Reinhards Kozelleks

 Ilze Bane

 

koselleckReinhards Kozelleks (1923. – 2006.) tiek dēvēts par pazīstamāko 20.gs. vācu vēsturnieku, vienu no nozīmīgākajiem Eiropas vēstures teorētiķiem, jēdzienu (konceptuālās) vēstures radītājiem un nozīmīgu vēstures teorētiķi 20.gs. vēstures zinātnē. R. Kozelleks dzimis Gorlicā (Vācijā). 1941.gadā brīvprātīgi pieteicies vācu armijā. Līdz 1945.g. Kozelleks atradās karagūstekņu nometnē Karagandā (Kazahstānā). Atgriežoties Vācijā (Rietumvācijā) 1947. – 1953.g. viņš studējis vēsturi, filozofiju, tieslietas un socioloģiju Heidelbergas universitātē un Bristoles universitātē, kur viņa pasniedzēji ir bijuši tādas personības kā Martins Heidegers, Karls Lovics, Hanss - Georgs Gadamers, Verners Konce, Alfreds Vēbers, Ernsts Forsthoffs un c. 1954.gadā viņš Johannesa Kūna vadībā izstrādā promocijas darbu "Kritik und Krise. Pathogenese der Bürgerlichen Welt" , kas pavēra viņam ceļu uz akadēmisko karjeru. 1954. – 1956.g. Kozelleks strādā par lektoru Bristoles universitātē, 1960. – 1965.g. viņš kā līdzstrādnieks darbojas jaunās sociālās vēstures izpētes grupā Heidelbergā. 1965.g. tiek izstrādāts habilitācijas darbs "Preußen zwischen Reform und Revolution". Šajā darbā Kozelleks attīsta savas pamatnostādnes vēsturē un vēstures torijā, kuras tiek attīstītas turpmākajos darbos. 1966.g. Kozelleks kļūst par Rūras universitātes Bohumā politikas zinātņu profesoru, 1968.g. viņš pārceļas uz Heidelbergu, kur pasniedz jauno laiku vēsturi. Kozelleka kā pasniedzēja darbība visvairāk saistīta ar Bilfildas universitāti, kurā 1968. – 1988.g. viņš strādājis dažādos amatos. Šajā universitātē viņam bija iespēja veidot studentu apmācības sistēmu atbilstoši saviem teorētiskajiem uzskatiem. Bilfildas universitātē tiek iedibināta starpdisciplināra vēstures pētniecības programma. Kozelleks guvis arī starptautisku atzinību un bijis viesprofesors (Tokijā, Parīzē, Čikāgas universitātē, Ņujorkas Jauno sociālo pētījumu skolā, Kolumbijas universitātē) un darbojies dažādās zinātniskajās kolēģijās.


1970.gados kopā ar Verneru Konci un Otto Bruneru tiek uzsākts darbs pie deviņsējumu leksikona „Geschichtliche Grundbegriffe” , kas sevī ietvēra sociāli politisko jēdzienu attīstības analīzi vācu valodā. Sadarbojoties ar H.G. Gadameru, Polu Rikēru un Heidenu Vaitu tiek pētīti starpdisciplināri jaunāko laiku vēstures jautājumi un tiek attīstīts Kozelleka „lūzumposma” (Sattelzeit) jēdziens. Reinharda Kozelleka pazīstamākie darbi. Kā vēsturnieks un teorētiķis Kozelleks jau novērtēts savas dzīves laikā saņemot apbalvojumus par savu ieguldījumu vēstures zinātnes attīstībā.


Reinharda Kozelleka vēstures pētniecība balstīta uz vēstures metodoloģijas studijām, kurās pētīta vēstures pamatjēdzienu (Begriffe) rašanās un attīstība, kā arī atšķirīga vēsturiskās esības interpretācija. Vēsturnieka filozofiskajā pasaules redzējumā saskatāma Kanta, Hēgeļa, Marksa, Dilteja, Nīčes, Vēbera, Hedegera un Gadamera ietekme. Tomēr Kozelleks ir vispāratzīts vēstures teorētiķis, kas paplašinājis britu, franču un amerikāņu domātāju devumu vēstures filozofijā. Viņa vēstures pētniecības intereses bija daudzpusīgas. Kozelleku interesēja Eiropas vēsture sākot no senās Grieķijas līdz pat jaunākajiem laikiem, taču nebūtu korekti viņu dēvēt par seno laiku vēstures speciālistu. Reinhards Koselleks ir viens no nozīmīgākajiem vēstures filozofiem, ja tiek iztirzāti tādi vēstures aspekti kā pārmaiņas un statiskums, pievērsdams uzmanību tādām relatīvi stabilām un statiskām lietām kā „prelingvistiskam cilvēka vēstures stāvoklim” un „jēdzienu statiskajai dabai” salīdzinājumā ar realitāti, par kuru tiek veidoti jēdzieni. Viņš arī ir arī sniedzis ārkārtīgi interesantu interpretāciju par atšķirībām starp periodu pirms un pēc „lūzuma laika” (1750. - 1850.g.), kuru apzīmē ar tādiem jēdzieniem kā – virzības, progress, emancipācija, kā arī republikānisms un sociālisms. Kozelleks savos darbos lieto divus atslēgas vārdus, kas aplūko gan statisko, gan kustību, „pieredzes telpa” (Erfahrungsraum) – īsāk - pieredze un „cerību apvārsnis” (Erwartungshorizont) – īsāk - gaidas. Ar šo jēdzienu palīdzību – „pieredze” un „gaidas”, kā Kozelleks pats tās vienkāršojot sauc, viņš interpretējis pārmaiņas, kuras notika „lūzuma posmā” un izveidoja oriģinālu „jauno laiku” vai modernitātes jēdziena skaidrojumu un tā vietu vēstures hronoloģijā.
