Sv. Bērtuļa nakts fenomens Romas katoļu Baznīcas vēsturē un Katrīnas Mediči loma tajā.

Buks Artis

Jau gana ilgi pirms slavenā 1517. gada augustīniešu mūks Martins, tā domubiedri un priekšgājēji strīdējās ar citiem baznīcas tēviem. Viduslaikos Baznīcā tā bija vispārpieņemta prakse: teoloģiski disputi dažādu mūku ordeņu brāļu starpā, hierarhu un vadības kritika, laiku pa laikam kādu klēra reformu ieviešana. Taču šajā gadījumā unikalitāte izpaudās apstāklī, ka Luters ņēma un, tā teikt Providences vadīts, meta izaicinājumu pašai Romas kūrijai, apšaubot tās leģitimitāti kā tādu. Pie tam, klaji pārkāpjot līdz tam pieņemto korporatīvo ētiku, „netīro veļu mazgāt“ nolēma publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis latīniski (iekšējai lietošanai), bet gan vāciski – laju valodā. Historiogrāfijā pieņemts to pasniegt kā lūzuma punktu Rietumu Baznīcas politiskajā vēsturē.
Kāpēc tas notika tieši tā, nevis kā vispārpieņemts, grūti viennozīmīgi atbildēt, taču visnotaļ ticams, ka konkrētā gadījuma pamatā ir cilvēka personiskās ambīcijas, kas bija tas akmentiņš, kurš parāva līdzi lavīnu. Lieta tāda, ka indulgenču tirdzniecību vācu zemēs vadīja dominikānis Johans Tecels1 (Johann Tetzel), lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Pūļi plūda klausīties viņa sprediķus un, dzirdot Elles moku un Šķīstītavas sulīgos aprakstus, masveidā uzpirka indulgences. Savukārt Luteram, kurš arī nebija tas sliktākais orators ciemā, varēja skaust Tecela popularitāte. Tas, iespējams, izskaidro to, kāpēc Luters tēzes publicēja tieši vācu valodā, nevis latīniski, kāpēc Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūras un publiski sadedzināja universitātes pagalmā; kāpēc tie tik cītīgi pārrakstīja Martina tēzes un izplatīja. Luters vienkārši gribēja parādīt tautai un studentiem, kāds melīgs draņķis ir viņa kolēģis (ecēšanās augstskolu profesūras starpā, cīnoties par krēsliem un studentu simpātijām, ir visai izplatīta parādība vēl šo baltu dienu). Ak, ja būtu Luters zinājis, ka ar pāris spalvas vēzieniem iegriežot kolēģim viņš aizsāk asiņaināko karu virteni Eiropā un sašķels Māti Baznīcu uz mūžiem…

Continue Reading

Eiropas Savienība.

