Lietuvas kristianizācijas specifika (1251-1387)

Elīna Leiša

Lietuviešu zemēs 13.gadsimtā bija nenoteikts stāvoklis, kad nebija skaidra tās turpmāka attīstība nākotnē. Jau 12. un 13.gs. mijā bija izveidojušies apstākļi, kas sekmēja lietuviešu zemju apvienošanos. Tomēr tajās joprojām pastāvēja atšķirīgas pagāniskā tradīcijas, kas šo konsolidāciju kavēja. Pagāniskās tradīcijas bija kļuvušas par traucēkli, tās neļāva veidot pilnvērtīgas attiecības ar Eiropas kristīgajām valstīm, liedza pieeju Rietumeiropas civilizācijas sasniegumiem. 13.gadsimta vidū lietuviešu zemes bija pēdējais pagānisma bastions Eiropā: no ziemeļiem tai atradās nesen kristītā Livonija ar savu militāro garantu – Livonijas ordeni, no rietumiem to iekļāva Prūsija, kurā kristīgo misiju izvērsa Vācu ordenis, ko savukārt tur mudināja no lietuviešu zemēm dienvidrietumos esošā katoliskās poļu Mazovijas kņazs Konrāds ar mērķi nostiprināt savas varas pozīcijas Polijā iepretim aristokrātijas sašķeltībai. Dienvidos un austrumos no lietuviešu zemēm atradās pareizticīgās krievu kņazistes un tālāk uz dienvidiem Zelta Ordas zemes, kuros arī pastāvēja grieķu kristietības tradīcija. No vienas puses, Lietuvas zemes atšķirībā no citām kaimiņzemēm bija spējušas saglabāt savu tautu ticības suverenitāti, no otras puses tām draudēja izolācija no modernizācijas, kas bija raksturīga Eiropai. Neskatoties uz lietuviešu un krustnešu cīņām gandrīz 2 gadsimtu garumā, Lietuvas zemes, apvienotas Lietuvas Lielkunigaitijā formāli tika kristianizētas 14.gadsimta pēdējā trešdaļā. Lietuvas kristianizācija faktiski ir iedalāma divos posmos – formālajā kristianizācijā un tās īstenošanā. Kādi specifiski aspekti bija saistīti ar formālās kristiaizācijas procesu, kura rezultātā Lietuva tika uzņemta kristīgo valstu vidū starptautiskā mērogā un motīvi, kādēļ Lietuvas lielkunigaitis Jagailis galu galā izšķīrās par labu tai, tiks apskatīti šajā esejā.


Lietuvas kristianizācijas aizsākumi meklējami jau 13.gs. vidū, kad Mindaugs – apvienotas Lietuvas valsts karalis, 1255.gadā pieņēma lēmumu kristīties un kristīt savus radiniekus un valdošo eliti. Būtiski, ka motīvs tam bija tīri politisks un daļēji tāpēc tas nebija permanents. Vācu ordenis, kurš pakāpeniski nostiprinājās prūšu apdzīvotajās teritorijās, tīkoja pēc Žemaitijas, lai nodrošinātu nedalītu teritoriju starp saviem īpašumiem Prūsijā un Livonijā. Arī vietējās opozīcijas veidošanās, un kareivīgi nosakņotie Livonijas politiskie spēki, kas kopā ar Galīcijas un Volīnijas kņaziem atbalstīja Tautvilas likumīgu kandidatūru, apdraudēja Mindauga varas dominanti Lietuvā. Tirgošanās Lietuvā bija diezgan pasīva rakstura, vienīgā pastāvīgā tirdzniecības partnere tai bija Livonija. Lai izvērstu jebkādas militāra rakstura pasākumus dumpīgajā Žemaitijā, bija nepieciešama Vācu ordeņa pretimnākšana. Lai izvairītos no iespējamām nelabvēlīgajām sekām, kuras novērst ar bruņotu spēku bija pārāk grūti, Mindaugs pielietoja veiklu diplomātiju un apsolījās kristīties, lai tādā veidā salīgtu mieru ar ordeni, normalizētu stāvokli