Vēsture sauc!

Terenss Teilors*

Teorētiski bioloģiskie ieroči (BI) var sagādāt milzu dzīvā spēka zaudējumus, izmantojot visai nelielu izejmateriāla daudzumu. Kas attiecas uz to bīstamību cilvēku dzīvībām, tad kā masu iznīcināšanas ierocis tie salīdzināmi ar kodolieročiem, un dažas lielvalstis uzskata BI par to ekvivalentu.
Neilgi pirms 1991. gadā ASV vadībā īstenotās Kuveitas atbrīvošanas operācijas, kuru plašāk zina kā “Tuksneša vētra”, ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers brīdināja savu Irākas kolēģi Tariku Azizu, ka ja Irāka mēģinās pielietot kādu masu iznīcināšanas ieroci, tai tiks dots tāds trieciens, no kura nespēs atgūties gadu desmitus. Tajā laikā Irākas arsenālā jau bija gatavi izmantošanai bioloģiskie un ķīmiskie ieroči, kaut arī tās kodolprogramma nebija pabeigta. Irākas valdība to uztvēra kā tiešus kodoltrieciena draudus un nolēma neizmantot masu iznīcināšanas ieročus.
Bioloģiskos ieročus var izgatavot, izmantojot dzīvus organismus (piemēram, baktērijas, vīrusus) vai arī no tiem iegūtās indīgas vielas (indes). Ja ir atbilstošas zināšanas un pieejamas nepieciešamās tehnoloģijas, to ražošana ir ievērojami ātrāka un lētāka, nekā kodolieroču radīšana. Pēdējo gadu izstrādes civilajā rūpniecībā, galvenokārt farmācijā un veterinārmedicīnā, ievērojami atvieglojušas dažādu slimības izraisošu mikroorganismu pavairošanu, uzglabāšanu un pārvēršanu kaujas formās. Līdz 70. gadiem BI gan bija zināma militāra vērtība, taču tā laika zinātnes un tehnikas attīstības līmenī to uzglabāšanas un pielietošanas metodes bija pārāk sarežģītas, bet pielietojuma sekas pārāk neprognozējamas, kā rezultātā citu ieroču veidu izmantošana arsenālā bija daudz ērtāka un efektīvāka. Pēdējos divdesmit gados civilās rūpniecības un zinātnes panākumi ļauj ražot pielietojumā jau daudz paredzamākus un efektīvākus ieroču veidus.

Bez tam, BI izveides programmu ir daudz vieglāk nomaskēt kā civilus pētījumus un ražošanu, nekā, piemēram, kodolprogrammu vai ķīmisko ieroču ražošanu. Tieši šādi tika slēptas divas lielākās no pēc 2. Pasaules kara zināmajām slepenajām programmām – Krievijas (sākta vēl PSRS laikā) un Irākas. Pats grūtākais BI ražošanas etaps ir ieroču izveides noslēguma fāze, kad mikroorganismus vai indīgās vielas tiek ievietotas raķešu kaujas galvās, bumbās, artilērijas šāviņos vai konteineros, kas domāti to izsmidzināšanai gaisā. Lai gan to var veikt tieši pirms paredzētās izmantošanas, kas ļauj panākt pārsteiguma efektu. Visvairāk no šī ieroču veida riskē ciest civiliedzīvotāji. Pētījumi liecina, ka virs pilsētas eksplodējusi raķete ar 30 kg Sibīrijas mēra sporām 10 km radiusā spēj nogalināt 80-100 000 cilvēku (ja tiem nav speciālo aizsardzības līdzekļu). Salīdzinājumam: 12,5 kt kodolbumba (kāda iznīcināja Hirosimu), trāpījusi 7,8 km2 lielai blīvi apdzīvotai vietai, var iznīcināt 23-80 000 cilvēku (nodarot arī ievērojamus postījumus). Lai panāktu adekvātu rezultātu ar ķīmiskajiem ieročiem, nepieciešams daudz lielāks to apjoms. Piemēram, pat 300 kg tik nāvējošas vielas kā kaujas gāze “zarīns”, trāpījusi analoģisku objektu, iznīcinās tikai 80 līdz 200 cilvēku, aptverot mazu daļu no tās teritorijas, kuru pakļautu iedarbībai šāviņš ar Sibīrijas mēra sporām.

