Nāves tēma t.s. Annales skolas vēsturnieku darbos

Buks Artis

 

Par Annāļu skolu (École des Annales) pieņemts dēvēt vēstures zinātnes virzienu - franču zinātnieku grupu un tās izveidoto jauno vēstures pētīšanas stilu un metodoloģiju, - kas radās XX gs. vidū Francijā, un grupējās ap medievista Marka Bloka (Marc Bloch) un Renesanses un jauno laiku pētnieka Lisjēna Fevra (Lucien Paul Victor Febvre) 1929. gadā Strasbūrā izveidoto vēstures zinātnes žurnālu “Annāles” (kopš 1994. gada “Annāles. Vēsture, sociālās zinātnes”). Paši šīs skolas pārstāvji sen vairs nelieto apzīmējumu “Annāļu skola”, priekšroku dodot apzīmējumam “jaunā vēstures zinātne” (la nouvelle histoire) - šo terminu viens no pirmajiem jau 1930. gadā sāka lietot Anrī Berrs (Henri Berr).
Bloka un Fevra izvirzītais mērķis nebūt neaprobežojās tikai ar dažu jaunu izpētes tēmu ieviešanu. Jaunās pieejas pamatprincips bija vēlme nomainīt vispārpieņemto pozitīvisko aprakstošo pieeju ar “totālu vēsturi” (histoire total), t.i., vēsturi kas parādītu sabiedrību kopumā, visas tajā esošās - ekonomiskās, sociālās, kultūras, mentalitātes - saites, kurām Bloks un Fevrs nenosprauda robežas. Jāmaina izpētes objektu un metodes, par mērķi izvirzot visas sabiedrības attīstību, atklājot plašas, ilgstošos laika nogriežņos slēptās struktūras. No vēstures „apraksta“ uz vēsturi „problēmu“, no stāsta uz skaidrojumu. Savukārt vēsturniekam jāsāk raudzīties uz savas izpētes objektu kā fenomenu, kuru nevis jāklasificē un jāpiemēro šodienas pasaules uztveres pamatnostādnēm, bet jāfiksē un jāanalizē tieši tā unikalitāti. Attiecīgi jāatsakās no vienas interpretācijas par labu daudzām pieejām, dialogam, kas konkrētos vēstures notikumus aplūkotu no dažādu viedokļu, dažādu aspektu skatupunkta, jāaplūko tās vai citas kultūras cilvēku psiholoģiskās īpatnības konkrētā laika nogrieznī, masu priekštatus, paradumus un ticējumus. Šādai pieejai bija nepieciešama jauna metodoloģija, jauni pētījumu objekti, starpdisciplināra pieeja un citu zinātņu - socioloģijas, etnoloģijas, ģeogrāfijas, - piesaiste, attieksmes maiņa pret avotiem. Par izpētes objektu izvirzīja masu priekšstatus, vēsturisko apziņu, priekšstatu un vērtību hierarhijas - mentalitātes, - maiņu gadsimtu gaitā (le histoire des mentalitatés).

Continue Reading

Annāļu skola - pamatnostādnes, metodes un attīstība

Buks Artis

Par Annāļu skolu pieņemts dēvēt vēstures zinātnes virzienu, franču zinātnieku grupu, tās izveidoto jauno vēstures pētīšanas stilu un metodoloģiju, kas radās XX gs. pirmajā pusē un vidū Francijā, un pulcējās ap medievista M.Bloka un Renesanses un Jauno laiku pētnieka L.Fevra 1929. gadā Strasbūrā (vēlāk žurnāla redakcija pārcēlās uz Parīzi, Sorbonnu) izveidoto vēstures zinātnes žurnālu, kura nosaukums bija “Annāles” (1929-1939), “Sociālās un ekonomikas vēstures annāles” (1939-1941), “Sociālās vēstures annāles” (1941-1945), “Annāles. (Ekonomika. Sabiedrība. Civilizācija.)” (1945-1994), bet kopš 1994. gada – “Annāles. Vēsture, sociālās zinātnes”, un tās sekotājus. Paši t.s. Annāļu skolas pārstāvji lielāko tiesu noliedza apzīmējumu “Annāļu skola”, cenšoties uzsvērt žurnāla garu, priekšroku dodot apzīmējumam “jaunā vēstures zinātne” (La nouvelle histoire - šo terminu viens no pirmajiem jau 1930. gadā sāka lietot Anrī Berrs).

