| „Armēņu jautājums“ Osmaņu impērijā |
|
|
|
Adele Olga
 Jautājums par 1915. gada armēņu genocīdu Osmaņu impērijā ir
aktuāls, jo tas bija pirmais genocīda akts XX gadsimtā – noziegums, kura
rezultātā gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku, turklāt notikumu
interpretācijas ir pretrunīgas un atšķirīgās nostājas par šo jautājumu
joprojām ietekmē valstu attiecības[1]. Osmaņu impērija pakļāva Armēniju XV-XVI gs., un šī valsts palika tās kontrolē līdz XX gs. sākumam. Taču armēņi bija ļoti atšķirīgi no turkiem ne tikai reliģiskās (pareizticīgie) un etniskās piederības, bet arī valstiskuma pieredzes jomā (ilga neatkarīgas valsts vēsture)[2]. Iespējams tāpēc, neraugoties uz armēņu zemnieku, amatnieku un tirgotāju lomu impērijas ekonomikā, armēņu tautas pastāvēšana savā dzimtenē tika uzskatīta par politiskiem draudiem[3]. Pateicoties valsts administrācijas sistēmai, kas tikai musulmaņiem paredzēja iespēju iegūt militāros un civilos amatus, osmaņi spēja nodrošināt savu dominanti armēņu apdzīvotajā teritorijā. Turklāt musulmaņi netika sodīti par noziegumiem pret kristiešiem, un kristieša nogalināšana musulmanim varēja būt izdevīga, tostarp tā ļāva iegūt viņa īpašumu. XVII gs. Erzurumā tika nodedzināti vairāki armēņu ciemati, bet XIX gs. iedzīvotāji masveidā bēga uz Persiju no osmaņu karaspēka, kas izlaupīja ciematus no Vanas līdz Araksai. Lai mazinātu armēņu īpatsvaru un vienotību, viņu apdzīvotajās teritorijās pārcēlās kurdi un čerkesi, bet tanzimata laikā (reformas, 1839.-1876. g.) tika veidotas administratīvās provinces, kurās armēņu apdzīvotajiem vilajetiem tika pievienotas citu tautu apdzīvotās teritorijas[4].
1878. gada martā tika parakstīts Sanstefano līgums, kas noteica Melnkalnes, Serbijas, Rumānijas un Bulgārijas neatkarību, bet Bosnija un Hercegovina ieguva plašas autonomijas tiesības, turklāt bija paredzēta reformu īstenošana Rietumarmēnijas daļā, kas paliek Osmaņu impērijas sastāvā. 1878. gada vasarā Berlīnes kongresā minētais līgums tika pārskatīts, lai mazinātu Krievijas ietekmi Balkānos. Krievija uzņēmās izvest karaspēku no Rietumarmēnijas, tādējādi likvidējot vienīgo reālo garantiju, ka sultāns veiks solītās reformas.
