Vēsture sauc!

Trenčarda ideju iespaidā un ar viņa personīgu gādību nesamērīgi daudz resursu tika novirzīti bumbvedējiem un ar tiem saistītajām nozarēm. Parasti tas tika darīts gan uz iznīcinātāju aviācijas, gan uz pretgaisa aizsardzības sistēmu rēķina. Viņa iesākto politiku turpināja arī viņa pēcteči šajā amatā, kā arī jau kara laika bumbvedēju aviācijas komandieri, kuri bija dienējuši viņa vadībā un pārņēmuši viņa idejas.
Faktiski britu teorētiķi sekoja līdzi tā laika modei un pilnībā atbalstīja teorijas par bumbvedēju spēju sakaut pretinieku, tādēļ, kā jau minēts, tajos tika investēts nesamērīgi daudz līdzekļu, arī uz citu aviācijas nozaru rēķina, kas, kā vēlāk redzēsim, varbūt ne pārāk smagi, bet atspēlēsies britiem kara sākumposmā,. Turklāt britu valdība nekādā veidā neatbalstīja civilo aviāciju, tādēļ tai nebija pieejamas daudzskaitlīgas pieredzējušu pilotu rezerves kara gadījumā. Taču neskatoties uz to un uz starpkaru perioda britu nācijas pacifistiskajiem noskaņojumiem, un mazo kara vajadzībām atvēlēto budžetu, aviācija veidojās par britu galveno triecienspēku, kuru tie varētu netraucēti izmantot no sava ūdeņiem ieskautā un varenās flotes aizsargātā „nenogremdējamā bāzeskuģa”.