Sintija Bērziņa


Integrācija kļuvusi par raksturīgu mūsu laikmeta iezīmi. Integrācija starptautiskajā sistēmā vērojama visos kontinentos, un zināmā mērā tā ir atbilde globalizācjias procesu radītajiem izaicinājumiem. Integrācija Eiropā saniegusi pasaules mērogiem vērā ņemamus rezultātus. Sākotēji uz integrācijas pamatiem 1951. gadā apvienojās sešas valstis un tās bija, Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācijas Federatīvā republika.
Runājot par integrāciju kopumā, tā ir skārusi ikvienu cilvēku, kurš mīt pasaulē. Integrācija, tas ir ceļš, kā satuvināt divas naidīgas nometnes, lai tās varētu rast kompromisu saviem strīdiem. Integrācija nozīmē gan brīva tirgus iespējas, gan ceļošanas iespējas pa pasauli. Protams, nevar izslēgt arī šo aspektu, ka ar integrācijas palīdzību var palīdzēt nabadzīgākām valstīm. Zem vārda integrācija slēpjas ļoti lieli gan politiskie, gan ekonomiskie procesi. Eiropas Savienības izveidošanās, tā ir tikai maza daļa no lielā integrācijas viļņa, kas aizsākās jau pēc II pasaules kara. Līdz ar kara beigām tika veikts viss, lai atgrieztu to dzīves līmeni, kas bija pirms II pasules kara, ne jau velti piecdesmitos gadus dažādos izdevumos (gan laikrakstos, gan dažādu autoru grāmatās) mēdz dēvēt par „Zelta gadiem”, kad tika saniegti gadrīz tāds pats dzīves līmenis kā pirms kara. Protams, tas arī ir liels integrācijas nopelns. Ne jau velti Eiropā 1951. gadā izveidojās Eiropas Savienības pirmie aizmetņi, jo kā institūcija tā oficāli sāka darboties pēc 1992. gada 7. februārī, jo pirms tam darbojās Eiropas Ekonomiskā Padome.
Daudzi autori, vēsturnieki, žurnālisti uzskata, ka Eiropas Savienība tomēr ir izveidojuses jau iepriekš minētajā 1951. gadā. Eiropas integrācijas process vēl nav beidzies, jo ES nepārtraukti attīstās. Kopš 2002. gada 1. janvāra 12 ES valstis skaidras naudas norēķinos izmanto kopēju naudu – eiro. Eiropas Savienība gatavojas uzņemt jaunas dalībvalstis, galvenokārt no Centrālās un Austrumeiropas, kas liecina tikai par to, ka integrācija attīstas, un tai rodas daudzi jauni piekritēji.

Continue Reading

Ieslodzītais Nr 60001

Jānis Augškalns

Ieslodzītais Nr 60001. – „sechzig Tausend und Eine!“.
(fragments no atmiņām)

1944. gada augustā, kad Jānis Augškalns vairs nevarēja izvairīties no mobilizācijas Vācijas bruņotajos spēkos (dzelzceļniekus nemobilizēja leģionā, tāpēc līdz tam viņš bija iekārtojies darbā dzelzceļa Elektromehāniskajās darbnīcās, kuras nu tika izvestas uz Vāciju), viņš ieradās iesaukšanas punktā. Vēl apmācību nometnē, pirms nosūtīšanas uz fronti, tika kāda dienesta biedra atpazīts kā bijušais sociāldemokrātu aktīvists, arestēts un nodots gestapo.

--------------

Kas mani toreiz glāba no drošas nošaušanas? Tā bija mana vācu valodas prasme un, galvenais tas, ka zināju no galvas lielu daudzumu vācu šlāgeru – mans kameras biedrs, kas uzdevās par austrieti, pārliecinājās, ka tāds puisis, kurš bijis Vīnē un brīvi dzied visus vācu šlāgerus, nevar būt komunists. Tāpēc reiz, atgriezies kamerā no kārtējās „pastaigas vienatnē“, viņš mani apsveica: mani nenošaušot, bet sūtīšot uz Vāciju. Lai gam lielāka loma bija vecākajai māsai Valdai, kura, ārstēdama zobus daudziem augstu stāvošiem vācu virsniekiem, lika lietā savus sakarus, lai izpestītu brāli no nošaušanas. Un tā 12. oktobrī, dienu pirms padomju karaspēka daļu ienākšanas Rīgā, kopā ar 64 ieslodzītajiem no SD cietuma Reimersa ielā un Centrālcietuma, tiku nogādāts uz kuģi, kas uzņēma kursu uz Dancigu. Tagad apzinos, cik brauciens bija bīstams, jo daudzus šādus „transportus“ nogremdēja sabiedroto lidmašīnas un zemūdenes. Uz kuģa bez mums ieslodzītajiem bija arī brīvprātīgie emigranti, starp kuriem manīju arī savu kursa biedreni Broņislavu Patmalnieci.