1887. gadā Ženēvā armēņu studentu grupa nodibināja partiju Gnčak („Zvans”), kas vēlējās atbrīvot Rietumarmēniju no Osmaņu impērijas virskundzības. Šajā pašā gadā tika dibināta partija Dašnakcjutun („Armēnijas revolūcijas federācija”). 1891. gadā saskaņā ar sultāna Abdulhamida II pavēli tika saformētas kurdu un čerkesu bruņotas vienības, kas vēlāk (1894.-1896.g.) īstenoja armēņu slepkavošanu un 1894. gadā izlaupīja Derekevankas armēņu klosteri (Persija, Salmastas apgabals). 1893. gadā Ankarā tika pakārti pieci Gnčak dalībnieki, bet 1894. gada vasarā notika armēņu sacelšanās Sasūnas rajonā, kurā vairums cīnītāju gāja bojā cīņā ar skaitliski ievērojami lielākiem kurdu un turku spēkiem. Soda akcijās pēc sacelšanās tika izlaupīti vairāki ciemati Sasūnas rajonā un nogalināti desmitiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju. 1895. gada maijā Lielbritānijas, Francijas un Krievijas vēstnieki iesniedza sultāna valdībai reformu projektu (t.s. „Maija reformas”) par pasākumiem armēņu stāvokļa uzlabošanai Osmaņu impērijā. Septembrī sultāna rezidences rajonā Stambulā notika armēņu demonstrācija ar prasību paātrināt dokumenta realizāciju. Demonstranti tika izklīdināti, un sākās armēņu grautiņš visā pilsētā (aptuveni 2000 cilvēku), bet vēlāk arī Trapezundā, Baiburtā, Bitlisā un Erzurumā. Rudenī armēņi tika slepkavoti arī Diarbekirā, Arabkirā, Urfā, Malatijā, Harberdā, Sivasā, Aintapā, Marašā, Kesārijā. 1895. gada oktobrī sacelšanos rīkoja Zeitūnas armēņi, kuriem decembrī bez panākumiem uzbruka impērijas karaspēks un pēc gada sultāns bija spiests aizvest savas vienības no pilsētas. Par Zeitūnas pārvaldnieku tika iecelts kristietis, iedzīvotāji uz pieciem gadiem atbrīvoti no nodokļiem, sacelšanās dalībnieki amnestēti un tās vadītājiem ļauts bez ierobežojumiem izbraukt no Osmaņu impērijas. Tomēr armēņu noslepkavošana turpinājās – jūnijā Vanā, augustā Stambulā (nogalināti 5000-8700 cilvēku). 26. augustā armēņu haiduku (partizāni) grupa sagrāba “Osmaņu Banku” Stambulā (valsts centrālā banka), lai pievērstu Eiropas valstu uzmanību armēņu problēmām impērijā. 1896. gada decembrī Stambulā tika rīkota Eiropas valstu vēstnieku konference, kas veltīta jautājumiem par armēņu noslepkavošanas apturēšanu. Februārī konference noslēdzās, tajā pieņemts reformu projekts par situācijas uzlabošanu impērijā, bet drīzumā sākas Grieķijas un Osmaņu impērijas karš (1897.g.) un reformu projekts tika aizmirsts[5]. Jaunturki un „armēņu jautājums” tjurku tautu apdzīvotās teritorijas Osmaņu impērija nebija etniski vienota valsts, taču visas tautības bija ģeogrāfiski un ekonomiski saistītas (turki bija amatpersonas, grieķi – jūrnieki, armēņi – tirgotāji, bulgāri – zirgaudzētāji, albāņi – mūrnieki u.t.t.). XIX gs. beigās aptuveni pusi valsts iedzīvotāju veidoja kristieši – grieķi, armēņi, asīrieši, bet Balkānu pussalā dzīvoja daudz turku un islāmā pārgājušo slāvu. XX gs. sākumā parādījās nacionāli vienotas valsts ideja[6]. Kamēr jaunturki bija opozīcijā un cīnījās par varu (līdz 1908. gadam), viņus atbalstīja arī citas tautas, kuras cerēja iegūt neatkarību vai vismaz vēl lielāku autonomiju, tāpēc turku nacionālisms nebija izteikts. Taču, nākot pie varas, bija nepieciešams nostiprināt centralizētu impēriju, par kuras