Annāļu skola - pamatnostādnes, metodes un attīstība

Buks Artis

Par Annāļu skolu pieņemts dēvēt vēstures zinātnes virzienu, franču zinātnieku grupu, tās izveidoto jauno vēstures pētīšanas stilu un metodoloģiju, kas radās XX gs. pirmajā pusē un vidū Francijā, un pulcējās ap medievista M.Bloka un Renesanses un Jauno laiku pētnieka L.Fevra 1929. gadā Strasbūrā (vēlāk žurnāla redakcija pārcēlās uz Parīzi, Sorbonnu) izveidoto vēstures zinātnes žurnālu, kura nosaukums bija “Annāles” (1929-1939), “Sociālās un ekonomikas vēstures annāles” (1939-1941), “Sociālās vēstures annāles” (1941-1945), “Annāles. (Ekonomika. Sabiedrība. Civilizācija.)” (1945-1994), bet kopš 1994. gada – “Annāles. Vēsture, sociālās zinātnes”, un tās sekotājus. Paši t.s. Annāļu skolas pārstāvji lielāko tiesu noliedza apzīmējumu “Annāļu skola”, cenšoties uzsvērt žurnāla garu, priekšroku dodot apzīmējumam “jaunā vēstures zinātne” (La nouvelle histoire - šo terminu viens no pirmajiem jau 1930. gadā sāka lietot Anrī Berrs).

Annāļu skola savas pastāvēšanas un attīstības gaitā piedzīvojusi vairākus ideju un metodoloģijas izmaiņu etapus, kuros katrā aktualizējās citas tendences un izpētes objekti. Tāpēc, analizējot tās historiogrāfiju un attīstību, pieņemts runāt par vismaz trim pētnieku “paaudzēm”, kuras katra turpināja attīstīt iepriekšējo idejas, vienlaikus atsakoties no daudzām priekšgājēju koncepcijām un metodēm, tomēr saglabājot un attīstot tās idejas, kas iepriekš tikušas tikai viegli ieskicētas. (Tā, piemēram, Bloka un Fevra piedāvāto mentalitātes (mentalitatēs) jēdzienu Brodēls praktiski ignorēja, toties to no aizmirstības izcēla un tālāk attīstīja viņa skolnieki.)


Pirmajā posmā, no žurnāla rašanās brīža līdz Fevra nāvei 1956. gadā raksturīga interese par mentalitātes vēsturi, “cilvēka faktoru” vēsturē.
Pēc Fevra sākās otrs posms, ko saista ar Brodēlu (kā arī Š.Morazē, R.Mandrū) un turpinās līdz viņa konfliktam ar lielāko daļu redkolēģijas un aiziešanu no priekšsēdētāja amata. Šajā laikā dominēja interese par struktūrām - sociālajām, ekonomikas, ģeografiskām u.c., - t.s. “lēnajām” izmaiņām vēsturē, kuru izpēte balstījās uz sērijveida avotiem un metožu bagātināšanu.
Līdz 80. gadiem turpinājās trešais posms (Ž. Le Goffs, E. Le Ruā Ladurī, F.Ariess, A.Burgers, M.Ferro, Ž.Revēls, P.Norā, F.Fjurē, Ž.K.Šmits, Ž. Dubī - kurš neietilpa redkolēģijā un pats sevi pozicionēja kā “jaunās vēstures zinātnes”, nevis “Annāļu skolas” pārstāvi, - u.c.), kura laikā žurnālam nav viena konkrēta vadītāja, bet pati skola, izgājusi jau ārpus Francijas robežām, atgriezās pie “saknēm”, t.i. pie cilvēka kā subjekta tā sociokultūroloģiskajā nosacītībā izpētes. (Veidojušies kā zinātnieki 40.-50. gados, kad Francijā bija ļoti liela marksisma ideju ietekme, trešā Annāļu skolas vēsturnieku paaudze, nenoliedzami, atradās spēcīgā K.Marksa vēstures koncepcijas ietekmē.) Žurnāla redakcijā tika iesaistīti arī ģeografi, sociologi, politologi, ekonomisti.
Vēl jāpiemin, ka Annāļu skolas pārstāvju vidū nekad nav pastāvējusi vienota un konkrēti definēta cilvēka, tā mentalitātes un vēstures procesa izpratne, un to aprakstos katrs autors vairāk vai mazāk dod savu interpretāciju.

Jau no paša sākuma M.Bloks un L.Fevrs neslēpa, ka viņu (t.i. žurnāla “Annāles” autoru un redakcijas) mērķis ir vēstures zinātnes izvešana no ieilgušās krīzes, kuras cēloņus tie saskatīja XIX gs. pozitīvisma un tā radīto vēstures aprakstīšanas formu izsmeltajā potenciālā. Vēstures zinātne, izolējusies universitāšu kabinetos, vairs nespēja atbildēt uz sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, tā pētīja tikai politiskos notikumus, ievērojamas (unikālas savam laikam), problēmu aktualitāte mūsdienu sabiedrībai ir minimāla. Laikā, kad eksaktās zinātnes piedzīvoja galvu reibinošu augšupeju, vēstures zinātne ar savu visai primitīvo metodoloģiju un šauro izpētes sfēru bija nokļuvusi pārējo zinātņu ēnā. Minimālākā izpētes vienība vēsturē bija fakts, bet fakts, kā to atzina lielākā daļa pētnieku, ir notikums sabiedriskajā dzīvē. Līdz ar to vēsture varēja būt tikai “lielu” notikumu – karu, apvērsumu, reformu, miera līgumu, lielu personību (valdnieku, karavadoņu, reliģiju reforematoru) vēsture. Tā aprobežojās tikai ar cilvēka publiskās dzīves un dažu sociāli nozīmīgu kultūras formu - mākslas, literatūras, reliģijas, - izpēti. Arī pozitīvistu mēģinājumi “modernizēt” vēstures zinātni pēc eksakto zinātņu parauga, to tikai “saskaldīja atomos”, t.i. milzumā sīkāku, savstarpēji nesaistītu faktu.
Bloka un Fevra izvirzītais mērķis nebūt neaprobežojās tikai ar pāris jaunu izpētes tēmu ieviešanu. Jaunās pieejas pamatprincips bija vēlme nomainīt vispārpieņemto pozitīvisko aprakstošo pieeju ar “totālu vēsturi” (Histoire total), t.i. vēsturi kas parādītu sabiedrību kopumā, visas tajā esošās - ekonomiskās, sociālās, kultūras, mentalitātes - saites, kurām Bloks un Fevrs nenosprauda robežas. Jāmaina izpētes objektu un metodes, par mērķi izvirzot visas sabiedrības attīstību, atklājot plašas ilgstošos laika nogriežņos slēptās struktūras. No vēstures/apraksta uz vēsturi/problēmu, no stāsta uz skaidrojumu. Savukārt vēsturniekam jāsāk raudzīties uz savas izpētes objektu kā fenomenu, kuru nevis jāklasificē un jāpiemēro šodienas pasaules uztveres pamatnostādnēm, bet jāfiksē un jāanalizē tieši tā unikalitāti. Attiecīgi jāatsakās no vienas interpretācijas par labu daudzām pieejām, dialogam, kas konkrētos vēstures notikumus aplūkotu no dažādu viedokļu, dažādu aspektu skatupunkta.
