Bolderājas un Daugavgrīvas ostas XVIII gs. - XIX gs.

Buks Artis

Bolder201 DaugavgrivasPlans 1780JKBroceKopš jaunās Daugavas ietekas rašanās XVI gs. vidū, šī Daugavas ieteka kļuva par Rīgas jūras vārtiem gan stratēģiskā, gan ekonomiskā ziņā. Jau 1603. gadā Bolderājā tika uzbūvēta muitnīca, jeb t.s. licentes nams, kurā tika iekasēta muitas nodeva no kuģiem, kuri devās uz Rīgu. Lielākā daļa Bolderājas iedzīvotāju šai laikā bija loči, kuru pienākums bija aizvadīt Daugavā iebraukušos kuģus līdz Rīgas ostai. Maksa par loču pakalpojumiem nonāca Rīgas rātes kasē. Kuģu satiksmi, muitnīcas un loču darbību uzraudzīja Rīgas rātes iecelta amatpersona ¬ ostas kapteinis.
Bolderājas un Daugavgrīvas ostas izveidošanās ir saistīta ar Daugavas grīvas fizioģeogrāfiskajām īpatnībām ¬ grīvā pastāvīgi veidojās smilšu sēkļi, kas neļāva dziļas iegrimes kuģiem tikt Rīgas ostā. Tādēļ daļa no šo kuģu atvestās kravas tika izkrauta Bolderājas piestātnēs un tālāk uz Rīgu vesta ar liellaivām. Tāpat Bolderājā kuģos tika iekrauta smaga un apjomīga krava ¬ pārsvarā kokmateriāli, arī kaņepāji un pelni.