balstu būtu jākļūst turku nacionālajai idejai – nacionālismam, kas paredzēja asimilēt (tjurkizēt) citas impērijas sastāvā esošās tautas. Tika izstrādāti arī grandiozi plāni impērijas vadībā apvienot visas tjurku tautas („Lielā Turāna” – Aizkaukāza reģions, Ziemeļkaukāza, Krima, Vidusāzija, Pievolgas rajons). Šo plānu jau sākotnēji ar savu esamību kavēja armēņi, kuri ģeogrāfiski „traucēja” impērijas savienošanos ar citām tjurku valstīm (piemēram, Azerbaidžānu). Tas bija viens no impērijas iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā Vācijas pusē iemesliem[7]. Jaunturku partija Ittihad ve terakki („Vienotība un progress”) savā sanāksmē 1911. gadā Salonikos apsprieda nacionālās valsts izveidi un sāka izstrādāt armēņu iedzīvotāju iznīcināšanas plānu. Turku nacionālisma ideju izstrādē liela loma bija zinātniekam un sabiedriskajam darbiniekam Zija Gekalpam (1875.-1924.), kurš mēģināja vienotā ideoloģijā iekļaut islāmistu, eiropofilu un tjurku apvienošanās nostājas. Viņš bija pārliecināts, ka nāciju vieno ne tikai etniskās īpašības, ģeogrāfiskie dzīves apstākļi un politiskie faktori, bet arī kultūra (valoda, māksla, reliģija u.c.). Z.Gekalps uzskatīja, ka nepieciešams mainīt likumus un veikt reformas, lai turku kultūra kļūtu par visas impērijas kultūru un tiktu veidota nacionālā valsts. Atzīstot islāma lielo nozīmi turku dzīvē, viņš ņēma vērā Rietumu atbalstītāju uzskatus un atzīmēja, ka reliģija jāatšķir no valsts, bet valsts likumu pieņemšana un izpilde – no šariata. Viņš arī uzsvēra, ka kultūra un civilizācija ir atšķirīgas lietas: civilizācija ir materiāla, un to impērija var pārņemt no Rietumiem, taču jānostiprina nacionālā kultūra, lai nepakļautos graujošajai Rietumu ietekmei[8]. Šajā laikā turku nācijas un pat valodas izveide vēl nebija pabeigta (valodas reforma tika sākta pēc Turcijas Republikas izveides 1923. gadā). 1914. gada sākumā vietējām varas struktūrām tika nosūtīts rīkojums par pasākumiem, kas jāveic pret armēņiem, un septembrī iekšlietu ministrs Talaats-pašā, kara ministrs Envērs-pašā un viens no militārās vadības pārstāvjiem ģenerālis Džemals-pašā izstrādāja armēņu iznīcināšanas plānu, ņemot vērā, ka karš nodrošina labu izdevību tā īstenošanai. Tika izveidota speciāla komiteja, kurai bija plašas pilnvaras, ieroči un finanšu līdzekļi. Tika uzsākta arī propaganda pret armēņiem – viņi tika apsūdzēti par nevēlēšanos dienēt armijā un dezertēšanā, kā arī sadarbībā ar pretinieku. Propaganda pastiprinājās pēc turku zaudējumiem Kaukāza frontē (Sarikamišas operācija)[9].  1915. gada februārī Envērs-pašā pavēlēja iznīcināt armēņus, kuri dienēja turku armijā (kara sākumā turku armijā tika iesaukti 60 000 armēņu vecumā no 18 līdz 45 gadiem). Neilgi pirms tam armēņu iedzīvotāji tika atbruņoti ar skaidrojumu, ka ieroči nepieciešami armijai, jo sagaidāms karš[10]. 