Sv. Bērtuļa nakts fenomens Romas katoļu Baznīcas vēsturē un Katrīnas Mediči loma tajā.

Buks Artis

Jau gana ilgi pirms slavenā 1517. gada augustīniešu mūks Martins, tā domubiedri un priekšgājēji strīdējās ar citiem baznīcas tēviem. Viduslaikos Baznīcā tā bija vispārpieņemta prakse: teoloģiski disputi dažādu mūku ordeņu brāļu starpā, hierarhu un vadības kritika, laiku pa laikam kādu klēra reformu ieviešana. Taču šajā gadījumā unikalitāte izpaudās apstāklī, ka Luters ņēma un, tā teikt Providences vadīts, meta izaicinājumu pašai Romas kūrijai, apšaubot tās leģitimitāti kā tādu. Pie tam, klaji pārkāpjot līdz tam pieņemto korporatīvo ētiku, „netīro veļu mazgāt“ nolēma publiski, publicējot savu nostāju pret indulgenču tirdzniecību nevis latīniski (iekšējai lietošanai), bet gan vāciski – laju valodā. Historiogrāfijā pieņemts to pasniegt kā lūzuma punktu Rietumu Baznīcas politiskajā vēsturē.
Kāpēc tas notika tieši tā, nevis kā vispārpieņemts, grūti viennozīmīgi atbildēt, taču visnotaļ ticams, ka konkrētā gadījuma pamatā ir cilvēka personiskās ambīcijas, kas bija tas akmentiņš, kurš parāva līdzi lavīnu. Lieta tāda, ka indulgenču tirdzniecību vācu zemēs vadīja dominikānis Johans Tecels1 (Johann Tetzel), lielisks orators, spēcīga personība ar izteiktu harismu. Pūļi plūda klausīties viņa sprediķus un, dzirdot Elles moku un Šķīstītavas sulīgos aprakstus, masveidā uzpirka indulgences. Savukārt Luteram, kurš arī nebija tas sliktākais orators ciemā, varēja skaust Tecela popularitāte. Tas, iespējams, izskaidro to, kāpēc Luters tēzes publicēja tieši vācu valodā, nevis latīniski, kāpēc Vitenbergas universitātes studenti, kuru pasniedzējs bija Luters, savāca vairāk nekā 800 Tecela sprediķu brošūras un publiski sadedzināja universitātes pagalmā; kāpēc tie tik cītīgi pārrakstīja Martina tēzes un izplatīja. Luters vienkārši gribēja parādīt tautai un studentiem, kāds melīgs draņķis ir viņa kolēģis (ecēšanās augstskolu profesūras starpā, cīnoties par krēsliem un studentu simpātijām, ir visai izplatīta parādība vēl šo baltu dienu). Ak, ja būtu Luters zinājis, ka ar pāris spalvas vēzieniem iegriežot kolēģim viņš aizsāk asiņaināko karu virteni Eiropā un sašķels Māti Baznīcu uz mūžiem…


Lai gan jāatzīst, situācija brieda jau labu laiku kā konservatīvi noskaņoto aprindu reakcija uz Renesanses radīto kultūras un mākslu uzplaukumu Eiropā. Citēšu te lv.wikipedia.org Reformācijai veltīto šķirkli (tā kā autodidakti, kas veido vikipēdiju, lielāko tiesu neorientējas vēstures zinātnes atziņās un metodēs, tie izmanto kā avotus populāras publikācijas par tēmu, kas kā lakmusa papīrs uzskatāmi liecina par noskaņojumu un viedokli „masās“): „Eiropas sabiedrībā, tajā skaitā lielā daļā pašas garīdzniecības brieda neapmierinātība par daudzu augsta līmeņa Baznīcas hierarhu „izlaidīgo“ dzīves veidu, greznību, visatļautību, slinkumu, kas arvien vairāk diskreditēja Baznīcu kopumā un grāva tās reputāciju. Piemēram, Eiropā klīda sašutuma pilni nostāsti par pāvestu Aleksandru VI, kurš izcēlās ar neslēptu tieksmi uz zeltu, dārglietām, kāršu spēli un sievietēm. Viņš vairāk šķita norūpējies par savu ārlaulības bērnu karjeru, nekā Baznīcas priekšrakstu ievērošanu. Ja šādu rīcību atļāvās pats pāvests, ko tad varēja sagaidīt no zemāka līmeņa Dieva kalpiem.“2
Romas katoļu Baznīcas hierarhiem, katoliskajiem galmiem un aristokrātijai gan pirmie reformatori, gan to propagandas ietekmē daudzi mūsdienu autori pārmet atkāpšanos no „pirmssākumu“ askēzes un nabadzības, vienkāršības, pārmet aizraušanos ar greznību, ballēm un medībām, kulināriju, seksuālo brīvību, interesei par tā laika moderno mūziku, zinātni, antīko mākslu un literatūru. (Pie tam par mūsdienu autoriem runājot, tie ir tie paši, kuri citā nodaļā ar sajūsmu apraksta uzskaitīto kā Renesanses pozitīvās izpausmes!) Tīri ģeogrāfiski redzam, ka Reformācija dzimst kristīgās kultūras telpas ziemeļrietumu areālā, t.i. zemēs, kuras relatīvi nesenāk bija kristianizētas, tajās nebija antīkās kultūras mantojuma segmenta, ekonomikas un kultūras ziņā krietni