Lielāko dzīves daļu Kozelleks veltījis jēdzienu izpētei vēstures zinātnē. Kozellekam vēstures jēdziens nav paradigma, pret kuru var attiecināt jebkuru vēstures ideju. Gluži pretēji, viņš uzskata, ka pats priekšstats par vēsturi ietver sevī garu attīstības vēsturi, sākot no Hērodota līdz pat Gibbonam, pirms tas vispār tika apjēgts kā fundamentāls cilvēka eksistences jēdziens 19.gs. Pirms tam idejas par to, kas ir vēsture bijušas ļoti dažādas, piemēram, vēsture ir pētniecības metode, vieta (pagātne), process (saistībā ar laiku), darbība (atcerēšanās, pieminēšana, svinēšana), literārais žanrs un pat cilvēces ontoloģija (eksistēšanas apstākļi). Taču visiem šiem priekšstatiem, pēc Kozelleka domām, trūkst (izņemot Džambatistu Viko ) izpratnes par to, ka „dabiskais laiks” ir atšķirīgs no „vēsturiskā laika”, kas ir ļoti nozīmīga, lai izprastu vēstures jēdziena koncepciju modernajā Eiropas sabiedrībā. Koselleks uzskata, ka pieredzes telpa viduslaikos sastāvēja no kristīgās doktrīnas un Bībeles atklāsmēm, un tādēļ bija iespējams paredzēt to, ko cilvēki gaidīja no nākotnes. Tajā pat laikā šīs eshatoloģiskās izredzes palīdzēja noteikt, kuri notikumi cilvēces vēsturē tika piedzīvoti. Kozelleks konstatē, ka ik reizi, kad tika gaidīta apokalipse un tā nepienāca, pasaules gala gaidas tikai pastiprinājās. Pareģojuma nepiepildīšanās noveda pie vēl lielākas pārliecības par tā piepildīšanos nākotnē. Viduslaikos nebija tādas pieredzes, kas varētu iedragāt nākotnes gaidas, kurām bija pieredzes nokrāsa, pašas sevi determinēja pagātnes robežās, kuru veidoja Atklāsmes grāmata un baznīcas doktrīna. Eiropas kultūrai vienmēr ir bijusi raksturīga savas vēstures apziņa, izpratne par sevi kā vēstures fenomenu, tomēr, tikai kopš „lūzuma perioda” (1750. - 1850.g.) Eiropas sabiedrība sāk domāt un darboties tā it kā tā pati eksistējusi vēsturē un vēsture ir tās identitātes sastāvdaļa. Kozelleks uzskatīja, ka vēsture, ja to uztver kā zinātni, nevar iztikt bez savas filozofijas un teorijas, pat tad, ja būs pieejams arvien lielāks informācijas apjoms par pagātni. Profesionāla vēstures pētniecība tika aizsākta 19.gs., kā nepieciešamība pēc objektīvas vēstures, kurā nebūtu teoloģiskas, politiskas vai ideoloģiskas ietekmes. Taču, par galveno zinātniskās pamatotības kritēriju izraugoties faktu, radās problēma – vēsture kā sociālās esības veids, kuru apzīmē laiks un „vēsturiskā” un „dabiskā” tempa (laika) nesakritība. Līdz ar to vēstures zinātnē radās doma, ka vēsturisko laiku var ietekmēt un veidot.
Vēstures jēdziens Kozellekam atšķiras no tā, ko saprot ar vēstures tēlu, vēstures ideju, vēstures teoriju vai vēstures filozofiju. Tas ir loģisku attiecību modelis, ar kura palīdzību var atšķirt patiesu vēstures pārskatu no nepatiesa vai nevēsturiska. Tas ietver visas vēstures idejas, visus vēstures objektus un visas vēstures pētījumu rakstiskās formas. Vēstures jēdziens identificē kopējo saturu visām idejām, kuras nepieciešams definēt kā vēsturiskās realitātes izpratni. Kozelleka vēstures jēdziens balstās uz šādām tēzēm:
1. vēstures process atšķiras no dabā pastāvošā laika. Vēsturiskais laiks ir daudzslāņains, to ietekmē atšķirīgi tempi – paātrinājums un palēninājums. Laiks ir ne tikai matrica, kurā notiek vēsturiskie notikumi, bet arī virzošs spēks, kas virza sociālo realitāti;
2. vēsturiskā realitāte ir sociāla. Tajā pastāv pretišķīgas attiecības, kurās vienas grupas intereses un tiesības saduras ar citas grupas interesēm un noved pie konflikta. Pieredzētā sakāve tiek uzskatīta par ētisku kļūdu. Kļūdas apzināšanās, domājot par to „kas nav izdevies” noved pie konflikta un sadursmes vēsturiskās nozīmes apjēgšanas. Kozelleks uzskata, ka vēsturiskās zināšanas, pretēji informācijai par pagātni, tiek attīstītas pamatojoties uz teorētisko atspoguļojumu, kas uzvarētajam liek jautāt - kas nav izdevies vai kāda ir vēsturiskās realitātes daba? Kozelleks uzskata, ka nekas neveicina vēstures atspoguļojuma attīstību kā zaudējums cīņā, kurā abas puses uzskata, ka tām taisnība. Uzvarētājam nav nepieciešamības analizēt pagātni (darbības, kļūdas u.t.t.), viņam pietiek ar faktu zināšanu. Šādu skatījumu uz pagātni varētu salīdzināt ar lineāru faktu savirknējumu. Savukārt, uzvarētajam jāpēta realitātes daba, kas sagrāvusi viņu cerības. „Uzvarētāja – zaudētāja” modelis ir pamatā patiesi vēsturiskai domāšanai, savukārt šī skatījuma „progresa” modelis balstās apziņā, kas spējīga saskatīt starp sakāvi un jaunajām zināšanām progresa iespējamību;
3. izpratne par atšķirību starp vēsturiskajiem notikumiem un valodu, kuru lieto, lai tos aprakstītu, gan no to puses, kas iesaistītas notikumos (aculiecinieki), gan vēsturnieku puses, kas tos rekonstruē un ataino. Apziņa par būtiskām atšķirībām valodā un realitātē ir jābūt avotpētniecības pamatā. Jebkurš vēsturisks teksts ir konstrukcija pagātnes realitātes diskursā un vienkārša teksta „iztulkošana” mūsdienīgā valodā nav pieļaujama. Starp mūsdienu realitātes pieredzi un valodu, kas tiek lietota, lai to reprezentētu, un to pieredzi, kas ietekmējusi vēstures jēdzienu, izprotot, ka vēsture ir nebeidzams process, ir atšķirīga. Vēsturnieka uzdevums ir valodas izveide, kas piemērota, lai atspoguļotu vēsturisko realitāti viņa paša laikabiedriem;
4. modernitāte, modernizēšana, modernisms nav nekas cits kā mūsu laikmeta apsvērumi par vēstures jēdziena aspektiem mūsdienās. Modernā cilvēka atšķirība no agrākajiem laikmetiem slēpjas atziņā, ka eksistējam vēsturē, kuru saprotam kā progresīvās attīstības procesu, kurā sabiedrības un zināšanu daba ir vēsturiska. Vēsturiskās zināšanas ir relatīvas, tās vienmēr ir atvērtas pārskatīšanai. Tā kā vēstures zināšanas izkliedē mītus, melus un falsifikācijas, tās nodrošina stabilu pamatu sevis izpratnei, taču cilvēka izpratne par realitāti ir mainīga.
Pēc Kozelleka domām, historiogrāfija ir vēsturnieku valodas attīstības vēsture. Šajā skatījumā Kozelleks līdzinās Fuko un Deridā, kas historiogrāfiju uztvēra kā diskursu.