Lietuvā, piesaistītu rietumu lieltirgotājus un turklāt pie reizes izmantotu iespēju leģitimizēt savu varu ar iespaidīgākās Eiropas autoritātes – pāvesta akceptu. Pēc tam, kad Mindaugs 1251.gada kopā ar saviem līdzgaitniekiem kristījās pārvesta svētību, jau 1253.gadā viņš tika kronēts par Lietuvas karali. Līdz ar to no ienaidnieka Vācu ordenis bija pārtapis par Mindauga sabiedroto – ar šo politisko soli viņš pasargāja savu valsti no ordeņa agresijas un ieguva sev spēcīgu atbalstītāju cīņām ar citiem lietuviešu dižciltīgajiem. Neskatoties uz pāvesta Inocenta IV akceptu Lietuvas kristīšanai, tā nebūt nebija gatava tādām pārmaiņām. Ja Lietuvas austrumos 13.gadsimta vidū kaut sabiedrības elites aprindās kristietība bija pazīstama, tad Žemaitijā to bez ieroču spēka neviens nebija sludinājis. Pie Lietuvas robežām nebija nekādu misionāru centru un arī nekādu zīmju par ticības sludināšanu Lietuvā 13.gs.pirmajā pusē. Lai gan lietuviešu zemes pamatā palika pagāniskas, Livonijas ordenim līdz ar Mindauga kristīšanos zuda formālais pamatojums Lietuvā vestajām bruņotajām akcijām - kristīt pagānus, ko tas jau iepriekš konstanti kavējās darīt. Pāvesta vara, kura pēc kristīšanas tika pasludināta pār Mindauga Lietuvu kā vienu no katoļticīgajām diecēzēm, patiesībā bija tikai formāla. Varu savās rokās joprojām turēja Mindaugs un uz to joprojām pretendēja spēcīga vietējo kunigaišu un vienkāršās tautas opozīcija, kura nebija gatava pieņemt kristīgo ticību ko visspilgtāk apliecināja kareivīgo zemaišu sekmīgā pretošanās Skodas (1258.) un Durbes (1260.) kaujās. Mindauga komplicētajai politikai, kurā līdzās kūdīšanai un intrigām tika realizēta arī kristīšanās, panākumi nebija ilgstoši, tāpēc dažus gadus pabijis kristietis, viņš nolēma atkal pāriet pagānismā. Tas nebija grūti izdarāms, jo šajā īsajā periodā baznīcai nebija izdevies iedibināt efektīvas funkcionējošas struktūras. Šī politikas orientācijas maiņa bija ļoti strauja un radikāla, ikviens misionārs un kristītais, kas nebija ar mieru atgriezties pagānismā tika nežēlīgi nokauts. Tomēr Mindaugs ar savu nenosvērto un impulsīvo politiku vairs nespēja gūt atbalstītājus arī pagānu vidū. Ar to noslēdzās viens kristianizēšanas etaps, kurš tālākā kristianizācijas gaitā spēlēja salīdzoši nesvarīgu lomu, jo tā bija skārusi vien Lietuvas dižciltīgo eliti. Traidenis, kurš nāca pie varas vairākus gadus pēc Mindauga nāves, atšķirībā no sava priekšteča, būdams pārliecināts pagāns, spēja gūt vietējo Lietuvas pagānu atbalstu cīņā pret ordeni.
Būtiskākais pagrieziens Lietuvas kristianizācijā aizsākās ar Ģediminu dinastiju. Jau dinastijas ievadītāja Vīteņa valdīšanas laikā 13.gs.b. un 14.gs.s. politikas primārais uzdevums bija nostiprināt valsti un atvairīt krusta karotāju uzbrukumus, jo pēc Lietuvas formālās atgriešanās pagānismā, atdzima krusta karu ideoloģiskais stimuls un krustnešu agresijas attaisnojums. Lietuvieši paši nesteidzās kristīties, jo ticība tika izplatīta vardarbīgā veidā un kristīšanas negatīvo seku piemērs bija kaimiņzemēs dzīvojošie prūši un Livonijas tautas.