1975. gada Konvencija par bioloģiskajiem ieročiem (KBI) aizliedz pētīt, radīt, uzglabāt vai iegādāties bioloģiskos vai toksiskos ieročus. Tāpat Konvencija aizliedz šādu ieroču veidu transportēšanai speciāli radītas piegādes sistēmas. Laikā, kad KBI vēršas pret šo ieroču veidu uzglabāšanu, pirmo aizliegumu tos pielietot mēs sastopam 1925. gada Ženēvas Protokolā (kurš aizliedz pielietot arī ķīmiskos ieročus). Būtībā šis Protokols turpina klasiskos kara likumus, kas aizliedz izmantot bruņotā konfliktā “indīgas” vielas vai ieročus un pirmo reizi kodificēts 1899. gada un 1907. gada Hāgas Konvencijās. Šobrīd Konvenciju par bioloģiskajiem ieročiem ir ratificējušas 149 valstis.

Konvencijā nav ietvertas kādas kontroles normas, taču pastāv neobligāts “savstarpējās uzticēšanās” režīms, kad valstis var informēt par viņu rīcībā esošajiem bīstamo mikroorganismu ražošanas apjomiem un atklāt ar šiem mikroorganismiem saistīto publikāciju sarakstu. Kaut arī daļa valstu, kuras parakstījušas vienošanos, strādā pie protokola varianta, kas leģitimizētu obligātas pārbaudes, es un citi šajā jomā strādājošie eksperti domājam, ka nav iespējams radīt globālu likumu, kurš tiktu izpildīts. Drīzāk tas radīs mānīgu drošības sajūtu, kura var izrādīties bīstamāka, nekā esošā situācija.

Laikā, kad ASV un Lielbritānija apturējušas savas bioloģisko ieroču izveides programmas vēl pirms Konvencija stājās spēkā, 1990. gadā izrādījās, ka PSRS īsteno visai plašu BI radīšanas programmu, izmantojot jaunākos zinātnes sasniegumus un tehnoloģijas. 1992. gada aprīlī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atzina par šādas BI veidošanas programmas pastāvēšanu un parakstīja dekrētu par tās apturēšanu. Absolūti pārliecinošu pierādījumu, ka šī programma patiesi apturēta, vēl nav.

Irāka, kaut parakstījusi Konvenciju, nekad to nav ratificējusi, un turpināja izmantot jaunākos zinātnes un tehnikas sasniegumus, īstenojot vīrusu, baktēriju un tosīnu izmantošanas programmu. Laikā, kad 1991. gadā tika īstenota operācija “Tuksneša vētra”, lai atbrīvotu Kuveitu, Irākas rīcībā bija ar bioloģiskām kaujas vielām pildītas raķetes, aviobumbas un artilērijas šāviņi. Tāpat tika realizēta jaunu bioloģiski aktīvu kaujas vielu izveides programma. Ne Savienotās valstis, ne Lielbritānija nezināja šo programmu mērogus, taču abas lielvalstis īstenoja tādus drošības pasākumus kā savu karavīru vakcināciju pret Sibīrijas mēri un sagatavošanu aizsardzībai pret nervus paralizējošo vielām. Lielbritānija realizēja arī programmu, kuras uzdevums bija bioloģiski bīstamo vielu atpazīšana un neitralizācija. Koalīcijas kaujas aviācija iznīcināja ķīmisko ieroču ražošanas rūpnīcas, taču lielākie BI ražošanas centri palika neskarti, jo par tiem nekas nebija zināms.**

Tikai pēc  četrus gadus ilgušās ANO inspekcijas izmeklēšanas Irāka atzina, ka tai ir šāda BI izveides programma. Tā vai citādi Irāka vēl joprojām slēpj daudzus svarīgus savu bruņojuma izveides programmu aspektus.

Citas līdzīgas, kaut mērogos mazākas BI izveides programmas pastāvēja un, iespējams pastāv šobrīd arī citur pasaulē. Kā piemērs tādai īstenotai, bet nu apturētai programmai var kalpot Dienvidāfrikas Republika, kur to īstenoja līdz 90. gadu sākumam. Mērogu ziņā tā bija visai neliela, paredzēta politisku slepkavību īstenošanai. Tā vai citādi tajā izmantoja jaunākos sasniegumus bioloģijā, un tajā strādājošie speciālisti šobrīd izmanto savu pieredzi un zināšanas kur citur.

----------------------

* Taylor Terence – Starptautiskā stratēģisko pētījumu institūta (Londona) direktora vietnieks. Sarakstījis grāmatu “Bēgšana no pagātnes gūsta: pārdomas par ieročiem un to neizplatīšanas kontroles metodēm” (Stanfordas universitāte, 1996). Lielbritānijas pārstāvis ANO Irākas komisijā.

** Tādi netika atrasti arī pēc ASV un to sabiedroto īstenotās Irākas okupācijas 2003. gadā. - tulk.

(c) Crimes of war. What the public should know. Edited by Roy Gutman and David Rieff, legal Editor Kenneth Anderson. W.W. Norton&company, New York-London, 1999.

(c) tulkojis A.Buks, 2005.