Vēsture sauc!

  Andris Kļava

   Mobili sauszemes spēki nav jaunums pasaules vēsturē. Šaujampulvera ieviešana veica revolūciju pasaules kara mākslā. Ar musketēm un šautenēm bruņoti kājnieki bija visspēcīgākā ieroču šķira. Kavalērija nespēja uzveikt kājniekus - strēlniekus. Tomēr kājnieki ir lēns karaspēks, un armijas vēlas saglabāt mobilitāti, jo kā raksta Kārlis fon Klauzevics: ”Kauja ar apiešanas kustībām, pats par sevi, dod lielas priekšrocības. ” Kopš 16. gadsimta tiek izmantota jauna efektīva ieroču šķira – kājnieki, kuri pārvietojas jāšus, viņiem piemīt labākais no abiem – kājnieku uguns spēks un kavalērijas manevrs. Vēlākos gadsimtos visas Eiropas armijas izmanto dažādus jātnieku - strēlnieku veidus. Dzelzceļš ir ”kavalērijas - kājnieku” beigu posms. Lai gan armijas vēl saglabā kavalēriju, tomēr ātrākai armijas pārvietošanai daudz lētāka un efektīvāka ir dzelzceļa izmantošana.
Kājnieku kavalēriju turpināja pielietot  tajās pasaules  daļās, kur nebija attīstītas infrastruktūras. Viens no pēdējiem šādiem kavalērijas veiksmes stāstiem ir Angļu - Būru kara laikā. Būru fermeri kara sākumā lieliski apvienoja kavalērijas ātrumu un strēlnieku uguns spēku.  Drīz vien briti bija spiesti piemēroties un organizēt savus kājnieku - jātnieku mobilos koloniālos bataljonus.  Starp visām Eiropas valstīm britiem bija vislielākā pieredze mobilā karaspēka darbībā.   Lielā koloniālā impērijas pārvalde un nemitīgie koloniālie konflikti veicināja mazu, bet mobilu un efektīvu jātnieku - strēlnieku vienību tradīciju. Viens no pēdējiem kavalērijas uzbrukumiem ir Ziemeļāfrikā pie Omdurmānas 1898. gadā, kad angļu un ēģiptiešu kavalērijas spēki sakāva sudāniešu armiju. 

  Bet tie bija pēdējie kavalērijas panākumi, jo ložmetējus ieviesa visas Eiropas armijas un kavalērijai vairs nebija izredzes gūt panākumus kaujas sadursmēs. To spilgti nodemonstrēja Pirmā pasaules kara sākumposms. Lai gan 1912. gada Krievijas apmācības ieteikumos kavalērijai tiek teikts: ”uzbrukums veicams jāšus”, tomēr tajā pašā - 1912. gada Krievijas Ģenerālštāba kavalērijas ierindas nolikumā noteikts, ka kavalēristam ir jāprot uzbrukt gan kā jātniekam, izmantojot šķēpu un zobenu, gan karot kā kājniekam, izmantojot karabīni vai šauteni.  Ironiski, ka pat pēc tam, kad ložmetējs bija katrā lielvalstu armijas sauszemes rotā,  joprojām valdīja uzskats, ka gaidāmā sadursme būs ātrs un manevru karš. Gan Moltkes koriģētais Šlīfena plāns, gan franču - britu apspriestais 1913. gadā Francijas ģenerālštābā pieņemtais plāns “NR17” bija uzbrukuma plāni, neviens neplānoja aizstāvēties, kur nu vēl veidot ierakumus savai aizsardzībai.
  Franču plānā bija rakstīts: ”Francijas armija atgriežas pie savām tradīcijām un neatzīst nevienu citu kara likumu, kā tikai uzbrukuma likumu”.  Neņemot vērā ložmetējus, franču kara nolikumā tika teikts,  ka pēc artilērijas kanonādes, kamēr pretinieks atkal ieņems pozīcijas, franču kājnieki paspēšot divdesmit sekundēs noskriet aptuveni piecdesmit metrus līdz ienaidnieka priekšējām līnijām”.  Šāds Francijas armijas uzstādījums gan atbilda tā laika garam, taču absolūti neatbilda realitātei,  jau pirms kara kaujas apmācībās bija redzams ložmetēja uguns spēks.   Rodas iespaids, ka jauno armijas ieroču tehniskās iespējas sadzīvo ar šķietamajām uzbrukuma iedomām. Vēlāk nākas steigšus labot esošos kaujas nolikumus un ieviest tajos korekcijas. Tā Krievijas armijas 1908. gada kājnieku ierindas nolikums 1916. gada 15. jūlijā tika labots un ieliktas atsauces uz ložmetēju nozīmīgumu.  
