Vēsture sauc!

Māris Goldmanis

Otrajā pasaules karā veiktais genocīds pret ebreju tautu jeb holokausts nacistu okupētajā Eiropā ir viens no traģiskākajiem noziegumiem pret cilvēci. Tā bija lielākā plānotā cilvēku masu iznīcināšana pasaules vēsturē. Holokausta atstātās rētas ebreju tautas vēsturiskajā atmiņā joprojām nav pilnībā sadzijušas.
Šā nozieguma organizēšanā galvenā loma bija Vācijas fīreram un kancleram Ādolfam Hitleram. Hitlers ne tikai sludināja antisemītismu, bet arī izlēma īstenot ebreju totālu iznīcināšanu. Antisemītisms noteica viņa politiskos uzskatus un rīcību. Referātā mēģināts atbildēt uz jautājumu: kas izraisīja šo Hitlera naidu pret ebrejiem.
Darbā par pamatu tiek izmantots gan paša Ādolfa Hitlera sarakstītais darbs Mana Cīņa (Mein Kampf, 1925), gan autoritatīvu vēsturnieku, filozofu un zinātnieku darbi par Hitlera personību, viņa uzskatu evolūciju un darbību. Kā pirmie no šiem autoriem minami Džons Tolands (John Toland, 1912–2004), Alans Bulloks (Alan Bullock, 1914–2004), Ričards Overijs (Richard Overy, 1948), Ričards Evans (Richard Evans, 1947) un Ērihs Fromms (Erich Fromm,1900–1980). Antisemītisma pētniecībā izmantotas arī klasiskās Hannas Ārentes (Arendt, Hannah, 1906–1975) un Jehudas Bauera (Yehuda Bauer, 1926) atziņas, kā arī Latvijas vēsturnieka Leo Dribina (1931) pētījums.
Darbā ar avotpētniecības un historiogrāfiskām metodēm tiek mēģināts izzināt Ādolfa Hitlera antisemītisma psiholoģiskos un sociālos aspektus. Darba mērķis ir uz vairāku avotu pamata veidot vienotu viedokli par Ādolfa Hitlera antisemītismu.

1. Ādolfa Hitlera antisemītisms darbā “Mana cīņa”

1.1. Avota tapšanas vēsture

1923. gada 9. novembrī nacionālsociālistu partija Ādolfa Hitlera vadībā īstenoja valsts apvērsuma mēģinājumu, kas cieta totālu neveiksmi– Hitlers ar saviem līdzgaitniekiem tika arestēti un viņiem draudēja ilgs cietumsods. Hitleru aizveda uz Landsbergas cietumu. Pirmajās ieslodzījuma dienās Hitlers pārdzīvoja izmisumu un nervu sabrukumu. Viņš apzināti badojās un atgādināja garīgu un fiziski salauztu cilvēku[1] Tas bija viens no vairākiem gadījumiem Hitlera dzīvē, kad piedzīvojis neveiksmi Hitlers, nonāca īslaicīgā depresijā, bet atguvās un atsāka iepriekšējo darbību. 1924. gada 26. februārī tika uzsākts tiesas process pret 9. novembra apvērsuma organizētajiem. Tas izvērtās par Hitlera triumfu, viņa oratora spējas pārliecināja gan publiku, gan tiesas vadītājus un Hitleram piesprieda 5 gadus cietumsodu, kas no rietumvalstu viedokļa bija smieklīgi saudzīgs un neatbilda apsūdzībai valsts nodevībā.[2]

1924. gada 7. jūlijā avīze Völkischer Kurier publicēja ziņu, ka Hitlers atkāpjas no nacionālsociālistiskās partijas vadības un atsakās no jebkādas politiskās vadības un Landsbergas cietumā raksta apjomīgu grāmatu.[3] Grāmatas sākotnējais nosaukums bija Četrarpus gadu cīņa pret meliem muļķību un gļēvulību, taču vēlāk ieguva daudz skanīgāku un zīmīgāku nosaukumu “Mana cīņa” (Mein Kampf). Tieši šajā grāmatā var atrast Hitlera personīgo viedokli pret ebrejiem un viņa nolūkus attiecībā pret tiem. Pētījumā izmantots šī darba izdevums latviešu valodā, ko  1995. gadā publicēja izdevniecība Vizītkarte un kas pieredzēja LR Drošības policijas arestu un eksemplāru konfiskāciju, tādēļ tas ir diezgan reti pieejams.

