Vēsture sauc!

Nauris Gekišs

Bēdīgi slavenais nacionālsociālistiskās Vācijas represīvā aparāta izveidotājs un vadītājs Heinrihs Luitpolds Himlers (Heinrich Luitpold Himmler) ir 20.gs. pazīstamākais kara noziedznieks un tiešais atbildīgais par Holokausta īstenošanu. Tai pašā laikā viņš ir arī viena no neparastākajām un mīklainākajām personībām jaunāko laiku vēsturē. Daudzi aspekti gan viņa privātajā dzīvē, gan politiskajā darbībā joprojām ir noslēpumā tīti, kas kalpo par pamatu visdažādākajām leģendām, baumām un spekulācijām, kas arī plaši tiek apspēlēti daiļliteratūrā un kinematogrāfijā.
Diezgan mulsinošs ir jau tas apstāklis, ka vājš, slimību un fobiju nomākts  cilvēks bez reālas militāras pieredzes, kura personīgā dzīve bija neveiksmju un ciešanu sērija, un kurš visu mūžu bija akli pakļāvies stiprākajiem, spēja vadīt un veiksmīgi pilnveidot vienu no disciplinētākajām un nežēlīgākajām paramilitārajām organizācijām-SS, kā arī vienu efektīvākajiem  valsts drošības dienestiem-gestapo.
H.L.Himlera lomu Trešā Reiha un Holokausta vēsturē nav iespējams pārvērtēt, jo tieši pateicoties viņam nacistiskās Vācijas diktatora Ādolfa Hitlera neprātīgie sapņi tika daļēji īstenoti dzīvē, kas izpaudās kā „nepilnvērtīgo” cilvēku, respektīvi: ebreju, čigānu, dažādu slāvu tautību, jo īpaši poļu, kā arī pašu vāciešu, respektīvi, politisko disidentu, dažu reliģisko grupu pārstāvju, invalīdu, psihiski slimo cilvēku un homoseksuālistu vajāšana un iznīcināšana, kurai cilvēces vēsturē nav līdzvērtīgas, kā arī veikti šausmu filmas sižeta cienīgi medicīniski un psiholoģiski eksperimenti ar minēto grupu cilvēkiem, kuriem nevar būt nekāda attaisnojuma, lai arī ar kādiem ideoloģiskiem mērķiem vai lozungiem tie netiktu pamatoti. Visi šie noziegumi, kuru aktualitāte nav zudusi arī mūsdienās, un kuru atstātās pēdas joprojām nodarbina cilvēces prātus, tika veikti ar mērķi radīt „pārcilvēku rasi,” attīrot vācu nāciju un cilvēci no „parazītiem” un „rases samaitātājiem.”

Šī referāta mērķis ir aplūkot H. Himlera kā nacistiskās Vācijas represīvā valsts aparāta izveidotāja un vadītāja lomu Holokaustā un analizēt viņa personības, specifiskā rakstura evolūciju, kas padarīja šo cilvēku par masu slepkavu. Ir svarīgi atcerēties, ka, lai gan Nirnbergas prāvā nacistu vadoņi centās attaisnoties aizbildinoties ar to, ka veikuši savas darbības pildot Hitlera pavēli, Hitlers nekad nebūtu spējis sarīkot genocīdu ne pret ebrejiem, ne pret citām tautām un sabiedrības grupām, ja nebūtu atradušies cilvēki, tādi kā Heinrihs Himlers, kuri bija gatavi viņam sekot un paklausīt. Nav svarīgi, vai hitlerieši savus noziegumus veica kāda izkropļota ideālisma vai utilitāru motīvu un apsvērumu vadīti, jo noziegumu faktu tas nekādā veidā neatceļ un to nodarīto ļaunumu nemazina. Runājot gan par nacistisko Vāciju un Holokaustu, gan par jebkuru citu totalitāru, necilvēcīgu režīmu un jebkura veida genocīdu, vietā ir angļu dzejnieka Džona Miltona vārdi: „[..] Pie tirāna noziegumiem vainīgs ir ne vien tirāns, bet arī šī tirāna kalps.”
H. Himlera personības raksturojums
Heinrihs Luitpolds Himlers (Heinrich Luitpold Himler) dzimis Minhenē skolotāja Jozefa Gerharda Himlera un mājsaimnieces Annas Marijas Himleres ģimenē 1900.g.7.oktobrī. Audzināts ļoti konservatīvā, reliģiozā katoļu garā. Ģimenē bija vēl divi dēli, Heinriha vecākais brālis Gerhards Ludvigs un jaunākais Ernsts Hermanis. Heinrihs savu vārdu ieguva pateicoties savam krusttēvam Bavārijas princim Heinriham.
Mācījies ģimnāzijās Minhenē un Landshūtē.  1919-1922.g. studēja Minhenes Tehniskajā universitātē. H. Himlers uzrādīja labas sekmes mācībās, bija skolotāju un pasniedzēju mīlulis. Viņu raksturoja liels pedantisms, disciplīna un pacietība. Pēc tēva ieteikuma Heinrihs rakstīja dienasgrāmatu, kurā līdz pēdējam sīkumam uzskaitīja katras dienas notikumus un ļoti pārdzīvoja, ja kādu dienu bija izlaidis. Viņa aizraušanās kopš bērnības bija agronomija, putnkopība un dārzkopība. Pēc rakstura un uzvedības Heinrihs bija kluss un nemanāms, draugu viņam nebija, ar sievietēm viņa attiecības bija lielākoties neveiksmīgas.
