| Heimvērs |
|
|
|
Ieva Valpētere
 Pēc I Pasaules kara Austrija zaudēja savu impērijas statusu un kļuva
par nelielu republiku ar tās galvaspilsētu – Vīni, kurā pārsvarā no
politiskajiem spēkiem uzturējās kreisā spārna strādnieki, t.i. –
marksistiski noskaņotie, bet Austrijas provincēs kā Karintijā, Stīrijā
un Tirolē politisko uzskatu ziņā pārsvars bija konservatīvajām un
anti-markistiskajām idejām. Pēc jauno robežo noteikšanas Stīrija un
Karintija tika apdraudētas – Karintija no Dienvidslāvijas interešu
puses, bet Tirole no Itālijas interesēm, šāda situācija izraisīja gan
Vācijas pierobežā dzīvojošo, gan arī vietējo partizānu karu, kas drīz
vien attīstījās neregulāra karaspēka cīņās par strīdīgajām teritorijām.
Austrijas pusē šīs neregulārās karaspēka vienības tika definētas kā
brīvie korpusi, kas bija līdzīgi tiem, kuri tika dibināti Vācijā, un
tika dēvēti par heimvēru jeb Dzimtenes Aizstāvības vienībām. Heimvēra sastāvs un tā īpatnības Lauku teritorijās dzīvojošie un zemnieki bija pamats heimvēra kustībai, 1920.gada vāciešu konsulā Insbrukā ir reģistrēts, ka Tiroles heimvēra vienības sastāvēja no 6’000 vīru lauku teritorijā, kas ir 83% no to kopskaita šajā reģionā, un tikai 1’200 locekļu – insbrukiešu. 1928.gada aprēķinos joprojām saglabājas informācija, ka 70% no Tiroles heimvēriešiem ir lauku teritorijās dzīvojošie zemnieki. Tieši zemnieki bija tā sabiedrības daļa, kura cieta kara laikā vissmagāk, jo kara ekonomikas ieviešana I Pasaules kara laikā lauksaimniecības nozarē bija radījusi kritumu un 1919.gadā produkcijas līmenis sasniedza tikai 30% no 1913.gada. Kara laikā piekoptā pārtikas un lauksaimniecības rekvizīcija bija atstājusi pēckara zemniekus grūtā stāvoklī un gaidītie uzlabojumi ar jaunās valsts sistēmas ieviešanu arī netika sasniegti, jo ar miera līguma nosacījumiem Austrijai tika atņemtas diezgan daudz industriāli izmantojamu zemju. Tā kā gaidītie uzlabojumi ekonomikas un sociālajā jomā netika sagaidīti, tad diezgan ātri zemnieku vidū uzvirmoja naidīgas jūtas, kuras tie pārsvarā saistīja ar pilsētām, it īpaši Vīni, un to iedzīvotājiem. Provinču iedzīvotāji uzskatīja, ka „vīnieši ir parazītiska ļaužu masa” un valdība ir pilna ar marksistiem un to jaunajām idejām. Heimvērā lielu daļu biedru sastādīja arī jaunieši, kuri pameta skolu vai tikko to bija pabeiguši, jo neredzēja iespējas atrast darbu, un universitātes grāds arī daudz nepalīdzēja tā iegūšanā, daudzi esošie studenti pat vairāk sāka veltīt enerģiju heimvēram vai citām labējā spārna organizācijām, ieskaitot Austriešu Nacionālsociālistisko partiju, nekā studiju lietām. Pēc 1920.gada aprēķiniem Insbrukā 42% no visiem Insbrukas heimvēriešiem tieši sastādīja studenti. Ja šajā mītā ir kāda patiesība, ka liels bezdarbnieku skaits stimulēja fašisma izaugsmi, tad pārsvarā tas bija vidusšķiras universitāšu beidzēju dēļ. Strādnieki bija mazāk pārstāvēti, kas vairāk skaidrojams ar to, ka heimvēra kustības pamats tomēr bija lauku apvidi