1.2 Ādolfa Hitlera personīgais viedoklis par ebrejiem grāmatā “Mana cīņa”

Pirmoreiz Hitlers min ebrejus pirmās daļas “Atmaksa” otrajā nodaļā Studiju un ciešanu gadi Vīnē. Hitlers raksta, ka viņa jaunības gadi Vīnē bijuši smagu pārbaudījumu pilni, viņš īpaši pārdzīvojis mātes nāvi un atteikumu kļūt par Mākslas akadēmijas studentu.

Šajā laikā viņš esot sastapies ar divām briesmām, par kurām viņš zinājis tikai vārda pēc – marksismu un jūdaismu.[4] Uzskatot sociāldemokrātus par nācijas ienaidniekiem, viņš nonāca pie secinājuma, ka viņu mācība ir nesaraujami saistīta ar jūdaismu.[5]

Grāmatā Hitlers izklāsta savus uzskatus par ebrejiem. Viņš atzīst, ka bērnībā ļoti maz ko dzirdējis par šo tautību, viņš min, ka reālskolā saticis kādu ebreju zēnu, taču ar viņu kontaktus nav veidojis. Taču četrpadsmit gadu vecumā, sākot interesēties par politiku, viņš dzirdējis uzzinājis arvien vairāk par šo tautu. Tā izraisījusi viņa antipātijas, bet vēl ne naidu. Hitlers atzīst, ka sākotnēji viņš pat nav sapratis naida pret ebrejiem iemeslus, jo, dzīvodams Lincā, kur ebreju bija maz, uzskatījis viņus par vāciešiem. Taču Vīnē viņš sācis lasīt antisemītisko presi un par viņa elku kļuva kristīgi sociālās partijas līderi antisemīts Karls Luegers (Karl Lueger, 1844–1910).

Šajā laikā Hitlers, pēc paša vārdiem, pārdzīvoja smagas pārdomas un dvēseles cīņu. Iespējams šajā laikā radās viņa antisemītiskais noskaņojums. Hitlers min, ka sācis uz ielas ievērot aizvien vairāk ebrejus. Viņš pat salīdzina tos ar tārpiem un nosauc tos par pasaules mēri, kas posta tautu. Tā Hitlers sācis ebrejus nīst.[6]

Te redzams, kā cilvēks, kam trūka vismazāko zināšanu par ebreju tautas vēsturi un kultūru, nonāca uz naida ceļa. Iemesls tam var būt politisks – Hitlers jau toreiz uzskatīja sevi par vācu tautas nacionālistu un Vācijas impērijas patriotu. Nacionālismam ir vajadzīgs ienaidnieka tēls. Šajā gadījumā Hitlers redzēja tos liberāļu un sociāldemokrātu veidolā, kurus, viņaprāt, vadīja ebreji. Tā ir klasiska sazvērestības teorijas radīšanas shēma, kad par visu nelaimju avotu tiek atrasta viena tauta. Par iemeslu šādai apsēstībai varēja kalpot Hitlera politiskais un kulturālais analfabētisms un slēpti – līdz šim joprojām pilnībā neizpētīti – psiholoģiskie faktori.

1.3. Ādolfa Hitlera nolūki un mērķi attiecībā uz ebrejiem “Manā cīņa”

Antisemītisms var būt dažādas formas – nepatika, neizpratne, kā arī patoloģisks naids, kas mijas ar bailēm.