Lielu darbu Himlera personības un tās evolūciju ietekmējošo procesu, jo sevišķi Himlera bērnības un audzināšanas ietekmes analīzei veltījis izcilais vācu izcelsmes amerikāņu psihologs Ērihs Fromms (1900-1980). Ē. Fromms uzskata, ka  Himlers, tāpat, kā Hitlers un daudzi citi kara noziedznieki, bija militarizētas, nacionāli šovinistiskas sabiedrības produkts, kuru izkropļojusi despotiska un liekulīga audzināšana.
Saskaņā ar Fromma koncepciju, mūžīgās bailes no despotiskā tēva un ģimenē valdošie dubultie morāles standarti izveidojuši Himleru par gļēvu, divkosīgu, atriebīgu un vienaldzīgu pret līdzcilvēku ciešanām, padarījuši viņu par bezprincipiālu oportūnistu, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem izpildīs jebkuru pavēli, ja to diktē kāds, kurš ir stiprāks par viņu, par cilvēku, kurš ciena vienīgi spēku, bet, ciešot no sava vājuma apziņas, ienīst un apskauž tos, kuriem ir vairāk gribasspēka nekā pašam un tādējādi gūst baudu no citu cilvēku salaušanas un pazemošanas. Šīs īpašības, jo īpaši skaudību pret stiprākajiem un vienlaikus tieksmi tiem pakļauties sevišķi veicināja arī Himlera fiziskais vājums un sliktā veselība, kas padarīja viņu atkarīgu no citiem un vienlaikus lika pašam to smagi pārdzīvot.
 Pēc Fromma uzskatiem, Himlers bija slēpts sadomazohists, mazohists attiecībā pret savu tēvu, priekšniecību, skolotājiem un arī pret savu fīreru, bet tai pašā laikā sadists attiecībā pret saviem padotajiem un jo īpaši savu represiju upuriem, kuri nonāca viņa varā. No tā izriet, ka Himlera cietsirdīgā rakstura cēlonis bija gadiem ilgi apspiestā agresija, kuru radīja naids pret apkārtējiem, stiprākajiem, brīvākajiem, veiksmīgākajiem cilvēkiem un bailes no autoritātēm, uz kurām Himlers visu mūžu reducēja savas bailes no tēva.
H. Himlera  lojalitāte pret Hitleru nav skaidrojama ne ar fanātisku nacista pārliecību, ne arī ar utilitāriem personiskiem apsvērumiem, un pat ne ar bailēm no Hitlera, bet gan ar viņa bērnībā nepiepildītajām alkām pēc tēva mīlestības. Himlers uztvēra savu fīreru kā tēvu, tādēļ arī akli paklausīja viņa pavēlēm un pat pārmērīgi pūlējās tās izpildīt tikai tādēļ, lai izpelnītos viņa atzinību, jo tā viņam bija svarīga emocionāli. Himlers neizjuta sevī morālu pretestību, kad vadīja un organizēja represijas pret miljoniem nevainīgu cilvēku, gan tādēļ, ka viņa sirdsapziņu bija nogludinājusi liekulīgā dubultās morāles atmosfēra, kāda no bērnības valdīja viņa ģimenē, gan arī tāpēc, ka visas bailes un žēlumu viņam kompensēja apziņa, ka ir sagādājis prieku savam vismīļākajam cilvēkam, savam „tēvam,” Hitleram.
Pēc Fromma domām, Hitleru ar Himleru saistīja abu slēptā nosliece uz nekrofiliju, respektīvi, slimīga pieķeršanās nedzīvām lietām, vēlme kontrolēt cilvēkus, attiecoties pret tiem kā pret ekspluatējamiem priekšmetiem nevis dzīvām būtnēm.
Cilvēka, kurš sava fanātisma, nežēlības un aklās paklausības dēļ, bija iemantojis iesauku „Hitlera asinssuns” un no kura Trešā Reiha iekšējie pretinieki baidījās pat vairāk nekā no paša Hitlera, dzīvesgājums līdz iecelšanai SS reihsfīrera amatā bija viena vienīga neveiksmju sērija. Septiņpadsmit gadu vecumā Himlers bija spiests pārtraukt studijas, jo tika iesaukts armijā, taču frontē tā arī nepaguva piedalīties un vienu gadu nodienēja rezervē, pēc tam tiekot atvaļināts kā ierindnieks, kas neapšaubāmi nesa viņam personisku vilšanos, jo liedza sevi apliecināt ērtākajā veidā, kā to kara laikā varēja darīt vairums sociālo neveiksminieku-gūt atzinību un veidot karjeru kaujas laukā. Kā atvaļinātam rezervistam un ierindniekam, Himleram pat nebija ar ko lepoties savu līdzcilvēku priekšā, jo viņš tā arī netika redzējis kaujaslauku un nesaņēma nevienu pašu apbalsojumu kā reihsvēra zaldāts.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām Heinrihs Himlers dzīvoja Minhenē un mēģināja nodarboties ar visdažādākajām lietām tai skaitā ar putnkopību un lauksaimniecību, taču visi viņa plāni cieta neveiksmi, izjuka arī Heinriha laulība ar septiņus gadus vecāko protestanti Margaritu Zīgrotu, kura viņam dzemdēja meitu Gudrunu. Himlers neizrādīja īpašas tēva jūtas un sauca savu meitu par lelli, un neizrādīja interesi arī par dēlu, kuru sieva vēlāk adoptēja, tādēļ jāsecina, ka pie laulības izjukšanas vainojams viņš pats.