  Pirmais pasaules karš iestiga ierakumus, kļūstot izteikti defensīvs. Izrādījās, ka pat par kara dievu dēvētā artilērija nevar kardināli mainīt uzbrucēju stāvokli. Masīvā artilērijas sprostuguns atklāšana pa pretinieka pozīcijām uzreiz atklāja uzbrucēju nodomu un nenodarīju lielu postu aizstāvjiem,  jo jau pēc pirmajām artilērijas izšautajām granātām tie paslēpās izraktajos bunkuros un zemnīcās. Artilērijai pārnesot uguni uz aizstāvju aizmugures teritoriju, aizstāvji ieņēma priekšējos ierakumus un atklāja nāvējošu uguni uz uzbrūkošajiem ienaidnieka kājniekiem. Kaujās tā tas atkārtojās atkal un atkal no jauna.
  Pat jauna ieroču veida - ķīmisko ieroču izmantošana nemainīja stāvokli, lai gan karavīri atradās koncentrēti vienā līnijā. Vējš un gaiss (tā sausums) neļāva vienmēr ar līdzīgiem rezultātiem izmantot ķīmiskās vielas, pie tam, pēc pirmajām ķīmisko ieroču panākumiem, gāzmaska kļuva par neatņemamu karavīra kaujas ekipējuma sastāvdaļu līdz pat mūsdienām. Armijas centās mainīt taktiku un cīņas paņēmienus. Uzbrukums kļuva ļoti asiņains un pēc būtības neefektīvs. Tika ieteikts pirms uzbrukuma rūpīgi izzināt pretinieku, pierakstīt viņa paradumus, novērot artilērijas pozīcijas un intensitāti, pirms paša uzbrukuma nosūtīt mazas komandas uz neitrālo joslu kā izlūkkomandas un  uzbrucēju atbalstīšanai ar ložmetēju uguni, izteiktāk un saskaņotāk vadīt artilērijas uguni pa pretinieka ierakumiem.  Taču štābu ieteikumi neatrisināja problēmu, kad aizsardzība pārspēj uzbrukumu. Likās, ka ir pagājuši īsa manevra kara laiki, bija jāmeklē izeja, kā pārvarēt aizsardzības ugunsspēku.
  Militārie speciālisti atcerējās kara sākumu, kad Admiralitātes Lords Vinstons Čērčils palīgā beļģiem nosūtīja jūras kājniekus ar 50 autobusiem un bruņu mašīnām, vienībai palīdzēja arī aviācijas daļas. Neraugoties uz nelielo kaujā iesaistīto bruņu mašīnu skaitu, to ieguldījums pretinieka aizkavēšanā un sajukuma radīšanā bija neproporcionāli liels. Karavīri no lodēm aizsargātajos automobiļos jutās relatīvi droši un,  ātri pārvietojoties, spēja izvairīties no artilērijas uguns. Artilērijas baterijas bija stacionāras, zirgu un dzelzceļu vilkmes, tām bija nepieciešams zināms laiks, lai uzstādītu lielgabalu kaujas pozīcijā un notēmētu. Pateicoties dzinēja ātrumam un Rietumeiropas labajiem ceļiem, kara sākumposms bija veiksmīgs bruņu auto izmantošanas piemērs. Taču bruņu auto bija neefektīvi pret vairāku ešelonu aizsardzības līnijām, priekšējām un aizmugures artilērijas baterijām, kuras, iepriekš nomērķējušas, pārzināja savu un pretinieka teritoriju. Bruņu auto bez kāpurķēdēm nevarēja pārvietoties dubļainajos kaujas laukos.
  Sākumā ar jaunu ieroču veidu izstrādi nodarbojās Lielbritānijas Jūras ministrija. 1915. gadā Čērčils lika  nodibināt Sauszemes kuģu komiteju, kuras uzdevums bija jaunas tehnikas izstrāde. Tika plānots izveidot kāpurķēžu mašīnu, kas spētu nogādāt desmit - piecpadsmit labi bruņotus kājniekus pretinieka pozīcijās. Projekts izrādījās neveiksmīgs, bet angļi turpināja darbu pie jaunas kaujas mašīnas izveides. Bija nepieciešama kaujas mašīna, kas varētu ne tikai pārvarēt ienaidnieka pirmo ierakumu līniju, bet turpināt uzbrukumu visā pretinieka aizsardzības dziļumā. Tāda kaujas mašīna tika radīta kaujai 1916. gada 15. septembrī pie Sommas upes.   No 49 kaujai atvēlētajiem tankiem līdz kaujas izejas pozīcijām nobrauca 32, pārējie palika dubļos vai mehāniskas ķibeles piespieda apstāties. No 32 uzbrūkošajiem tankiem tikai 18 piedalījās tieši kaujā, bet 5 iegrima dubļos un purvā, 9 tankiem no ierindas izgāja dzinēji. Taču, neskatoties uz mazo pretinieku sasniegušo tanku skaitu, arī tankiem nepiemēroto - dubļainu, artilērijas lādiņu izsisto bedru klātu kaujas lauku un dranķīgo tanku un kājnieku koordināciju, angļi spēja ieņemt 5 km ienaidnieka teritorijas ar vairakkārt mazākiem zaudējumiem kā iepriekš, iekarojot teritoriju bez tankiem.  
