Aleksandrs Solžeņicins

Buks Artis

Aleksandrs Solžeņicins dzimis 1918. gadā Kislovodskā. Tēvs, virsnieks, mira pāris mēnešus pirms dēla dzimšanas. Māte nāca no turīgas zemnieku ģimenes, izglītota - esot brīvi runājusi franciski un angliski, - pelnīja iztiku kā mašīnrakstītāja un stenografiste.
1924. gadā ģimene pārcēlās uz Rostovu pie Donas, kur, par spīti visai humanitārajām interesēm, 1936. gadā Aleksandrs iestājas universitātē, fizikas un matemātikas fakultātē, kuru absolvēja 1941. gadā. Specialitātes izvēle zināmā mērā bijusi spiesta, jo mācīties vajadzēja, bet filoloģijas vai filozofijas fakultāšu šajā universitātē tajā laikā neesot bijis. Jau šajā laikā prasība pēc domas patstāvības un interese par ģimenes vēsturi un likteņiem esot radījusi ieceri uzrakstīt pēc Tolstoja “Karš un miers” parauga romānu par 1. Pasaules karu un revolūcijas laiku, kur viens no galvenajiem varoņiem varētu būt Aleksandra tēvs. Tas bija viens no pamatiemesliem, kas pamudināja 1939. gadā iestāties Maskavas filozofijas, literatūras un vēstures institūta neklātienē.
1941. gada oktobrī viņu vispārējās mobilizācijas ietvaros iesauca karadienestā. Pēc Kostromas artilērijas virsnieku skolas absolvēšanas, 1942. gada rudenī Solžeņicins devās uz fronti pie Orlas kā leitnants, baterijas komandieris. Acīmredzot viņš bijis visnotaļ disciplinēts kareivis, ar zināmu iniciatīvu, jo dienesta laikā tika paaugstināts par kapteini, apbalvots ar 2. pakāpes Tēvijas ordeni un Sarkanās zvaigznes ordeni. Te piedzīvotais, it sevišķi viņa baterijas izlaušanās Austrumprūsijā no aplenkuma 1945. gada janvārī, parādās jau 1951. gadā nometnē uzrakstītajā poēmā “Naktis Prūsijā” ("Прусские ночи" ) un lugā “Uzvarētāju dzīres” ("Пир победителей"), kā arī vēlāk sarakstītajā “Četrpadsmitā augustā” ("Августе Четырнадцатого" - par A.V.Samsonova armijas, kurā dienēja arī Aleksandra tēvs, bojāeju).


1945. gada 9. februārī Solžeņicinu arestēja, jo kara cenzūras redzeslokā bija nonākušas viņa vēstules bērnības draugam Nikolajam Vitkēvičam, kurās Aleksandrs visai kritiski izteicās par Staļinu kā personību un tā metodēm valsts vadīšanā un kara vešanā. Īpatnēji, ka Solžeņicinu netiesāja uz vietas, bet gan aizveda no Vācijas uz Maskavu (parasti par tādiem sīkiem pārkāpumiem tiesāja uz vietas un uzreiz transportēja uz ieslodzījuma vietu). Tur viņam kādu laiku nācās pavadīt ieslodzījumā vispirms Lubjankā, pēc tam Butirku cietumā, līdz 27. jūlijā Solžeņicinam piesprieda par pretpadomju aģitāciju un propagandu (58. panta 10.-11. punkti) 8 gadu ieslodzījumu pāraudzināšanas darba nometnē. Iespaidi no piedzīvotā Jaunās Jeruzalemes nometnē, pēc tam ieslodzīto darba grupā (ēkas būvēšana Maskavā pie Kalužskas caurlaides punkta), kā norāda pats autors, ir viņa 1954. gadā sarakstītās lugas “Darba republika” ("Республика труда" ) pamatā. 1947. gada jūnijā viņam, ja tā var teikt, visnotaļ palaimējās, jo no visai skarbajiem nometnes apstākļiem nonāca jau krietni komfortablākā režīmā – Marfinskas zinātniski pētnieciskajā cietuma institūtā (tautā dēvētā par “šarašku” - "шарашка"), kur viss zinātnieku kolektīvs bija nokomplektēts no notiesātajiem matemātiķiem un fiziķiem, kas vēlāk tika aprakstīts romānā “Pirmajā lokā” ("В круге первом"). No turienes 1950. gadā Soļžeņicins tika pārvests uz “parasto” nometni pie Ekibaztuzas Kazahijā, par kuru atmiņas mēs redzam viņa darbā “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” ("Один день Ивана Денисовича"). Te mediķi viņam konstatēja laundabīgo audzēju, ko 1952. gada 12. februārī izoperēja.