un tā ideoloģiskā nostādne bija tieši pretēja šai šķirai. Plaši tika pārstāvētas izbijušu kara virsnieku kategorijas, jo pēc monarhijas likvidēšanas sociāldemokrātu reforma paredzēja likvidēt dienesta vienības, bet karavīrus, kas tajās bija dienējuši, vēlāk neiekļāva jaunizveidotajā zemessardzē, tāpēc tie nonāca bezdarbnieku stāvoklī, kā arī agrākais prestižs nu bija zudis, šīs situācijas izveidē tika vainota jaunā valsts republikas iekārta un sociāldemokrāti. Stīrijas apgabala heimvēra vienību līderis bija jurists Valters Pfrimers, kurš bija panģermāniski noskaņots. Viņa vadītās vienības savā uniformā izmantoja svastiku, kā arī karogā bija Vācijas melnā, baltā un sarkanā krāsa. Tiroles heimvēra vienību vadītājs bija cits jurists – Rihards Steidle, kurš bija Tiroles pamatiedzīvotājs. 1921.gadā heimvērs sastāvēja no 2200 vīriem Voralbergā, Austrijas pašos rietumos, līdz 23’000 vīru Augšaustrijā. Pēc britu diplomātu avotiem 1922.gadā heimvēru vispārēji pārstāvēja 110’208 biedri, bet heimvēra ziedu laikos, 1920to gadu nogalē, aktīvo biedru skaits svārstījās no 330’000- 400’000 locekļu. Heimvēra ideoloģija Šajos sākuma veidošanās gados heimvēram bija tikai trīs ideoloģiskās nostādnes – antisociālisms, antisemītisms un antiparlamentārisms. Pieaugot heimvēra apjomiem, vairāki politiskie spēki vēlējās gūt ietekmi pār to – gan Visu Vāciešu Partija, gan Kristiešu Sociālā Partija, kura tiem sniedza finansiālu atbalstu, gan arī Lauksaimnieku Līga. Pēc 1930.gada vēlēšanām, kurās heimvērs ieguva 6% balsu, heimvērs sāka domāt par ideoloģisko un organizatorisko saistību, kā rezultātā 1930.gada 18.maijā, pēc Tiroles heimvēra vienību līdera Riharda Steidles vēlmes apvienot heimvēra kustību, vairāki simti heimvēra virsnieku un līderi Korneuburgā pieņēma zvērestu. Tā nodoms bija nostāties uz izteikta fašisma ceļa un no Kristiešu Sociālās Partijas, kura izrādīja interesi heimvēra attīstībā, saņemt skaidru nodošanos un apliecinājumu autoritārisma nākotnei. Šajā Korneuburgas zvērestā ir pietiekami daudz iemeslu, lai varētu pamatot fašisma garu heimvērā, tā tulkojums ir: „Mēs vēlamies atjaunot Austriju no tās pašiem pamatiem! Mēs vēlamies radīt valsti tautai un aizsargāt dzimteni! Mēs pavēlam ikvienam biedram: -nelokāmu ticību tēvzemei; -nerimstošu dedzību censties sadarboties; -kaislīgu mīlestību pret dzimteni. Mēs vēlamies iegūt varu valstī un to pārveidot, lai ekonomika tiktu virzīta tautas interesēs un tās mērķiem. Mēs noraidām rietumu demokrātisko parlamentārismu un daudzpartiju valsti.” Esošās republikas politiskās iekārtas vietā heimvērs vēlējās izveidot valsti ar kārtu pašvaldību un spēcīgu vadību. Šis zvērests pasludināja, ka heimvērs ir gatavs pārņemt valsti un atjaunot tās ekonomiku, kas būtu tautas interesēs, heimvērs pasludināja, ka ir gatavi vadīt neatkarīgu ekonomikas attīstību uz korporatīviem pamatiem. Korneubergas zvērestā atklātā ideja par jaunas valsts formas veidošanu, kas balstītos uz kārtām, ir