Grāmatā Mein Kampf nodaļā “Pasaules karš” Hitlers apgalvo, ka karš izcēlies tādēļ, ka ebreju marksisti gribējuši sagraut neebreju valstis. Tieši šajā mirklī, viņaprāt, būtu vajadzējis izrēķināties ar ebreju tautu, izveidot otro fronti mājās lai likvidētu “parazītus”.[7] Tā ir nepārprotama vēlme pēc genocīda. Hitlers ļauj noprast, ko viņš būtu gatavs izdarīt, ja viņam būtu tikpat liela vara kā ķeizaram Vilhelmam II. Uzskatot, ka ebreji ir tieši vainojami Vācijas sakāvē, viņš esot izlēmis iet politikā. Lūk citāts no nodaļas “Revolūcija”: “Imperators Vilhelms, pirmais no vācu ķeizariem bija pasniedzis roku, lai samierinātos ar marksisma vadoņiem, nesaprazdams, ka neliešiem nevar būt goda jūtu. Turēdami imperatora roku vienā rokā, ar otru tie meklēja dunci. Ar ebrejiem nav iespējama nekāda samierināšanās. Viņi saprot tikai vienu valodu: vai nu.. vai nu.. Bet es beidzot nolēmu kļūt par politiķi”[8]

Hitlera personīgais viedoklis vēl vairāk redzams otrās daļas “Nacionālsociālisma kustība” nodaļā “Tauta un rase”[9]

Pseidozinātniskā stilā aprakstot ebreju tautu, Hitlers apgalvo, ka ebrejiem nav kultūras un ka viņi attīstās uz citu kultūru rēķina. Šādā veidā ebreji tiek apsūdzēti parazītismā un tautas aplaupīšanā. Hitlers apgalvo, ka ebreji nevar pastāvēt vieni paši bez citu palīdzības. Hitlers kļūdaini pieņem, ka ebrejiem nekad nav bijusi sava valsts. Tādēļ viņu mērķis esot likvidēt citas valstis un iznīcināt citas tautas. Tādēļ tautām esot jāsaceļas pret ebrejiem, lai darītu galu šim vampīrismam. Tādējādi Hitlers liek noprast, ka pret ebrejiem ir jārīkojas tāpat, kā viņi pret citiem. Protams, nav pārliecinošu pierādījumu, ka ebreji tiešām būtu gribējuši iznīcināt Eiropas tautas.

Iespējams, galvenā Hitlera antisemītismu pastiprināja Vācijas sakāve 1918. gadā, kurā viņš vainoja ebrejus, kā arī uzskats, ka ebreji draud iznīcināt viņa iedomāto āriešu rasi. Vēl viens iemesls bija bailes, ka jauna kara gadījumā, kuru viņš personīgi vadītu, ebreji varētu izjaukt viņa plānus.

Zinot, ka grāmatā “Mein Kampf” ir šādi aicinājumi uz genocīdu, ir grūti pierādīt holokausta noliedzēju tēzi, ka Hitlers neesot gribējis iznīcināt ebrejus un nav par to neko zinājis.

1.3 Ādolfa Hitlera antisemītisms viņa publiskajās runās

Lai gan “Mein Kampf” labi parāda Hitlera antisemītiskās izpausmes, jāņem vērā ka darbs tapa laikā, kad Hitlers vēl nebija nācis pie varas. Tādēļ apskatīsim dažas viņa spilgtākās runas laikā no 1933. līdz 1945. gadam.

1933. gadā Hitlers savās runās vēl oficiāli vairījās pieminēt ebrejus, jo viņa vara vēl nebija pietiekami stabila.

1937. gadā, Šveices nacista Vilhelma Gustlofa bērēs, kuru bija nogalinājis kāds ebreju izcelsmes terorists, Hitlers pirmo riezi atklāti nosauca ebrejus par ienaidniekiem, kuri vēlas paverdzināt tautu un  vainoja tos 1918. gada sakāvē.[10]

1939. gada 30. janvārī Hitlers reihstāgā ļoti atklāti runāja par ebrejiem un paziņoja, ka pasaule nedzīvos mierā, kamēr netiks atrisināts ebreju jautājumus un netiks iznīcināts ebrejība un boļševisms. Tieši pasaules kara sākums būs ebreju gals, kā viņš pareģoja.[11]

1942. gada 30. novembrī viņš atkārtoja savu pareģojumu un paziņoja., ka tiks likts lietā slepenais jūdu likums - aci pret aci, zobu pret zobu pret pašiem ebrejiem.[12]

Tādējādi Hitlers jau 1939. gadā bija gatavs iznīcināt Eiropas ebrejus un 1942. gadā bija galīgi to izlēmis.