  Tie bija panākumi, un reakcija uz tanku debiju bija nepārprotama. Turpmāk tankus attīstīja un pielietoja Francijas Republika, Vācijas Impērija, Amerikas Savienotās Valstis un vēlāk arī Itālijas Karaliste. Pēc eksperimentiem ar vairākiem modeļiem ”Schneider” un ”St. Chamond” franči nonāca pie secinājuma, ka ir nepieciešams vieglais tanks. Franču izveidotais ”Renault FT-17” bija otrā tanku revolūcija. Salīdzinoši viegli vadāms un parocīgs, lēts un kompakts tanks ” Renault FT-17” kļuva par kopēšanas vērtu piemēru.   
  Pirmā pasaules kara laikā Lielbritānija uzbūvēja apmēram trīs tūkstošu  tanku, beidzot 1923. gada 18. oktobrī tanku spēki ieguva patstāvīgu – oficiālu statusu, kļūstot par Karalisko Tanku korpusu.  
  Tomēr Pirmā pasaules kara laikā tanki bija organizēti atsevišķas tanku vienībās bez savas artilērijas un kājniekiem, kaujās tās vairāk vai mazāk veiksmīgi sadarbojās ar kājnieku un kavalērijas daļām. Vairums augstākās virsniecības uzskatīju tankus par ”sauszemes bruņu kuģiem” vai pārvietojamiem cietokšņiem, tas nozīmēja, ka tanki tiek ieskaitīti kājnieku tehniskajās palīgvienībās. Vienīgais izņēmums bija Tuvo Austrumu kampaņa, kur plašā teritorija un frontes nenoteiktība ļāva sekmīgi izmantot bruņuauto un kavalērijas koordinētas, patstāvīgas grupas, to ātrums un manevrēt spēja bija noteicošie šajā kara teātrī.
  Pēc kara Anglija kopā ar Franciju dalīja vadošu tanku valstu statusu, Lielbritānijas tanku attīstību ietekmēja un turpinās ietekmēt divu izcilu teorētiķu - Džona Fullera un Lidlija Harta idejas. Šie teorētiķi  izvirzīja vairākus nākotnes bruņutanku attīstības modeļus, kam bija jāizbeidz ierakuma karš, jāsamazina zaudējumus un jāpanāk efektīvs uzbrukums. Vēl vairāk, viņi izvirzīja ideju par mazu, bet profesionālu mehanizēto karaspēku, kā bruņojumā būtu tanki, bruņumašīnas, aviācija un ar automobiļiem pārvietojami kājnieki. Patiesībā Fullers jau 1917. gadā, būdams  tanku korpusa štāba priekšnieks, britu pavēlniecībai ierosināja izveidot trīs tanku divīzijas, kas visā pretinieka aizsardzības līniju dziļumā ar straujiem uzbrukumiem, spētu sasniegt vēlamo rezultātu. Fullers savā vēstulē ģenerālštābam rakstīja: ”Lai iznīcinātu tankus, vislabākā prettanku aizsardzība ir kustīgā, šodien kā vislabākā prettanku kustīgā aizsardzība ir tanku izmantošana.” 
  Pieļaujot,  ka karš var turpināties, Fullers bija izstrādājis plānu 1919. gadam – paredzot izmantot integrētu masveida tanku artilērijas un aviācijas uzbrukumu 145 kilometru plašā frontē. Lai sasniegtu pārsteiguma momentu, pirmie uzbrukumi bija jāveic bez iepriekšējas artilērijas uguns. Pirmie 2600 tanki iebruktu pretinieka aizsardzības līnijās, kamēr ap 1200 tankiem gaidītu otrajā ešelonā, lai tos ievadītu pārrāvumā un tālāk attīstītu uzbrukumu.   Taču augstākās virsniecības vairākumam pēc kara bija cits viedoklis, valdīja uzskats, ka Lielais karš bija pārāk briesmīgs, lai vēlreiz atkārtotos kas līdzīgs. Jaunā ieroču šķira - tanku karaspēks saņēma ievērojamu kritikas devu, īpaši no kavalērijas puses, jo tā  baidījās par savu nākotni. Kritiskajās piezīmēs tika teikts, ka tanki esot pārlieku dārgs un neefektīvs cīņas mehānisms. Pat Vinstons Čērčils, persona, kura bija ļoti tuvu tanku izveidošanas un pielietošanas procesam, izteicās: “Ar tankiem ir cauri”  
  Tomēr Fullera idejas par atsevišķu, neatkarīgu tanku karaspēka nodibināšanu tika īstenotas. 1927. gadā tika izveidota eksperimentāla mehanizēta vienība un notika plaši manevri, kuros eksperimentālo bruņu tanku vienību centās pārspēt tradicionālās ieroču šķiras. Fulleram bija skaidrs, ka, tikai darbojoties kopā, kājnieki un tanki spēj novērst viens otra nepilnības. “Tanki ir nepārspējami uzbrukumos, tomēr tie nevar ilglaicīgi noturēt ieņemtās pozīcijas, bet ar to lieliski tiek galā kājnieki. Tankiem ir bīstami prettanku ieroči, ar ko atkal labāk spēj tikt galā kājnieki, taču kājnieki vieni paši nevar ar panākumiem iznīcināt visu ešelonēto pretinieka aizsardzību, ir nepieciešama tanku palīdzība” . 
