Eiropas Savienība.

Sintija Bērziņa


Integrācija kļuvusi par raksturīgu mūsu laikmeta iezīmi. Integrācija starptautiskajā sistēmā vērojama visos kontinentos, un zināmā mērā tā ir atbilde globalizācjias procesu radītajiem izaicinājumiem. Integrācija Eiropā saniegusi pasaules mērogiem vērā ņemamus rezultātus. Sākotēji uz integrācijas pamatiem 1951. gadā apvienojās sešas valstis un tās bija, Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācijas Federatīvā republika.
Runājot par integrāciju kopumā, tā ir skārusi ikvienu cilvēku, kurš mīt pasaulē. Integrācija, tas ir ceļš, kā satuvināt divas naidīgas nometnes, lai tās varētu rast kompromisu saviem strīdiem. Integrācija nozīmē gan brīva tirgus iespējas, gan ceļošanas iespējas pa pasauli. Protams, nevar izslēgt arī šo aspektu, ka ar integrācijas palīdzību var palīdzēt nabadzīgākām valstīm. Zem vārda integrācija slēpjas ļoti lieli gan politiskie, gan ekonomiskie procesi. Eiropas Savienības izveidošanās, tā ir tikai maza daļa no lielā integrācijas viļņa, kas aizsākās jau pēc II pasaules kara. Līdz ar kara beigām tika veikts viss, lai atgrieztu to dzīves līmeni, kas bija pirms II pasules kara, ne jau velti piecdesmitos gadus dažādos izdevumos (gan laikrakstos, gan dažādu autoru grāmatās) mēdz dēvēt par „Zelta gadiem”, kad tika saniegti gadrīz tāds pats dzīves līmenis kā pirms kara. Protams, tas arī ir liels integrācijas nopelns. Ne jau velti Eiropā 1951. gadā izveidojās Eiropas Savienības pirmie aizmetņi, jo kā institūcija tā oficāli sāka darboties pēc 1992. gada 7. februārī, jo pirms tam darbojās Eiropas Ekonomiskā Padome.
Daudzi autori, vēsturnieki, žurnālisti uzskata, ka Eiropas Savienība tomēr ir izveidojuses jau iepriekš minētajā 1951. gadā. Eiropas integrācijas process vēl nav beidzies, jo ES nepārtraukti attīstās. Kopš 2002. gada 1. janvāra 12 ES valstis skaidras naudas norēķinos izmanto kopēju naudu – eiro. Eiropas Savienība gatavojas uzņemt jaunas dalībvalstis, galvenokārt no Centrālās un Austrumeiropas, kas liecina tikai par to, ka integrācija attīstas, un tai rodas daudzi jauni piekritēji.


Referātā tiks aplūkoti Eiropas Savienības tapšanas procesi, un tās vēsture.