Annāļu skola savas pastāvēšanas un attīstības gaitā piedzīvojusi vairākus ideju un metodoloģijas izmaiņu etapus, kuros katrā aktualizējās citas tendences un izpētes objekti. Tāpēc, analizējot tās historiogrāfiju un attīstību, pieņemts runāt par vismaz trim pētnieku “paaudzēm”, kuras katra turpināja attīstīt iepriekšējo idejas, vienlaikus atsakoties no daudzām priekšgājēju koncepcijām un metodēm, tomēr saglabājot un attīstot tās idejas, kas iepriekš tikušas tikai viegli ieskicētas. (Tā, piemēram, Bloka un Fevra piedāvāto mentalitātes (mentalitatēs) jēdzienu Brodēls praktiski ignorēja, toties to no aizmirstības izcēla un tālāk attīstīja viņa skolnieki.)

Continue Reading

Britu historiogrāfija

Santa Jansone

Pirmās Britu impērijas historiogrāfijas apskats P.J. Maršala darbā „The Oxford History of the British Empire. Historiography”

Jau visai agri britu historiogrāfijā iezīmējās plašs pētāmo problēmu loks. Viens no nozīmīgiem Apvienotās karalistes vēstures zinātnes jautājumiem bija Britu impērijas vēsture. Šis historiogrāfijas apskats ir balstīts uz fundamentālu darbu „The Oxford History of the British Empire. Historiography,” kur nodaļas par Pirmās britu impērijas historiogrāfiju autors ir P.J. Marshall
1929. gadā publicētajā „Kembridžas Britu impērijas vēsture”, viens no sējumiem tika nosaukts „Vecā impērija no tās iesākumiem līdz 1783. gadam”. Līdz 1929. gadam jau sen bija nostabilizējusies tradīcija nodalīt Britu impērijas vēsturi divās daļās- atdalot „veco” un „jauno” impēriju. Šo tradīciju XIX gs. pirmajā pusē ieviesa tādi Britu impērijas pētnieki un komentētāji kā George Cornewall Lewis vai Herman Merivale. Viņi salīdzināja to, ko parasti dēvēja par „veco sistēmu” un Britāniju, kā arī no tās atkarīgās teritorijas savā laikā. Vēsturnieks J.R. Seeley savā 1883. gada darbā „Expansion of England” jau pauž pārliecību, ka bija divas impērijas, un no tām pirmā balstījās uz senāko koloniālo sistēmu. 20. gadsimta sākumā tika aktivizēta „vecās koloniālās sistēmas” izpēte, ko īsti uzsāka George Louis Beer (darbos „The origins of British Colonial system 1578-1660” (1908. gads) un „The old Colonial system 1660-1688 Part I The establishment of the system 1660-1688”(1912)). Kopš tā laika netiek apstrīdēts šis dalījums .
1985. gadā tiek publicēts nozīmīgs dokumentu krājums „The Classical period of the First British Empire 1689-1783”.
Visā posmā, kamēr pastāv šis jēdziens - „Britu pirmā impērija”, - vēsturnieku vidū valda vienprātība par jēdziena izpratni, lai gan dažreiz novērojama nesaprašanās atsevišķos mazākos jautājumos. Nav bijušas šaubas par pirmās impērijas ģeogrāfiskajām robežām- tā bija Atlantijas impērija, balstoties uz Ziemeļameriku un Vestindiju. Izplešanās Āzijā, Āfrikā un Austrālāzijā bija jau pāreja uz otro impēriju.