Kara sākumā vājā un karam īsti negatavā britu bumbvedēju aviācija nevēlējās riskēt ar nacistiskās Vācijas bombardēšanu pavisam vienkāršu iemeslu dēļ – iespēja trāpīt kādam civiliedzīvotājam bija pārāk liels. Tagad britu teorētiķi maksāja par savām pirmskara gados pieļautajām kļūdām, kad bumbvedēju aviācija tika attīstīta uz iznīcinātāju un pretgaisa aizsardzības sistēmu rēķina, jo pastāvēja iespēja, ka vācu aviācijas prettriecienu briti nebūtu spējīgi atvairīt. Tāpēc, kad vācu aviācija visiem spēkiem pievērsās Polijai, nebija neviena, kurš vēlētos izmantot šo situāciju un sabombardēt kādu vācu pilsētu ar tās rūpnīcām.  Turklāt briti ātri vien saprata, ka veikt uzlidojumus dienas laikā ar pretgaisa aizsardzības līdzekļiem aprīkotiem objektiem ir neprāts, potenciālie zaudējumi nebūtu adekvāti pretiniekam nodarītajiem postījumiem. Vienīgā iespēja bombardēt Vāciju bija naktī, bet tieši to britu aviatori īsti labi nepieprata, jo viņiem nebija nekādas nakts lidojumu pieredzes un nebija arī iespējas to ātri iegūt. Tā kā bija izveidojusies situācija, kad dienā lidot nevarēja, bet naktī nemācēja (lielākā problēma bija tieši navigācija un mērķēšana), tad stratēģiskajiem bumbvedējiem nācās samierināties ar ne pārāk pagodinošo propagandas materiālu izkaisīšanu virs pretinieka teritorijas.
Kara sākumposmā vēl tika likts uzsvars uz tīri militāru mērķu bombardēšanu, galvenokārt premjerministra Čemberlena ietekmē, kurš īpaši uzvēra, ka jāievēro visas starptautiskās konvencijas, ar kurām pretrunā būtu pilsētu bombardēšana naktī bez drošas iespējas trāpīt kādam militāri nozīmīgam mērķim.  Taču, kad par premjerministru kļuva Vinstons Čērčils, tad attieksme mainījās. Viņš jau 20 gadus bija atbalstījis koncepcijas par stratēģisko bumbvedēju pielietošanu un nebija zvērināts dažādu konvenciju ievērošanas piekritējs, tāpēc, kad 1940. gada 9. augustā 3 vācu lidmašīnas netīšām iztukšoja savus bumbu nodalījumus virs Londonas, viņš varēja mierīgu sirdi pavēlēt dot atbildes triecienu Berlīnei, kas 4 naktis arī tika veiksmīgi darīts.
Savā 1940. gada 3. septembra runā Čērčils izklāstīja esošo situāciju un nākotnes perspektīvas, viņš apgalvoja, ka flotes sagrāve Lielbritānijai nozīmes sakāvi, taču uzvaru tai varēs sniegt tikai gaisa spēki, tādēļ visus iespējamos līdzekļus nepieciešams novirzīt tam, lai panāktu kundzību gaisā. Iznīcinātājus viņš uzskatīja par glābējiem, taču tūlīt pat piebilda, ka tikai bumbvedēji ir spējīgi nodrošināt uzvaru. Nobeigumā Čērčils paziņoja, ka R.A.F. ir prioritārs stāvoklis, salīdzinot ar floti vai armiju.  Kā apstiprinājumu šai runai varētu minēt to, ka kara laikā briti aviācijai novirzīja 40 – 50% visu savu militāro resursu.
Pamazām briti sāka bombardēt mērķus Vācijā. Lai gan laika posmā no 1940. 1942. gadam kopējā nomesto bumbu tonnāža salīdzinot ar jebkuru nākamo gadu bija niecīga, tomēr tas bija vienīgais veids, kā varēja dot triecienu Vācijai. Šajā laika posmā par mērķiem galvenokārt izvēlējās industriālus objektus: naftas pārstrādes rūpnīcas un benzīna, alumīnija un aviācija komponentu ražotnes, kā arī komunikācijas (dzelzceļa mezgli, tilti, u. tml.). Taču 1942. gadā par stratēģiskās aviācijas spēku virspavēlnieku tika iecelts Arturs Hariss, kurš mainīja taktiku un pavēlēja pāriet pie nakts reidiem. Par punktu, kurā jāmēģina trāpīt, parasti tika noteikts pilsētas centrs. Šāda taktika tika attaisnota ar pretinieka morāles graušanu un māju graušanu, kurās dzīvoja rūpnīcu strādnieki, ko arī uzskatīja par nozīmīgu faktoru ražošanā.
Taču karā visām lietām ir tendence attīstīties un sasniegt arvien jaunus un jaunus augstumus, tāpēc kara beigās statistiķi varēja konstatēt, ka 40% mājokļu lielajās pilsētās bija sagrauti, aptuveni 410 000 cilvēku bija sadeguši, nosmakuši vai miruši no bumbu izraisītajiem sprādzieniem un aptuveni 7 miljoni vāciešu bija palikuši bez pajumtes.  Tāpat nozīmīgs mērķa izvēlē bija redzamības faktors (bieži vien tas pat bija galvenais), jo, kā jau iepriekš minēts, tad sākotnēji britiem bija problēmas ar kvalificētu personālu pietiekošā skaitā, kas spētu ne tikai lidot naktī, bet arī sasniegt mērķi naktī. Nereti bija gadījumi, kad bumbvedēji nemaz neatrada savu mērķi un bija spiesti nomest bumbas uz citiem mērķiem. Paredzot šādus gadījumus, bija izstrādāta direktīva, kurā bija doti norādījumi, ka, ja nav iespējams trāpīt primārajam mērķim (parasti tā bija kāda rūpnīca, šķirotava vai stacija), tad bumbu lūkas jāiztukšo virs pilsētas, kura ir piesaistīta primārajam mērķim. Kā vēlāk izrādījās, tad nakts apvidus bombardēšana izvērtās par neprecīzāko šāda tipa kampaņu vēsturē. 