Reinards Kozelleks izveidoja jaunu vēstures izpratnes (pētniecības metodoloģijas) veidu – sociālā un konceptuālā (jēdzienu) vēsture. Ekonomiskā, baznīcas, diplomātijas vēsture, pēc Kozelleka domām, ir tikai vispārīgās vēstures specifiski aspekti, bet jēdzienisko vēsturi iespējams pielietot visās vēstures nozarēs. Pētot jēdzienus un to lingvistisko vēsturi ir iespējams izprast vēsturi, kura skar visas cilvēces attīstību. Kozelleks saskata sociālās un konceptuālās vēstures, kā īpaša pētniecības veida, pirmsākumus apgaismības laikmetā, kad sāk mainīties sabiedrības struktūra, mainās vēsturiskā apziņa, vēsturiskā pieredze un gaidas (iztēle) tiek izteikts kā kaut kas jauns, līdz ar to mainoties vēstures lingvistiskajam atspoguļojumam (G. Viko, Ž.Ž. Ruso, J.G. Herdera un G.V.F. Hēgeļa darbi leksikogrāfijā) . Vēsture nav iedomājama bez sociālajām formācijām un jēdzieniem, ko lieto lai saskatītu izaicinājumus, apzinātos sevi - bez tām nav iespējama pieredze un vēstures interpretācija. Līdz ar to sabiedrība un valoda pieder pie metavēstures premisām bez kurām vēsture ir neiedomājama. Sociāli-vēsturiskās un jēdzieniski-vēsturiskās teorijas, jautājumi, metodes skar visas iespējamās vēstures disciplīnas jomas. Sociālās vēstures pētniekiem pozitīvisma pārstāvji pārmet pārāk šauru pētniecības jomu izvēli, taču pēc Kozelleka domām, tas nekavē sociālajai vēsturei izvirzīt vispārīgas vēstures teorijas radīšanas pretenzijas. Sociālā vēsture veido „iespējamās vēstures” teoriju, kas nav piemērojama kā absolūta vai totāla vēsturiskā patiesība. Pētniecības metodoloģija šādā vēsturē, protams, ir starpdisciplināra. Vēsturiskajam laikam raksturīgi veidot spriedzi starp sabiedrību, tās transformāciju un to lingvistisko formulējumu un apgūšanu, šis saspīlējums veido jebkuru vēsturi. Sociālās attiecības, konflikti un to risinājumi un iespējamās maiņas nekad nesaskan ar lingvistisko atspoguļojumu sabiedrībā, kurā tie noris (kā procesi tiek atspoguļoti, interpretēti, mainās un pārveidojas valodā). Kozelleks uzskata, ka sociālā vēsture pētot individuālus notikumus, nevar izvairīties no ilgtermiņa procesu atspoguļojuma, jo notikums, kas notiek īsā laika posmā, notiek paralēli ar citiem ilglaicīgiem procesiem, ir to ietekmē un nosaka īslaicīgā notikuma atsevišķus aspektus. Līdz ar to īsās, individuālās (īsās) vēstures ir saistītas ar ilgtermiņa procesiem, ietekmēm ne tikai mazās, bet arī lielākās teritorijās. Tas ir viens no argumentiem, kādēļ sociālās vēstures kritika par tās pārāk šauro skatījumu uz vēsturi ir nepamatota un pierāda vēsturiskā laika dažādos līmeņus (individuālais, kopienas, institūcijas u.t.t. laiks) un sarežģīto struktūru. Sociālās vēstures galvenais pētniecības objekts ir „sinhrono” un „diahrono” procesu savstarpējās saistība. Savukārt, lingvistiskā jēdziena pētniecība balstās jēgas izpratni, kas tiek atkārtota valodā. Jebkuras jēdzieniskas izmaiņas, kas notiek semantisku vai pragmatisku inovāciju dēļ, ļauj atšķirt seno citādā veidā saprast to, kas ir jauns. Sociālajai un konceptuālajai vēsturei ir atšķirīgi transformācijas ātrumi, un tās ir balstītas uz skaidri saskatāmām atkārtošanās struktūrām. Sociālā vēsture ir atkarīga no jēdzienu vēstures, kas ļauj saprast lingvistiski formulēto pieredzi, savukārt, jēdzienu vēsture ir atkarīga no sociālās vēstures, kas ļauj saskatīt atšķirības starp zūdošo realitāti un tās lingvistiskajām liecībām, kas nav skaidri saistītas.
Kozelleks sociālās vēstures aprindās lielu ievērību guvis ar tēzi, kura balstās uz viņa vēstures teorētisko redzējumu, par 18.gs. kā modernitātes (jauno laiku) sākumu. Viņš uzskata, ka tradicionālais vēstures iedalījums ir neērts, ļoti daudzas neprecizitātes tiek vienkārši pieņemtas, jo jaunos atklājumus (kurus ienesusi jaunā 20.gs. otrās puses vēstures pētniecība) grūti salāgot ar līdzšinējo vēstures izpratni. Kozelleka jauno laiku definīcijas pamatā ir jēdzieni „pieredze” kā tagadnes pagātne, kuru veido notikumi, kurus cilvēks var aptvert un atcerēties. Otrs jēdziens, kas kardināli atšķir jaunos laikus ir „gaidas” (nākotnes izredzes) - līdzīgi kā pieredze, tās vienlaikus ir personiskas un pārpersoniskas, aptverot tagadni, lai gan tās virzība ir nākotnē. To var definēt kā tagadnē balstītu nākotni. Koselleks runā par pieredzes telpu un izredžu apvārsni, tādēļ, ka jauno laiku pieredze ir iegūta pagātnē veidojot vienu telpu, bet izredzes tiek asociētas ar horizontu, jo tā ir līnija, aiz kuras atrodas jauna pieredzes telpa, kuru tagadnē nesaskata. Terminu „pieredzes telpa” Koselleks attiecina ne tikai uz to, kas veido vienu veselumu, bet arī uz to, ko viena persona var attiecināt uz vienu notikumu konkrētā dienā kā personas atmiņas rāmī. Viduslaiku kristieša atmiņas rāmī vārdam „progress” jauno laiku izpratnē nav vietas, kas nozīmē, ka pēc „lūzuma perioda” nekas nebija atpazīstams iepriekšējā izpratnē un iepriekšējā „pieredzes telpā” jaunie jēdzieni nevar tikt atpazīti. Piemēram, priekšlaicīgs aužamo steļļu izgudrojums novestu pie šī izgudrojuma un izgudrotāja bojāejas, nevis pie izpratnes pa jaunām iespējām apģērbu ražošanā. Koselleks izvirzīja tēzi par to, ka pieredzes un izredžu savstarpējā mijiedarbība beidzas modernitātes laikmetā (jaunajos laikos), kopš kura atšķirība starp dieviem jēdzieniem tikai palielinās. Viņš uzskata, ka kopš „lūzuma perioda”, jo mazāka pieredze, jo lielākas kļūst nākotnes gaidas. Tā ir modernā laika struktūra. Pagātnes pieredze un izredzes, kas pamatotas uz to, kļuva arvien mazāk un mazāk piemērojamas, lai spētu interpretēt jaunās pieredzes. Izredzes pieņēma tādus apmērus, ka attālinājās no tās pieredzes, kura cilvēkiem bijusi līdz šim.
