameta pozīcijas, lai izkļūtu no draudošā aplenkuma. It kā pēdējā brīdī parādījies Dzelzsbrigādes bruņuvilciens, kurš sedzis zemessargu atkāpšanos, un kuru strēlniekiem izdevies padzīt, atklājot uguni no kaujā iegūtā lielgabala stacijā (tā kā aculiecinieku atmiņās nefigurē bruņuvilciens kā kaujas vienība, kas būtu ņēmis dalību ar savu ugunsspēku, nav arī ziņu par Vācijas armijas rīcībā esošu panzerzug šajā apvidū - acīmredzot runa ir par militārām vajadzībām izdalītu sastāvu, ko veidoja lokomotīve, daži pasažieru vagoni un, iespējams, kā nostiprināta platforma ar smago ložmetēju – domāts ne tik daudz karadarbībai cik drošai dzīvā spēka pārvadāšanai) – lielinieku rokās nonāca visi lielgabali un lielākā daļa ložmetēju, daudz strēlnieku ieroču.
1. janvāra pievakarē zemessargu daļas nostiprinājās Stokē (Stoķi pie Vangažiem), kur sagaidīja ar uguni un izkliedēja tām sekojošās lielinieku jātnieku patruļas. Tad sakāpa vilcienā, lai dotos uz Rīgu. Pie Baložu kroga tika izsēdināta Trieciena rota, savukārt noasiņojošās un demoralizētās Rīgas zemessargu rotas devās uz kazarmām. Latvijas zemessardze pie Inčukalna zaudēja 35 kritušos un ap 100 ievainoto . Lielinieki zaudēja 70 kritušos un 150 ievainotos , kas palēnināja to virzīšanos uz priekšu, dodot Latvijas spēkiem atelpu un iespēju netraucēti evakuēties no Rīgas.
Tādas bija Latvijas Neatkarības kara pirmās kaujas, kurā savas dzīvības par savu jaundibināto valsti ziedoja 43 vietējo iedzīvotāju - vācbaltiešu un krievu, - brīvprātīgie (četras reizes vairāk nekā literatūrā bieži pieminētajās Cēsu kaujās, kur krita tikai 13 Ziemeļlatvijas brigādes latviešu karavīri ). Taču, atšķirībā no pirmajiem latviešu strēlniekiem, kas krita par caru un un Krievzemi, un tika apglabāti jaundibināmajos Brāļu kapos, šie par Latviju kritušie palika pūt sniegotajos Inčukalna ierakumos un mēs pat viņu visu vārdus nezinām. "No 1. zemes sargu rotas krituši: Francs Brinks, Adalberts Drevings un Verners Lavrinovičs; ievainoti: Dāvis Grūbe, V. fon Boetičers; pazudis Oskars Strauts. No 2. zemes sargu rotas: kritis Gustavs Bernsdorfs. Ievainots Himillers, ievainots un pazudis Herberts Šlesers" – skopās rindās vēstīja 1919. gada janvāra pirmajās dienās Kurzemes avīzēs.

Tags: Latvija, Buks_Artis, XX gs.

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.