1953. gada februārī Solžeņicins piespriesto soda termiņu bija izcietis un viņu, kā jau “politiski neuzticamu”, martā “uz mūžu” izsūtīja dzīvot Kok-Terekas aulā (Kazahijā, Džambuļskas apriņķī). Te viņš beidzot sāka savas idejas un ieceres izlikt uz papīra, sākot rakstīt pirmās lugas un stāstus. Šajā laikā Aleksandrs divas reizes ārstējās Taškentas slimnīcas onkoloģiskajā nodaļā, kurā viņam radās iecere uzrakstīt stāstu “Vēžinieku korpuss” ("Раковый корпус" - 1963-1966). 1956. gada 3. februārī ar PSRS Augstākās tiesas lēmumu Soļžeņicinu reabilitēja, kas viņam ļāva atgriezties Krievijā. Maskavā viņš kā bijušais ieslodzītais, kaut arī reabilitēts, dzīvot nedrīkstēja, tāpēc apmetās sākumā ciematā pie Rjazaņas, īrejot istabiņu pie vēlāk uzrakstītā stāsta “Matrjonas sēta” ("Матренин двор") galvenās varones, strādājot skolā par fizikas un matemātikas skolotāju. 1957. gada beigās viņš kopā ar savu sievu jau dzīvoja Rjazaņā, mācot skolā un intensīvi rakstot “Pirmajā lokā” (1955-1958). Šajā laikā radās “GULAGa arhipelāgs” ("Архипелаг ГУЛАГ") ideja.
1959. gadā trijās nedēļās Solžeņicins uzrakstīja stāstu “Šč-854, jeb viena diena zeka dzīvē” ("Щ-854 (Один день одного зэка)") kuru 1961. gadā lūdza bijušajam ieslodzījuma biedram no Marfinskas institūta, literatūrzinātniekam L.Z. Kopeļevam, iesniegt publicēšanai žurnālā “Novij mir” ("Новый мир"). Pateicoties žurnāla līdzstrādnieka A.S. Berzera pūliņiem, stāstu izlasa galvenais redaktors A.T. Tvardovskis, kurš panāk personīgu N.S. Hruščova akceptu stāsta publicēšanai ar nosaukumu “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” (“Novij mir”, 1962, Nr11) – autoram gan nācās “mīkstināt” atsevišķus momentus ieslodzīto sadzīves aprakstā. Tādējādi Solžeņicina kā publiska rakstnieka karjera sākās ar tiešu PSKP CK pirmā sekretāra līdzdalību, kas ir visai unikāls gadījums – Hruščovs pārāk neaizrāvās ar stāstu lasīšanu un rakstnieku protežēšanu.
Tēma, kura saskanēja ar tā brīža partijas oficiālo nostāju, pirmo reizi literatūrā aprakstīja ieslodzījuma vietu sistēmu, apvienojot staļinisma kritiku ar tam laikam neraksturīgo “vienkāršās” tautas valodas sulīgumu un visai precīzajiem pretrunīgajiem raksturiem, koncentrēta darbība, kas padarīja ikdienas sūrumu simbolisku, tas viss izraisīja ļoti lielu lasītāju interesi un sajūsmu. Tas, kopā ar oficiālo partijas augstākās vadības atbalstu vienā mirklī padarīja Solžeņicinu par “kulta” rakstnieku. 1963. gada 1. numurā “Novij mir” publicēja nākošos viņa stāstus; “Matrjonas sēta” (sākotnējais nosaukums “Ciems bez svētā nav neko vērts” - "Не стоит село без праведника") un “Atgadījums Krečetovskas dzelzceļa stacijā” ("Случай на станции Кречетовка" - sākotnējais nosaukums “Atgadījums Kočetovskas dzelzceļa stacijā” - nosaukumu nācās mainīt, jo populārā žurnāla “Oktjabrj” galvenais redaktors bija V.A.Kočetkovskis), “Lietas labā” ("Для пользы дела" - 1963, Nr7).