Lai izprastu Kozelleka teorētisko uzskatu pamatotību, ir jāpievēršas laikmeta koncepcijai un laika iedalījumam, kas ir viens no galvenajiem modernitātes kritērijiem. Viena no problēmām, pēc Kozelleka domām, ir neprecizitāte ar kādu tiek noteiktas laikmetu maiņas. Pats par sevi saprotams, ka lūzuma punkti (tādi gadi kā 1917., 1789., 1640.g. u.t.t.) ir tikai atslēgas vertikālai laika noteikšanai, kas simboliski „atver” laikmetu. Līdz 18.gs. šāds vēstures iedalījums šķita pilnīgi pieņemams un labi definēts, lai nošķirtu laika periodus vienu no otra. Šajā ziņā vārds „laikmets” tika lietots līdz 18.gs., lai noteiktu lūzuma punktu, kad viens šķietamais laika periods beidzas un sākas nākamais, nepievēršot uzmanību aizejošajam vai nākamajam periodam kā tādam. Tikai vācu ideālisma perioda lingvistikā parādījās laikmeta koncepcija, kas apzīmēja laikmetu savstarpējo saistību ilgā laika posmā (laikmeti sākas un beidzas viens otrā). Šādus laika periodus jau bija daudz grūtāk nodalīt vienu no otra. Jo lielāka kļuva laikmetu savstarpējā saistība, jo grūtāk bija noteikt to robežas.
Kozelleks uzsver, ka robežšķirtne starp tā saukto antīko laikmetu un viduslaikiem ir nenoteikta, kopš viduslaiku jēdziena definēšanas. Tik pat neskaidras ir viduslaiku un jauno laiku robežas. Vēstures zinātnē ir pārņemti franču valodā lietotie termini – „jauno laiku vēsture” un „jaunāko (pareizāk – mūsdienu) laiku vēsture”, kuri strikti nošķir jauno laiku sākuma periodu no jaunajiem laikiem. Saskaņā ar franču vēstures izpratni, viņi par robežpunktu noteikta Franču revolūcija, savukārt krievu vēstures izpratnē šī robežšķirtne ir 1917.gads, kas nodala jauno laiku vēsturi no jaunāko laiku vēstures. Vācijā jēdziens Zeitgeschichte (ko nosacīti vārētu dēvēt par jaunāko laiku vēsturi, jo tulkojums mūsdienu vēsture šķiet neloģisks) neskaidri par pētniecības objektu noteica nacionālsociālisma laikmetu un visu, kas sekoja pēc tam. Kozelleks uzskata, ka šādas robežšķirtnes neder, ja nepieciešams strukturēt pasaules vēsturi. Lai rastu kompromisu starp noteiktiem gada skaitļiem, kā robežšķirtnēm, un strukturāli noteicošiem faktoriem, Vācijā radās jēdziens „laikmeta sākumpunkts”. Šis jēdziens ļāva vieglāk aptvert ilgtermiņa procesus, kurus var definēt kā „pārejas periodu” starp to, kas „vēl nav sācies” un to, kas „vairs neeksistē”. Sarežģītāks skatījums uz vēstures procesu, saistībā ar laikmeta jēdziena hronoloģiskajiem ietvariem, kā arī atklājums, ka ap konkrētiem robežgadiem pastāv ilgāks „pārejas periods”, radās tikai tad, kad jaunie vai modernie laiki tika uztverti kā vēsturisks un periodizējošs jēdziens. Šāda veida problēmas radās tikai 18.gs. un vēl joprojām raksturo arī mūsdienu (moderno) skatījumu uz vēsturi. Problēmas, kas saistītas ar laikmetu noformulēšanu un laika periodu noteikšanu visuzskatamāk redzami grāmatās (pētījumos, mācību grāmatās, uzziņu literatūrā).
Jauno laiku perioda sākumposmu, kas definēts no 1500. līdz 1800.g., tiek diskutēts vēl šodien. Taču R. Kozelleks nepiekrīt tēzei par jauno laiku sākumu 15./16.gs. Par labu jauno laiku sākumam ap 1500.g. tiek minēti tādi argumenti kā: Amerikas atklāšana, Eiropas ekspansija un pasaules ekspluatācija, pasaules ekonomikas savstarpējās atkarības sākums, grāmatu iespiešanas sākums, kas pārveidoja saziņas sistēmu un valodas, ieroču attīstība līdz ar šaujampulvera plašāku lietošanu, līdz ar to armiju un sociālās struktūras transformācija, Kopernika un Galileja zinātniskā revolūcija. Taču Kozelleks norāda, ka šiem argumentiem var viegli atrast pretargumentus. Valstis kopš viduslaikiem tika institucionalizētas ļoti dažādās pakāpēs, tas ietekmēja šo valstu konstitucionālo veidošanos līdz pat Franču revolūcijai un atsevišķās valstīs pat vēl vēlāk. Eiropas ekonomiskā vēsturē tiek norādīts uz ekonomiskās attīstības ciklu no 1450.g. līdz 1650.g., kas nenoveda pie radikālām pārmaiņām ekonomikā – atsevišķās vietās vērojamais produktivitātes pieaugums vēl joprojām palika saistīts ar vispārējā dzīves līmeņa pasliktināšanos un sakņojās pagātnes ekonomiskajā modelī. Kozelleks atsaucas uz Marksu, kurš norādīja, ka vēl nebija izgudrotas mašīnas, kuras radītu izrāvienu produktivitātē. Papildus tam, šie laika „lūzumpunkti” ir relatīvi un ir atkarīgi no tā, kādu nozīmi piešķir notikumiem, respektīvi – kādi kritēriji tiek izvirzīti. Piemēram, vācu zemnieku kari, bija neviennozīmīga revolūcija. Ņemot vērā, ka tie notika 16.gs., kas tiek uzskatīts par „jaunajiem laikiem”, tiem piemīt regresīvā puse, ja tos konfrontē ar jaunajiem „modernajiem” kapitālistiskajiem spaidiem, pret kuriem zemnieki sacēlās. No otras puses, tie ilgtermiņā pozitīvi ietekmēja zemnieku stāvokli. Par pirmo veiksmīgo revolūciju, kurā saskatāma vēlme izveidot konstitucionālu valsts pārvaldi un līdzdarbojās kapitālisms, varētu uzskatīt Nīderlandes neatkarības kustību, taču, savukārt, rodas jautājums kādu vadošo lomu spēlēja komerciālais un finansiālais kapitālisms spēlēja Ziemeļitālijas pilsētvalstīs, kuru uzplaukums bija pirms 1500.gada. Visbeidzot Anglijas 1640.g. revolūciju varētu interpretēt kā sekmīgu „izlaušanos”, taču, ja par noteicošo tiek uzskatīta industriālā revolūcija, tad jauno laiku sākums meklējams tikai 18., 19.gs.