2. Hitlera antisemītisms no citu autoru viedokļa

Lai gan Hitlera grāmata “Mana cīņa” sniedz ļoti daudz ziņu par Hitlera antisemītismu, nevar balstīties uz šo darbu vien. Ir jāatceras, ka darbs tika radīts subjektīvu iemeslu dēļ, un ir jānošķir darbā rakstītais starp patiesību un apzinātu fantāziju. Hitlers daudz noklusē par savu dzīvi Vīnē 1909.–1913. gadā. Tādēļ ir jāskata citu mūsdienu autoru darbi, kuros Hitlera un antisemītisma pētnieki izsaka savas versijas.

2.1. Hitlera antisemītisms vēsturnieku darbos

Amerikāņu vēsturnieks Džons Tolands (John Toland, 1912.–2004) savā monumentālajā darbā Ādolfs Hitlers. Biogrāfija (Adolf Hitler: The Definitive Bioraphy) cenšas meklēt iemeslus Hitlera naidam pret ebrejiem.

Pirmām kārtām Tolands noliedz Hitlera apgalvojumu, ka jau Vīnes laikā viņš kļuva par pārliecinātu antisemītu, jo nav ticamu liecību, ka Hitlers tajā laikā daudz diskutējis tieši par ebrejiem, pie tam tad, kad Hitlers pavadīja dzīvi bezpajumtnieku patversmēs viņam bija daudz ebreju draugu. Ir gan liecības, ka Hitlers tiešām esot lasījis antisemītisku literatūru. Tāpat arī zināms, ka tajā laikā Vīnē lielākā daļa vācu tautības cilvēki bija mēreni antisemīti.

Tolands min, ka, iespējams, viņa naidu tajā laikā pastiprināja negatīva saskarsme ar kādām ebreju tautības amatpersonām. Tie vai nu varēja būt Mākslas akadēmijas darbinieki vai tirgoņi. Daudz ticamāks varēja būt konflikts ar Hitlera mātes ārstu Dr. Blohu, kura nesekmīgā ārstēšana padarīja mātes aiziešanu no dzīves ļoti mokošu. Taču Hitlers nekad par to neieminējās un pat nosūtīja ārstam apsveikuma kartiņas.[13]

Tolands īpaši izceļ kādu Hitlera izteikumu, ka naids pret ebrejiem viņam esot bijusi “personīga lieta”. Pamatojoties uz Hitlera sarakstīto grāmatu „Mana cīņa”, vēsturnieks pieņem, ka Hitlers uztvēra savu naidu, kā Dievišķu misiju, lai atrisinātu ebreju jautājumu ar radikālām metodēm. Tātad Hitlera antisemītisms pēc Tolanda domām bija cieša pārliecība, kas virzīja viņa politisko darbību.

Cits slavens vēsturnieks Alans Bulloks (Allan Bullock, 1914–2004), kas apskatījis padziļināti Hitlera biogrāfiju grāmatās Hitlers. Tirānijas izziņa. (Hitler: A Study in Tyranny) un Hitlers un Staļins. Paralēlās dzīves. (Hitler and Stalin : parallel lives).

Bulloks arī balstās uz Hitlera paša izteikumiem par viņa Vīnes dzīves posmu un nonākšanu pie antisemītisma. To Bulloks skaidro ar Hitlera ideoloģisko piederību sociālā darvinisma mācībai, kas apvienoja šķiru cīņas un rasu cīņas elementus. Rezultātā Hitlera naids bāzējās uz tēzi, ka marksisms ir ebreju radīta mācība, lai sagrautu nāciju.[14]

