Šlīfena plāns: teorija un realizācija

Elīna Leiša

1905.gadā pēc pirms gada noslēgtās „Sirsnīgās Antantes” nodibināšanas starp Angliju un Franciju Vācijas ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas ģenerālštāba priekšniekam Alfrēdam Grāfam fon Šlīfenam deva uzdevumu – izstrādāt preventīva kara plānu, kas nodrošinātu Vācijas uzvaru divās frontēs. Šlīfens bija Prūsijas armijas oficiera dēls, kurš nodienējis 38 gadus, piedalījies gan austriešu – prūšu, gan franču – prūšu karā, visticamāk bija uzvaru pārņemts indivīds. Šo apstākļu iespaidā dzima grandioza kara iecere. Šlīfena plāna galvenais punkts paredzēja vācu armijas spēku mobilizāciju, kas ignorējot Luksemburgas un Beļģijas neitralitāti ar milzīgu spēcīgās vācu armijas labā spārna griezienu caur upes Māsas baseinu Beļģijā un Ziemeļfrancijā triecienā doties rietumu virzienā, un tad pakāpeniski pagriezties dienvidu virzienā veidojot milzīgu aplenkšanas loku, ieņemt daļu Parīzi un galu galā likt kapitulēt Francijai Vācijas priekšā. Tas nebija viss. Uzreiz pēc Francijas plānotās padošanās, kas bija iecerēta veikt ne ilgāk kā 42 dienās, vācu militārie spēki būtu jāpārsviež uz Austrumu fronti, kas saskaņā ar 1893.gadā noslēgto Francijas un Krievijas alianses līgumu, pēdējā no tām dotos palīgā invāzijas upurim. Šlīfens diezgan pārliecinoši prognozēja, ka krievu armija vēl nebūtu spējusi izcelties Austrumprūsijā savas šķietami lēnās mobilizācijas dēļ. Tā bija tā saucamā zibenskara ideja, no kuras iespējams iedvesmojušies arī nacistiskie stratēģi izstrādājot „Barbarosas plānu” otrā pasaules karā. Šlīfena plāns paredzēja ieņemt nevis visu Parīzi, bet gan vācu armijas labajam spārnam bija jāšķērso tās rietumu daļa. Plāna nolūks nebija iekarot pilsētas un industriju, lai vājinātu franču panākumus, bet gan sagrābt lielāko daļu no Francijas armijas un piespiest Francijai padoties, būtībā atkārtojot Francijas sakāves modeli franču – prūšu karā. Plāna stratēģija bija Francijas sakoncentrēšana ap Parīzi un izšķiroši to sakaut ar ienaidnieka „apiešanas” taktiku.
Izstrādājot plānu, Šlīfens kā būtiskāko prasību izvirzīja diezgan skanošu un literāru frāzi, kas latviešu valodā šī frāze varētu skanēt tā „Lai pēdējais vīrs labējā malā ar plecu aizskar Lamanšu”. Šī frāze raksturoja plāna galveno būtību – ka apejošais manevrs jārealizē tādā milzīgā un straujā lokā, ka malējie vīri labajā flangā bez maz vai paši būtu ieņēmuši tik slīpu leņķi, ka viņu pleci mirktu Lamanša šaurumā. Šlīfens šo nosacījumu uzdeva par plāna likumu un pat mirstot 1913.gadā šī frāze bija viņa pēdējie vārdi. Saņemot pasūtīto plānu divās frontēs, Vilhelms II bija ārkārtīgi aizgrābts un nenocieties sajūsmā izgrūda: „Brokastis Parīzē, pusdienas Santpēterburgā”.