Continue Reading

Nacisms un okultisms

Ieva Našeniece

Okultisms-
mācība, ka cilvēkā un izplatījumā ir cilvēkam neizprotami pārdabiski spēki un parādības, kurus spēj izzināt un pakļaut tikai izredzētas personas.
Okultisma vēstures pētnieki uzskata, ka okultisms ir kaut kas absolūti reāls, materiāls un īstenībā pastāvošs.
Hitlers svēti ticēja tam, ka ir izredzētais, ka viņu gaida īpašs liktenis. Jau 20 gadu vecumā viņš sapņoja iegūt varu pār pasauli. Hitlers ticēja, ka varu var iegūt arī ar maģijas palīdzību. Vēl 1945. gadā aprīlī Hitlers bezcerīgi gaidīja tumšo spēku palīdzību. Pastāv viedoklis, ka nacisti Trešā Reiha ietvaros, burtiski, „stājušies kontaktos ar ļaunumu”, t.i. pārcilvēkiem, kuri savu ietekmi uz pasauli ir īstenojuši caur Hitleru un citiem augstākajiem Reiha vadītājiem.
Jau kopš fīrera nāves 1945. gadā vēsturnieki, psihologi un teologi ir mēģinājuši saprast un izskaidrot šo biedējošo novirzi, ko sauc par nacismu. Tiek spriests pat par Hitlera cilvēcisko vai gluži pretēji – necilvēcisko – dabu. Piemēram, teologs Emīls Fakenhaims ierosina Hitleru saukt par „radikālo ļaunumu” un saistīt viņu ar „dēmonisma ielaušanos vēsturē”. Trešā Reiha vadoņa ļaunums tiek uzskatīts par kaut ko, kas ir ārpus parasta cilvēka uzvedības. Teologi uzskata, ka tikai Dievs ir spējīgs izprast Hitleru. Pats Hitlers, kā zināms, bija un palika katolis. Bet Hitlers redzēja sevi kā mesiju, kas aizstātu Dievu un Kristu.
Kamēr vēsturnieki galvenokārt pēta dažādus ekonomiskus, sociālus un vēsturiskus faktorus, kas ietekmēja nacistu ideoloģiju, daudz mazāka uzmanība ir pievērsta nacistus valdzinošajai ezoterikai. Okultisma ietekmi uz Hitleru un viņa līdzgaitniekiem nevar noliegt. Daudzi vēstures pētnieki nacistu fenomenā saskata dēmonisku ietekmi.

