Vēsture sauc!

Ārēji viņš esot bijis visai tipisks sava laika florencietis, kaut kur pat mazliet līdzīgs Lorenco dei Mediči. Labprāt labi pavadījis laiku jautrā draugu kompānijā, sacerējis dzeju un jokus, izceļoties ar to pašu izsmalcināto, frivolo un visai indīgo asprātību, ko varam vērot viņa laikabiedru - Bokačo, Saketti, Pulči un Berni darbos. Pēc savas kultūras piederības, brīvā dzīves (varētu teikt - pat uzdzīves) veida, tam raksturīgās ironijas un joku cienīšanas Makiavelli bijis tipisks Renesanses jaunās literātu paaudzes pārstāvis. Viņš nedeva īpaši priekšroku nevienai reliģijai (lai gan, pats par sevi saprotams, audzis kristīgajā tradīcijā), tāpēc cienīja jebkuru no tām, postulējot morāles vērtību, ikdienā to pats neievēroja. Taču nevar apgalvot, ka viņš būtu dzīvojis bez principiem, pat gluži pretēji, - tādi ideāli kā dzimtenes brīvība un neatkarība bija primārais Makiavelli vērtību sistēmā. Savukārt tā racionālais prāts neļāva ieslīgt utopiskās ilūzijās un lika darboties iespējamā ietvaros. Laikabiedri viņu uztvēra ne tik daudz kā politiķi, darbības cilvēku, bet gan kā rakstnieku jeb, kā tagad pieņemts izteikties, par konsultantu un publicistu, kas nekotējās īpaši augstu. Makiavelli autoritāti nepalielināja arī viņa mantiskais stāvoklis un plebejiskie paradumi. Taču uz pēctečiem viņš atstāja milzīgu iespaidu: vieni viņu ienīda un nicināja, citi pārspīlēti slavēja, bet viņa darbu ietekme sabiedrībā ar laiku tikai pieauga un saglabājusies līdz pat mūsu dienām.
Pasaules slavu pēcteču acīs tam atnesa tādi darbi kā “Desmitgade” (visai sausa desmit gadu Itālijas vēsturē hronika, ko viņš sarakstījis piecpadsmit dienās), “Zelta ēzelis” (satīrisks florenciešu morālā pagrimuma atainojums dzejā), „Par gadījumu“, „Par veiksmi“, „Par nepateicību“, „Par godkāri“, karnevālu dziesmas, serenādes, soneti, utt. Daži no šiem darbiem ieturēti brīvā, ironiskā stilā, citi - alegoriski un didaktiski, taču visiem raksturīgs zināms sausums, neizteiksmīgums. Jāatzīst, ka savā izteiksmē Makiavelli dzeja jau robežojas ar prozu, tai trūkst tēlainības, taču viņa dzejotkāri var saprast - tai laikā tā bija modes lieta un katrs izglītots cilvēks rakstīja dzeju, savādāk viņu nevarēja uzskatīt par izglītotu. Taču, neraugoties uz dažviet banalitāti un neizkopto stilu, šajos darbos parādās jauna laikmeta cilvēka pazīmes, kuram raksturīgs domas un analīzes dziļums, kā arī savam laikam izcilas novērošanas un analīzes spējas. Te trūkst iztēles, taču pārpārēm jūtama prāta klātbūtne. Mēs redzam ne tik daudz dzejnieku, cik analītiķi. Tas nav cilvēks, kurš aizrāvies - līdzīgi Lodoviko Ariosto, - ar skaistu tēlu veidošanu un romantisku fantazēšanu, bet gan spēcīga un asu prātu personība, kas paškritiski vēro sevi un sabiedrību, nepieņemot vēlamo par esošo, un filozofiskā mierā veidojot spriedumus par savu un pasaules likteni. Viņa kapitolo „Par gadījumu“ patiesi ir šedevrs, kurš liek aizdomāties, it sevišķi nobeigums. Te visai viduvējajā dzejniekā jau redzam topošo „Princis“ (latviskajā tulkojumā „Valdnieks“) un „Pārdomas“ autoru.