Bulloks arī uzsver, ka antisemītisms bija labs līdzeklis Hitlera ekspansīvajai politikai. Ebreji kļuva par āriešu rases simboliskajiem ienaidniekiem un cīņā pret tiem tika īstenoti Hitlera “dzīves telpas” iegūšanas plāni.[15] Tādējādi Hitlers redzēja ebrejus, kā ienaidniekus vācu tautai un cīņā pret tiem Hitlers grasījās izmantot visus līdzekļus. To arī apstiprina, Hitlera atbilde kāda intervijā Landsbergas cietumā, kur viņš paziņoja, ka, rakstot savu grāmatu, esot nonācis pie secinājuma, ka cīņā ar ebrejiem viņš bijis pārāk maigs un tagad nākotnē būšot jālieto visnežēlīgākās metodes lai glābtu vācu tautu. Jūdaismu viņš sauc par pasaules mēri.[16]

Ričards Overijs (Richard Overy) savā grāmatā Diktatori. Hitlera Vācija, Staļina Krievija (The Dictators. Hitler’s Germany and Stalin’s Russia) uzsver, ka Otrais pasaules karš Hitleram lielā mērā bija karš pret ebrejiem. Saistīdams ebrejus ar PSRS un Sabiedroto valstīm, Hitlers karu uztvēra, kā vācu tautas cīņu pret ebreju vadītajiem spēkiem. Tādēļ Hitlers bieži teica “vai nu mēs, vai viņi” un 1945. gadā pat izmeta frāzi, ka “ebreji ir mūs sakāvuši”. [17]

Kā pēdējais Hitlera un nacionālsociālisma pētnieks šeit minams Ričards Dž. Evanss (Richard J. Evans). Savā grāmatā Trešā Reiha tapšana (The Comming of the Third Reich) viņš atkārto Bulloka viedokli, ka Hitlera antisemītisms vēl nebija tik izteikts Vīnes gadu laikā, bet kļuva pilnīgi noformēts tikai pēc Pirmā pasaules kara beigām.[18]

Pieminēšanas vērts ir Latvijas ebreju tautības pētnieka Leo Dribina viedoklis, ka Hitlers un viņa antisemītiskie līdzgaitnieki bija paranoiķi un viņu antisemītiskā pārliecība bija domāšanas novirze, kas izveidojās no ultranacionālas un rasistiskas audzināšanas. Vēl viņš piebilst, ka to veicināja arī viņa personīgās neveiksmes un lielās ambīcijas. [19]

Kā redzams, minētajiem autoriem ir atšķirīgi viedokļi pat to, kad tieši Hitlers kļuva par antisemītu: vai jau 1909.–1914. gadā, kā pats apgalvo vai 1918.–1919. gadā. Taču ir vērojams kopīgs uzskats – antisemītisms Hitleram bija konkrēta pārliecība un tā kalpoja par motivāciju viņa politiskai darbībai. Arī Otrais pasaules karš bija sava veida Hitlera personīgā cīņa pret ebrejiem.

2.2. Hitlera antisemītisms filozofu un psihologu darbos

Vēsturnieki, kas apraksta Hitleru mazāk raudzījās uz viņa darbību no filozofiskā un psiholoģiskā viedokļa. Vairāk tie centās aprakstīt Hitleru, kā politisku cilvēku un necentās padziļināti izprast Hitlera psiholoģiju. Tādēļ to ir darījuši psihoanalītiķi un medicīnas teorētiķi. Laika gaitā veidojušās daudz zinātnisku spekulāciju par Hitlera psihisko un fizisko veselību, kurām bieži trūcis pierādījumu segums. Tādēļ apskatīsim vienīgi pazīstamā psihoanalītiķa Ēriha Fromma darbu.

2.3. Hitlera antisemītisms Ēriha Fromma interpretācijā

Slavenais vācu ebreju izcelsmes psihoanalītiķis Ērihs Fromms (Erich Fromm) (1900.–1980) savā darbā Cilvēka destruktīvitātes anatomijā (The Anatomy of Human Destructiveness). Viņš diagnosticē Hitleram tieksmi uz nekrofiliju, sadismu un destruktīvu raksturu.

Hitlera nekrofilija Fromma interpretācijā nebija tikai seksuāla novirze, bet psihiska novirze uz nāvi un pilnīgu pakļaušanu. Smagos gadījumos tas noved pie destruktivitātes un dzīves nīšanas.