. Finansiāli izputējis viņš nolaidās līdz pat sutenera līmenim un dzīvoja uz kādas prostitūtas Frīdas Vāgneres rēķina. 1920.g. viņš tika saukts tiesas priekšā par kādu slepkavību, taču pierādījumu trūkuma dēļ attaisnots.  20.gadu sākumā viņš darbojās arī paramilitārajā veterānu organizācijā „”Brīvprātīgo korpuss,” kuras uzdevums bija sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Dzīvodams Minhenē, Himlers iepazinās ar nacistu partijas programmu un aģitāciju, kas viņam likās pieņemama un ņēma dalību bēdīgi slavenajā Minhenes alus pučā 1923.g.8-9.novembra naktī. Līdz ar šo notikumu viņa dzīve iegāja jaunā fāzē, kurā viņš beidzot rada pielietojumu savām līdz šim nenovērtētajām īpašībām: aklajai paklausībai, ideoloģiskajam fanātismam, organizatora talantam un lielajām darbaspējām, kā arī patoloģiskajai vienaldzībai pret līdzcilvēku ciešanām.
Trešā Reiha represīvā aparāta izveide un evolūcija
No 1924.g. Heinrihs Himlers uzsāka savu politisko karjeru kā tobrīd ietekmīgā nacistu partijas darbinieka Gregora Štrāsera sekretārs, bet Vācu Nacionālsociālistiskajā Strādnieku partijā iestājās tikai 1925.g., tai pašā gadā tika iecelts par Bavārijas gauleiteru (Hitlera vietvaldi). Savdabīgs ir stāsts par Himlera iestāšanos partijā. Viņš uzrakstīja vēstuli Hitleram, kuru tobrīd vēl nepazina un izteica savu vēlmi iestāties partijā, pēc tam saņēma personīgu ielūgumu no Hitlera un ieradās uz partijas sanāksmi saņemt biedra karti personīgi no fīrera rokām. Kā vēlāk atzina pats Himlers, šī bijusi svarīgākā diena viņa mūžā. No tās dienas viņš kļuva par padevīgu fīrera rokaspuisi.
 1929.g. 6.janvārī kļuva par elitārās nacistu kaujinieku armijas SS (Schutzstaffeln) reihsfīreru (virspavēlnieku). SS tika dibināta jau ātrāk-1925.g. pēc Hitlera atbrīvošanas no ieslodzījuma, tās nosaukums, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē „apsardzes vienības,” aizgūts no Vācijas gaisa spēku nosaukuma. Fīrers deva konkrētas norādes savam miesassargam Jūlijam Šrekam par to, kādiem jābūt esesiešu atlases kritērijiem: „Katrā Vācijas provincē jāizraugās grupas, kas sastāv no ne vairāk kā desmit vīriem un viena virsnieka. Vīri jāizvēlas rūpīgi; tikai tie, kuriem ir laba miesasbūve un kuru vārdi nav atrodami nevienā sodāmību reģistrā.” Parasti dienestam atlasīja vīrus no vienkāršām strādnieku un zemnieku ģimenēm, jo tie, būdami neizglītotāki, vieglāk pakļāvās ideoloģiskai apstrādei.
Sākotnēji, kad Himlers kopā ar Rūdolfu Hesu, Hermani Gēringu un citiem vēlāk slaveniem nacistiem kļuva par  SS biedriem, tā vēl  bija integrēta SA, kā atsevišķa tiem pakļauta elitāra vienība, taču bēdīgi slavenajā „Garo nažu naktī” 1934.g.29-30.jūnijā tieši SS bija tā, kas Zepa Dītriha un Teodora Eihes vadībā veica SA vadības aresta un nāvessoda izpildes operāciju, tādējādi tā no partijas apsardzes kļuva par Hitlera personiskajiem bendēm. SS nebija atbildīga vācu tautas vai Vācijas valsts, pat ne NSDAP priekšā, bet vienīgi personīgi Hitlera priekšā, ko apliecina arī zvērests, kuru ieviesa 1933.g.: „Ādolf Hitler, fīrer un Vācijas kancler, es apsolu tev uzticību un drosmi. Tev un tevis izraudzītajiem vadītājiem es zvēru uzticību līdz nāvei, ja Dievs tā lems.”
Heinriha Himlera vadībā 30.gados SS tika pārvērsta par nacistiskās Vācijas iekšējo karaspēku, kuru režīma vadoņi izmantoja pret visiem politiskajiem pretiniekiem gan Vācijas, gan tās okupēto valstu teritorijās. Tā pārņēma ne vien palīgpolicijas, bet arī koncentrācijas nometņu apsardzes un benžu funkcijas. SS rīcībā bija ne tikai bruņotās vienības, bet arī labi organizēts birokrātiskais aparāts un komerciālā nodaļa, kas guva labu peļņu no koncentrācijas nometņu ieslodzīto piespiedu darba un politiskajiem pretiniekiem, sevišķi ebrejiem atsavinātajām materiālajām vērtībām.  Tieši Himlera organizatora talantam un darbaspējām ir jāpateicas par to, ka SS kļuva par nacistu partijā integrētu, tai paklausīgu struktūru.
Noformējot SS ideoloģiju, Himlers izvirzīja tai par paraugu viduslaiku bruņinieku ordeni, respektīvi, balstīja tā morālo kodeksu uz lojalitāti, disciplīnu un pieticību.  Lielu lomu SS ideoloģijas izstrādē ieņēma H. Himlera personīgā aizraušanās ar okultismu un neopagānismu, kuru viņš centās sintezēt ar nacistu rasu teorijām. Viņš, piemēram, uzstāja, lai esesiešu uniformas rotātu ar viduslaiku simboliem un seno ģermāņu rakstu zīmēm-rūnām. Pēc Himlera pavēles tika nodibināta speciāla darbnīca, kurā tika kalti SS formastērpam piederīgie atribūti: duncis ar uz asmens iegravētu uzrakstu: „Mans gods ir uzticība” un ar ozollapām un rūnām izrotāti gredzeni. Smieklīga un infantila šķiet šāda Himlera aizraušanās ar fetišismu 20.gadsimtā, jo īpaši viņa centieni iegalvot esesiešiem, ka gredzens un duncis tiem piešķiršot pārdabisku spēku un izturību vai pat padarīšot neievainojamus, taču, ņemot vērā ierindas biedru zemo izglītības līmeni un spēcīgo psiholoģisko apstrādi, ko veica politiskā propaganda, jāsecina, ka tam varēja būt sava psiholoģiska nozīme.