pamatu guvusi no Itālijas, bet idejas vēsturiskais pamats ir atrodams viduslaiku iekārtā, kur sabiedrība tika balstīta uz ģildēm, tāpēc heimvērs Austrijā vēlējās organizēt sabiedrību pēc nodarbošanās principa – rokdarbnieki, uzņēmēji, armijas locekļi, garīdznieki, intelektuāļi un izglītotāji. Heimvērs atbalstīja jaunas „Tautas valsts” izveidi, kas tiktu balstīta uz heimvēra diktatūru un korporatīvisma idejām. Historiogrāfijā atšķiras viedokļi par Korneuburgas zvērestu, jo daļa vēsturnieku uzskata, ka tas bija ideoloģiski labs mēģinājums apvienot reģionālās heimvēra vienības, kamēr citi uzskata, ka tas cieta sakāvi un padziļināja tā šķirtni arvien vairāk. Tajā pašā dienā, kad tika nodots zvērests, Stīrijas reģiona heimvēra līderis Pfrīmers paziņoja, ka vienīgi fašisms spēs glābt Austriju un heimvēram ir jāmēģina sagrābt varu. Nākošo nedēļu laikā Korneuburgas zvērestu pieņēma visas heimvēra vienības Austrijā. Rihards Steidle, kas bija ļoti prokatoliciski noskaņotās Tiroles heimvēra vienību vadītājs, atzina, ka heimvērs neesot antisemītisks, bet lielā mērā tikai ir noskaņots pret ebrejiem, kuri atbalsta marksismu, lai gan cits heimvēra augsta amata biedrs Francis Huebers, kurš vēlāk ieņēma Austrijas tieslietu ministra amatu un bija svainis Hermanim Gēringam, paziņoja, ka Austrija ir jāatbrīvo no tās svešķermeņiem, ar ko bija domāti ebreji. 1936.gada septembra heimvēra līderu tikšanās tika paziņots, ka tiem Austrijā ir jātiek galā ar „ebreju jautājumu, kas ir liela problēma” un tiem ir jācīnās pret „ebreju mentalitāti, kas saistīta ar materiālismu, marksismu, liberālismu un visu līdzīgo.” Heimvērs centās savienot tiltu starp mērenajiem, tradicionālajiem katoļiem un anti-jūdaistiem, modernajiem rasistiem – antisemītiem. Lai vairotu un propagandētu heimvēra kustību, tika izmantoti saukļi kā „Aizsargāsim lauksaimniecību no rekvizīcijas!”, „Aizstāvēsim lauksaimniecību no strādnieku padomēm!”, „Brīvību no uzpūstā briesmoņa – Vīnes, tā mūs izsūks sausus!” Parasti ar propagandu tika nodarbināti sīkuzņēmēji no vietējām pilsētām, tie parasti apvienojās nelielās grupās ar nosaukumiem „Dzimtenes dienests” (Heimatdienst), „Dzimtenes aizsarg savienība” (Heimatschutzverband) un tamlīdzīgi. Heimvēra atbalsta grupas Heimvēram bija gan Kristiešu Sociālās partijas, gan panģermāņu atbalsts, kā arī tie guva finansiālu atbalstu no lieluzņēmējiem, kas saskatīja heimvērā pretspēku strādnieku šķiras organizācijām. Līdzīgas heimvēra idejas, tas ir – antiboļševisms un antisemītisms - bija arī ārvalstīs, kas veicināja heimvēra kontaktu rašanos ar Bavārijas aizsardzības kustību Orgesch, kuru vēlāk likvidēja pēc Antantes pavēles. Tā bija antikomunistiska un antisemītiska paramilitāra grupa Vācijā, kura vēlējās heimvēru ar laiku iesaistīt savā organizācijā, bet sākotnēji tai bija svarīgi, lai heimvērs iegūtu stabilas pozīcijas Zalzcburgā, Tirolē, Augšaustrijā un tās provincēs, kas atrodas robežteritorijā ar Vāciju. Šī