Continue Reading

Aleksandrs Solžeņicins

Buks Artis

Aleksandrs Solžeņicins dzimis 1918. gadā Kislovodskā. Tēvs, virsnieks, mira pāris mēnešus pirms dēla dzimšanas. Māte nāca no turīgas zemnieku ģimenes, izglītota - esot brīvi runājusi franciski un angliski, - pelnīja iztiku kā mašīnrakstītāja un stenografiste.
1924. gadā ģimene pārcēlās uz Rostovu pie Donas, kur, par spīti visai humanitārajām interesēm, 1936. gadā Aleksandrs iestājas universitātē, fizikas un matemātikas fakultātē, kuru absolvēja 1941. gadā. Specialitātes izvēle zināmā mērā bijusi spiesta, jo mācīties vajadzēja, bet filoloģijas vai filozofijas fakultāšu šajā universitātē tajā laikā neesot bijis. Jau šajā laikā prasība pēc domas patstāvības un interese par ģimenes vēsturi un likteņiem esot radījusi ieceri uzrakstīt pēc Tolstoja “Karš un miers” parauga romānu par 1. Pasaules karu un revolūcijas laiku, kur viens no galvenajiem varoņiem varētu būt Aleksandra tēvs. Tas bija viens no pamatiemesliem, kas pamudināja 1939. gadā iestāties Maskavas filozofijas, literatūras un vēstures institūta neklātienē.
1941. gada oktobrī viņu vispārējās mobilizācijas ietvaros iesauca karadienestā. Pēc Kostromas artilērijas virsnieku skolas absolvēšanas, 1942. gada rudenī Solžeņicins devās uz fronti pie Orlas kā leitnants, baterijas komandieris. Acīmredzot viņš bijis visnotaļ disciplinēts kareivis, ar zināmu iniciatīvu, jo dienesta laikā tika paaugstināts par kapteini, apbalvots ar 2. pakāpes Tēvijas ordeni un Sarkanās zvaigznes ordeni. Te piedzīvotais, it sevišķi viņa baterijas izlaušanās Austrumprūsijā no aplenkuma 1945. gada janvārī, parādās jau 1951. gadā nometnē uzrakstītajā poēmā “Naktis Prūsijā” ("Прусские ночи" ) un lugā “Uzvarētāju dzīres” ("Пир победителей"), kā arī vēlāk sarakstītajā “Četrpadsmitā augustā” ("Августе Четырнадцатого" - par A.V.Samsonova armijas, kurā dienēja arī Aleksandra tēvs, bojāeju).

Continue Reading

Karls Levits

Buks Artis


Karls Levits (Karl Loewit/Lёvith), ebrejs, dzimis 1897. gadā Minhenē, miris 1973(79?). gadā Heidelbergā. Kā brīvprātīgais piedalījies 1. Pasaules karā. 1918. gadā uzsāka bioloģijas studijas Minhenes universitātē, pēc tam pārorientējās uz filozofiju. 1920.-1923. gados studējis Fraiburgas universitātē pie E.Huserla, klausījies M.Heidegera lekcijas. Tā vadībā 1923. gadā aizstāvēja disertāciju par Nīči. Šajā pašā gadā devās līdzi Heidegeram uz Marburgas universitāti, kur 1928. gadā viņa vadībā habilitējās ar darbu “Indivīds tuvākā lomā. Domas par ētikas problēmas antropoloģisko pamatojumu”. Tāpēc Levitu literatūrā pieņemts pieskaitīt “heidegeriāņiem”, līdz ar Herbertu Markūzi, Žanu Polu Sartru, Ginteru Andersu, Hannu Arenti. Līdz 1934. gadam Levits ir privātdocents. Nākot pie varas nacionālsociālistiem, emigrēja uz Itāliju, bet no 1936. līdz 1941. gadam bija profesors Togoku imperatoriskajā universitātē Japānā. No 1941. līdz 1949. gadam pasniedzējs Hartfordas universitātes teoloģijas fakultātē (Konektikuta, ASV), pēc tam līdz 1952. gadam pasniedzējs Jaunajā sociālo pētījumu skolā Ņujorkā (New School for Social Research). Tad atgriezās Vācijā, kur līdz 1964. gadam bija pasniedzējs Heidelbergas universitātē.
Savos sākotnējos darbos Levits, kura domāšanā skaidri redzama vēlīnā Huserla fenomenoloģijas*, Šellera sociālantropoloģijas** un eksistenciālisma*** ietekme, pamatuzmanību velta esošo filozofijas virzienu (hēgelisma, marksisma, nīčeāniskā eksistenciālisma) analīzei un izcelsmes noskaidrošanai. Viņš pēta un dod savu traktējumu konkrētiem autoriem (Kirkegors, Nīče, Burkhards, Hēgelis), kuru idejas šķiet tā vērtas. Sākot ar 50. gadiem viņu vairāk saista vēstures filozofijas jautājumi, taču visu mūžu Levitu pavada M.Heidegera ietekme un konflikts ar skolotāju. Te par iemeslu viņu atsvešināšanās jau 30. gadu pirmajā pusē.