atpalikušākas par „vecajām“ katolicisma zemēm. Aplūkojot situāciju kopumā, zināmā mērā Reformācijas kustību varētu dēvēt par „Kontrrenesansi“, t.i. tā vismaz sākumā bija ne tik daudz kardināli atšķirīgu teoloģisku uzskatu, cik atšķirīgu mentalitāšu un dzīves vērtību konflikts. Gluži kā mūsdienās ultrakonservatīvie vēršas (dažkārt pat fiziski) pret viņuprāt „izvirtīgajiem“ karnevāliem, kailumu mākslas darbos, seksuālo minoritāšu publiskām izpausmēm, hedonisma un seksualitātes izpausmēm sabiedriskajā telpā un indivīdu privātajā dzīvē. Arī pirmie reformatori - Luters, Cvinglijs, Kalvins, Mincers u.c., - metās kritizēt to pašu: greznību, ierobežoja iespējas sievietēm valkāt pārāk „vaļīgus“ tērpus, vajāja māksliniekus, zinātniekus - atcerēsimies kaut vai dominikāņu mūka Nikolaja Kopernika (Nicolaus Copernicus) gānīšanas vilni, ko sarīkoja par viņa heliocentrisko astronomijas koncepciju sašutušie luterāņu un kalvinistu birģeri; ka maģijas adeptam un alķīmiķim Džordano Bruno (Giordano Bruno) sārts draudēja vispirms luterāņu zemēs, no kurām viņš bēga glābiņu meklējot uz katolisko Venēciju, Rīgas vēsturē zināmos "Kalendāra nemierus" vai rīdzinieku noraidošo attieksmi pret universitātes izveidošanu pašu pilsētā utt.. Pretstatīja katoliskās pasaules dzīvespriekam, greznībai un brīvībām striktu atgriešanos pie Svēto Rakstu burta, birģerisko pieticību, strādīgumu, tirgošanos un amatniecību kā cienījamākās nodarbes. Tas varētu izskaidrot Reformācijas masveida raksturu iedzīvotāju neizklītotākajos slāņos, kāds nepiemita pirms tam notikušajās daudzajās Baznīcas iekšējās reformās un biežajos dažādo teoloģisko traktējumu disputos (visus viduslaikus vai katram mūku ordenim bija sava koncepcija, kura tika aizstāvēta gan Romas kūrijas, gan citu ordeņu priekšā, kas bija vispārpieņemta prakse) – problēmas sakne slēpās nevis teoloģijā, ko izmantoja tikai kā karogu, bet gan mentalitātē, t.i. dzīves pamatvērtību atšķirībās.
Ja Romas katoļu Baznīca teoloģiskiski tiesiskajā aspektā interesējās pamatā tikai par mācības tīrību (tā pati izslavētā svētā inkvizīcija vērsās pamatā tikai pret ķecerību – atšķirīgiem, nekanoniskiem Svēto Rakstu traktējumiem - Baznīcas iekšienē, apkarojot sektantiskās un centrbēdzes tendences), reformatori spēra soli atpakaļ, neofitu misionāriskā degsmē ar uguni un zobenu uzsākot jebkuras citādības apkarošanu. Mākslinieki, zinātnieki, mūziķi un literāti migrēja uz katoļu zemēm (labi redzot, kas ar viņiem notiks, ja protestanti sagrābs visu varu, un tāda kārtība kā Minsteres komūnā pārņems visas reformācijas skartās zemes), kā rezultātā, piemēram, tā pati katoliskā Vīne no provinciālas un ne ar ko neievērojamas gadsimta laikā pilsētiņas pārvērtās par Eiropas kultūras citadeli, Šveices katoļu kantoni kļuva par mehāniķu un juvelieru patvēruma vietu utt. Tieši reformatori aizsāka masveida burvju un raganu vajāšanu un dedzināšanu visā Eiropā, balstoties uz pašu nīsto katoļu 1487. gadā vācu zemēs izdoto „Raganu āmuru“ (atcerēsimies kaut mūsu pašu Vidzemes superintendantu Hermani Samsonu, „vella kalpu“ apkarotāju, kurš kļuva par pirmo burvju un raganu prāvu galveno teorētisko pamatotāju Livonijā), bet pēc tam ticības karus, kas pirmo reizi kopš Romas impērijas sabrukuma laikiem noslīcināja Eiropu asinīs. (Objektivitātes pēc jāatzīst, ka šai raganu prāvu masu psihozei vēlāk pievienojās arī katoliskās valstis, kurās līdz tam sadzīviskās māņticības izpausmēm Baznīca netika pievērsusi kādu īpašu vērību.)
Šīs viseiropas traģēdijas kulminācija (ja ne vēsturiski, tad noteikti emocionāli) notika 1572. gadā Parīzē, naktī no 24. uz 25. augustu, sv. Bērtuļa (fr. Saint-Barthélémy) dienas nakti. Un, kaut XVI gs. ir pārbagāts ar Reformāciju saistītiem politiskajiem notikumiem, sabiedrības atmiņā t.s. Bērtuļa nakts simbolizē visu šo laika posmu, pateicoties tai veltītajai literatūrai, publicistikai, dramaturģijai, poēzijai, sākot ar notikuma laikabiedriem, tad nākošo paaudžu literātiem - A. Dimā vecāko, O. de Balzaku, P. Merimē, H. Mannu u.c. - un beidzot ar XX gs. kinematogrāfiju.