Heinriha Himlera aizraušanās ar neopagānismu un okultismu ir ļoti interesanta tēma, jo īpaši tāpēc, ka joprojām nav skaidrs, cik lielā mērā tā ietekmēja viņa personību un Himlera kā politiski atbildīga darbinieka rīcību. To, cik nopietna bijusi šī Himlera aizraušanās, liecina viņa ierīkotā neopagānisma svētnīca Vēvelsburgas pilī pie Paderbornas, kuru Himlers noīrēja 1934.g. Šīs pils pagrabā viņš ierīkoja kulta telpu un no iekšpuses izgreznoja to ar tā dēvētās „melnās saules” simbolu, kuru veidoja trīs kopā savīti kāškrusti. Pilī atradās atsevišķa telpa, kur glabājās šķirsts ar kritušo SS kaujinieku gredzeniem, atsevišķas meditācijas celles un rituālu istabas. SS ideoloģija un struktūra pēc būtības neatgādina tradicionālu militāra vai administratīva rakstura organizāciju, tā līdzinās reliģiska tipa sektai, ne tikai pateicoties fetišisma un misticisma lielajai lomai, bet arī apstāklim, ka SS nebija vienota morālā kodeksa, kuru ievērotu visi organizācijas locekļi, augstāko rangu SS virsnieku ētiskais un ideoloģiskais kodekss krasi atšķīrās no ierindnieku un zemāko rangu virsnieku kodeksa un tika no tiem slēpts.
Balstoties uz Ē. Fromma tēzi par Himleru kā par no realitātes atsvešinājušos subjektu, kurš baidās no dzīves, mēs varam secināt, ka arī aizraušanās ar maģiju un neopagānismu H. Himleram bija sava veida metode kā bēgt no dzīves, tieši tāpat arī patveršanās mākslīgi radītajā realitātē-Vēvelsburgas burvju pilī.  Ne vien SS ordeņa nežēlība, bet arī noslēpumainība un Vēvelsburgas pils eksotika radīja pamatu visdažādākajām baumām, mītiem un spekulācijām par SS, Himleru un Vēvelsburgu, sākot ar minējumiem par to, ka Vēvelsburgā tikuši veikti mīklaini zinātniski eksperimenti, beidzot ar apsūdzībām sātanismā un homoseksuālās orģijās, kuras joprojām ir tik populāras mūsdienu daiļliteratūrā un kinematogrāfijā, bet kurām nav nekāda konkrēta pamatojuma. Protams, ka plašākā sabiedrībā šie mīti popularizējās tikai pēc Otrā pasaules kara, jo Trešajā Reihā par SS labāk bija nerunāt.
Nav šaubu, ka nacismam un fašismam ir daudz kopīga ar romantizēto un mākslīgi radīto neopagānismu, kurā arī vācu nacisti saskatīja pretsvaru viņuprāt sliktajai kristietībai (paralēles ar Pērkoņkrustu). Neopagānisms tika piedāvāts kā alternatīva, jo seno ģermāņu karavīru un vikingu morālais kodekss, kā zināms balstījās spēka, drosmes un vīrišķības kultā, ko nacisti, kuriem bija svarīgi mobilizēt savu tautu militāriem mērķiem, kurinot tajā agresiju un cietsirdību, izmantoja pretstatīdami kristietības galvenajiem postulātiem: žēlsirdībai un līdzcietībai, īpašībām, ko nacisti vēlējās no sabiedrības izskaust kā saviem mērķiem traucējošas. Lai radītu kādu tautai pasniedzamu racionālu antikristīgās nostājas pamatojumu, tika sludināts, ka kristietību esot izgudrojuši ebreji ar mērķi paverdzināt „āriešu” civilizāciju, ko savukārt aizguva no 19.gs. filozofa Frīdriha Nīčes sacerējumā „Antikrists” paustās tēzes, ka kristietība esot bijusi „jūdu atriebība romiešu impērijai par sava tempļa nopostīšanu.”
Tai pašā laikā nacisti labi apzinājās, ka plašākām tautas masām pagānisma atdzīvināšanas mēģinājumi nav derīgi, jo negūs plašāku atzinību. Ne velti pats Hitlers uzskatīja, ka „par reliģiskām lietām nevajag lauzt šķēpus, tas tikai sašķels vācu tautu.” Nav arī viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, cik pārliecināts neopagānisma piekritējs bija H. Himlers, taču ir zināms, ka viņš bijis ļoti māņticīgs, visā nopietnībā studējis literatūru par ezoterisku un okultismu, un daži vēsturnieki pat apgalvo, ka viņš iedomājies sevi par 10.gs. Vācu Svētās Romas impērijas  ķeizara Heinriha I reinkarnāciju.
 Dzelžainā disciplīna un ideoloģiskais fanātisms padarīja SS par vienu no nežēlīgākajām represīvajām organizācijām cilvēces vēsturē, kas pilnībā bija pelnījusi daiļrunīgos apzīmējumus, kurus tiem veltīja nacistu politiskie pretinieki. SS biedru morāle nebija tāda, kā pārējai, likumpaklausīgajai vācu sabiedrībai un pat ne nacistu partijai. SS morāle balstījās korporatīvajā solidaritātē, elites apziņā, bezierunu paklausībā  un naidā pret Reiha reālajiem un iedomātajiem ienaidniekiem. H. Himlers lielījās laikabiedriem, ka vēloties SS padarīt par „pārcilvēku-ideālu āriešu rases cīnītāju-bruņinieku kalvi.”  Vēl jo smieklīgākas ir Himlera ambīcijas, apzinoties, ka pats šīs „pārcilvēku armijas” vadonis ar savu mazo augumu, vājo miesasbūvi, pliko galvu un brillēm uz kumpā deguna nemaz nelīdzinājās pārcilvēkam vai Nīčes aprakstītajai „blondajai bestijai,” bet drīzāk atgādināja tās karikatūru.
