Ieslodzītais Nr 60001

Jānis Augškalns

Ieslodzītais Nr 60001. – „sechzig Tausend und Eine!“.
(fragments no atmiņām)

1944. gada augustā, kad Jānis Augškalns vairs nevarēja izvairīties no mobilizācijas Vācijas bruņotajos spēkos (dzelzceļniekus nemobilizēja leģionā, tāpēc līdz tam viņš bija iekārtojies darbā dzelzceļa Elektromehāniskajās darbnīcās, kuras nu tika izvestas uz Vāciju), viņš ieradās iesaukšanas punktā. Vēl apmācību nometnē, pirms nosūtīšanas uz fronti, tika kāda dienesta biedra atpazīts kā bijušais sociāldemokrātu aktīvists, arestēts un nodots gestapo.

--------------

Kas mani toreiz glāba no drošas nošaušanas? Tā bija mana vācu valodas prasme un, galvenais tas, ka zināju no galvas lielu daudzumu vācu šlāgeru – mans kameras biedrs, kas uzdevās par austrieti, pārliecinājās, ka tāds puisis, kurš bijis Vīnē un brīvi dzied visus vācu šlāgerus, nevar būt komunists. Tāpēc reiz, atgriezies kamerā no kārtējās „pastaigas vienatnē“, viņš mani apsveica: mani nenošaušot, bet sūtīšot uz Vāciju. Lai gam lielāka loma bija vecākajai māsai Valdai, kura, ārstēdama zobus daudziem augstu stāvošiem vācu virsniekiem, lika lietā savus sakarus, lai izpestītu brāli no nošaušanas. Un tā 12. oktobrī, dienu pirms padomju karaspēka daļu ienākšanas Rīgā, kopā ar 64 ieslodzītajiem no SD cietuma Reimersa ielā un Centrālcietuma, tiku nogādāts uz kuģi, kas uzņēma kursu uz Dancigu. Tagad apzinos, cik brauciens bija bīstams, jo daudzus šādus „transportus“ nogremdēja sabiedroto lidmašīnas un zemūdenes. Uz kuģa bez mums ieslodzītajiem bija arī brīvprātīgie emigranti, starp kuriem manīju arī savu kursa biedreni Broņislavu Patmalnieci.


Dancigā mūs sadzina liellaivā un ar to pa kanāliem, cauri zemām, purvainām pļavām, nogādāja Štuthofas (Stutthof) koncentrācijas nometnē. Nometnes vārtu priekšā bija skaista skābaržu birzs, bet vārtus rotāja izliekts metālā kalts uzraksts „Arbeit maht frei“ – „darbs dara brīvu“. Pirmais, kas dūrās acīs, ieejot nometnē, bija daudzās, izklaidus novietotās barakas un ārkārtīgi vājie cilvēki, kas sakņupuši sēdēja saulītē vai gausi pārvietojās. Tie nebija cilvēki, tās bija cilvēku ēnas, ar ādu pārvilkti ģindeņi. Tajā brīdī es pat iedomāties nevarēju, ka jau drīz, pēc pāris mēnešiem būšu tieši tāds pats kā viņi.
Štuthofā sastapu savu studiju biedru Āronu Jākobsonu. Nevaru vārdiem izteikt, cik pateicīgs esmu viņam par lielo morālo atbalstu nometnes šausmu pilnajā atmosfērā. Uzraugu mežonīgos sitienus un nemitīgos pazemojumus viņš man iemācīja uzņemt pat ar humoru. Tas neapšaubāmi neļāva man ieslīgt bezcerīgā izmisumā. Un tomēr – kā gan var bez emocijām noreudzīties, kā uz krematoriju aizved vēl dzīvus, kaut gluži nespēcīgus cilvēkus? „Nevediet!“ – viņi lūdzās. „Nekas, tur būs siltāk“ – uzraugi tikai nosmēja un lika stumt ķerru ar ķermeni uz sadedzināšanu. Man tas bija kas jauns, kas tāds, kas ļaunākajos murgos nebija rādījies. Gāzes kameras, par kurām tik daudz runāja un rakstīja pēc kara, tur neredzēju, bet tas varbūt tāpēc, ka Štuthofā neatrados ilgu laiku.