Makiavelli prozā arī varam vērot laikmetam raksturīgo tieksmi pēc stila (atbilstoši viņa laika priekšstatiem). Viņš tērpjas romiešu togā un imitē Bokačo (piemēram, savās pamācībās laikabiedriem, mēra epidēmijas aprakstos un runās, kuras viņš par stāstītājiem izvēlas vēsturiskas personas). Taču “Princi”, “Pārdomas”, “Aprakstu”, “Dialogus par zemessardzi” un “Vēsturi” viņš raksta spontāni, jo visa tā uzmanība veltīta tēmai. Te viņš vairs necenšas spīdēt ar skaistiem vārdiem un frāzēm un tieši te parādās īstais Nikolo Makiavelli, kurš atstājis tik dziļas pēdas vēsturē, ka pat tie, kas viņa darbus nav lasījuši, ir dzirdējuši tā vārdu. Te mēs redzam arī viņa neticību un skepsi - kas raksturīgas tā laika itāļu pilsētniekam. Domātājam piemīt tas pats praktiskums, situācijas izpratne, kas padarīja Lorenco par lielāko starp Itālijas valdniekiem laikā, kad dzīvoja un darbojās Aragonas Ferdinands, Ludoviko Maurs  un pāvests Aleksandrs VI, laikā, kad Venēcijas sūtņi rakstīja dzīvas un analītiskas atskaites no to akreditācijas galmiem, ka vēl tagad tās kalpo kā politiskās analīzes un pārskatu paraugs. Tieši Nikolo Makiavelli ir licis pamatus jauno laiku itāļu prozai - pārdomām par dzīvi un praktiskai attieksmei pret to, kas nomainīja tukšvārdīgo skaistpļurkstēšanu, kāda valdīja itāļu literaturā pirms viņa. Arī viņš dzīvoja notikumu virpulī, piedalījās tajos, izjuta sava laikmeta kaislības un cerības. Taču, kad aktīvā darbība bija jau aiz muguras, viņam pietika spēka un saprāta paiet nost, apsēsties pie Livija un Tacita darbiem, un pajautāt sava laika sabiedrībai: “Kas tu esi? Kurp tu dodies?”.
Nebūdams visai turīgs, parastos apstākļos viņš būtu tapis par vienu no daudzajiem prastas izcelsmes klerkiem literātiem. Taču pēc Mediči nama krišanas un republikas atjaunošanas viņu visai nejauši liktens pavērsiens padarīja par Florences republikas otro kancleru, pēc tam par valsts sekretāru un Makiavelli visai aktīvi iesaistījās politikā. Veicot diplomātiskus pienākumus Itālijā un ārpus tās robežām, viņš uzkrāja vērā ņemamu politisko pieredzi - redzēja citas valstis, to iekārtas un iedzīvotājus, vērojas politikas aizkulises. Liekas, ka tieši tad arī viņš sāka domāt par tādām lietām kā valsts, tās iekārta un pārvalde.
Vēlāk, kad Makiavelli tika atstumts no politikas, un pavadīja gadus Sankašano provinciālajā klusumā, tam nekas cits neatlika kā pievērsties pārdomām par Florences (drīzāk gan simboliski par visas Itālijas) likteni šajā juku un karu pilnajā laikmetā. Viņa raksturs un dzīves pieredze attīstījās un nostiprinājās tā laika politisko intrigu mutulī, bet piespiedu vientulības periodā nācās attīstīt prāta un analīzes spējas. Kā visiem tā laika itāļu domātājiem, kā pamats plašākam skatījumam uz visu Itāliju kopumā kalpoja pārdomas par bijušo Romas varenību, kas kontrastēja ar tās esošo vājumu un sadrumstalotību. Makiavelli skaidri apzinājās, ka Itālija var iegūt pilnīgu neatkarību no lielajiem kaimiņiem tikai gadījumā, ja tā apvienotos vienā valstī, bet tajā laikā tas praktiski nebija iespējams, jo Itālijas pilsētrepublikas tikai strīdējās savā starpā un centās nepieļaut kaimiņu nostiprināšanos. Arī iekšējās partiju cīņas (nonākot pat līdz svešzemju karaspēka uzaicināšanai, lai tikai sagrautu konkurējošo partiju) tikai novājināja jau tā militāri ne pārāk spēcīgās valstiņas.