Eiropas apvienošanās apstākļi

Uz Eiropu kā vienotu veselumu ir mēģināts skatīties jau kopš Senās Grieķijs laikiem. Politiski Eiropu apvienot ir centušies daudzi valdnieki un karavadoņi, mēģinot Eiropas tautas pakļaut ar militāra spēka palīdzību. Savukārt filozofiem Eiropa bija un ir kultūras vienotība ar kopīgām pagātnes saitēm un kopīgu, uz racionālismu un humānismu balstītu nākotnes perspektīvu.
Tomēr par Eiropas apvienošanu, kuras tiesiskais pamats ir tāds jurisprudences fenomens kāds reti tiek redzēts Eiropā. Tad vienlaikus pastāvēja vairāki apstākļi, kas kopā lika pamatu Eiropas integrācijas sākumam. Tālāk tiks minēti apstākļi, kas ietekmēja Eiropu.
Bija nepieciešamība radīt starptautisku sadarbības modeli jauna kara novēršanai starp Eiropas valstīm. Šāda sadarbības modeļa meklējumi Eiropā nebija nekas jauns.
Jau pēc Pirmā pasaules kara tieši jauna kara novēršana bija vadmotīvs Tautu savienības izveidei. Šis pats mērķis bija pamatā arī vairāku Tautu savienībai līdzīgu starptautisko institūciju dibināšanai pēc Otrā psaules kara (piemēram, ANO, Eiropas Padome). Raugoties uz Tautas Savienības skarbo pieredzi, tika domāts arī pat to, ka nākamajām institūcijām ir jābūt labāk organizētākām tostarp arī politiski un ekonomiski.
Nākošais apstāklis, kas mudināja Eiropu uz kopējiem mērķiem un sadarbību, bija ASV piedāvātais Māršala plāns, kura uzdevums bija palīdzēt tām Eiropas valstīm, kas smagi cieta Otrā pasaules kara laikā.
Šīs palīdzības sniegšanas būtiskākais priekšnoteikums bija izveidot īpašu starpvalstu organizāciju, kas nodarbotos ar šīs palīdzības administrēšanu. Šāda organizācija – Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācja- tika izveidota 1948. gadā . Šī pieredze nāca par labu tam, ka vēlākojos gados deva pieredzi veidojot Eiropas kopienu un pārējās Eiropas institūcijas.
Trešais apstāklis, kas mudināja uz pārmaiņām bija ģeopolitiskā situācija. Eiropai bija jāsāk mācīties pastāvēt divu lielvaru – PSRS un ASV ēnā. Tāpēc, lai varētu sekmīgi cīnīties gan pret iespējamiem komunisma izplatīšanās draudiem, gan arī lai novērstu totālu ASV dominēšanu pasaules tirzniecībā, Eiropas valstīm bija jāspēj ātri atjaunot savas kara laikā sagrautās ekonomikas. Visefektīvāk to varēja izdarīt tikai ciešas ekonomiskās sadarbības ceļā.
Ceturtais ir starptautiskās tirzniecības īpatsvara palielināšanās. Līdz Otrajam pasaules karam var runāt par naturālo saimniecību, vienas valsts ietvaros, proti, vairums ekonomisko aktivitāšu norisinās valts iekšienē. Savukārt pēc Otrā pasaules kara ļoti strauji pieauga gan to preču skaits, kas tiek ražots vienā valstī, bet tirgotas citā, gan arī to cilvēku skaits, kas, būdami vienas Eiropas valsts pilsoņi, vēlējās darboties citā valstī. Tādejādi radās nepieciešamība izveidot starptautisku sadarbības modeli, kas nodrošinātu iespējami vieglāku šādu starpvalstu ekonomisko aktivitāšu veikšanu.
Daudzus no šiem aspektiem ir arī apskatījuši tādi autori kā Keilors, Kisindžers(Diplomātijas vēsture) un Džads( Eiropa pēc 1945. gada)
Iepriekš uzskaitītajiem iemesliem atbilstoša tiesiskā forma tika radīta 20. gs. piecdesmito gadu sākumā. Tā laika Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans kopā ar Žanu Monē, kurš bija labs diplomāts, un kuram jau bija prakse šādās lietās, 1950. gada 9. maijā nāca klāja ar priekšlikumu nodot Francijas un Vācijas ogļu un tērauda resursu pārraudzību vienotai augstākai varas iestādei, pieļaujot iespēju, ka arī citas Eiropas valstis piedalās šajā vienotajā ogļu un tērauda resursu pārvaldē. Šo Šūmaņa kunga izstrādāto plānu uzskata par pirmo nopietno atskaites punktu Eiropas ekonomiskās integrācijas vēsturē, tāpēc daudzās Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā, 9. maiju atzīmē kā Eiropas dienu.