organizācija heimvēru apgādāja gan ar ieročiem, gan ar finansiālu palīdzību. Heimvērs radīja interesi arī Ungārijā un Itālijā. Karintijā un Tirolē heimvēram bija cieša sadarbība ar Itālijas fašistiem, kamēr Stīrijā tas guva atbalstu no Berlīnes un tam bija skaidrāk izteiktas ar to kopīgas intereses par tautas un rases ideoloģiju. Heimvēra organizācija tika pastāvīgi stiprināta, tika dibināti vērtīgi sakari ar policijas un armijas virsniekiem, vienības joprojām turpināja nēsāt vietējās zīmotnes, krāsas un uniformas, politiskie uzskati bieži vien atbilda vietējām īpatnībām un prasībām – tie variēja no vietējo kolorītu vai garīdznieku interesēm, kā arī vietējie garīdznieki bieži vien atbalstīja šo kustību un deva tiem savu svētību. Visu savu eksistences laiku heimvērs nekad neizveidoja savu patstāvīgu finanšu ieguves veidu, izņemto to, ko saņēma no ārējiem sponsoriem, jo viņi saprata, ka no paputējušiem uzņēmējiem un badā iedzītiem zemniekiem pieprasīt biedra naudu vai pašiem likt apmaksāt uniformu, ieroču un ceļošanas izmaksas nebūtu prātīgi, jo tas mazinātu to vēlmi iestāties organizācijā. Heimvēra loma Austrijā  Pirmos 15 gadus Austrijas Republikā dominēja politiskais katolicisms zem Kristiešu Sociālās Partijas un tās principiālā pretinieka sociālisma, kas izpaudās Sociāldemokrātu Partijā. Abas partijas uzstāja par Austrijas pievienošanu Vācijai, kas tika aizliegta ar miera līguma nosacījumiem. Kristiešu Sociālā Partija bija mazāk saistījusies ar ideju par demokrātiju, to vadīja Ignaz Seipels – priesteris un teoloģijas profesors, kurš vadīja koalīcijā ar citiem mazākiem partiju spēkiem 1920-to gadu garumā, lai gan runāja par patieso demokrātiju, kas ir atšķirīga no patreizējās parlamentārās sistēmas, un nosliecās uz tās aizstāšanu ar korporatīvo režīmu.Kamēr Vīne bija rūpnieciska un multikulturāla pilsēta, kurā uzturējās tikai viena trešdaļa jeb 1,9 miljoni iedzīvotāju, tikmēr pārējā Austrijas daļa pārsvarā bija agrāra, ar dažām rūpnieciskām pilsētām, piemēram, Graza Stīres apgabalā. Dažādie politiskie uzskati atspoguļojās atšķirīgās valsts un pilsētu ekonomiskajās interesēs un dažas Austrijas provinces sevi nemaz neuzskatīja par daļu no jaunās republikas, piemēram, 98,5% Ziemeļtiroles iedzīvotāji balsoja par pievienošanos Vācijai. 1927.gada vēlēšanu kampaņā Kristiešu Sociālās Partijas politiskais katolicisms tika aizēnots ar antisociālismu, kad partija noslēdza vēlēšanu paktu ar citu antisociālu partiju, ieskaitot antigarīdzniecisko Panģermāņu partiju un 12 mēnešus vēlāk Kristiešu Sociālās Partijas līderis Seipels paziņoja, ka tās galvenais aizstāvis ir heimvērs. Šādā veidā heimvērs kļuva par šķietami legālu Austrijas valdības spēku. 1927.gads iezīmēja spēcīgu pavērsienu Republikas vēsturē. KSP (Kristiešu Sociālā Partija) un Panģermāņi bija aktīvi provincēs, bet Sociāldemokrāti – pilsētās. 