Continue Reading

Molotova vizīte Berlīnē

Jana Kupčūne


PSRS ārlietu tautas komisāra V. M. Molotova vizīte Berlīnē 1940.g.12-13.novembrī: nostādnes historiogrāfijā
Ievads
1940.g.12-13.novembrī Vācijas galvaspilsētā Berlīnē notika PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Mihailoviča Molotova vizīte, kuras mērķis bija tikšanās ar nacionālsociālistiskās Vācijas ārlietu ministru baronu Joahimu fon Ribentropu un kancleru Ādolfu Hitleru. No vācu puses šīs sarunas tika organizētas ar mērķi pagarināt Vācijas un PSRS sadarbību, savukārt no padomju puses tikšanās mērķis bija iztirzāt stāvokli Austrumeiropā, Somijā un Balkānos, lai veiktu zināmas korekcijas iepriekš noslēgtā Ribentropa-Molotova pakta slepenajos papildprotokolos attiecībā uz ietekmes sfēru pārdali Balkānos, kā arī saņemt Vācijas piekrišanu atkārtotai militārai agresijai pret Somiju.
Šāda PSRS nostāja nepatika Vācijai, kura nevēlējās atdot PSRS stratēģiski svarīgo un derīgajiem izrakteņiem bagāto Balkānu sfēru, jo sevišķi Ploještes naftas laukus Rumānijā, uz kuriem pretendēja PSRS, bet kuri bija svarīgi Vācijas frontei karā pret Lielbritāniju, jo Vācijai bija nepieciešama degviela. Arī ar Somiju Vācija bija noslēgusi stratēģiski svarīgu līgumu par ogļu un niķeļa piegādi. Savukārt PSRS vadītājs Josifs Visarionovičs Staļins uzskatīja, ka Vācija, atrazdamās tik saspringtā situācijā, nevar atļauties iebilst savai stratēģiskajai sabiedrotajai PSRS, no kuras izejvielu piegādes lielā mērā atkarīga Vācijas rietumu fronte. Staļins cerēja izmantot šo situāciju, lai izdarītu spiedienu uz Hitleru, taču viņš pārvērtēja savu spēju ietekmēt Vācijas diktatoru.
Saistībā ar Molotova vizīti ir jāmin komisks moments, kas, iespējams, ietekmēja Molotova nostāju, liekot viņam kļūt vēl nepiekāpīgākam: brīdī, kad Ribentrops klāstīja Molotovam, ka „Vācija Lielbritāniju ir gandrīz sakāvusi un tūlīt to piežmiegs,” atskanēja gaisa trauksme, un abiem ministriem bija jāskrien uz bumbu patvertnēm, jo britu lidmašīnas sāka bombardēt Berlīni. Kad pazemes bunkurā Ribentrops atkal atgriezās pie tēmas, Molotovs viņu pārtrauca: „Es saprotu, ka Vācija tūlīt uzvarēs Lielbritāniju, bet nesaprotu, kāda velna pēc, tādā gadījumā, mēs sēžam šeit apakšā!”
Vācijas reihsmaršala un gaisa spēku Luftwaffe virspavēlnieka Hermaņa Gēringa acīmredzamā nespēja aizsargāt Vācijas teritoriju no Lielbritānijas gaisa spēku uzbrukumiem, par spīti viņa lielīgajiem solījumiem, demonstrēja PSRS valdībai, šajā gadījumā V. M. Molotova personā, ka Vācija nebūt nav tik stipra, kā izliekas, kas viņaprāt deva iespēju PSRS valdībai palielināt spiedienu uz Vācijas valdību. Ne Molotovs, ne Staļins nerēķinājās ar Hitlera temperamentu un mentalitāti, viņiem neienāca prātā, ka stūrī iedzītais Vācijas diktators, kurš pats savā sacerējumā „Mana cīņa” rakstīja, ka „Vācija nedrīkst vēlreiz karot divās frontēs, jo tā tai būtu militāra pašnāvība,” 1940.g.18.decembrī pavēlēs turpināt detalizētu slepenā plāna Barbarossa izstrādi, kas nozīmēja plānot iebrukumu PSRS. Tādējādi šī vizīte izšķīra ļoti daudz, iespējams, ka tā ne izraisīja, bet paātrināja Vācijas uzbrukumu PSRS, ja pieņem, ka Vācijas karš ar PSRS tuvākā vai tālākā nākotnē būtu neizbēgams tik un tā. Par to, kādi apstākļi diktēja PSRS un Vācijas ārpolitiku un kādi varēja būt iespējamie scenāriji, tiks detalizēti runāts referāta pēdējās divās nodaļās, taču vispirms skaidrības labad ir nepieciešams vispārīgs Eiropas starptautiskās situācijas 1940.g.rudenī atspoguļojums.