Eiropas ekonomikas kopiena

Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgums tika parakstīts Romā 1957. gada 25. martā, tas iezīmēja jauna posma sākšanos Eiropas integrācijas procesā. Līgums noteica jaunu institūciju izveidošanu un kopīgu lēmumu pieņemšanas procedūras, lai virzītu nacionālās intereses uz kopīgu mērķi. Tādējādi EEK kļuva par pamatu turpmākajai Eiropas integrācijai. Romas līgums stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.
Eiropas Savienībai (Eiropas ekonomikas kopiena) lielai un sarežģītai organizācijai – ir ļoti daudzveidīgi mērķi, kas ir ļoti pašsaprotami. Tālāk tiks minēti, tikai daži no šiem mērķiem
• Miera un stabilitātes garantēšana;
• Ekonomiskās labklājības palielināšanās;
• Sociālās labklājības nodrošināšana;
• Eiropas starptautiskās lomas ietekmes palielināšana;
• Iekšējās drošības garantēšana
Visus šos mērķus vieno kopīga vēlēšanās, nodrošināt labklājību un radīt drošu vidi, kurā cilvēks varētu brīvi dzīvot un attīstīties. Eiropas Savienība ir apvienība, kurā valda liberālas vērtības. Tā ir pakļauta iedzīvotāju interesēm un vajadzībām.
Tas arī nosaka Eiropas Savienības galvenos darbības virzienus, un pamatprincipus, kas ir šādi:
• Demokrātiska sabiedrības pārvalde
• Brīva tirgus ekonomika
• Vispārēja cilvēktiesību ievērošana
Īpaši pieminams ir vēl viens princips, kas tiek ievērots Eiropas Savienības iekšējo attiecību veidošanā – tas ir subisidaritātes princips. Tas nozīmē, ka lēmumi jāpieņem iepējami zemākā līmenī saistībā ar visefektīvāko izpildi. Šis princips, pēc kura vadās federatīvās valstis, plaši tiek izmantots , lai ierobežotu Eiropas savienības principus.
Bet šī visa ir tikai nākonte, kas izveidojas pēc Šūmana iesniegtās deklarācijas un pēc Eiropas kopienas noslēgšanas līguma, tādēļ tālāk tiks aplūkoti svarīgākie līgumi un struktūra, galvenie uzdevumi, kas beigās izveidojās par Eiropas Savienību, kā struktūrvienību ar ļoti plašu darbības lauku, kas skar gan politisko jautājumus, gan militāros, gan saimnieciskos un ekonomiskos jautājumus.
Eiropas Ogļu un Tērauda Kopiena (Šūmana plāns)