1927.gadā nacionāli noskaņotā valdība iedrošināja heimvēru mēģināt izaicināt Sociāldemokrātus uz vardarbīgu reakciju, maršējot un noturot demonstrācijas to balstos – pilsētās. Heimvērs arī bija pareizā izvēle 1927.gada vispārējā streika apspiešanā Stīrijā, kad heimvēra vienības maršēja pret streikotājiem un iznīcināja to, ko valdība uzskatīja par potenciālo apvērsumu. Šis streiks bija atbildes demonstrācija subjektīvam tiesneša lēmumam, kura rezultātā streikotāji nodedzināja Tiesu namu. Šie heimvēra sasniegumi atstāja dziļu iespaidu sabiedriskās domas veidošanā un spēcīgi tika atbalstīti arī no labēji noskaņotās valdības Ungārijā, Istvana Bethlena vadībā, kas tika dibināta pēc Ungārijas Padomju republikas apspiešanas 1919.gadā. Pēc Bethlena iniciatīvas Benito Musolīnī sāka izrādīt interesi heimvēra kustībā. Ungārijas valdības vadītājs ieteica Dučem palīdzēt heimvēram ar naudas un ieroču līdzekļiem, lai tas varētu sasniegt maksimālu attīstību un izveidot labēji noskaņoto valdību Austrijā. Musolīnī piekrita atbalstīt šo ieteikumu un apsolīja, ka tas piešķirs heimvēram vienu miljonu liru un vajadzīgos ieročus, ja tie apņemas sagrābt varu tuvākajā nākotnē. Divus mēnešus vēlāk Tiroles heimvēra vadītājs Steidle nodeva Bethlenam memorandu, kurš norādīja, ka heimvērs pašreiz atrodas pārejā no galīgi militāra veidojuma uz valstiski politisku organizāciju, kā arī apsolīja, ka heimvēra spēki ātri vien piespiedīs esošās pilsētnieku (ar to jāsaprot labējās partijas) mainīt pus-boļševistisko konstitūciju, kas tikusi pieņemta zem „vīniešu bara spiediena”. Itālijas valdība piekrita heimvēra nolūkiem un tiem tika piešķirtas nepieciešamās subsīdijas - 1’620’000 liru. Heimvēra līderi sāka kalt plānus par gājienu uz Vīni (gājienam līdzība ar Musolīni gājienu uz Romu). Šīs itāļu ārpolitikas iemesls bija Itālijas kaimiņvalstu politikas destabilizēšana, lai kaimiņu valstīs – Centrāleiropā un arī Balkānos - ieviestu fašismu. Šajā pašā laikā Musolīnī atbalstīja arī horvātu un maķedoniešu atkritēju kustības, lai tās mēģinātu sagraut Dienvidslāviju no tās iekšienes. Starp heimvēra līderiem nevaldīja vienprātība, 1930.gada septembrī Tiroles heimvēra vienību vadītājs Steidle tika nomainīts uz Pfrimera ielikteni – princi Ernstu Rīdigeru Starhembergu – dižciltīgas austriešu ģimenes atvasi. Starhembergam bija panģermāniska un antisemītiska nosliece, 1930.gadā tas valdībā ieņēma iekšlietu ministra amatu un 1930.gada novembra vēlēšanās tas bija vadītājs tā sauktajam Heimatblokam (lai gan Pfrimers bija norādījis, ka vēlēšanas ir jāignorē un visa uzmanība ir jāvelta gatavošanās maršam uz Vīni). Starhembergs piedalījās vēlēšanās, kurās tas ieguva tikai 228’000 vēlētāju balsis, kas Heimatblokam garantēja tikai 8 vietas parlamentā – tā bija sakāve. Šo neveiksmīgo vēlēšanu rezultāts bija dažas iekšējās krīzes un arvien lielāka ekstrēmistu nosliece uz puča organizēšanu. Ilgi gaidītais pučs un valdības atcelšana beidzot tika mēģināts 1931.gada septembrī Pfrīmera vadībā. Stīrijā šis mēģinājums bija pilnībā veiksmīgs, kur smagi bruņotas heimvēra