Tieši Bloka un Fevra spalvai pieder pirmie novatoriskie darbi, kuros aplūkotas tās vai citas kultūras cilvēku psiholoģiskajām īpatnībām konkrētā laika nogrieznī, masu priekštati, paradumi un ticējumi. Dzima ideja par domāšanas un pasaules uztveres mainīgumu vēstures gaitā. Šādai pieejai bija nepieciešama jauna metodoloģija, jauni pētījumu objekti, starpdisciplināra pieeja un citu zinātņu - socioloģijas, etnoloģijas, ģeografijas, - piesaiste, attieksmes maiņa pret avotiem.
Tradicionālajā vēstures zinātnē bija pieņemts, ka pietiekami ir kritiski analizēt avotu un nošķirt patieso no nepatiesā, taču nepētīt neko, kas neizriet tieši un nepārprotami no paša šī avota. Savukārt jaunās pieejas piekritēji rīkojās savādāk: avots pats par sevi ir mēms un, lai tajā atrastu informāciju, jau pirms avota analīzes jānoformulē jautājumus, kurus jāuzdod. Tā kā, piemēram, ja vēsturnieku rīcībā ir nepārprotami viltots avots, no kura nevar gūt ticamu informāciju par kādu konkrētu notikumu, izrādās visai vērtīgs, ja sāk pētīt “kāpēc šāds viltojums tika radīts?”. Tad tas var sniegt visai būtisku laikmeta fona papildu raksturojumu. T.i. vēstures zinātne zināmā mērā pat pati konstruē savas izpētes objektu, pētījumi no viennozīmīgu faktu meklēšanas pārvēršas dialogā ar pagātni. Izejot no šī apraksta ideāla, Annāļu skola par izpētes objektu izvirzīja masu priekšstatus, mentalitāti, vēsturisko apziņu, priekšstatu un vērtību hierarhijas maiņu gadsimtu gaitā. Tā kā “rakstītie” avoti aptver visai mazu sabiedrības daļu, Annāļu skola piesaistīja arheoloģijas, tehnoloģiju vēstures, valodniecības atziņas un metodes, saimnieciskos dokumentus, pievērsās masu rakstu avotiem (sprediķiem, svēto dzīves aprakstiem u.tml.). Taču nevis lai veidotu atsevišķas sadzīves, ekonomikas, reliģijas u.c. vēstures, bet lai radītu kompleksu, sintezējošu aprakstu (jēdzienu “sintēze” Bloks savos darbos atkārto atkal un atkal).
Kopš rašanās brīža Annāļu skolā līdzās pastāv, savstarpēji mijiedarbojoties, divi virzieni. Viens no tiem - t.s. “Bloka līnija” - vairāk orientējas uz vienas kultūras sociālās vēstures izpēti, bet otrs - t.s. “Fevra līnija” - saista sevi ar globālāku civilizāciju izpēti.

Marks Bloks (1886-1944) vēsturi piedāvāja uztvert nevis tikai kā notikumu virkni, kurus realizē vai aizsāk indivīdi, bet gan kā izmaiņas mentalitātē, ikdienas apziņas, attieksmes pret pasauli un līdzcilvēkiem pamatnostādnēs. Lai fiksētu šādas pirmajā acu uzmetienā nemanāmas izmaiņas, kurām nav konkrētu reprezentantu un kuras saskatāmas tikai aplūkojot pasauli kopumā un ilgstošā laika posmā, nepieciešams koncentrēties uz lēnajām izmaiņām struktūrās, jāaplūko visus mijiedarbojošos kultūras faktorus, kas tieši vai netieši parāda cilvēka vietas pasaulē īpatnības tā dzīves laikā. Liela nozīme te ir individuālā un kopīgā izpēte vēstures procesā, mikro un makro procesu mijiedarbībai. Te atveras vēstures daudzveidība un neviennozīmība, veidojoties un mainoties cilvēku grupu kopīgajam, pat neapzinātajam skatījumam uz pasauli - mentalitātei - dažādos laika periodos un pat vienā laika periodā, taču dažādos sabiedrības slāņos.
Līdz ar to viņš ir pirmais, kurš pievērsās ekonomikas, lauksaimniecības attīstības, zemnieku sabiedrības kultūras pētīšanai (“Francijas agrārā vēsture”), aplūko sabiedrību kā vienu veselumu, struktūru, tās locekļu pasaules skatījumu; izmanto jaunus avotus (piemēram, kadastru kartes); pielietoja redresīvo, atpakaļejošo apskatu (“Feodālā sabiedrība”). Savā darbā “Vēstures apoloģija”, kurā izklāstījis vēstures jaunās izpratnes programmātiskos metodoloģiskos un interešu sfēru pamatprincipus, viņš min šādu piemēru: X gs. Flandrijas piekrastē dziļi bija iegrauzies Zvinas līcis, kurš vēlākos gadsimtos aizsērēja. Pats par sevi tas, nav šaubu, ir dabaszinātņu - ģeoloģijas, ģeografijas, - interešu objekts, taču aplūkojot to “cilvēks vēsturē” kontekstā, tas vairs nevar būt tikai dabaszinātņu jautājums, jo ietekmēja izmaiņas cilvēka kā sociokulturālas būtnes vēsturiskajā eksistencē (bija jābūvē dambjus, jārok kanālus, kas viss veicināja tehnisko iemaņu, zināšanu attīstību, izmaiņas darba attiecībās, iespējamo migrācija utt.). Savukārt darbs pie “Karaļi brīnumdari” prasīja tik plašas papildu zināšanas medicīnā, psiholoģijā, ka neizbēgami nācās iziet ārpus tradicionālās vēstures zinātnes rāmjiem.
Norādot uz dažādās kultūrās un dažādos laikos vērojamo dažādo attieksmi pret pasauli, sociālo mijiedarbību, Bloks piedāvāja t.s. mentalitātes vēsturi: acīmredzamu un tikai nojaušamu domāšanas konstrukciju, kuras caurauž visu cilvēka darbību konkrētā vēstures posmā, izpētes aktualitāti (noskaņojumu, dzīvesveida paradumu, uzvedības automātismu un psihes pamatnostādņu kopumu, kas raksturīgas konkrētai sabiedrībai konkrētā laikā). Līdz ar to vēstures pētījumi pārgāja jaunā profesionalitātes līmenī: līdztekus tradicionālajam “ārējam” pagātnes fenomenu aprakstam, ainai, kādu to redz laikabiedri, sākās pagātnes cilvēku apziņā ietvertās sabiedrības domāšanas, pasaules uztveres un vērtību rekonstrukcija. Lai cik pirmajā acu uzmetienā nešķistu izkaisītas un haotiskas konkrētā laikaposma sabiedrībā dominējošās kaislības, paradumi, fobijas, galu galā tas viss koncentrējas tā laika sabiedriskajā cilvēkā, personībā, kas pastāvējusi konkrētās kultūras kontekstā. (Te gan jānorāda, ka mentalitātes pētījumu lauks Blokam bija nevis individuālā apziņa, bet visa sabiedrība kopumā, savukārt vēsturiskie fakti, viņaprāt, ir “psiholoģiski”, jo vēsturi veido cilvēki.)