  Manevri bija patiesi revolucionāri, nākamās Vācijas un PSRS tanku spēki ņēma vērā šo vēl nebijušo pieredzi. Sākumā Lielbritānijas aizsardzības ministrijā valdīja zināma skepse, kas ir saprotama, jo šajā laikā pieņēmās spēkā pacifisma kustība, tomēr vēlāk tika panākta manevru īstenošana. Mehanizētājā vienībā bija tikai 50 tanki, izlūkbataljons ar bruņumašīnām un tanketēm,  ložmetēju bataljons ar daļējiem kāpurķēžu auto un trīsasu kravas automobiļiem, piecas mehanizētās artilērijas  baterijas, motorizētā kaujas Karaliskā inženieru – sapieru rota un divas aviācijas eskadriļas. Šī salīdzinoši nelielā vienība paralizēja skaitliski ievērojami lielākos pretiniekus – tradicionālas organizācijas strēlnieku divīziju un kavalērijas brigādi. Kājnieki un kavalēristi bija spiesti slēpties un bēgt no mehanizētās vienības tankiem un tanketēm, tiem nebija efektīvas prettanku taktikas, drīz vien viņu savstarpējā organizācija sāka rukt, manevru noslēgumā mehanizētā vienība kontrolēja kaujas lauku, kājnieki un kavalēristi bija sakauti.   
  Taču tās nebija visas mehanizētās grupas kaujas iespējas, angļi atkal stāvēja pie revolucionāra jaunieveduma šūpuļa, kas mehanizēto bruņutanku karspēku pārvērta par visefektīvāko uzbrukuma ieroci. Britu virsnieks Čārlzs Broads savā darbībā spēcīgi ietekmējās no Džona Fullera un Lidlija Hārta idejām, Broads tās apkopoja, pievienoja klāt savus uzskatus un publicēja. Britu pavēlniecība viņu pamanīja un novērtēja, tādēļ 1929. gadā Broads sāka komandēt Pirmo karalisko tanku brigādi,  viņš ieviesa vairākus apmācības vingrinājumus un ierindas normas, ko Britu armija izmanto vēl šodien.
  Bet Broada galvenais devums, ko nepamanīja laikabiedri un  daudzi vēsturnieki,  ir pavisam cita rakstura. Pirmā pasaules kara laika rācijas bija liela izmēra un smagas, tāpēc, lai nosūtītu ziņojumu, izmantoja Morzes ābeci, bet kopš 1929. gada tirgus apritē nonāca jaunas - mazas un portatīvas rācijas. Ironiski, ka Vācija bija jauno rāciju ražošanas līdere, bet tai uz pēdām sekoja angļi un amerikāņi. Čārlzs Broads sāka apgādāt ar rācijām savas mehanizētas vienības.
1930. gadā jau pietiekams tehnikas vienību daudzums bija nodrošināts ar rācijām, saziņā vairs nevajadzēja izmantot Morzes ābeci, bet jau varēja sarunāties un dot pavēles vienlaicīgi. 1930. gadā – pirmā ”on-line” teorija tika pierādīta praksē: Solsberī - Pein mācībās - manevros.  Tā bija miniatūra nākotnes bruņu tehnikas sadursme. Abām “pretinieku” pusēm tika iedalīti tanki, taču šeit tankiem bija noteicošā loma, kājnieki un kavalērija darbojās kā palīgkaraspēks. Keneta Leijera brigāde, kurā ietilpa 2.,3. un 5. tanku bataljoni trijās dienās nepārtrauktu kauju apstākļos nobrauca 240 kilometrus. Radioaparatūra ļāva izvirzīt vieglos tankus un tanketes izlūkgājienā, pastāvīgi novērot oponentu un operatīvi reaģēt. Ziņojumi ar situācijas izklāstu nepārtraukti tika nodoti tiešajiem komandieriem, tajā pašā laikā tika saņemtas pavēles, balstoties uz visu kaujas vienību ziņojumiem.
  Manevri izvirzīja vēl vienu būtisku nākotnes problēmu, apgāžot tā laika uzskatu, ka arī vieglie tanki un tanketes ir izmantojami tikpat efektīvi kā vidējie un smagie tanki, ka vieglo tanku un tankešu ātrums ir kritērijs plāno bruņu plākšņu cauršaujamības problēmu mazināšanai. Tā kā mehanizētās vienības bruņojumā bija vidējie, vieglie tanki un tanketes, manevros notikušās sadursmes pierādīja, ka, kaut gan vieglie tanki un tanketes ir patiešām ātrāki, braucot pa šoseju, kaujas laukos visu tanku ātrums ir aptuveni vienāds, tādēļ šādos apstākļos vāji bruņotie vieglie tanki un tanketes ir ērts mērķi kā pretinieka vidējiem tankiem, tā arī pretinieka kājnieku daļām. 
