Plāns „Barbarosa”

Elīna Leiša

„Kad sāksies Barbarosa pasaules aizturēs elpu” – tā ir frāze, kura izskan visos darbos, kur tiek apskatīts plāns „Barbarosa”. Šis plāns bija tik pat grandiozs cik tā nosaukums - tā bija pati vērienīgākā kara iecere 20.gadsimtā.
Hitlers par invāziju Austrumos sāka cerēt jau 1928.gadā, pabeidzot savu garadarbu „Mein Kampf”. Tajā viņš norādīja uz netaisno pasaules bagātību sadali, respektīvi, 360 vācieši vidēji apdzīvoja vienu kvadrātkilometru Vācijā, kad tajā pat laikā Austrumos zemes bija salīdzinoši reti apdzīvotas. Dzīves telpas jeb Lebensraum problēmu Hitlers cerēja atrisināt ar ekspansionisma palīdzību. Savā grāmatā fīrers runāja arī par slāviem kā par zemāku rasi, turpretī vācu tautu tas pielīdzināja vietējā filozofa Nīčes pārcilvēkiem. Boļševismu nacisti propagandēja kā lielāko ļaunumu. Slāvu tauta, pēc Hitlera domām, bija paverdzināma un pat iznīcināma, gadījumā, ja izredzētajai vācu tautai trūktu pārtikas vai izejmateriālu. Nacistu politika paredzēja arī Padomju Savienības kā politiska veidojuma iznīcināšanu.
Visiem zināmajā 1939.gada 23.augustā tika parakstīts vācu-padomju savstarpējais neuzbrukšanas pakts, kas bija pārsteigums visai pasaulei. Pakta slēdzējpuses bija savstarpēji antagoniskas un tām bija citādas ideoloģijas. Tomēr realitāte liecināja par ko citu – Vācija un PSRS nodibināja tirdzniecisko sadarbību: PSRS piegādāja Vācijai izejmateriālus un naftu, bet Vācija Padomju Savienību apgādāja ar tehnoloģijām. Tomēr par spīti paktam, abām no slēdzējpusēm nepazuda šaubas par otras nodomiem un turpmākiem plāniem.
Jau 1940.gadā Hitlers ģenerālštābam pavēlēja sākt gatavot uzbrukuma plānu. Tomēr ne ar vienu piedāvāto plāna variantu Hitlers nebija apmierināts – ģenerālštāba virsnieka Marksa plāns, viņaprāt, bija pārlieku komplicēts, turpretī ģenerālpulkveža Paulusa plāns bija par daudz pieticīgs un vairāk tendēts uz Maskavas ieņemšanu. Hitleram tai sakarā bija ko teikt: „Tikai pilnīgi pārakmeņojušās smadzenes, kas domā pagājušo gadsimtu kategorijās (visticamāk viņš domāja Napaleonu), var uzskatīt galvaspilsētas ieņemšanu par vērtīgu mērķi”. Lai gan galējais uzbrukuma plāns vēl nebija izstrādāts, ģenerālštābs jau to nokristīja par operāciju „Otto”.


Hitlers galu galā pats noteica uzbrukuma plāna stratēģiskos pamatvilcienus un uzbrukumā sasniedzamos mērķus un iecēla priekšniekus trīs paredzētajām armijas grupām. Grupa „Ziemeļi” tika nozīmēta plānotajam uzbrukumam Ļeņingradai, kuru tā sasniegtu vispirms sakaujot Baltijas valstis. Armijas grupai „Centrs” bija nozīmēta Maskavas ieņemšana, virzoties caur Baltkrieviju un Smoļenskas apgabalu, bet grupai „Dienvidi” bija paredzēts caur Kijevu doties uz naftas atradnēm Baku Dienvidkrievijas stepēs pa Volgas baseinu.