Vērojot, kā Eiropā ap valdošajām dinastijām veidojas centralizētas un spēcīgas valstis, bet republikas tikai slīgst iekšējās ķildās un bailēs no stiprākajiem kaimiņiem, kā republikāniskās brīvības neatgriezeniski zūd, Makiavelli sāka sliekties uz domu, ka reāli Itāliju apvienot spēj tikai kāda izcili spēcīga personība, valdnieks. Līdz ar to viņš lika lielas cerības Mediči dinastiju, kurai atkal bija liela vara Romā un Florencē, un kura, kā viņš cerēja, varētu uzņemties šo valsts apvienošanas misiju. Protams, tā bija utopiska ideja, taču utopiska tādēļ, ka Makiavelli nespēja atteikties no saviem morāles kritērijiem un ideāliem. Un, ja Frančesko Gvičardini daudz objektīvāk spēja novērtēt tā laika situāciju Itālijā, tad tikai tāpēc, ka viņam praktiski nebija ideālu - ciniķis vienmēr visu uztver reālāk par ideālistu.  Bez tam, šķiet, viņš tīri praktiski rēķinājās, ka Mediči izmantos tā pakalpojumus valsts pārvaldē, tādā veidā atbrīvojot no piespiedu bezdarbības un līdzekļu trūkuma. Tā tapa arī savdabīgs socioloģiski politoloģisks sacerējums „Princis“ (sava veida “tirgus pētījums”, jeb “biznesa plāns”), ko viņš veltīja Lorenco dei Mediči (pēc apjoma ir visai neliela grāmatiņa, kas tulkota gandrīz vai visās valodās un popularitātes ziņā sen jau aizēnojusi visus citus viņa darbus). Lielākā daļa spriedumu par autoru balstās tieši uz šo darbu, ko veica, nevis aplūkojot tā loģisko un zinātnisko vērtību, bet gan no teorētiskas moralizēšanas viedokļa. Vispārējs atzinums: “Princis” esot tirānijas kodekss, kura moto esot “mērķis attaisno līdzekļus”, “uzvarētājus nesoda” utt. Un nosauca šo doktrīnu ir par „makiavellismu“.
Nevar aplūkot Makiavelli teorētiskos darbus nošķirti no tā laika situācijas Itālijā (arī interese par Makiavelli teorijām parasti parādās tajās zemēs, kurās situācija kaut mazliet atgādina apstākļus viņa laikā un zemē).
Itālijā vēl bija dzīvs vecais Romas impērijas lepnums un tā raudzījās uz pārējo Eiropu tā ar Dantes un Petrarkas acīm, uzskatot par barbariem visus, kas dzīvo otrpus Alpiem. Kā ideāls vēl kalpoja antīkā Hellada un Roma. Itālija bija galvas tiesu pārāka pār citām valstīm bagātību, amatniecības līmeņa, mākslas un talantīgu cilvēku un kultūras ziņā; tā dominēja Eiropā intelektuāli. Līdz ar to svešzemnieku iebrukums bija liels trieciens itāļu pašcieņai. Taču ar laiku tie samierinājās ar svešzemnieku neizbēgamo ietekmi, mierinot sevi ar domu, ka intelektuālais pārākums agri vai vēlu ļaus tiem svešzemniekus padzīt. Visai raksturīga bija aina, kad izsmalcinātajos itāļu valdnieku galmos, kas balstijās uz algotņu - šveiciešu, vāciešu, francūžu un spāņu - ieročiem, rakstnieki, dzejnieki un galma āksti izsmēja šos pašus svešzemniekus, kas viņus sargāja. Makiavelli lieliski uztvēra šīs ārēji ziedošās kultūras pagrimuma pazīmes - morāles kritēriju deformāciju, izlaidību, vārdu nesaskaņu ar darbiem, domu nesaskaņu ar vārdiem - kas Bokačo un citiem tā laika autoriem kalpoja tikai kā izsmiekla objekts, bet ko viņš asi kritizēja.
Neviens viņa laikabiedrs principā neiebilda pret pārmaiņu nepieciešamību, taču tālāk par to netika - visi labie centieni iestrēga ļaužu egoismā, mūžīgā karnevālā un vietējo valdnieku un partiju savstarpējos ķīviņos. Makiavelli acu priekšā mira viduslaiku sabiedrība un radās kas jauns, taču ne viņš, ne viņa laikabiedri nevarēja paredzēt kas būs tālāk. Viņpasaule, bruņniecība, platoniskā mīla - trīs aspekti, ap kuriem rotē viduslaiku literatūra, un kurus šajā laikā jau sāk uztvert ar ironiju. Romas kūrija un impērija, partijas - gvelfi un gibelīni, feodālās attiecības un pilsētrepublikas - tas viss viņa apziņā jau ir neglābjami novecojis un attīstību kavējošs, vairs nespēja ietekmēt ļaužu apziņu un mudināt tos dzīvot radoši. Tieši šajā apziņas paralīzē slēpās itāļu sabiedrības vājums. Un, lai ko mainītu, vajadzēja sākt visu no jauna (citi tā laika domātāji, kas arī lieliski saprata situācijas strupceļu, neredzot pievilcīgu modeli nākotnē, aicināja atgriezties pie pagātnes vērtībām). Šī jaunā pamatus verbāli centās noformulēt Makiavelli.