1933.g. Hitlers iecēla Himleru par Minhenes policijas priekšnieku, nākamā gada 20.aprīlī par Prūsijas gestapo vadītāju, 1936.g. 17.jūnijā H. Himlers kļuva par visas hitleriskās Vācijas valsts drošības dienesta gestapo priekšnieku, bet no 1943.g. par Trešā Reiha iekšlietu ministru, kas padarīja viņu par visas valsts represīvā aparāta augstāko vadītāju.  Tādējādi Otrā pasaules kara laikā H. Himlers bija otrā ietekmīgākā persona Vācijā aiz Hitlera.  Tieši Himlers ir vislielākajā mērā atbildīgs par nacistu režīma noziegumiem sākot ar 1939.g. Zīmīgi, ka pats Himlers lepojās ar savu darbu lieliski apzinoties, ka vācu tauta viņu neieredz. Ne vienu reizi vien Himlers izteicās, ka lepojas ar savu SS vīru gatavību nogalināt ikvienu neizjūtot nekādus kompleksus un piezīmēja, ka „nebūtu jau brīnums, ja redzot manu puišu melnās uniformas dažam labam Vācijā paliktu nelabi.”
Otra represīva organizācija, kura saistās ar H. Himlera vārdu ir gestapo (Geheime Staatspolizei), kuru dibināja 1933.g., no sākuma to vadīja H. Gērings. Tās pārveidē par sava laika efektīvāko valsts drošības dienestu, neskaitot padomju čeku, arī ir liels H. Himlera personiskā darba ieguldījums.  H. Himlera darbaspējas nebija mazākas kā Fēliksam Dzeržinskim; parastā Himlera darbdiena sākās astoņos no rīta un beidzās divos naktī. Tajā pašā laikā viņš prata izvēlēties amatiem piemērotus, sev paklausīgus cilvēkus, kurus iecēla augstos amatos. Līdzīgi kā minētais padomju kolēģis, arī Himlers bija ne vien darbaholiķis, bet arī personiskajā dzīvē ļoti pieticīgs: nesmēķēja, nelietoja alkoholu, nespēlēja azartspēles, vairījās no sievietēm un bija  veģetārietis. Pēdējais aspekts varētu būt skaidrojams ar viņa vēlmi atdarināt savu dievināto fīreru.
 Gestapo sastāvā Himlers izveidoja 6 departamentus. Departaments A, kura pakļautībā bija 6 nodaļas, nodarbojās ar politiskās opozīcijas un sabotāžu apkarošanu valsts iekšienē, departaments B (5 nodaļas) nodarbojās ar reliģisko organizāciju, mistiķu biedrību, ebreju un homoseksuālistu uzraudzību, departaments C pārraudzīja kartotēku un arhīvu, departaments D rūpējās par drošību nacistu okupētajās teritorijās, kreiso un nacionālo pretošanās kustību apkarošanu tajās, militārpersonu, imigrantu un ar varu darba dienestā mobilizēto uzraudzību, departaments E nodarbojās ar pretizlūkošanu un spiegošanu ārvalstu teritorijā, bet departaments F ar robežsardzes un pasu kontroli.
Gestapo darbību nereglamentēja nekādas tiesiskas sankcijas, tā drīkstēja spīdzināt vai nošaut aizdomās turamos nenesot par to nekādu atbildību. Gestapo bija tiesīga kontrolēt visu pārējo valsts pārvaldes  institūciju darbību un, vajadzības gadījumā, pat vācu pilsoņu, ieskaitot partijas biedru un amatpersonu privāto dzīvi.
Gestapo tiek saistīta ne tikai ar oficiālu, juridiski leģitimētu politiskās opozīcijas vajāšanu, bet arī ar mīklainām nacistu režīma politisko pretinieku, jo īpaši katoļu garīdznieku slepkavībām Vācijā un tās okupētajās zonās, kur šie garīdznieki atļāvās ziņot vai skaļi protestēt pret režīma pastrādātajām varmācībām un nelikumībām. Nacistu valdība vairāk vai mazāk centās izvairīties no atklātiem konfliktiem ar tik ietekmīgu starptautisku institūciju kā Romas Katoļu baznīca, ar kuru tai bija noslēgts konkordāts, tomēr oficiāli nesankcionēta izrēķināšanās ar dažiem baznīcas pārstāvjiem notika, sevišķi vācu okupētajā Polijā, kur liela daļa katoļu garīdznieku aktīvi piedalījās poļu nacionālajā pretošanās kustībā, kas ļāva nacistiem pilnīgi leģitīmi izrēķināties ar šiem garīdzniekiem. Vienlaicīgi nacistu propaganda spekulēja ar seno Ziemeļvācijas protestantu naidu pret katoļiem, pielīdzinot katoļu baznīcas internacionālo varu „gandrīz tādam pašam ļaunumam kā ebreju internacionālais kapitāls un masonu ložas.”