Biju satriekts, kā jaunu puisi par niecīgu pārkāpumu notriepj ar darvu un pakar pie speciāli ierīkota āķa, par lielu uzjautrinājumu bloku un istabu „vecākajiem“ un citiem zadistiem – ieslodzīto sitējiem, kuri visi bija kriminālisti – ar zaļu trijstūri pie ieslodzītā numura („politiskajiem“ pie numura bija sarkani šādi trijstūri). Lielu iespaidu uz mani atstāja arī epizode ar ebreju puisīti – pusaudzīti. Štuthofas nometnē vīriešu blokus no sieviešu teritorijas nožogoja dubults dzeloņstiepļu žogs, kurā pa laikam ielaida augstsprieguma strāvu. Un lūk, šis puisēns, konstatējis, ka žogā sprieguma nav, mēģināja pa to uzrāpties, lai sasniegtu mātes sviesto vīstoklīti, kas bija aizķēries žoga augšpusē. Tajā brīdī sargi vados ieslēdza, izslēdza un atkal ieslēdza spriegumu, acīmredzot priecādamies, kā sarāvās, atslāba, no jauna sarāvās jaunais ķermenītis, līdz nokrita nedzīvs zemē, mātes šausmu un izmisuma kliedzienu pavadīts.
Mūsu grupu, kas reizē tur bijām atvesti, nometnes ieslodzītajos vēl neieskaitīja, numurus mums nepiešķīra un neizsniedza arī nometnes apģērbu – svītrainu cietumnieka tērpu ar apaļu svītrainu micīti. Arī darbā mūs vēl nesūtīja, jo bijām paredzēti citai nometntei. Lai „nodarbinātu“, mūs pa dienu mēdza nostādīt ierindā un lika līdz riebumam noņemt cepuri un pēc tam to atkal uzlikt. „Mützen ab! Mützen auf!“ – skanēja komandas, un pamēģini tikai tās neizpildīt! Cepure steigšus bija jānorauj arī, pat iztālēm ieraugot kādu uniformētu vācieti, kaut arī viszemākās dienesta pakāpes, jo tie visi bija dievi, pārcilvēki. Štuthofas dienās nomāca un apdullināja arī biežās nakts „stāšanās“ – „Apell!“, - kad, tikko cilvēki bija iemiguši, tos ar „Apell, apell!“ kliedzieniem un nūjas sitieniem trieca augšā laukumā stāties. Lai no barakas ieslodzītie ātrāk izkļūtu laukumā, pie durvīm stāvēja divi sitēji, kas ritmiski sita visus pēc kārtas, itkā lai skrietu ātrāk. Kad visi bija nostājušies, sekoja bezgala ilga ieslodzīto skaitīšana. Kad beidzot „Apell!“ bija galā, tāpat ar sitieniem visus sadzina atpakaļ barakā, pie kam ne reti pēc kāda laika sekoja jauns „Apell!“. Nekādas slavenās gāzes kameras, par kurām pēc kara tik daudz rakstīja un stāstīja, nometnē neredzēju.
Arvien vairāk sāka mocīt bads, pastāvīgs, mocošs izsalkums. Reiz ar Āronu pastaigādamies gājām garām ne jau barakai, bet stabilai sarkanu ķieģeļu divstāvu mājai. Tajā dzīvoja tā saucamie „goda ieslodzītie“ (Ehrenhäftlinge) - labi baroti kungi, kas staigāja privātās drēbēs. Kā vēlāk uzzināju, viņi saņēma laikrakstus, grāmatas, mācījās angļu valodu, bija labi paēduši. Mums garām ejot uz lieveņa iznāca mans kādreiz apjūsmotais Bruno Kalniņš. Mani pazinis, viņš aicināja pagaidīt – iegāja mājā un iznesa pilnu riekšavu maizes atlikumu, salauzītas, iekostas šķēles, nogrieztas garozas, klaipu galiņus, ko bija atstājuši neapēstus. Negribēju ņemt, kaut arī ēst šausmīgi gribējās, taču Ārons pierunāja mest lepnumu pie malas. Paņēmu. Dalījāmies abi uz pusēm.