Tomēr histeriogrāfu vidū viedokļi dalās par to cik nopietni Alfrēds fon Šlīfens šo uzdevumu ir uztvēris. Piemēram, vēsturnieks Deivids Fromkins domā, ka Šlīfens to vairāk uztvēris kā tādu intelektuālu uzdevumu, jo pat memorandā viņš nebija norādījis neko sīkāk kā vien korpusus un divīziju skaitu uzbrukumos, bet nebija ne konkrētu instrukciju, ne operācijas detaļu kā, piemēram, uz noteiktām teritorijām netika nozīmētas konkrētas karaspēka daļu apakšvienības. Savukārt tādi vēsturnieki kā Barbara Tukmana apgalvo, ka Šlīfens plāna izstrādi uztvēris kā lielāko savas dzīves izaicinājumu un aizejot pensijā stipri pārdzīvoja, kad viņa vietā nākušais Helmuts fon Moltke Jaunākais nebija vienisprātis ar Šlīfena projektu.
Šis vīrs Moltke savā amatā nonāca, galvenokārt, pateicoties viņa radniecībai ar Moltki Vecāko, kurš bija Prūsijas ģenerālštāba priekšnieks franču prūšu karā, tādejādi it kā ideoloģiski nodrošinot gaidāmajam karam tik pat spīdošus rezultātus kā franču-prūšu karā. Kad Moltke plānu saņēma, viņš bija pārsteigts, jo bija gaidījis to detaļās izstrādātu līdz sīkumiem un domāja, ka viņam nāksies tikai plānu realizēt. Lai gan viņš kopumā viņam izstrādātais plāns patika, Moltke to uzskatīja par pārlieku riskantu un 1911.gadā nolēma tajā ieviest zināmus grozījumus. Viņš ņēma vērā apstākli, ka kopš plāna tapšanas pagājuši vairāki gadi, tāpēc plāns jāpielāgo jaunajiem apstākļiem. Fon Moltke nolēma, ka prātīgāk nozīmīgākos spēkus būtu koncentrēt nevis ieejot Francijā no ziemeļiem, bet gan forsēt karaspēku Elzasas-Lotringas apgabalā un austrumu frontē pret Krieviju. Plānā, kurā Šlīfens bija paredzējis, ka rietumu frontē ofensīvā labā flanga spēku samērs pret defensīvo kreiso flangu proporcionāli būs 9:1, Moltke pārlaboja 3:1 attiecībā uz 1914.gadā pieejamā karaspēka apjoma. Moltke no kopā esošajām 80 divīzijām austrumu frontei nozīmēja 8, Šlīfena 10 divīziju vietā. Labā flanga grieziens vairs nebija tik visaptverošs un plānā tika noteikts, ka Parīzē jāieiet nevis no rietumiem, bet gan no austrumu puses. Lai gan grozījumi bija būtiski, histeriogrāfijā jautājums par Moltkes lomu plāna izstrādāšanā ir strīdīgs. Piemēram, Reihstāga un Parlamenta Izmeklēšanas Komitejas loceklis Dr.Bredtam atklāj, ka Šlīfens pats bija ieviesis vairākus grozījumus sākotnējā plānā un, ka Šlīfena plāns vispār nebija izpildāms, tāpēc, viņaprāt, nedrīkst visu vainu novelt uz Moltki. Turpretī Fromkins savā grāmatā „Eiropas pēdējā vasara” „Šlīfena plāna” vietā liek citu nosaukumu „Moltkes plāns”, jo, viņaprāt, tajā bija vairāk Moltkes ideju kā Šlīfena memorandā un tā 1906.gada pielikumā.