  Tālākā britu bruņutanku vienību attīstība no revolucionāras pirmatklājēju stadijas arvien vairāk atkāpās Vācijā un PSRS realizētā uzlabojumu priekšā. 1934. gadā brigādes komandiera vadībā bija mēģinājums izveidot kombinētu mehanizētu bruņutanku spēku no bruņu brigādes, kurā ietilpa vieglās un vidējās bruņumašīnas kopā ar motorizēto kājnieku brigādi, diemžēl, neizdevās efektīvi koordinēt kopējās darbības, un pēc šī manevra sākās tanku spēku noriets Apvienotajā Karalistē. Arvien izteiktāk sevi pieteica prettanku artilērijas lobijs ar  skaidrojumu, ka esošā prettanku artilērijas attīstība un izplatība ir tanku pielietošanas beigas, jo kaujas laukā tanki vairs nevar darboties salīdzinoši droši. Fullers bija spiests aiziet no Karaliskā Ģenerālštāba padomnieka amata. 1936. gadā Lielbritānijai bija vairs tikai 375 tanki, no tiem 304 oficiāli tika uzskatīti par novecojušiem.   1938. gadā tika izveidota motorizētā divīzija, tās sastāvā bija divas vieglās tanku brigādes, divi motorizētie kājnieku bataljoni un divas motorizētas artilērijas baterijas.

Neskatoties uz revolucionārajām 20. un 30. gadu atziņām, briti savu tanku tālāku attīstību paredzēja, konstruējot un ražojot  divu veidu tankus:
kavalērijas tanks:
kājnieku tanks.
Kavalērijas tankam, pamatprasība bija ātrums, kamēr kājnieku tankiem par galveno rādītāju uzskatīja bruņu biezumu. Lielbritānijas ģenerālštābs neņēma vērā savu manevru pieredzi un nākotnes karu joprojām redzēja kā ierakuma karu, kurā ienaidnieku pozīcijas pārraus kājnieki lēno kājnieku tanku atbalstīti, bet tanku divīzija tiks ievadīta jau esošajā pārrāvumā. Ģenerālštābs neticēja tanku - mehanizētās divīzijas spējai uzbrukt ienaidnieka pozīcijām, pamatojot to ar divīzijas neefektīvo artilērijas spēku, un noraidīja masīvu tanku uzbrukuma lietderību. 1939 motorizēto divīziju pārdēvēja par Tanku divīziju, protams, savā darbībā tā asi izjuta adekvātu tanku trūkumu.

  ”Zibenskara” teorija deva iespēju Vācijai turpmākos gados ātri sakaut pretinieka spēkus, par to maksājot salīdzinošai mazu savu karavīru un tehnikas zaudējumu cenu. Teorijas aizsākums ir izsekojams kopš Lielā pasaules kara, kad vācieši meklēja savu uzbrukuma cīņas veidu, lai salauztu Antantes spēku ierakumu aizsardzību. Tika veidoti speciāli “triecienuzbrukuma” bataljoni un pulki, kas kopā ar īpašām šoka vienībām “Stoßtruppen” iebruka pretinieka vājākajās aizsardzības vietās. Tā kā šī taktika paredzēja ugunsspēka koncentrāciju vienuviet, artilērijas un izlūkošanas mērķtiecīgu kopdarbību ar vieglajiem un smagajiem kājnieku ieročiem bruņotajām uzbrukuma vienībām, Vācijas virsniecībai nebija svešs dažādu ieroču šķiru koncentrēts manevra uzbrukums pretinieka vājākajā pozīcijā.
Vācijas bruņutanku doktrīnas tālākā attīstība ir saistāma ar Heinca Guderiāna vārdu.  Guderiāns uzskatīja, ka ir nepieciešama vairāku ieroču šķiru sadarbība. Lai gan tanki ir izmantojami kā bruņutanku vienību kodols, kājnieki ir jānovieto automobiļos (vēlāk, kad sāks ražot – kāpurķēžu visurgājējos), ir nepieciešams arī tiešs aviācijas atbalsts gan izlūkošanā, gan uzbrukumā pretiniekam. Motorizētajās un bruņutanku divīzijās ieskaitāmas sapieru – inženieru vienības un sakārtota aizmugures apgādes struktūra. Lai gan šodien nerimst vēsturnieku un militāro vēsturnieku diskusijas par to, kurš vai kuri, patiesībā bez Guderiāna, bija “ātrā kara” aizsācēji, ir skaidrs, ja nebūtu citu līdzīgi domājošu virsnieku, Guderiānu varētu piemeklēt līdzīgs liktenis kā Fulleru, taču tā nenotika.