M.Bloks uzstāja, ka nav iespējams nodalīt psihes, priekšstatu pasauli no to sociālajām saknēm un sabiedrības uzspiestajiem ierobežojumiem. Mentalitāte ir spontānā un neapzinātā pasaule, kas tomēr apvieno visus sabiedrības locekļus, pat ja viņi to neapzinās. Līdz ar to paralēli idejām un jūtām, tikpat uzmanības vērtas ir arī vajadzības, “minimāli apzinātas mentālās darbības formas”, ikdienas rīcība un paradumi, “kuros izpaužas sociālās attiecības”. Te var minēt gan rūpes par ķermeni un attieksmi pret to, darba organizēšanu un ikdienas darbību kārtību, priekšstatus par laiku un telpu, kuros atspoguļojas priekšstati par pasauli, kas vieno izcilāko domātāju un mākslinieku darbus ar to nezināmajiem laikabiedriem. Šo priekšstatu konstatēšana ļauj mums saskatīt, kas kopīgs Cēzaram un ierindas leģionāram, Akvīnas Tomam un lasītnepratējam Apenīnu zemniekam, utt.

Pēc Marka Bloka traģiskā gala - viņu sodīja ar nāvi okupācijas vara 1944. gadā par līdzdalību pretošanās kustībā, - par Annāļu skolas līderi kļuva Lisjēns Fevrs (1878-1956). Pēckara laikā viņš vairāk nodarbojās ar administrēšanu: vadīja žurnālu “Annāles” un 1947. gadā izveidoto Praktiskās augstāko pētījumu skolas VI (sociālo un ekonomikas zinātņu) sekciju, kuru viņš pārvērta par visai nopietnu, zinātniskās izpētes centru ar ievērojamiem finanšu līdzekļiem un publicēšanās iespējām.
Turpinot kopā ar M.Bloku uzsākto “karu” pret tradicionālo pozitīvisko aprakstošo vēsturi, L.Fevrs aicināja radīt “citu vēsturi”, kura ietvertu sevī visas cilvēka darbības jomas. Savā darbā “Reinas vēsturiskās problēmas” (1935) viņš atsacījās no politiskās konjunktūras, nopietni sāka izmantot ģeografijas un filoloģijas metodes un atziņas, vairāk pievēršoties vienojošajiem, nevis atšķirības radošajiem vēstures aspektiem. Viņš piedāvāja pakāpeniski atkāpties no ekonomikas un sociālās vēstures izpētes, kas bija Annāļu skolas uzmanības centrā starpkaru periodā, un pievērsties plašākām tēmām: dažādu sabiedrību vēsturei, to ekonomiskajiem pamatiem, to kultūrām. Fevra koncepcijā mentalitātes vēsture aptvēra cilvēka “psihes dzīvi visā tās apjomā no emociju izpausmēm jūtu jomā līdz visintelektuālākajām formām reliģijā un zinātniskajā domā”. Vēsturiskās psiholoģijas (kā to tolaik dēvēja) uzdevumu Fevrs saskatīja cilvēka apziņas fenomena izpēti uz no viena laikmetu uz otru mainīgo indivīda emocionālo un intelektuālo sfēru attiecību fona.
Atbilstoši jaunajām vadlīnijām, mainījās arī žurnāla nosaukumu uz “Annāles - Ekonomika. Sabiedrība. Civilizācija.” (“Annales. Economies. Societes. Civilisations.”). (Te jāpiezīmē, ka franču valodā jēdzieni “civilizācija” un “kultūra” gandrīz pārklājas.)

Lielu loma Annāļu skolas ideju un metodoloģijas popularitātes pieaugumā pēckara periodā bija tās pamatlicēju teorētisko un polemisko darbu publicēšanai, it īpaši 1949. gadā izdotajai M.Bloka “Vēstures apoloģija”, 1953. gadā izdotajam Fevra rakstu un recenziju krājumam “Cīņas par vēsturi” un 1962. gadā izdotajam “Par vēstures viengabalainību”. Taču lielākie Annāļu skolas zinātniskie sasniegumi pēc kara saistīti ar t.s. “otrās paaudzes” vēsturnieku plejādi - Š.Morazē, R.Mandrū u.c. - (kad dominēja interese par ekonomikas vēsturi, sērijveida avotu un kvantitatīvās metodes) kuru vidū nepārprotams līderis bija L.Fevra draugs un skolnieks Fernāns Brodēls (1902-1985). Tieši Brodēls par savas dzīves uzdevumu uzskatīja “pilnīgi jaunas vēstures” radīšanu, kuru viņš pats dēvēja par “globālu” jeb “totālu” (t.i. visaptverošu) vēsturi, “kuras robežas ir tik plašas, ka aptver visas zinātnes par cilvēku visā to universalitātē”.
Līdzās Fevram, Brodēls kļuva par atzītu Annāļu skolas līderi, 1949. gadā nomainot to Mūsdienu civilizācijas vēstures katedras docenta amatā, de France koledžā, bet pēc Fevra nāves, 1956. gadā uzņemoties žurnāla “Annāles” kā arī Praktiskās augstāko pētījumu skolas VI sekcijas vadību. Pēc viņa iniciatīvas un viņa vadībā 1962. gadā tika izveidots Zinātņu par cilvēku nams – Francijā vadošais humantitāro zinātņu starpdisciplināro pētījumu centrs. “Annālēs” publicēja ilgstošu procesu un tos ietekmējošo faktoru izpētei veltītus rakstus. Pašos pētījumos akcents nobīdījās uz struktūru – sociālo, ekonomikas, ģeografijas utt. – vēsturisko analīzi. Dominēja lielas, kompleksas tēmas, kā piemēram, “Vēsture un klimats”, “Vēsture un lingvistika” u.tml. Jaunā metodoloģiskā pieeja un idejas ļoti spēcīgi ietekmēja historiogrāfiju gan Francijā, gan pasaulē.
Pirmais lielais Brodēla darbs, kurā viņš izmēģināja spēkus šīs “totālās vēstures” radīšanā, bija “Vidusjūra un Vidusjūras pasaule Filipa II laikā”. Viņš iecerēja šo darbu jau 30. gados, sāka rakstīt atrodoties nacistu gūstā (1940.-1945.), sūtot manuskripta lappuses ar pastu Fevram. Pēc atgriešanās no gūsta Brodēls pabeidza šo apjomīgo (vairāk nekā tūkstotis lappušu) - kurš balstīts uz Spānijas, Francijas, Itālijas, Vācijas, Austrijas, Vatikāna un Dubrovniku arhīvu materiāliem, - 1947. gadā aizstāvēja to kā doktora disertāciju un publicēja 1949. gadā. Darba “galvenais varonis” ir līdz tam kas vēstures pētījumiem neraksturīgs: gandrīz vai personificēta visa “Vidusjūras pasaule” XVI gs. otrajā pusē. Pie tam, kas raksturīgi, Brodēls aplūko vēsturisko fenomenu izskaidrojumu drīzāk kā atbildi uz jautājumu “kā?”, nevis “kāpēc?”. Cenšoties apvienot vēsturi un ģeogrāfiju vienotā “ģeovēsturē”, īpašu lomu Brodēls piešķīra cilvēka apdzīvotajai videi. Saskaņā ar viņa koncepciju, stepes un kalni, jūra, meži, upes u.c. ģeogrāfiskas struktūras nosaka cilvēka darbības robežas, komunikāciju un, attiecīgi, tirdzniecības ceļus, pilsētu izvietojumu un izaugsmi.
Uz šī pamata rodas lēnajām izmaiņām pakļautās ekonomikas un sociālās struktūras, kuru izpētei savus spēkus tad nu veltīja Annāļu skola: sabiedrība, valsts, civilizācija (kas, savukārt, noteica viņu tuvināšanos K.Marksam kā spēcīgākajam prātam globālas ekonomikas ainas rekonstrukcijā – nevis ideoloģiski, bet gan vēstures gaitas izpratnes ziņā). Tieši tās ir pamatā jau straujāk mainīgajiem “konjunktūras” politiskajiem notikumiem, kuru pastāvēšanas ilgums jau salīdzināms ar indivīda dzīves ilgumu, un kuri Annāļu skolu interesēja minimāli.