Kļuva zināms, ka pēc pāris dienām mums, nesen atbraukušajiem, jādodas uz citu nometni. Mans draugs Ārons gan ieteica palikt Štuthofā – viņam bija iespēja mani kā veterinārmedicīnas studentu iekārtot darbā pie sevis par sanitāru (Ārons strādāja par vienu no nometnes ārstiem - kārtējais vāciešu „joks“: norīkot veterinārārmedicīnas studentu par nometnes ārstu laikā, kad ieslodzījumā tur atrodas pasaulslaveni speciālisti, medicīnas doktori, kas norīkoti par feldšeriem un sanitāriem). Taču es atteicos, maldīgi uzskatīdams, ka man liktenī jādalās ar tiem, ar kuriem biju kopā šurp atvests un jau iepazinies un iedraudzējies savas uzturēšanās laikā Štuthofā. It sevišķi ar laimoni Vanagu, Medicīnas fakultātes studentu.
Transports mūs noveda Noijengammē (Neuengamme), pie Hamburgas. Tā bija milzīga koncentrācijas nometne ar vairākām filiālēm kā darba nometnēm. Tās vārtus greznoja sauklis „Jedem das Seine“ – „katram pēc nopelniem“. Šajā nometnē mēs „atvadījāmies“ no savām virsdrēbēm un ieguvām Noijengammes „ekipējumu“. Atvadījāmies arī no saviem vārdiem un uzvārdiem, pretī saņemot ieslodzīto numurus ar sarkanu trijstūri un burtu „L“, kas nozīmēja „Lette“ („latvietis“). Savi burti bija arī lietuviešie („Li“) un igauņiem („E“), kamēr ieslodzītajiem no PSRS, neatkarīgi no tautības, visiem bija „R“ – „Russe“ („krievs“). Mans numurs bija: 60001 – „sechzig Tausend und Eine!“.
Savā ziņā īpatnēja, bet vāciešiem visai raksturīga bija jaunā ieslodzīto pieveduma uzņemšana Noijengammē. Vispirms pirts, jo mēs bijām „mēslaini cūku suņi“ (Scheissliche Schweinehunde). Dušu pirts bija priekšzīmīga: baltu flīžu sienas, sīku krāsainu flīzīšu grīda, spoži niķelētas dušas. Lūk, esam jau pliki, mūs sadzen krāšņajā dušu telpā kur – klikt!, - ieslēdzas dušas, bet ūdens tek verdoši karsts! „Heiss, heiss!“ – sauc ieslodzītie. Ak par karstu? Nu labi. Klikt, ieslēdzas dušas, bet nu ūdens tek ledaini auksts! Kā zem tāda līdīsi vēsā novembra dienā? „Kalt, Kalt!“ – visi atkal auro. Klikt – verdošs, klikt – ledains. Un tā vairākas reizes. Pietiek mazgāties! Ārā! Ko?! Visis sausi?! Netīreļi! Negrib mazgāties! Atpakaļ pirtī! Un tā, gribot negribot, nācās uz mirkli palīst zem ledainās straumes. Noslaucīties nav ar ko. Stāvi aukstajā priekštelpā sarāvies, drebinies un gaidi, kad tev izsniegs veļu. Beidzot, izstāvējis bezgalīgo rindu, tu saņem „komplektu“ drēgnas, miklas veļas: kreklu un garās apakšbikses. Ja esi maza auguma, saņem liela izmēra veļu, bet ja liels – maza izmēra. Mainīties aizliegts! Pāris mākslīgā zīda autu. Kas vēlas – koka tupeles, bet kas nevēlas – lai paliek paša apavi (tie un bikšu josta bija vienīgie no apģērba gabaliem, kurus drīkstēja ņemt līdzi pirtī). Tā es varēju saglabāt savus lieliskos hromādas stulma zābakus. Galvā sieviešu cepures – beretes, platmales, - kādu nu kuram izsniedza. Virsdrēbes no nobendētajiem krievu un poļu karagūstekņiem novilktas. Man tika kāda sarkanarmieša vatētā kurtka vēl ar armijas pogām.
Šādi ekipētus mūs sadzina vilciena vagonos un aizveda uz Aurihas pilsētas tuvumā esošo darba nometni, netālu no Holandes robežas. Arī te bija dzeloņdrāšu žogs, bet bez sprieguma, un koka barakas.
