Molotova vizīte Berlīnē

Jana Kupčūne


PSRS ārlietu tautas komisāra V. M. Molotova vizīte Berlīnē 1940.g.12-13.novembrī: nostādnes historiogrāfijā
Ievads
1940.g.12-13.novembrī Vācijas galvaspilsētā Berlīnē notika PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Mihailoviča Molotova vizīte, kuras mērķis bija tikšanās ar nacionālsociālistiskās Vācijas ārlietu ministru baronu Joahimu fon Ribentropu un kancleru Ādolfu Hitleru. No vācu puses šīs sarunas tika organizētas ar mērķi pagarināt Vācijas un PSRS sadarbību, savukārt no padomju puses tikšanās mērķis bija iztirzāt stāvokli Austrumeiropā, Somijā un Balkānos, lai veiktu zināmas korekcijas iepriekš noslēgtā Ribentropa-Molotova pakta slepenajos papildprotokolos attiecībā uz ietekmes sfēru pārdali Balkānos, kā arī saņemt Vācijas piekrišanu atkārtotai militārai agresijai pret Somiju.
Šāda PSRS nostāja nepatika Vācijai, kura nevēlējās atdot PSRS stratēģiski svarīgo un derīgajiem izrakteņiem bagāto Balkānu sfēru, jo sevišķi Ploještes naftas laukus Rumānijā, uz kuriem pretendēja PSRS, bet kuri bija svarīgi Vācijas frontei karā pret Lielbritāniju, jo Vācijai bija nepieciešama degviela. Arī ar Somiju Vācija bija noslēgusi stratēģiski svarīgu līgumu par ogļu un niķeļa piegādi. Savukārt PSRS vadītājs Josifs Visarionovičs Staļins uzskatīja, ka Vācija, atrazdamās tik saspringtā situācijā, nevar atļauties iebilst savai stratēģiskajai sabiedrotajai PSRS, no kuras izejvielu piegādes lielā mērā atkarīga Vācijas rietumu fronte. Staļins cerēja izmantot šo situāciju, lai izdarītu spiedienu uz Hitleru, taču viņš pārvērtēja savu spēju ietekmēt Vācijas diktatoru.
Saistībā ar Molotova vizīti ir jāmin komisks moments, kas, iespējams, ietekmēja Molotova nostāju, liekot viņam kļūt vēl nepiekāpīgākam: brīdī, kad Ribentrops klāstīja Molotovam, ka „Vācija Lielbritāniju ir gandrīz sakāvusi un tūlīt to piežmiegs,” atskanēja gaisa trauksme, un abiem ministriem bija jāskrien uz bumbu patvertnēm, jo britu lidmašīnas sāka bombardēt Berlīni. Kad pazemes bunkurā Ribentrops atkal atgriezās pie tēmas, Molotovs viņu pārtrauca: „Es saprotu, ka Vācija tūlīt uzvarēs Lielbritāniju, bet nesaprotu, kāda velna pēc, tādā gadījumā, mēs sēžam šeit apakšā!”
Vācijas reihsmaršala un gaisa spēku Luftwaffe virspavēlnieka Hermaņa Gēringa acīmredzamā nespēja aizsargāt Vācijas teritoriju no Lielbritānijas gaisa spēku uzbrukumiem, par spīti viņa lielīgajiem solījumiem, demonstrēja PSRS valdībai, šajā gadījumā V. M. Molotova personā, ka Vācija nebūt nav tik stipra, kā izliekas, kas viņaprāt deva iespēju PSRS valdībai palielināt spiedienu uz Vācijas valdību. Ne Molotovs, ne Staļins nerēķinājās ar Hitlera temperamentu un mentalitāti, viņiem neienāca prātā, ka stūrī iedzītais Vācijas diktators, kurš pats savā sacerējumā „Mana cīņa” rakstīja, ka „Vācija nedrīkst vēlreiz karot divās frontēs, jo tā tai būtu militāra pašnāvība,” 1940.g.18.decembrī pavēlēs turpināt detalizētu slepenā plāna Barbarossa izstrādi, kas nozīmēja plānot iebrukumu PSRS. Tādējādi šī vizīte izšķīra ļoti daudz, iespējams, ka tā ne izraisīja, bet paātrināja Vācijas uzbrukumu PSRS, ja pieņem, ka Vācijas karš ar PSRS tuvākā vai tālākā nākotnē būtu neizbēgams tik un tā. Par to, kādi apstākļi diktēja PSRS un Vācijas ārpolitiku un kādi varēja būt iespējamie scenāriji, tiks detalizēti runāts referāta pēdējās divās nodaļās, taču vispirms skaidrības labad ir nepieciešams vispārīgs Eiropas starptautiskās situācijas 1940.g.rudenī atspoguļojums.