Brodēla metodoloģijas pamatā bija stabilo fundamentālo “struktūru” pretstatīšana mainīgajām “konjunktūrām” un vēl efemerākajiem “notikumiem”, ko viņš krāšņi dēvēja par “ņirbu pār vēstures oeāna virsmu”, “sīkfaktu putekļiem”. Otra svarīgākā metodoloģiskā novitāte bija dažādu “ātrumu” vēsturiskā laika koncepcija. Pirmajā triloģijas daļā dominē “gandrīz apstājies”, ģeografiskais jeb “lēnais laiks” (la longue durēe), t.i. fundamentālo struktūru, vides un sabiedrības attīstības laiks; otrajā daļā – mazliet dinamiskākais ekonomikas, sabiedrības, valsts un, galu galā, civilizācijas attīstības sociālais laiks; un beidzot, trešajā daļā – straujais politisko un individuālo notikumu laiks (le temps bref). Attiecīgi, Brodēls uzskatīja, ka turpmāk vēsturnieku var interesēt tikai ilgie procesi, jo tie nosaka cilvēces attīstību, bet “straujā laika” lauciņā neesot ko darīt – tā lielāko tiesu esot hronistu un žurnālistu sfēra. Rezultātā Brodēls un viņa skolnieki atteicās atzīt kādu nebūt vērā ņemamu indivīda un tā parsoniskās iniciatīvas lomu vēsturē. Viņa piedāvātā “struktūru vēsture”, zinātnisko pētījumu problemātika, metodoloģija un terminoloģija strauji guva plašu popularitāti.
Turpinot mentalitātes izpētes tēmu, Brodēls savā kapitālajā trīs sējumu darbā “Materiālā civilizācija, ekonomika un kapitālisms XV-XVIII gs.” demonstrēja uzskatāmu piemēru, kā mentalitātes raksturlielumus varam iegūt no saimniecības atskaitēm, lietišķās sarakstes, ikdienas uzvedības stereotipu piemēriem, demogrāfijas rādītājiem un ģeografijas kartēm. Taču kopumā mentalitātes vēsture Annāļu skolas otrās paaudzes vēsturnieku vidū bija pusaizmirsta.
Brodēls nebija vienīgais, kurš aicināja savādāk paraudzīties uz vēstures procesu. Viņa idejas pārklājās ar citas jaunas humanitāro zinātņu koncepcijas - strukturālisma, - filozofiju un metodoloģiju, kuras spilgtākie pārstāvji Francijā bija antropologs K. Levī-Stross (“Struktūru antropoloģija”) un filozofs M.Fuko. Radies valodniecības vidē, strukturālisms strauji tika pieņemts literatūrzinātnē, psiholoģijā, etnoloģijā, un nu arī vēsturē. Nav šaubu, ka epistemoloģijas, t.i. izziņas teorijas jomā viņš pieturējās pie fenomenalistiskās pozīcijas, kas raksturīga pozitīviskajai historiogrāfijai. Te arī slēpjas ievērojamas daļas Annāļu skolas vēsturnieku atteikšanās no kādām nebūt teorijām, kas pretendē uz vēstures procesu skaidrojumu globālā mērogā. Vienā no pēdējām intervijām Brodēls izteicās, ka nevēlas neko konkrēti definēt, būvēt konstrukcijas, pie tam viņam neesot vajadzīga arī nekāda vēstures filozofija (“Le Nouvel Observateur”. 1985. Nr1100, 42.lpp.), atzīstot to un kādas nebūt teorijas tikai kā reizēm noderīgus palīginstrumentus.
Jāpiemin šajā laikā Annāļu skolas ietvaros notiekošos pētījumus ekonomikas vēsturē un t.s. sērijveida avotu izmantošanu pētījumos. Piemēram, 1955.-1957. gados Pjērs Šonū publicēja un aizstāvēja kā doktora disertāciju 10 sējumu darbu “Seviļa un Atlantika”, sarakstītu t.s. sērijvēstures stilā, kurā rekonstruēja ekonomiskās attīstības faktu sēriju, kas ļautu spriest par sabiedrības attīstības aktivitātes un pasivitātes viļņiem, bet plašākā perspektīvā – par tās vai citas civilizācijas “dzīves laiku”. Izpētes objekts šajā darbā ir tirdzniecības starp Spāniju un Jauno pasauli vēsture. Apkopojis galvu reibinošu arhīvu ziņu apjomu par pārvesto kravu tonnāžu un vērtību 150 gadu ilgā posmā - no 1504. līdz 1650. gadam, - Šonū rekonstruēja kopējo šīs transatlantiskās tirdzniecības ainu, kurā cilvēks praktiski nefigurē, jeb ja arī parādās, tad reti un kā fons. Fiksējis tirdzniecības un, attiecīgi visas Eiropas ekonomikas, kāpumus un kritumus, Šonū neapstājas pie to iemesliem, jo apzināti ignorē visu, kas neietilpst viņa statistikas sērijā, t.sk. pilsētu, amatu, ekonomikas attīstības vēsturi utt.
Līdzīgi ar seriālajiem avotiem strādāja M.Vovēls, analizējot izmaiņas dzīvesveidā un vērtību hierarhijā: kā un kāpēc pakāpeniski mainās attieksme pret Baznīcu? Kāpēc it kā tik katoliskie franči revolūcijas laikā tik krasi vērsās pret to? Analizēja testamentus un to, cik bieži pasūtīti aizlūgumi par mirušajiem radiniekiem, kā mainās bērēm tērēto līdzekļu apjoms utt.
Pati par sevi starpdisciplinārā pieeja 50.-60. gados nebija nekas jauns – atsevišķi pētnieki to pielietoja jau XIX gs. beigās, uz to aktīvi mudināja arī Annāļu skolas pamatlicēji 30. gados. Novitāte bija šāda starpdisciplinārā dialoga mērogos un partnerdisciplīnu izvēlē. Ja līdz XX gs. vidum šo metodi pielietoja atsevišķI pētnieki, tad pēckara periodā tā kļuva par normu (paradigmu).

60. gadu beigās sākās t.s. Annāļu skolas trešais posms, kad žurnāla redakcija paplašinās, pašā Annāļu skolā ienāk virkne jaunu spēcīgu personību - Ž. Legofs, E. Le Ruā Ladurī, F.Ariess, A.Burgers, M.Fero, Ž.Revēls, P.Norā, F.Fjurē, Ž.K.Šmits, Ž. Dubī, u.c. - arī pirmās sievietes (K.Klapiša, M.Pero). Vēstures izpēte sašķēlās vairākos virzienos pēc pētījumu tēmām un izmantotajām metodēm: t.s. Fevra līnija, kuri pētīja garīgās struktūras, bērnība, sapņi, baumas, ķermenis; atgriešanās pie notikumu vēstures, biogrāfijām; sociāli kvantitatīvajā aspektā avotu sēriju apstrādāšana statistiskajām metodēm; etnoloģiskā jeb antropoloģiskā vēsture. Sākās atgriešanās pie mentalitātes - uzskatu, priekšstatu, noskaņojuma maiņas - vēstures. 1972. gadā Brodēls nodeva savas pilnvaras VI sekcijā medievistam Žakam Legofam. Kas attiecas uz akadēmisko karjeru, Legoffs noraidīja akadēmiskajā vidē pierasto ceļu, atsacījās ziedot gadus universitātes kanoniem atbilstošas doktora disertācijas izstrādei un aizstāvēšanai, grāda iegūšanai, šo laiku veltot vēstures izpētei veltītu grāmatu un publikāciju rakstīšanai. Tas netraucēja viņam kļūt par vienu no dižākajiem medievistiem vēstures zinātnē. No 1969. gada viņš bija “Annāļu” redkolēģijas loceklis, no 1972. līdz 1977. gadam – Sociālo zinātņu augstākās izpētes skolas prezidents.