Kā paraugu ideālai iekārtai viņš izvēlējās Romas republiku, un uz tās fona asi nosodīja savu laiku, kur “nav nekā, kas kaut minimāli spētu attaisnot valdošo nabadzību, nelietību un bezgodību; te neciena ne reliģiju, ne likumus, ne to cienītājus; viss ir aptraipīts”. Taču pēc katra nolieguma un kritikas, viņa darbos seko pozitīva risinājuma meklējumi. Makiavelli vēlas sagraut esošo pasauli, taču vietā likt labāku, uz dabiskiem likumiem balstītu. Starp impēriju un pilsētu vai muižu - viduslaiku iekārtas pamatstruktūrām - parādās jauns jēdziens: nācija, kas, pēc Makiavelli domām, apveltīta ar savām specifiskām īpašībām, kuras nosaka rase, valoda, vēsture un reģions. Paralēli republikai un monarhijai viņš piedāvā jauktu pārvaldes formu, kurā apvienotu abu sistēmu labākās īpašības - konstitucionālo monarhiju, kas, viņaprāt, ir vispozitīvākā politiskā iekārta. Tā kā visas viņa idejas izklāstīt tik mazā teksta apjomā, kāds atvēlēts šim rakstam, nav iespējams, tāpēc pieskaršos tikai galvenajām vadlīnijām.
Visa viduslaiku Eiropas kultūra balstījās uz postulātu, ka pieķerties šīs zemes dzīvei ir grēks: zemes dzīve ir jānoliedz, apcerot viņpasaules dzīvi un gatavojoties tai. Te ir tikai ēna, bet īstā dzīve sāksies pēc nāves. Šī ideja ir gan „Dievišķās komēdijas“, gan visas XIII-XIV gs. literatūras pamatā. Sholastika un simbolika bija tā dabiskās izteiksmes formas - zemes dzīve ir simboliska, Beatriče ir simbols, mīlestība ir simbols utt. Kas ir cilvēks un kas ir daba, kur ir to pastāvēšanas jēga - to visu var izskaidrot ar abstraktu jēdzienu palīdzību. Deformējoties vecajam pasaules uzskatam to visu - gan formu, gan ideju, - jau no Bokačo laikiem sāka noliegt, parodēt, kariķēt, izsmiet. Kā reakcija uz līdz tam propagandēto askētismu, tas bija izsmiekls visneapvaldītākajā un ciniskākajā veidā, krītot pretējā galējībā - slavējot grēku, miesaskārību, epikūrismu un hedonismu. Visus ideālistus, gan dzejniekus, gan teologus, gan filosofus sabāza vienā maisā. Teorijā valdīja pilnīga vienaldzība, cinisms un nihilisms, praksē – izlaidība un hedonisms. Nikolo Makiavelli dzīvoja šajā pasaulē, pie tam dzīvoja visai aktīvi. Arī viņam raksturīga šī brīvdomība morāles jautājumos un vienaldzība teorētiskajos jautājumos. Savu laikabiedru vidū viņš ne ar ko īpašu neizcēlās - daudzi tai laikā pārspēja viņu izglītotībā un erudīcijā, piemēram, kaut vai Batista Alberti. Taču būdams vidusmēra dabas filosofs, Makiavelli izrādījās ģeniāls “cilvēka filosofs”.
Cilvēks viņa izpratnē nebija vairs statiskā viduslaiku kopienas sastāvdaļa vai renesanses idilliski apcerīgā būtne, bet gan mūsdienīga, darboties griboša un savu mērķi zinoša personība. Katram cilvēkam esot jāpilda uz zemes savu misiju atbilstoši savām iespējām. Dzīve neesot ne iztēles auglis, ne apcere - tā ir nopietna jēga, mērķis un līdzekļi. Visus Makiavelli darbus caurauž centieni reabilitēt zemes dzīvi, dot tai jēgu un mērķi, atmodināt cilvēkos pašapziņu, nopietnību, mērķa izjūtu un darbīgumu. Viņš noliedz gan viduslaikus, gan Renesansi. Dieva apcere viņam liekas tikpat neauglīga nodarbe kā mākslas darbu apcere. Protams, Makiavelli augstu vērtēja kultūru un mākslu (ne velti viņa tuvs paziņa un pudeles brālis bija Leonardo da Vinči), taču ne tik augstu, lai piekristu, ka tas varētu būt dzīves mērķis. Iztēle un fantāzijas viņa izpratnē ir vājums, gara slimība, ar kuru ir jācīnās. Viņš nemitīgi atkārto, ka notikumus jāredz tādus, kādi tie ir, nevis tādus, kādus tos vēlas redzēt. Reliģijas un iztēles pasauli jāpakļauj reālajai pasaulei, kuru izprast mums ļauj pieredze un analīze - tas ir Makiavelli mācības pamatā. Cilvēka sūtības jēga un tā pamatpienākums ir būt patriotam, nemitīgi jārūpējas par dzimtenes uzplaukumu, slavu un brīvību. (Jāatceras, ka viduslaikos „dzimtenes“ jēdziena jēga atšķīrās no mūsdienu izpratnes, par to uzskatot pavalstniecību, pakļautību sizerenam.)