Faktiski no 1942. gada Vācijas pilsētu un industrijas bombardēšana atkal kļuva par pirmo prioritāti. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, bumbvedēji vairs nebija akūti nepieciešami cīņai pret vācu zemūdenēm. Šī mērķa labad tika pārtrauktas 1940. gadā uzsāktās nakts bombardēšanas. Otrkārt, pārorientēties no bumbvedēju ražošanas uz, piemēram, tankiem, būtu bijis pagrūti. Visticamāk, tas izraisītu ilgstošu haosu rūpniecībā. Turklāt bombardēšanas precizitāte nepārtraukti uzlabojās, tādējādi atļaujot nodarīt arvien nozīmīgākus postījumus Vācijas pilsētām un kara rūpniecībai..
Tas, ka pilsētu bombardēšana bija tīša, nav apšaubāms, par to liecina jau tas vien, ka bumbu nodalījumos tikpat kā vienmēr tika ievietotas degbumbas, kuras faktiski bija paredzētas blīvi apbūvētu mērķu – pilsētu sagraušanai, īpaši efektīvas tās bija pilsētās ar plašu koka apbūvi. Degbumbas bija dažāda svara, mazākās paredzētas, lai netiktu tālāk par bēniņiem un degtu tur, parastās bumbas bija arī ar laika degļiem. Tas tāpēc, lai traucētu ugunsdzēsēju darbu. Rūpnīcu bombardēšanai būtu pieticis arī ar parastām bumbām. Lai nu kā, bet arī tas, ka lielāko kara daļu bombardēšana bija neefektīva, arī nav apšaubāms, piemēram, Hamburga pēc 4 uzlidojumiem bija gandrīz vai pilnībā nodegusi un aptuveni 45 000 tās iedzīvotāji bija miruši, taču, tas netraucēja jau pēc 50 dienām Hamburgas uzņēmumiem atsākt ražošanu ar pilnu jaudu.  
Taču, kā uzsver Ričards Deiviss, tad stratēģiskā bombardēšana tiešām šķiet neefektīva, ja tiek apskatīta ārpus konteksta. Kā piemēru viņš min bieži izmantotu argumentu, ka 1944. gadā Vācija saražoja rekordlielu skaitu lidmašīnu. Šādā kontekstā tiešām bombardēšana šķiet neefektīva. Taču, ja paskatās, cik no šīm lidmašīnām pacēlās gaisā, atklājas pavisam cita aina. Vāciešiem vairs nebija degvielas, ko liet bākās, jo daudzu pārstrādes rūpnīcu darbība bija traucēta tāpēc lidmašīnu skaitam vairs nebija nozīmes.
Tāpat arī jāsaprot, ka precizitāte bija atkarīga no laika apstākļiem, kuri reti kad bija ideāli, lai varētu vismaz aptuveni trāpīt mērķī no droša augstuma. Bet, atbilstoši laika garam, neviens sabiedroto komandieris nevarēja atļauties turēt savas lidmašīnas lidlaukos tikai tāpēc, ka bija mākoņainas debesis. Lidmašīnās bija ieguldīts tik daudz resursu, ka vajadzēja tās nodarbināt par katru cenu, lai attaisnotu to eksistenci gan savās, gan sabiedrības acīs. Tāpēc, ja nevarēja trāpīt savas bumbas tur, kur vajag, tās meta tur, kur varēja.
Lai arī cik pārsteidzoši tas nebūtu, taču sabiedroto vidū līdz pat kara beigu posmam valdīja uzskats, ka, lai sagrautu Vācijas kara ekonomiku un vāciešu gribu karot, nepieciešams „vien pēdējais grūdiens” un sāksies neapmierinātība, streiki un ražošana apstāsies. Ar šādu pārliecību savās misijās devās lidotāji 1941. gadā bombardēt Rūru un ar tādu pašu pārliecību un mērķi tika uzsākta operācija „Clarion”, kura paredzēja daudzu mazu pilsētu un transporta mezglu bombardēšanu. Taču, kā zināms, tad neviena no šīm cerībām nepiepildījās.
Kara laikā vienmēr par primāro mērķi uzlidojumam tika nosaukts kāds militārs objekts. Taču 1945. gada 14. februārī notika uzlidojums Drēzdenei. Par primāro mērķi tika nosaukts pilsētas centrs. Faktiski, to varētu uzskatīt par pirmo pilsētu, kuru tīšām iznīcina. Pilsēta tika bombardēta, zinot, ka tā ir pilna ar bēgļiem, ka tajā nav nozīmīgu militāru objektu. Bombardēšana notka pēc nu jau atstrādātas metodes, liels daudzums sprāgstvielu tika nomests, lai norautu mājām jumtus un atsegtu māju koka daļas, pēc kā tika nomestas degbumbas, pēc kā, savukārt vēl parastās bumbas, lai traucētu ugunsdzēsēju darbu. Pēc kāda laika izveidojas uguns vētra, kuru bija neiespējami apdzēst. Temperatūra sasniedza pat 1500 °C. Kad apvidu pārņēma liesmas, siltais gaiss strauji cēlās augšup, savukārt aukstais gaiss aizpildīja radušos vakuumu un sev līdzi ievilka tuvumā esošos cilvēkus.  Šī arī bija pirmā tīši izraisītā uguns vētra. Iepriekš tādas bija izcēlušās neplānoti, taču Drēzdenē bumbas tika mests noteiktā secība un noteiktās vietās, ar mērķi aizdedzināt pilsētu.
Nobeigumā par stratēģisko bumbvedēju pielietojumu vēl gribētu piebilst, ka, ja precīza bombardēšana būtu iespējama, tad droši vien neviens nemēģinātu trāpīt pa pilsētām, lai gan šajā gadījumā jāatceras, ka viens no britu motīviem bija atriebties vāciešiem par Anglijas pilsētu bombardēšanu gan ar lidmašīnām, gan ar raķetēm, tā kā šeit rodas jautājums, vai gadījumā, ja briti nebūtu sākuši bombardēt vācu pilsētas, vācieši būtu mēģinājuši bombardēt Lielbritāniju. Būtībā sanāk tāds kā apburtais loks, no kura nav iespējams izrauties. Nevajadzētu arī uzskatīt, ka bombardēja tikai pilsētas. Tās gan faktiski bija galvenie mērķi, taču paralēli tika doti triecieni gan zemūdeņu bāzēm, gan transporta sistēmām un trāpījumi pilsētām bieži vien bija negribēti, bet neizbēgami, ņemot vērā tā laika tehniskos ierobežojumus.