1951. gada Parīzē noslēdza Eiropas Ogļu un Tērauda Kopienas (ETOK) dibināšanas līgumu.
Balstoties uz Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma panākumiem, sešas minētās valstis (Vācija, Francija, Itālija, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga) paplašina savu sadarbību, attiecinot to arī uz citām ekonomikas nozarēm. Tās paraksta Romas Līgumu, ar kuru tiek nodibināta Eiropas Ekonomikas Kopiena (EEK) jeb kopējais tirgus. Tās ideja ir brīva personu, preču un pakalpojumu kustība pāri robežām
Kā svarīgākais ETOK dibināšanas mērķis tika izvirzīta vienota ogļu un tērauda tirgus izveide starp Kopienas dibinātājvalstīm. Ar šo līgumu tika izveidotas četras institūcijas, kurām, savstarpēji sadarbojoties, vajadzēja nodrošināt līguma efektīgu darbību un kuras bija tiesīgas pieņemt dalībvalstīm saistošus lēmumus. Šīs iestādes bija svarīgāko mūsdienu Eiropas Savienības institūciju – Eiropas Kopienas komisijas, Ministru Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Tiesas priekšteči. Tālāk tiks minēts, kādēļ Lielbritānija nevēlējās iestāties Eiropas Ogļu un Tērauda Kopienā. Lielbritānijā valdošā darba (leiboristu) partija nacionalizēja daudzas industrijas: tieši ogļu un tērauda industriju nacionalizācija, pakļaušana (leiboristu) kontrolei bija ļoti emocionāls un politiski nozīmīgs moments leiboristu partijas dzīvē. Nacionalizēto uzņēmumu pakļaušana kādai pārvalstiskai iestādei, pie tam tādai, kurai ne vien nebija nekāda sakara ar Eiropas arodbiedrības kustībām, bet pret kuru nostājās visas kreisās arodbiedrības kontinentālājā Eiropā, vienkārši nebija iespējama.Tostarp arī Francija nebija gluži bez vainas, jo viņa divas reizes bloķēja sarunas ar Lielbritāniju, kas vēl vairāk nostiprināja Lielbritānijas attieksmi pret ETOK. ETOK līgumu apstiprināja visās sešās dalībvalstīs. Galvenie iemesli, kas veicināja to, ka ogļu un tērauda industriju pakļaušana pārnaconālai iestādei guva vajadzīgo atsaucību, bija šādi:
• ASV valdības politika atļāva Vācijai kļūt par suverēnu valsti (negaidot uz Miera līguma noslēgšanu ar PSRS) lika Vācijas kaimiņiem slēgt mieru ar to; partneri parādītu politisko briedumu un izturētību sadarbojoties, lai Vācijai ekonomisko spēku piesaistītu visu Rietumeiropas valstu tautsaimniecības attīstības paātrināšanai;
• Pārvalstiskā peeja, kas veicinātu brīvu konkurenci, reizē paplašinātu iekšējo tirgu un novērstu klasiskās, karteļiem saistītās prasības, kur kaimiņu noplicina par labu sev, atbrīvotu kapitālu infrastruktūras pasākumiem, veicinātu visas tautsaimniecības pacēlumu;
• Vienīgi apvienota Eiropa spētu atgūt Rietumeiropas valstīm piedalīšanos nopietnu lēmumu pieņemšā; ASV diskrētais spiediens pamudināja Franciju ieņemt vadošās valsts lomu šajā apvienošanas posmā.
Izvērtējot šos iemesls, var nonākt pie secinājuma, ka Eiropai, pat vajadzēja izveidot kopienu, lai pārvarētu tās barjeras, kas valdīja Eiropā pēc Otrā pasules kara. Salīdzinoši tas arī izdevās, un starp valstī, kas bija parakstījušas šo līgumu, radās ļoti labas diplomātiskas saites, kas ļāva šīm valsītm izveidot tos priekšnosacījumus, kas bija izveidojušies jau iepriekš pirms ETOK līguma parakstīšanas.
Līgums par ETOK sastāv no 100 pantiem, 6 protokoliem. Līgums nodibināja četras iestādes. Pirmā ir Augstākā iestāde ar pārvalstisku lēmējinstitūciju. Otra ir kopēja asambleja, kur valstī tiek dota iespēj atdot padomus Augstākai iestādei. Trešā ir sevišķo ministru komiteja, tā ir starpniecība starp dalībvalstīm un Augstāko instanci. Ceturtā ir tiesa, kas seko līdzi vai Augstākās iestādes darbojas pēc visiem paredzētajem likumiem.