Continue Reading

Renesanses laikmeta ideālu atspoguļojums Viljama Šekspīra traģēdijās

Nauris Gekišs


Viljams Šekspīrs(1564-1616), visu laiku izcilākais angļu dzejnieks un dramaturgs, dzimis Stretfordā pie Eivonas Jorkšīras grāfistē Anglijas vidienē 1564.g. 23.aprīlī cimdu meistara ģimenē. Tēvs Džons Šekspīrs bija turīgs un sabiedriski aktīvs vīrs, bijis pilsētas domes loceklis un uz laiku ieņēma pat mēra amatu. Dž. Šekspīrs bija naidīgi noskaņots pret karalienes Elizabetes I baznīcas politiku un labāk izvēlējies maksāt lielus naudas sodus nekā apmeklēt oficiālos anglikāņu baznīcas dievkalpojumus. Līdz 1580.g.Viljams Šekspīrs mācījās vietējā gramatikas skolā, apguva latīņu un grieķu valodu, tad sāka strādāt turpat par skolotāja palīgu, būdams ļoti jauns apprecējās un ap 1587.g. pārcēlās uz Londonu, kur sāka savu karjeru kā suflieris, tad kā režisora palīgs un kā otrā plāna aktieris dažādos teātros. 1593.g. iestājās Londonas labākajā aktieru trupā, kuru vadīja Džeimss Berbedžs un ap šo laiku sāka rakstīt lugas. Džeimsa dēls Ričards Berbedžs bija populārs aktieris, kurš tēloja galvenās lomas Šekspīra lugās.
Paralēli teātra un radošajam darbam V.Šekspīrs aktīvi izglītojās pašmācības ceļā, apguva franču un itāļu valodas, ieguva virspusējas un haotiskas, toties daudzveidīgas zināšanas par vēsturi, ģeogrāfiju, filozofiju, dabas zinātnēm, jurisprudenci u.c. sava laika prestižākajām zinātnēm. Bieži uzturējās krodziņā „Sirēna,” kur pulcējās Londonas intelektuālā elite un pavadīja laiku aktīvās diskusijās par aktuālām tēmām pie vīna kausa.
Par V.Šekspīra dzīvi saglabājies ne mazums anekdošu, nostāstu un baumu, taču, atšķirībā no viņa kolēģu un laikabiedru Roberta Grīna, Bena Džonsona, Kristofera Mārlova biogrāfijām, nav saglabājies ne mazākais mājiens par viņa godkāri, alkatību, skaļu uzdzīvi vai dalību kādās intrigās vai mīlas dēkās.

Continue Reading

Plāns „Barbarosa”

Elīna Leiša

„Kad sāksies Barbarosa pasaules aizturēs elpu” – tā ir frāze, kura izskan visos darbos, kur tiek apskatīts plāns „Barbarosa”. Šis plāns bija tik pat grandiozs cik tā nosaukums - tā bija pati vērienīgākā kara iecere 20.gadsimtā.
Hitlers par invāziju Austrumos sāka cerēt jau 1928.gadā, pabeidzot savu garadarbu „Mein Kampf”. Tajā viņš norādīja uz netaisno pasaules bagātību sadali, respektīvi, 360 vācieši vidēji apdzīvoja vienu kvadrātkilometru Vācijā, kad tajā pat laikā Austrumos zemes bija salīdzinoši reti apdzīvotas. Dzīves telpas jeb Lebensraum problēmu Hitlers cerēja atrisināt ar ekspansionisma palīdzību. Savā grāmatā fīrers runāja arī par slāviem kā par zemāku rasi, turpretī vācu tautu tas pielīdzināja vietējā filozofa Nīčes pārcilvēkiem. Boļševismu nacisti propagandēja kā lielāko ļaunumu. Slāvu tauta, pēc Hitlera domām, bija paverdzināma un pat iznīcināma, gadījumā, ja izredzētajai vācu tautai trūktu pārtikas vai izejmateriālu. Nacistu politika paredzēja arī Padomju Savienības kā politiska veidojuma iznīcināšanu.
Visiem zināmajā 1939.gada 23.augustā tika parakstīts vācu-padomju savstarpējais neuzbrukšanas pakts, kas bija pārsteigums visai pasaulei. Pakta slēdzējpuses bija savstarpēji antagoniskas un tām bija citādas ideoloģijas. Tomēr realitāte liecināja par ko citu – Vācija un PSRS nodibināja tirdzniecisko sadarbību: PSRS piegādāja Vācijai izejmateriālus un naftu, bet Vācija Padomju Savienību apgādāja ar tehnoloģijām. Tomēr par spīti paktam, abām no slēdzējpusēm nepazuda šaubas par otras nodomiem un turpmākiem plāniem.
Jau 1940.gadā Hitlers ģenerālštābam pavēlēja sākt gatavot uzbrukuma plānu. Tomēr ne ar vienu piedāvāto plāna variantu Hitlers nebija apmierināts – ģenerālštāba virsnieka Marksa plāns, viņaprāt, bija pārlieku komplicēts, turpretī ģenerālpulkveža Paulusa plāns bija par daudz pieticīgs un vairāk tendēts uz Maskavas ieņemšanu. Hitleram tai sakarā bija ko teikt: „Tikai pilnīgi pārakmeņojušās smadzenes, kas domā pagājušo gadsimtu kategorijās (visticamāk viņš domāja Napaleonu), var uzskatīt galvaspilsētas ieņemšanu par vērtīgu mērķi”. Lai gan galējais uzbrukuma plāns vēl nebija izstrādāts, ģenerālštābs jau to nokristīja par operāciju „Otto”.