Mūsu darbs bija rakt prettanku grāvi purvainā meža masīvā. Katru rītu mēs cauri Aurihas pilsētiņai, koka tupelēm klabot, vilkāmies garā kolonnā SS sargu un vācu aitu suņu pavadībā, stundu vai ilgāk gaidījām vilcienu ar izsistiem logiem un kādu pusstundu ar to braucām līdz darba vietai. Katru dienu lija lietus. Briesmīga bija šī stāvēšana un gaidišana lietū, ledainajā Ziemeļjūras vējā. Plānā balandu zupa ne tuvu nespēja kompensēt milzīgo mūsu ķermeņu siltuma zudumu. Strauji novājējām, zuda spēki un enerģijas rezerves. Sākās patiesi masveidīga cilvēku miršana. Pirmie nomira spēcīgie vīri, kas bija labās miesās un raduši labi paēst, bet kalsnie un kārnie, kāds biju arī es, vēl turējās. Drēbes nebija iespējams izžāvēt. Pie vienīgās dzelzs krāsniņas istabas vidū drīkstēja sildīties tikai tie, kuriem bija malka, un tikai tik ilgi, līdz malka izdega. Tāpēc bijām vitāli ieinteresēti no meža paņemt līdzi pēc iespējas vairāk malkas, taču nebija spēka daudz panest. Viens pēc otra no kolonnas uz ceļa nespēkā pakrita cilvēki. Spēcīgie kanādieši (viņi regulāri saņēma Kanādas Sarkanā Krusta sūtītās pakas ar produktiem un nejuta pārtikas trūkumu) pacēla tos un ielika ieslodzīto vilktos gumijriepu ratos. Nometnes ambulancē tos, kuri nespēja nosaukt savu numuru, ievietoja barakā. Bet tos, kuri nespēja – nogalināja, injicējot tiem fenolu, pēc tam iesaiņojot jumta papē, pārsienot ar telefona stiepli un nogādājot kaut kur ārpus nometnes.
Pienāca arī mana diena. Nesu sev līdzi kādus piecus-sešus sprunguļus, taču arvien vairāk pietrūka spēka un vienu pēc otra tos nācās nomest, līdz pakritu bez samaņas arī pats. Pie pussamaņas nācu nometnes ambulancē. Atceros tikai sārtu gaismu un itkā no tālienes sava drauga Laimoņa Vanaga balsi: „Den kenn ich, der ist mein Freund aus Riga, er ist auch Student!“ („to es pazīstu, tas ir mans draugs no Rīgas, viņš arī ir students“). Laimonis bija iekārtojies holandiešu ārstu vadītajā ambulancē par sanitāru. Cik viegli būtu bijis toreiz nomirt! Bez nāves bailēm, bez kādas vēlēšanās dzīvot! Bet es nenomiru: Laimonis mani aizstiepa uz „stacionāru“, ievilka apakšējā nārā un baroja, pieliekot pie mutes bļodiņu ar virumu, ko no šodienas viedokļa grūti nosaukt par zupu. Izrādījās, ka es to badīgi riju, tā tad būšu dzīvotājs. Tie, kuri vairs „nerija“, ātri nomira, starp tiem arī mans pamatskolas biedrs Aleksandrs Taranovs, kuram arī Laimonis bija novērsis fenola injekciju… Pagāja kāda nedēļa, es pamazām atguvu spēkus un saprašanu.
Mūs bija paredzēts pārvest atpakaļ uz bāzes nometni Noijengammenē, taču pārvedamo bija palicis maz. No sākotnēji atvestajiem vairāk nekā 2000 ieslodzītajiem - spēcīgiem, tikko atvestiem vīriešiem, - dzīvi palikuši bija vairs tikai daži simti. Tiem pietiks ar nelielu vilciena sastāvu, jo sevišķi, ja preču vagonus tā pamatīgi piepilda. Arī es nonācu vagonā, kurā bija ietilpināti 50 ieslodzītie, kas bija sadzīti stāvgrūdām pa 25 abos vagona galos. Vidusdaļa starp durvīm bija brīva, tajā sēdēja sargi. Trīs dienas un trīs naktis, ar ilgām stāvēšanām staciju blakusceļos, vilkās šis nāves vilciens. Cilvēki turpināja mirt, līķus krāva vagona vidusdaļā. Tiem, kuri vēl bija dzīvi, kļuva arvien ērtāk. Drīz varējām jau apsēsties, vēlāk arī apgulties, bet vagona vidū līķu kaudze auga arvien lielāka. Beidzot bijām galā. Kanādieši mūs nešus iznesa uz pirti, tikai šoreiz dušās bija siltais ūdens. Reti kurš varējām nostāvēt uz kājām, vairums spēja tikai rāpot – tāpat rāpus palīdzējām viens otram nomazgāties.