Eiropas kopiena

Eiropas kopiena apzīmē nozīmīgāko no minētajām trijām Kopienām – Eiropas Ekonomikas kopiena, kura tā tika saukta no 1957. līdz 1992. gadam, taču 1992.gada 7. februārī parakstot Māstrihtas Līgumu par Eiropas Savienību, šis nosaukums tika vienkāršots, izslēdzot vārdu Ekonomika.
Tādejādi, tikai pēc 1992. gada, mēs varam runāt par Eiropas Savienību, kā par institūciju, ar tai atbilstošu nosaukumu, jo pirms tam bija cits nosaukums, lai gan funkcijas abām šīm organizācijām ir vienādas, un ir mainījies tikai nosaukums.
Romas līgums par Eiropas ekonomisko kopienu (Eiropas kopienu) bija apzināti iecerēts tā, lai ar laiku un pēc vajdzības tas varētu kļūt par pamatu ciešākai integrācijai, izvērstākai apvienībai. Romas līgumša saskatāmi čerti darbības slāņi:
• Iezīmētas kompetences atsevišķos lietišķos tautsaimniecības jautājumos, izceļot lauksaimniecības nozīmi kopienas darbībā; notiekta darba kārtība galvenajās iestādēs un konsulatīvajās komitejās, arī ļoti specalizētajās aģentūrās;
• Padarīt Vācijas un zināmā mērās arī Itālijas demokrātiskā valstiskuma atjaunošanu par neatgriezenisku; vēlāk tas attiecās arī uz Grieķiju, Spāniju, un Portugāli, kuras pivienojās pēc autoritāro režīmu krišanas, padzīšanas; šodien tās Eiropas valstis, kuras atjauno demokrātisku iekārtu pēc socālstiskās diktatūras gāšanas , seko šiem precedentiem, kā piemēru tam var minēt (Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Čehija, Slovākija);
• Noteikt veidu, kā ļoti atšķirīga lieluma valstīm stabili sadzīvot savā starpā; novērst to, ka turības pieaugums lielajās un turīgajās dalīvalstīs nenotiek uz mazāk turīgu dalībvalstu rēķina;
Veidotāji cerēja uz integrācijas un sadarbības daudzos virzienos, netikai tautsaimniecībā, te tika arī domāts par ekonomisko sadarbību,sabiedrības integrāciju kopuma, jo kā tālāk tiks minēts, Romas līguma viena no pamatpunktiem ir cilvēka neirobežota kustība starpdalībvalstīm.
Tika satādīts arī līgums, kur 235 un 236 pants noteic mehānismu, kas pieļauj kompetenču loku notiekšanu.
Noteikti bija arī mēķi, kas būtu jāsaniedz divdasmit gados, tie bija daudzi, tiks nosaukti tikai daži un svargākie. Vienotas politikas realizēšana lauksaimniecībasjomā. Vienotas politikas realizēšana transporta jomā. Dalībvalstu likumu sakaņošana tādā līmenī, lai nodrošinātu pienācīgu Kopējās tirgus funkcionēšanu. Eiropas Socālā fonda radīšana ar nolūku uzlabot strādājošo nodarbinātības iespējas un veicināt viņu dzīves līmeņa celšanos Protams, tie ir tikai svarīgākie mērķi, kas tad arī laika gaitā tika īstenoti, un kas ļauj, mūsdienas Eiropas Savienībai normāli funkcionēt.
Romas līgums

Nākamais nozīmīgais posms Eiropas Savienības tapšanā sākās 1957. gadā, kad tika parakstīts Romas līgums un radīta Eiropas Atomenerģijas kopiena(EURATOM) un Eiropas Ekonomiskā kopiena(EEK)
Romas līguma nolūks bija izstrādāt mehānismu, ar kuru palīdzību stiprināt mieru, demokrātiju un labklājību. Ciešāka ekonomiska sadarbība un tās rezultātā izveidotajai Muitas ūnijai bija jākalpo par garantu nesaskaņu likvidēšanai. Romas līgumā ir ietverti kopējā tirgus veidošanas pamatprincipi. Un tie ir šādi:
• ievedmuitas un izvedamo preču kvantitatīvo ierobežojumu atcelšanu muitas;
• vienotas muitas un tirdzniecības politikas izstrādāšana pret trešajām valstīm;
• personu, kapitāla un pakalpojumu neierobežota kustība;
• iekšējā tirgus konkurences nevienlīdzības atcelšana;
• Eiropas sociālā fonda dibināšana, lai uzlabotu strādnieku darba iespējas un paaugstinātu dzīves līmeni;
• Eiropas Investīciju bankas dibināšana, lai veicinātu saimniecisko attīstību.
Izvērtējot šos punktus, var nonākt pie secinājuma, ka šeit ir ietverti visi svarīgākie priekšnosacījumi veiksmīgai institūcijas darbībai, protams, ka šos pamatnosacījumus var papildināt un mainīt, bet tas ir ļoti grūts un sarežģīts process.