Taču arī apgalvojumam, ka 19.gs ir jauno laiku sākums ir savi plusi un mīnusi. Industriālā revolūcija ieguva ekspansīvu raksturu un ietekmēja gan Eiropu, gan tās kolonijas. Tomēr šāds skatījums nosaka par jauno laiku sākumu Franču revolūciju, bet kopš franču annāļu skola pārveidojusi revolūcijas tēlu, to diezin vai var dēvēt par kardināli jaunu sākumu. Franču revolūcijas ienestās pārmaiņas sociālajā sistēmā bija nenozīmīgas iepretim tām, kuras veica Francijas valdība, kas jau pirms revolūcijas bija paplašinājusi dižciltīgo kārtas robežas un samazinājusi feodālo nastu. Papildus tam, salīdzinot ar modernizējošo industriālo kapitālismu, finansiālais kapitālisms, kas nav modernizācijas veicinātājs, Francijā saglabāja daudz lielāku ietekmi nekā tas, piemēram, bija Vācijā, kur Francijas revolūcijas ieguvumi tika pārņemti daudz mazākā mērā. Līdzīgi tiek skatīts jautājums, vai Prūsijas atbilde Franču revolūcijai varētu tikt uzskatīts par laikmeta lūzuma punktu? Kozelleks kā nozīmīgs Prūsijas vēstures pētnieks, uzskata modernizācijas pasākumi kā laikmeta jauns sākums ir apšaubāmi, jo lai arī īpašuma tiesības un darbs tika liberalizēti, sociālā struktūra laukos mainījās ļoti niecīgi. Dižciltīgo kārta pielāgojās kapitālistiskā tirgus apstākļiem, bet no politiskās vadības tie neatteicās. Agrārā režīma modernizācija Vācijā ilga līdz pat 1945.g. Ar mašīnām roku darbs tika aizstāts tikai 20.gs. Tikai kopš tā laika lauksaimniecība tika pilnībā integrēta kapitālisma ekonomiskajā sistēmā. Tik pat labi var rasties jautājums, kopš kura laika sociālo apstākļu uzlabošana laukos var tikt uzskatīta par modernizāciju?
Tādejādi redzams, ka lūzuma punktus iespējams noteikt dažādus atkarībā no tā, kādi kritēriji tiek izvēlēti - specifiski rādītāji, reģioni, nācijas – var atrast atšķirīgas laikmetu robežas. Iespējams, ka pastāv arī kopējas vienības pēc kurām varētu noteikt laikmetu maiņas, piemēram, apģērbs, būvniecības stili, domāšanas veidi, politisko un sociālo konfliktu veidi. Taču arī šie kopīgie aspekti nav pielietojami pasaules vēstures kontekstā un pētniekam jāsastopas ar vienlaicīgā nevienlaicīgumu. Kozelleks ir pārliecināts, ka laiku nav iespējams formulēt universāli. Arī tad, ja tiek izmantotas strukturālas pārmaiņas ilgā laika posmā, pastāv ļoti lielas iespējas noteikt dažādus lūzuma punktus atkarībā no vietas vai valsts un tās nevar tikt lietotas universāli. Šī problemātika kļuva aktuāla 18.gs. Modernitātes sākums, ar visām problēmām, kuras izriet no šī jēdziena, pirmo reizi parādījās apgaismības laikmetā, kurš tika pasludināts par jaunā laika sākumu.
„Modernitātes” vai „jaunās vēstures”, vai „jauno laiku” jēdziens radās izveidojot jēdzienu „viduslaiki”. Pastāv uzskats, ka viduslaiku jēdziena (ierobežotā humānisma nozīmē) radītājs bijis Petrarka, taču bija nepieciešami trīs gadsimti, iekams jēdziens „jaunie laiki” tika saistīts ar pēctecību viduslaikiem un tika ieviests zinātniskā apritē. Pirmo reizi šaurā sabiedrības lokā tas guva plašāku rezonansi ap 1700.gadu. Atšķirīgā pieredze ir atslēgas vārds, ko lieto Kozelleks. Tā strukturāli atšķīra šo jēdzienu no antīkajiem un viduslaikiem.
Līdz pat 17.gs. laiks tika uztverts lielos teleoloģiski noteiktos periodos, kuros saskatāms sens mitoloģiskais mantojums kā: zelta, sudraba un bronzas laikmets, kas var tikt saistīti ar Paradīzi un grēkā krišanu, vai trīs teoloģiskie periodi: pirms likuma (Dieva bauslības), ar likumu, žēlsirdības laiks, kas veidoja vēstures struktūru; vai Dāniela četras valstības, kas pavēra iespēju saskatīt vēstures universalitāti. Ilgtermiņa laika struktūru problēmas izriet no šīm pirmszinātniskajām laikmetu doktrīnām. Taču pateicoties mitoloģiskai un teoloģiskai laika izpratnei bija iespējams pierakstīt atsevišķos notikumus hronoloģiskā secībā, pateicoties kurai bija iespējams precīzi organizēt laiku . Līdz pat 17.gs. tika uzskatīts, ka nekas fundamentāli jauns vēsturē notikt nevar, jo, saskaņā ar kristīgo laikmetu doktrīnu, cilvēce piedzīvoja savu pēdējo laikmetu. 15.gs. parādās vēstures, kurās cilvēces eksistence tiek paplašināta no „radīšanas” līdz „mūsu laikiem”. Nepieciešamība izsekot vēstures notikumiem līdz „mūsu laikiem” liecina par vēstures rakstītāja laikmeta nozīmes palielināšanos. Taču, Kozelleks norāda, ka tas darīts, lai rakstītājs būtu drošs, ka katra jauna diena nes ko jaunu, bet jaunais nav fundamentāli atšķirīgs no tā, kas bijis iepriekš. Šāds laika formulējums vai izteiksme rada hroniku, kurā laiks ir lineārs un tā ietvaros tiek „ierakstīti” atsevišķi notikumi. Modernu vai jaunu vēstures atspoguļojumu Kozelleks saskata vācu 18.gs. vēsturnieka Kladēnusa (Johann Martin Cladenius) darbos, kurš pirmais izstrādājis jauno laiku vēstures atainojuma teorētisko pamatojumu. Kladēnus uzskatīja, ka vēsture, kurā pastāv trīs laika dimensijas, tiek veidota kā vēsturnieka subjektīvā skatījuma atspoguļojums. Taču, svarīgākais, Kladēnus vēsturi iedalīja seno laiku vēsturēs, kuras vairs neietekmē aculiecinieki, „jaunajās vēsturēs”, kas aptver visu, ko esošajā laikā dzīvojošās paaudzes ir pieredzējušas un pieredz, un „nākotnes” vēsturēs, kuru iedomājas. Tā kā paaudzes nomaina viena otru, jaunā paaudze veido sev jaunu vēsturi, bet senās vēstures ilgums pieaug.