14.gs. sākumā Lietuvai draudēja izolācija. Tai joprojām nebija citu nopietnu tirdzniecības partneru kā tikai Rīga, regulārie krustnešu uzbrukumi reizē postīja Lietuvas zemes un deva pamatojumu invāzijai Vācu ordeņa zemēs un Livonijā. Lietuvas kunigaišu atbalsts Rīgas pilsētai un arhibīskapam to iekšējās cīņās, vairs nenesa vēlamos rezultātus. Lielkunigaitis Ģedemins, kurš bija Vīteņa varas mantotājs, nopietni apsvēra kristīšanās iespēju. Kristīgās ticības pieņemšana nozīmētu ne tikai reliģiskās orientācijas maiņu, bet arī sekmīgu Lietuvas politisko nākotni. 1322.gadā Ģedemins pāvestam Jānim XXII izteica savu vēlmi kristīties un lūdza kristīgās ticības sludinātāju mieru, bet jau 1323.gadā Ģedemins ar vēstuļu palīdzību izplatīja Eiropā paziņojumu par savu gatavību pieņemt kristību, aicināja uz savām zemēm gan ticības sludinātājus, gan tirgotājus, kuriem piedāvāja „(..) savā zemē tiesības brīvi ierasties un aiziet bez nekādām nodevām vai nodokļiem, bez nekādiem šķēršļiem (..)” . Šajās vēstulēs Ģedemins uzsvēra savas varas apjomu Lietuvas teritorijā, kas pēc būtības bija tuvas pāvesta pilnvarām katoliskajā pasaulē. Tas bija tālredzīgs gājiens gan diplomātiskā, gan saimnieciskā aspektā, tomēr pastāvot spēcīgai vietējai pagāniskajai opozīcijai, Ģedeminam nācās mainīt savu nostāju. 1324.gadā, kad pāvesta legāta sūtnis sasniedza Viļņu, lai uzsāktu kristīgās ticības sludināšanas misiju, Ģedemins nekavējoties atteicās kristīties un paziņoja par savu nodomu mirt kā pagānam, jo ordenis, nespēdams samierināties ar Lietuvas paškristīšanos, kuras rezultātā zustu ordeņa eksistences attaisnojums, 1324.gadā iebruka Lietuvā un uzsāka zemju nopostīšanu. Atbildē Ģedemins atjaunoja karadarbību ar ordeni un pārtrauca visas sarunas. Tomēr par spīti lielkunigaiša atteikumam kristīties, pāvests neatcēla savu miera apliecinājumu Lietuvai, jo bija sācies Aviņonas gūsts (1309-1377), kurš Lietuvas neizlēmīgo politiku Rietumeiropas kontekstā atstāja ēnā.
Nākamais lielkunigaitis Alģirts, kurš iespējams jau bija pareizticīgais, uzsāka nozīmīgas sarunas ar Vācijas ķeizaru un Čehijas karali Kārli IV, kurās balstoties uz saviem vērā ņemamiem iekarojumiem, apliecināja, ka ir gatavs kristīties tādā gadījumā, ja Lietuvas valstij tiks pievienotas atsevišķas Kurzemes un Zemgales teritorijas un Vācu ordenis tiks nosūtīts uz melnās jūras stepēm cīņai ar pagāniskajiem un musulmaniskajiem nomadiem. Šīs sarunas, lai gan neveiksmīgas, tomēr deva atelpu kara gaitā un palīdzēja Lietuvai iekļauties Eiropas valstu diplomātijā.