Mūsdienās pieņemts kritizēt stratēģisko bombardēšanu, apgalvojot, ka tā nav devusi nekādus rezultātus, esot bijusi nepraktiska un amorāla. Rezultāti neesot sasniegti, pat gluži pretēji, kara rūpniecība tikai palielināja savas ražošanas jaudas, bet cilvēki saliedējās pret ienaidnieku.  Līdzīgas diskusijas attiecībā par šīs kampaņas amoralitāti bija sākušās jau 1944. gadā, kad Čičisteras bīskaps sāka publiski apšaubīt šādu civilo mērķu bombardēšanu, taču tajā laikā cilvēku atmiņā bija vācu bombardēšanas un pilnā sparā notika vācu V – 1 un V – 2 raķešu uzbrukumi Londonai, tāpēc, lielākajā daļā sabiedrības šādas humānistiskas idejas atsaucību neguva. Tomēr jau tad bīskaps saņēma simtiem atbalsta vēstuļu. Vajadzēja paiet veselam gadam, lai atkal Lielbritānijas parlamentā sāktu apspriest šādus jautājumus. Diskusijas sākās pēc jau minētās Drēzdenes bombardēšanas, kad pasaulē izvērsās plaša vācu propagandas kampaņa, kuras iespaidā sabiedrība daudzās neitrālajās valstīs šausmās nodrebēja. Pat pašu sabiedroto vidū radās nevienprātība un neizpratne. Piemēram, Eiznehauera štāba priekšnieks V. B. Smits, atbildot uz ģenerāļa Spātza ziņojumu par Drēzdenes bombardēšanas rezultātiem, nosauca ģenerāli par „drosmīgu sievieti”.  Avīzēs parādījās ironiski raksti, kuros autors jautāja, kā gan krieviem izdodas ieņemt pilsētas iepriekš tās nesagraujot. Taču interesantākais bija tas, ka britu valdībai visu kara laiku izdevās pārliecināt sabiedrību, ka bombardēti tika tikai militāri mērķi un jebkurš trāpījums pilsētām bija nejaušība, to, ka terora kampaņa bija oficiāla un valdības sankcionēta, rūpīgi slēpa. 
Taču, kad 1945. gada martā Lordu palātā atkal atsākās diskusijas par bombardēšanas lietderību, Vinstons Čērčils bija spiests atzīt, ka ir pienācis laiks pārskatīt stratēģiskās bombardēšanas kampaņu un nosūtīja savu lēmumu komandējošajiem virsniekiem. Bet, tā kā šī ziņa bija pietiekoši divdomīga un tajā varēja saskatīt mēģinājumu noņemt atbildību no saviem pleciem. Komandieri atteicās pieņemt to, kā rezultātā tapa jauns teksts, kas apmierināja arī militāristus.
Vēlāk, pēckara gados, šķiet notika mēģinājumi visu atbildību uzvelt Harisam, to mēģināja gan Čērčils, gan Klemenss Etlijs.  Hariss tiešām arī bija aktīvs pilsētu bombardēšanu atbalstītājs, bet nedrīkst aizmirst, ka, lai cik augsti stāvoša militārpersona viņš nebūtu, lēmumu par pilsētu bombardēšanu varēja pieņemt tikai valdības līmenī.
Tāpat jāatzīmē, ka bumbvedēju apkalpes ir vienīgās daļas, kurām nav savu piemiņas medaļu un kuras nav pieminētas nacionālajā memoriālā.  Šķiet, tā vēl joprojām ir britu sabiedrības neērtā tēma, kura nesader ar varonīgi humāno sabiedroto/atbrīvotāju tēlu.

 

 

Literatūra:

Davies R. G. Bombing the European Axis Powers. A Historical Digest of the Combined Bomber Offensive 1939–1945 -  Alabama, 2006
The Times. Atlas of the Second world war – London, 1989
The United States Starategic Bobming Burvey. Summary report (European War) – Washington, 1945
Brakman S., etc. The Strategic Bombing of German Cities during World War II and its Impact for Germany – Utrecht, 2003   
Davies N. Europe: A History – London, 1997
Irving D. Apocalypse 1945: The destruction of Dresden – London, 2005