Redakciju pārpludināja lasītāju, tai skaitā bijušo ieslodzīto vēstules, kas ļāva vākt papildus aprakstus (autors tikās arī ar 227 lieciniekiem), kurus iekļāva “GULAGa arhipelāgs”. Paralēli tika rakstīts “Vēžinieku korpuss”, sākts darbs pie “sāgas par revolūciju “R17” (vēlāk: “Sarkanais ritenis” - "Красное Колесо"), pabeigts necenzēts stāsts “Pirmajā lokā” (87 nodaļas). 1964. gadā, lai panāktu stāsta “Pirmajā lokā” publikāciju, Solžeņicins to pārstrādāja, svītrojot skarbākās vietas, taču tik un tā cenzūra neatļāva to drukāt.
Stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tika izvirzīts Ļeņina prēmijai literatūrā, kas bija augstākais iespējamais pakāpiens rakstnieka karjerā, kāds bija iespējams PSRS režīmā. Taču, par spīti popularitātei un protekcijām, partijas konservatīvo aprindu pretestība bija tik liela, ka Solžeņicinam šo prestižo prēmiju nepiešķīra.
Līdz ar Hruščova gāšanu no troņa, sākās Solžeņicina kritika no ideoloģijas viedokļa, kas pieauga, līdz 1965. gada septembrī KGB darbinieki veic kratīšanu pie kāda Solžeņicina drauga un konfiscē rakstnieka manuskriptus, kurus tas glabāja. Šajā laikā cenzūra aizliedza jebkādas publikācijas par represiju un ieslodzījumu tēmu. Presē aizvien biežāk parādījās viņu un viņa daiļradi kritizējoši raksti, aizvien biežāk žurnālu redakcijas atteicās viņu publicēt, pat nepaskaidrojot, kāpēc. KGB, izmantojot konfiscētos manuskriptus, izplatīja rakstnieku un žurnālistu vidū no konteksta izrautus Solžeņicina izteikumus, lai uzskatāmi demonstrētu viņa naidīgumu padomju varai. Tika izplatītas baumas, ka kara laikā viņš esot padevies gūstā un sadarbojies ar nacistiem. Šajā laikā tiek publicēts tikai viens viņa stāsts: “Zahar-Kaļita” ("Захар-Калита" - “Novij mir”, 1966, Nr1). Tā bija pēdējā Solžeņicina publikācija PSRS līdz pat 1989. gadam. Viņa darbus izņēma no bibliotēkām, atstājot tikai šauram inetresentu lokam pieejamajos specfondos. Neko nemainīja arī triumfālā “Vēžinieku korpuss” apspriešana PSRS Rakstnieku savienības Maskavas nodaļā – stāstu nepublicē.
Parija stāvoklis rakstnieku, kurš jau bija pieradis pie aplausiem un izņēmuma statusa, neapmierina. Kā radošu un intelektuālu personību, viņu tracina neprofesionāļu iejaukšanās literatūras kritikā. 1967. gada martā Solžeņicins uzraksta atklātu vēstuli IV rakstnieku kongresa delegātiem, aicinot pieprasīt atcelt cenzūru, kura bremzē literatūras attīstību, pieprasīja atcelt aizliegumu publicēt “Vēžinieku korpuss”. Tā sākās Solžeņicina un varas pretstāve. Darbs pie “GULAGa arhipelāgs” (pabeigts 1968. gadā) noris pārmaiņus niknā polemikā ar rakstnieku savienības vadību un sakaru meklēšanu Rietumos. Tur 1968. gadā nopublicē “Pirmajā lokā” un “Vēžinieku korpuss” – pats Solžeņicins kategoriski noliedza, ka būtu sūtījis manuskriptus izdošanai, apgalvojot, ka tos tur nogādājuši KGB aģenti, lai būtu iemesls viņu arestēt (pēc to iznākšanas viņš patvērumu atrada Mstislava Rostropoviča un Gaļinas Višņevskas vasarnīcā Pereģelkino, Piemaskavā). Solžeņicins aktīvi raksta publicistiku (kas kopš šī laika kļūst tikpat nozīmīga viņa daiļrades daļa kā literatūra), atklātās vēstules, kurās protestē pret cilvēktiesību neievērošanu, citādi domājošo vajāšanu, un izplata tās mašīnrakstā. T.s. “samizdatā” (самиздат) tās izplatās pa visu PSRS kā arī aiz tās robežām.
1969. gadā Solžeņicinu oficiāli izslēdza no PSRS rakstnieku savienības. Šajā laikā tika šķirta arī viņa laulība ar Natāliju Rešetovsku (1914), un rakstnieks apprecējās ar Natāliju Svetlovoju (1937), kura kļuva par viņa uzticamāko palīgu – bija gan kā preses sekretārs, redaktors, koriģēja un pārrakstīja manuskriptus, vada Solžeņicina fondu (abiem 3 dēli, viens dzimis 1972. gadā Maskavā, divi vēlāk ASV).