XVI-XVII gs. mijas politiskās propagandas cīņa lika pamfletu, hroniku, poēmu un lugu autoriem, atkarībā no to pozīcijas, sabiezināt krāsas, izdomāt, melot, pārspīlēt. It sevišķi to var teikt par franču kalvinistiem (hugenotiem – fr. huguenots), kuri radīja virtuālo ainu ar neskaitāmu nevainīgu upuru asinīs un sārtu dūmos slīgstošo Franciju, kur fonā visu režisē melīgā, ciniskā un asinskārā fanātiķe, ārzemniece, karaliene māte Katrīna Mediči (Caterina Maria Romula di Lorenzo de' Medici); un nevienu, izņemot vēsturniekus, vairs neinteresē tās patiesais tēls un loma. Politiskās propagandas rezultātā, prasmīgi sajaucot vienkopus patiesību, melus un pārspīlējumus, tapa viens no populārākajiem vēstures mītiem par šausminošajām ļaundarībām, ko īstenojusi katoļu Baznīca un de Valuā karaļnams pret saviem pavalstniekiem. Un nevienu īpaši neinteresē, ka un vispārējā notikumu fona Sv. Bērtuļa nakts bija tikai viens no daudzajiem ķēdes posmiem, kurš no pārējiem atšķiras tikai ar karaļnama iesaistīšanos.
Lieta tāda, ka politiskā spriedze Francijas karalistē brieda jau vairākus gadu desmitus, mainoties pašai sabiedrības struktūrai, ekonomikai, mentalitātei, veidojoties absolūtās monarhijas aizmetņiem un pavalstniekiem šķeļoties pēc konfesionālās piederības. Pirmkārt jau šīs izmaiņas skāra muižniecību un pilsonību. Līdz tam sociālā rūgšana izšķīda Francijas īstenotajos karos Apenīnu pussalā, kur kopš 1494. gada uzvaru un sakāvju virknē sublimējās aristokrātijas ambīcijas, tika novirzīta marginālo indivīdu enerģija, bet pilsētniekiem un zemniekiem laiks pagāja gaidot, kad karš beigsies un varēs uzelpot vieglāk. Kad pienāca 1559. gada Šatokambrēzas miera līgumi (Traités du Cateau-Cambrésis) ar Spāniju un Angliju, karš beidzās, bet dzīve īpaši nemainījās. Toties pazuda faktors, kas neitralizēja sociālo neapmierinātību. Šajā pašā gadā sanāca reformatoru kustību Sinode, izveidojot Francijas protestantisko Baznīcu, ap kuru nu hugenoti (Francijas karalistē šai laikā bija jau aptuveni 2000 hugenotu draudžu – kuru lielākā daļa darbojās katoļiem atņemtajos dievnamos) varēja konsolidēties. Sākās vispārēja protestantu ekspansija (vidusmēra katolis pat nenojauta par šādu „ķeceru“ eksistenci, pirms tie neiebruka viņa draudzes dievnamā, sagraujot altārus, sadedzinot svētbildes un kokgriezumus, padzenot priesterus un viņu vairs nelaižot iekšā, jo nu dievkalpojumi būšot pēc cita rita). Paralēli tam norisa politiskās varas maiņa – turnīrā nāvējoši tika savainots karalis Anrī II (Henri II de France, 1519.-1559.), tronī kāpa tā vecākais dēls, nepilngadīgais Fransuā II (François II de France, 1544.-1560.). Galmā sākās aristokrātijas partiju cīņa par ietekmes sfēru pārdali un, tā kā opozīcijā esošie lielāko tiesu bija hugenoti, klasiskā cīņa par varas pīrāgu pārgāja zem ticības karoga.
Jau 1560. gadā hugenotu grupa Luija I de Burbona, Kondē prinča (Louis I de Bourbon, prince de Condé, 1530.-1569.) vadībā gatavojās īstenot valsts apvērsumu - t.s. Ambuāzas sazvērestība (Conjuration d'Amboise), - nolūkā iznīcināt, vai vismaz izdzīt no galma Lotringas hercoga Fransuā I de Gīza (François I duc de Guise, 1519.-1563.) dzimtas radiniekus un atbalstītājus, kas baudīja karaļa un karalienes mātes labvēlību. Sazvērestība tika atklāta un sākās atklāta sacelšanās. Havrā ieradās Anglijas karalistes flote ar karavīriem un hugenotiem domātiem ieročiem (tikai 1563. gada jūlijā pilsētu atkaroja karaļa armija). 1560. gada martā karalim nācās bēgt no Bluā (Blois) uz Ambuāzu (Amboise).3 Tur gan izdevās uzbrukošo hugenotu karaspēku sakaut, taču 1561. gadā karaļa Šarla IX (Charles IX de France, 1550.-1574.) izdotais edikts, ka par protestantu ķecerību vairs nedraud nāvessods, tikai nokaitēja atmosfēru: neizrēķināšanās ar sazvērniekiem pret troni hugenotu acīs bija nevis karaļnama iecietības un tolerances, bet gan vājuma pazīme.