Dzimtene viņa izpratnē bija pilsētas komūna, kam par savu brīvību jāpateicas saviem pilsoņiem nevis valdniekam, kurš pārvalda pilsētu iedzīvotāju uzplaukuma vārdā. (Ja Dante Romas republikā saskatīja tikai sagatavošanos impērijas varenībai, tad Makiavelli tieši republikāniskajā iekārtā saskatīja pamatu Romas uzplaukumam – “laba iekārta veido labu likteni, bet tas, savukārt, dod veiksmi visās lietās” - un asi nosoda Cēzaru kā Romas republikas iznīcinātāju un pagrimuma aizsācēju.) Taču, vērojot ar skaidru saprātu notikumu attīstību, viņš nevarēja nepamanīt centralizēto lielvalstu veidošanos Eiropā, un saprata, ka pilsētrepublikām nav nākotnes, savukārt izveidot lielvalsti pēc pilsētrepublikas parauga nebija iespējams. Savulaik jau Lorenco mēģināja izveidot Itālijas valstu līgu, kas nodrošinātu politisko līdzsvaru un savstarpējo palīdzību ārēju draudu gadījumā, taču šī iecere izgāzās un neglāba Itāliju no Šarla VIII iebrukuma. Tāpēc Makiavelli koriģēja savus uzskatus atbilstoši realitātei un piedāvāja izveidot apvienotu Itāliju kā vienu valsti ar vienu valdnieku un vienu nāciju. Līdz ar to dzimtenes jēdziens ieguva citu plašumu - tā vairs nebija nelielā pilsētas komūna, bet gan visa nācijas apdzīvotā teritorija.
Dzimtene ir tik svēta, ka stāv pāri morālei un likumam. Dzimtenes uzplaukuma labā visi līdzekļi ir labi - privātajā dzīvē nosodāma rīcība ir slavējama sociālajā līmenī, ja tā nes labumu visai sabiedrībai. “Valsts intereses” un “tautas labklajība” priekš Makiavelli ir suprema lex - augstākais likums. “Ja runa ir par dzimtenes interesēm, tad nevar spriedelēt, tas ir labi vai slikti, slavējami vai nosodāmi, cēli vai cietsirdīgi; visus šos jēdzienus jāatmet un jāpieņem tādu lēmumu, kurš glābs dzimteni un saglabās tās brīvību.” Brīvība izpaužas kā valsts pilsoņu piedalīšanās valsts pārvaldē un tās ietekmēšanas iespējas (lielākā vai mazākā mērā). Cilvēks kā indivīds ir dzimtenes (vai valsts) daļa un ir vienalga, vai ir republika vai monarhija - dzimtene/valsts pāri visam. Cilvēka morāle un ētiskie principi, godīgums un citas labās īpašības ir ārkārtīgi slavējamas, taču tām nav jēgas, ja tās nedod labumu dzimtenei. Tā kā dzimtene ir konkrēts ģeogrāfisks jēdziens, kas ir kopīga visai nācijai, tad nācijai ir jādara visu, lai izcīnītu dzimtenei brīvību un savu nacionālu valsti. Līdz ar to dzimtenes un mononacionālas valsts jēdzieni viņa teorijā saplūst (reāli Eiropā tas sāka notikt tikai pēc Lielās Francijas revolucijas).
Dzimtene dominē arī pār reliģiju. Valsts nevar ilgstoši pastāvēt bez reliģijas, tāpēc reliģijai ir jābūt. Taču, atšķirībā no Romas kūrijas, kas savas laicīgās varas nostiprināšanas vārdā sauca uz Itāliju ārzemju algotņus, tai jābūt valsts reliģijai un jākalpo varai. Reliģija esot zaudējusi savu sākotnējo jēgu; gleznotājiem tā kalpo mākslas darbu radīšanai, valdnieka rokās tā ir varas ierocis, tāpēc to jāizmanto dzimtenes labā. Tā kā “nepareizi izprasta” kristietība tendē cilvēku vairāk uz pasivitāti nekā uz aktīvu rīcību, Makiavelli nosoda tādas baznīcas propogandētās īpašības kā pašnoniecināšana un pacietība, kuras “atbruņojušas debesis un padarījušas mīkstčaulīgu pasauli”, padarot cilvēku drīzāk spējīgu “pieciest apvainojumus, nekā atriebt tos”. Pozitīvismu viņš uztver romiešu garā kā spēku, enerģiju, pašuzupurēšanos dzimtenes labā, varonību. Makiavelli norāda, ka itāļiem netrūkst individuālas varonības, ko tie bieži ir pierādījuši, netrūkst spēka un enerģijas militārajā jomā, jo sastopoties viens pret vienu ar ienaidnieku, visbiežāk uzvar, taču ļoti pietrūkst audzināšanas, disciplīnas jeb, kā viņš raksta, “labas kārtības un labu ieroču”, bez kā tauta nespēj realizēt savu drosmi un brīvību. Līdz ar to reliģijai nedrīkst būt nekādas laicīgas varas īpašības (kas bija ļoti aktuāli viduslaiku Itālijā). Tai ir jāatgriežoties pie garīgajām funkcijām, kad tā spēs palīdzēt uzplaukt valstij ne mazākā mērā kā audzināšana un izglītība.