Vispārīgs Eiropas starptautiskās situācijas raksturojums 1940.g.rudenī
Eiropa 1940.g. rudenī bija gandrīz pilnīgi pakļauta hitleriskajai Vācijai un tās sabiedrotajām par kuru līdz 1941.g.22.jūnijam jāuzskata arī PSRS, jo abas bija kopīgi okupējušas un sadalījušas Poliju laikā no 1939.g.1.septembra-8.oktobrim, kā arī jau iepriekš noslēgušas neuzbrukšanas līgumu, nemaz nerunājot par svarīgajām lauksaimniecības produktu, metālu, ogļu un degvielas piegādēm no PSRS, kuras, saskaņā ar noslēgtajiem tirdzniecības līgumiem, PSRS turpināja godīgi piegādāt Vācijai līdz pat 1941.g.jūnijam. Kā apgalvo Lielbritānijā praktizējošais ebreju izcelsmes krievu vēsturnieks Viktors Suvorovs (īstajā vārdā Daniels Rezuns), pēdējie vagoni ar Ukrainas labību uz Vāciju aizceļojuši pēc tam, kad vērmahts jau bija šķērsojis PSRS robežu.
Kā pēdējā rietumos Francija 1940.g.17.jūnijā kapitulēja vērmahta spiediena priekšā, Beļģija un Nīderlande bija kritušas jau ātrāk. 5.aprīlī kapitulēja Dānija, bet 10.jūnijā-Norvēģija. Vienīgi Lielbritānija turpināja pretoties Vācijai izmantojot savu insulāro stāvokli (atrašanos uz salas) un daudz pārāko gaisa un jūras floti, kas paglāba Lielbritāniju no okupācijas un ļāva tai dot arī pienācīgu pretsitienu nacistiskajai Vācijai. PSRS joprojām bija Vācijas sabiedrotā un, pēc Polijas austrumu daļas inkorporācijas Baltkrievijas un Ukrainas PSR sastāvā 1940.g. vasarā pievienoja saviem ieguvumiem arī Baltijas valstis un Besarābiju Rumānijas ziemeļaustrumos. Vienīgi Somija iedrošinājās atteikt PSRS ultimātam un neļāva ievest savā teritorijā Sarkano armiju neierobežotā daudzumā. Ziemas karā, kas notika no 1939.g.30.novembra līdz 1940.g.13.janvārim, Somijai izdevās nosargāt savu neatkarību upurējot Karēlijas provinci un 70 tūkstošus kritušo somu zaldātu un ārvalstu algotņu. Tautu Savienība PSRS ofensīvu bija atzinusi par nelikumīgu un 1939.g.14.decembrī izslēdza PSRS no Tautu Savienības, taču šī rudimentārā institūcija vairs neko nespēja ietekmēt, tās lēmumi nelikās saistoši totalitārajām lielvarām.