Provincēs, kur jau dominēja un pie varas bija hugenoti, turpinājās katoļu medības, nogalinot to politiskos līderus, klēriķus, dedzinot dievnamus vai sagrābjot tos savām vajadzībām (vai kultam, vai kā, piemēram, kā Rīgas Sv.Jāņa baznīcā, kur 1523. gadā namnieki ierīkoja noliktavas un lopu kūti). 1562. gadā Šampaņas pilsētā Vasī (Wassy) pēc Lotringas kardināla Šarla de Gīza (Charles, cardinal de Lorraine, 1524.-1574.) pavēles tika apkauta uz dievkalpojumu sapulcējušos hugenotu grupa, kas bija sagrābusi vietējo baznīcu, padzenot priesteri.4 Tam sekoja tikpat brutāla hugenotu patriekšana no to sagrābtajiem katoļu dievnamiem Anžerā, Sansī, Oserā, Tūrā un Kagorā. Politisko grupējumu pretstāve pieņēma ticības kara (franču historiogrāfijā klasificē 8 šādus iekšējos ticības karus starp hugenotiem un katoļiem5: 1562.-1563.; 1567.-1568.; 1568.-1570.; 1572.-1573.; 1574.-1576.; 1576.-1577.; 1579.-1580.; 1585.-1598.) iezīmes, kurš beidzās ar 1563. gada Ambuāzas ediktu (édit d'Amboise), kurā atzina status quo.
Taču, oficiāli atstumjot de Gizu dzimtu no varas, Katrīnai Mediči - karalienei mātei, - nebija ne mazākās vēlēšanās, lai to vietu ieņemtu visnotaļ agresīvie hugenotu augstmaņi, un viņa ar ediktu atņēma virkni hugenotiem piešķirto īpašo privilēģiju, lai panāktu tiesisko vienlīdzību neatkarīgi no konfesionālās piederības. Protams, hugenoti nevēlējās ar to samierināties – protestanti vēlējās nevis vienkārši reliģijas brīvību, bet arī viņuprāt ķecerīgās un degradējušās katoļu Baznīcas likvidāciju, lai iedibinātu Dieva valstību zemes virsū, - Kondē princis un admirālis Gaspars II grāfs de Koliņjī de Šatilons (L'amiral Gaspard II de Coligny de Chatillon, 1519.-1572.) ar domubiedriem nolēma veikt nākošo valsts apvērsumu un sagūstīt karali. Sazvērestība atkal tika atklāta un galms bēga uz Parīzi, kuru visai drīz aplenca de Koliņjī vadītā hugenotu armija. Karadarbību gan izbeidza 1568. mada 22. marta Lonžumū miera līgums (paix de Longjumeau), kas izsludināja vispārēju dumpinieku amnestiju, - lieku reizi karaļnama toleranci uztvēra kā vājumu, - taču jau pēc pusgada ticības karš uzliesmoja jaunu spēku. Dažviet hugenotu ekspansijai (l'offensive protestante) jau parādījās genocīda iezīmes, piemēram, 1567. gadā Langedokā (Languedoc), Nimas pilsētā (Nîmes), naktī no 29. uz 30. septembri (Sv. Miķeļa nakts - la Saint-Michel) protestanti izslaktēja visus pilsētā dzīvojošos katoļus (le massacre de la Michelade).6
Tā kā no mūsdienām raugoties 24. augusta notikumi Parīzē bija tikai viena no daudzajām visai asiņainajām epizodēm Francijas karalistes pilsoņu ticības karos. Taču tieši Sv. Bērtuļa nakts guva visplašāko rezonansi un kļuva par lūzuma punktu ļaužu apziņā un apauga ar virkni vēstures mītu.
Protams, notikums bija ievērojams: tika nogalināts hugenotu līderis kopš 1569. gada admirālis de Koliņjī, apkauta lielākā daļa provinču hugenotu aristokrātijas, kas bija ieradušies Parīzē uz karaļnama princeses Margaritas Valuā (Marguerite de Valois) un Navarras karaļa Anrī Burbona (Henri de Bourbon, roi de Navarre) kāzām. Literatūrā bieži tiek uzsvērts, ka atšķirībā no iepriekš notikušajām līdzīgām eksekūcijām, ko īstenoja viena vai otra naidīgā puse, šis notikums unikāls tādēļ, ka noticis ar troņa sankciju: monarhs pats mudināja pavalstniekus uz brāļu karu ticības vārdā. Slaktiņš noritējis trīs dienas, līdz karalis publiskoja pavēli to pārtraukt, taču bija par vēlu – viss vēl turpinājās Ildefransā, Pikardijā, Normandijā, Overņā, Provansā, Dofinē u.c. provincēs vēl trīs mēnešus, aizsākot nākošo ticības kara posmu, kurš turpinājās līdz 1573. gadam, kad tika nodibināta Hugenotu konfederācija (Confédérés huguenots; 1576. gadā kā atbilde tika nodibināta Svētā katoļu līga - Ligue catholique, jeb Sainte Ligue, jeb Sainte Union).