Katrai nācijai, tāpat kā katram cilvēkam, esot sava vēsturiskā misija. Cilvēki bez dzimtenes, pozitīvisma, bez slavas līdzīgi izkaisītiem smilšu graudiem, numerus fruges consumere nati (dzimuši, lai ēstu zemes augļus). Ir arī veselas nācijas, kuras ir tukšas, neaktīvas un parazītiskas, neradot neko cilvēces attīstībai. Vēsturiskas nācijas ir tās, kurām ir sava misijas apziņa un kuras šo misiju godam pildījušas, kuras atceras pat pēc tūkstots gadiem. Pēc viņa domām pār pasauli valda nevis pārdabiski spēki vai akls gadījums, bet gan cilvēka gars, kurš attīstas pēc nemainīgiem dabas likumiem. Tas ir neizsmeļams savā spējā darboties un radīt. Tāpēc vēstures process nav nejaušību vai liktens nolemtu notikumu sablīvējums, bet gan secīga likumsakarību, iemeslu un seku virkne, ko darbina cilvēku domas, kaislības un intereses. Makiavelli neatzīst aksiomātiskus postulātus, viņam nav citas autoritātes kā vien patiesība. Tāpēc gan pret  teoloģiju, gan filozofiju un ētiku viņš izturas visai skeptiski - tās visas ir šķirtas no realitātes un ietilpst izdomas sfērā. Politikas darbības sfēra neietilpst ētikas pasaulē, un neattīstās pēc morāles likumiem - tā ir reālā pasaule konkrētā vietā un laikā. Vadīt valsti nozīmē izprast pasaulē vadošos spēkus un likumsakarības, un izmantot tos savā darbā. Valdnieks, kurš paļaujas tikai uz spēku, nespēs ilgstoši un droši valdīt. Tam nepieciešamas arī tādas īpašības kā prāts, aprēķins, prasme operēt ar politikas “zemūdens strāvām”. Bet arī viens, lai cik gudrs nebūtu, valdnieks nevar nodrošināt valsts un dinastijas uzplaukumu, tā kā liels uzsvars Makiavelli darbos tiek likts uz gudriem un izglītotiem padomdevējiem (te, šķiet, parādās autora “āža kāja”, jo, visticamāk, viņš šajā padomdevēja lomā redzēja pats sevi).
Kas jauns un līdz tam nebijis bija Makiavelli attieksme pret vēsturi, pagātnes valstu vēsturiskā liktens analīze, kopsakarību konstatēšana un piemērošana viņa laika apstākļu un situācijas analīzei. Savas idejas viņš pamatoja ar vēsturiskiem piemēriem, kuri izklāstīti secīgi, viens otru paskaidrojot un papildinot, līdz ar to viegli uztverami. Piemēram: “Pazaudējusi daļu savu īpašumu, Florence bija spiesta uzsākt karu lai tos atgūtu, bet, tā kā ienaidnieks bija stiprs, karadarbība paģērēja lielus tēriņus, kas ievērojami apgrūtināja tautu. Karadarbību vadīja desmit cilvēku maģistrāts, un ļaudis sāka just pret to nepatiku, it kā tas būtu vainīgs karā un ar to saistītajos papildus izdevumos.” Taču vairāk nekā faktu analīze un skaidrojumi viņu interesē darbībā iesaistīto cilvēku motivācija un tas, kā to ietekmēt. Varētu pat teikt, ka Nikolo Makiavelli ir mūsdienu politoloģijas pamatlicējs, jo neviens cits Eiropā pirms viņa šai jomai tik nopietni nebija pievērsies.