Vienotais Eiropas akts

Tālāk, kā svarīgs notikums ir Vienotā Eiropas Akta parakstīšana 1989. gadā, kas ietekmēja turpmāko visu Eiropas dzīvi.
Sešdesmito gadu beigās EEK dalībvalstis bija atcēlušas muitas nodokļus un daudzus savstarpējos kvantitatīvos ierobežojumus. Tomēr īsts vienotais tirgus bija vēl tāls mērķis. Atšķirīgie nacionālie standarti un noteikumi kavēja brīvo tirdzniecību gandrīz tikpat spēcīgi kā muitas nodokļi un importa kvotas.
1985. gadā Eiropas Komisija piedāvāja vienotā tirgus izveidošanas plānu, kas noslēdzās ar Vienotā Eiropas akta parakstīšanu. Šis akts noteica, ka no 1993. gada 1. janvāra jābūt ieviestām četrām pamatbrīvībām – brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustībai EEK.
Vienotais Eiropas akts apvienoja kopējā tirgus izveidi ar ekonomiskās un sociālās solidaritātes principiem. Lai palīdzētu reģioniem, kurus negatīvi bija ietekmējušas tehnoloģiskās pārmaiņas un industriālā restrukturizācija, kā arī atpalikušajiem reģioniem, tika izstrādāti reģionālās politikas pasākumi. Tika paredzēts veicināt sadarbību pētniecības un attīstības jomās, lai pārliecinātos, ka kopējā tirgus sociālajai dimensijai tiek veltīta pienācīga uzmanība. Vienotais Eiropas akts nostiprināja demokrātiju EEK, Eiropas Parlamentam paredzot jaunas pilnvaras lēmumu pieņemšanā.
Kaut arī Romas līguma pārskatīšana bija notikusi 1986. gadā, tomēr šis dokuments neatspoguļoja dalībvalstu sasniegto savstarpējās integrācijas pakāpi un vēl jo mazāk iezīmēja nākotnes attīstības perspektīvas.
Māstrihtas līgums

Tādēļ 1991. gada decembrī Eiropas Kopienas Padome pieņēma Māstrihta līgumu. Eiropas Kopiena tika pārdēvēta par Eiropas Savienību, un Māstrihtas līgumam bija šādi uzdevumi:
1. līdz 1999. gadam ievest vienoto valūtu, t.i., izveidot Eiropas monetāro savienību;
2. piešķirt papildus tiesības Eiropas Parlamentam un paplašināt kvalificētā balsu vairākuma principu lēmumu pieņemšanai Ministru Padomē;
3. izveidot Reģiona komiteju, kas sekmētu to reģionu attīstību, kuri Eiropas Savienības ietvaros atpaliek no labklājības un reizē iesaistīt reģionus Eiropas Savienības politiskajā procesā un radīt Kohēzijas fondu (tas izveidots strukturālo un sociāli ekonomisko atšķirtību izlīdzināšanai starp ES bagātākajiem un trūcīgajiem reģioniem);
4. papildināt Eiropas Savienības politiku ar Savienības kopējo, ārējo un drošības politiku, tieslietu un iekšlietu politiku;
5. veidot sociālās politikas unifikāciju;
6. radīt Eiropas Savienības pilsonības jēdzienu, kurš papildina nacionālo pilsonību ar tiesībām un priekšrocībām, ko bauda Savienības pārstāvis – brīvi pārvietoties ES telpā, mācīties, strādāt, ceļot uz jebkuru dalībvalsti.
Izvērtējot šī līguma uzdevumus, rodas secinājumi, ka daļa no šiem uzdevumiem ir sasniegti, kas ir ļoti labs rezultāts, un norāda uz to, ka šī organizācija spēj darboties ar lielu atdevi un spēj sasniegt sev uzliktos uzdevumus.
Amsterdamas līgums