Astoņi pilsoņu kara gadi pirms 1570. gada Senžermēnas miera līguma (Paix de Saint-Germain-en-Laye) liecināja, ka karaļa vara nespēja to novērst. Taču līdz Sv. Bērtuļa naktij vismaz centās to darīt. Jau 1560. gadā nolūkā panākt mieru tika sasaukti Ģenerālštati (États généraux), 1561. gadā Puasī no 9. līdz 26. septembrim tika organizēts neveiksmīgs disputs jeb kolokvijs (Colloque de Poissy) starp katoļu un protestantu teologiem. 1562. gada 17. janvārī dika izdots edikts (Édit de janvier 1562) par reliģisko iecietību un hugenotu tiesībām uz reliģijas brīvību. 1570. gada 8. augustā tika izdots Senžermēnas edikts (Édit de Saint-Germain) par hugenotu tiesībām uz savu kulta rituālu, ieņemt valsts amatus, to rīcībā tika nodota virkne cietokšņu dienvidrietumu provincēs. Taču 1572. gadā karaļnams strauji mainīja savu attieksmi un rīcību iekšpolitikā, kā uzskata lielākā daļa pētnieku, karalienes mātes inspirēts. Spriežot pēc visa, tieši viņa nolēma pārstāt nemitīgi piekāpties valsts varu ignorējošajiem hugenotiem un pamudināja karali dot dot pretsparu nebeidzamajām pretenzijām, nogalinot to līderus, t.i. mēģinot vienā rāvienā likvidēt nemitīgo dumpju un valsts nestabilitātes avotu.
Kāpēc? Te mazliet jāaplūko, kas īsti bija Katrīna Mediči un kā laikabiedri viņu uztvēra.
Katrīna bija Francijas „kara trofeja“. Viņas laulība 1533. gada rudenī ar Anrī Valuā, Orleānas hercogu (Henri Valois, duc de Orléans), karaļa Fransuā I (François I de France) otro dēlu bija karaļa un pāvesta Klementa VII politisks lēmums. Francijas tronis to uztvēra kā savas ietekmes nostiprināšanu Apenīnu pussalā (pie tam Katrīnai pūrā nāca līdzi Modena, Pedžo, Parma un Pjačenca), savukārt Svētajam krēslam bija nepieciešams spēcīgs atbalsts laikā, kad Reformācija atšķēla vienu nacionālo Baznīcu pēc otras. Pāvests pat samierinājās ar Francijas ietekmes pastiprināšanos Dženovā un Milānā, kas bija krasā pretrunā ar līdzšinējo Vatikāna politiku.
Kāzu dienā Katrīna bija 14 gadus veca (līgavainim bija tikpat gadu), savus vecākus viņa nezināja – māte mira dzemdībās, bet tēvs pāris mēnešus pēc mātes nāves. Sākotnēji viņu audzināja tēva radinieki, pēc tam atdeva klosterī. Tajos laikos tas nebija nekas īpašs, taču iespējams, jaunuves raksturu ietekmēja. Laikabiedri tam nepievērsa uzmanību, toties lielu vērību pievērsa ciltskokam, kas bija ļoti svarīgs aspekts, nosakošs indivīda vietu sociālajā hierarhijā.
Mediči varenību Apenīnu pussalā kaldināja tādas personības kā Lorenco Lieliskais (Lorenzo di Piero de' Medici il Magnifico), - politiķis, mecenāts, literāts, - Toskanas lielhercogs Kozimo I (Cosimo I de' Medici, Duca di Firenze e Granduca di Toscana), pāvesti Leo X (Giovanni Medici) un Klements VII (Giulio de Medici). Katrīnas tēvs bija ievērojamais karavadonis Lorenco (Lorenzo di Piero de' Medici detto il duca di Urbino), Urbino hercogs. Māte – Buljonas hercoga meita Madlēna de la Tūra, Overņas grāfiene (Madeleine de la Tour comte d'Auvergne). Taču Mediči nebija aristokrātu, bet gan birģeru dzimta, kas pozīcijas Apenīnu pussalā bija ieguvusi, pateicoties talantīgajam banķierim Kozimo Vecajam (Cosimo di Giovanni de' Medici, il vecchio). Līdz ar to Francijas galmā Katrīnu nepieņēma, un „banķieres“ klātbūtni uztvēra kā nepatīkamu pārpratumu. Arī laulība nebija īpaši izdevusies, raugoties no mūsdienu viedokļa, jo Anrī sirds visai romantiski piederēja dāmai Diānai de Puatjē (Diane de Poitiers). Šīs attiecības netika slēptas: Diāna tika apbērta ar tituliem (piem., Senvalēras hercogiene, Etampas grāfiene, Valentino grāfiene - comtesse de Saint-Vallier, duchesse d'Étampes, duchesse de Valentinois), faktiski bija ģimenes locekle, karaļa padomdevēja un viņa bērnu audzinātāja. Katrīnai tika atvēlēta nemīlamas sievas un troņmantnieku dzemdētājas loma, kuru viņa apzinīgi pildīja, lepodamās, ka spējusi dāvāt iemīļotajam vīram vairāk nekā desmit bērnus. Karaļa priekšlaicīgā nāve bruņinieku turnīrā uzgrūda Katrīnas plecos pilnu atbildību par karaļnamu un de Valuā dinastijas likteni. Un izrādījās, ka viņa ir patiesi talantīga politiķe, kas tomēr spēja sev visai naidīgā vidē un iekšējo pretrunu plosītā valstī 30 gadus to vadīt, saglabājot troni bērniem, līdz tie pieaug.