Continue Reading

Reinhards Kozelleks

 Ilze Bane

 

koselleckReinhards Kozelleks (1923. – 2006.) tiek dēvēts par pazīstamāko 20.gs. vācu vēsturnieku, vienu no nozīmīgākajiem Eiropas vēstures teorētiķiem, jēdzienu (konceptuālās) vēstures radītājiem un nozīmīgu vēstures teorētiķi 20.gs. vēstures zinātnē. R. Kozelleks dzimis Gorlicā (Vācijā). 1941.gadā brīvprātīgi pieteicies vācu armijā. Līdz 1945.g. Kozelleks atradās karagūstekņu nometnē Karagandā (Kazahstānā). Atgriežoties Vācijā (Rietumvācijā) 1947. – 1953.g. viņš studējis vēsturi, filozofiju, tieslietas un socioloģiju Heidelbergas universitātē un Bristoles universitātē, kur viņa pasniedzēji ir bijuši tādas personības kā Martins Heidegers, Karls Lovics, Hanss - Georgs Gadamers, Verners Konce, Alfreds Vēbers, Ernsts Forsthoffs un c. 1954.gadā viņš Johannesa Kūna vadībā izstrādā promocijas darbu "Kritik und Krise. Pathogenese der Bürgerlichen Welt" , kas pavēra viņam ceļu uz akadēmisko karjeru. 1954. – 1956.g. Kozelleks strādā par lektoru Bristoles universitātē, 1960. – 1965.g. viņš kā līdzstrādnieks darbojas jaunās sociālās vēstures izpētes grupā Heidelbergā. 1965.g. tiek izstrādāts habilitācijas darbs "Preußen zwischen Reform und Revolution". Šajā darbā Kozelleks attīsta savas pamatnostādnes vēsturē un vēstures torijā, kuras tiek attīstītas turpmākajos darbos. 1966.g. Kozelleks kļūst par Rūras universitātes Bohumā politikas zinātņu profesoru, 1968.g. viņš pārceļas uz Heidelbergu, kur pasniedz jauno laiku vēsturi. Kozelleka kā pasniedzēja darbība visvairāk saistīta ar Bilfildas universitāti, kurā 1968. – 1988.g. viņš strādājis dažādos amatos. Šajā universitātē viņam bija iespēja veidot studentu apmācības sistēmu atbilstoši saviem teorētiskajiem uzskatiem. Bilfildas universitātē tiek iedibināta starpdisciplināra vēstures pētniecības programma. Kozelleks guvis arī starptautisku atzinību un bijis viesprofesors (Tokijā, Parīzē, Čikāgas universitātē, Ņujorkas Jauno sociālo pētījumu skolā, Kolumbijas universitātē) un darbojies dažādās zinātniskajās kolēģijās.

Continue Reading

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.