 Viņš norāda, ka nekāda politikas zinātne vai politikas māksla nepalīdzēs, ja nebūs darbības sfēras un objekta (t.i. cilvēka un sabiedrības) izpratnes. „Pārdomās“ viņš dod sava laika plebeju (vienkāršās tautas), optimātu (muižniecības), valdnieku kā arī pat veselu tautu (spāņu, francūžu, vāciešu) rīcības un motīvu raksturojumu. Vidusmēra cilvēki “nespēj būt pavisam labi vai pavisam slikti”, tāpēc ka tiem pietrūkst loģikas un principu. Tiem dotas vēlmes taču nav dota griba. Iztēle, bailes, cerības, sapņi, aizspriedumi traucē tiem būt uzņēmīgiem. Tāpēc tie vienmēr ir svārstīgi, par visu “spriež pēc ārienes” un sapņo par “zelta vidusceļu”. No otras puses cilvēkiem raksturīga “nepiesātinātība”, kas neļauj priecāties par sasniegto un mudina to darboties. Tos pārņem viena vēlme pēc otras, te viņi aizstāvas, te uzbrūk, jo vairāk viņi ko sasniedz, jo vairāk vēlas sasniegt. Cilvēku vēlmēm nav robežu, taču tie nezina kā tās apmierināt, paužot apjukumu un neizlēmību. Tas attiecināms kā uz indivīdu tā uz sabiedrības slāņiem. Slāņi būtībā ir divi - bagātie un nabagie. Un visa vēsture ir cīņa starp šiem diviem slāņiem. Savukārt dažādās politiskās iekārtas ir mēģinājumi panākt līdzsvaru. Politiskā iekārta esot “brīva tad, ja tās pamatā ir vienlīdzība”. Tātad, ja ir “kungi” vai priviliģētāki slāņi, absolūta brīvība vienkārši nav iespējama. Un, tā kā cilvēku rakstura pamatā ir šī visiem kopīgā “nepiesātinātība”, bet apmierināt pilnībā savas vēlmes tie nespēj, rodas disharmonija starp mērķi un iespējām. No tā izriet regulārās nekārtības, dumpji un citi satricinājumi, ko var vērot vēstures gaitā. Atliekot tikai secināt, ka laba iekārta ir tā, kur vēlmes sakrīt ar iespējām, jeb pūlis vēlas to, kas ir iespējams.
Tāpēc valdnieka māksla valdīt balstās uz precīzu mērķu izvēli un līdzekļu iedarbīgumu. Loģika valdot pār pasauli. Attīstoties saprātam, attīstās arī cilvēka vīrišķība. Jo vairāk viņš zin, jo lielāki ir viņa mērķi. Ja cilvēkam ir vāja griba, var droši teikt, ka tā saprāts snauž. Šādā gadījumā viņš nespēj sev definēt, ko īsti vēlas, viņš ir savas iztēles un kaislību varā; tāds ir pūlis.
Makiavelli nosoda valdniekus, kuri ar viltu vai spēku atņēmuši tautai brīvību, ja to mērķis ir nevis dzimtenes aizstāvēšana, bet gan savas varas saglabāšana, taču savu varu valdnieks var saglabāt tikai rūpējoties par valsti. Taču, ja tiem tas ir izdevies, viņš dod padomu kā noturēt varu, jo nācijas intereses vienlaikus esot arī valdnieka intereses. Tas nevarot dot brīvību, taču varot dot taisnīgus un labus likumus, kas garantē padotajiem, cieņu, īpašumu un dzīvību. Tam jāvalda pār pavalstniekiem, nepazemojot un nenogalinot tos, bet gan izprotot to domas, “nepakļaujoties to apmānam, bet pašam mānīties”. Tā kā cilvēki ļoti lielu vērību pievēršot ārējām izpausmēm, valdniekam par tām jārūpējas, pat dažkārt pret savu gribu izliekoties par ticīgu, tikumīgu, labsirdīgu un gudru, atbalstot mākslu un talantus. Pie tam nav jābaidās, ka tam nenoticēs - pūlis esot lētticīgs un tic visam, ko tam saka. Visspēcīgākās emocijas, uz ko spējīgs pūlis, esot bailes, tāpēc valdniekam tomēr jārūpējas, lai no viņa vairāk baidītos nekā mīlētu. Vienīgais, no kā tam jābaidās pašam, ir ienaids un nicinājums. “Izraisiet šausmas, bet tikai ne naidu vai nicinājumu.” Ideālam valdniekam ir skaidrs prāts, ko neapēno nekādi pārdabiskā elementi, fantāzijas vai jūtas. Tas valda pār cilvēkiem un dabu, saprot tos regulējošos likumus un likumsakarības un padara par saviem ieročiem.