Kulmināciju rakstnieka konflikts ar varu sasniedza 70. gadu sākumā, kad viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā (1971). Solžeņicins, kurš sākumā ar sajūsmu uzņēma šo ziņu un bija gatavs ierasties pats uz prēmēšanas ceremoniju, beigu beigās atteicās atstāt PSRS – kā pats saka, esot baidījies, ka viņu varētu pēc prēmijas saņemšanas neielaist atpakaļ valstī (PSRS režīms, tāpat kā 12 gadus pirms tam gadījumā ar Pasternaku, Nobela prēmijas piešķiršanu Solžeņicinam atzina par “politiski naidīgu aktu”). Nākamajā gadā rakstnieks atļāva publicēt vairākus savus stāstus Rietumos. 1972. gadā angliski tika izdots viņa romāns “Četrpadsmitā augusts” (daudzsējumu epopejas par revolūciju Krievijā “Sarkanais ritenis” pirmais sējums). Dzimtenē pār rakstnieku gāzās kritikas un apmelojumu vilnis. 1973. gadā, pēc mašīnrakstītājas nopratināšanas, kratīšanas laikā KGB darbinieki atrada slēptuvē un konfiscēja “GULAGa arhipelāgs” manuskriptu. Tad Solžeņicins deva atļauju tā publicēšanai Parīzē, kur “Ymca press” jau atradās otrs manuskripta eksemplārs. Jau decembrī nāca klajā pirmais sējums. Septembrī viņš samizdatā izplatīja „Vēstuli Padomju savienības vadoņiem“ ("Письмо вождям Советского Союза"), kuru nosūtīja arī uz PSKP CK.
Trīs sējumu litarāri vēsturiskā apcerējuma “GULAGa arhipelāgs” publicēšana bija kā bumbas sprādziens padomju un Rietumu lasītāju apziņā. Tā ne tikai vēstīja par to kā antihumānajā PSRS režīmā tika iznīcinātas tautas un salauztas personības, bet arī bija kristīgo pamatvērtību un brīvības alku apliecinājums, demonstrējot, ka ļaunumam ir jāpretojas un savu “es” var saglabāt arī esot aiz dzeloņstieplēm. No otras puses, tas ir ari viens no visvairāk kritizētajiem Solžeņicina darbiem. Piemēram, I.Buničs raksta: “…grāmatu pirmo reizi izdeva par… KGB līdzekļiem (autoram nezinot). Sabiedriskās domas eksplozija pasaulē bija grandioza, tāpat kā grāmatas panākumi, kuru vienā mirklī pārtulkoja vai visās lielākajās valodās. Nosaukumu “PSRS” sarunvalodā nomainīja “GULAGa arhipelāgs”… Ciniķi izsakās, ka KGB tā rīkojās speciāli, lai nodrošinātu sevi ar darbu uz ilgiem gadiem, lai visu laiku būtu kāds ko sēdināt aiz restēm.” [190. Lpp.]
Naktī no 1974. gada 12. februārī Solžeņicins tika arestēts, taču netika tiesāts un ieslodzīts - iespējams, Nobela prēmijas dēļ, - viņam atņēma pilsonību un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Rietumvāciju (VFR). Tūlīt pēc aresta Solžeņicina sieva Natālija izplatīja samizdatā viņa rakstu “Nedzīvot melos” ("Жить не по лжи!") – aicinājumu līdzpilsoņiem nepiedalīties melu teātrī, ko no viņiem pieprasa vara.