Legofa (dz. 1924.) interešu centrā atradās masu apziņa, kolektīvie priekšstati, sabiedrības lielākās daļas (pamatmasas) pasaules skatījums. Viņš ir izteikts mentalitātes - nenoformulētās un neapzinātās, bieži vien no mūsdienu sabiedrības viedokļa neloģiskās domāšanas manieres, uzvedības un domu automātisma, kas raksturīga konkrētajam laikmetam vai noteiktai sociālai grupai, - vēsturnieks. Savā autobiogrāfiskajā apcerējumā “Apetīte uz vēsturi” Legofs min: “Es pastāvīgi esmu devis priekšroku cilvēciskajām būtnēm, nevis abstrakcijām, taču vēsturnieks tās nevar saprast savādāk kā tikai atrodot tās to vēsturisko sistēmu dzīlēs, kurās tās dzīvojušas. Visa vēstures sāls ir šajā ļaužu un struktūru mijiedarbībā laikā.” [Le Goff J. L’appetit de l’histoire. 231.lpp.]
Pirmā lielā Legofa monogrāfija ir “Viduslaiku Rietumu civilizācija”, taču viduslaiku Rietumeiropas kultūras kopskats jau bija ieskicēts virknē publikāciju pirms tās. Pētnieks jau bija izveidojis “Baznīcas laika” un “tirgotāju laika” savstarpējās pretstāves koncepciju, analizējot viduslaiku cilvēka laika uztveri un attieksmi pret nāvi, kas vēlāk tika apkopota viņa darbā “Ekonomika un reliģija viduslaikos” (La bourse et la vie. Economie et religion au Moyen Age. Paris, 1986.). It īpaši viņu interesēja garīgā dzīve, teoloģiskās domas attīstība, izmantojot statistikas pētniecisko metodi (piemēram, idejas par Šķīstītavu rašanās un tās koncepcijas maiņa, mainoties sabiedrībai) un ietekme uz laicīgo domāšanu un pasaules uztveri (piemēram, “zinātniskā” un folkloristiskā” pasaules uzskatu attīstību un savstarpējo mijiedarbību). Atbilstoši Legofa koncepcijai, izmaiņas sociālajā struktūrā un ražošanā bija pamats un stimuls teoloģiskās domas attīstībai virzienā, kas atbilda tirdzniecībā, finanšu sfērā un amatniecībā nodarbināto pilsētnieku prasībām, nepieciešamībai pēc šo nodarbes veidu nepieciešamības atzīšanas “no augšas”.
Pētot viduslaiku “tautas” cilvēka laika izjūtu, novitāte viņa pētījumos parādās apstāklī, ka viņš aplūko laika izjūtu nevis vienkārši kā vienu no mentalitātes izpausmēm, bet gan kā sociālās analīzes objektu. Laika izpratne sabiedrībā pakļauta tajā valdošajam sociālajām un gara tendencēm, bet izmaiņas šo faktoru savstarpējā līdzsvarā maina laika izpratnes pamatnostādnes un kontroli pār to pakāpeniski atdod citām sabiedrības grupām. (Par pētnieka ideju savdabību liecina, piemēram, arī tas, ka savā darbā “Viduslaiku Rietumu civilizācija” viņš vēl pieturās pie klasiskās shēmas un pārskatu beidz ar XIV gs., tad turpmākajos darbos izvirza “ilgstošo viduslaiku” koncepciju, kurā viduslaiki sākās kristīgās ēras pirmajos gadsimtos un vietām ilgst līdz pat XIX gs.) Mentalitāte Legofa izpratnē nebija tikai veids, kā pasauli uztvēra konkrētā sabiedrība, un tās izpētē nav tikai viens jautājums: kā cilvēki uztvēra esamību? Jo šī uztvere un pārdzīvojums bija neatņemama to sociālās uzvedības sastāvdaļa. Cilvēku psihes reakcijas uz apziņā dzimstošajiem domu tēliem nepastarpināti bija to dzīves prakse, līdz ar to menatlitātes problēma pārstāj būt tikai vēstures psiholoģijas problēma un kļūst par sociālās vēstures daļu. Legofs aplūkoja cilvēka iztēli kā vienu no svarīgākajiem sociālās analīzes aspektiem (skat. Le Goff J. L’imaginaire mēdiēval. Essais. Paris, 1985.). Tādējādi Legofa pieeja laika izpratnes faktoram kā viduslaiku cilvēka “pasaules modeļa” komponentam, cieši saistīta ar viņa un virknes citu Annāļu skolas vēsturnieku izveidotajai jaunajai sociālo pētījumu metodoloģijai.
Legofs bagātināja sociālo vēsturi – ko tradicionāli uztvēra kā sabiedribu, kārtu, sociālo grupu, amatu, attiecību un konfliktu vēsturi, - ar indivīda subjektīvo attieksmi. Indivīdu subjektīvā pasaule, kuras saturs nemitīgi mainās materiālās sadzīves iespaidā (un otrādi), nosaka to sociālo uzvedību, katrā laikmetā un kultūrā unikālu. Līdz ar to Le Goffs un virkne citu vēsturnieku (Žoržs Dubī, Emanuels Leruā Ladurī, Rožē Šartē, Žans Klods Šmits u.c.) iekļāva sociālajā vēsturē sabiedrības psiholoģiju, jūtu, fantāziju un pat sapņu vēsturi. Mentalitātes psiholoģisko koncepciju kā savu pieņēma šīs t.s. trešās Annāļu skolas paaudzes vēsturnieki - R.Mandrū, Ž.Delimo un A.Korbēns, u.c. - kurus dažkārt dēvē par “jūtu vēsturniekiem” (baiļu, drošības, attieksme pret miesu utt. izpēte). Otrs aspekts – t.s. “mentālā instrumentārija” (iespējamā un neiespējamā robežas tajā vai citā laikā) izpēte, ko tālāk attīstīja 70. gados F.Ariess un M.Fuko.
1966. gadā nopietnu un daudzējādā ziņā izdevušos mēģinājumu veidot “totālo vēsturi” Langedokas (viena no Francijas dienvidu provincēm) mērogā veica Brodēla skolnieks Emanuels Le Ruā Ladurī savā doktora disertācijā “Montaijū. Langedokas zemnieki”. Tajā, balstoties uz skrupulozu arhīvu dokumentu izpēti, viņš rekonstruēja statistikas sēriju, kas rāda visu lauksaimniecības pamatproduktu ražošanas, nekustamā īpašuma maiņas, cenu un ienākumu evolūcijas, demogrāfisko izmaiņu un zemnieku sadzīves ainu 300 gadu ilgā posmā. Pētījums ir visos sīkumos “totāli” rekonstruēts “agrārais cikls”, kas aptver laiku no XV gs. beigām līdz XVIII gs. sākumam. Viss šis cikls ir secīgu ekonomikas kāpumu un kritumu virkne, ko Ladurī skaidro ar visdažādāko - ģeogrāfisko, klimatisko, bioloģisko, ekonomikas, kultūrpsiholoģisko, - faktoru ietekmi, no kuriem neviens nav izšķirošs. Lauku kopienu viņš uzlūko kā maksimāli statisku, stabilu, minimāli pakļautu izmaiņām, kuras dinamika atkarīga no iedzīvotāju skaita un dzīvošanai nepieciešamā saskaņotības.