Hitlera īpašā attieksme pret Vāciju ģenerējas viņa mātes tēlā, savukārt slimības, kas apdraud māti simbolizē ienaidniekus – ebrejus. Tā Fromms skaidro Hitlera misijas apziņu pret Vāciju, jo viņš uzskatīja, kā tā viņam jāglābj. Hitleram bija nedabiski tuvas attiecības ar savu māti, kas lika viņam radīt īpašu attieksmi pret viņu. Mātes nāve, kurā tika iesaistīts ebreju izcelsmes ārsts varēja būt viņam īpaša trauma.

Taču galvenais konflikta izraisītājs bija Vācijas sakāve. Vācija viņam bija sirdij tuva un tās pazemojumā citu valstu priekšā, viņš vainoja revolucionārus starp kuriem bija ebreji. Tādējādi Hitlers izjuta tieksmi iznīcināt tos, ka viņaprāt pazemoja viņa valsti un viņu pašu.

Pie lēmuma iznīcināt ebrejus Hitlers nonāca 1939. gadā. Tā gada 30. novembrī viņš paziņoja Čehoslovākijas iekšlietu ministram, ka “mēs gatavojamies iznīcināt ebrejus! Viņi nevar noslēpt to ko izdarīja 1918. gada 9. novembrī, atmaksas stunda ir atnākusi!” Tajā pašā dienā viņš paredzēja galu jūdaismam, ja sāktos karš. Tādēļ Fromms uzskata, ka Hitlers gribēja atriebties par ebreju iedomāto noziegumu.

Protams, ebreji nebija vienīgie viņa destrutivitātes upuri, aiz ebrejiem sekoja krievi, poļi, francūži un briti. Arī paši vācieši kļuva par viņa asinskāres upuriem. Jau Staļingradas kaujas laikā viņš nonāca pie secinājuma, ka arī vācu tautai ir jāiet bojā, ja tā nespēs izpildīt viņa liktās cerības. Rezultātā viņa naids pārvētās patoloģiskā mizantropismā un nāvējošā egoismā. Taču ebreji tomēr ieņēma pirmo vietu viņa ienaidnieku skalā[20].

Kopsavilkums un secinājumi

Referāta uzdevums bija uz vairāku avotu pamatu radīt vienotu redzējumu par Hitlera antisemītismu.

Kā apgalvo pats Hitlers, par antisemītu viņš kļuva savas dzīves laikā Vīnē 1909.–1913. gadā. Tikmēr citi autori uzskata, ka Hitlera antisemītisms tajā laikā vēl nebija nostiprinājies un bija tikpat mērens, kā pārējiem vidusmēra Vīnes iedzīvotājiem. Par galveno pamatu viņa antisemītisma nostiprināšanā, kalpoja Vācijas sakāve 1918. gadā, leģenda par ebreju dūrienu Vācijas mugurā. Acīmredzot Hitlers jau Vīnes laikā, bija kļuvis par antisemītu, taču zinot viņa tā laika sakarus ar ebrejiem, tas iespējams vēl nebija tik radikāls. Par radikālu tas kļuva pēc Vācijas sakāves, kad ebreji Hitlera uztverē kļuva par Vācijas sagrāves vaininiekiem.

Hitlers savā grāmatā cenšas pamatot naidu pret ebrejiem ar to, ka ebreji stāv aiz sociāldemokrātijas un marksisma un ir atbildīgi par Vācijas sakāvi Pirmajā pasaules karā. Ebreji, viņasprāt, tāpat ir vainīgi arī visās pārējās nelaimēs, jo tās motivācija ir iznīcināt citas tautas.

Hitlera pētnieki uzskata, ka ebreji bija Hitlera pamatienaidnieks un cīņa pret viņiem bija viņa stingrākā pārliecība. Hitlera politiskā un militārā darbība, bija lielā mērā šī naida motivēta.

Psihoanalītiķis Erīhs Fromms uzskata, ka Hitlera naids patoloģiskas nekrofilijas motivēts, kas veicināja viņa destruktivāti pret ebrejiem un citām tautām, ieskaitot vāciešus.