1940.gada 18.decembrī tika izdota Hitlera pavēlē Nr.21. ar koda vārdu „Barbarosa”. Plāna nosaukums tika mainīts pēc fīrera iniciatīvas, lai plānu, kas nosaukts Sv.Romas impērijas ķeizara Frīdriha I pavārdā, arī fonētiski padarītu grandiozu. Fragmentu no plāna es jums nocitēšu: „Vispārējs nolūks: Krievijas armijas masa Krievijas rietumos jāiznīcina pārdrošās operācijās, dziļi iedzenot tanku spēku ķīļus; jāaizkavē kaujas spējīgo vienību atkāpšanos uz Krievijas teritorijas iekšieni. Pēc tam strauji jāsasniedz līnija, no kuras krievu gaisa spēki vairs nespēj uzbrukt Lielvācjas teritorijai. Operācijas galīgais mērķis ir – veidot barjeru pret Āzijas Krieviju uz kopējās līnijas Volga – Arhanģeļska. Tādā gadījumā Luftwaffe - vācu gaisa spēki, varēs iznīcināt Krievijas pēdējo industriālo apgabalu Urālos. Šīs operācijas gaitā krievu flote Baltijas jūrā strauji zaudēs atbalsta punktus un tādejādi vairs nebūs kaujasspējīga. Ar spēcīgiem triecieniem operācijas sākumā jānovērš krievu gaisa spēku efektīva iejaukšanās.”
Karagājienam pret Padomju Savienību pēc iepriekšējo triumfālo zibenskaru parauga bija jāsākas ar pēkšņu uzbrukumu 1941.gada 15.maijā un dažu nedēļu laikā jābeidzas. Hitlers pat nedomāja ievērot ar Padomju Savienību noslēgto savstarpējās neuzbrukšanas paktu. Tikai trīs nedēļas pēc pavēles gatavoties karam Vācija un PSRS parakstīja saimnieciskas sadarbības līgumu, kura mērķis bija dot drošības ilūziju Maskavai, kas ar bažām vēroja augošo saspīlējumu ar Berlīni attiecībā uz Balkānu sadalīšanu. Šis līgums Hitleram kalpoja arī par izejmateriālu piegādi un pirmo maldināšanas soli. Gan Rietumu fronte un cīņa ar britiem, gan aktivitātes Balkānos kalpoja par Staļina uzmanības novēršanu no nacistu karaspēka koncentrēšanās uz Vācijas – Padomju Savienības robežas. Šajā ziņā veikti daudzi vēstures pētījumi: lielākā daļa no tiem apgalvo, ka Staļins iecirtīgi neticējis daudzajiem brīdinājumiem par gaidāmo Vācijas invāziju, būdams pārliecināts par to, ka Hitlers nebūtu gatavs karot divās frontēs un, ka tas viss ir britu falsifikācijas, lai izprovocētu Padomju Savienību. Turpretī citi vēsturnieki, tai skaitā Viktors Suvorovs, domā, ka Staļins lieliski nojauta par Hitlera nodomiem attiecībā uz iebrukumu slāvu zemēs un apzināti neveica nekādus profilaktiskus pasākumus ar mērķi uzvelt kara vaininieka lomu fīreram, ļaut Hitleram noticēt iespējamai uzvarai un entuziastiski karot divās frontēs, lai pēc nacistu militāro spēku novājināšanās, pats Staļins varētu doties savā uzvaras gājienā Rietumu virzienā.
Hitleram bija vesela maldināšanas programma – viņš Staļinam iestāstīja, ka koncentrējot savus militāros spēkus pie PSRS robežas ar mērķi britos radīt iespaidu, ka nacisti gatavojās uzbrukt Padomju Savienībai un tā novērst to uzmanību plānotajām cīņām ar Angliju.
Bet patiesībā Hitlers plānoja Padomju Savienībai uzbrukt 15.maijā, bet viņa plānus attiecībā uz datumu izjauca duče, kurš 1940.gada 13.septembrī uzsāka karu Ziemeļāfrikā. Lai gan sākumā uzbrukuma panākumi nebija peļami, drīz vien briti kaujās ņēma virsroku. Hitlers nevarēja pieļaut Itālijas sakāvi, tas būtu liels trieciens Ass valstīm, tāpēc 11.janvārī Hitlers uz Ziemeļāfriku nosūtīja savus palīgspēkus. Šis solis vēlāk ietekmēja „Barbarosas” uzbrukuma sākumu, jo karš Ēģiptē ieilga. Tomēr lielāko lomu „Barbarosas” novilcināšanā spēlēja Dienvidslāvijas kampaņa. Pārējās Balkānu valstis būtībā bija jau kļuvušas par Vācijas satelītiem, bet Dienvidslāvijas valdība, kura ar ilgu šaubīšanos kļuva lojāla Vācijai, tika gāzta un stratēģiski apdraudēja Vācijas plānoto invāziju Grieķijā. Tieši ekspansija Dienvidslāvijā un Grieķijā bija iemesls operācijas „Barbarosa” atlikšanai uz sešām nedēļām.