vienības okupēja mazākas administratīvās vietas un aplenca Stīrijas galveno pilsētu – Grazu, bet citi heimvēra līderi neatbalstīja Pfrīreru, kā rezultātā maršs uz Vīni tā arī nesākās. Historiogrāfijā nav vienprātības par 1931.gada puča izgāšanās iemesliem, jo daži uzskata, ka tā iemesli ir nevienprātība heimvēra iekšienē, bet citi vēsturnieki norāda, ka tā izgāšanās ir skaidrojama ar to, ka Pfrīrers to ir uzsācis ātrāk nekā tas bija plānots. Republikas autoritātes uz šo pasākumu reaģēja neredzēti maigi un visām apbruņotajām vienībām atļāva mierīgi izklīst. Pfrīmers un citi vietējie līderi tika stādīti tiesas priekšā, kur tie tika attaisnoti. Puča izgāšanās heimvēra iekšienē radīja sīvas debates starp līderiem un Stīrijas heimvēra daļā notika tā šķelšanās – vienības, kas sekoja Pfrīmeram, noslēdza paktu ar nacionālsociālistiem, kur tie vēlāk tika arī iekļauti, kamēr Starhembergs no atlikušās daļas izveidoja pats savas vienības. Starhembergs sāka apzināties, ka vieglāk iegūt varu ir sadarbojoties ar valsti un tās aparātu, tādēļ viņš sāka tuvoties vadošajai Kristiešu Sociālajai Partijai, kuru vadīja toreizējais kanclers – Dollfuss. Šajā laikā Musolīnī joprojām turpināja sūtīt ievērojamas subsīdijas un ieročus. Šis atbalsts no Itālijas kļuva ļoti nozīmīgs, jo pēc 1933.gada Hitlera nākšanas kanclera amatā Austrijas Nacionālsociālisti guva arvien lielāku ietekmi. Englberts Dolfuss aicināja vairākus Heimatbloka pārstāvjus pievienoties koalīcijai parlamentā, tuvāko četru gadu laikā vairāki heimvēra locekļi ieņēma diezgan augstus amatus valdībā: Starhembergs darbojās kā vice kanclers Dolfusam, kā arī iekšlietu ministrs, Huebers kļuva par tieslietu ministru, Emils Feijs, kas bija Vīnes heimvēra vienību līderis, kļuva par valsts sekretāru un organizēja heimvēra vienības par bruņotām palīgvienībām policijas spēkiem. 1933. gadā Dolfuss pavēstīja par tā ieceri izveidot tā saukto „Tēvzemes Fronti”, kas bija viņa paša programma politiskajiem pārkārtojumiem, kam pamatā bija kārtu sadarbība. Šī ideja neapmierināja heimvēra līderus, kuri Musolīnī iespaidā vēlējās redzēt fašistisku Austriju. Tēvzemes Fronte tomēr bija pārāk vāja un pārāk maz vienota, lai varētu aizstāvēt valdību no kreisā spārna sociālistiem un Nacionālsociālistiem labējā spārnā, Tēvzemes fronte vairāk bija Kristiešu Sociālā Partija tikai ar citu nosaukumu, kura tā arī nekad neattīstījās vienmērīgā fašistu partijā. 1934.gada februāra Dolfusa komandējuma laikā uz Ungāriju majors Emils Feijs, kurš bija heimvēra viens no līderiem un ieņēma diezgan augstu amatu valdībā, pārņēma vadību savās rokās un pavēlēja pārmeklēt Sociāldemokrātu galvenos centrus un arestēt gan Sociāldemokrātu partijas līderus, gan arī tās paramilitārās organizācijas Shutzbund virsniekus, pat Vīnes mērs tika arestēts. Pretreakcija šiem pasākumiem bija Sociāldemokrātu Partijas pieteiktais vispārējs streiks, kas izraisīja Vīnē Pilsoņu karu, kas ilga vairākas dienas, tika izmantoti ieroči, bet pēc dažām dienām tika sagaidīta Sociāldemokrātu kapitulācija. Austrijas Pilsoņu kara aspektā historiogrāfijā parādās atšķirības kritušo un ievainoto skaitā, kas variē no 134 – 314 kritušajiem, bet ievainoto amplitūda ir no 358-718. Laika posmā no 1933.gada pavasara līdz 1934.gada nogalei politisku apsvērumu dēļ tika arestētas 38’000 personas, Sociāldemokrāti tika sakauti. 