Tikmēr Vācijas ciešākā sabiedrotā Itālija bija okupējusi Albāniju jau 1939.g.10.aprīlī un 1940.g.vasarā pamanījās uz Francijas sakāves rēķina piesavināties arī Nicas apgabalu Francijas dienvidaustrumos. Spānijā un Portugālē saimniekoja Hitleram draudzīgie Fransisko Franko un Antonio Salazara režīmi, kuri gan karā nepiedalījās, arī Ungārija, Rumānija un Bulgārija bija pievienojušās Tērauda asij. 1940.g.28.novembrī Itālija uzbruka Grieķijai, kura turpināja varonīgi pretoties fašistiem ar britu flotes atbalstu. Citādi, izņemot Britu salas, pagaidām Dienvidslāviju un Grieķiju, kā arī tādas neitrālas valstis kā Šveice un Zviedrija, no kurām pēdējā uzturēja ciešus ekonomiskus sakarus ar Vāciju un pat izdeva tai ebreju bēgļus un vācu disidentus, kā arī ļāva vācu kara lidmašīnām un kuģiem izmantot savu gaisa un jūras telpu, tātad faktiski nebija nemaz tik neitrāla, kā sevi deklarēja oficiāli, nebija nevienas teritorijas, kas nebūtu Hitlera vai viņa sabiedroto varā.
PSRS visu šo laiku ne tikai turpināja izdevīgi tirgoties ar Vāciju, bet arī izdeva tai vācu komunistu bēgļus. Tāpat Sarkanā armija un NKVD (PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts jeb čeka) vienlaicīgi ar vērmahtu un SS vienībām apspieda poļu nacionālistu pretošanos katra savā okupētajā Polijas daļā. Simtiem Polijas ebreju bēga uz austrumiem, lai, meklēdami glābiņu no nacistiem, lūgtu patvērumu PSRS, taču uz viņiem atklāja uguni NKVD vienības un dzina atpakaļ. Daudzi Polijas ebreji, kuriem tomēr izdevās nokļūt PSRS teritorijā, tika apcietināti kā spiegi un diversanti, viņus spīdzināja, daudzus nošāva vai nosūtīja spaidu darbos uz Sibīriju kopā ar nepaklausīgajiem poļu un ukraiņu nacionālistiem. Šāda situācija ilustrē PSRS lomu sadarbībā ar nacistisko Vāciju līdz pat 1941.g.jūlijam.
Jau 1939.g. 23.augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums starp PSRS un hitlerisko Vāciju, kuru pazīst kā Ribentropa-Molotova vai Hitlera-Staļina paktu, kuru Itālijas ārlietu ministrs grāfs Alesandro Čāno (Alessandro Ciano) nosauca par „vācu diplomātijas meistarstiķi, kurš apgriezis visu Eiropu kājām gaisā,” pat bez slepenajiem papildprotokoliem, kuri paredzēja Baltijas, Somijas, Besarābijas un Austrumpolijas iekļaušanu PSRS, bet Rietumpolijas un Balkānu-Vācijas ietekmes sfērā, bija ārkārtīgi nozīmīgs Vācijai, jo faktiski izsniedza tai licenci uzbrukt Polijai un tādējādi paātrināja Otrā pasaules kara iestāšanos, turklāt sniedza Vācijai pieeju vērtīgajiem naftas, ogļu un metālu resursiem, kuriem bija nozīmīga loma kara laikā, jo bez tiem frontē armija nespēja iztikt. Sevišķi svarīga loma te bija degvielai no Ploještes naftas laukiem Rumānijā, PSRS okupētās Besarābijas tuvumā.