Sākumā viņš apmetās pie Heinriha Bella*, tad divus gadus padzīvoja Cirihē, pēc tam pārcēlās uz dzīvi uz Kavendišu, Vermontas štatā, ASV, kur pabeidza rakstīt “GULAGa arhipelāgs” trešo sējumu un turpināja ciklu “Sarkanais ritenis” ("Красное Колесо. Повествованье в отмеренных сроках" - “Četrpadsmitā augusts”, “Sešpadsmitā oktobris”, Septiņpadsmitā marts”, “Septiņpadsmitā aprīlis”, 1982.-1991., kopā 10 sējumi), ko pats uzskatīja par savu nopietnāko darbu. Aktīvi nodarbojās ar publicistiku un priekšlasījumiem (runa Harvardas 1978. gada izlaiduma assamblejā; 1982. gadā raksts “Mūsu plurālisti”; 1983. gadā Londonā runa Templtona prēmijas “Par reliģijas progresu un attīstību” ceremonijā u.c.), no liberāli kristīgām pozīcijām visai kritiski vērtējot atsevišķus Rietumu demokrātijas aspektus. Tas izraisīja asu pretreakciju daļā krievu emigrācijas un labējās rietumnieku aprindās, kas viņu apsūdzēja simpatizēšanā totalitārismam, atpakaļrāpulībā un utopismā. Kā 1972. gadā norādīja amerikāņu literatūrzinātnieks un kritiķis Džozefs Epstains, Solžeņicinam “tikumiskais konflikts ir jebkuras darbības pamatā”, neatkarīgi no politiskās iekārtas, kurā šāds konflikts noris. **
80. gadu vidū PSRS, t.s. “perestroikas” laikā par Solžeņicinu atkal ļauj runāt, bet no otras puses, kavēja viņa darbu parādišanos publiskajā telpā. Tā laika presē, ja viņu piemin, tad tikai ar epitetiem “kreisā emigrācija”, “monarhists”, “nacionālists”, “izolacionists” utt. Tikai 1989. gadā “Novij mir” redaktoram S.P.Zaliginam pēc ilgām diskusijām izdevās panākt atlauju publicēt Solžeņicina “Nobela lekciju”, bet pēc tam atsevišķas “GULAGa arhipelāgs” nodaļas (Nr 7-11).
1990. gada 18. septembrī “Komsomoļskaja pravda” un “Ļiteraturnaja gazeta“ ("Комсомольская правда", "Литературная газета") tika publicēts viņa raksts “Kā mums labiekārtot Krieviju”, tajā pašā gadā viņam tika piešķirta Ļeņina prēmija literatūrā, tika izdota lielākā daļa viņa stāstu, publikāciju un, manuprāt viens no interesantākajiem darbiem, autobiogrāfija “Badījās telēns ar ozolu” ("Бодался теленок с дубом"), kura pamatā veltīta Solžeņicina un varas pretstāvei (pirmo reizi izdota 1975. gadā Parīzē). Viņam izvirzītās apsūdzības oficiāli atsauca, 1990. gada 16. augustā ar PSRS prezidenta rīkojumu (ukaz) atjaunoja pilsonību, un 1994. gada 27. maijā Solžeņicins atgriezās dzimtenē. Aktīvi iesaistījās jaunās varas (B.Jeļcins) kritikā - 1995. gadā tika pārtraukts viņa autorraidījumu cikls TV kanālā ORT, un Solžeņicins atkal pievērsās tam, ko vislabāk prot - rakstīšanai, - sākot darbu pie grāmatas “Un ietrāpīja grauds starp dzirnakmeņiem. Izsūtījuma piezīmes.” ("Угодило зернышко промеж двух жерновов. Очерки изгнания" - Novij mir, 1998, Nr 9,11; 1999, Nr 2; 2001, Nr 4), turpināja publicēties presē, analizējot tā brīža situāciju valstī.
PSRS laika ideoloģiskie pārmetumi šai gadījumā man nešķiet interesanti, jo tie ir tik standartizēti un arhaiski, ka neko daudz par Solžeņicinu kā cilvēku un personību mums neļauj uzzināt. Interesantāki ir gadu tūkstošu mijā parādījušās Solžeņicina darbu analīzes un laikabiedru atmiņas. Kā J.Baranovs, kurš septiņus ar pusi gadus atradās tajā pašā Marfinskas “šaraškā” kā inženieris savā rakstā “Ne pirmais TV literāro melu loks” min: “visi, ar kuriem es apspriedu šo stāstu, vienprātīgi atzīst, ka autors visai trāpīgi parādījis atsevišķas detaļas, taču kopumā nav parādījis tur valdošo reālo gaisotni, galu galā radot tikai paskvilu par šo ZPI un to ar ko mēs tur nodarbojāmies”. R.Baženovs, kurš zināmā mērā pauž vēlīnās PSRS laika “gorbačovistu” viedokli, savā rakstā “Aleksandrs