Tālāk tika parakstīts Amsterdamas līgums 1997. gadā. Ja starp Romas līguma un Māstrihtas līguma pieņemšanu bija pagājuši 34 gadi, tad starp Māstrihtas līguma un Amsterdamas līguma pieņemšanu bija pagājuši tikai seši gadi. Tas tāpēc, ka visu savu iepriekšējo vēsturisko attīstības posmu ES nodarbojās ar ekonomiskās sadarbības jautājumiem. Uz 21. gs. sliekšņa ES ir vairāk jāpievērš uzmanība jaunajai starptautiskajai sistēmai, kurā norit ekonomiskā globalizācija, kas aizvien jūtamāki ietekmē nodarbinātību, konkurenci, jaunu darba vietu radīšanu. Pasaulē pieaug organizētā noziedzība, nelegālā migrācija, ekoloģiskā nelīdzsvarotība un draudi sabiedrības veselībai. Tādēļ ES nolēma izstrādāt jaunu līgumu, kurš sekmētu Savienības vienotību un starptautiskās ietekmes nostiprināšanu. Lielā mērā tas bija saistīts ar nepieciešamību izvērtēt, kā palīdzēt integrācijā kandidātvalstīm un reizē nevājināt ES pozīcijas un nemazināt integrācijas tempus. Šajā līgumā ietvertie jauninājumi ir šādi:
• Eiropas monetāras savienības izveidošana 1999. gadā, kas būs reāls pamats Eiropas tālākai vienotībai;
• Kopējās robežas izveide, tieslietu sistēmas nostiprināšana sadarbība drošības jautājumos;
• Eiropas Savienības līguma papildināšana ar sociālo hartu, kas vērsta uz pilsoņu nodarbinātības paaugstināšanu un labklājības līmeņa izlīdzināšanu.
Kā redzams, tad Eiropas savienības attīstībā ir bijis daudz posmu, sākot ar ekonomisko interešu saskaņošanu, līdz ciešai ekonomiskai un politiskai integrācijai, kas vairo savienības pilsoņu mieru, drošību un labklājību.
Trīs pīlāri

Eiropas Savienība nav iedomājama, bez trim pīlāriem uz kuriem balstās vai visa lielā Eiropas Savienības galvenie izvirzītie mērķi. Trīs Pīlāri darbojas, galvenie stūrakmeņi, uz kuriem balstās it viss, kas saistīts ar Eiropas Savienību.
Tālāk tiks minēti šie trīs pīlāri, un ko katrs no šiem pīlāriem nozīmē.
1. Pīlārs. Eiropas Kopiena (EK). Pārnacionāla sadarbība, Dalībvalstis savas lemšanas tiesības ir deleģējušas Eiropas kopienas institūcijām. Vēl pirmais pīlārs nosaka citas lietas, kas ir saistītas ar Eiropas Savienību, un tās ir;
 Vienots tirgus
 Monetāra savienība
 Kopējās lauksaimniecības politika
 Vides aizsardzības politika
 Reģionālā politika
 Tirdzniecības politika
 Pētniecības un tehnoloģijas pētniecība
Izvērtējot šo pīlāru, var nonākt pie secinājuma, ka Eiropas Savienības galvenie mērķi ir galvenokārt tendēti uz Ekonomisko saliedētību, kā arī uz kopējo tirgu, kas ļautu brīvi attīstīties tirdzniecībai, kas nestu ļoti lielus ekonomiskos ieguvums daudzām valstīm. Galvenokārt, tas ir pašsaprotami, jo pirmie darbības gadi, ES bija ļoti smagi un grūti, jo tie bija pirmie gadi pēc Otrā pasaules kara.
2. Pīlārs nosaka kopējo ārējo un drošības politiku (KĀDP) tas ir arī ES 11-28 pants Starpvalstu vienošanās līgumā. Protams, arī šim pīlāram ir apakšpunkti, un tie ir;
• Starptautiskās drošības uzturēšana
• Starptautiskās sadarbības sekmēšana
• Palīdzība trešajam valstīm
• Atbruņošanās
• Cilvēktiesību ievērošana
• Miera un drošības uzturēšana