Kampaņas atlikšana bija totāla kļūda. Tomēr Hitlers nepieļāva domu „Barbarosu” realizēt nākamā gada 15.maijā, jo bija patstāvīgās bailēs, ka Staļins var viņu apsteigt. Kad 1933.gadā vācu militārists Gudērians apmeklēja padomju lokomotīvju rūpnīcu Harkovā viņš pārsteigumā atklāja, ka bez lokomotīvēm rūpnīca ražo blakus produktus – tankus – 22 vienības dienā. Tomēr par spīti tam, izstrādājot invāzijas plānu nacistu stratēģi bija par zemu novērtējuši padomju spēkus. Hitlers pats bija pieļāvis, ka Padomju Savienība nebūs spējīga pretoties, īpaši pēc somu – padomju kara, kurā PSRS tik tikko spēja cīnīties ar salīdzinoši vājāko Somijas karaspēku. Padomju militārie spēki bija gandrīz divas reizes lielāki kā to bija paredzējuši vācu stratēģi, tādēļ reizēm nācās pietaupīt savus kara laukā esošos karavīrus, lai spētu sagatavot jaunus.
Viena no visbiežāk minētajām kļūdām ir paviršā attieksme pret iespējamo karu ziemā. Ģenerālis Pauluss, tas pats, kura invāzijas plāns, Hitlera prāt, bija vairāk simbolisks kā ienesīgs, 1941.gada sākumā bija ieminējies par karadarbību ziemā, kad Hitlers uz to atbildēja ar aizliegumu vispār pieminēt šādu tematu. „Karš ar Padomju Krieviju turpināsies vien 4 nedēļas” viņš teica. Tomēr karš ieilga, pie tam pamatīgi. Jau rudens vāciešiem bija izcili nelabvēlīgs – lietavas netaupīja apgādes tankus, kuri nebija aprīkoti ar kāpurķēdēm. Vāciešu apgrūtinātā virzīšanās uz priekšu sarkanarmijai ļāva atgūties un sakopot jaunus spēkus. Rudens slapjdranķis ziemai tuvojoties pārvērtās ledū. Vācu apgādes zirgi pa ledu knapi kūlās uz priekšu, bet 10.decembrī gaisa temperatūra frontes līnijā vietumis sasniedza kritisko robežu - 63ºC. 14 tūkstošiem karavīru, kas reģistrējās bija smagi apsaldējumi, kas prasīja vismaz vienu amputāciju. Zaudējumi kaujas laukā no sala bija lielāki kā no pretinieka uguns. Citi centās sev darīt galu nošaujoties, bet gadījās tā, ka brūce nebija nāvējoša, tā sasala un sākās mokoša gāzu gangrēna. Cieta arī degviela – jo tā zemajā temperatūrā sasala, līdz ar to bija milzīgas grūtības tikt uz priekšu. Šo laiku veiksmīgi izmantoja padomju armija, lai mobilizētu spēkus uz fronti. Vācu karavīri bija mazāk kā 100 km, vietām mazāk kā 50 km no Maskavas – kārotā objekta, taču fiziskā spēka trūkums un sals darīja šo objektu nesasniedzamu.