Gestapo uzdevums bija ne tikai kontrolēt, spiegot un vajāt, tās ne mazāk svarīgs uzdevums bija arī radīt vispārēju baiļu un neuzticības atmosfēru nacistu valstī. Cieša sadarbība pastāvēja starp gestapo un jaunatnes organizāciju Hitlerjugend, kura apzināti kultivēja uzskatu, ka bērniem jāziņo par vecāku iespējamo nelojalitāti pret varu. Lai gan kopumā Trešajā Reihā dokumentēti tikai desmit šādi notikumi, tie tika skaļi propagandēti un radīja baiļu atmosfēru visā valstī, kuras rezultātā tika sagrautas visciešākās saites, kādas starp cilvēkiem var būt: saites starp vecākiem un bērniem. Kā jau totalitārā valstī, tika vervēti informatori visos sabiedrības slāņos, visos kolektīvos un grupās.  Šādas sistēmas izveide režīma vadoņiem bija vajadzīga, lai iznīcinātu ikvienu personīgu iniciatīvu, iedvestu tautai tādas bailes, lai laupītu tai sirdsapziņu vienlaicīgi padarot varmācību, nežēlību un netaisnību par normu, jo tikai šādā gaisotnē  nacistu vadoņi varēja netraucēti veikt savus noziedzīgos eksperimentus ar mērķi realizēt savas utopiskās fantāzijas.
Nacistiskā terora raksturs un apogeja
 Būdams jau gestapo un SS priekšnieks, H. Himlers pierādīja absolūtu sirdsapziņas trūkumu realizējot Hitlera slepeno pavēli (1939.g.1.septembrī) „par eitanāziju,” kas nozīmēja sākt vispārēju psihiski slimo, nedziedināmi slimo un invalīdu likvidēšanu slimnīcās un pansionātos.  Sevišķi vērienīgi šī akcija tika vērsta pret psihiski slimiem cilvēkiem ar mērķi „attīrīt rasi.” Sāka ar to, ka attiecīgos pacientus parasti pārveda uz speciāli iekārtotām „dziedniecības” iestādēm Hartheimā pie Lincas, Zonnenšteinā pie Pirnas, Grāfenekā (Virtembergā), Bernburgā, Brandenburgā un Hadamarā. Tur pacienti tika likvidēti ar nāvējošas injekcijas palīdzību vai nosmacēti ar nāvējošu gāzi.  Pēc tam tos kremēja, aizbildinoties ar higiēnas prasībām, un dokumentos ierakstīja kādu slimību par nāves cēloni un pelnu urnas nosūtīja tuviniekiem. Iestāžu personālam, piedraudot ar bargiem sodiem, tika pavēlēts klusēt par tur notiekošo, taču ilgi noslēpt to nevarēja, jo baumas izplatījās tik un tā. Zīmīgi, ka ārsti, kuri veica šīs piespiedu eitanāzijas programmas to darīja pēc brīvprātības principa, to pierāda notikums Hitlera kancelejā 1939.g. jūlijā, kur SS virsnieks Viktors Braks informēja Vācijas vadošos psihiatrus par eitanāzijas plānu. No klātesošajiem lielākā daļa, arī tādas pazīstamas autoritātes kā profesors Heide un profesors Nīče piekrita, bet citi, piemēram, Getingenes profesors Ēvalds kategoriski attiecās piedalīties.
Tiešie atbildīgie par eitanāzijas programmas īstenošanu bija SS un gestapo institūcijas. 1940.g. okupētajā Polijā SS nogalināja 7000 „nepilnvērtīgu” cilvēku-invalīdus, garīgi slimos, ebrejus un čigānus- vingrinoties šaušanas apmācībās, izmantojot cilvēkus par dzīvo mērķi. Pašā Vācijā ar „likvidējamo” cilvēku apzināšanu, transportēšanu un likvidāciju nodarbojās civilas institūcijas ar šķietami nevainīgiem nosaukumiem „Valsts dziedniecības un aizgādības iestāžu savienība” un „Aizgādības iestāžu sabiedriskais fonds.” Tā kā šo iestāžu darbība bija valsts noslēpums, tās atradās pastāvīgā gestapo kontrolē. Visi slepkavošanas un pēdu slēpšanas akcijās iesaistītie parakstījās par klusēšanu, kuras laušanas gadījumā draudēja nāvessods. Uzskaitē ņēma pat jaundzimušos, kuriem tika novērotas fiziskas vai psihiskas patoloģijas, lai varētu tos likvidēt. Visām šīm darbībām bija valsts noslēpuma statuss. Cilvēkiem, kuri mēģināja protestēt vai lauza klusēšanas solījumu, draudēja nāvessods, ko veica SS un gestapo.
No 1939.g. Himlers bija galvenais atbildīgais arī par nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu tīkla vadību. Koncentrācijas nometnēs kopš 1934.g. jau bija nonākuši pirmie nacistu režīma politiskie pretinieki: komunisti un sociāldemokrāti. Vēlāk tajās nonāca arī ebreji, čigāni, Jehovas liecinieki, brīvmūrnieku ložu biedri, homoseksuālisti, kara laikā arī karagūstekņi un okupēto valstu pretošanās kustību dalībnieki.  Pazīstamākās nometnes, kuru nosaukumi būtu jāatceras visiem bija: Aušvice, Treblinka, Mauthauzena, Dahava, Būhenvalde, Rāvensbrika, Saksenhauzena, Terezina.
H. Himlers šīs nometnes izveidoja saskaņā ar tā laika jaunākajām psiholoģijas zinātnes, kuru priekšgalā atradās Vācija, atziņām. Interesantu aprakstu nometnēs valdošajai kārtībai un atmosfērai savā autobiogrāfiskajā sacerējumā „Apskaidrotā sirds” sniedz slavenais bērnu psihologs Bruno Betelheims, kuru izdevās atbrīvot no gūsta pateicoties Sarkanā Krusta aktivitātēm. Viņaprāt koncentrācijas nometņu sākotnējais uzdevums nebija fiziski iznīcināt ieslodzītos, bet tos „pāraudzināt,” salaužot viņu personības un pārvēršot par „ideāliem ieslodzītajiem,” par automātiem, kuri izpildītu pavēles bez domāšanas.