Protams, ka visi šie lēmumi pieņemti, tikai tad, kad, ja piekrīt visas valstis, kas dažreiz apgrūtina pieņemt dažus līgumus.
Izvērtējot šo pīlāru, te jau ir jūtams, ka mazliet jau iezīmējas tādas iezīmes kā drošības jautājumi, un pat palīdzība trešajām valstīm, kas norāda tikai uz to, ka tiek domāts arī par sociālām lietām, kas vēl vairāk paplašina ES darbības rādiusu.
3. Pīlārs nosaka policijas un tiesu sadarbība krimināllietās. Tas ir Eiropas Savienības 29.-42. pants Starpvaldību vienošanās līgumā. Arī šim pīlāram ir apakšpunkti, un tie ir
• Patvēruma politika
• Ieceļošanas politika
• Savienības ārējās robežas
• Organizētās noziedzības apkarošana
• Rasisma un naidīguma pret imigrantiem novēršana
• Tiesu iestāžu sadarbība
• Materiālo krimināltiesību saskaņošana
Izvērtējot šo pīlāru var izsecināt, ka tiek darīts viss, lai nodrošinātu Eiropas Savienības funkcionēšanu visās jomās, tostarp arī krimināltiesību ievērošana un sadarbība starp tiesām, lai nodrošinātu kopējo mieru savienības iekšienē.

Secinājumi
Kopumā izvērtējot kā ir veidojusies Eiropas Savienība ir redzamas tas, ka šī organizācija iesākuma ir bijusi pavisam necila, tikai ar sešām dalībvalstīm, kas tikai ar savu darbu un kopīgiem mērķiem ir panākusi to, ka no mazas organizācijas, kāda bija Eiropas Ogļu un Tērauda kopiena , var izaugt par lielu organizētu spēku Eiropā.
Eiropas Savienība ar savu plašo darbības lauku spēj turēties pretī ASV monopolam, kas izveidojās pēc Aukstā kara beigām, jo ASV uz doto brīdi bija vienīga superlielvalsts, kas pēc Aukstā kara nebeidz savas funkcijas kā valsts, kā izdarīja PSRS.
Izvērtējot ES veidošanās gaitu var noprast, ka lielu lomu katrā laika posmā ir dažādi līgumi, kuri nes sevī lielas pārmainās visā sabiedrībā kopumā. Eiropas Savienība ir izdarījusi lielu darbu integrācijas lietā. Tā ir panākusi, to, ka izveidota tāda organizācija, kurā darbojas 27 dalībvalstis, kas ievēro visus iepriekš minētos pantus un punktus, kas veicina vēl lielāku sadarbību starp šīm dalībvalstīm. To visu vēl vairāk pastiprina arī vienotās valūtas izveidošanu starp dalībvalstīm.
Raugoties no politiskā aspekta Eiropas Savienību var uzskatīt par lielu politisko brīnu, kas spēj darboties tik plaša darbības jomā, bet arī šai organizācijai ir savi trūkumi. Viens no trūkumiem ir tas , ka Eiropas Savienība vēl nav izlēmusi par savu darbību turpmāk, vai tā paliks tikai savienība vai arī kļūs par federāciju, nav noteiktas konkrētības, kas paustu kādu viedokli par šo jautājumu. Vēl viens mīnuss ir ari nenoteiktās robežas, kas attiecināmas uz tām valstīm, kas vēlas iestāties ES, bet atrodas uz robežas starp Āziju un Eiropu. Lielākās diskusijas bija par Grieķijas un Izraēlas uzņemšanu ES.
Tie ir tikai galvenie plusi un mīnusi, jo jau mainās tostarp arī Eiropas Savienība, un ir grūti paredzēt, kas notiks nākotnē. Bet ja, tā mazliet ieskatāmies nākotnē, tad varētu izsecināt, ka ES varenību tikai augtu, un tās darbības sfēras arī.

Tags: XX gs.

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.