Kokmateriālu osta Bolderājā bija uzbūvēta jau XVIII gs. divdesmitajos gados. 1742. gada 18. maijā Rīgas tirgotāji un Vidzemes ģenerālgubernatora inspekcijas komisija lūdza Krievijas imperatorei Elizabetei piešķirt līdzekļus Bolderājas kokmateriālu ostas uzlabošanai: ¬ krastu nostiprināšanai un kokmateriālu uzlabošanas laukuma nožogošanai, kā arī licentes mājas remontam.
Krievijas impērijas tranzīttirdzniecībai caur Rīgu bija ļoti liela nozīme Baltijas guberņu saimniecības attīstībā un kapitāla uzkrāšanā. Rīga kļuva par vienu no nozīmīgākajām Krievijas lauksaimniecības ražojumu eksportētājām, par lielu iekšējās un ārējās tirdzniecības centrus un atpalika tikai no Pēterburgas impērijas ostu vidū. Kaut arī Rīgas tirdzniecības attīstību traucēja Napoleona kari, kontinentālā blokāde, biežie neražas gadi, vietējo tirgu izolētība un nepietiekamā tirgus koncentrācija, sliktais ceļu stāvoklis, Rīgai nelabvēlīgā valdības muitu politika un augstās kuģniecības nodevas Rīgas ostā, tirdzniecības darījumi caur Rīgu nevis samazinājās, bet gan palielinājās. Piemēram, laikā no 1791. gada līdz 1800. gadam Rīgas ostu ik gadus apmeklēja vidēji 874 kuģi gadā, bet laikā no 1841. gadam līdz 1850. gadam ¬ 1542 kuģi gadā. Rīgas osta ar savām funkcijām knapi tika galā, kuģi ilgi gaidīja piestāšanas atļauju, Daugava bija liellaivu pieblīvēta.
Rīgas galvenās eksportpreces šajā laikā bija lini, kaņepāji, pakulas, linsēklas, kaņepes, labība un kokmateriāli, kas lielāko tiesu bija plašus pārkraušanas laukumus prasošas preces. Mazā Rīgas osta ar ierobežotajām pārkraušanas iespējām nespēja tikt galā ar šo preču apjomu (sevišķi lielas problēmas sagādāja kokmateriāli, kas ieņēma visai ievērojamu vietu eksportpreču vidū).
Ar 1749. gada rīkojumu (ukaz) tika noteikts restaurēt Bolderājas ostu, pie viena arī nosakot ostas teritorijas sadali. Bolderājas osta bija sadalīta iecirkņos, un katru no tiem kā kuģu piestātni un kokmateriālu novietni izmantoja kāds konkrēts tirgotājs vai tirdzniecības nams, par to maksājot nomu valstij. 1756. gadā iecirkņus Bolderājas kokmateriālu ostā nomāja angļu tirgotājs Stīvensons, vācbaltu tirgotājs Cukerbekers un tā laika bagātākie Rīgas latviešu uzņēmēji - mastu brāķeri un tirgotāji Johans un Daniels Šteinhaueri. Ostas sadalījums nebija strikti definēts, kamdēļ starp tirgotājiem bija bieži strīdi. Laikā no 1757. gadam līdz 1758. gadam Šteinhaueri sūtīja Krievijas imperatorei vairākas sūdzības par angļu tirgotāju Stīvensona, Engbrinka, Spensera un Kolinsa rīcību - tie Bolderājas ostā patvaļīgi aizņemot piestātņu platības, tai skaitā nesen mirušu ostas nomnieku platības (kuras vēl nebija pārdalītas). Johans Šteinhauers raksta, ka, ja tas tā turpināsies, Bolderāja “kļūs par angļu ostu”. Šķiet, ka šajos strīdos Šteinhaueri ir zaudējuši, jo 1759. gada Bolderājas kokmateriālu ostas plānā, kurā beidzot norādītas katra tirgotāja nomātās piestātnes un tai piederošās kokmateriālu novietnes platums, Šteinhaueri kā ostas nomnieki vairs nefigurē. Ostas nomnieki lielāko tiesu ir angļu tirgotāji. Pēc 1769. gadā sastādītā ostas plāna redzam, ka pusi no 12 piestātnēm nomā angļu tirgotāji vai kompānijas.
XVIII gs. Bolderājas osta bija nozīmīga arī kā ārzemju un latviešu tirgotāju komercdarbības atbalsta punkts, jo Rīgas ostā šo tirgotāju darbībai lika ceļā šķēršļus Rīgas Lielās ģildes tirgotāji.
XVIII gs. vidū Daugavas grīva turpināja aizsērēt, tādēļ tika veikti būvniecības darbi, lai to novērstu. 1782. gadā Vidzemes ģenerālgubernators Brauns ierosināja pagarināt molu no Daugavgrīvas cietokšņa Komētas forta (kurš atradās pie pašas Daugavas ietekas jūrā). Mola izbūvi pabeidza 1788. gadā, un tas novirzīja Daugavas ieteku uz ziemeļiem, padarot veco Daugavas gultni par līci upē. Gar moliem virzītā straume ievērojami padziļināja Daugavas gultni un novērsa sēkļu rašanos. Ar dambi norobežotajā vecajā Daugavas ietekā bija izdevīga vieta ziemas ostas ierīkošanai. Līdz tam Daugavā pie Rīgas bija tikai nedaudzas kuģu pārziemošanai piemērotas vietas, un tas nelabvēlīgi ietekmēja kuģu transporta intensitāti.
1851. gada 15. janvārī valdība piešķīra Rīgas biržas komitejai vecās ietekas veidoto līci un zemi ap to ziemas ostas izbūvei. Izveidotais ostas baseins bija 8,5 m dziļš un 850 m garš. 1853. gadā ziemas ostā iebrauca pirmie kuģi. 1858./1859. gada ziemā te pārziemoja 18 Krievijas, Dānijas un Meklenburgas kuģi. 60. gados ziemas ostā uzbūvēja noliktavas, piestātnes, ceļamkrānu un slīpdoku. 1866. gadā ostas teritorijā darbu uzsāka pirmā Rīgas kuģu remonta rūpnīca. Tas visnotaļ pozitīvi ietekmēja tirdzniecību, jo nu vairs nevajadzēja kuģus remontēt ārzemēs. Rīgas biržas komiteja regulāri veica Daugavas grīvas gultnes bagarēšanu un krastu nostiprināšanu. Modernas ostas tuvums veicināja lielāku rūpniecības uzņēmumu rašanos Bolderājā (piemēram, 1866. gadā darbu uzsāka K.Šmita cementa rūpnīca, 1876. Gadā - F.Šapiro kokapstrādes uzņēmums utt.), kā arī Bolderājas un Daugavgrīvas apdzīvotību. Īpaši izteiktu uzplaukumu Bolderāja piedzīvoja pēc Rīga-Bolderājas osta dzelzceļa līnijas ierīkošanas 1873. gadā.


Literatūra:
* Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. XIII-XX gs. LVVA izstādes katalogs. ¬ - R., 1998.
* Feodālā Rīga. ¬ - R., Zinātne, 1978.
* Grasmane I., Zemnieks un tirgotājs Rīgā XVIII gs. beigās un XIX gs, pirmajā pusē. - R., LU, 1991.
* Grasmane I., Rīga konkurences cīņā ar Pēterburgu par eksportpreču piegādi. //Latvijas Vēstures institūta žurnāls., ¬ - R., Nr 3, 1998.
* Malahovska L., Latvijas transporta vēsture. XIX gs. otrā puse ¬ XX gs. sākums. ¬ - R., 1998.
Avoti:
* Dokumenti par kokmateriālu ostas izbūvi Bolderājā 1742.- 1759.g. ¬ LVVA, 2715.f., 1.apr., 238. lieta.
* Dokumenti par Bolderājas ostas pārbūvi 1769.- 1779.g. ¬ LVVA, 2715.f., 1.apr., 239. lieta.
* Rīgas biržas komitejas dokumenti par ziemas ostu Daugavgrīvā 1855.- 1872.g. ¬ LVVA, 3143.f., 1.apr., 140. un 141. lieta.

Referāts tapis LU VFF bakalaura programmas 3. kursa ietvaros.

Tags: Latvija, Buks_Artis, XIX gs., XVIII gs

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.