1934.gad 1.maijā Starhembergs tika iecelts vicekanclera un Dolfusa pilnvarotā amatā, tajā pašā dienā tika izsludināta jauna konstitūcija, kas likvidēja parlamentu un ieviesa autoritāru pārvaldi, parlaments vairs netika ievēlēts, esošie deputāti vairs nevarēja debatēt par valdības piedāvājumiem, bet tikai tos pieņemt vai noraidīt. 1934.gada jūlijā kanclers Dolfuss tika nogalināts, ko pastrādāja kāds nacionālsociālists, un tikai Musolīnī atbalsts spēja paglābt pus autoritāro režīmu Austrijā. Šis režīms kļuva arvien vairāk apdraudēts no Vācijas un Austrijas Nacionālsociālistu puses, kas saņēma diezgan ievērojamu atbalstu no Vācijas un vajadzības gadījumā tie varēja uz to paļauties. Tā kā sociālistu partija bija novākta no ceļa, tad atklātu ienaidnieku (sociālistu) vairs nebija un heimvērs sāka sadalīties, diezgan liela daļa heimvēra locekļu pārgāja uz Nacionālsociālistu partiju, kuri apelēja pie līdzīgām jūtām un arvien vairāk pieņēmās spēkā. Visu savu eksistences laiku heimvērs saglabāja raksturīgo provinciālismu (lielākā biedru daļa nāca no provincēm) un cieta no vājas organizētības, sliktas vadības un ideoloģiskām nesaskaņām, par spīti mēģinājumiem ideoloģiju apvienot, kas būtu balstīta uz opozīciju Sociāldemokrātu demokrātiskajām idejām. Visvairāk diskusiju starp vēsturniekiem ir par to, vai heimvērs bija pilnībā fašistiska kustība, vai tomēr nē, jo tomēr nav novelkama līnija, kas skaidrotu fašistiskos un ne-fašistiskos režīmus. Izmantotie avoti: 1. Korneuburg oath. Bosworth, R.J. The Oxford handbook of Fascism. New York: Oxford University Press, 2009. Izmantotā literatūra: 1. Berend, I.T. Decades of crisis: Central and Eastern Europe before World War II. California: University of California Press, 1998. 2. Bosworth, R.J. The Oxford handbook of Fascism. New York: Oxford University Press, 2009. 3. Carsten, F.L. The rise of fascism. Great Britain, 1967. 4. Kallis, A.A. The fascism reader. London: Routledge, 2003. 5. Kirk,T. Nazism and the working class in Austria: industrial unrest and political dissent in the National Community. New York: Cambridge University Press, 1996. 6. Lauridsen, J.T. Nazism and the radical right in Austria, 1918.-1934. Denmark: Museum Tusculanum Press, 2007. 7. Morgan, P. Fascism in Europe, 1919.-1945. London: Routledge, 2003. 8. Payne, S.G. A history of fascism, 1914.-1945. Great Britain: UCL Press, 1995. 9. Strauss, H.A. Hostages of modernization: studies on modern antisemitism, 1870.-1933/1939. Austria – Hungary – Poland – Russia. 2.volume. Berlin: Technische Universität Berlin, 1993. |