1915. gada maijā tika pieņemts likums „Par pārvietošanu” (Tehdžir Kanunu[11]), kura formālais mērķis bija nodrošināt valstī kārtību un pasargāt iedzīvotājus no nemiernieku sacelšanās sekām[12]. Tomēr jau 24. aprīlī Stambulā sākās armēņu rakstnieku, mūziķu, uzņēmēju, reliģisko līderu u.c. inteliģences pārstāvju masveida aresti, kas turpinājās līdz maija beigām, un arestētajiem netika izvirzītas nekādas apsūdzības. Valdības struktūrās strādājošie armēņi tika atlaisti no darba, bet militārie ārsti ievietoti cietumos. No maija sākās arī armēņu masveida deportācija uz impērijas tuksnešainajiem rajoniem (no Vanas, Erzurumas, Bitlisas uz Urfu, Zoru, Mosulu u.c.) un nogalināšana. Lai gan tika izdotas instrukcijas, ka pārvietošanas laikā jānodrošina pārvietojamo fiziskā un materiālā drošība, tā nenotika. No pastāvīgās dzīves vietas armēņu karavānas devās uz nometnēm Mezopotāmijā un Sīrijā, taču ceļā uz tām cilvēki tika nežēlīgi nogalināti vai nomira bada un epidēmiju rezultātā, turklāt karavānām uzbruka laupītāji. Nometnes sasniedza tikai neliela daļa deportēto, taču arī tur viņu drošība netika garantēta – armēņi tika nogalināti arī Kilikijā un nometnēs dienvidaustrumu rajonos. Armēņu noslepkavošana turpinājās arī vēlāk: tūkstošiem cilvēku tika nogalināti Austrumarmēnijā (kur līdz ar vietējiem iedzīvotājiem bija daudz bēgļu no Rietumarmēnijas) - turku iebrukumā Aizkaukāzā, kemalistu uzbrukumā Armēnijai, musavatistu[13] rīkotajos slaktiņos 1918. un 1920. gadā Baku (Azerbaidžāna) un Šuši (Karabaha). 1920. gadā Aleksandropolē tika noslēgts miera līgums – turki atguva Karsas apgabalu, bet Armēnija – Sevanas ezera un Ararata ielejas teritorijas. Kilikijas armēņu bēgļi pēc impērijas sakāves karā sāka atgriezties dzimtenē. Saskaņā ar sabiedroto ietekmes zonu sadali Kilikija bija iekļauta Francijas ietekmes sfērā. 1919. gadā tur dzīvoja 120 000 - 130 000 armēņu, un atgriežoties bēgļiem, līdz 1920. gadam viņu skaits pieauga par 30 000, taču pasākumi armēņu iedzīvotāju drošības garantēšanai netika veikti, un provincē saglabājās turku vadība, turklāt musulmaņi nebija atbruņoti. Šo situāciju izmantoja kemalisti, kuri 1920. gada janvārī sarīkoja sacelšanos pret frančiem, kas atkāpās uz Sīriju, taču Marašā 20 dienu ilgajā slaktiņā tika nogalināti ap 11 000 armēņu. Aprīlī kemalistu spēki aplenca Aintapu. Pateicoties 15 dienu aizsardzībai, armēņiem izdevās izvairīties no slaktiņa, taču tika nogalināti Zeitūnā palikušie armēņi. 1919.-1922. gadā karā ar Grieķiju valsts rietumu rajonos (Izmira) tika nogalināti daudzi armēņi un grieķi, tajā skaitā bēgļi, kas atradās uz kuģiem. Pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā jaunturku līderi tika tiesāti par valsts iesaistīšanu graujošajā karā, armēņu deportāciju un nogalināšanu 1915. gadā, un viņiem tika piespriests nāves sods (in absentia, jo daudzi aizbēga uz Vāciju). 1919. gadā partijas Dašnakcutjun sanāksmē tika pieņemts lēmums izpildīt tiesas lēmumu, un tika izstrādāta operācija Nemezis. Tās ietvaros 1921. gadā Berlīnē tika nogalināts Talaats-pašā (viņa slepkavu Sogomonu Teilerjanu tiesa attaisnoja), Romā – Halims-pašā (jaunturku valdības vadītājs), 1922. gadā Berlīnē – Džemals Agmins (Trapezundas gubernators) un Behaetdins Šakirs-pašā (bruņotas jaunturku organizācijas vadītājs), Tiflisā (Tblisi) – Džemals-pašā, kā arī iepriekšējos gados Tiflisā – Fatali Han-Hoiskis un Konstantinopolē – Behbudus Han-Dživanširs (Azerbaidžānas bijušais premjerministrs un iekšlietu ministrs – armēņu noslepkavošanas Baku un Šuši organizētāji)[14]. Armēņu genocīda atzīšana Francijas, Lielbritānijas un Krievijas valdības 1915. gada 24. maijā publicēja deklarāciju, kas nosodīja