Morālā atbildība attiecas uz mērķi, nevis uz līdzekļiem tā sasniegšanai. Līdzekļi ir nosodāmi tikai tad, ja tos velti izmantojot un nodarot postu, mērķis tā arī netiek sasniegts. Tātad cilvēks izrādījies vārgs un izvēlētā mērķa necienīgs. Morāle, ētika, brīvība un pozitīvisms bez stipra rakstura esot tikai tukšas frāzes. Taču ja ir stipra griba, parādās arī viss pārējais. Pēc Makiavelli domām Čezāre Bordžia ar savu skaidro prātu un gribasspēku ir daudz vairāk cilvēka vārda cienīgs, nekā labsirdīgais un cēlais Pjero Soderīni, kurš savu utopiju vārdā nodarīja republikai un tautai milzīgu postu. Spēks ir prātā un raksturā, mērķa nopietnībā un līdzekļu izvēlē. “Lai mūsu valdnieki, daudzus gadus valdījuši savos valdījumos, vaino to zaudēšanā nevis ļauno likteni, bet gan savu stulbumu; miera laikā tiem pat prātā neienāca paredzēt, ka apstākļi var mainīties, bet, kad apstākļi mainījās, tie nevis centās vērst ko par labu, bet gan glābās bēgot.”
Par sava laika Itālijas valdnieku netālredzīgo un nesaprātīgo paļaušanos uz algotņiem, viņš rakstīja: “Algotņu varonības sekas ir tas, ka Itālija ir atvērta Kārļa iebrukumiem, Luija izpostīta, Ferdinanda sagrābta un šveiciešu izlaupīta. (..) Liktenis pauž savu varenību tur, kur nav spēka, kas būtu laicīgi sagatavojies tam pretoties, un dod triecienus tur, kur nav uzcelti dambji lai to apturētu. Ja jūs paskatīsities uz Itāliju, šo mūžīgo apvērsumu zemi, tad redzēsiet, ka šajā ziņā tā ir kā līdzenums bez neviena šķēršļa.” Tāpēc Makiavelli redz tikai vienu līdzekli - valdnieku, - kurš līdzīgi Tesejam, Kiram vai Romulam ieviestu kārtību un apvienotu valsti. Viņš bija pārliecināts, ka valsts pārvaldē jāpiedalās visiem, bet valdniekam jābūt vienam. Vislielāko briesmu brīžos senie romieši iecēla diktatoru - arī Itāliju, pēc viņa domām, varēja glābt tikai diktatūra. “Valdniekam, kurš sapņo par slavu, jācenšas pakļaut izvirtušo pilsētu nevis tāpēc, lai sabojātu to galīgi, kā darīja Cēzars, bet gan lai ieviestu kārtību, kā darīja Romuls.”
Kurš lasīs Edžidio Kolonas “De regimine principum”, tas sastapsies ar skaistu un ētisku pasauli kurai, diemžēl, nav nekā kopīga ar reālo dzīvi. Savukārt tas, kurš lasīs Makiavelli “Princi”, sastapsies ar skarbas loģikas un reālpolitikas pasauli, kas balstās uz cilvēku rakstura, vērtību un dzīves analīzi. It kā jau paredzot, ka viņu lasītāji pārpratīs, Makiavelli raksta: “Atceries, ka mēs dzīvojam izvirtušā laikā, un, ja nākas izmantot šādus līdzekļus, tad tā nav mana vaina - tāda ir pasaule”. Tā ar viņu notika tas pats, kas ar Petrarku. Cilvēki nosauca par “petrarkismu” to, kas Petrarkas daiļradē bija sekundārs vai par gadījuma parādība, taču kas likās svarīgs tā lasītājiem vēlākos gadsimtos. Tāpat par “makiavellismu” dēvē to, ko pats autors uzskatīja par otršķirīgu, tikai praktisku jautājumu reālu aplūkošanu. Taču cilvēkiem ir raksturīgi, ka lasot kādu darbu, viņi pieņem to, kas tiem šķiet nepieciešams, un ignorē to, kas šķiet lieks.
Kaut arī  pats Makiavelli norāda, ka neesot izdomājis neko kardināli jaunu, mēs varētu nepiekrist šai pārspīlētajai kautrībai (kas gan nebija viņam pārāk raksturīga). Viņš radīja jaunu skatījumu uz zināmām sociālajām norisēm un lika pamatus mūsdienu politoloģijai un tiesību filozofijai. Diemžēl Mediči nams izmantoja viņa pakalpojumus visai maz un neefektīvi; tā kā savu mūžu Nikolo Makiavelli beidza visai skumīgi, neatstājot saviem pēcnācējiem neko citu vien kā vārdu. Uz viņam veltītā pieminekļa Santakročes franciskāņu baznīcā, Florencē, ir iekalts uzraksts: Tanto nomini nullum par elogium („viņa vārds pārspēj uzslavas“). Arī mūsdienās, lasot viņa darbus, ir interesanti to atziņas un vēsturiskos piemērus salīdzināt ar šodienas notikumiem, tautas un politiķu rīcību.