Lietuvas arvien augošai teritorijai, paralēli auga arī lielkunigaišu pretenzijas uz jaunām zemām, un Lietuva bija kļuvusi par spēku ar ko nevarēja nerēķināties. Tomēr kristīgās ticības sludinātāji varēja paļauties uz nesaskaņām, kas vadīja starp Lietuvas valdnieku eliti. Aļģirda brālis Ķēstutis un viņa dēls pārstāvēja veco, pagānisko tradīciju, neatlaidīgi karojot ar krustnešiem, bet Alģirda dēls Jagailis nostājās opozīcijā kā jaunās paaudzes reprezentētājs. Viņš bija gatavs kristīties un pakļaut kristianizācijai Lietuvas zemes, pēc tam, kad lika nogalināt savu tēvoci Ķēstuti. Tomēr Jagailis atrada citu iespēju kā kristīties. Ja viņa priekšteči to mēģināja realizēt caur pašsaprotamo Vācu ordeni, tad Jagailis redzēja perspektīvu savu politiku īstenot caur Poliju, kuram arī bija izveidojušās domstarpības ar augošo Vācu ordeņa ietekmi. Polija bija kristīga valsts ar izveidojušos feodālu sabiedrību un sazarotu baznīcas organizāciju. Tā kā Jagailim neradās šaubas par Polijas aristokrātijas varas potenciālajiem draudiem Lietuvā, 1385.gadā tika noslēgta Krēvas ūnija, saskaņā ar kuru, par Polijas karali kļuva Jagailis, kurš solīja, ka viņš un viņa tauta pieņems Romas kristīgo ticību: Šīs ūnijas izdevīgums bija abpusējs. Polija apvienojās ūnijā ar milzīgu un ietekmīgu valsti, un jau Krēvas ūnijas aktā 1385.gadā rakstīts: „(..) lielkunigaitis Jagailis sola ar visiem saviem līdzekļiem un spēkiem atgūt visas ieņemtās zemes un Polijas karalistes apvainojumus, kas nodarīti no citiem (..)” Lietuva, savukārt, ar Krēvas ūnijas palīdzību kristījās un tā novērsa ordeņa tālākas militāras akcijas kristianizācijas vārdā. 1387.gadā, kad Lietuva tika kristīta, tā formāli tika uzņemta kristīgo valstu saimē, lai gan reliģiskā pārkārtošanās bija ilgstošs process un pat 15.gs. Lietuvā pagānisms bija daudzskaitlīgs. Ar kristietības palīdzību radās iespējas modernizēt sabiedrību un valsti, tuvināties Rietumu civilizācijai.
Līdz ar Lietuvas kristīšanu tika izveidota Viļņas bīskapija, kurā ietilpstošajās milzīgajās teritorijās katoļu baznīcai bija valdošā loma. Viļna reizē ieguva arī pašpārvaldi, kas bija balstīta uz Makdeburgas tiesībām. Rezultātā Lietuvā sāka veidoties birģeru kārta, sāka attīstīties tirdznieciskie sakari ar Rietumeiropas zemēm, kas tik ilgi Lietuvai bija kas svešs. Līdzīgi kā Livonijā, līdz ar baznīcu un klosteru atvēršanu, sāka veidoties skolas un izplatīties rakstītprasme. Tomēr neskatoties uz šiem pozitīvajiem aspektiem, ordenis neatzina Lietuvas kristīšanos un turpināja agresiju pat 15.gs. līdz Lietuvas karalis Vītauts tai pielika punktu un tādejādi likvidēja valsts atpalicību, kuras iemesls līdz tam bija krusta kari.
Iepazīstoties ar Lietuvas kristianizācijas procesu var izdarīt vairākus secinājumus. Viens no Lietuvas kristianizēšanas specifiskajiem aspektiem ir tas, ka kristīgās ticības pieņemšana (Mindauga gadījumā) vai tieši otrādi nepieņemšana (Traideņa gadījumā) Lietuvas kunigaišiem bija daļa no viņu pragmatiskās politikas. Politiskajā aspektā Lietuvas kunigaišiem bija vēlme panākt ordeņa atbalstu un mazināt vietējās opozīcijas ietekmi, saimnieciskajā aspektā – piesaistīt lieltirgotājus, amatniekus un zemniekus no rietumiem. Lietuvai kā pēdējai pagānisma valstij bija zināmas privilēģijas šajā sakarā – tā varēja izvēlēties saglabāt savu sākotnējo ticību vai kristianizēties ar vienu vai otru spēku starpniecību. Lietuvas valdnieki, neskatoties uz viņu attieksmi pret Lietuvas kristianizāciju, kopumā vērtējot bija samērā toleranti pret reliģisko daudzveidību. Piemēram, Lietuvas centrs Viļņa Ģedemina laikā bija vienīgā pilsēta pasaulē, kur blakus pagānu svētnīcai bija Romas katoļu un grieķu katoļu (pareizticības) baznīcas.