Isajevičs Brīnumzemē” raksta: “Jāatzīst, ka Solžeņicina darbos ir patiesība. Ir neapstrīdami fakti, ir patiesu notikumu apraksti… Taču ne jau tur slēpjas problēma. Problēma tajā, ka tas viss pazūd izkropļotu, izdomātu un pat melīgu ziņu jūrā. … Iemesls – autora subjektivitāte, viņa nespēja vēsturiski, bezkaislīgi, racionāli analizēt. No visas faktu masas tiek atlasīti tikai tie, kas atbilst jau sākotnēji izdomātai koncepcijai. … Tikai emocijas un dzelžaina pārliecība par savas pozīcijas pareizību.” Neiztiek Baženovs arī bez personālijām: “Arhipelāga 3. nodaļā Aleksandrs Isajevičs mums stāsta, ka ar daudziem draugiem sarakstē bijušas “ķecerīgas domas” un “aizdomīgas frāzes” (no staļinisma viedokļa, protams). Taču čekas nagu maucēji nezin kāpēc nemaz negrasījās “piešūt” lietai arī pārējos paziņas, bet arestēja tikai pašu Solžeņicinu un Vitkēviču. Ne spīdzināja, ne īsti notiesāja – tikai 8 gadi, nieks vien. Visiem visapkārt 15-25 (kā lasām paša Solžeņicina atmiņās), bet viņam divas reizes mazāk. Pie tam par reālu pārkāpumu, nevis tikai aizdomām. Un arī tad termiņa lielāko daļu pavadīja “šaraškā”. Apaksta Aleksandrs Isajevičs, cik baisa bijusi medicīniskā palīdzība nometnēs, kurās vienīgās zāles zekiem bija vai sitieni un aspirīns, taču viņam pašam nezin kāpēc izoperēja ļaundabīgu audzēju un autors līdz pat šai dienai vesels kā rutks. Visa viņa dzīve kalpo kā atspēkojums viņa daiļradei (kurā arī pretrunu netrūkst).”
Tomēr jāatzīst, ka dažbrīd visai interesantos pārmetumus par neprecizitāti un tendenciozitāti vēsturisko faktu izklāstā nevar uzskatīt par īpaši korektiem jo, galu galā, Aleksandrs Solžeņicins nekad sevi nav pozicionējis kā vēsturnieku, kurš rekonstruē reālo notikumu ainu.
Kas raksturīgi, arī šobrīd Krievijā rit aktīva pret Solžeņicinu vērsta negatīvu publikāciju kampaņa piemēram, publicists Marks Deičs u.c.), taču šoreiz viņu apvaino nevis antikomunismā, bet gan antisemītismā par viņa pēdējo grāmatu “200 gadi kopā” ("Двести лет вместе”), bet tas vairs neattiecas uz tēmu.

--------------------------------
* Heinrihs Bells (1917-1985), vācu rakstnieks, 1972. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.
** http://www.peoples.ru/art/literature/prose/roman/soljenitsin/

Literatūra:
- Кремлевский самосуд: Секретные материалы политбюро о писателе А. Солженицыне. М., 1994.
- Нива Ж. Солженицын. М., 1991.
- Мешков Ю.А. Александр Солженицын. Личность, Творчество. Время. Екатеринбург, 1993;
- Торчинов В.А., Леонтюк А.М. Вокруг Сталина. Историко-биографический справочник. Санкт-Петербург, 2000
- Бунич И. Золото партии. СПб., 1992
Publikācijas un resursi internetā:
- Ю. Баранов. Отчего психуют дейчи?:
http://www.hronos.km.ru/text/2003/bar0312.html
- Ю. Баранов. Не первый круг телевизионно-литературного вранья:
http://www.hronos.km.ru/text/2006/bar0306.html
- Р.Баженов. АЛександр ИСАевич В Стране Чудес:
http://www.hronos.km.ru/text/2006/bazhrn0306.html
- http://www.krugosvet.ru/articles/102/1010276/1010276a1.htm
- http://www.peoples.ru/art/literature/prose/roman/soljenitsin/
- http://www.guelman.ru/slava/writers/solj.htm
- http://solzhenitsyn.ru/modules/content/
- http://www.kulichki.com/inkwell/hudlit/newrus/solzheni.htm
- http://exlibris.ng.ru/koncep/2003-04-17/5_solzhenitsyn.html
- http://magazines.russ.ru/novyi_mi/2000/5/solgen.html
- http://politzeki.mypeople.ru/users/politzeki/wiki/alieksandr_solzhienitsyn/
- http://teljonok.chat.ru/cerkov.htm
- http://www.zavtra.ru/cgi/veil/data/zavtra/01/398/82.html
- http://www.rg.ru/solzhenicyn.html

Tags: Buks_Artis

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.