Plāna realizācija
Rietumos
1914.gada 2.augustā nesastapušies ar nopietnu pretestību Luksemburgā, 1.vācu armija Aleksandra fon Kluka un 2.vācu armija Karla fon Bīlova vadībā 4.augustā iebruka Beļģijā. Tur Lježas un Namīras kaujās vācu 2.armiju pārsteidza beļģu armijas salīdzinoši sīvā pretošanās. Vāciešiem par pārsteigumu pēc šīs akcijas karu Vācijai pieteica Lielbritānija 4.augustā. Savukārt franči strauji reaģējot uzsāka iebrukumu Elzasā un Lotringā, kura karadarbības plānu bija izstrādājuši jau pirms kara. Lai gan Milūzas kaujā viņiem tas neizdevās, pretiniekus tas tomēr aizkavēja. Kad tikai 18.augustā, pēc Šlīfena plāna stipri iekavējot grafiku, sākās flanga pagrieziena uzbrukums un tie Ziemeļfrancijā sastapās ne tikai ar franču, bet arī ar britu karaspēku. Tomēr vācu armijai septembra sākumā izdevās nokļūt 45km no Parīzes līdz sākās Marnas kauja, kurā franču un britu spēki apstādināja vācu armiju tālāku virzīšanos uz priekšu un starp tām izveidojās 40 km plata sprauga un rezultātā vācieši atkāpās līdz pat Ēnas upei. Manevrēšanas karš rudenī pārvērtās par pozīciju karu, lai gan pēc plāna 13.septembrī vācu karaspēkam jau bija jābūt Parīzē. Par zibenskara īstenošanu vairs nevarēja būt ne runas un patiešām karadarbība Rietumos, kas bija plānota 42 dienas, ievilkās uz 4 gadiem.
Austrumos
Lai gan Šlīfenas plāns paredzēja, ka Krievija savu uzbrukumu Prūsijai būs gatava veikt septembra vidū, tomēr Krievija savu mobilizāciju veica necerēti ātri – 15 dienās un uzbrukumu Prūsijai uzsāka jau 17.augustā. Lai gan nekas nenoritēja pēc plāna, vāciešiem par pārsteigumu veicās: 26.augustā notika Tannenbergas kauja, kurā ģenerālpulkvedis Pauls fon Hinnenburgs sakāva krievu spēkus un 15.septembrī pavisam padzina krievus no Austrumprūsijas. Turpmākās kaujās ar sarkanarmiju vācieši, lai gan būdami pārspēkā, tomēr pārliecinājās, ka krievi ir spējīgi pretoties. 1915. gada 5. augustā trejsavienības izrāviens Polijas dienvidos, sagrābdama Varšavu, lika Krievijai atkāpties no visas Polijas. Šī atkāpšanās palika zināma kā „Lielā atkāpšanās Vāciešiem uzvaru austrumu frontē nodrošināja 1917.gada revolūcija Krievijā. Karš austrumos vāciešiem izrādījās veiksmīgāks kā rietumos, tomēr kara plāns vairs nenodrošināja vispārēju uzvaru.