Ar jēdzienu „jaunie laiki” cilvēki cenšas konceptuāli aptvert to, kas iepriekš nav bijis iespējams. Jaunie laiki ievieš kaut ko absolūti jaunu attiecībā pret visu iepriekšējo vēsturi, kas rada pagriezienu vēsturē, kuru vēl šodien var asociēt ar modernitātes jēdzienu. Jauno laiku jēdziena rašanās tieši saistāma ar jēdziena „viduslaiki” darināšanu un diviem blakus jēdzieniem – „renesanse” un „reformācija”. „Tumšo viduslaiku” nodalīšana un renesanses izcelšana bija pirmais jautājums, kas nodarbināja zinātniekus un humānisma garā skolotos rakstniekus. Jaunais laikmeta jēdziens bija strikti faktoloģisks un nošķirošs. Tam raksturīgas atsauces uz pieejamiem avotiem un rakstītām liecībām, jēdzienu sākotnēji lieto tekstu redaktori un kritiķi. Sākotnēji jēdziena saturs bija literārs un estētisks. Bija nepieciešami vairāki gadsimti līdz viduslaiku jēdziens kļuva par pasaules vēstures pamatjēdzienu – pirmo reizi Vācijā tas tiek lietots 1601.g., Francijā – 1640.g. Tikai 18.gs., lai gan vēl joprojām nievājošā ziņā, tas kļuva par vispārpieņemtu vēstures pamatjēdzienu.
Līdzīgi arī jēdziens „renesanse” un „reformācija” ieguva vispārēju atzīšanu un vēlāk tika hronoloģiski saistīts ar viduslaikiem. Tomēr, šie jēdzieni pretendēja uz pagātnes restaurāciju – literatūrā, mākslā, valsts pārvaldē, baznīcas institūcijā. Sākotnēji jēdzieni neapzīmē konkrētu laika periodu. Tie bija vērsti uz pagātni nevis nākotni. Lietvārds „renesanse” parādās tikai 16.gs. vidū un pat apgaismības laikmetā ar šo vārdu attiecina uz literatūras un mākslas jomu. Tikai Žils Mišlē (Jules Michelet) un Jakobs Burkhards renesanses jēdzienu attiecināja uz pasaules vēsturi, apzīmējot to kā pastāvīgu laika periodu, kas atrodas starp viduslaikiem un jaunajiem (modernajiem) laikiem. Savukārt, reformācijas jēdzienam sākotnēji ir teoloģiski institucionāla jēga. Tikai 17.gs. vidū cilvēki sāk uzskatīt reformāciju par noslēgušos procesu un pagātnes daļu. Šo jēdzienu kā vēstures sastāvdaļu sāka lietot Lepolds fon Ranke.
Apzīmējums „jauno laiku vēsture” vai „jaunie laiki” (modernie laiki) tika ieviesti vēsturē līdzīgā ceļā kā iepriekšējie. Kā periodizācijas jēdziens tas tiek iedibināts 17.gs otrajā pusē. To lieto Leibncs savos darbos iedalot vēstures procesu – seno, vidus, jauno laiku vēsturē un vēstures mācību grāmatās to ieviesa 1696.g. Jaunais vēstures laika posms tika fiksēts retrospektīvi nosakot „atslēgas” gadus, kuri saistīti ar tādiem vārdiem kā Kolumbs, Luters, imperators Kārlis V. Tikai zūdot tiešajai pieredzei – apmēram pēc 200 gadiem – ir iespējama retrospektīvi definēt laka vienības, kuras šķietami pārstāv kopējas universāli vēsturiskas vienības. Jaunais veids kā modelēt universāli vēsturisku un tajā pat laikā uz faktiem balstītu vēstures struktūru, ieguva atbalstu un nostiprinājās arvien īsākos un īsākos laika periodos. Viduslaiki no septiņiem gadsimtiem paplašinājās līdz astoņiem, kamēr renesanse un reformācija tika ne tikai pieņemtas apziņā daudz īsākā laika periodā nekā senākie laikmeti, bet arī apzīmēja īsākus laika periodus. Arvien jaunas un jaunas pieredzes tika akumulētas daudz īsākos laika periodos, veidojot jauno laiku koncepciju. Pieredzes ātrāka akumulācija vērojama arī ekonomiskajā vēsturē. Feodālisma jēdziens ekonomikā retrospektīvi tika izveidots 18.gs. Tas hronoloģiski sevī ietvēra pēdējo gadu tūkstoti, kā universālas vēstures jēdziens, kas saistīts vienlaicīgi ar tumšo viduslaiku jēdzienu. Kritizējot pastāvošo iekārtu, viduslaiku jēdziens, laika ziņā tika paplašināts un attiecināts uz esošo īpašuma sistēmu. Savukārt, kapitālisma jēdziens, kas tika izveidots tikai 19.gs. otrajā pusē, uzkrājoties jaunajai pieredzei un akumulējot to, tika pieņemts daudz ātrākā laika posmā nekā tā saucamais feodālisms. Līdzīgu laika periodu perspektīvu var atrast arī lingvistikā – daudz ilgākais „iesildīšanās periods” līdz neolītam, no kura attīstījās „modernās” civilizācijas, kuru strukturālais ilgums tiek uzskatīts par atkārojamu un salīdzināmu līdz industriālajai revolūcijai, un kopš 18.gs. jaunie laiki, kad mainījās pieredzes uzkrāšana. Līdz ar to vēstures iedalījuma periodi, kļuva arvien īsāki tuvojoties tagadnei. Modernitātes galvenais kritērijs līdz ar to ir „paātrinājums”.
Kopš 18.gs. otrās puses parādās liecības, ka jauno laiku jēdziens ir nostiprinājies. Laiks ne tikai ir jēdziens, kurā notiek vēsture, bet laiks pats par sevi iegūst vēsturisku nozīmi. Vēsturei vairs nav vieta laikā drīzāk caurstrāvo laiku. Laiks metaforiski iegūst dinamiku un kļūst par virzītājpēku. Bez paātrinājuma kā jauno laiku kritērija, otrs kritērijs, ko izvirza Reinhards Kozelleks ir „atvērtā” nākotne. Jēdziens tiek lietots ne tikai atspoguļojot notikušo pagātni, bet arī vērsts uz nākotni, kurā notikumi turpināsies. Ir jāpievēršas tikai diviem jēdzieniem, kas saistīti ar jaunajiem laikiem, progress un attīstība, kas kopš 18.gs. beigām tiek saistīti ar pasaules vēstures kategorijām. Abi jēdzieni arī sevī ietver gaidas, ka nākotne mainīsies. Kopš 18.gs. pēdējās trešdaļas historiogrāfijā parādās termins „jaunākie laiki”. Ar to neliela pagātnes daļa tiek atšķirta no „jaunajiem laikiem”. Franču revolūcijas Jaunā kalendāra radītāji, centās izveidot jaunu laikmetu, līdz ar to tiek oficiāli atzīstot un pieņemot, ka kopš Franču revolūcijas sācies kāds jaunāks, atšķirīgs laikmets . Jaunākie laiki tiek uzskatīti par jauna laikmeta sākumu. Trešais kritērijs ir jēdzienu „saecula”, „gadsimts” lietojums. Šie termini 17.gs. ieguva vēsturisku jēgu. Sākotnēji „saecula” bija hronoloģisks pievienojamais, kas palīdzēja atšķirt dažādus laika posmus, kas zināmā mērā līdzinās laikmetam, bet kopš 17.gs. jēdziens „gadsimts” kļūst par laika saistīšanas vienību ar iekšēju jēgu. Parādās laika organizācija, kura ne tikai retrospektīvi strukturē vēsturi, bet arī ļauj šajā struktūrā ieņemt vietu jaunajam gadsimtam. 18.gs. domātāji šādi redzēja Apgaismības gadsimtu un, piemēram, Voltērs savu gadsimtu atšķīra no iepriekšējiem kā radikāli citādu. 18.gs. vēsturiskums un ticība progresam ir vienota kopējā teorētiskā pamatā, jēdzieni tiek nošķirti 19.gs. Ceturtais kritērijs ir rodams teorēmā, ka pastāv pieredzes ziņā nevienlaicīgās, bet hronoloģiskajā ziņā vienlaicīgās vēstures. Līdz ar eiropiešu ekspansiju ārpus kontinenta, vēsturiskajā apziņā tika iekļauti ļoti atšķirīgi, bet vienlaicīgi eksistējoši, kultūras līmeņi, kas nemitīgi tika savstarpēji salīdzināti. Vienotā pasaules vēsturē tika iekļautas dažādu zemju, šķiru vai jomu atšķirīgās attīstības pakāpes, pakļaujot atšķirīgo palēninājuma un paātrinājuma tempu vienotā laika ritējumā.