Tāda bija situācija Eiropā 1940.g.rudenī. Tobrīd likās, ka nekas nespēs iedragāt ciešo sadarbību starp Vāciju un PSRS, kuras bija tik labi sadalījušas kopīgo laupījumu, kaut ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts savā runā ASV Kongresā izteicās, ka „ būtu nepieciešams visiem līdzekļiem veicināt karu Vācijas un PSRS starpā, ja tāds izceltos, lai tās abas sagrautu viena otru, jo ne Hitlers, ne Staļins neievēro starptautiskos likumus un nepilda dotos solījumus.” ASV bailes no PSRS un Vācijas apvienotajiem spēkiem, kas varētu atņemt tai jebkādu ietekmi vecajā pasaulē un nākotnē varbūt pat apdraudēt pašu ASV, vai vismaz tās ietekmes sfēras atspoguļo Rūzvelta vārdi: „Ja tas tā turpināsies, visa Eirāzija un Āfrika, visa vecā pasaule var nonākt Ass valstu un to sabiedroto rokās [ar to Rūzvelts domāja arī PSRS kā Vācijas sabiedroto], kas var izrādīties nāvējoši demokrātijai brīvībai un cilvēktiesībām.” Atmetot amerikāniski patriotisko patosu, no šiem vārdiem var izsecināt to, cik liela nozīme starptautiskajā situācijā bija hitleriskās Vācijas un staļiniskās PSRS aliansei, kurai Eiropā vienīgais pretspēks bija Lielbritānija. Šādā gaisotnē V.M. Molotovs lidoja uz Berlīni.
PSRS intereses un pozīcijas
PSRS no abu totalitāro lielvalstu vienošanās bija ieguvēja. Kā jau minēts, saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu, tās ietekmes sfērā ietilpa Baltijas valstis, Somija, Polijas austrumi (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas rietumu teritorija) un Besarābija jeb mūsdienu Moldova Rumānijas ziemeļaustrumos. No visām minētajām teritorijām vienīgi Somija nenonāca PSRS varā.
Līdz šim PSRS un Vācijas vienošanās bija savu funkciju pildījusi labi. Abas lielvalstis dabūja, ko gribējušas. Hitlers ieguva drošu aizmuguri un varēja vērst visus spēkus karam pret Lielbritāniju un Franciju, kā arī bija atguvis to Polijas daļu, kura pirms Pirmā pasaules kara bija atradusies Vācijas impērijas sastāvā, kas gan palīdzēja celt Vācijas ekonomiku izlaupot Polijas resursus, gan stiprināja Hitlera autoritāti vācu tautas acīs. Savukārt Staļins uz šīs vienošanās rēķina bija sagrābis daudz lielākas teritorijas un ieguvis rīcības brīvību izplatīt tajās padomju iekārtu iznīcinot nepaklausīgās sociālās grupas un izlaupot šo valstu resursus vienlaicīgi stiprinot arī savu un padomju iekārtas autoritāti savu pavalstnieku acīs. Turklāt nedrīkst neņemt vērā arī tādu aspektu, ka, atšķirībā no Vācijas, PSRS savus iekarojumus sagrāba praktiski bez militāra spēka lietošanas un ar minimāliem upuriem savā pusē. Somija bija izņēmums.
Visi minētie ieguvumi padarīja PSRS valdību un jo īpaši tās vadītāju Staļinu ļoti pašpārliecinātus. Staļins un arī Molotovs uzskatīja, ka, kamēr Vācija nav sakāvusi Lielbritāniju, pret to varēs droši izdarīt spiedienu, jo Vācijai joprojām bija nepieciešamas gan PSRS lētās izejvielas, gan drošā aizmugure. Neviens PSRS neticēja, ka Hitlers rīkosies tik muļķīgi, lai uzsāktu karu divās frontēs, tādēļ PSRS to izmantoja, lai pieprasītu korekcijas Ribentropa-Molotova pakta slepenajos papildprotokolos, kā arī pārrunātu ietekmes sfēras Āzijā, par kurām tiks runāts pēdējā nodaļā.
Jau tūlīt pēc apspriedes ar Molotovu, Ribentrops esot žēlojies Hitleram: „Krievi ir pārāk alkatīgi, viņi grib visu Austrumeiropu, Somiju un Balkānus, viņi grib visu Āziju un Āfriku, bet kas tādā gadījumā paliks mums?”