Plānošanā un realizācijā pieļautās kļūdas
1.Stratēģiskās kļūdas:
Plāns pats par sevi bija ārkārtīgi riskants un varēja izdoties tikai tādā gadījumā, ja viss noritētu bez mazākās aizķeršanās, vienvārdsakot - plāns nepieļāva nekādas kļūdas. Bez tam plānā paredzētais uzbrukuma ātrums bija patiešām zibenīgs. Šajā laikā, 19.gadsimta sākumā noteikt uzbrukuma norisi pa dienām bija ļoti pārdrošs gājiens. Vācu armijas sastāvā liela daļa karavīru nebija atbilstoši kvalificēti, tie bija mazatalgoti strādnieki, kas nespēja ilgstoši soļot piešķirtajos zābakos, jo ātri vien ekstremitātes pārklāja čūlas un tulznas.
Šlīfena plāna grozījumi pēc Moltkes iniciatīvas saistībā ar labā spārna aplenkšanas loka samazināšanu bija milzīga kļūda, jo aplencamā teritorija kļuva ievērojami niecīgāka. Lai gan it kā netika pārkāpta neitrālā Nīderlande, tomēr profesors L.C.F.Tērners 1970.gadā šos Moltkes grozījumus aprakstīja kā „būtisku Šlīfena plāna modifikāciju, kas parakstīja tam spriedumu jau pirms tā realizācijas uzsākšanas”. Tērners apgalvo, ka vācu armijas spēku skaitliskā samazināšana salīdzinājumā ar sākotnējo fon Šlīfena plānu bija pilnīga kļūda – tādejādi franču armija reāli nevarēja tikt sakauta zibenīgi un tika izslēgta ticama iespēja uzsākt karu divās frontēs. Plānā paredzētās vācu divīzijas aizkavēja Beļģu karaspēks un drīz vien šajā teritorijā, nepietiekamās teritorijas dēļ, izveidojās savdabīgs, mūsdienās tik pazīstamais satiksmes korķis: kaujas lauks bija brīvi noklāts un pakļauts efektīvām apšaudēm par labu pretiniekam, apgādes vienības, kas pārvietojās pa Holandes dzelzceļiem, sastrēguma dēļ netika līdz frontes līnijām, lai apgādātu ar munīciju un aprūpēt cietušos.
Otra Moltes kļūda bija nepārliecinātība: tieši tajā aspektā, kurā bija nepieciešama pārdrošība, Moltke kļuva pārlieku pieticīgs. Pastiprinot kreiso flangu uz labā spārna rēķina, viņš parakstīja spriedumu plāna realizācijai, jo šāda taktika būtu bijusi tieši laikā aizsardzības karā, bet ne straujas ofensīvas stratēģijā.
Vēl viena aplama paļaušanās bija saistīta ar Austrumu fronti. Krievu karaspēks mobilizējās daudz ātrāk nekā cerēts un nonāca līdz Prūsijas teritorijai daudz ašāk kā plānots, tā pārsteidzot vācu armiju. Lai gan krievu armijas virzīšanās uz priekšu sākumā vēl neradīja nopietnus draudus, tās virzīšanās temps palielinājās, līdz tie piekļuva bīstami tuvu Berlīnei. Šis iemesls prasīja arvien vairāk un vairāk vācu armijas galvenos spēkus, lai nostiprinātos savās pozīcijās austrumu frontē. Liela daļa rietumu frontē nepieciešamo spēku tika nosūtīti uz austrumu fronti, tā novājinot tik ļoti nozīmīgo labo spārnu, ka kļuva par plāna nelaimi nr.1.
No šīm problēmas izrietēja cita: vairs nebija iespējams uzvarēt ātrā un izšķirošā kaujā. Iecerēto zibenskaru nomainīja ilgstošs un permanents pozīciju karš, kuru tik ļoti lūdza nepieļaut Šlīfens.

Diplomātiskās kļūdas, kas iespaidoja plānu:
Viena no problēmām bija pārlieku lielais respekts pret militārpersonām: diplomāti vai politiķi stratēģiem neiedrošinājās iebilst, tā ka plāni neguva nekādu kritiku no politikā aspekta, tika liegta iespēja nodrošināt zināmu saskaņotību militāro un politisko mērķu starpā un netika novērstas vai izlabotas jau plānošanā pieļautās kļūdas. Ārpolitika burtiski piekāpās militārās stratēģijas priekšā.
Šlīfena plāns paredzēja ielaušanos Beļģijā tās neitralitātes saglabāšanas ietvaros. Tomēr Beļģija ar savām 6 divīzijām spēja aizkavēt invāzijas turpmāku realizāciju par 10 dienām, Šlīfena plāna paredzēto 48 stundu laikā. Bet tā nebija lielākā bēda. Vācu grandiozajā plānā pat nebija pieļauta varbūtība, ka Anglija varētu iesaistīties karā, vēl vairāk – pāriet Vācijas pretinieku nometnē. Vācija vairākkārt pirmskara periodā ar Lielbritāniju centās vienoties un noslēgt savstarpējo attiecību līgumu, bet šo valstu līderiem nekad tā arī neizdevās vienoties par abām pusēm saistošiem līguma nosacījumiem. Vācija neapzinājās, ka tās spēks ir tik liels, ka varētu sakaut atsevišķi katru no Eiropas valstīm, tikai gadījumā, ja tās pusē nenostātos Lielbritānija. Visas šīs kļūdas galu galā noveda pie Vācijas kapitulācijas, nevis pie plānotās grandiozās uzvaras.

Tags: Leiša_Elīna, Vācija, XX gs., I Pasaules karš

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.