Viņai gan izdevās panākt zināmu stabilitāti, rast jaunus un jaunus kompromisus, piemēram, atjaunot Karalisko padomi, kurā pārstāvēti tika gan katoļi, gan hugenoti. Izdevās panākt pamiera brīžus. Taču kopumā viņu neatbalstīja ne valstī, ne aiz tās robežām, kas viņas pozīcijas tikai apgrūtināja; apsūdzības bira no abām pusēm, un saglabāt mieru kļuva ar katru gadu aizvien grūtāk – naidīgās nometnes ik pa brīdim atrada kādu iemeslu, lai lauztu trauslo pamieru. Tā kā 1564. gadā hugenotu īstenotā hercoga Fransuā de Giza slepkavība nopietni satricināja valsti. Katoļu partija draudēja atbildēt, nogalinot slepkavības organizatoru admirāli Koliņjī. Ārpolitikā sarežģītu situāciju radīja pāvesta prasība Šarlam IX (Charles IX de France) pildīt Tridentas koncila lēmumus par protestantu apkarošanu Kontrreformācijas ietvaros. Karalis - pareizāk, karaliene māte, - gan atteicās iesaistīt Franciju pretprotestantu līgā (kā iemesls tika minēts tas, ka izdoto ediktu par līdzāspastāvēšanu var atcelt tikai kara gadījumā), tomēr pavalstnieku neapmierinātība bija tik liela, ka nācās daļēji piekāpties, ierobežojot hugenotu brīvības teritoriāli un liekot tiem piedalīties katoļu Baznīcas svētkos.
Ļoti interesants materiāls šajā ziņā ir Katrīnas Mediči vēstules, kura pati rakstīja lielu daļu diplomātisko vēstuļu, iztiekot bez rakstvežu starpniecības. 1566. gada 15. jūnijā viņa rakstīja maršalam Monmorensī (connétable Anne de Montmorency): „Līdz šim gotu karalisti [tā karaliene dēvēja Franciju, pieminot vestgotus, kas reiz valdīja dienvidrietumu Gallijā] nevarēja salīdzināt ar turkiem nežēlībās, taču nu šāds salīdzinājums būtu vietā.“7 Savukārt 1567. gada 27. septembrī vēstulē Savojas hercogam Emanuelam (Emmanuel Philibert, duc de Savoie) viņa rūgti secina, ka pilsoņu kari viņasprāt ir valsts nodevība un lielākais ļaunums, kāds var skart valdošo namu, brīnoties, no kurienes pavalstniekos var rasties tāds ļaunums pret savu karali.8 Vēstulēs uz Romu un Madridi viņa centās pārliecināt gan pāvestu, gan Spānijas karali Filipu II (Felipe II de España) tajā, ka viņas iecietība ir saprāta diktēta, nevis vājums, taču Katrīnas oponenti nevēlējās ieklausīties viņas argumentos. Spānijas armija, kuru komandēja Albas hercogs Fernando (Fernando Álvarez de Toledo, III Duque de Alba) dodoties no Milānas uz dumpīgo Briseli, maršā šķērsoja Francijas teritoriju, ejot cauri Savojai, Franškontei un Lotringai, kas lika satraukties Francijas hugenotiem. Koliņjī pieprasīja mobilizēt armiju un protestanti neslēpa, ka tas domāts, lai dotos palīgā ticības brāļiem Spānijas Nīderlandes provincēs. Trauslais pamiers Francijā atkal karājās mata galā.
Tas viss lika Katrīnai sākt šaubīties, vai viņa pareizi dara, visiem spēkiem cenšoties samierināt abas naidīgās nometnes un saglabāt mieru valstī. „Hugenotu rīcība sagrāvusi manas cerības novērst nemierus valstī“, viņa rakstīja par to īstenoto karaliskās rezindences Monso (Château de Monceau) sagrābšanu un mēģinājumu sagūstīt karaliskās ģimenes locekļus.9 Ko tādu nevarēja vērtēt savādāk kā valsts nodevību un apvērsuma mēģinājumu, taču katoļu ierobežotie un pie karalienes mātes iecietības radušie hugenoti rīkojās apzināti un mērķtiecīgi. Veiksmīgā karaliskās rezidences sagrābšana spārnoja tos jaunām ambīcijām. Hugenoti pieprasīja atjaunot zaudētās privilēģijas, Ģenerālštatu sasaukšanu un nodokļu samazināšanu – otrā prasība, skaidrs, bija vērsta uz pūļa uzkurināšanu, bet pēdējā vērsta pret Katrīnu personīgi, jo gadiem tika izplatītas baumas, ka pie ekonomikas panīkuma valstī un anarhijas vainīga šīs „svešzemnieces“ un viņas galma itāļu alkatība, nevis pašu pavalstnieku aizraušanās ar savas ticības uzspiešanu līdzcilvēkiem. Taču vislielākās briesmas Katrīnas centieniem pēc miera un stabilitātes radīja admirālis Koliņjī, kurš kategoriski pieprasīja Francijas iejaukšanos nemieros Nīderlandē, un bez karaļnama akcepta kopā ar Navarras Anrī 1569. gadā parakstīja vienošanos ar Orānijas-Nasavas princi Viljamu (Guillaume Ier d'Orange-Nassau) par militāru palīdzību tā cīņā ar Spānijas troni. Bez tam admirālim bija liela ietekme uz jauno Šarlu IX, kurš to bezgala cienīja (kā arī īpašs talants, ko norāda lielākā daļa laikabiedru, pārvērst sarunu biedru sabiedrotajā).