Lietuvas kristianizācijas problemātikā būtisks ir arī jautājums par kristīgās reliģijas virziena izvēli. Neapstrīdams ir fakts, ka Lietuvai jau sākotnēji bija alternatīva – ortodoksālā baznīca. Tās netiešā ietekme 14.gs.sākumā jau bija daļēji jūtama valodā, kad Lietuvai tika pievienotas plašas krievu zemes. Alģirda laikā viņa otrajai sievai, Jagaiļa mātei un tās pavadoņiem, kas no Krievzemes atceļoja uz Lietuvu, Viļņā tika uzbūvētas vairākas pareizticīgo baznīcas. Šie priekšnoteikumi runāja par labu ortodoksālajai baznīcai Lietuvā. Jagailis kādu laiku, iespējams savas pareizticīgās mātes ietekmē, bija apsvēris iespēju pārņemt kristianizāciju caur Maskavu apprecot Sofiju, Maskavas troņmantinieka Dmitrija Donskoja meitu. Šis solis varētu novest Lietuvu savienībā ar milzīgo Krievzemi, kas Jagailim nelikās tīkama perspektīva. Arī jau viņa priekšteči netieši izšķīrās par katoļticību, jo tā Lietuvas elites vidū bija salīdzinoši daudz pazīstamāka. Vēl viens no iemesliem, kāpēc Lietuvas kunigaiši kristianizācijas etapā izslēdza grieķu kristietības alternatīvu bija tas, ka katoliskā ticība bija Rietumeiropas ticība, tā sevī nesa modernizāciju, eiropeizāciju – saikni starp Lietuvu un salīdzinoši tālo attīstīto Eiropu. Kā vienu no katolicisma priekšrocībām lietuviešu vēsturnieks Z.Kjaups min tās daudz attīstītākās misionāru struktūras un to darbību.
Trešais kristianizācijas specifiskais aspekts Lietuvā ir ceļš kādu tā izvēlējās, lai pieņemtu kristīgo ticību. Kunigaišiem bija ļoti komplicētas attiecības ar ordeni, savstarpējo karu rezultātā šīs puses attālinājās viena no otras un pieņemt kristīgo ticību ar it kā pašsaprotamo ordeņa starpniecību daļēji jau kļuva par principa jautājumu. Protams, Jagailis apzinājās arī to, ka kristīšanās ar ordeņa palīdzību novestu pie vēl lielākas šīs institūcijas ietekmes reģionā. Tāpēc vistīkamākais ceļš kā kristīties bija caur Poliju, no visām trim perspektīvām – ietekmē un teritorijas apjoma ziņā, vājāko starpnieci. Lietuvā Romas kristīgo ticību ienesa poļi, kas bija bezprecedenta gadījums.

Izmantotie avoti:
1. Ģedimina vēstules ārzemju pilsētām 1323.g. // Baltijas valstu vēstures avoti, [izd.: Raudkivi P., Klišāns V., Potašenko G.], Rīga : RaKa, 2000, 161 lpp.
2. Krēvas Ūnijas akts 1385.g. // Baltijas valstu vēstures avoti, [izd.: Raudkivi P., Klišāns V., Potašenko G.], Rīga : RaKa, 2000, 161 lpp.

Izmantotā literatūra:
1. Baltijas valstu vēstures avoti, [izd.: Raudkivi P., Klišāns V., Potašenko G.], Rīga : RaKa, 2000, 161 lpp.
2. Baltijas valstu vēsture, [sag. Isajevs S., Keiva I., Klicnere N., u.c.], Rīga : Zvaigzne ABC, 2000, 222 lpp.
3. Dunsdorfs E. Latvijas vēsture, Rokvila : Amerikas latviešu apvienība, 1980, 367 lpp.
4. Kiaupa Z. The history of Lithuania before 1795, Vilnius: Arlila, 2000, 402 p.
5. Pasaules vēsture vidusskolai [red. Misāns I.], 1., 2.daļa, Rīga: Zvaigzne ABC, 2003, 360.lpp.
6. Pasaules vēsture, 2. sējums: Viduslaiki, [red. GrīnsA.], Rīga : Grāmatu Draugs, 1929, 752 lpp.
7. Rowell S. C. Lithuania ascending: a pagan empire within east-central Europe, 1295-1345, Cambridge: Cambridge University Press, 1994, p.375.

Elektroniskie mēdiji
1. http://en.wikipedia.org/wiki/Christianization_of_Lithuania
2. http://en.wikipedia.org/wiki/Gediminas

Tags: Leiša_Elīna, kristietība, XIII gs., XIV gs.

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.