Šī plāna realizācijas kļūda izrietēja no citas. Nebija jau tā, ka ziemas ekipējuma nebūtu vispār. Tas bija! Tomēr karadarbības teritorijā nebija atbilstošas transporta infrastruktūras un papildus spēku, kas tos spētu nogādāt līdz frontes līnijai. Izstrādājot „Barbarosas plānu” stratēģi nebija rēķinājušies ar tik mazattīstītu ceļu tīklu, kas kavēja pilnvērtīgu karam nepieciešamās munīcijas, degvielas un ekipējuma plūsmu. Uzbrukuma tehnika kara sākumā devās uz priekšu milzīgā ātrumā, bet apgādes tehnika nespēja tikt līdzi, starp uzbrukuma un apgādes vienībām dažkārt bija pat 300 jūdžu distance. Dzelzceļa sliedes bija jāpārliek atbilstoši Eiropas standartiem, jo vācu vilcieni nespēja pārvietoties par platajiem padomju sliežu ceļiem. Arī autostrāžu problēmu „Barbarosas” plāns neparedzēja – iekarotās Polijas teritorijā autoceļi bija apmierinoši, bet dziļāk Padomju Krievijā tie bija nožēlojamā stāvoklī. Decembrī, kad temperatūra nokrita līdz ārkārtas grādiem, sarkanarmijai pievienojās speciālās Sibīrijas divīzijas, kas bija īpaši apmācītas cīnīties ziemas aukstumā.
Hitlers, plānojot uzbrukumu, bija aizgrābts ar saviem esošajiem panākumiem un objektīvi nespēja palūkoties uz iespējamo sakāvi. „Barbarosas” fiasko savu lomu nospēlēja arī stratēģijas koncepcijas mainīšana. Hitlers 1941.gada vasaras sākumā sasirga – viņam bija hroniska gremošanas sistēmas kaite un tā neatkāpās līdz pat augusta vidum. Pa to laiku Brauhičs – armijas augstākais virspavēlnieks un ģenerālis Halders nedaudz pagrozīja realizējamo plānu, kuri par operācijas prioritāti uzstādīja Maskavas, nevis Hitlera priekšroku saņēmušās Kijevas un Krimas ieņemšanu. Kad Hitlers to uzzināja viņš dusmās armijas grupai „Centrs” noņēma 2 labākās divīzijas, no kurām vienu nosūtīja uz Kijevu, bet otru uz Ļeņingradu. Bet tad kad invāzijas panākumi bija vēl spīdošāki kā cerēts, Hitlers zaudēja uzmanību un nepieciešamo piesardzību: viņš mainīja savas ambīcijas – septembrī viņš paziņoja, ka jāsāk grandiozs uzbrukums tieši Maskavai, operācija ar nosaukumu „Taifun”. Par spīti sākotnējiem panākumiem, Padomju vadība pārcēlās uz Kuibiševu un negrasījās padoties: Staļins bija atguvies no „drauga nodevības” trieciena un sasparojās. Sarkanarmija prettriecienu deva 1941.gada 5.decembrī, kad vācu armija bija spiesta atkāpties un tādejādi zaudēja daudzas smagās cīņās iegūtās teritorijas (ziemeļos atkāpās līdz Volhovai, centrā līnija Orla-Rževa, dienvidos zaudē Kerčas pussalu). Hitlers pārdzīvojumā ieņēma „vainīgā meklētāja” pozīciju un atlaida līdzšinējo armijas virspavēlnieku Brauhiču no pienākumu pildīšanas, lai tā vietā stātos pats. Viņš nekavējoties izdeva pavēli par pozīciju saglabāšanos un neatkāpšanos vairs ne par soli. Viss tālākais ir ne mazāk interesants, bet ne gluži attiecināms uz manis apskatīto tēmu, jo par plāna „Barbarosa” realizāciju vairs nevarēja būt ne runas. Tas nebija paredzējis ne savas iespējamās neveiksmes, ne sarkanarmijas nopietnas pretošanās iespējas, un kur nu vēl sarkanarmijas pretuzbrukumu, kas sākās 1942.gada 19.novembrī. Visvaldis Lācis, domājams ne vienīgais, salīdzina Staļina uzvaru ar Pirra uzvaru. Manā skatījumā plāns Barbarosa bija Šlīfena plāns nr.2. – tik pat grandiozs uz papīra un tik pat neveiksmīgs izpildē. Hitlera augstprātīgā frāze „Drang nach Osten” galu galā pārvērtās par „Drang nach Westen”.

Atvainojiet, notiek darbi. Kā teica pagājušajā gadsimtā - SITE UNDER CONSTRUCTION.

Raksti vēl nav visi izlikti, izliktie vairums nav normāli ilustrēti un formatēti.