Piektkārt, vēsturnieka subjektīvās pozīcijas doktrīna. Apgaismības domātāji konkrētas pozīcijas ieņemšanu vēsturiskajos uzskatos uzskatīja nevis par noliedzamu, bet gan vienīgo iespējamo. Kopš tā laika vēstures atspoguļojums kļuva selektīvs, jo autori vienmēr darbojās sociālo, reliģisko vai politisko ietekmju varā. Kopš apgaismības laikmeta dažādas vienu un to pašu faktu interpretācijas tika pieņemtas par patiesām un normālām. Sabiedrībā sāka pieņemt uzskatu, ka vēsture vairs neatkārtosies. Atziņa, kas balstījās uz iepriekšējo pieredzi, ka pagātne ir jauna tika attiecināta arī uz vēsturi. Vēsture sevi atklāj tagadnes patiesībā. Gēte izteicies, ka nav jāšaubās par nepieciešamību vēsturi laiku pa laikam pārrakstīt. Jaunā pieredze bija tā, kurai pateicoties reiz uzrakstīto vēsturi, cilvēks varēja iedomāties arī fundamentāli pretēju. Īpatnības un atšķirības starp antīkajiem un viduslaikiem tagad tika saprastas tikai no to ietekmes uz tagadni un tagadnes apzinātu skatījumu uz pagātni.
Sestkārt, jaunā pieredze par laika virzību. Šeit būtiska nozīme ir jēdzieniem „pieredze” un „nākotnes gaidas”. Jauno laiku apziņu, kas tika izveidota 18.gs., kura uztvēra esošo laiku kā sākumu un beigas, bet arī kā pārmaiņu periodu. Ir divas kategorijas, kas raksturo šī perioda savdabību – gaidāmās nākotnes citādums un paātrinātā pieredzes akumulācija, kas vienlīdz bija traucējoša un pieņemama, un nozīmēja tagadnes atšķiršanu no pagātnes. Piemēram, Aleksandrs fon Humbolts atzina, ka viņa laiks virza sabiedrību no viena perioda, kas aiziet pagātnē, uz jaunu, pilnīgi atšķirīgu. Šo pārmaiņu kritērijs rodams vēsturiskajā laikā, kas radīja arvien īsākus intervālus starp periodiem un pieredzēm. Galu galā starp pieredzi 20.gs. un 20.gs. beigās pastāv ārkārtīgi lielas atšķirības, pat viena gadsimta ietvaros. Jauno laiku jēdziens nav vienīgi raksturojams kā formāls, tas radīja jautājumus, uz kuriem bija jāsniedz atbildes – empīriskās pasaules dinamiskums un saikne ar laiku, uzdevums plānot pārskatāmo nākotni vienlaikus nespējot paredzēt vēstures virzību, vienlaicīgā nevienlaicīgums , kas padara notikumus pasaulē tik dažādus, perspektīvas, kurā vēstures zināšanas jāiegūst un jāattīsta, dažādība, sabiedrības apziņa, ka tā dzīvo mainīgā pasaulē, kurā arvien grūtāk esošās tradīcijas saskaņot ar nepieciešamajiem jaunievedumiem un paātrinājuma, kurš ietekmē ekonomiskos un politiskos procesus, izjūta. Kozelleks uzskatīja, ka kopš „lūzuma laika” atšķirība starp pieredzi un nākotnes gaidām kļuva ar vien manāmāka. Precīzāk, modernitātei raksturīga iepriekšējās pieredzes un nākotnes gaidu ar vien lielāka atsvešināšanās.
Šie kritēriji attīstījās laika posmā starp 16. un 17.gs., bet tikai 18.gs. radās pārliecība, ka vēsturei nepieciešams teorētisks pamatojums. Tas ir jautājums par apzinātiem ieguvumiem un iegūto pieredzi, ko veidoja neliela literātu, kritiķu un filozofu grupa, kas izveidoja terminus „apgaismība” un „kritika” savam gadsimtam. Neapšaubāmi mums ir darīšana ar idejām vēstures teorijas jomā, kas tika attīstītas telpā kura veidojās pirms tehnoloģiskajām un industriālajām pārmaiņām. Tikai Franču revolūcijas satricinājums noveda pie tā, ka pieredzes iespējas, kuras veidojās iepriekš, varēja koncentrēties jaunā pieredzes saturā. Šī iemesla dēļ nav iespējams uzreiz piemērot saistību starp pamatu un virsbūvi, piemēram, jaunās zināšanas un pieredzes aprakstīšanu un tās sociāli ekonomisko stāvokli. Kopš 18.gs. jaunā laika kritēriji arvien vairāk raksturoja ikdienas dzīvi. No vienas puses jaunie laiki retrospektīvi var tikt saprasti kā tālejošs, jauns un laikmetīgs periods, no otras puses tas ir pārmaiņu periods, kura beigas paliek nenoslēgtas. Jēdziens ir hronoloģiski selektīvs, strukturāls un procesuāls, kas sasista visu kataloģizētā veidā, bet tas arī ir formāls un pieļauj dažādas interpretācijas un var kalpot teorētiskām pārdomām no dažādiem skatu punktiem.