1968. gadā medievists R.Mandrū savā doktora disertācijā “Maģistrāti un burvji XVII gs. Francijā. Vēstures psiholoģijas analīze” rekonstruēja, kā veidojušies un laika gaitā mainījušies priekšstati par “nešķīstajiem spēkiem”, kāpēc vēlajos viduslaikos sākās raganu vajāšanu vilnis un kāpēc tas apsīka, traktējot to tieši no vēstures psiholoģijas skatu punkta (nevis antropoloģijas, kas būtu loģiskāk). Atšķirībā no Fevra vai Ariesa, Mandrū konsekventi ievēro pētāmās sabiedrības sociālo diferenciāciju: apzināti ignorē tautas ticējumus (t.i. antropoloģisko aspektu) un visu uzmanību koncentrē, pētot izglītotā slāņa - juristu, maģistrātu, kas tajā laikā lēma burvestībās apsūdzēto likteņus, - psiholoģiju. (Šķiet, šo viņa pētījuma tēmu ierosinājis Fevra 1948. gada publikācija “Burvestības: muļķība vai apvērsums apziņā?”, kurā autors pievērsa uzmanību paradoksam: pat visizglītotākie tā laika laudis - piemēram, Žans Bodēns – bija pārņemti ar dēmonomāniju un ticēja burvju radītajām briesmām.) Savukārt Ž.Dubī jauno pieeju demonstrēja pēc apjoma necilā, taču nu jau ļoti populārā pētījumā par franču un vāciešu kauju 1214. gadā pie Buvinē pilsētas, kurā rekonstruēja ne tik daudz pašas kaujas ainu, cik franču tā laika sabiedrību, tās uzskatus, tikumus, priekšstatus, dzīves un domāšanas veidu.
Filipa Ariesa (1914.-1984.) pētījumu tēma bija mentalitātes izmaiņas vēstures gaitā, izmantojot savam laikam netradicionālus avotus - testamentus, sprediķus, laulību kontraktus, svēto dzīves aprakstus, epitāfijas u.c. - sociālo vēsturi pirmkārt jau uztverot kā psihovēsturi, kā progresējošu individualizācijas un refleksiju ķēdi. Interesanti, ka svarīgs faktors viņa domu attīstībā bija šaubas par mūsdienu civilizācijas vērtību neapstrīdamo pamatvērtību. Savā darbā “Bērns un ģimenes dzīve vecā režīma laikā” (L’Enfant et la vie familiale dans l’ancien regime. Paris, 1973.) Ariess secina, ka ideja par bērna kā priviliģētas būtnes ar tai piemītošu, no pieaugušajiem atšķirīgu pasaules uztveri, radusies tikai XV-XVI gs., savukārt viduslaikos un pirms tam bērnu uztvēra kā “maziņu pieaugušo”, tā uzvedību vērtējot pēc pieaugušo uzvedības kritērijiem. Ģimene nebūt nebija “sabiedrības pamatšūniņa”, bet svarīgākie bērna socializācijas institūti kopš mazotnes bija ģildes un korporācijas. Lielu vērību pētnieks pievērš attieksmes pret nāvi evolūcijai, aprakstot to kā kolektīvās zemapziņas formas ģenēzi piecos etapos: pieradinātā nāve (visi nomirsim), paša nāve (la mort de Soi), tālā tuvā nāve, tava nāve un apgrieztā nāve. Tā kā līdz XII gs. nāvi uztvēra kā mūžīgu miegu, kas ilgs līdz laika galam, kapsētas iekārtoja apdzīvoto vietu teritorijā un praktiski nepastāvēja bailes no mirušajiem. XII gs. dzima Pastarās tiesas ideja, sākotnēji kā visas cilvēces tiesāšanas, bet sākot ar XV gs. kā individuāla tiesas procesa koncepcija (šajā faktā Ariess saskatīja cilvēku individuālās pašapziņas palielināšanos). Tika noformulētas atšķirības starp dzīvajiem un mirušajiem, un kopš XVII gs. kapsētas sāka ierīkot ārpus pilsētu mūriem. XVIII gs., kad “instinktu civilizāciju” nomainījusi “objektu civilizācija”, kad mainījās ģimenes raksturs (sāka izplatīties ideja par laulību mīlestības dēļ), mainījās arī attieksme pret tuva cilvēka nāvi. Ariess norāda, ka vienam no pamateksistenciāļīem jābūt tabu veidā, taču vēstures gaitā tie mainās vietām. Nāves izspiešana no kolektīvās zemapziņas savu kulmināciju sasniegusi XX gs., kad seksualitāte to aizvietoja un nāve kļuva tabu. Šajā fenomenā Ariess saskata totālu mūsdienu tehnizāciju un protestē pret nāves aizmiršanu, kas viņaprāt saēd cilvēciskumu. (Un historien du dimanche. Paris, 1980.; Le temps de l’histoire. Paris, 1986.) Ariesa kritiķi viņam pārmet netradicionālo avotu - testamentu, bruņinieku eposu, epitāfiju, svētbilžu u.c. - idealizēšanu.
Ž. Legofa, A.Burgera, F.Ariesa 50.-70. gadu devums uzskatāmi demonstrē pagātnes psiholoģiskās rekonstrukcijas metožu produktivitāti: jebkuru vēsturi veido cilvēki, līdz ar to pasaules uztveres, indivīda un grupas attiecību izmaiņas, racionālo prioritāšu sistēmu un nekontrolējamo “nakts” lēkmju ģenēze – to visu nu nekādi nevar uztvert kā “nopietnās” vēstures fakultatīvu piedevu. Gluži otrādi, visi vēsturiskajos procesos iesaistīto cilvēku psiholoģijas aspekti darbojas kā svarīgs jēdzienisks pamats šo procesu interpretācijā. Bez tam šiem t.s. “trešās paaudzes” vēsturniekiem raksturīga tālāka Brodēla laika koncepcijas attīstīšana, izvairoties no laika ātrumu reifakcijas. Visi trīs laika ritmi pēc viņu domām nav izolēti kā atsevišķi patstāvīgi procesi, bet gan viena procesa dimensijas jeb līmeņi. Gan Legofa “Luijss Svētais”, gan Ž.Dubī “Kaujā pie Buvinē” visi trīs brodēliskie laiki saplūst vienā punktā, neizšķīstot iepriekšējos notikumos, kas raksturīgi klasiskajam vēstures zinātnes naratīvam.