Kā darba nespējīgus mūs ievietoja t.s. „saudzēšanas“ blokā (Schonungsblock) – milzīgā barakā ar divstāvu nārām. Siltumā, bez kustībām, pat liesā nometnes zupa un maizes šķēlīte pamazām atjaunoja spēkus, bet ne jau visiem. Ļoti daudzi turpināja mirt. Tos īpaši „līķu nesēji“ (Leichentranger) ar gumijriepu ratiņiem aizveda uz krematoriju, kuras varenais skurstenis vēla melnu dūmu mutuļus dienu un nakti. Arī te nebija nekādu gāzes kameru, taču pēc tām nebija nekādas vajadzības – cilvēki tāpat mira kā mušas no bada, necilvēcīgajiem apstākļiem un pārstrādāšanās.
Blokā iepazinos vecāku vācu kungu Karlu Dreselu, bijušo sociāldemokrātu funkcionāru. Dresels atcerējās manu tēvu, ar kuru bija iepazinušies Šveicē, pedagogu konferencēs. Viņš bija hamburdzietis, no mājām katru dienu saņēma ēdienu, tāpēc savu nometnes devu atdeva man. Karla zupas porcija man ārkārtīgi palīdzēja, spēki pamazām atgriezās. Pēc viņa ieteikuma kļuvu par vienu no bloka „kalifaktoriem“ – ēdiena nesējiem. Par šo darbu dabūju ēdiena papildporciju. Pēc laika biju jau tik stiprs, ka varēju uzņemties vēl labāk atalgotā „līķu nesēja“ pienākumus. Kopā ar otru kolēģi no rītiem apstaigājām baraku un cēlām ārā no nārām pa nakti nomirušos. Jāpiezīmē, ka mirušo kaimiņi centās tos slēpt, jo tad varēja saņemt tiem domāto ēdiena porciju. Taču tas bija riskanti, jo pārkāpuma atklāšanas gadījumā labi barotie uzraugi-sitēji „sodīja“ pārkāpuma izdarītājus ar parasto soda mēru: „Zwanzig in Aasch“ – divdesmit sitieniem ar pamatīgu nūju, kas parasti beidzās ar mugurkaula sadragāšanu un nāvi. Līķus centāmies vest pēc iespējas agrāk no rīta, kamēr krematorijas priekštelpā to grēda vēl nebija pārāk augsta, jo līķus jau veda arī no visiem citiem milzīgās nometnes blokiem, pie kam arī mūsu blokā nebijām vienīgie līķu nesēji. Kaut arī mūsu nesamie bija viegli, vāji cilvēciņi, arī pa diviem mēs tos augstākai grēdai virsū nespējām uzstiept, bet lejā atstāt nebija ļauts. Ļoti svarīgi bija arī nepazaudēt kaklā pakārto ieslodzītā numuru, jo tas bija nepieciešams vāciešu precīzajai grāmatvedībai.
Nometnē valdošajai „kārtībai“ raksturīgs bija arī 1944. gada 31. decembra vakars. Blokā bija vesela kompānija dažādu „vecāko“, praksē uzraugu-sitēju, kas tika rekrutēti galvenokārt no poļu kriminālistiem. Viņu gultas (nevis nāras!) bija novietotas uz skatuvei līdzīga paaugstinājuma barakas vienā galā. Vecgada vakarā šiem priviliģētajiem bija kartupeļi un speķis, kurus tad tie cepa un elektriskajām plītiņām. Tā bija šausmīga sajūta – just cepta ēdiena smārdu cilvēkam, kurš no bada nespēkā ģībst. Bet ar to poļu kriminālistu, kuri komandēja mūsu blokā, ņirgāšanās par pārējiem nebeidzās. Ēdienu tie izsniedza no lielā katla pie garenas siles, pār kuru vienkārši šļāca no zupas kausa virumu – ēst tika tikai tik daudz, cik spēji gaisā no šīs šalts uztvert savā bļodiņā. Vēļ ilgi pēc kara manī viss sagriezās, dzirdot poļu valodu, kaut saprotu, ka kriminālisti visās tautās vienādi deklasēti.