armēņu nogalināšanu un nosauca to par noziegumu pret cilvēci un civilizāciju, par kuru atbildība jāuzņemas impērijas valdībai un ar nogalināšanu saistītiem vadības pārstāvjiem reģionos. Līdz šim armēņu genocīdu 1915. gadā atzinušas un nosodījušas vairākas valstis, tajā skaitā Urugvaja un Argentīna (pirmās, 1965. g.), Beļģija, Grieķija, Itālija, Kanāda, Kipra, Krievija, Lietuva, Polija, Slovākija, Venecuēla, Vācija, Zviedrija, vairums ASV štatu. Turcijas Republika neuzņemas atbildību par armēņu genocīdu, skaidrojot, ka armēņu nogalināšana notika citas valsts – Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā. Turklāt armēņu bojāeja notika cīņas ar nemierniekiem un iedzīvotāju pārvietošanas laikā no frontes zonas. Šī viedokļa atbalstītāji arī apgalvo, ka XX gs. sākumā Rietumarmēnijā dzīvoja ap 400 000 armēņu, no kuriem 150 000-200 000 pirms kara devās bēgļu gaitās uz Krieviju un Persiju, tādējādi bojāgājušo skaits nevarēja sasniegt 1,5-2 miljonus[15]. Tiek arī atgādināts, ka dažos Osmaņu impērijas pastāvēšanas posmos armēņi bija svarīgos amatos (baņķieri, tirgotāji, parlamenta deputāti) un ar viņiem rēķinājās[16]. Patlaban Turcijā ir aizliegts atzīt armēņu genocīdu, un 2005. gada rudenī Stambulas tiesa nesniedza atļauju rīkot šim jautājumam veltītu starptautisku konferenci[17]. Kriminālvajāšana tiek uzsākta pret tiem, kas „apvaino turku nāciju”, tajā skaitā apstrīd oficiālo Turcijas vēstures versiju, saskaņā ar kuru armēņu masveida bojāeju 1915. gadā izraisīja kara laika grūtības un bruņotās sadursmes valstī, nevis mērķtiecīga iznīcināšana. Šai versijai nepiekrita arī Grants Dinks – rakstnieks, žurnālists un Turcijā iznākošā armēņu laikraksta AGOS galvenais redaktors, kurš tika nogalināts 2007. gada 19. janvārī[18]. Genocīda neatzīšana ietekmē Turcijas attiecības un sadarbību ar citām valstīm – 2007. gada aprīlī Turcija neatbalstīja Francijas kompānijas Gaz de France dalību gāzes vada Nabucco[19] būvē (Francijā publiska genocīda neatzīšana paredz kriminālatbildību) un asi kritizēja Kanādas premjerministra Stīvena Harpera izteikto armēņu genocīda atzīšanu, norādot, ka šāda nostāja nav pieļaujama un taisnīga, turklāt tā nespēj veicināt Turcijas un Armēnijas attiecību normalizēšanos (šīm valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību)[20]. 2007. gadā arī ASV Kongresā tika apspriesta rezolūcijas pieņemšana par armēņu genocīda atzīšanu, taču 100 amerikāņu uzņēmēju (t.sk. Bils Geits un Vorens Bafets) nosūtīja vēstuli prezidentam, kurā aicināja šo dokumentu nepieņemt, jo tas negatīvi ietekmēs ASV un Turcijas tirdzniecības attiecības[21]. Tikmēr ASV izdevums The World Almanac and Book of Facts jau iekļāva Turciju to valstu sarakstā, kuras atbildīgas par genocīdu[22]. Līdz ar Turcijas centieniem pievienoties ES šai valstij tiek norādīts uz nepieciešamību pilnveidot cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu interešu ievērošanu, un arī ES aicina Ankaru atzīt armēņu genocīdu.
Piezīmes.
1. 2006. gada rudenī Turcija apturēja visa veida militāri tehnisko sadarbību ar Franciju, jo šajā valstī tika pieņemts likums, kas paredz kriminālvajāšanas uzsākšanu par armēņu genocīda 1915. gadā neatzīšanu. (www.rian.ru; Геноцид армян поссорил Турцию с Францией, 16.11.2006.)