Vēlmi rekonstruēt senā cilvēka garīgo pasauli neinspirēja vis vēlme bagātināt vēstures pētījumus ar mākslinieciski beletristiskām pasāžām, bet gan tas, ka vēsturiski psiholoģiskā analīze vēsturniekiem pavēra principiāli jaunus apvāršņus. Humanitāro zinātņu pamatatšķirība no dabaszinātnēm tajā, ka pētījumu objekts - cilvēks, sabiedrība - nav inerta fiziska daļiņa vai ieprogrammēts augs. Jebkurā savas eksistences laika posmā cilvēki demonstrē savu darbojošos, domājošo, jūtīgo būtību, kas nemitīgi mainās, atkarībā no laika un vides. Līdz ar to vēsturnieks nevar to uztvert kā stacionāru, nedzīvu objektu – monoloģiskais princips nedod pilnu ainu, bet pagātnes aplūkošana caur mūsdienu domas prizmu neizbēgami izkropļo rezultātus. Pilnvērtīgu “stereoskopisku” rekonstrukciju iespējams panākt tikai no dialoģiskām pozīcijām, kad atrasts princips, kas ļauj runāt pētāmajiem avotiem, kad saņemtās atbildes sagrauj iepriekš sagatavotās jautājumu shēmas un patstāvīgi formā pētāmā laikmeta kopainu.
Izņemot atsevišķus Annāļu skolas vēsturnieku darbus, kopumā rodas iespaids, ka izmaiņas kolektīvajās emocijās noris automātiski, neatkarīgi no izmaiņām milzīgajā sociālajā tīklā, un ciešā saistībā ar starpindivīdu komunikāciju tipiem. Taču cilvēka radītais sevis un citu tēls ir sociogēns. Konkrētā vēsturiskā laika cilvēku ideju, jūtu pasauli var izprast tikai tad, ja skaidri izprasta visu to radīto figurāciju kopaina. Šajā ziņā Annāļu skolas pārstāvjiem nav izdevies pietiekami apjomīgi pārņemt savulaik ap Annāļu skolu darbojušos sociologu un antropologu idejas. Konkrēti, Dirkheima un Mosa darbs par primitīvo formu klasifikāciju varētu ievērojami palīdzēt vēsturniekiem socioloģizēt mentalitātes vēsturi: izmaiņas emociju sfērā starpindividuālo saišu izmaiņu aspektā. Šī vēsturnieku attieksme, nenoliedzami, ietekmēja arī socioloģiju un antropoloģiju, kā rezultāts ir principiāli nevēsturiskais Dirkheima un Mosa strukturālisms.

Nevar nepieminēt Annāļu skolas koncepciju, metožu un izpētes tēmu ietekmi uz citām zinātnēm - psiholoģiju, antropoloģiju u.c. - vai pat jaunu starpnozaru rašanos. 50. gados Annāļu skolas otrās paaudzes laikā uz laiku novārtā atstātā mentalitātes vēsture atkal pamazām nonāca pētnieku interešu sfērā, līdz atdzima t.s. “demogrāfijas jaunās vēstures” - dabas un kultūras, bioloģijas un kolektīvās psiholoģijas robežšķirtnes starpnozarē, - dzīlēs. 40.-60. gados tajā notika lēna pāreja no klasiskajām demogrāfijas tēmām, saistītām ar iedzīvotāju migrāciju dažādos reģionos dabas resursu un kataklizmu ietekmē, uz “subjektīvo” demogrāfisko faktoru izpēti: nāves un dzīves posmu (it sevišķi bērnības un vecuma) uztveres izmaiņām, slimību, seksualitātes utt. izpēti.
Atdzimusī interese par kolektīvajiem priekšstatiem un vērtību sistēmām lika atgriezties pie jau Bloka un Fevra izveidotajais vēsturiskās psiholoģijas programmas. 1962. gadā tika izveidota Vēsturiskās demogrāfijas biedrība, kas jau 1964. gadā sāka izdot žurnālu “Vēsturiskās demogrāfijas annāles”. Neraugoties uz metodoloģiskajām atšķirībām, pateicoties šīs vēsturnieku plejādes darbiem mentalitātes vēsture - viens no svarīgākajiem Bloka un Fevra totālās vēstures aspektiem, - 60.-70. gados atgriezās uzmanības centrā, pateicoties mijiedarbībai ar etnoloģiju, psiholoģiju un lingvistiku (līdzīgi mijiedarbībai ar ģeogrāfiju un ekonomiku 30.-50. gados), pārtopot par jaunu nozari: vēsturisko antropoloģiju.
Andrē Burgers to raksturoja: “vēsturiskā antropoloģija ir paradumu - uzvedības, žestikulācijas, ēšanas, domāšanas, - vēsture”. Jēdzienu “paradums” (habitude) te saprata daudz plašāk, nekā pieņemts latviešu valodā, un tas daudzējādā ziņā pārklājās ar “tikumiem”, “paražām”, “tradīcijām”, kas nosaka cilvēka pasaules uztveri un, galu galā, tā izturēšanos un darbību. Dažkārt, lietojot XVIII gs. terminoloģiju, vēsturisko antropoloģiju dēvē par ikdienas jeb “ikdienas apziņas” vēsturi. Kas svarīgi, ja Annāļu skolas dibinātājiem paradumu un paražu pētniecība bija tikai līdzeklis padziļinātai ekonomikas un sociālās vēstures pētīšanai, tad to sekotājiem (“trešajai paaudzei”) šīs tēmas kļuva jau atsevišķas izpētes objekts.
Viens no lielākajiem vēsturiskās antropoloģijas un visas t.s. jaunās vēstures zinātnes panākumiem bija “vēsturnieka teritorijas” paplašināšana. Pirmo reizi tas pievērsās tām cilvēka darbības sfērām, kuras pirms tam uzskatīja par otršķirīgām, nepelnījušām vērību, laika plūdumam nepakļautām un tāpēc nevēsturiskām (domāšanas veids, jūtu un emociju pasaule, kolektīvie priekšstati). Uz tiem jautājumiem, kurus etnologi izvirzīja, balstoties uz tradicionālo bezrakstības sabiedrību materiāla, vēstures antropologi centās atbildēt, pētot Eiropas un Āzijas vēsturisko civilizāciju pagātni. Tendence meklēt atšķirīgo starp pētāmo kultūru un moderno sabiedrību, pie kuras pieder pats vēsturnieks, izrādījās ļoti auglīga un ļāva izvairīties no neapzinātās pagātnes modernizācijas, par ko rakstīja jau M.Bloks, kritizējot tracicionālo pieeju vēsturei. Ja viena no galvenajām pozitīvisko vēsturnieku tendencēm bija centieni rast pagātnē mūsdienu situācijas izcelsmes iemeslus, ierobožejot pētnieku tikai tajos fenomenos, kuriem analoģijas tas saskatija savā sabiedrībā, vēstures antropoloģijas izpētes objekts ir tieši atšķirīgais. Tās atšķirības, kuras ļauj mums saprast pagātni, nevis to aizvietot ar tagadnes shēmu.
Pirmkārt jau tas attiecas uz seno cilvēko psiholoģiju, to apziņu un priekšstatiem, kurus tradicionālajā historiogrāfijā bija pieņemts ignorēt uzskatot, ka cilvēces psihes vienotība un nemainība ir aksiomātiska. Praksē tas nozīmēja to, ka vēsturnieks nedomājot seno cilvēku pasaules uzskatus nomainīja ar savu skatījumu. Vēsturiskā antropoloģija mēģināja pārraut šo noslēgto apli. Cilvēku psiholoģija ir mainīga, to domāšanas mehānismu un kolektīvos priekšstatus konkrētajā laika posmā ir iespējams pētīt. Tika atzīta seno kultūru cilvēku unikalitāte, atšķirības no mūsdienu cilvēka “cilvēcības” etalona – katra kultūra ir unikāla, īpaša, atšķirīga no mūsdienu, nevis tikai viens no cilvēces attīstības etapiem ceļā uz jaunāko laiku eiropeisko sabiedrību. Tā kā viena no raksturīgākajām vēstureiskās antropoloģijas iezīmēm ir atteikšanās no vēsturiskā progresa teoloģiskajām shēmām un progresa kā tāda vienkāršotās izpratnes.