 Pēc Versaļas miera līguma Antantes valstis atļāva Vācijai paturēt kavalērijas korpusu, uzskatot, ka kavalērijas laiks ir pagājis un to varēs izmantot tikai policejiskiem mērķiem. Viens no Vācijas motorizēto spēku praktiskajiem aizsācējiem bija Hanss fon Zēkts - Reihsvēra komandieris līdz 1926. gadam.  Reihsvēra pavēlnieks, ņemot vērā Pasaules Kara pieredzi, bija pārliecināts, ka tikai motorizācija un mehanizācija ļaus viņa armijai uzveikt skaitliski lielākos pretiniekus, tādēļ kavalērijas vienība tika izmantota kā motorizācijas eksperimentu placdarms. Vienlaikus Reihsvērs pārsteidz ar savu izdomu, mānot sabiedroto ieroču kontroles komisijas un izveidojot dažādu vairāk un mazāk ironisku nosaukumu struktūras, kuras nodarbojās ar karaspēka motorizācijas attīstības jautājumiem, Zēkta nopelns ir motorizācijas eksperimentu uzsākšana, izvirzīšana prioritāšu augšgalā.  Nozīmīga persona teorijas tālākā attīstībā ir Vollards Bokelbergs - auto spēku inspektors. Viņš izprata, cik neefektīvi ir savienot vienā grupā tankus kopā ar motocikliem, kravas automobiļu kolonām, tā vietā Bokelbergs nodalīja izpildāmās funkcijas katrai vienībai atsevišķi, lai mācību apstākļos motorizētās un bruņu daļas darbotos kā viens veselums, bet zinātu savus īpašos uzdevumus un iespējas.
 Turpmākajā brunņutanku attīstībā jāatzīmē nākamā auto spēku inspektora Osvalda Lutza devums, viņš bija studējis pirmo angļu tanku teorētiķu darbus un manevru rezultātus. Lutza vadībā manevros tika iestrādāta tanku pulka taktika kopā ar atbalstošajām kājnieku daļām, izstrādāta prettanku aizsardzības taktika. Šajā laikā Vācija vēl baidījās no Antantes valstīm, tādēļ manevros tanku pulks sastāvēja no maketiem.  Taču Vācija atrisināja ieroču aizliegumu problēmu, sadarbojoties ar Padomju Savienību.
 1932. gadā Guderiāns kopā ar Lutzu apmeklēja kopīgo vācu - padomju tanku kara skolu, vēlāk 1933. gadā, Guderiāns atkal ieradās Padomju Savienībā un apmeklēja tanku un traktoru rūpnīcu Harkovā.   Šajā laikā  ir grūti nodalāmi vāciešu un padomju devums tanku teorijas attīstībā, jo  Vācija pirms nacionālsociālistu nākšanas pie varas attīstīja bruņu tehnikas kā savā teritorijā, tā Padomju Savienībā. 20. gadu beigās, 30. gadu sākumā notika abu armiju augstākās vadības  kopējās apspriedes un izstrādes komisiju sēdes.
 Ir skaidrs, ka Guderiāns un vācu virsniecība ļoti ietekmējās no iepriekšējiem britu bruņutehnikas izstrādes sasniegumiem. Pašā sākumā tika atmests franču eksperimentālais piemērs - savienot tankus ar kavalērijas daļām. Vācieši uzskatīja, ka tanki jau pēc savas būtības ieņem iepriekšējo kavalērijas lomu. Būtībā Guderiāns nebija inovatīvās teorijas izstrādātājs, bet sekmīgi akumulēja pašmāju, britu Fullera un kopīgo vācu-padomju pieredzi.
 Militārais vēsturnieks Korums Džeims uzskata, ka vācu virsniecība akli nesekoja britu piemēram, drīzāk kritiski analizēja viņu teoriju un manevrus.  
  Taču Guderiāna izdarītie secinājumi ir nopelnu vērti: ”tanki, darbojoties atstatus no kājniekiem, nekad negūs panākumus, tikai kopēja, apvienota, neatkarīga vienība, kurā apvienoti kājnieki, tanki, artilērija un aviācija, spēs dot izšķirošu triecienu.”   Heincs Guderiāns rakstīja: “Ilustrācijai mēs savām bruņutanku vienībām devām uzdevumu svinēt pārliecinošu uzvaru, veicot masīvu, koncentrētu uzbrukumu pretinieka nostiprinātās aizsardzības līnijās, uzbrukuma mērķis būs komandējošā virsnieka noteiktā vietā, kura būs visērtākā, lai bruņu spēki varētu izvērsties pirms uzbrukuma, iebrukums pretinieka pozīcijās būs galvenais kaujas uzdevums, pēc tam seko ienaidnieka ielenkšana un iznīcināšana. Lai bruņu spēki spētu pārvarēt neitrālo joslu, kas droši vien būs mīnēta, ir nepieciešams tām pievienot sapieru daļas, īpaša uzmanība ir jāvelta pretinieka artilērijas uguns pozīcijām”  
  Vācu savrupais solis teorijas tālākajā attīstībā bija atteikums iedalīt tankus - kājnieku un kavalērijas daļās, tanku spēkiem bija jābūt gataviem veikt jebkuru nepieciešamo kaujas darbību. Vāciešu virsniecības modelis absolūti nodalīt tankus no pārējām ieroču šķirām nav veiksmīgs piemērs, taču to diktēja Vācijas tā laika ierobežotais rūpniecības potenciāls. Tādēļ Otrā pasaules kara laikā Vācijā ar mehanizēto karaspēku apzīmēja mehanizētās vienības, kam nebija savu tanku,  jo tanki bija tikai tanku vienībām. Kopējās tanku un mehanizētās vienības sauca par tanku spēkiem - tanku grupa, tanku korpuss utt. Vērmahtā, tāpat kā Sarkanarmijā, tankus iedalīja pēc to svara, taču, atšķirībā no Padomju Savienības, tika ņemts vērā arī papildus tanku kritērijs: apbruņojums - lielgabals, tā pat līdz 1943. gada tanks “Pz IV” ar lielkalibra 75mm lielgabalu skaitījās smago tanku klasē.                           