2. IX-VI gs. p.m.ē. Armēnijas augstienē bija Urartu valsts, pēc kuras krišanas VI gs. p.m.ē. tika izveidota pirmā armēņu valsts (Mīdijas pakļautībā, vēlāk Persijas sastāvā); IV gs. p.m.ē. Armēnija kļuva par Sīrijas vasaļvalsti, un pēc tās sabrukuma II gs.p.m.ē. izveidojās trīs armēņu valstis Mazā Armēnija (uz rietumiem no Eifratas), Sofena (uz austrumiem no Eifratas) un Lielā Armēnija (Araratas līdzenuma rajons), kas ar laiku paplašināja savu teritoriju līdz Kaspijas jūrai – I gs. p.m.ē. Tigrāns II iekaroja Sofenu un uz galvaspilsētu pārvietoja daudz grieķu pilsētu iedzīvotāju. IV gs. Lielo Armēniju sadalīja Roma un Persija, kur saglabājās iekšējā pašpārvalde. 301. g. kristietība tika pasludināta par valsts reliģiju, 405.-406. g. Mesrops Maštocs izveidoja armēņu rakstību. V-VI gs. notika tautas sacelšanās pret persiešu mēģinājumiem izskaust kristietību. No VI gs. vidus paplašinājās Armēnija, kas ir Bizantijas pakļautībā (Rietumarmēnija), jo Persija bija ieslīgusi karā ar arābiem. No VII gs. vidus sākas arābu iebrukumi Armēnijā, un tā nokļuva kalifāta pakļautībā, tomēr pēc sacelšanās pret kalifātu VIII gs. Bagratīdu dinastija ieguva Armēnijas pārvaldes tiesības, izveidoja savu armiju un nostiprināja varu, ko nācās atzīt kalifātam, IX gs. atļaujot Ašotam pieņemt cara titulu. X gs. valsts piedzīvoja lielāko uzplaukumu, bet no XI gs. savstarpēju cīņu, Bizantijas spiediena un seldžuku karagājienu ietekmē panākumi sāka mazināties – armēņu kņazi bija spiesti atdot savas teritorijas Bizantijai un to vietā saņemt zemes impērijas dienvidrietumos, pie Vidusjūras, Kilikijas Taura kalnos, kur 1080.-1375. g. pastāvēja Kilikijas armēņu valsts. 1. Krusta kara laikā (1096.-1099.) krustneši šķērsoja Kilikiju, un armēņi sniedza visa veida atbalstu ticības brāļiem – kristiešiem, tādējādi nodibinot labas attiecības ar Rietumeiropas valstīm, kas vēlākā laikā tika attīstītas un nodrošināja plašu sadarbību tirdzniecības jomā. Kilikiju XIV gs. iekaroja Ēģiptes mameluki un XV-XVI gs.- osmaņi. Vēsturiskās Armēnijas ziemeļu daļa XII gs. nomināli bija Gruzijas atkarībā, kas atkaroja no musulmaņiem Tblisi un Ani – kultūras centru, kuru XIII gs. izpostīja mongoļi un XIV gs. Tamerlana iebrukums. 3. www.hayastan.com (Пять веков под властью геноцидного государства) 4. ibid. 5. www.genocide.ru (К.Вртанесян. Армянский вопрос. Краткая хронология до 1914 г.) 6. www.world.lib.ru (М.A.Поликарпов. Ритм Турции: Создание нации) 7.www.middleeast.org.ua (В.И.Данилов. Метаморфозы турецкого национализма) 8. www.middleeast.org.ua (В.И.Данилов. Метаморфозы турецкого национализма) 9. Sarikamišas operācija (09.12.1914.-04.01.1915.) – osmaņu 3.armija plānoja aplenkt un iznīcināt Krievijas Kaukāza armijas vienību Sarakamišā un vēlāk iegūt Karsu. Taču turki tika sakauti, zaudējot ap 90 000 karavīru un 60 lielgabalus). 