Interesantu, taču tendenciozu un pretrunīgu hipotēzi izvirza Viktors Suvorovs sacerējumā „Ledlauzis. Kurš sāka Otro pasaules karu?” Viņš, minot fragmentus no Staļina runām, publikācijām padomju presē u.c. dokumentiem, kā arī no padomju valstsvīru, izlūku un militāristu atmiņām, cenšas pierādīt, ka PSRS pati gatavojusi uzbrukumu pret Vāciju. Par to viņaprāt liecina Staļina runa jau 1939.g.19.augustā: „Ja Vācija uzbruks Polijai, Anglija un Francija būs spiestas karot ar Vāciju. Tad mēs varēsim nogaidīt īsto brīdi un ierasties kā atbrīvotāji.”
Saskaņā ar Suvorova koncepciju, Staļins vēlējās nogaidīt līdz brīdim kamēr kapitālistiskās valstis noasiņos savstarpējā karā, lai tad izdevīgā brīdī uzbruktu novājinātajai Vācijai no mugurpuses un sagrābtu varu okupētajās valstīs tādējādi izplatot sociālismu iespējami tālu Eiropā. Vēl vairāk, Suvorovs apgalvo, ka komunisti žargonā saukuši Hitleru par „revolūcijas ledlauzi,” jo, saskaņā ar Staļina uzskatiem, fašisms ir kapitālisma pēdējā fāze, pēc tās seko sabrukums kas neglābjami novedīs pie pasaules revolūcijas. Tieši šī iemesla dēļ, ka Staļins jau 30.gadu sākumā vēlējies, lai Hitlers pārņem varu Vācijā, PSRS pārstājusi atbalstīt Vācijas Komunistisko partiju un nav tai devusi konkrētas norādes, kā rīkoties, lai nepieļautu Hitlera nākšanu pie varas. Viņa plāns bijis izraisīt karu kapitālistisko valstu starpā
Suvorovs apgalvo, ka līdz 1940.g. rudenim neviens valstsvīrs Rietumos vēl neesot spējis saprast Staļina taktiku, Hitlers esot pirmais, kurš to sapratis un tādēļ arī pieņēmis lēmumu uzbrukt PSRS, jo nav gribējis gaidīt, kad Sarkanā armija uzbruks pirmā. Tieši Molotova vizīte esot „atvērusi viņam acis,” redzot PSRS valdības pārdrošību un alkatību, Hitlers esot sapratis, kādi ir tās patiesie nolūki. Tādēļ arī viņš devis pavēli apstiprināt Barbarossas plānu.
Līdzīgu pozīciju pārstāv arī britu vēsturnieks Filips E. Šēfers, kurš gan nav tik kategorisks, taču piemin, ka „hitleriskās Vācijas uzbrukumu PSRS 1941.g. izprovocēja Molotova neizpildāmās prasības, ko viņš uzstādīja 1940.g.novembra vizītes laikā.” Tas lielā mērā varētu atbilst patiesībai, ka tieši Molotova nepiekāpības dēļ Hitleram kļuva skaidrs, ka ar PSRS tālāka sadzīvošana nav vairs iespējama. Tomēr būtu pāragri apgalvot, ka pie Hitlera uzbrukuma PSRS vainojams tikai pats Molotovs un Staļins, jo trūkst neapstrīdamu pierādījumu tam, ka PSRS būtu plānojusi pirmā uzbrukt Vācijai, pat ja tas tika plānots, tad ne jau 1941.g., jo Sarkanā armija bija novājināta humāno resursu ziņā: lielākā daļa spējīgāko virsnieku bija nošauti vai atradās Sibīrijas nometnēs, to vietā Staļins bija iecēlis viskorumpētākos, gļēvākos un stulbākos, ar kuriem bija viegli manipulēt un kurus pašu karavīri ienīda, bet kuru kompetence militārajā jomā bija ļoti vāja. Arī pati Sarkanā armija bija demoralizēta, karavīri novārguši no sliktās apiešanās un pārtikas trūkuma, daudziem trūka motivācijas karot par padomju varu, jo pašu radinieki bija represēti. Ar to arī izskaidrojama Sarkanās armijas vājā pretošanās Vācijai un masveida padošanās gūstā 1941.g., kad sākās karš starp Vāciju un PSRS.