Te vēsturiskās antropoloģijas metodoloģijas pamatā ir Bloka un Fevra piedāvātais mentalitātes jēdziens (kuru dažādi Annāļu skolas pārstāvji tomēr interpretē dažādi).
Uzskaitīt visas vēsturiskās antropoloģijas izpētes tēmas ir visai grūti, pārāk plašs ir pētījumu lauks un intereses. Tomēr dažas jāpiemin: to vai citu sabiedrību un to sociālo grupu locekļu attieksme pret darbu, īpašumu, bagātību un nabadzību; sociālā kopuma tēls un vērtējums dažādās grupās, šķirās, kārtās (t.i. sabiedrības priekšstati pašai par sevi); dabas tēls un tās iepazīšana, tās ietekmēšanas veidi – gan tehniskie, gan maģiskie; ēšanas kultūra kā sociāls un kultūras fenomens; vecuma posmu loma (it īpaši bērnība un vecums), nāves, ķermeņa, slimību uztvere, attieksme pret sievieti, laulības un ģimenes loma, seksualitātes morāle un prakse, t.i. visi cilvēces demogrāfijas subjektīvie spekti. To tradicionāli dēvē par “jauno demogrāfisko vēsturi”. Šīs pasaules un transcedentālās pasaules attiecības, viņpasaules spēku loma indivīda dzīvē; laika un telpas traktējums; dažādu sabiedrības slāņu reliģiozitātes formas; dažādi kultūras līmeņi sabiedrībā un to mijiedarbība; elites intelektuālās kultūras un prastās tautas folkloras kultūras mijiedarbība; sociālās fobijas un kolektīvās psihozes, “raganu medību” fenomens; svētki un reliģiskie rituāli; valstiskā, nacionālā un cilts identifikācija; varas simbolika un politisko struktūru uztvere; indivīda personība, tās struktūra, sevis apzināšanās utt.
Tieši ar to saistīta vēsturiskās antropoloģijas rašanās un attīstība, līdz ar to bieži vien tās grūti nošķirt vienu no otras. No vienas puses, to tēmas un metodoloģija pārklājas, pētnieki vienlaikus darbojas abās jomās. No otras puses, vēsturiskā antropoloģija sen pāraugusi to stadiju, kad bija virziens Annāļu skolas iekšienē un nu izvērtusies par patstāvīgu zinātņu nozari.
Tie Annāļu skolas pārstāvji, kuri pievērsušies historiogrāfijai, un kuru vidū zināmākais ir J.Heizinga (kura lielākais devums, nenoliedzami, ir krīžu jeb pārejas laiku ikdienas sadzīvē, kad vienlaicīgi līdzās pastāv gan vecās, gan jaunās paradigmas, izpēte), praktiski nav analizējuši uzskaitītās tēmas.
Mūsdienās laiku pa laikam dzirdam runas par Annāļu skolas krīzi, saistot to ar līderu un jaunu pieeju neesamību un pārlieku atkāpšanos no “tīrās” vēstures, pārlieku pievēršoties citu sociālo zinātņu tēmām un daļēji saplūstot ar tām. Koncentrēšanās uz dziļām, mazmainīgām struktūrām atstājot novārtā notikumu izpēti, t.i. no uzmanības loka pazūd pati vēsture, bet interese par globāliem procesiem atstāj novārtā atsevišķas personības. Savukārt paši Annāļu skolas pārstāvji postulē, ka tas tieši ir viņu mērķis: transformēt vēsturi par fundamentālu multidisciplināru zinātni par cilvēku, kuras interešu lokā ir jebkuri notikumi, procesi, fenomeni un fakti, kas kādā ziņā skar cilvēces vēsturi. Annāļu skolas metodes un pētījumu tēmas izplatījušās visā pasaulē kaut, protams, turpina pastāvēt arī pozitīvistu u.c. vēstures zinātnes traktējumu skolas.

Izmantotā literatūra:
- Бюргьер А. Историческая антропология и школа "Анналов". // Антропологическая история: подходы и проблемы. Материалы российско-французского семинара. Москва, 2000
- А.Ф. Грабски “Фернан Бродель: вопросы методологии истории цивилизаций”
(http://abuss.narod.ru/Biblio/grabski.html)
- Гуревич А.Я. Жак ле Гофф и "Новая историческая наука" во Франции (http://vf.narod.ru/classik/gurevich.htm)
- Филипп Арьес. Человек перед лицом смерти - Москва, 1992
- Энциклопедия “История философии» - Минск, 2002
- Афанасьев Ю.Н. Историзм против эклектики. - Москва, 1980
- Бессмертный Ю.Л. "Анналы": переломный этап? // Одиссей. Человек в истории. - Москва, 1991
- Гуревич А.Я. Исторический синтез и Школа "Анналов". - Москва, 1993
- Г у р е в и ч А.Я. Проблема ментальностей в современной историографии // Всеобщая история: дискуссии, новые подходы. Выпуск 1. - Москва, 1989.
- ДОДОНОВ Р.А. ЭТНИЧЕСКАЯ МЕНТАЛЬНОСТЬ: ОПЫТ СОЦИАЛЬНО-ФИЛОСОФСКОГО ИССЛЕДОВАНИЯ
http://donntu.edu.ua/russian/strukt/kafedrs/phil/works/etn_mental/title.html
- Кром М.М. Историческая антропология: Пособие к лекционному курсу
http://www.countries.ru/library/antropology/krom/index.htm
- Февр Л. Бои за историю. - Москва, 1991.
- Бродель Ф. Материальная цивилизация, экономика и капитализм XV-XVIII вв. Т. 1-3. - Москва, 1986-1992.
- Бродель Ф. Что такое Франция? Люди и вещи. - Москва, 1995
- Ле Гофф Ж. Цивилизация средневекового Запада. - Москва, 1992
(http://vf.narod.ru/classik/le_goff.glVII.htm)
- Жак Ле Гофф. Средневековый мир воображаемого. – Москва, 2001
(http://www.krotov.info/lib_sec/04_g/gof/f_01.htm)
- Ле Гофф Ж. Людовик IX Святой / Ж. Ле Гофф. - Москва, 2001
- Ле Гофф Жак. С небес на землю. // Одиссей. Человек в истории. - Москва, 1991
- Жак Ле Гофф. Существовала ли французская историческая школа «Аnnаles»? // Французский ежегодник, 1968. - Москва, 1970
- Марков Б. В. "Философская антропология. Очерки истории и теории" - СПб., 1997
(http://anthropology.rchgi.spb.ru/forum/markov.htm)
- Жорж Дюби. Европа в Средние века. - Смоленск, 1994
(http://www.ruthenia.ru/horror/myworks/dubi.htm)
- Ариес Ф. Ребенок и семейная жизнь при Старом порядке. - Екатеринбург, 2000
- Ле Руа Ладюри Э. . История Франции. Королевская Франция. От Людовика XI до Генриха IV. 1460 – 1610 / Э. Ле Руа Ладюри. – Москва, 2004
- Ле Руа Ладюри Э. Монтайю: Окситанская деревня (1294 – 1324) – Екатеринбург, 2001

referāts tapis LU VFF maģistrantūras programmas II kursa ietvaros, 2008.

Tags: Buks_Artis, XX gs., Francija

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.