Continue Reading

Šlīfena plāns: teorija un realizācija

Elīna Leiša

1905.gadā pēc pirms gada noslēgtās „Sirsnīgās Antantes” nodibināšanas starp Angliju un Franciju Vācijas ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas ģenerālštāba priekšniekam Alfrēdam Grāfam fon Šlīfenam deva uzdevumu – izstrādāt preventīva kara plānu, kas nodrošinātu Vācijas uzvaru divās frontēs. Šlīfens bija Prūsijas armijas oficiera dēls, kurš nodienējis 38 gadus, piedalījies gan austriešu – prūšu, gan franču – prūšu karā, visticamāk bija uzvaru pārņemts indivīds. Šo apstākļu iespaidā dzima grandioza kara iecere. Šlīfena plāna galvenais punkts paredzēja vācu armijas spēku mobilizāciju, kas ignorējot Luksemburgas un Beļģijas neitralitāti ar milzīgu spēcīgās vācu armijas labā spārna griezienu caur upes Māsas baseinu Beļģijā un Ziemeļfrancijā triecienā doties rietumu virzienā, un tad pakāpeniski pagriezties dienvidu virzienā veidojot milzīgu aplenkšanas loku, ieņemt daļu Parīzi un galu galā likt kapitulēt Francijai Vācijas priekšā. Tas nebija viss. Uzreiz pēc Francijas plānotās padošanās, kas bija iecerēta veikt ne ilgāk kā 42 dienās, vācu militārie spēki būtu jāpārsviež uz Austrumu fronti, kas saskaņā ar 1893.gadā noslēgto Francijas un Krievijas alianses līgumu, pēdējā no tām dotos palīgā invāzijas upurim. Šlīfens diezgan pārliecinoši prognozēja, ka krievu armija vēl nebūtu spējusi izcelties Austrumprūsijā savas šķietami lēnās mobilizācijas dēļ. Tā bija tā saucamā zibenskara ideja, no kuras iespējams iedvesmojušies arī nacistiskie stratēģi izstrādājot „Barbarosas plānu” otrā pasaules karā. Šlīfena plāns paredzēja ieņemt nevis visu Parīzi, bet gan vācu armijas labajam spārnam bija jāšķērso tās rietumu daļa. Plāna nolūks nebija iekarot pilsētas un industriju, lai vājinātu franču panākumus, bet gan sagrābt lielāko daļu no Francijas armijas un piespiest Francijai padoties, būtībā atkārtojot Francijas sakāves modeli franču – prūšu karā. Plāna stratēģija bija Francijas sakoncentrēšana ap Parīzi un izšķiroši to sakaut ar ienaidnieka „apiešanas” taktiku.
Izstrādājot plānu, Šlīfens kā būtiskāko prasību izvirzīja diezgan skanošu un literāru frāzi, kas latviešu valodā šī frāze varētu skanēt tā „Lai pēdējais vīrs labējā malā ar plecu aizskar Lamanšu”. Šī frāze raksturoja plāna galveno būtību – ka apejošais manevrs jārealizē tādā milzīgā un straujā lokā, ka malējie vīri labajā flangā bez maz vai paši būtu ieņēmuši tik slīpu leņķi, ka viņu pleci mirktu Lamanša šaurumā. Šlīfens šo nosacījumu uzdeva par plāna likumu un pat mirstot 1913.gadā šī frāze bija viņa pēdējie vārdi. Saņemot pasūtīto plānu divās frontēs, Vilhelms II bija ārkārtīgi aizgrābts un nenocieties sajūsmā izgrūda: „Brokastis Parīzē, pusdienas Santpēterburgā”.

Continue Reading

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.