Diez vai tik tālredzīgs politiķis kā Staļins neņemtu vērā visus šos faktorus un uzsāktu karu pret daudz spēcīgāko Vāciju, kuras armija bija arī tehniski modernāk apbruņota, labāk apgādāta un kuras karavīri bija veselīgāki, labāk apmācīti un motivēti? Tas joprojām ir atklāts jautājums. Visticamāk šāda rīcība no Staļina puses būtu vislielākā neprātība. Katrā ziņā, ir skaidrs, ka 1940.g.novembrī Staļins un Molotovs bija rēķinājušies ar jebkādām sarunu sekām: Vācijas piekāpšanos vai tālāku stīvēšanos, tikai ne ar karu. Ja PSRS būtu rēķinājusies ar karu, tā arī būtu labāk sagatavota, kad Vācija tai beidzot uzbruka.
Vācijas intereses un pozīcijas
Vācija 1940.g.novembrī vēl pauda gatavību sadarboties ar PSRS kopīgā Eiropas sadalīšanā. PSRS prasības attiecībā uz Āziju Vāciju pilnīgi neuztrauca līdz brīdim, kad sarunu gaita nonāca līdz Irānai, ar kuru Vācijai bija līgums par degvielas piegādi. Iepriekš Ribentrops teica Molotovam: „Jūs varat ņemt Afganistānu un Indiju, par Ķīnas sadali jums būs jāvienojas ar Japānu, jo tā mūs absolūti neinteresē.”
Abi dalīja ādu, kamēr lācis vēl mežā, bet Hitlers bija optimistiski noskaņots un pat prātoja, ka būtu labi, ja Sarkanā armija caur Afganistānu iebruktu britu pārvaldītajā Indijā tādējādi vājinot Lielbritāniju, taču, kā izrādījās, PSRS nemaz negrasījās karot ar Lielbritāniju Indijas dēļ, kas Hitleram atnesa lielu vilšanos.
1939.g. Hitlers plānoja sadalīt Eirāziju un Āfriku kopā ar Itāliju, Japānu un PSRS. Saskaņā ar šiem plāniem, Vācijai piederētu Eiropa, Itālijai Vidusjūras baseina valstis, Japānai Tālie Austrumi un Dienvidaustrumu Āzija, bet PSRS Austrumeiropa un Centrālāzija Afganistānu iekaitot. Āfrikā esošās britu un franču kolonijas Hitlers plānoja sadalīt starp Itāliju un Spāniju, ja Spānija iesaistītos karā ar savu floti bloķējot Gibraltāru un neielaistu britus Vidusjūrā, taču Spānijas diktators Franko bija pietiekami tālredzīgs, lai atteiktos no šāda piedāvājuma. Galu galā arī PSRS neļāva īstenot Hitlera šķietamās ieceres.
Būtu gan naivi uzskatīt, ka tad, ja PSRS būtu piekritusi visiem Vācijas piedāvājumiem un nebūtu izvirzījusi savas prasības, Vācija nekad nebūtu tai uzbrukusi. Jāņem vērā tas faktors, ka abas lielvaras bija pārāk līdzīgas pēc sava rakstura, abas bija agresīvas, despotiskas, šovinistiskas valstis, kuras balstīja savu iekārtu uz totalitāru ideoloģiju, kura neatzina alternatīva sociāli politiskā modeļa vai pasaules uzskata tiesības pastāvēt. Abu valstu intereses pārklājās Eiropā, tās atradās vienkārši pārāk tuvu viena otrai. Neatkarīgi no tā, vai Suvorovam ir taisnība par PSRS uzbrukuma plāniem vai nav, ir skaidrs, ka arī Vācija neatkarīgi no Molotova vizītes rezultātiem, būtu uzbrukusi tik un tā, tikai tas būtu noticis vēlāk.