Pienāca 1945. gada marts. Mani un vēl grupu relatīvi stiprākos „saudzēšanas bloka“ ieslodzītos ar transportu aizveda uz Ilcenu (Uelzen) Dienvidvācijā. Visas manas „saudzēšanas bloka“ papildporcijas nu vairs bija pagātne, un saņēmu kā visi - dienā vienu bļodiņu lapu viruma, - pie tam bija smagi jāstrādā: jāber ciet ap dzelzceļa mezglu zemē izrautās sabiedroto lidmašīnu bumbu bedres, jānovāc gruvešu kaudzes. Taču pilnā sparā jau bija sācies pavasaris: no zemes spraucās sulīgi asni, zem ozoliem atradās pa zīlei, mitrā laikā līda ārā sliekas. Īpaši gardas tās nebija, taču ēst ēdām, ja atradām, kaut pēc tam ilgi zobos šņirkstēja smiltis.
Vai ik dienu augstu zilajās debesīs rāmi slīdēja sudrabotu sabiedroto lidmašīnu eskadriļas – uz austrumiem, bet pēc tam, nometušas savu bumbu kravu, mierīgi un netraucēti atgriezās. Šķita, ka nekādas frontes rietumos nav, dunoņa bija dzirdama tikai austrumu pamalē.
Kādu rītu ieraudzījām, ka cilvēki aiz nometnes žoga visi steidzas, paunām nokrāvušies, vienā virzienā. Paklīda bauma, ka amerikāņi jau esot pie pilsētas un visiem ir pavēlēts evakuēties uz valsts vidieni, cik nu tās vairs atlicis. Ar izbrīnu konstatējām, ka pazuduši arī mūsu uzraugi-sitēji un pat uniformētie vācieši – folkšturmisti no perimetra apsardzes. Ko darīt? Bēgt? Uz kurieni? Uz rietumiem? Bet ja nu tā ir provokācija? Ja nu vācieši to vien gaida, lai mēs bēgtu un viņiem būtu pilnas „tiesības“ mūs par to apšaut? Tā ilgi spriedām un nekādi nevarējām vienoties, ko darīt un, galu galā, palikām uz vietas, kaut arī pilnīgi bez apsardzes. Pilsētiņa bija kā izmirusi. Bet amerikāņi joprojām nerādījās. Nebija dzirdams neviens šāviens, visapkārt valdīja klusums. Mitinājāmies cukurfabrikas noliktavā. Vienā stūrī uz grīdas vēl bija izbiris cukurs. Tā bija vesela bagātība! Kaut arī tas bija sajaucies ar smiltīm un putekļiem, rūpīgi to savācām un katram tika pa pāris saujām.
Beidzot nākošās dienas vakarā pie cukurfabrikas piebrauca lokomotīve ar dažiem vagoniem un uzraugiem, kas mūs sadzina vagonos un aizveda atpakaļ uz Noijengammi. Tur kanādieši par mums ņirgājās, ka neesam laidušies lapās. Varbūt tiešām tā butu bijis pareizāk, taču nu jau bija par vēlu.
Arī Noijengammi sāka gatavot evakuācijai, kaut „Lielvācija“ bija sarukusi pavisam maziņa. Atkal vagoni, atkal ceļā – šoreiz uz Ķīli, uz lielo kara ostu ziemeļos. Tur mūs sadzina milzīgā pasažieru luksusa kuģī „Cap Arcona“. Kuģis bija piecstāvu mājas augstumā un tajā sadzina vairāk nekā 6000 ieslodzītos. Kopā ar manu draugu Stasi no Vecpiebalgas nokļuvām nelielā telpā, kas bija pārblīvēta ar matračiem. Telpā bija karsti un mūs apsēda milzums utu (līdz tam tādu mums nebija). Poļu ieslodzītie, kuru ziņā bija zupas izdale, poļiem deva lielākas porcijas uz pārējo rēķina. Pēc kādām divām dienām (laika rēķini, esot slēgtā telpā, bija sajukuši) atvērās durvis un tika skaļi paziņots, ka visi latvieši, lietuvieši un igauņi varot pāriet uz citu kuģi. Abi ar Stasi nolēmām, ka sliktāk nekā šeit nekur nebūs, tāpēc devāmies laukā.