  1931. gadā Reihsvēra auto - bruņu pārvaldes inspektors Lutcs izdeva rīkojumu izveidot tanku ar kopējo masu 5 tonnas. 1934. gadā bija gatavi pirmie tanki ”Pz. I”. Pēc Ādolfa Hitlera denonsētā Versaļas miera līguma 1935. gadā pie Minsteres notika pirmo divu tanku pulku, kuru sastāvā bija jaunie vieglie tanki - tanketes “Pz I”, manevri.   Salīdzinot ar franču un angļu vienībām, vāciešu bruņutanku vienības bija salīdzinoši jaunas. Tikai 1935. gadā tās varēja sākt apgūt savu darbības tehniku un izvērst oficiālu formēšanu. Jaunizveidoto tanku vienību funkciju oficiālā izklāstā teikts: ”Ar ātru ugunsspēka koncentrāciju, nodrošināt pārrāvumu, iekļūt dziļā pretinieka aizmugurē un veikt pretinieka iznīcināšanu.”  Vācu tanku uzbrukuma spēks bija tanku brigāde, kurā iekļāva divus tanku pulkus, pulks sastāvēja no diviem bataljoniem, savukārt bataljonā bija divas tanku rotas. Tanku divīzijā bija apmēram 300 tanku, tanku divīzijās iekļāva motorizētos kājniekus, kurus sauca par ”Schuetzen”, viņi nēsāja tādu pašu formu kā tankisti. Iekļāva arī inženieru - sapieru un artilērijas daļas, būtībā tanku divīzija bija pašpietiekama, spēja organizēt gan uzbrukumu, gan bija gatava aizsardzībai. Vienīgais tanku divīzijas trūkums, salīdzinot ar ierindas kājnieku divīziju, bija artilērijas vājums. 
  Vienlaikus izveidoja motorizētās divīzijas, kurās nebija tanku. Tām kopā ar tanku divīzijām bija jāveido tanku - motorizētie korpusi, jābalsta tanku divīziju mērķtiecīgā virzība. Vācu moto- bruņu tanku karspēkam bija divas raksturīgas īpatnības:
radioaparatūras masveida izmantošana, tādejādi tika panākta laba vadāmība un koordinēta darbība;
atsevišķu motorizēto divīziju izveide.
  Vērmahts masveidā veiksmīgi izmantoja motociklus, jo tie tika ražoti pašā Vācijā un bija plaši pieejami, kā arī Rietumeiropas klimats ļāva efektīvi izmantot mobilos motociklu pulkus. Pēc pirmajām kaujām, izvērtējot kļūdas, Vērmahts ievērojami palielināja kājnieku un samazināja tanku skaita proporciju tanku divīzijās.  
 
  Francija izvēlējās citu attīstības ceļu. Atšķirībā no Pirmā pasaules kara sākuma, kad uzbrukums bija franču armijas taktikas pamatprincips, starpkaru periodā Francija pieturējās pie defensīvas taktikas. Vēl 1939. gadā Francijas štāba priekšnieks Maurīcijs Gamelins rakstīja: “Jūs nevarat panākt patiesus pretinieka frontes pārrāvumus ar tankiem, tanki nav neatkarīgi, tanki var izvirzīties uz priekšu, taču tad tiem jāatgriežas, lai papildinātu krājumus un degvielu.”   Augstākā virsniecība uzskatīja, ka sekmīgu uzbrukumu var īstenot kājnieku divīzijas, pastiprinātas ar labi bruņotiem, tādēļ lēniem tankiem, un nākotnes kaujās valdīs ierakumi un artilērijas ugunsspēks. Atšķirībā no pārējām Eiropas valstīm un PSRS, vāciešiem gandrīz katra mehanizētā kaujas vienība (tanku un motorizētā) bija nodrošināta ar radio sakariem.   
  Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Francijai bija lielākais tanku parks pasaulē. Tieši tanki bija palīdzējuši izcīnīt pēdējās uzvaras ”Lielajā karā”. Francijas tālākā attīstība ir īpaša. Tanku modeļus turpināja pilnveidot, franču tanki radīja patiesu apvērsumu pašā tanku aizsākumā ar lielisko vieglo ”Renault FT-17”, turpmāk šie modeļi tika modernizēti. Starpkara gados Francija izlaida gan vieglos, vidējos, gan smagos tankus. Franču tanku bruņu plāksnes bija biezākas kā nākamajiem pretiniekiem vāciešiem, arī franču tanku apbruņojums – lielgabali varēja cauršaut jebkuru vācu tanku. Vāciešiem tikai ”Pz III” bija spējīgs cauršaut dažu franču vieglo un vidējo  tanku bruņas. Tā kā Francijas tanku modeļi tika radīti ugunsspēka doktrīnai, tankiem bija vairāki trūkumi, tie bija lēni, ar mazāku apkalpi, salīdzinot ar vācu tankiem, sliktāki bija arī sakaru un optikas rīki. Visbūtiskākais bija apkalpes skaits tankā, franču tankistu darbs bija padarīts neiedomājami grūts, tā dažu tanku komandierim vienlaikus bija jākomandē tanka apkalpe, jāmērķē lielgabals un jāšauj ar ložmetēju. Tā rezultātā, pat pie labas un profesionālas tanku apkalpes, Francijas tanki, salīdzinot ar vācu tankiem, to pašu kaujas darbību izpildīja ievērojami lēnāk, jo vācu apkalpes bija lielākas un tām bija efektīvāk sadalīts uzdevumu loks, kaujā laiks izšķir visu. 
Starpkaru periodā Francijā bija virsnieki, kuri izvirzīja idejas par mehanizētā autobruņutanku karaspēka nepieciešamību. Franču ģenerālis Pjērs Etjēns, kurš bija tieši saistīts ar Pirmā pasaules kara tanku franču spēkiem, 1920. gadā piedāvāja izveidot mobilu miljons vīru lielu armiju, kas varētu vienas nakts laikā nosoļot 80 kilometrus, armijas kodolu veidotu mehanizētais korpuss ar 4000 tankiem un 20 000 karavīriem. Cits franču ģenerālis J. Dumenks 1928. gadā štābam piedāvāja tanku divīziju projektu, tas tika noraidīts, līdz beidzot franču pazīstāmākais mehanizācijas aizstāvis, nākamais prezidents Šarls de Golls 1934. gada maijā izdeva grāmatu “Par profesionālu armiju” , kurā aicināja uz armijas profesionalizāciju un spēcīgiem uzbrukuma tanku spēkiem. Viņa redzējumā uzbrukuma armijai, kombinētai no tankiem un kājniekiem, bija jābūt sekmīgai operatīvi veikt uzbrukumus visā pretinieka aizsardzības operatīvajā dziļumā. Francija tā arī palika pie strikta kavalērijas, kājnieku un tanku vienību dalījuma. Visbeidzot, redzot pasaules bruņu tanku attīstības tendences, arī franču virsniecība kļuva nedaudz bažīga un tomēr nolēma ieviest pārmaiņas pašu mājās. Taču ne pēc angļu parauga vai savu teorētiķu ieteikumiem, bet gan palēnām ieviešot vispārēju motorizāciju. Franči neveidoja jaunu bruņutanku karaspēku, bet gan centās apgādāt esošās vienības ar benzīna dzinēja tehniku.
1930. gadā jaunais franču ģenerālštāba priekšnieks Luijs Veigands panāca motorizācijas programmas īstenošanu - piecas kājnieku un piecas kavalērijas divīzijas tika motorizētas, un viena jātnieku divīzija tika pārveidota par “vieglo mehanizēto divīziju”.  Franči turpināja attīstīt kavalērijas divīzijas, nemainot taktikas un  kaujas teorijas pamatus. Tanku divīzijas tika veidotas tikai pirms paša Otrā Pasaules kara sākuma.

Francijas bruņutanku spēkus starpkara posma beigās var iedalīt trīs daļās:
kājnieku divīziju atbalsts, bruņutanku vienības;
kavalērijas divīziju bruņutanki;
jaunie formējumi: vieglās mehanizētās divīzijas, tanku divīzijas.

Vieglās mehanizētās divīzijas neatbilda pašpietiekamajām vācu tanku divīzijām, drīzāk tās bija veidotas ievadei pārrāvumā un pretuzbrukumiem ienaidnieka mobilajām kaujas daļām. Francijas Republikai, lai izveidotu efektīvus bruņutanku spēkus, salīdzinoši pietika tehnikas vienību un motorizācijas kapacitātes, taču valdošās kara teorijas jau pašos pamatos noraidīja bruņutanku vienību neatkarības iespēju.
Starpkaru posmā aizsākās diskusija, kas turpinās līdz pat mūsdienām: vai mehanizēto vienību kājniekiem būtu jākaro bruņu un kājnieku - kaujas automobiļos, vai arī kaujas tehnika izmantojama galvenokārt kājnieku mobilai pārvietošanai uz kaujas lauku, tiešā kājnieku atbalstā.  Šī diskusija ir aktuāla arī mūsdienās, jo gandrīz visas Eiropas valstu armiju brigādes un divīzijas ir mehanizētas. Starpkaru laika periodā diskusija bija vairāk teorētiska, bruņumašīnu un kājnieku - kaujas automobiļu  trūkuma dēļ.