10. www.hayastan.com (Пять веков под властью геноцидного государства) 11. Turku speciālisti uzsver, ka 1915. gadā pieņemtais likums „Par pārvietošanu” ne vēsturiski, ne valodnieciski neparedz deportāciju vai trimdu, bet gan pārcelšanos vai aizbraukšanu uz citu dzīves vietu (lietvārds no ar. hadžara - migrācija, emigrācija). Attiecībā pret armēņu nemierniekiem Osmaņu impērija sākotnēji izvēlējās aizsardzības taktiku, apspiežot nemierus atsevišķos reģionos. Taču vēlāk nosūtīja armēņu baznīcas vadītājam brīdinājumu, ka sabiedriskās kārtības atjaunošanai valstī nav pietiekami daudz žandarmu, tādēļ, ja armēņu rīkotie nemieri netiks pārtraukti, aizsardzības nolūkā valdība būs spiesta veikt stingrākus pasākumus (www.kultur.gov.tr, Tехджир, переселение и наказание). 12. Cīņā pret valsts nodevējiem un nemierniekiem 1915. gada jūnijā tika pakārti 20 partijas Gnčak dalībnieki, kuri tika apsūdzēti terora organizēšanā. 13. Musavat (azerb. „Vienlīdzība”) - musulmaņu demokrātiskā partija Musavat, 1911. gadā Baku izveidotā nacionāldemokrātiskā partija, kas plānoja Osmaņu impērijas vadībā izveidot vienotu musulmaņu lielvalsti, kurā tiktu iekļauta Azerbaidžāna. 1918. gadā, kad turki padzina britus, vara nokļuva musavatistu rokās (impērijas vienības palika Azerbaidžānā). 14. www.armenia.ge 15. www.ng.ru (В.Гривенко. Был ли геноцид на самом деле? Число его жертв преувеличено, 27.06.2001) 16. www.lgz.ru (В.Пруссаков. Армянский вопрос) 17. www.lenta.ru (Турецкий суд запретил вспоминать о геноциде армян, 23.08.2005.) 18. www.lenta.ru 19.01.2007. 19. Nabucco - gāzes vads uz Eiropu (būvi plānots pabeigt 2012.g.) caur Turciju, Bulgāriju, Rumāniju, Ungāriju un Austriju no Azerbaidžānas, Centrālāzijas un Irānas (www.vedomosti.ru, 09.04.2007.) 20. www.panarmenian.net (Анкара подвергла Канаду “жесткой критике” за признание Геноцида армян, 30.04.2007) 21. www.vlasti.net (Признание геноцида армян может стать бедствием для США?, 28.02.2007.) 22. www.regnum.ru (Турция включена в список стран, ответственных за геноцид, 20.03.2007.)
Avoti un literatūra:
F.L.Ralfs, R.Lerners, S.Mičems, E.M.Berns. Pasaules civilizācijas (Jaunie laiki 3.sēj.,2.daļa), R., „RaKa”, 2000 Svešvārdu vārdnīca, R., „Jumava” J.Baldunčika red., 1999 www.centrasia.org (А.Гаджиев: Турция между исламизмом и лаицизмом. А решит все... "заботливая" армия, 15.05.2007) www.hrights.ru (Ив Тернон. Геноцид, 27.04.2006.) www.hronos.km.ru (attēli) www.karty.narod.ru (attēli) www.kultur.gov.tr (Tехджир, переселение и наказание) www.lenta.ru (Турецкий суд запретил вспоминать о геноциде армян, 23.08.2005.; 19.01.2007.) www.lgz.ru (В.Пруссаков. Армянский вопрос) www.middleeast.org.ua www.millitera.lib.ru (attēli) www.ng.ru (В.Гривенко. Был ли геноцид на самом деле? Число его жертв преувеличено, 27.06.2001) www.panarmenian.net (Анкара подвергла Канаду “жесткой критике” за признание Геноцида www.pravda.ru (24.04.2006. Геноцид: от библейских времен до ХХ века) www.pravoslavie.ru (Исламский мир: геополитическое и цивилизационное соперничество) www.regnum.ru (Турция включена в список стран, ответственных за геноцид, 20.03.2007.) www.vedomosti.ru 09.04.2007. www.vlasti.net (Признание геноцида армян может стать бедствием для США?, 28.02.2007.) |