B. Betelheims min tādus interesantus faktus, kā to, ka ieslodzītos ēdināja ļoti slikti, lai gan Vācijā bada nebija, lika tiem strādāt 16-18 stundas dienā, turklāt darot absolūti bezjēdzīgus darbus, piemēram, piebērt vagonus ar smiltīm, kuras bija jāgrābj tikai ar plaukstām, neizmantojot lāpstu vai liekšķeri. Šāda bezjēdzīgā darba uzdevums bija salauzt cilvēka personību nogurdinot un notrulinot indivīdu. Šim nolūkam vācu psihologi bija izstrādājuši metodisku paņēmienu kopumu, kura pirmais solis bija cilvēka „atgriešana bērnībā,” respektīvi bērna psiholoģijas attīstīšana cilvēkā. Tā īstenošanai ieslodzītie tika turēti pusbadā, lai būtu spiesti nemitīgi domāt par ēdienu, liekot viņiem nolaisties līdz zīdaiņu vai dzīvnieku līmenim. Ar to tika saistītas arī ieslodzīto sodīšanas metodes, par sīkiem pārkāpumiem pieaugušus cilvēkus publiski sodīja perot. Instrukcijas ieslodzītajiem tika sastādītas apzināti pretrunīgas, lai izpildot vienu instrukciju neglābjami tiktu pārkāpta kāda cita, par labu darbu ieslodzītie nesaņēma nekādas privilēģijas vai pretimnākšanu, kas radīja bezspēcības un savas mazvērtības apziņu.
Pret ieslodzītajiem tika izvirzīts kolektīvās atbildības princips, respektīvi, par viena pārkāpumu sodīja visu grupu, kā rezultātā ieslodzītie paši sāka uzmanīt viens otru. Nebija absolūti nekāda privātuma, ieslodzīto uzvedība tika kontrolēta un reglamentēta līdz pēdējam sīkumam, gultas klāšanu un mazgāšanos ieskaitot. Lai nepieļautu nekādas draudzības vai solidaritātes veidošanos ieslodzīto starpā, tika mākslīgi radīta sacensība visās jomās, pat provocētas sadursmes, lai tiktu pie ēdiena vai nokārtotu dabiskās vajadzības. Visas šīs „audzināšanas” mērķis bija izveidot cilvēku, kurš nebūtu spējīgs uz personīgu viedokli vai iniciatīvu, kuram nebūtu nekādas morālās stājas un kurš nedomājot izpildītu jebkuru pavēli. Salauzt pieaugušos bija grūtāk, tāpēc eksperimentēja arī ar bērniem.  Ap 1942.g. koncentrācijas nometņu uzraugi ziņoja Himleram, ka pāraudzināšana nenes cerētos rezultātus un tika pieņemts lēmums ķerties pie ieslodzīto masveida iznīcināšanas.
Vēl baisāki  par psiholoģiskajiem bija medicīniskie eksperimenti, kurus veica koncentrācijas nometnēs meklējot „pārcilvēka” formulu. Visvairāk izmēģinājumiem tika pakļauti čigānu un poļu tautības ieslodzītie un homoseksuālisti, uz kuriem izmēģināja jaunākos medikamentus, veica dažādas pārbaudes, piemēram izoperējot kaulu smadzenes, aknas vai nieres un  vērojot, cik ilgi cilvēks spēj izdzīvot bez vitāli svarīgiem iekšējiem orgāniem.  Čigānu bērnus mēdza ievietot saldētavā, lai redzētu, cik ilgi zīdainis spēj izdzīvot aukstumā. Ārsts Šūmanis sterilizēja sievietes ar rentgena stariem, ārsts Klaubers to darīja ar ķīmiskiem preparātiem, bet ārsts Mengele, pazīstams ar iesauku „Nāves eņģelis”  uzšķērda dzīvas grūtnieces, lai pētītu dvīņu veidošanās procesu.  Sterilizēja arī bērnus no astoņu gadu vecuma, tāpat kastrēja vīriešus.
Tāpat tika veikti eksperimenti injicējot dzimumhormonus, ievadot organismā vēža šūnas u.c. slimību izraisītājus, veikta mākslīgā apaugļošana. Tie, kuri eksperimentos izdzīvoja, uz mūžu kļuva par invalīdiem. Sevišķi bēdīgi slavena eksperimentos ar poļu pretošanās kustības sievietēm bija kāda ārste Herta Oberheizera.
No vergu darba un eksperimentu nometnēm koncentrācijas nometnes tika pārveidotas par nāves nometnēm.  1942.g. 20.janvārī  Vanzē (Grossvanzē, Berlīnes tuvumā) tika pieņemts lēmums par ebreju iznīcināšanu, jeb „galīgo atrisinājumu,” kā to sauca nacistu „dziļajā valodā.” Vanzē slepenais protokols paredzēja iznīcināt 11miljonus, respektīvi, visus Eiropas ebrejus.
 Slepkavības veica SS karavīri.  Sākumā ebrejus nogalināja nošaujot, bet vēlāk nosprieda, ka šī metode ir pārāk lēna. Tādēļ ieviesa gāzes Ciklons-B granulas. Cilvēkus sadzina gāzes kamerās un tur izkaisīja granulas, pēc tam kameras aizslēdza. Granulām izgarojot cilvēki mira no saindēšanās. Heinrihs Himlers ir tiešais atbildīgais par 5-6miljonu ebreju, 800tūkstošu čigānu, kā arī poļu, čehu, krievu, baltkrievu, ukraiņu un citu tautību (galvenokārt antifašistisko pretošanās kustību biedri) iznīcināšanu. Protams, bez tiem ir jāpierēķina arī citi Trešā Reiha represīvā aparāta upuri, kuru vidū bija arī paši vācieši: politiskie disidenti, Jehovas liecinieki, homoseksuālisti, invalīdi un psihiski slimie, kurus noslepkavoja SS.