Mūs nolaida lejā uz nelielu kuģīti „Athen“, kas nebija tā pārpildīts. Pamatā te bija latvieši, leiši, igauņi un nedaudz krievu. Taču te bija briesmīgi auksti, jo mitinājāmies zem kuģa iegrimes līmeņa (bet jūra bija vēl auksta, kaut arī bija aprīļa vidus). Mocīja arī utis. Laiku pa laikam norāvām kreklus un, kaut arī briesmīgi salām, nospiedām savas 100-150 utīm, tad atkal rāvām kreklus mugurā. Siltā viruma vietā mums deva reizi dienā pa biezai maizes šķēlei. Kuģī bija tumšs, nekādu logu nebija. Plašā telpa bija pārdalīta ar tādu kā padziļinājumu, kurā iekšā bija ūdens. Lai saņemtu maizi, bija jāpāriet pa īpašu laipu uz vienu kuģa pusi, pēc tam pa šo laipu gar apgaismotu galdu, pie kura deva maizi, pa vienam jāpāriet uz otru kuģa pusi. Taču pa šo īso brīdi maizes šķēle burtiski bija jānorija, jo citādi otrā neizgaismotajā pusē uzklupa labāk organizēto krievu karagūstekņu banda un to atņēma. Arī noslēpt to nebija iespējams, jo katru tavu kustību uz apgaismotās laipas no tumsas vēroja desmitiem izbadējušos acu pāru. Tā pagāja kādas divas nedēļas.

Bija uzlidojums, tuvumā sprāga bumbas – mēs neko nesapratām, tikai klusu lūdzāmies, ko nu kurš, lai paliktu dzīvi. Vēlāk jau krastā esot uzzinājām, ka sabiedroto aviācijas uzlidojumā nogremdēts „Cap Arcona“ un „Thielbek“ ar Noijengammes nometnes ieslodzītajiem. Kuģos izceļoties ugunsgrēkam daudzi, kuri bijuši tuvāk klājam, glābās lecot jūrā. Esesieši ar mašīnpistolēm gan no klāja centušies tos apšaut, taču vairākiem desmitiem izdevās no ūdenī sakritušajām atlūzām sameistarot ko līdzīgu plostiem un izglābties. Daudzi noslīka, jo uz vairākiem plostiem krievu karagūstekņi uzņēma tikai tos, kas sauca palīgā krieviski, un sita ar dēļiem pa galvām visiem, kas saukuši pēc palīdzības citā valodā. Kad kuģis jau gandrīz nogrimis, pie tā uznirusi vācu zemūdene un uzņēmusi apsardzi.

Nākamajā rītā - 4. maijā, - pavērās vienīgā lūka un tajā parādījās apsarga galva. „Hitler kaput!“ – vācietis pavēstīja. Vēl dažas stundas un lūka atvērās. „Lūdzu, kungi!“ – laipni aicināja sargs, un ielaida telpā kāpnes.