Koliņjī aktivitātēm nebija robežu. Katrīnas skatījums uz situāciju Francijā (pilsoņu karš un anarhija, konfesiju pretrunas, finanšu deficīts, Šatokambrēzas līguma noteikumu pildīšanas ētiskie apsvērumi, radniecība ar Spānijas karaļnamu u.c.) neļāva tai piekrist admirāļa plāniem. Nebija jābūt stratēģim lai saprastu, ka sava uzplaukuma apogejā esošā Spānijas karaliste sagraus jau gadu desmitus finanšu krīzes un anarhijas plosīto Franciju nepiepūloties, ko nodemonstrēja, mirklī iznīcinot nīderlandiešiem palīgā nosūtīto 5000 franču korpusu. Tikai problēmas citur (piemēram, tajās pašās Nīderlandes provincēs) bija novērsušas Madridi no tiešas iejaukšanās Francijas lietās. Viņas acīs admirālis kļuva par galveno valsti un karaļnamu destabilizējošo faktoru. Tā Katrīnai radās plāns atbrīvoties no hugenotu līdera, novācot to no politiskās arēnas. Pati ideja nebūt nebija oriģināla. Unikāli ir tas, ka iniciatore bija karaliene. Viņa ne tikai uzņēmās nāves grēku, bet arī svešas funkcijas – līdz tam Francijas karaļi nenolaidās līdz sprieduma piespriešanai un ieroču izmantošanai, atstājot to savu vasaļu un ierēdņu ziņā.
Katrīna nolēma pati visu organizēt, savos plānos daloties tikai ar Lotringas kardinālu. Protams, tas aktīvi iesaistījās atentāta organizēšanā, un trešajā dienā pēc Navarras Anrī un Margaritas kāzām algots slepkava to īstenoja. Taču liktenim labpatika atstāt Koliņjī dzīvu - tas tika tikai ievainots, - un šī neveiksme krasi mainīja situāciju kopumā.
Ziņa par atentāta mēģinājumu strauji izplatījās Parīzē, kurā bija sabraucis uz kāzu svinībām viss Francijas aristokrātijas zieds, izsaucot sašutuma vētru. Aizdomas uzreiz krita uz Lotringas kardinālu kā asinsatriebības īstenotāju. Karaliene māte bija iedzīta strupceļā, no kura nevarēja tikt ārā: izmeklēt lietu viņa nevarēja atļaut, jo agri vai vēlu tā nonāktu pie viņas, kas nozīmētu karaļnama krišanu (monarhs algo slepkavu, lai nogalinātu savu vasali!). Izlikties, ka nekas nav noticis, arī nevarēja jo vēl mazliet, un sāksies hugenotu masveida sacelšanās. Jebkurš scenārija variants veda pie liela apkaunojuma gan pašai, gan dinastijai, kas iznīcinātu to trauslo līdzsvaru, ko šīs desmitgades viņa tik rūpīgi veidojusi, būdama priekš monarha ar vairāk nekā apšaubāmu ciltskoku, un to karaliene nevarēja pieļaut.
Acīmredzot viņa nolēma iet va bank, izmantojot valsti plosošās reliģiskās nesaskaņas, un vienu noziegumu noslēpt ar citu, kurā būtu tik daudz atbalstītāju, ka karalieni personīgi ne par ko nevarētu vainot. Izeja tika atrasta, ar „vienu šāvienu nošaujot divus zaķus“: galu galā viņa nolēma vienkārši fiziski iznīcināt opozīciju valsti, ko no viņas jau gadiem prasīja gan Romas kūrija, gan katoliskās kaimiņvalstis, gan Francijas katoļu līderi, pie tam par operācijas īstenotāju izvēlējās kardināla brāļadēlu Anrī de Gizu (Henri I de Guise), kas neitralizētu iespējamo Lotringas kardināla pārmešanos opozīcijā (un publiski izpaužot, ka atentāts pret Koliņjī veikts pēc karalienes mātes pavēles). Lai panāktu akceptu un piešķirtu de Gizam pēc iespējas plašākas pilvaras, nācās pat melot karalim par pret viņu briestošu atentātu, ko it kā organizē hugenoti (karalis noticēja, jo šāda iespēja bija visai reāla). Protams, karalienes rīcība bija patvaļīga un karaļnams demonstrēja nespēju, sankcionējot un līdz ar to attaisnojot reliģisku starpkonfesionālu karu, kaut viss sākās tieši ar karalienes mātes vēlmi nepieļaut Francijas iesaistīšanos ticības karos. Tieši šī Francijas karaļnama līdzdalība sv. Bērtuļa nakts notikumos šokēja gan pavalstniekus, gan citus Eiropas karaļnamus. Un nevienu neinteresēja, ka ja nebūtu Sv.Bērtuļa nakts, būtu cita svētā nakts (svēto deficīta kalendārā nav), kurā tiktu izslaktēta valsts katoļu elite, un šoreiz Katrīna par mata tiesu izglāba savu ģimeni no Marijas Antuanetes un Luija XVI Burbona likteņa.