Politiskās opozīcijas, galvenokārt komunistu, sociāldemokrātu un pacifistu, atsevišķu tautību, galvenokārt ebreju un čigānu, atsevišķu reliģisko organizāciju (piemēram: Jehovas liecinieku, ezoteriķu u.tml.sektu), kā arī atsevišķu  sabiedrības grupu (homoseksuālistu, invalīdu un garīgi slimu cilvēku) vajāšana, pazemošana, mocīšana nacistu valstī tika padarīta par normu, taču tas nenozīmē, ka apdraudēti bija tikai minētajām grupām piederīgie cilvēki un pārējie varēja justies droši. Sevišķi Otrā pasaules kara laikā sabiedrības kontrole un terora apjomi arvien pieauga proporcionāli nacistu ārpolitiskajām un militārajām neveiksmēm. Kara beigu posmā, kad nacistu režīms tuvojās agonijai, tika speciāli uzkurināta histērija un naids pret „nepilnvērtīgajām” sabiedrības grupām, lai novērstu tautas uzmanību no valdības un armijas neveiksmēm. Tika izmantots pārbaudīts līdzeklis valdības vainu noveļot uz reāliem vai iedomātiem valsts iekšējiem ienaidniekiem, padarot šīs sabiedrības grupas par zibensnovedēju tautas dusmām. Tā kā ebreji, komunisti, pacifisti u.c. tradicionālie ienaidnieki bija vai nu ieslodzīti vai iznīcināti, vai aizbēguši no valsts, tagad ienaidnieki, spiegi un sabotieri tika meklēti pārējās vācu tautas vidē, visos sabiedrības slāņos, jo sevišķi armijā pēc neveiksmīgā Štaufenberga atentāta mēģinājuma, kā rezultātā neviens vairs nevarēja justies drošs. Himlera izveidotā represīvā mašinērija strādāja ar pilnu jaudu.
H. Himlera karjeras noriets un bojāeja
1944.g. Himlera ietekme pieauga vēl vairāk, kas skaidrojams ar Hitlera uzticību, kuru izpelnījās viņa pakļāvīgai rokaspuisis, jo īpaši laikā, kad reihsmaršals un Vācijas gaisa spēku (Luftwaffe) virspavēlnieks Gērings bija licis fīreram tik smagi vilties, pieļaudams vērmahta graujošo sakāvi pie Staļingradas un nespēdams aizsargāt Vāciju no britu gaisa spēku uzlidojumiem. Šajā pašā gadā Himlers tika iecelts arī par Vācijas rezerves armijas virspavēlnieku un guva pat īslaicīgus militārus panākumus. 1945.g. 1.janvārī Himlera komandētās armijas vienības operācijas „Ziemeļvējš” ietvaros vēl spēja atsist franču un britu apvienotos spēkus no Berlīnes. 1945.g. pavasarī, saprazdams, ka uzvarēt karu vairs nespēs, Himlers devās uz Lībeku, lai tur, Hitleram aiz muguras, uzsāktu separātas miera sarunas ar britiem un amerikāņiem  izmantojot Zviedrijas sūtņa grāfa Folkes Bernadota starpniecību. Himlera piedāvājums britiem ietvēra kopīgu militāru savienību pret PSRS, kuru briti, protams, noraidīja. Kad Hitlers to uzzināja, viņš pasludināja Himleru par valsts nodevēju un atcēla viņu no visiem amatiem.
Pēc Vācijas sakāves Himlers, pārģērbies civilās drēbēs un ar viltotiem dokumentiem, mēģināja bēgt uz ārzemēm, taču Brēmenē 22.maijā viņu sagūstīja britu militārā patruļa kapteiņa Sidneja Eksela vadībā.
1945.g.23.maijā Himlers izdarīja pašnāvību norijot cianīda ampulu. Viņa pēdējie vārdi bijuši: „Es esmu Heinrihs Himlers!”  Apglabāts Lineburgas tīrelī nezināmā vietā. Skandalozais britu vēsturnieks Deivids Irvings apgalvo, ka Himlers patiesībā esot pretojies britiem un ticis nogalināts, taču tam nav nekādu pierādījumu.
Ņemot vērā Heinriha Luitpolda Himlera lielo personīgo ieguldījumu Trešā Reiha represīvā aparāta izveidē un nacistiskā terora īstenošanā, mēs ar pilnām tiesībām varam viņu saukt par galveno nacistiskās Vācijas kara noziedznieku, kurš savā praktiskajā darbībā pārspēja gan reihsmaršalu Hermani Gēringu, gan pārējos šī režīma darbiniekus, ieskaitot pat nacistu terora teorētisko pamatlicēju un režīma  augstāko vadītāju-Ādolfu Hitleru.

Ieteicamā literatūra:

1.    Evanss R. Dž. Trešā Reiha tapšana Atēna 2006.
2.    Fromm Erich Anatomy of human destructioness New York 1973.
3.    Rubenis A. 20.gs.kultūra Eiropā Zvaigzne ABC 2004., 31-43.lpp.
4.    Rīss L. Aušvica Jumava 2008.
5.    Smith Bredly Heinrich Himmler: sein Weg in den deutschen Faschismus” Muenzchen 1979.
6.    Tā rīkojās SS. Dokumenti par SS noziegumiem. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā 1962.