Rezultātā var secināt, ka antisemītisms Hitleram nebija konjuktūra politisku mērķu sasniegšanai, bet patstāvīga pārliecība, kas ieveda katastrofā Vāciju, ebrejus un viņu pašu.

Izmantotā literatūra

Ārente, Hanna. Totalitārisma izcelsme. No angļu val. tulk. Juris Baldunčiks. Rīga: Elpa, 2000, 609 lpp. ISBN 9984-54-350-1

Dribins, Leo. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 4. sēj.  Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002, 182 lpp.  ISBN 9984-601-285-5

Evanss, Dž. Ričards. Trešā Reiha tapšana. No angļu valodas tulk. Silvija Brice. Rīga: Atēna, 2006, 563 lpp. ISBN- 9984-34-220-4

Hitlers, Ādolfs. Mana cīņa. Izklāsts latviešu valodā. Rīga: Vizītkarte, 1995, 479 lpp. ISBN 9986-670-00-4

Overijs, Ričards. Diktatori. Hitlera Vācija. Staļina Krievija. No angļu valodas tulk. Āris Jansons. Rīga: Atēna, 2006, 757 lpp. ISBN 9984-34-197-6

Tolands, Džons. Ādolfs Hitlers. Biogrāfija. No angļu valodas tulk. Silvija Brice. Rīga: Atēna, 2005, 1068 lpp. ISBN-9984-34-182-8

Буллок, Алан. Гитлер и Сталин: жизнь и власть : сравнительное жизнеописание : [в 2 томах] перевод с англ. И.Н. Неманов]. Смоленск: Русич, 1994. ISBN-5-88590-120-1.

Фромм, Эрих. Анатомия человеческой деструктивности. Библиотека Гумер. Tiešsaiste: http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/Psihol/from_an/06.php

 
Atsauces

[1] Tolands. Džons. Ādolfs Hitlers. Biogrāfija. Rīga: Atēna, 2005, 216.-217. lpp.

[2] Turpat 228.-229. lpp

[3] Turpat 232. lpp.

[4] Hitlers. Ādolfs. Mana cīņa. LR vēstniecības Vizītkarte izklāsts latviešu valodā. Rīga: LR izdevniecība Vizītkarte, 1995, 20. lpp.

[5] Turpat, 39. lpp.

[6] Turpat 44.-47. lpp.

[7] Hitlers. Ādolfs. Mana cīņa. LR vēstniecības Vizītkarte izklāsts latviešu valodā. Rīga: LR izdevniecība Vizītkarte, 1995, 120-121. lpp.

[8] Turpat,145. lpp.

[9] Turpat, 211.-229. lpp.

[10] Hitlers Key Speaches. Tiešsaiste http://www.hitler.org/speeches/02-12-36.html Skatīts 11. 10. 08.

[11] Hitler. Adolf. SpeechOfJan.301939 . 1939. Pieejams: http://www.archive.org/details/SpeechOfJan.301939

[12] Tolands, Džons. Ādolfs Hitlers. Biogrāfija. Rīga: Atēna, 2005 773. lpp.

[13] Tolands, Džons. Ādolfs Hitlers. Biogrāfija. Rīga: Atēna, 2005, 70.-71. lpp.

[14] Буллок Аллан. Гитлер и Сталин: Жизн и власть: Сравнительное жизнеописние. Смоленск: Русич, 1994, 41. lpp.

[15] Turpat, 178.-179. lpp.

[16] Tolands. Džons. Ādolfs Hitlers. Biogrāfija. Rīga Atēna, 2005, 236. lpp

[17] Overijs. Ričards. Diktatori. Hitlera Vācija. Staļina Krievija. Rīga: Atēna, 2006. 561.lpp.

[18] Evanss Dž. Ričards. Trešā Reiha tapšana. Rīga: Atēna, 2006, 172.lpp.

[19] Dribins Leo. Antisemītisms un tā izpausmes Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002, 38. lpp.

[20] Фромм Э. Анатомия человеческой деструктивности. Библиотека Гумер.