Taču 1572. gada augusta notikumu apraksti pārpludināja visu Eiropu, no mutes mutē tiekot izpušķoti un papildināti, pamazām pārvēršoties par šaušalu leģendu un aizēnojot notikumu mērogus un patieso gaitu. Varas apoloģijai, ko centās īstenot galmam tuvās publicistu aprindas, piemēram Fransuā Grosombrs de Šanteluvs (François Grossombre de Chantelouve) un Pjers Matjē (Pierre Mathieu), pretēju nostāju pauda hugenotu pamfletisti, pirmkārt jau Fransuā Otmans (François Hautman) un Teodors dObiņjē (Théodore-Agrippa d'Aubigné). Atbilstoši stāstītāju-rakstītāju konfesionālajai piederībai un politiskajām simpātijām, aprakstos dominēja tikai galējības: no kvēla sašutuma un līdzjūtības upuriem līdz sajūsmai par varas izlēmību beidzot tikt galā ar dumpīgajiem ķeceriem, vai varas apoloģētika, par visu vainojot karalieni māti kā ļaunuma iemiesojumu. Praktiski visi autori vai nu noklusēja, vai ievērojami pārspīlēja upuru skaitu (kā to dara Otmans, desmitkāršojot nogalināto skaitu Vasī notikumos10); apoloģētiski uzsvēra karalienes mātes reliģiozitāti (kas viņai nu nekādi nepiemita, par ko savulaik kūrijai sūdzējās pāvesta nuncijs11), vai arī ignorēja visu viņas līdzšinējo politiku un lomu miera nodrošināšanā, pārspīlēja viņas personiskās īpašības un galma intrigas, radot noturīgu Francijai naidīgas svešzemnieces tēlu (propagandā visai izteikti parādās akcents „mēs-viņi“, uzsverot, ka Lotringas hercogi neesot īsti francūži, un par tādiem pozicionējot hugenotus). Abos variantos patiesību par Katrīnu Mediči, karalieni māti, spēku samēru un notikumu neizbēgamību aizēnoja autoru personiskās ambīcijas un konkrēta politiskā pozīcija.
Savukārt turpmākā notikumu attīstība - jau 1573. gada decembrī Katrīna bez kādiem aizspriedumiem noslēdza savienību ar protestantiskajiem vācu firstiem par militāru palīdzību hugenotiem Nīderlandē, - rāda, ka karaliene māte, neitralizējusi iekšējo nesaskaņu perēkli, atgriezās pie savas līdzšinējās reālpolitikas, kurā galvenais bija karalistes uzplaukums, nevis iedziļināšanās viņai vienaldzīgajos un mazsvarīgajos pavalstnieku reliģiskajos strīdos. Pēc viņas nāves to turpināja Navarras Anrī - nu jau kā Francijas Anrī IV, - apturot hugenotu ekspansiju un katoļu vēlmi rekatolizēt hugenotu pārņemtās teritorijas, izveidojot Francijas karalisti par spēcīgāko un plaukstošāko lielvaru Eiropā. Taču maz kurš atceras, ka Francijas lepnums (starp citu, arī „svešzemnieks“) Anrī IV tik to vien darīja kā tikai konsekventi realizēja „ļaunās svešzemnieces“ karalienes mātes Katrīnas Mediči nosprausto kursu. Tikai atšķirībā no viņas gan daudz nevilcinoties, ja kādam nemieru cēlājam bija jānocērt galvu, lai pasargātu valsti no jauna iekšējo karu un haosa viļņa – tā teikt, sabiedribas labad.
Jo tikai reālpolotiķis - kādi bija gan Katrīna, gan Anrī, - kuram teoloģiskie jautājumi vienaldzīgi (atcerēsimies slaveno: „Parīze ir Mises vērta!“) varēja XVI gs. apvienot zem viena karoga divus tik atšķirīgus mentalitātes tipus kā uz misticismu un dzīves baudīšanu tendēto katolicisko pasauli, un hiperracionālo un eshatoloģijā ieslīgušo protestantu dzīves skatījumu, izveidojot Franciju no juku un seperātisma plosīta reģiona par sava laika Eiropā nopietnāko lielvalsti.

Atsauces:
1 - http://www.vehi.net/brokgauz/all/100/100710.shtml - Иоганн Тецель, Энциклопедический Словарь
2 - http://lv.wikipedia.org/wiki/Renesanse
3 - Miguel P. Les Guerres de religion. - Librairie Arthème Fayard: Paris, 1980, p. 211-213; kā arī: http://gallica.bnf.fr/ark:/12148/bpt6k18104r/f65.table - Charles-Hippolyte Paillard. Additions critiques à l'histoire de la Conjuration d'Amboise. // Revue historique, 14, 1880
4 - Miguel P. Les Guerres de religion. - Librairie Arthème Fayard: Paris, 1980, p. 229
5 - Les 8 guerres de Religion dans le Sud-Ouest de la France. - http://oc.land.free.fr/Guerres_Religion.htm
6 - Michelade - protestante à Nîmes en 1567 - http://www.nimausensis.com/Nimes/NimMichelade.htm
7 - Collection de Documents inedits sur I’histoire de France. Vol. II. - Paris, 1880., 366. lpp.
8 - ibid, Vol. III., - Paris, 1880., 60.-61. lpp.
9 - Плешакова С.Л. Реальности и мифы Варфоломеевской ночи. // Вопросы истории. №8, 1998., 118. lpp.
10 – ibid, 120. lpp.
11 - Черняк Е. Б. Вековые конфликты. / Оправдание Екатерины Медичи. - http://www.istorya.ru/book/vekkonfl/18.php

Tags: Buks_Artis, XVI gs, Francija

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.