Kuģis stāvēja pietauvots Noištates (Neustadt) ostā. Uz klāja sakrautas maisu kaudzes ar kviešu miltiem, bet vāciešus nekur nemanījām. Klupām maisiem klāt, plēsām vaļā un saujām rijām to saturu. Kāds atrada mucas ar skābētām sarkanajām bietēm. Vēl cits – gaļas konservus! Arī es steigā nokāpu lejā pie konservu grēdas, paņēmu vienu bundžu un pret kuģa apšuvuma kniedi to atdauzīju vaļā. Kārbā bija trekna cūkgaļa. Izbadējušies ieslodzītie kāri rija visu, taču es ar mokām sevi piespiedu pārstāt bāzt mutē pārtiku. Tik daudz vēl veselā saprāta bija saglabājies lai atcerētos, kas var notikt ar tik novārdzinātu organismu, pārmēru steigā saēdoties tik smagu barību. Daudzi no tiem, kuri bija saēdušies uz kuģa cūkgaļu, gan arī no tiem, kuri uzlauza flotes noliktavu un tur saēdās dažādus produktus, kā arī piedzērās no atrastajiem alkoholiskajiem dzērieniem, mira mokpilnā nāvē. Savācu maisā, cik varēju, un pa trapu puslīšus, pusiešus nokļuvu krastā. Tur mūsu bijušie sargi, vācu vecīši-folkšturmieši, klanīdamies un mus par kungiem dēvēdami aicināja uz Noištates kara ostas laukumu, kur britu komandants vēloties ar mums tikties. Sadabūjuši nūjas, uz kurām atbalstīties, abi ar Stasi lēnām klunkurējām uz laukumu, kur komandants lauzītā vācu valodā mūs apsveica ar atbrīvošanu un aicināja iekārtoties netālajās bijušās vācu kara flotes kazarmās.
Uz nūjām balstīdamies, aizvilkāmies uz lielajām vairākstāvu sarkaniem ķieģeļiem mūrētām ēkām. Virs vienas no tām plīvoja PSRS karogs, kas liecināja, ka tur ir padomju bloks. Mēs, pieci latvieši, devāmies turp un trešajā stāvā atradām brīvu istabiņu, kurā apmesties. Šķita, ka kazarmas vācu matroži atstājuši lielā steigā – te bija nevien saklātas gultas, bet arī matrožu drēbes, apakšveļa un personiskās mantas (bārdas skujamie, spogulīši, vēstules, fotogrāfijas). Ar lielu baudu novilkām savus utu pilnos kankarus un pārģērbāmies tīrā vācu matrožu veļā un drēbēs! Uzkāpu uz svariem – tie rādīja 37 kilogramus…
Pagalmā skaļruņos nemitīgi tika atkārtots aicinājums: „Nemeklējiet paši pārtiku! Paļaujieties uz mūsu diētisko ēdināšanu!“ Brīdinājums bija vietā, diemžēl daudzi nesaprata, cik tas ir svarīgi. Angļu diētiskā ēdināšana sastāvēja no auzu un citādām tumītēm un putriņām. Atlika tikai ar kanniņu noiet lejā un pateikt, cik mūsu ir, un attiecīgais porciju daudzums tika ieliets. Protams, nenoturējāmies „nepalielinājuši“ mūsu skaitu, un piecu porciju vietā saņēmām divpadsmit, taču nekas ļauns nenotika. Spēki ar katru dienu pieauga.
Pēc dažām dienām kazarmu teritorijā pamanījām pielīmētu latviešu valodā ar rakstāmmašīnu rakstītu uzaicinājumu LPSR pilsoņiem, kuri vēlas atgriezties dzimtenē, reģistrēties Noištates tirgus laukumā tādā un tādā namā. Saposāmies un visi pieci, uz saviem spieķīšiem balstīdamies, devāmies uz pilsētiņas centru. Pie kinoteātra ēkas plīvoja Latvijas karogs – tur vācās ļaudis, kuri nevēlējās atgriezties. - Mēs atgriezīsimies dzimtenē tad, kad dzimtene būs brīva!, - mums teica. Apspriedušies, nolēmām tomēr turpināt ceļu. Galu galā mājās mūs gaidīja sievas, bērni, vecāki, kurus sirds neļāva tā vienkārši atstāt pagātnē.
12. maijā pie kazarmām piebrauca vairāki smagie „studebekeri“ ar brezenta kulbu. Angļu kareivji mūs izsauca pēc saraksta un salādēja automašīnu kravu kastēs. Drīz vien iebraucām pa grezni rotātiem vārtiem padomju okupācijas zonā. Pārsteidza visuresošie sarkanie transparenti ar lozungiem, milzīgās ģenerālisimusa uniformā tērptā Staļina bildes. Taču man šajā brīdī pats galvenais bija, ka esmu izdzīvojis un cerība, ka drīz sastapšu savus tuvos.
Dzīve turpinājās, bet tas jau ir cits stāsts.

Tags: Vācija, XX gs., memuāri, II Pasaules karš

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.