Kozelleka jēdzienu vēsturi mēdz dēvēt par sociālās vēstures, kura savu „uzvaras gājienu” Eiropā sāka pēc Otrā pasaules kara, vācu variantu. Kozelleks pats sevi uzskatīja drīzāk par vēsturnieku nekā filozofu. Savu teorētisko nostādni un metodes viņš attīsta strādājot pie vēsturisko pamatjēdzienu leksikona. Savukārt Konces ietekme Kozelleka uzskatos pamatojas ekonomiskās un sociālās vēstures nozīmīgumā no vienas puses un jēdzienu vēstures nozīmīgumā no otras. Kozelleka uzskati ir kā atbildes reakcija 1960./70.gados Rietumvācijā vadošajām sociālās vēstures interpretācijām. Pretēji valdošajam uzskatam, viņš noraidīja jēdzienu un valodas formāciju kā vēsturiskā procesa blakusparādību, kuras attīstību noteikusi „īstā” – sociālā vēsture. Kozelleks noraidīja teoriju, ka politiskā un sociālā valoda ir atšķirīgi diskursi, kuriem nav nekā kopīga. Kozelleka neapmierināja vācu ideju vēstures, kurās netika analizēta jēdzienu attīstība, kvalitatīvā atšķirība dabas un sociālo zinātņu teorētiskajā pamatojumā. Viņš noraidīja jēdzienu vēstures pakļautību filozofijai un filozofijas vēsturei, noraidot Gārdamera vēstures pētniecības pamatmetodi.
Kozelleka skatījums uz Eiropas vēstures attīstību, neapšaubāmi ir saistošs un pārliecinošs, taču viņa oponenti noliedz Kozelleka izvirzītos kritērijus „lūzuma perioda noteikšanai”, apgalvojot, ka modernajos laikos, kā arī postmodernisma ērā, nekas attiecībās starp pieredzi un nākotnes izredzēm nav mainījies. Kozelleka tēze tiek uzskaitīta par kļūdainu, jo pieredzi no nākotnes gaidām nevar atdalīt. Nākotne joprojām pamatojas pagātnes pieredzē. Pretēji Kozelleka centieniem radīt pretējus jēdzienus, viņš kļuvis par pārmaiņu un modernitātes aizstāvi. Pretēji patiesai izpratnei par to, lai saprastu kā mēs esam kļuvuši par to, kas esam, viņš skaidro to kā un kāpēc mēs esam tik atšķirīgi no mūsu priekštečiem divus gadsimtus pirms mums. Iespējams, ka jēdzienus „pieredze” un gaidas” drīzāk būtu jādefinē nevis kā šķirtus, bet gan kā tādus, kuru savstarpējas attiecības mainās. Šīs pārmaiņas atkarīgas no tā kādas ir attiecībām starp pieredzi un izredzēm un šīs attiecības varētu dēvēt par „iztēli”. Tā pat Kozellekam tiek pārmests, ka savai teorijai viņš pakļauj pagātnes notikumus un interpretē tos atbilstoši tai, līdz ar to Kozelleka argumentācija kļūst spekulatīva. Jaunajos laikos cilvēka saite starp pieredzēto un izredzēm kļuva spēcīgāka kā jelkad. Papildus tam, Kozelleka oponenti norāda, ka priekšstats par cilvēces vēsturi nav tik krasi mainījies pēc „lūzuma perioda” kā vēsturnieks to saskata. Kozelleka darbi un attīstītā filozofija nav nekas ārkārtējs 20.gs. otrās puses diskusijā par to, kā vēsturi vajadzētu rakstīt.
Reinhards Kozelleks un viņa piedāvātais oriģinālais skatījums uz Eiropas vēstures attīstību, piedāvātais pētniecības instrumentārijs, latviešu vēsturnieku vidū vēl joprojām nav novērtēts. Iespējams tādēļ, ka tā saucamā „sociālā vēsture” Latvijas vēstures pētniecībā vēl atrodas tikai attīstības sākuma stadijā. Kozelleka teorētiskajiem uzskatiem var nepiekrist, tie var šķist pārspīlēti, taču pārmest Kozellekam ļaunprātīgu faktu pārspīlējumu var tikai vispusīgi iepazīstoties ar viņa darbiem. Kozelleks piedāvā izraudzīties citu skatupunktu, domāt jēdzieniskās kategorijās un, bez šaubām, viņš meklē teorētisku pamatojumu, tam, lai vēsturi varētu dēvēt par zinātni. Kozelleks piedāvā vēsturniekam pētniecības metodi vai instrumentāriju, kuru, protams, var attīstīt. Nozīmīgākais, ko viņš pieprasa no vēstures pētnieka - domāt teorētiski, jēdzienos, kategorijās. Taču, vai Kozellekam pašam izdevās izveidot universālu vēstures toriju? Lai arī Kozelleks izvirza prasību pēc teorijas nepieciešamības, kurai tiek likta vienādības zīme ar zinātniskumu un akadēmiskumu, taču atzīst, ka universāla vēstures torija ir neiespējama. Starp vēsturi un dabas zinātnēm, kurās teorijas un definīcijas ir universāli pielietojamas, pastāv radikāla atšķirība. Šī pati problēma atšķir vēsturi no citām sociālajām zinātnēm. Kozelleks uzskata, ka vēsture nevar aizgūt metodes un teorijas no citām zinātnēm, viņš ierosina veidot oriģinālu vēstures teorētisko pamatojumu, ko drīzāk varētu nodēvēt par instrumentāriju. Iespējams, ka vēstures lielākā teorētiskā problēma, kopš vēsturi uzskata par zinātni, bija un ir universālas teorijas neiespējamība. Kozelleka metodoloģijai, skatījumam uz cilvēka domāšanas struktūru un vēstures interpretācijai var nepiekrist, tomēr, ar to būtu jāiepazīstas ikvienam, kura zinātnisko interešu lokā ietilpst jauno laiku vēsture. Galu galā vācu vēsturnieka darbus studē, interpretē un strīdas par viņa uzskatiem, ne tikai Eiropā, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs.

Izmantotā literatūra:

• Koselleck R. The practice of conceptual history. – Stanford: Stanford University Press , 2000.
• Koselleck R. Futures past: on the semantics of historical time. –[?]: Columbia University Press, 2004
• Schinkel A. Imagination as category of history: an essay concerning Koselleck's concepts of Erfahrungsraum and Erfahrungshorizont.// History and theory. – 2005. – Vol.44.
• The History of Political Thought in National Context. – Cambridge: Cambridge University Press, 2001.
• Koposov N.E. Kak dumajut istoriki. – M: Novoje literaturnoje obrazovanije, 2001.

Uzziņām izmantotie materiāli:
• Vanderstraeten R. The Historical Triang lation of Education, Politics and Economy// Sociology – 2006 – Vol. 40 (1)
• (elektroniskā saite ar žurnālu http://soc.sagepub.com/cgi/content/refs/40/1/125 )
• 1968–2001: Meashuring the Distance. Continuities and discontinuities in recent history/ P. Ginsborg , L. Passerini, Bo Stråth and others. - Thesis Eleven. – 2002. - Numb. 68 (February)

• http://de.wikipedia.org/wiki/Reinhart_Koselleck
• http://www.sup.org/book.cgi?book_id=4022%204305%20

Tags: Bane_Ilze

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.