Britu vēsturnieks Ēriks Hobsbaums saka: „Vācijas un PSRS ģeopolitisko interešu pretišķības neizbēgami noteica karu starp abiem antidemokrātiskajiem režīmiem, un labi, ka tā, jo daudz ļaunāka būtu to kopējā alianse pret demokrātisko nometni.” No tā izriet, ka nevajag piešķirt Molotova konkrētajai vizītei pārāk lielu nozīmi, jo konflikts starp Vāciju un PSRS tik un tā būtu neizbēgams.
Mazliet citu, gan jau novecojošu skatījumu pārstāv bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas vēsturnieks Heincs Pēhters, kurš savā fundamentālajā darbā „Weltmacht Russland. Aussenpolitische Strategie in drei Jahrhunderten” (1989) nesatricināmi apgalvo, ka pie kara starp Vāciju un PSRS viennozīmīgi vainojama Vācija un pat nepieļauj domu, ka PSRS būtu pirmā kaut ko plānojusi. Viņš arī uzskata, ka Molotovs esot darījis visu, lai nomierinātu Vāciju un pierunātu to atteikties no pārmērīgas agresijas, iegrožotu tās ekspansīvo tieksmi. Šāda koncepcija, kas raksturīga VDR kā sociālistiskas valsts vēsturniekam, gan jānoraida ne tikai kā novecojusi, bet arī kā pakļauta sociālisma ēras cenzūrai un ideoloģiskajām nostādnēm, jo šodien ir skaidrs, ka Molotovs nekādā veidā necentās Hitleru savaldīt, tikai pieprasīt no viņa.
Vidusceļu starp V. Suvorova viedokli no vienas puses un H. Pēhtera viedokli no otras puses iezīmē gan jau minētais Hobsbaums, gan arī itāļu mūsdienu vēsturnieks Santi Korvadža, kurš piemin Molotova tikšanos ar Ribentropu savā grāmatā „Hitlers un Musolīni. Slepenās sarunas” (2004). Ļoti svarīgs pierādījums tam, ka PSRS pilnīgi noteikti nebija rēķinājusies ar Vācijas uzbrukumu un vismaz tuvākajā laikā ari negatavoja agresiju pret to ir Molotova vēstule Vācijas ciešākās sabiedrotās Itālijas diktatoram Benito Musolīni 1940.g.31. decembrī, jau vairāk nekā mēnesi pēc tikšanās ar Ribentropu, kurā Molotovs jautāja, kādas ir Itālijas pozīcijas attiecībā uz Rumāniju, Donavu un Gibraltāru. Itālija atbildēja, ka tās garantijas Rumānijai nekādā ziņā nav vērstas pret PSRS un tā ir gatava noregulēt visus citus jautājumus, vienīgi Gibraltāra jautājums sava kutelīguma dēļ prasa konsultācijas ar Berlīni.
Jāpiezīmē, ka Vācijai šāda Itālijas atbilde PSRS nemaz nepatika, kā savā dienasgrāmatā atzīmējis Itālijas vēstnieks Vācijā K. Alfjēri: „Ribentrops uz mani kliedza tā, ka likās, tūlīt iebruks jumts. Viņš ārdījās, kā tas var būt, ka Itālija iejaucoties Austrumeiropas jautājumos, kas esot Trešā Reiha īpašā sfēra.”
Šāda Vācijas reakcija ir vislabākais pierādījums tam, ka Vācijai pilnīgi droši bija gatavi plāni karam pret PSRS, jo pretējā gadījumā tā nebūtu iebildusi pret to, ka Itālija Rumānijas jautājumā akceptē to, ko Vācija pati it kā iepriekš bija oficiāli akceptējusi.
Secinājumi
Historiogrāfijā dominē divi viedokļi, no kuriem pirmais balstās uz nostādni, ka Molotova vizīte bija cēlonis Vācijas kara pieteikumam PSRS, jo PSRS nepiekāpība nobiedējusi vai saniknojusi Hitleru. Šo viedokli aizstāv Viktors Suvorovs un Filips Šēfers, turpretī britu vēsturnieks Ēriks Hobsbaums un vācu vēsturnieks Heincs Pēhters nepiešķir Molotova vizītei tik lielu nozīmi, jo turas pie tradicionālās koncepcijas, ka Vācija tik un tā neglābjami būtu gribējusi uzbrukt PSRS. V. Suvorovs cenšas pierādīt, ka PSRS pati plānojusi uzbrukumu Vācijai vai pat izprovocējusi Vācijas uzbrukumu, tādēļ Molotovs bijis tik nepiekāpīgs, taču šo koncepciju var apšaubīt, jo tā balstās tikai uz netiešiem pierādījumiem un spekulācijām.
Pilnīgi skaidrs ir tas, ka konflikts starp PSRS un hitlerisko Vāciju agrāk vai vēlāk būtu neizbēgams, nevis ideoloģisko pretišķību dēļ, bet gan tādēļ, ka abu šo lielvalstu intereses pārklājās Austrumu un Centrālajā Eiropā, turklāt abu valstu režīmiem bija nepieciešams karš kā savas varas leģitimitātes attaisnojums, Hitlera varas leģitimitāte bija atkarīga no jautājuma, vai viņš spēs nodrošināt Vācijas kundzību visā Eiropā, padomju varas leģitimitāte bija atkarīga no tā, vai PSRS spēs nodrošināt padomju iekārtas izplatīšanu pasaulē vai vismaz sev tuvākajās valstīs, ne viens ne otrs mērķis nebija realizējams bez kara, gan viens, gan otrs režīms tika dibināts ar mērķi iekarot un uzkundzēties citām valstīm, citādi ne viens, ne otrs nespēja sevi attaisnot. No tā izriet, ka sadarbība starp PSRS un nacistisko Vāciju bija iespējama tikai tik ilgi, kamēr abas šīs lielvaras spēja sabalansēt savus mērķus, taču Eiropas telpa bija par šauru divām tik lielām un agresīvām valstīm, kas neizbēgami noteica, ka agri vai vēlu tām nāksies krustot šķēpus savā starpā, lai pārdalītu šo telpu.
Izvērtējot historiogrāfijā paustos viedokļus un reālos apstākļus 1940.g.novembrī, jāsecina, ka Molotova vizīte Berlīnē neizšķīra Vācijas lēmumu uzbrukt PSRS, bet tikai paātrināja to, jo nacistu-padomju kara izcelšanos neizbēgami noteica abu šo režīmu raksturs, kas bija balstīts uz nemitīgu karu un savas ideoloģijas un valsts pārvaldes modeļa uzspiešanu citām valstīm, tie abi principā neatzina alternatīva valsts pārvaldes modeļa vai pasaules uzskata eksistences tiesības. Tie bija režīmi, kuri sadarbojās pragmatisku interešu vadīti līdz brīdim kamēr spēja sadalīt laupījumu, taču tās abas bija arī lielvalstis, kuras nevarētu bezgalīgi ciest viena otras klātbūtni un samierināties ar otras ekspansiju aut vai tāpēc, ka atradās pārāk tuvu un to interešu sfēras pārklājās. Molotova un Ribentropa domstarpības lieliski atspoguļoja abu šo režīmu līdzvērtīgo raksturu un ambīcijas, kuru vienīgais loģiskais iznākums varēja būt karš uz dzīvību un nāvi starp nacistisko Vāciju un PSRS.

Izmantotās literatūras saraksts
1. Hobsbawm E. „The Age of Extremes” New York: Vintage Books 1995.
2. Kisindžers H. „Diplomātija” Jumava 2005
3. Korvadža S. „Hitlers un Musolīni. Slepenās sarunas” Jumava 2004.
4. Paechter H. „Weltmacht Russland. Aussenpolitische Strategie in drei Jahrhunderten” 1989.
5. Suvorovs V. „Ledlauzis. Kurš sāka Otro pasaules karu?” Dienas Grāmata 2005.
6. Šēfers E. F. „Liktenīgās 13.dienas. Kā sākās Otrais pasaules karš” Vīne: Grāmatu Draugs 1966.

Tags: Vācija, XX gs., Kupčūne_Jana, PSRS

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.